|
Olafs Stumbrs
FUGA PAR VECLAICĪGU TĒMU veltīta Marutai Ludekai
Dod cēlu sāpi, Dievs, ja saldi smejas velns, kad veicams ir grūts ceļš!
Šai dzīvei jāsākas ar rīta vēju šalku, kas sevī cīruli un dziesmu nes, un pusdienā tai jābūt siltam gaisam, kas ziedu smaržā šūpo kamenes, bet vēlu naktī torņu zvanu dunā tai jākāpj debesīs, kur varbūt Dievs vēl runā
Ceļš grūts ir veicams, kad velns smejas saldi –
Vai citāds biju reiz? Vai rūgtāks šodien esmu? Lūdz mieru sirds, bet Dievs to skar ar nātres dvesmu.
Kaut spoža sāpe tā, acs maldās debess klajā, kad smaidot Lucifers met baltu puķi tajā,
un, smaržas reibis, gars lūdz ļauno brīnumdari: „Ar skaistām saunām nāc, ar jūsmas indi arī,
nāc, mani savu sauc, jo zeme krāšņa šķietas, un Tu to greznojis un daiļās debess vietas.”
Dod cēlu sāpi, Dievs!
Gar augstu torņu krustiem zvaigzne krīt, caur kļavu zariem krīt, ko rudens uguns jau dedzinājusi kailus –
Ceļš grūts ir veicams, kad velns smejas saldi, ja Dievs sāpi cēlu dod.
„Zvaigznēs ielido klusi jaunu baložu bars. Neskaud, nebīsties, dusi: laikā atnāks Tavs stars.
Neprasi, kurš to dedzis, neprasi pasaulei! Staram, ko savu redzi, uzticīgs līdzi ej.”
Dievs, dod cēlu sāpi, ja ceļš grūts: velns smejas, saldi saldi smejas –
Es skudru vērot iešu, jo tā ko lielu prot: pie zemes sīki strādāt, nekad to nemīlot.
Pie laukakmeņa iešu jo atmin piere tā, ka karsta mirdzēšana reiz vēršas cietumā.
To mācījies, es iešu, kur debess zem skaŗ; par apvārsni to dēvē, bet tāds ir cilvēks ar’.
Dod cēlu sāpi, Dievs, ja saldi smejas velns, kad veicams ir grūts ceļš!
PIECCENTU ZIŅA
Viens un nevienam nepazīstams cilvēks pie nama pēdējā stāva sienmales, cik augstu vien debesskrāpis debesīs drīkst, pāri kaucošai ielai grīļojas — lec! lec! bars ziņkārīgo no lejas mudina un, plaukstas pie mutēm kā taures sakļāvuši, sparīgi auro — lec! lec! — ko gaidi? — zaķpastala! baidās — — negaidi! lec! Pār mēru uzbudināts tas bija uztrencies augšā, uzbudināts un bez prāta. Bet nu viņš vēl ilgi nelec. Sastindzis kā grotesks veidojums gotiskā cilnī uz nama augšējā stāva iemalas viņš stāv un neredzot raugās, kur lejā zvīļo pilsētas ielu un auto uguņi. — lec! lec! blējīgas skaņas kā no bezdibens vilnī, bet viņš nedzird — jo tapis kurls, kļuvis akls pasaulei. Viņš ir tikai statuete plecos iemautu galvu, rokām un muguru pielipināts nama mūrim. Te it kā nejauši aizkārts ar smilgu viņa delnas atlūp no sienas. Saspringst un atgrūžās augums — mirkli pat liekas: eņģelis, aplidinājies debesskrāpja stūrim, nu augšup, brīvībā metas — tomēr nē — pelēkās rītausmas iezīmēts, vientuļš cilvēka siluets noplīvo gaisā kā bezsvara nieks un krīt — krīt — — Pūlis lejā kā negantā priekā iesēcas šausmās un varbūt to pieminēs pieccentu laikraksti rīt.
Divi dzejoļi
šodien mēs kļuvuši tādi: Sātanu, manierēs smalku. Gludskūtu vaigu, smaržotām padusēm, Pelēkā uzvalkā tērptu, Krītbaltā kreklā un Kaklsaites cilpā Iebāztu galvu, Sātanu tādu Bez runām liekām Pieņemtu mēs kā savu. Bārdainam Kristum Ar ciešanu vaigu, Basām kājām, kuŗš Svešādās skrandās tērpts, Degošām acīm Un ožot pēc sviedriem un zemes Par mīlu un mieru Mums dīvainus vārdus teic, Kristum tādam, Mēs, pasmīnot glīti, Apmetot līkumu gaŗām ietu. šodien mēs kļuvuši tādi, Redzot akli un Dzirdot kurli.
J A U N I E A U T O R I
VASARAS SAULGRIEŽOS
Zvaigžņu tīklā nakts krēslā nogrimusi. Mēnessveces saldi kūp, reibina zemes, tveicē tvīkušās, miesas.
Grieze griež kaislību izkaptīm asām īsas tās nedaudzās stundas līdz rītam.
Upes un ezeri pazaudē krastus, pazemās pļavas nātnus palagus svīst.
NEMIERS
Rēna un mierīga plauksta Dusošos ūdeņus šķiŗ. Līst pāri man straume auksta — Nakts klusa un tīra ir.
Bet dzelmē dzimst vēju šalkas, Un iztrūcies mostas rīts. No tumsas kāpj karstas alkas — Mans nemiers ir atraisīts.
DECEMBRĪ
Tu dzejnieka sudraba dziesmu Dziedi nakts logā. Es ņemu tavus pirkstus Un kožu.
Skābenes . . . piparmētra . . . Sarkanās magones melnās sirds sēklas tevī!
Logā ledus puķes tik lēni plaukst.
|
