 |
11. GADA GĀJUMS 57. numurs 1966. GADS |
Jēdzienus nacionāls un latvisks, ko tagad tik plaši un bieži lieto, mēs gribam saprast stipri padziļināti, jo pret tiem jājūt vislielākā cieņa un bijāšana. Mums netīk lielo vārdu velta valkāšana . . . Senatnes cildināšana un izspožināšana, pēc mūsu domām, vairāk kā līdz šim saistāma un vienojama ar dedzīgu jaunradīšanu, jo bez pēdējās tā vēršas par stilizāciju, pat par restaurāciju vai rekonstrukciju. Ciešā kultūras radītāju piekļaušanās tautas vitālā spēka dzīlēm, kas īsti iezīmē nacionālo virzienu, jāvieno ar sevišķi rosmīgu un intensīvu jaunradīšanu ari tādēļ, ka citādi tai draud apvāršņa sašaurināšanās. Iešana dziļumā (tautas īpatnības pamatslāņos) jāvieno ar garīgu plašumu . . . Par visām lietām, lai ar mūsu svētākajiem vārdiem neviens neaizsegtu savu garīgo kūtrumu. JĀNIS GRĪNS, Daugava I, 1936. |
