Jaunā Gaita nr. 169, oktobris 1988

 

 

Gundars Pļavkalns

PATVAĻĪGA DZEJA

 

Uldis Bērziņš, Piemineklis kazai, dzejoļi. Rīgā: Liesma, 1980, 73 lp. (Sk. Artura Baumaņa recenziju JG 134)

Uldis Bērziņš, Poētisms baltkrievs, dzeja. Rīgā: Liesma, 1984, 77 lp.

 

 

1980. un 1984. gadā Rīgā izdotie divi Ulža Bērziņa krājumi ir latviešu dzejas ainavā tik neparasti, ka to daudzmaz atbilstošas raksturošanas mēģinājumam nepieciešama vismaz neliela apcere.

Bērziņš ir ļoti talantīgs autors, kas neapšaubāmi spēj radīt īstu dzeju, bet ne vienmēr paliek dzejas normālajā gultnē. Citēšu vai minēšu dažus sacerējumus no citu autoru produkcijas, lūkojot parādīt, kas manā izpratnē ir dzejas normālā gultne un kādā veidā dažs vārsmotājs izkāpis no šīs gultnes.

Labi pazīstams ir šāds Virzas pants:

Tu, kas no ugunīm un sniega,
Kā tevi mīlot
dienas skrien!
Tu skaties rožaina un liega, −
Vairs nav ne nomoda, ne miega,
Ir tikai mīlestība vien.

 

Te nu ir dzejas normālā gultne: dzejolī teiktais ir bez lielām grūtībām izsekojams domu ziņā, un tam netrūkst pietiekami svaigas un daudzveidīgas konnotācijas, (kas ir uztveŗama ar nojautu); šī konnotācija spēcīgi rosina iztēli un emocijas. Virza ir rakstījis augstvērtīgākus, subtīlākus pantus, bet tie nereti var likties mazāk centrāli attieksmē uz dzejiskās izpausmes galvenajām iezīmēm, jo autora domas nav tik viegli uztveŗamas un konnotācija ir svešādāka nekā citētajā pantā. Šai sakarā ieteicu pārlasīt Virzas Pēdējās dzejas. Subtīlākajam, vairāk noslēpumainajam paveidam noteikti pieder kaut vai šādas vārsmas:

Pie debesīm tā, kuŗa viļ un mānās,
Šai pusdienā man rādījusies bij:
Stāvs viņai tērpās padebešu drānās
Un viņas sejs bij līdzīgs ugunij.

Bet apkārt neredzīgs man plūda pūlis,
Es klausījos, ka gaisi trīs un san,
Kad zuda tā, un baltu līlju kūlis
No debesīm pie kājām krita man.

 

(Divi panti no Virzas „Ceļojuma piezīmēm”.)

Pretējā virzienā no centra attālinās tādi sacerējumi, kas atgādina ziņģi vai „šlāgeri”; konnotācijai šādos gadījumos trūkst kaut cik pietiekama svaiguma, jo izteiksme ir klišejiska; autora uztvere nereti ir gaužām vienpusīga un tādēļ var likties negribēti komiska; ja dzejolis jau atgādina „Anniņ, mana pirmā brūt’, / Nedar’ manai sirdij grūt’!” vai „Ak, acis, tavas zilās acis!” un tamlīdzīgus paudumus, tad skaidrs, ka autors vismaz ar vienu kāju izkāpis no dzejas gultnes un sāk dziedāt a hit (kas ir būtībā nemākslinieciska domu un jūtu izpausme). Var jau gadīties arī daudzmaz gaumīgāki „grāvēji” (piemēram, latīņu amerikāņu vai grieķu populārajā mūzikā); bet dzeja, kas tos manāmi atgādina, ir necila.

Protams, nav tā, ka vienīgi aizrautīga mīlestības lirika varētu būt šādā nozīmē vairāk vai mazāk „centrāli dzejiska”. Ir daudz gan nopietnu, gan humoristiski vai satiriski skatītu tematu, kas ir piemēroti dzejiskai izpausmei. Jokdarīga dzeja tomēr var būt uztverē ekscentriska; šis paveids lasītāju ne tikvien uzjautrina, bet arī vismaz drusku mulsina un līdz ar to vairs nav īsti centrāls, lai gan bieži paliek dzejas gultnē. Citēšu raksturīgu piemēru no vācu literatūras:

Es war einmal ein Lattenzaun,
mit Zwischenraum, hindurchzuschaun.

Ein Architekt, der dieses sah,
stand eines Abends plötzlich da

und nahm den Zwischenraum heraus
und baute draus ein grosses Haus.

Der Zaun indessen stand ganz dumm,
mit Latten ohne was herum,

ein Anblick grässlich und gemein.
Drum zog ihn der Senat auch ein.

Der Architekt jedoch entfloh
nach Afri- od - Ameriko.

 

(Christian Morgenstern, „Der Lattenzaun”.)

Ļoti amizanti, bet lasītājam šķiet, ka šim dzejolim, tā sakot, nav diezcik droša pamata zem kājām skatījuma ziņā un ka arī izteiksme nav bez ekscentriskām iezīmēm („nach Afri- od - Ameriko”). Protams, tā var būt satira par architektiem, bet tādā gadījumā tā ir itin ērmīga satira. Dzeja tā tomēr ir; tas nozīmē, ka autors nav pilnīgi izkāpis no gultnes. Vismaz tikpat ekscentrisku vārsmojumu netrūkst arī angļu dzejā. Ir arī nopietni dzejoļi, kas iztēli un jūtas rosina daudzveidīgi, bet gaužām mīklaini; doma ir apslēpta. Šādos dzejoļos nav samanāma diezcik centrāla ievirze, bet tie ir vairāk vai mazāk poētiski; lasītājam var likties, ka viņš intuitīvi kaut cik orientējas sacerējuma emocionālajā gaisotnē un iztēles ainās, un uztveŗ „the gesture of the poem as a whole”. Labs piemērs šai ziņā ir Paula Celāna dzejolītis „ich bin allein”:

Ich bin allein, ich stell die Aschenblume
ins Glas voll reifer Schwärze. Schwestermund,
du sprichst ein Wort, das fortlebt vor den Fenstern,
und lautlos klettert, was ich träumt, an mir empor.

Ich steh im Flor der abgeblühten Stunde
und spar ein Harz für einen späten Vogel:
er trägt die Flocke Schnee auf lebensroter Feder;
das Körnchen Eis im Schnabel, kommt er durch den Sommer.

Šādi terra incognita dzejdarbi var būt fascinējoši − katrā ziņā daudz interesantāki par skatījumā un izteiksmē ultrākonservātīvām „peršām” bet ļoti iespējams, ka lasītājs pēc kāda laika atgriezīsies daudzmaz pazīstamos novados. Mūzisku un kritisku lasītāju bez īpašas noslieces uz ezotēriskiem paudumiem visvairāk apmierina tāda dzeja, kur sastopas labi pazīstamais un svešādais. Arī šis dzejas paveids daudzos gadījumos nav sevišķi centrāls, bet tas mēdz pilnīgi palikt dzejas normālajā gultnē.

Dzejas centrālajām iezīmēm tāli ir vēl tie vārsmojumi, kas ir vienpusīgi intellektuāli skatījumā vai tik vaļīgi izteiksmē, ka nerodas dzejas daudzveidīgais, bet organizētais un koncentrētais pārdzīvojums. Gan vienpusīgi intellektuālās, gan atšķaidītās vārsmas ir būtībā proziskas. Zināma nosliece uz vienpusīgi intellektuālu uztveri, kas neļauj ieslīdēt reizē svaigi jutekliskā un spēcīgi emotīvā pārdzīvojumā, mūsu lirikā piemīt Gunai Ikonai, lai gan viņas „grēki” šai ziņā parasti nav izcili. Reizēm − ne vienmēr − viņas izteiksme ir diezgan proziski atšķaidīta. Gan vienpusīgi intellektuālo skatījumu, gan atšķaidīto izteiksmi var pētīt minētās autores dzejolī „Pāris” (krājuma Patiesības medībās 99.-100. lp.). Šis dzejolis būtībā atgādina dzīvi uzrakstītu slejinieka rakstu kādā avīzē; poēzija kaut cik nozīmīgi parādās vienīgi pēdējās četrās rindās. Dzejolī „Kā meklēt” (krājumā Piemineklis kazai 28.-29. lp.) Uldis Bērziņš vietām nepārprotami pietuvojas vienpusīgi intellektuāliem un proziski atšķaidītiem dzejošanas paņēmieniem, kas savā ziņā atgādina vārsmās sacerēto Ikonas „slejinieces rakstu”. Var gan manīt, ka Bērziņš to pašu vielu spētu ieveidot centrāli dzejiskos pantos, − ja vien gribētu. Šai gadījumā viņam prāts nesies uz tādu izteiksmes veidu, kas aptveŗ gan „tieši poētisku” izpausmi, gan tarkšķēšanas imitāciju. Domāju, ka vērts citēti visu pagaŗo dzejoli:

    Kā man meklēt papardes ziedu (kā tev meklēt) kā.
    Meklēt smilšu kastē zem eglītes spožas.
    Meklēt zem spilvena rītos.
    Meklēt skolā zem sola.
    Skolas atlantā meklēt (jūras dibenā un kalna galā).
    Meklēt grāmatās (lapu pēc lapas šķirt) saudzīgi ņemt kas ir zie-dējis pirms simts gadiem.
     (Ai bībele melnā un senā manu vectēvu pirkstus tu zini tu ziemas un vasaras atceries un saimnieces vecas un jaunas kristības kāzas un bēres govju un dzērvju balsis pastāsti varbūt bija varbūt pārnāca vienreiz agrā rītā no pļavas kājas rasā no galvas līdz kājām rasā − debesis rasā − bet rokā bija un apjukums tāds un kur noslēpt bī-belē atšķīra ielika vienu vienīgu reizi tas varēja gadīties) meklēt.
    Meklēt kur veci vīri dzer taujāt varbūt kāds atceras varbūt ir gājis garām.
    Bērniem prasīt bērni zinot visādas lietas.
    Prasīt skolotājam lai min varbūt ka uzmin pareizi.
    Meklēt krāsnī kas deg meklēt mutē kas smejas latviešu pasakās meklēt.
    Vāciski mācīties vēstures grāmatā meklēt
„tādā un tādā gadā mežos ziedēja dīvaini ziedi Jēzus asaras toruden sākās mēris.”
    Meklēt kur kaŗavīri soļo rota pēc rotas riteņi kāpurķēdes kas zin varbūt taisni par spīti un aug un nav samīts un ziedēs.
    Meklēt savā dzimtenē (tavā dzimtenē) citu dzimtenēs.
    Meklēt debesīs (meklēt virs zemes) zem zemes meklēt.
    Kā man meklēt Jāņuzāli (kā tev meklēt) kā atrast.
    Meklēt janvārī sniegā uz ledus aprīlī dubļos karstā vasaras dienā uz tirgus starp tomātiem zivīm un putniem vasaras naktī mežā starp smaržām.
    Atrast kā atrast nezinu.

Gaŗais iekavās liktais posms 28. lp. ir poētisks, tāpat arī daža cita rinda, bet visumā autora dzejiskais skatījums paužas daudz netiešāk. Viņš acīmredzot bijis pārliecībā, ka papardes zieda tema ir nodeldēta un ka daudzmaz tradicionālā veidā tā vairs nav lietojama. Autors tādēļ izvēlējies „tarkšķēšanu”, kas tomēr rada daudz interesantāku, svaigāku kopiespaidu. Kādēļ? − Tādēļ, ka tā asociē papardes zieda meklēšanu ar visvisādiem priekšstatiem, kas parasti nesaistās ar šo temu. Dzejoļa beigu daļā autors it kā atsakās no vaļīgas, diezgan proziskas izteiksmes un nāk klajā ar vairāk koncentrēti poētiskām rindām. Apziņas plūsmas efektu viscaur pastiprina daļēja pieturas zīmju atmešana. Domu un iztēles nemierīgo kustību aptur īsais, emocionāli piesātinātais beigu teikums. Diezcik interesantas vai savdabīgas šīs beigu rindas pašas par sevi nav; viss samērā spilgtais un īpatnējais atrodams „vaļīgajā tērzēšanā”. Lasītājam var uzrasties ilgas pēc reizē saistīgi īpatnēja un koncentrēti dzejiska sacerējuma, bet attieksmē uz papardes zieda temu tā laikam būtu ilgošanās pēc putna piena... Dzejoļa nobeigums ar savu izteiksmes veida pagriezienu ļauj ne visai savdabīgām rindām lasītājā rosināt negaidīti intensīvu pārdzīvojumu; šis sasniegums varbūt nebūtu iespējams bez kontrasta ar sacerējuma lielākās daļas šķietamo proziskumu. (Patiesībā kaut ko līdzīgu var saskatīt arī minētajā Ikonas vārsmojumā; bet Ikonas proziskās rindas daudz mazāk kalpo dzejoļa kopiespaidam un liekas drīzāk aplamas nekā visai sekmīgi eksperimentālas pieejas rezultāts.)

Rotaļīgai, diezgan nīgra humora iekrāsotai esejai līdzīgs ir „Dzejolis par vecumu” (krājuma Piemineklis kazai 25.-26. lp.), bet „eseja vārsmās” šai gadījumā uzrakstīta kaut cik poētiski. Šis sacerējums tomēr tikai pa daļai ir dzeja. Lasot šo „eseju”, ir skaidrs, ka autors spēj izteikties poētiski, bet nav gribējis apstāties pie dzejas robežām.

Iedziļinoties abos Bērziņa krājumos, kļūst skaidrs arī tas, ka nerēķināšanās ar robežām ir viena no autora pieejas galvenajām īpašībām. Bērziņš dzejo tā, kā viņam šādu vai tādu iemeslu dēļ liekas izdevīgi, nevis tā, kā no vairāk tradicionālu lasītāju viedokļa ir „pareizi”. Tradicionāli noskaņotos šāda pieeja var mulsināt un kaitināt; uz to norāda arī Ojārs Vācietis krājuma Piemineklis kazai priekšvārdos:

Pie noplicinātas valodas un visa jau labi sagremota pieradušam grāmatu rokā ņēmējam pirmajā brīdī var kļūt savādi: kā sastrēgumstundā uz dzīvākas ielas vidus izskrējušam un nepadomājušam, ka šajā stundā un šajā vietā nekāds pusaizmigušā „špacieris” nesanāks; kā bišu spietu skatoties. Un vēl daudz citu asociāciju. Bet vajag paskatīties, kāpēc šajās kolosālajās satiksmes pretstraumēs nenotiek neviena avārija, lai saprastu, ka šeit viss ir sava ritma organizēts vai, atspēkojot nozelēto tezi par krustvārdu mīklām, šeit nav ne mazākā chaosa, ir iekšēja organizētība un iekšēja disciplīna, kuŗu vajag tikai saskatīt.

Ja Bērziņš grib, viņš var izteikties pavisam viegli uztveŗamā veidā; par to nepārprotami liecina, piemēram, „Kājām nācējs 1850”:

Brēc krogū vijoles stīga.
Čigāns ir spēlē, ir dejo.
Kā izsalcis vilks
uz Rīgu,
kā leišu ubags es eju.

Un sapņoju, nomācis bažas
ar sāļa brandvīna malku,
par ostu,
par Pētera gaili,
par vācu jaunkundzēm smalkām.

Rīgā dažs galu sev ņem...
Jā, bet dažs sāk dzīvot it zaļi.
Jā, kas māk, tam ik šķērslis ir zems.
(Vīri dzer. Un smiekli kļūst skaļi.)

Ceļos. Kam laiks, lai zviln!
Es rīt jau pilsētā būšu.
Laucinieks puisis, pilns
ar pilsētas kungu dūšu.

Durvīs vēl vijole sīc.
Vijole skan man līdz.

(Krāj. Piemineklis kazai 38. lp.)

Autors te ar dzīvas iztēles un iedziļināšanās spējas (empatijas) palīdzību mazliet stilizētā veidā ataino pagātni. „Vienkāršā” izteiksme atbilst tematam; tā gan nesniedz dziļāku ieskatu uzņēmīgā lauku puiša dvēselē vai īsti spēcīgu pārdzīvojumu. Šis sacerējums pilnīgi paliek dzejas normālajā gultnē, bet ir diezgan necils. Ļoti iespējams, ka autors nemaz nav centies veidot kaut ko varen iespaidīgu; te ir neliela, lietpratīgi, bet nepretenciozi darināta glezna.

Visumā Bērziņa pieeja dzejdarba mākslinieciskajai veidošanai ir prasīgāka nekā tikko aplūkotajā piemērā. Viņš lūko skatīties dziļāk un noslīpē asāku, bieži diezgan fantastiski stilizētu vai noslēpumainu izteiksmi. Tie ir jau kompleksāki sacerējumi nekā citētās vārsmas par „kājām nācēju”. Piemēram, virspusē jokdarīgs un rotaļīgs, bet dziļākos slāņos skumīgi nopietns ir „Dzejolis par asterēm” (krāj. Piemineklis kazai 45. lp.):

Rīgas puikas tiltu taisa pagrabā aiz miltu maisa nav vēl plintes naglā kārtas plintēs asteres tiem sārtas.

bučo Minnu apgāž pannu netur rokā alus kannu ziņģes pēļas mēles dzēļas plin-tēs asteres tiem mēļas

dievpalīgs lai viņus glabā lai tiem dāvā Māra labā pieres platas kājas cilās plintēs asteres tiem zilas

vienam puikam vienu puķi taisni ģīmī iemet skuķi mutes saldas naktis saltas plin-tēs asteres tiem baltas

iet pa pirmo trauslo ledu kritušie (pie rokas vedu) mutes sātas dziesmas stātas

plintēs asteres tiem kādas.

Strēlnieku (Rīgas pašpuiku) dažādās izdarības te asociētas ar dažādu krāsu asterēm; krāsas kvēlošana pakāpeniski samazinās („sārtas”, „mēļas”, „zilas”, „baltas”); kad parādās spokainais kritušo gājiens, arī asteres ir spokaini bezkrāsainas, nedzīvas vai nenozīmīgas, tādēļ „kādas”. Dzejolī izsakās noslēpumaina būtne (nāve − apmēram kā viduslaiku „Totentanz” ainās? pats autors fantastiskā iztēlē?), kas ved kādreiz bravūrīgos un dzīvot priecīgos, tagad aprimušos Rīgas puikas uz Aizsauli vai Nekurieni.

Asterēm nozīmīga loma arī krājuma Poētisms baltkrievs svešādajā dzejolī „Astras”, kas ir uztverē vēl daudzveidīgāks un vairāk kondensēts nekā „Dzejolis par asterēm”. Cik noprotams, autors iztēlojas sevi kā mirušo, kas citā gadsimtā redz (paceldams „netiešās” acis un zinādams „caur māliem”) augustu, asteres, astras (zvaigznes); vēsture it kā atkārtojas:

Abstrahēts ērms, kuŗš vairs burtos tik pastāv iedrukāts (noprotu − maz tas)

Pavēršu netiešās, atceltās acis turp: as-teres augšā tur, astras

Debess tik melna pār Prāgu un Rīgu, pār valodām, valdībām − kas tas?

Tas ir augusts, tik gadsimts jau cits; tur tās asteres spožās, tur astras

Ei, cilvēciņ, paceļu tukšās acis un zinu caur māliem, jā − tas tas

Atkal asteres, mūžīgās, mirkšķīgās, bal-tās, tur asteres spožās, tur astras

(56. lp.)

Tikko citētās rindas ir daudzējādā ziņā iespaidīgas; Bērziņam piemīt tiešām apbrīnojamas spējas izteiksmes veidošanā. Viņa produkcija liecina, ka autors spēj izteikties gan precīzi, gan mīklaini, gan poētiski, gan koncentrēti, gan pļāpīgi, gan nopietni, gan frivoli, gan proziski, gan cēli, gan bezkaunīgi... Varētu gandrīz teikt, ka šai ziņā lasītājs sastopas ar mūsdienu latviešu Šekspīru miniatūrā! Par spīti šai neparastajai apdāvinātībai un daudziem spožiem veikumiem, Bērziņa izteiksme nereti ir drusku problemātiska. Manuprāt, šai īpašībai ir sakars ar jau pieminēto nerēķināšanos ar robežām. Ojārs Vācietis krājuma Piemineklis kazai priekšvārdos deklarē: „Ja Bērziņš būtu gleznotājs, būtu noteikti jāuzsveŗ viņa triepiena drošums un sulīgums.” Diemžēl, ir tā, ka Bērziņa pieeja reizēm ir drusku par daudz droša. Dzejnieks ar vairāk centrālu ievirzi laikam nebūtu gluži tik pārdrošs eksperimentēšanā; piemēram, veidojot nopietnu dzejoli, viņš rēķinātos ar prasību pēc zināmas elegances un tādēļ izvairītos no Bērziņa spurainajām atskaņām „maz tas”, „kas tas”, „tas tas”. Jokdarīgs vārsmojums arī no „centrālas gaumes” viedokļa drīkst būt daudz brīvāks veidojumā nekā iezīmīgi nopietns dzejolis, un šķiet, ka Bērziņa izteiksmes meklējumi ir sekmīgi galvenokārt tādos sacerējumos, kas nav pavisam nopietni (tādēļ samērā viegli akceptēt dīvainās atskaņas „pēļas” un „dzēļas”; „sātas”, „stātas” un „kādas”). Bērziņa dzejai piemīt attāla radniecība ar jau pieminētā Morgenšterna „Galgenlieder”. Morgenšterns laida klajā asi noslīpētus pantus, kur izsmalcinātība biedrojas ar ikdienas valodu un jaunvārdi papildina rutīnētas frazes, piemēram, citētajā dzejolī par žogu un architektu. Šīs iezīmes nereti manāmas arī Bērziņa dzejā.

Nav gan tā, ka Bērziņam nebūtu vairāku itin iespaidīgu nopietno dzejoļu; to apliecina kaut vai „Krustnešu Pēteris” krājumā Piemineklis kazai:

Mēmais
nedzirdēs savu balsi
samīta vaga
nebūs par valsti
pacelta roka
krīti un kalsti
tūkstoš gadus
man miltus maisi

tava ziņģe
satrunēs krogā
tavas atslēgas
Pēterim rokā

(31. lp.)

Šī dzejoļa ievirze nav gluži centrāla, jo izteiksme sastāv tikai no mājieniem; bet šīm rindām ir plaša rezonance un visai monumentāls kopiespaids.

Tomēr šķiet, ka Bērziņa „īstā territorija” ir nopietns dzejolis ar grotesku piekrāsu. Spilgts piemērs šai ziņā ir „Vidus laiks” (krāj. Piemineklis kazai):

Brēc dvēsele pēc ziepēm, grīda smird un slīd, niez kāja zābakā un putu prasa Jān.

Ar alus grēmām drēbes, ziepju vajag man ir mute melna ar akmeni velns kasās lācis berž gar paksi muguru.

Jāj ķēniņdēls un sola par vienu unci ziepju pusi valsts ei Jān ei Jān.

Stieg vircā stallis pleci sāli svīst ik priedē nīkstu vindā sijā smoku Jān.

Es kunga bruņas cērtu kalpa kreklus utis mani ēd un akmens neputo ei Jān.

Stāv baltos kalnos Rīga mušas san un sīva tērce tek Daugavā un mokās no-sprāgst zivs ei Jān.

Kāpj saule zilumā jau vienpadsmit sit zvani Vāczemē, ir vidū laiks un ziepes meklē bende.

Pie kāķa mani velk bēg uts no bārdas Jān.

 

 

(32. lp.)

Briesmīgā viduslaiku pilsētas netīrība! Cilvēks tiek pie ziepēm (t.i., pie ieziepētas cilpas) un vaļā no uts draudzības vienīgi tad, kad viņu pakar. Izteiksme nav eleganti cildena; tā ir mazliet dīvaina un, kā dažs lasītājs droši vien teiktu, visai „prasta”; bet temata pamatiezīmēm tā ir piemērota. Šis dzejolis nebūt nav piemīlīgs, bet tas ir savā veidā poētisks. Reizē „utains” un poētisks teikums izceļas tās pašas grāmatas sacerējumā „Abdulhaja Ulaševa trīs sapņi” (69. lp.):

„...tam utis rāpoja pa izroboto vaigu kā baltas aitas tālā kalnā.”

Minētā dzejojuma kontekstā šī rinda ļoti veiksmīgi parāda iespaidu, kādu barbarisks nomadu virsaitis atstāj uz sagūstītu, relatīvi civīlizētu dziedoni. Drausmīgais barbars ir tepat acu priekšā un jau nākošā mirklī var likt spīdzināt vai nogalināt savu gūstekni; dziedonim, kas ar šausmām raugās uz virsaiša utaino ģīmi, šokētajā apziņā nejauši iznirst mierīga pagātnes aina, kas viņam ļauj mazliet atbrīvoties no pārmērīgā sasprindzinājuma.

Krājumā Poētisms baltkrievs autora eksperimentālā pieeja kļūst patvaļīgāka; dzejoļu izteiksme bieži ir tik svešāda, ka daudzi vārsmu lasītāji drīz paraustītu plecus un (labākajā gadījumā!) noliktu šo grāmatiņu plauktā. Ieskatu Bērziņa izteiksmes eksperimentos sniedz kaut vai šāds paudums:

  Dīdz, prīļo, maijini, vēl nu, vēl, cel mani, zalgo, dzel, zalo, cēso-baldzini, jūņ-jūļo, smilteņo, zel-dzal, bal-balo, atatā, Džoni, lec putrā, dedz pie poda, brēc, putā pil, palo, jūs atkal uz strīpas, jūs kā buki uz bukas, jūs mucu jau galo, jūs ies pirti kurs, jūs trimtrallā tralo avē, Džoni, moritūrie tev salo kliedziet no rudeņiem, priec- un sirdiniet manu-ē-sirdi? nē, val-manu-valo-velns-valo-ē, Džo-Džoni, kurp velc, kur pa tīrumiem alo, slapjumā negāz, su-su-sumā guldi, sie-sienmalī malo, re, meteors nosēžas, melnjūrā zvaigznāji salo, mūžība laiza jūs, čaļi, pa rudeņu zvaigznēm jums jālo-jā-lodā, i, bitīt, tev, bitīt i mana, Tev, tauta rām-dūcošā, sūcošā, dzošā, jūdzošā, puteņiem, ziedoņiem, lietoņiem, rietoņiem, rītblāzmu ietoņiem, laika un vietoņiem cauri Tev, Tev. Džo-Džoni, čalo. Velēnu paceliet, mans ies zem krūma, nāvot miez’s skalo.

 

(57. lp.)

Izlasot šo sacerējumu, man pirmajā brīdī gribējās iesaukties: „Džoni, lec putrā!” Uzmanīgi pētījot izteiksmes sīkdaļas, tomēr rodas iespaids, ka te atkal runā kāds mirušais − pašpuika un varbūt kaujā kritušais, kas it kā nojauš pavasara tuvošanos. Tai pašā krājumā ir vairāki dzejoļi, kas daudz tiešākā veidā norāda, ka autoram patīk rotaļāties ar priekšstatu par mirušo nojautām, piem.:

Pēc lietus,

kad igaunis sētienā iznāk, kad leitis laipo pa peļķēm,

kad atliec muguru puķe un kalniņā kauli top mani

                                                   un saož, un ceļas,

pēc lietus.

 

 (daļa no vārsmojuma, kas lasāms 18. lp.)

Vēl dažas rindas, kas pauž līdzīgu iztēli:

Divi vairs klibais ar līko
Upes līkumā līgo

Plaša virs galvas vaļa!
Puse debesu zaļa

Saprašana, ai, sapraš...
Suns manus kaulus atkaš

 

    (Dzejolītis bez virsraksta 14. lp.)

Nepārprotams arī dzejolis, kas lasāms 10. lp. − Atgriežoties pie „džoņputrīgā” pauduma, šķiet, ka rakstura iezīmes pēc nāves it kā pa daļai pajukušas, bet uzradies kāds pārpersonīga skatījuma un subtīlākas izteiksmes piejaukums. Manāms arī it kā šis tas no mirstošā − varbūt kaujā nāvīgi ievainotā? − šokētās psīches. Illūziju par „Džoņa” (drauga?) čalošanu laikam rada ūdeņu skalošanās trokšņi (skalošanās ir asociēta vēl ar kādu citu illūziju...) Tas nu ir − kā daudzi teiktu − „traks gabals”, bet patiesībā diezgan interesants un ne gluži bez poētiskas gaisotnes.

Tomēr arī krājumā Poētisms baltkrievs var atrast dažu samērā viegli uztveŗamu sacerējumu. Viens no interesantākajiem šī paveida dzejoļiem ir „Vālodze”:

Tāds sapnis nāk no bērnības sētā nāk puisēns un saka man lībisku.

Puisēns saka un es klausos neviens vārds nedrīkst pazust viss ir jāatceras.

Septiņas saknes puisēns saka septiņus celmus septiņas galotnes šalc (mākonis pārskrēja pāri).

Septiņas pasakas saka septiņas dzelmes septiņas senas Ziemeļa zemes.
 

Tāds sapnis sāp no bērnības vālodze sēž septiņās apsēs un saka man lībisku.

 

       (6. lp.)

Šķiet, ka gluži tik nostalģiski par lībiešiem neviens cits nav latviešu dzejā izteicies. Lībiešu pārtautošana laikam ir drusku tāds kā tabu temats; latvieši (daudzi ar pamatīgiem vaigu kauliem, lielām plaukstām un it prāvām kurpēm!) par to mēdz izteikties it kā gaŗām ejot, nevērīgi, varbūt ar humoru (valsts neatkarības gados dažs Bērziņš vai Kalniņš, Lejiņš, Liepiņš, Ozoliņš esot apsmaidījis lībiešu karali Uldriķi, jo majestāte negribējis kļūt par jaunkareivi Latvijas armijā...). Liekas paticams, ka Uldis Bērziņš ir − varbūt vēl daudz lielākā mērā nekā Astrīde Ivaska? − viens no „lībiskajiem latviešiem” un ka viņa ārienē var skatīt − Anšlava Eglīša vārdiem runājot − „šķautnainos lībieša vaigus, smakru un degunu” (viņa noģīmi nav gadījies redzēt). Šā vai tā, „Vālodzes” autors varēja rēķināties ar smīniem. Bērziņš tomēr ir visādā ziņā „brīvs gars”; ja viņš grib nostalģiski vārsmot par lībiešiem, tad viņš to dara; smīnētāji var iet „ieskrieties”. Šī tema risināta arī sacerējumā ar virsrakstu „Pulkstens” (6.-7. lp.). Autors miegā („pirms pulkstens nozvanīs”) redz, tā sakot, citādu vēstures variantu („Gar milzu logiem tu gaišos gaiteņos, tu apgarotā steigā starp lībju studentiem un lībju profesoriem zem rokas pavadīts” un „caur Ziemeļzemes viršiem nepārredzamiem gar vitrīnām ar bronzas gredzeniem un saktām”); viņam šķiet, ka atgūta ir valoda ar locījumiem, „kuŗi tev trīssimts gadus asinsvados glumos kā bute gulēja un klusēja tev mutē” un ka nu tiešām var doties „turp, gar kabinetiem, auditorijām, gar sejām, sejām uz durvīm plašajām − trīs pakāpieni, galds, kā selga baltā aktuzāle šalc, sejas, sejas, sejas, sejas, pag, te pakāpieni, te − cik gausi staipās gadi! tur pie mikrofoniem, turp un izsacīt (cik lēni ceļas mēle − jau simt gadu)”. Jeitss bija īrs, kas dzejoja angliski; varbūt Bērziņš ir līdzīgā situācijā. Izteiksme tikko aplūkotajā paudumā sarežģītāka nekā „Vālodzē”, bet tā ir daudzmaz saprotama, ja lasītājs necer uz Ojāra Vācieša raksturoto pusaizmigušā „špacieri”... Labu tiesu var saprast un izjust arī dzejoļu ciklā par donkichotisko vai morgenšterniski dīvaino Alfrēdu Ķempi, kas mēģinājis pārtulkot latviešu valodā visus igauņu rakstus, pat agrīnās tēvareizes (Ķempe bijis pārliecībā, ka latvieši un igauņi patiesībā ir viena tauta, bet „mēmums” un „kurlums” brālīgajām populācijām neļauj tuvināties...). Rotaļīgi komisks, taču ne bez smeldzīgām nokrāsām ir šāds minētā cikla dzejolītis:

Dons Alfredo debesīs no putnu mēles tulko, no maijpuķīšu mēles, gaišs nu rīts, ne zeķes jāmazgā, ne nagi jāgriež, tam vēlē Gars un balta roze zied, un Fredis korāļos iet luterāņu korī, bet noti nomāc nepabeigtais darbs, pie spiritistiem pus-nakts velk, ai, tautās mīļajās uz brīdi at-griezties, man kaudzē papīri, pēc tautām salst man kājas astrālās, es dziļi ieskatījos, bet laika bija maz, man kaudzē papīri, jau dārzi sarkst, un bieza migla līcī, torņi plēn, tu mani pazīsti, tu mani mierināsi kastaņ-kokā rudā

(Dons Alfrēds spokojas man rudens stundā).

(„Dons Frederiko nāk žēloties”, 42. lp.)

Ir tā, ka jaunākajā no minētajiem krājumiem lasītājs sastopas arī ar dažu pavāju sacerējumu. Šķiet, ka autors reizēm bijis drusku neatbildīgi vai obligāti ražīgs. Šai sakarā citēšu īsu dzejolīti bez virsraksta:

    Nāk līkumiem, tek no tumsas. Nevar noturēt zobos, glums tas. Izburtot diezvai, izsacīt kur nu. Es slienains zvērs, tek zīmes gar purnu. Smeldz kakls grozot, tirpst lūpas gaidīt. Ai, prast programmu, ei, pogas spaidīt.

(34. lp.)

Šos mīklainos teikumus laikam gan var lielā mērā atšifrēt; jēga te ir. Nelaime tā, ka izteiksmes līdzekļi nav pietiekami saskaņoti (piemēram, ja autors sevi iztēlo kā „īstu zvēru ar purnu”, tad ir absurdi tūdaļ pievērsties modernajai technoloģijai).

Abos Bērziņa krājumos varētu sameklēt ļoti interesantus un mākslinieciski augstvērtīgus dzejdarbus mērena apjoma izlasei. Šāda izlase droši vien iepriecinātu tos dzejas cienītājus, kas nav sevišķi nobijušies no modernisma, bet mēdz orientēties uz rūpīgi darinātiem, poētiskiem sacerējumiem, nevis uz paviršiem, dažviet galēji patvaļīgiem eksperimentiem, kas atrodas vai nu pilnīgi, vai pa lielākai daļai ārpus dzejas normālās gultnes. Man šķiet, ka šai gultnei nav tikai virspusīgi konvencionāls raksturs un ka tā atbilst kādām būtiskām dvēseles prasībām.

 

 

Apceres autors Gundars Pļavkalns „visā diezgan napoleoniskajā, miltoniskajā, kītsiskajā, šubertiskajā, bethoveniskajā vai taml. augumā”. Tā Gundars uzrakstījis fotogrāfijas otrā pusē. Bilde ir apmēram no tā laika, kad Uldis Bērziņš atvilknē ielika savas AD 1968 Prāgas variācijas par to, ka nav vairs tās vecenītes, žagaru pienesējas u.t.t. un tādēļ nevar Husu sārtā sadedzināt (skat. 27. lp.). Fotogrāfiju sūtīdams, Gundars pavadvēstulē par dārznieku zem ziedošā mandeļkoka saka: „redzams arī kautkas no manas Napoleona figūriņas, vienā pat simtprocentīgi; tagad izskatos taisni tā, kā šais trīs uzņēmumos (esmu diezgan muskuļots, bet sveru tikai 9½ ‘akmeņus’ jo samēri miniatūrā, vismaz gaŗumā; kurpēm man ir piektais numurs, bet krekliem 38, resp. M nevis SM; sev piemērotus virskreklus ar gaŗām piedurknēm nevaru dabūt: tie, kas nav krūšu kurvim par šauriem, ir piedurknēs par gariem; tā arī šai ziņā neatbilstu šabloniem...)”

 

[Skat. Pļavkalna piezīmi JG172 LASĪTĀJU VĒSTULĒS]

 

 *

 



Fragments no Ulža Bērziņa vēstules JG redakcijai 1983. g. vasarā un viens no viņa toreiz atsūtītajiem turkmēņu dzejnieka Magtimguli darbu tulkojumiem. („Apsēstais” dzejoli „Kalni hei” ir Madžnūms, bezprātīgs mīlētājs − arābu sižets.)

 

Jaunā Gaita