Jaunā Gaita nr. 123, 1979

 

E. Riekstiņš

LATVIEŠU KINEMATOGRĀFIJA 30 GADOS

 


Kadrs no kinofilmas Nāves ēnā

 

Pērnāgada nogalē Rīgas kinostudija atzīmēja savu trīsdesmitgadi. Tas, protams, nenozīmē, ka ar studijas nodibināšanas dienu sākās latviešu kinematogrāfija. Pirmie dokumentālie kinokadri tika uzņemti jau gadsimta sākumā, pirmā pasaules kara priekšvakarā tapa pirmās filmas. Arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija kinohronika, virkne dokumentālo filmu un vairākas mākslas filmas, no kurām „Zvejnieka dēls” iemantojis nozīmīgu vietu kinovēsturē. Īstenībā tikai ar šo V. Lāča populārā romāna ekranizējumu latviešu kino kļuva par īstu mākslu, jo filma atbilda augstiem mākslinieciskiem kritērijiem, godam varēja sacensties ar daudzajām ārzemju filmām, ko tolaik izrādīja Latvijas kinoteātros. „Zvejnieka dēls” ar panākumiem tika demonstrēts arī pēc kara Padomju Latvijā, uzskatāmi parādot, ka tautas vara pārņem visu labāko no nacionālā kultūras mantojuma. [Par V. Lapenieka režijā uzņemto Zvejnieka dēlu skat. JG 93. numurā interviju ar Lapenieku un viņa atmiņas „Dullā Daukas piezīmes”.]

Šī filma liek domāt arī par kādu citu būtiska problēmu. „Zvejnieka dēls” varēja tapt tikai ar valsts finansiālu atbalstu, jo iepriekšējos gados daudzie atsevišķu personu un firmu mēģinājumi uzņemt filmas parasti izbeidzās jau pēc pirmā darba, bet visbiežāk projekti tā arī palika nerealizēti. Tas ir saprotams, jo kino, kaut vismasveidīgākā, patiesi miljonu māksla, ir arī visdārgākā. Finansēt filmu uzņemšanu var tikai ļoti bagāti ļaudis, lielas firmas, vai vismaz vajadzīgs jūtams valsts iestāžu atbalsts, ja tās ir ieinteresētas nacionālās kinomākslas attīstībā. Padomju Latvijā tautas valdība jau no paša sākuma dāsni atbalstījusi kinomākslu, un tikai padomju varas apstākļos latviešu kinematogrāfija varēja apsteigt daudzas pasaules valstis, kur iedzīvotāju skaits ievērojami lielāks. Piemēri nav tālu jāmeklē − Holande, Beļģija, Dānija, Portugāle, Norvēģija, Šveice... Šajās un citās valstīs uzņem mazāk filmu nekā Latvijā, turklāt neregulāri, un arī perspektīvas nav sološas.

Tādēļ Rīgas kinostudijas jubileja ir zīmīgs notikums, jo ļauj ielūkoties pēdējos trīs gadu desmitos, kad latviešu kinomāksla izaugusi par būtisku tautas kultūras sastāvdaļu, ieņēmusi svarīgu vietu visā padomju kinematogrāfijā. To liecina kaut vai skaitļi, kuru valoda ir visai daiļrunīga. Pēckara gados uzņemts vairāk nekā 100 mākslas filmu, turpat 300 dokumentālo un populārzinātnisko filmu, 1600 kinožurnālu... Arī tas vēl nav viss devums. 1966. gadā kinostudijā sāka darboties leļļu filmu grupa, kuras kontā tagad jau 27 filmas. Kino aizvien vairāk ieiet visdažādākajās dzīves nozarēs, tādēļ aug pieprasījums pēc dažādām speciālām filmām. Rīgas kinostudija uzņēmusi vairāk nekā 250 šādu filmu, un to skaits no gada gadā kļūst lielāks.

Lai aina būtu vēl skaidrāka, minēsim viena gada produkcijas apjomu. Uzņem 5 mākslas filmas kino vajadzībām, 3 televīzijai, 11 dokumentālās un populārzinātniskās filmas 48 kinožurnālus un vairāk nekā 20 filmas pēc dažādu iestāžu un organizāciju pasūtījuma.

Mēdz sacīt, ka katrs sākums ir grūts. Tāds bija arī kinematogrāfijas iesākums Padomju Latvijā. Jau 1941. gadā tika nodibināta kinostudija, kas kara dēļ gan nespēja pat kārtīgi iesākt darbu. Pirmajos pēckara gados darbojās divas kinostudijas − mākslas filmu un hronikāli dokumentālo filmu. Mākslas filmas toreiz visā Padomju Savienībā uzņēma maz, tādēļ regulāri strādāja tikai dokumentālisti. 1948. gadā abas studijas apvienoja, un no šī laika tad arī sākās tagadējās Rīgas kinostudijas vēsture. Lai darbs vērstos plašumā, bija vajadzīgi kadri. Latvijā profesionālu kinematogrāfistu būtībā nebija un, tāpat kā visās jomās, talkā nāca citu republiku kinomeistari.

Pirmās mākslas filmas Rīgas kinostudijā uzņēma izcili padomju kinorežisori. A. Ivanova „Mājup ar uzvaru” (1947. gads) un J. Raizmana „Rainis” (1949. gads) šodien pamatoti pieskaitītas latviešu kinoklasikai, jo šie darbi saglabājuši ne tikai kultūrvēsturisku, bet lielā mērā arī māksliniecisko vērtību. Nav nejaušība, ka pirmajām filmām bija izvēlēta tieši tāda tematika. Tikko bija beidzies karš, kura pārdzīvojumi katram vēl labi atmiņā. Par to stāstīja filma „Mājup ar uzvaru”, kuras pamatā V. Lāča luga „Uzvara”. Bet stāsts par Tautas dzejnieku Raini iemūžināja filmā viņa izcilo personību, kas simbolizēja tautas revolucionāro cīņu. Turklāt šajās filmās lielisku skolu guva latviešu aktieri un citi uzņemšanas grupu darbinieki.

Arī dokumentālajā kino pirmajos gados darba smagumu uz saviem pleciem iznesa pieredzējušie režisori un operatori A. Jevsikovs, N. Karmazinskis, I. un V. Masi, M. Poseļskis, M. Šneiderovs, H. Suļatins un citi.

Patiess latviešu kinematogrāfijas uzplaukums sākās piecdesmito gadu vidū, kad sāka uzņemt vairāk filmu un dibitēja pirmie latviešu kinematogrāfisti, kas bija beiguši Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtu Maskavā. Vēl 1955. gadā filmu pēc V. Lāča romāna „Uz jauno krastu” uzņēma Maskavas kinorežisors L. Lukovs, taču jau tajā pašā gadā tapa viens no skaistākajiem latviešu kinematogrāfijas darbiem − filma „Salna pavasarī”, kuras pamatā literatūras klasiķa R. Blaumaņa noveles. Tas ir spilgti nacionāls darbs, kaut filmas veidošanā piedalījās arī citu tautību kinematogrāfisti. Scenāriju rakstīja dzejnieks J. Vanags kopā ar S. Nagorniju, režiju kopā ar L. Leimani vadīja P. Armands. Taču šī sadarbība deva teicamus rezultātus, jo minētie kinematogrāfisti ar dziļu cieņu izturējās pret latviešu tautas kultūru, spēja iejusties tajā. Lielisku ansambli veidoja latviešu aktieri. Turpmāk Rīgas kinostudijas mākslas filmas uzņēma galvenokārt pašu republikas kinematogrāfisti.

Režijā blakus L. Leimanim ienāca V. Krūmiņš, A. Neretniece, R. Kalniņš, G. Piesis un citi. Sāka strādāt operatori M. Rudzītis, Z. Vītols, J. Celms, M. Zvirbulis. Jau no paša sākuma kinostudijā strādāja mākslinieks H. Līkums, drīz viņam pievienojās L. Grasmanis, G. Balodis, U. Pauzers. Mūziku visām filmām sacerēja latviešu komponisti. Sešdesmito gadu sākumā jau varēja runāt par izveidojušos nacionālo kinematogrāfiju.

No tā laika nozīmīgākajām filmām jāmin „Kā gulbji balti padebeši iet...” un „Latviešu strēlnieka stāsts”, kuras vieno kopīgs galvenais varonis Mārtiņš Venta. Pirmajā filmā viņš ir pagājušā gadsimta beigās jauns revolucionārs, otrajā − latviešu strēlnieku komandieris. Abas filmas uzņēma režisors P. Armands, vēlreiz apliecinot savu nozīmīgo ieguldījumu latviešu kinematogrāfijā. Pēc V. Lāča populārā romāna jaunie kinematogrāfisti režisors V. Krūmiņš un operators M. Rudzītis uzņēma filmu „Zvejnieka dēls”, bet kopā ar režisoru R. Kalniņu filmu „Vētra” pēc V. Lāča romāna.

Sešdesmitajos gados spilgtus darbus veidoja režisors L. Leimanis. „Šķēps un roze” (1960) bija alegorisks stāsts par labā cīņu pret ļauno, pret tumsas spēkiem un aizejošo pasauli, kas gribētu savā bojā ejā aizraut līdzi visus. „Kapteinis Nulle” stāstīja par latviešu tāljūras zvejniekiem. Pēc R. Blaumaņa darbu motīviem veidotā filma „Purva bridējs” spilgtā emocionālā valodā, ar romantisku pacēlumu runāja par mūžīgo mīlestības nepārvaramā spēka tēmu. Režisora pēdējais darbs „Pie bagātās kundzes” (1969), kura pamatā A. Upīša romāna „Smaidošā lapa” nodaļas, bija veiksmīgs ekranizācijas piemērs, spilgti parādīja dažādu sabiedrisko slāņu pārstāvju dzīvi divdesmitajos gados. L. Leimanis bija spēcīgākā mākslinieciskā personība starp latviešu kinorežisoriem.

Sešdesmito gadu sākums iezīmīgs arī ar dokumentālajā kinematogrāfijā paveikto. Tajā ienāca jauni kinematogrāfisti ar jaunu pieeju savam uzdevumam, jauniem uzskatiem par dzīvi un mākslu, meklēja un atrada jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. U. Brauna filmas „Sākums”, „Celtne” un „Strādnieks” poētiski stāstīja par cilvēku un viņa darbu, par Latvijas jaunceltnēm. A. Brenčs filmās „Mana Rīga” „Tu un es” pa jaunam, ar dziļi personīgu skatījumu traktēja ne vienreiz vien filmētās tēmas par pilsētu un tās ļaudīm, par mīlestības dažādajiem aspektiem. A. Freimanis jau pirmajās filmās „Pasaulē ir tāds puika” un „Krasts” spilgti pauda savu prasmi saskatīt skaisto ikdienas parādībās. Interesantus dokumentālus darbus veidoja V. Krūmiņš, mākslas tēmu meistarīgi risināja G. Piesis, kā scenārists dokumentālajā kino darbojās viens no tagad vadošajiem režisoriem H. Franks, starp operatoriem bija tagadējais režisors I. Seleckis, interesantu domubiedru režisori atrada scenārista A. Lejiņa personā. Šie un citi jaunie kinodokumentālisti veidoja virzienu, kas padomju dokumentālajā kinematogrāfijā ieguva „Rīgas skolas” nosaukumu. Viņu darbus vienoja spēcīga emocionālā piesātinātība, dziļi personīgs dzīves skatījums un attieksme pret attēlotajiem cilvēkiem un parādībām, spēja ar šķietami necilām veiksmīgi atrastām detaļām veidot spilgtu koptēlu. Visus šos darbus raksturoja ļoti augsta attēla kultūra, operatoru meistarība.

Izcilākā virsotne šajā virzienā ir A. Freimaņa pilnmetrāžas filma „Gada reportāža” (1965). Tā bija veltīta Padomju Latvijas 25. gadadienai, taču krasi atšķīrās no ierastajām jubilejas filmām. Dzīves attīstības gaitu, Padomju Latvijas raksturīgās iezīmes autori (scenāristi I. Ziedonis un H. Franks, operators I. Seleckis) parādīja poētisku tēlu valodā. U. Brauns 1967. gadā uzņēma turpat divas stundas ilgu filmu „235 000 000”, kas bija veltīta Padomju Savienības piecdesmitajai gadadienai. Arī šis darbs atkāpās no visiem trafaretiem, bez viena vienīga vārda, tikai ar attēla un mūzikas palīdzību veidojot vispārinātu poētisku stāstu par Padomju zemi. Tas līdz šim ir apjomīgākais latviešu kinematogrāfistu darbs.

Turpmākajos gados latviešu kinematogrāfija tematiski, žanriski un stilistiski sazarojas. Dokumentālisti, attīstot tālāk poētisko stilu, vienlaikus vairāk pievērsās sociāli asai tematikai, centās aktīvi iejaukties dzīves procesos. To liecina tādas filmas, kā I. Selecka „Valmieras meitenes”, „Apcirkņi”, „Sieviete, kuru gaida”, H. Franka „Aizliegtā zona” un citi darbi, kas rada dzīvu atbalsi sabiedrībā, izraisīja diskusijas.

Mākslas filmu jomā labākie panākumi gūti literatūras klasikas ekranizējumos. Bez jau nosauktajiem darbiem jāpiemin R. Blaumaņa noveles „Nāves ēnā” ekrāna variants, ko teicami uzņēmis režisors G. Piesis. Viņš ar panākumiem ekranizēja arī Raiņa lugu „Pūt, vējiņi”. Šis darbs guva plašu atzinību visā Padomju Savienībā. Režisors R. Kalniņš veiksmīgi ekranizēja P. Rozīša romānu „Ceplis”. Režisors A. Brenčs uzņēmis daudzas detektīvžanra filmas, no kurām visaugstāk novērtēta „Liekam būt”. A. Leimanis uzņēmis „Vella kalpus” un citas muzikālas vēsturiskas kostīmfilmas. Daudzas filmas stāsta par Latvijas mūsdienu dzīvi. Te jāmin režisora J. Streiča „Mans draugs − nenopietns cilvēks”, O. Dunkera „Klāvs − Mārtiņa dēls”, G. Cilinska un V. Braslas „Ezera sonāte” un citi darbi. Visas Rīgas kinostudijas mākslas filmas plaši demonstrē Padomju Savienības kinoteātros. Daudzas filmas noskatās vairāki desmiti miljoni cilvēku, bet Latvijā ar tās 2,5 miljoniem iedzīvotāju interesentākos darbus redzējis katrs trešais vai ceturtais cilvēks.

Pēdējos gados Rīgas kinostudija regulāri uzņem televīzijas mākslas filmas, ko Padomju Savienībā pie televizoru ekrāniem vienlaikus noskatās desmitiem miljoni cilvēku. Tās galvenokārt stāsta par republikas mūsdienu dzīvi, plaši izmantojot latviešu rakstnieku darbus, taču netrūkst arī ārzemju autoru darbu ekranizējumu. Režisora J. Streiča filma „ Teātris”, piemēram, uzņemta pēc angļu rakstnieka Somerseta Moema romāna, un ir viena no līdz šim labākajām televīzijas filmām.

Populāras republikā un atzinīgi novērtētas ārpus tās robežām ir arī dokumentālās filmas, kas bieži saņem balvas dažādos festivālos un skatēs. Līdzās iepriekš minētajiem dokumentālistiem strādā jaunākā paaudze − A. Epners, B. Veldre, L. Žurgina, paši jaunākie − J. Podnieks, A. Krievs, A. Apsītis un citi. Turklāt vēl jāpiebilst, ka dokumentālās, muzikālās un multiplikācijas filmas uzņem arī Latvijas televīzija, un šo filmu kopskaits jau vairāki simti.

Īpaši jārunā par latviešu kinoaktieriem, kas republikas kinomākslas slavu nesuši tālu aiz dzimtenes robežām. Tādi meistari, kā Dz. Ritenberga, V. Artmane, K. Radziņa, L. Pavīlis, G. Cilinskis un daudzi citi ir gaidīti visās padomju kinostudijās, kur veidojuši lieliskus ekrāna tēlus. Lai minam tikai Dz. Ritenbergas Malvu Kijevas kinostudijas filmā „Malva”, par kuru viņa Venēcijas starptautiskajā kinofestivālā saņēma balvu kā labākā sieviešu lomas tēlotāja. V. Artmanei starptautisku slavu atnesa Soņas loma Ļeņingradas kinostudijas filmā „Dzimtās asinis”, bet E. Radziņa izcēlās ar Karalienes un Goneriljas lomām Šekspīra „Hamleta” un „Karaļa Līra” ekranizējumos, ko Ļeņingradā uzņēma ievērojamais padomju kinorežisors G. Kozincevs. G. Cilinskis pēc piedalīšanās Sverdlovskas kinostudijas filmā „Garā stiprie” tūlīt kļuva populārs visā Padomju Savienībā. Šie un citi aktieri viesojušies daudzās pasaules valstīs.

Latviešu aktieru ieguldījumu kinomākslas attīstībā pirmajās filmās ar panākumiem aizsāka L. Špīlberga, B. Rūmniece, J. Osis, A. Filipsons, J. Jurovskis, L. Šmits, Ž. Katlaps un citi vecākās paaudzes meistari. Daudz filmējusies tagadējā un vidējā paaudze − V. Līne, L. Freimane, H. Liepiņš , V. Zandbergs, K. Sebris... Tagad viņiem pievienojušies A. Kairiša, Ģ. Jakovļevs, L. Dumpis, L. Ozoliņa, L. Liepiņa, daudzi pavisam jauni vārdi, kas sevi pieteikuši ļoti sološi.

Šodien latviešu kinematogrāfija sasniegusi brieduma gadus. Tajā darbojas daudz talantīgu meistaru, kam pa spēkam lieli veikumi. Rīgas kinostudijas filmas aizvien biežāk aiziet tālu pasaulē, vēstot par latviešu kinomākslas un visas latviešu tautas kultūras uzplaukumu.

 

 

ATTĒLI NO RĪGAS KINOSTUDIJAS MĀKSLAS FILMĀM

 


Kadrs no kinofilmas Nāves ēnā − Gunārs Cilinskis, Pēteris Sogolovs.

 


Kadrs no kinofilmas Klāvs − Mārtiņa dēls Juris Kaminskis, Haralds Topsis.

 


Kadrs no kinofilmas Līvsalas zēni.

 


Kadrs no kinofilmas Mērnieku laiki − Alfreds Jaunušans.

 


Kadrs no kinofilmas Ceļa zīmes − Romāns Crabovskis, Gunārs Cilinskis.

 


Kadrs no kinofilmas Kā gulbji balti padebeši iet − Astrīda Gulbe, Voldemārs Zandbergs.

 


Kadrs no kinofilmas Kara ceļa mantinieki − Gunārs Cilinskis.

G. Cilinskis pazīstams arī kā filmu režisors. Par viņa filmu Ezera sonāte recenzija publicēta JG 113. numurā.

 

 

Jaunā Gaita