Jaunā Gaita nr. 134, 1981. g. 3. numurs

 

 

PIEMINEKLIS KAZAI

 

Uldis Bērziņš. Piemineklis kazai. Rīga: Liesma, 1980. 72 lp.

 

U. Bērziņš Rīgā dzejo jau vismaz piecpadsmit gadus. Bet tikai tagad laidis klajā dzejoļu pirmo kopojumu. Autoritatīvi − motivēti, plaši, iejūtīgi − tam ir pietuvojies grāmatiņas ievadā Ojārs Vācietis, valdības atzīts dzejnieks, izskaidrodams, kā šī dzeja būtu saprotama; kas tur iekšā un kā tur nav iekšā.

Manuprāt nevienā latviešu dzejas antoloģijā turpmāk nedrīkstētu trūkt Bērziņa dzejoļa „Sauc” (8):

Lūk kāda zāle mežā aug tā kā čūska lokās skaista ir ak tu viens bet kā to zāli sauc.

Lūk putns skrien baltas spalvas druvā birst druva deg ak tu viens bet kā to putnu sauc.

Lūk balta puķe druvā deg ej un plūc ak tu viens labāk saki kā to puķi sauc.

Trīs rindkopas − trīs jautājumi − bet, liekas, nevienas atbildes. Dzejoļa tapšanas brīdis tomēr ir bijis tik laimīgs, ka šis darbiņš spēj ielīksmot ikvienu dzejas baudītāju.

Antoloģisku līmeni sasniedz arī „Balsis” (10), „Piemineklis kazai” (11), „Kā saule cērtas” (13), „Bet es esmu tas mūžīgais vērdiņš” (17), „Dzejolis par vecumu” (25-26), „Bruņinieks un Sančo Pansa”(24), „Kājām nācējs” (38)... „Dies skrien un laika ratu griež” (68). Un pēdējais dzejolis „Čīkst vārti” (73). Mana personīgā izvēle, protams. Citi droši vien atradīs vēl vienu otru vērā ņemamu opusu.

Jo kāds Bērziņa darbs garāks, jo privātāk − brīvāk − autors palaiž vaļu savam Pēgazam, piemēram „Krišjānī Baronā” (61-66). Šīs lappuses man atgādina kaut ko džeimsdžoisisku. Bet kopīgas kā vienā, tā otrā gadījumā ir īstenībā tikai ilgas pēc brīvības pateikt šo to no tā, kas ir uz mēles un uz sirds. Ar visām savām asprātībām un jokiem grāmatiņa tomēr ir dziļi nopietna. Teiksim 40. lappusē:

Stāsta ka patiesība kož
(Ai man ir bail es sviedros mirkstu)
Un tādēļ vajag, kas ir drošs
Un iebāž patiesībā pirkstu.

Pavisam apokaliptiski skan 68. lappuse. „...arī mani tumsa rīs un reiz vairs burtus nelasīs un fonētika apklusīs (tas brīdis nāk un ir jau klāt tu nevari vairs parunāt).” Turpat lappuses beigās − un tomēr mūsu atbildības sajūta lai ir liela − dzejnieks sev saka: „Tu esi tas kuŗš redz un mana tā ir tava darīšana.”

Dzejnieka lakoniskā izteiksme vietām eliptiska. Var gadīties, ka dažs lasītājs, laipojot no viena akmens uz otru Bērziņa dzejas strautam pāri, samērc kājas. Bet tas apstāklis nedrīkstētu nevienu no šīs dzejas atbaidīt. Vistuvāk viņš varbūt stāv Mārim Čaklajam. Arī mūsu jaunajai dzejniecei S. Ruņģei ir kāda radniecība ar Bērziņa „švunku”.

Tā kā Uldis Bērziņš − ievērojams, burvestīgs dzejnieks, viņam ir tā privilēģija, ka drīkst atļauties eksperimentēšanu. Viņš grib redzēt, kāda vienu otru reizi būs publikas reakcija.

 

Arturs Baumanis

 

 

PĀRIS VARDU PIRMS „PIEMINEKĻA KAZAI” ATKLĀŠANAS

Tā sasodītā alerģija pret katru jaunumu, katru kaut mazāko neparastumiņu, ņurdoša neuzticība meklētam un arī jau atrastam īpatnumam, kura rodas no neprasmes atšķirt jaunu kvalitāti no tās butaforijas, — tādu pārbaudi Ulda Bērziņa dzejai nācās iziet un izturēt. Bet īstam māksliniekam nākas izturēt ne to vien, un viņš iztur, ja meklējumu virziens patiesīgs un nepieciešamā riska pakāpe intuitīvi nojaukta. Tad ir tie radīšanas laimes un atraduma prieka brīži, kuru priekšā viss pārējais neko nenozīmē.

Ulda Bērziņa „Piemineklis...” „atklāsies” lēnām un ne uzreiz katram. Pie noplicinātas valodas un visa jau labi sagremota pieradušam grāmatu rokā ņēmējam pirmajā brīdī var kļūt savādi. Kā sastrēgumstundā uz dzīvākas ielas vidus izskrējušām un nepadomājušam, ka šajā stundā un šajā vietā nekāds pusaizmiguša „špacieris” nesanāks. Kā bišu spietu skatoties. Un vēl daudz citu asociāciju. Bet vajag paskatīties, kāpēc šajās kolosālajās satiksmes pretstraumēs nenotiek neviena avārija, lai saprastu, ka šeit viss ir savā ritmā organizēts vai, atspēkojot nozelēto tēzi par krustvārdu mīklām, šeit nav ne mazākā haosa, ir iekšējā organizētība un iekšējā disciplīna, kuru vajag tikai saskatīt.

Ulda Bērziņa dzejas tematikā nav nekādas speciāli meklētas un konstruētas eksotikas un triku. Dzīves dialektiskā virzība un cilvēka nepārtraukts savas vietas meklējums tajā — šādā novienkāršotā formulā ietilpst viss Bērziņa vairāk nekā 10 gados radītais. Un tagad nu sākas galvenais. Sākas, sacīsim, burvestība. Bērziņš noliek mūsu priekšā kopš bērna kājas labi zināmu vēstures faktu. Jā, tas ir, ko mēs zinām. Un arī tā, kā mēs to zinām. Bet kāpēc viss kļuvis tik reljefs, daudzkrāsains, turpat vai fiziski mūsdienās iesniedzošs, negaidīts? Tāpēc, ka mūsu priekšā īsts mākslinieks līdz galam atklāti rāda mums zināmu faktu savā redzējumā, citā aspektā, no kura paveras notikumam piemītošas, bet mūsu neredzētas un pat nenojaustas īpašības. Dzejnieka redzējums it kā atplīvuro mūsu redzējumu no pierastības, ar savu asumu aizrauj sev līdzi mūsu redzēšanas pietrulumu...

„Piemineklis kazai” nav parasts dzejoļu krājums, bet savā ziņā izlase. Viena no spilgtākajām pirmajām grāmatām, kādas pēdējā laikā redzētas.

Ojārs Vācietis

Jaunā Gaita