Jaunā Gaita nr. 113, 1977

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

GRIGULIS, VIRZA, MEDENIS, ĀDAMSONS, CEDRIŅŠ

Pērnā gada beigās Latvijā iznācis Latviešu dzejas antoloģijas V sējums (Rīgā: Liesma, 1976), kuŗā „ietvertā dzeja nosaka latviešu dzejas attīstības procesu 20. gs. divdesmitajos un trīsdesmitajos gados”. Tā šī antoloģijas sējuma būtību definē „Ievada” autors Arvīds Grigulis, un ir ļoti svarīgi šo Griguļa formulējumu paturēt prātā, piekto sējumu lasot. Atlasē (antoloģijā) „ietverta” dzeja (redkollēģijas izvēlēti autori un dzejoļi) nevar nosacīt attīstības procesu, kas jau vairākus gadu desmitus pieder latviešu literātūras vēsturei. Un, kas „pieder vēsturei”, tas tai pieder, un tur nu vairs neko nevar nosacīt ne ar varu, ne viltu. Ar varu un viltu var gan šo procesu nepilnīgi vai tīši nepareizi illustrēt, tā nosakot, kuŗas procesa detaļas, vai šo detaļu iztulkojums, antoloģijas lasītājiem būtu uzskatāms par veselumu, kaut arī attīstības process pats ir daudz plašāks, daudzpusīgāks un − kaut vai − pretrunīgāks.

Arvīds Grigulis arī atklāti pasaka, ka šāds bijis sējuma sastādītāju viedoklis. Viņš raksta:

Antoloģija neietver to dzejnieku darbus, kuŗi ir sveši latviešu tautas vēsturiskās attīstības procesam. Te galvenokārt jāmin buržuāziskā nacionālisma sludinātāji un tie, kas, atrāvušies no savas tautas, veģetē kapitālistiskajās zemēs.

Ja dotajā telpā un laikā notiek kāds kultūras jomas attīstības process, tad tam, protams, „svešs” nav neviens, vienalga, vai viņa vai viņas pienesums procesam iztulkojams pozitīvi vai negatīvi. Tāpat ir pilnīgi nesvarīgi, kur divdesmito un trīsdesmito gadu latviešu dzejas attīstībā iesaistītie autori dzīvo tagad, jo šis process nenotiek tagad, bet notika toreiz, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Pie „kapitālistiskajās zemēs veģetējošiem” tā laika posma dzejniekiem varbūt būtu pieskaitāmi tie nedaudzie latviskas cilmes autori, kuŗi rakstīja dzeju latviski Amerikas Savienotajās Valstīs, bet nepublicēja Latvijā, t.i. ja pieņemam, ka viņu literāri radošā darbība nekādi nav ietekmējusi latviešu dzejas attīstības procesu Latvijā tajos gadu desmitos, kuŗiem veltīts antoloģijas V sējums. Viņu darbība, tāpat kā tagadējās emigrācijas literāri radošā darbība, būtu aplūkojama atsevišķi, t.i. ar paraugiem illustrējama atsevišķā sējumā. Grigulis tomēr nav konsekvents un ar savu rezervāciju nonāk pretrunā ar antoloģijas V sējuma saturu. Tajā ir uzņemti vairāki autori, kuŗi, un tas arī melns uz balta ar viņiem iepazīstinot atzīmēts, piederējuši pie „buržuāziskā nacionālisma sludinātājiem” attīstības procesa laikā: Jānis Medenis, Vilis Cedriņš u.c.

Ne lappuse sējumā nav atvēlēta Ed. Virzas dzejai − latviešu dzejas divdesmito un trīsdesmito gadu redzamākajai personībai, skatoties arī no „attīstības procesa” ietekmēšanas viedokļa. Tāpat kā Medenim u.c., arī Virzam ne jau visi dzejoļi bija tikai − un nekas cits, kā − „valdošās reakcijas karogs” un nacionālisma sludināšana. Virza ir taču pazīstams kā viens no tā laika erotiskās dzejas meistariem latviešu lirikā. Turklāt, Arvīdam Grigulim nebūt nav trūcis laba vārda, ko sacīt par Ed. Virzu − un tieši kā „attīstības procesa” veidotāju personu latviešu parnasā, Grigulis raksta: „Virza (..) mācās no frančiem. Latviešu literātūrā franču literātūras iespaids ir niecīgs, tādēļ Virza ātri top saskatāms, (..) Plašos apmēros tulkojot Verharna dzeju, viņš apgūst Verharna dinamiku un plastisko izteiksmi.” Un divas rindas tālāk Grigulis raksta: „E. Virza divdesmitajos gados „kļūst par vērā ņemamu dzejas tehnikas meistaru.”

Šāds autors, dzejas technikas meistars un franču ietekmju novators latviešu to gadu desmitu dzejas attīstībā ir un var būt tikai tāda autora personība, kas nosaka attīstības procesa ievirzes. Protams, sacenšoties ar citām, ievirzēm, citiem nosacītājiem faktoriem. To dzejas jomā nav trūcis arī neatkarīgās Latvijas autoritārajā laikmetā, par ko liecina, ka toreiz uz „sacīkšu laukuma” atradās krievu revolucionārās dzejas ietekmētais Al. Čaks, anglofilais Ēriks Adamsons un „francūži” Virza un Strēlerte.

Jānim Medenim antoloģijas V sējumā 14 lappušu dzejas, gan tādas, kas rakstīta antoloģijā „ietvertajos” gadu desmitos, gan tādas, kas rakstīta pēc atgriešanās Latvijā pēc izsūtījuma gadiem. Izejot no Griguļa sākotnējās definīcijas, Medeņa „atsvešināšanās no procesa” ir bijusi turpat vai nepārspējama. Par viņu sacīts, ka viņš kalpojis „kā fašismam, tā buržuāziskajam nacionālismam”. Bez tam viņam „dzejas vitalitāti” atņēmusi „pārmērīgā aizraušanās ar sarežģītām formas konstrukcijām”. Par šīm konstrukcijām var tikdaudz pievienoties Medeņa apcerētājam, ka tās diez vai atspoguļoja „radniecību ar latviešu tautas dziesmu vārsmām” tādā mērā, kā to it kā gribēja apgalvot laikā, kad Medenis ar tām noņēmās. Bet citādi − ir taču vienkārša dzeja un sarežģīta dzeja. „Padomju dzīves apstākļi” esot Medenim devuši iespēju atgriezties pie „vitāli radošajiem momentiem” dzejā. − Atgriezies Medenis mira.

Anglofilais prerafaēlists Eriks Ādamsons − viņš sevi uzskatījis par „Prerafaēlistu brālības” piekritēju, tie 19. g.s. pirmajā pusē glorificējuši pirms Rafaēla pastāvošos aistētiskos principus − antoloģijā uzņemts ar piecām dzejas lappusēm. Cik ass bijis viņa protests „pret kapitālistiskās dzīves pretrunām”, pie tā nepakavēsimies, jo interesi saista kaut kas pavisam cits. Antoloģijā uzdots, ka Ādamsonam Latvijā pēc kaŗa iznākušas divas grāmatas: Izlase 1957. gadā un Sapņu pīpe desmit gadus vēlāk, 1967. g., kas arī ir izlase. Nav pieminēta 1969. gadā Liesmas izdotā poēma Koklētājs Samtabikse.

Ādamsona „kapitālistiskās dzīves” pretrunu un netaisnību izgaismotāja un apironizētāja dzeja (un proza) turpretī izdota kapitālistiskajās zemēs veģetējošo latviešu apgādos: izlase Asfodeles (Libekā: Ziemeļblāzma, 1949), pēdējie dzejoļi sakopoti grāmatā Sapņu pīpe (Stokholmā: Daugava, 1951) un Raksti divos sējumos (Stokholmā: Daugava, 1960), kopā 957 Ādamsona teksta lappuses.

Nopietni savam dzejnieka uzdevumam jau agrā jaunībā pievērsies 1914. gadā Valmieras pagastā dzimušais un izsūtījumā 1945. gadā mirušais Vilis Cedriņš. To atzīst Cedriņa autorportreta autors Latviešu dzejas antoloģijas V sējumā: Cedriņš „nopietni studē dzejas tehniku − antīkās dzejas principus, latviešu dainu specifiku utt. Rezultātā izveido īpatnēju dzejas stilu un ātri iekaŗo popularitāti”. Cedriņam antoloģijā trīs dzejoļi uz tikpat daudz lappusēm. Piezīmēts, ka apstāklis, ka viņa personības attīstība notikusi „fašisma periodā” un viņš iesaistīts „nacionālistiskos preses izdevumos”, stipri kaitējis viņa literārajam darbam.

„Īsi pēc Tēvijas kaŗa beigām saslimst ar infekcijas slimību un mirst,” teikts portreta beigās.

Tik vienkārši!

Un tomēr − nebija tik vienkārši, bija daudz − pretrunīgāk. Atgriežoties vēlreiz pie Arvīda Griguļa „Ievada”, acīs duŗas šo ievadvārdu priekšbeidzamā rindkopa, kas papildina ieskatu Griguļa „attīstības procesa” izpētes metodikā. Grigulis raksta:

„Bija arī daži raksturīgi pārgājieni no progresīvās literātūras uz reakcionāro.”

Piemēram Grigulis min Jāni Trimdu, īstā vārdā Gulbi, kuŗš, „sākoties fašismam”, ļoti ātri pārvērties par Vili Veldri. „Līdzīgu ‘pārgājēju’ bija vairāki,” piezīmē Grigulis. Šai „migrācijai” acīmredzot bijusi sava nozīme vismaz trīsdesmito gadu otras puses latviešu dzejas attīstības procesā, bet pie tās iemesliem „Ievada” autors nav tuvāk pakavējies. Tāpat, kā pie apstākļa, ka Linards Laicens, kuŗam 1932. gadā Latvijā acīmredzot draudējušas kādas represijas, kaut kādā cēloņsakarīgā kārtā tika bargi represēts Padomju Krievijā 1938. gadā.

Liekas − latviešu literātūras attīstības process divdesmitajos un trīsdesmitajos gados būtu ārkārtīgi interesants un atradumiem bagāts darba lauks literātūrsociologam, kaut arī jau vēstures perspektīvā. Latviešu dzejas antoloģijas V sējums, turpretī ir materiāls septiņdesmito gadu latviešu padomju literātūrzinātnes analizei; ar divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem latviešu literātūrā tam nav turpat vai nekā kopīga.

G.Gr.

 

 

 

EZERA SONĀTE

Ieskaņai:

Pār trīsošām bērzu galotnēm,
kur vēl ne dzeltenas lapas,
kur jūs skrienat, nesteidzieties, vēl pagaidiet!
Pilni saules, tik spoži, tik neatkārtojami
vasaras mākoņi iet,

aizpeld vasaras mākoņi, aizpeld...

(Olga Lisovska, Dzejas diena, 1976, 88. lp.)

Šie ir tie paši mākoņi, kas apspīd Ezera sonāti, Rīgas kinostudijas filmu, kuŗas kadri radušies Vecpiebalgas kalnainajā apvidū, pāri raugoties meldrainā ezera paisumam, spīdumam, kuŗā kā spogulī atmirdz filmas norises.

Ezera sonāte ir kā no Baltijas jūŗas izskalots dzintara gabals. Vēl kādas pāris filmas un Rīgas kinostudija izslīpēs kaut ko tādu, vēl nebijušu, ka daudzi lielie filmu festivāli paliks ar mutēm vaļā, un vēl viena pilsēta pasaulē būs kļuvusi par nozīmīgu filmu ražošanas centru.

Ezera sonātē nebija runa par Déjŕ vu, te nebija nekas agrāk noskatīts, pārņemts, te nebija Bergmans, Fellini, Antonio, Kubriks, Eizenšteins. Bet bija zīmīgi, kā Cilinskis darbojas par režisoru. Filma ar režisora noteiktiem vaibstiem kļūst par saliedētu vienību, kur atsevišķiem kadriem ir sintezētas malas, darbība plūst, interese neatslābst, pieaug, nobriest un beigās, kad filma beidzas, atbildes skatītājs var meklēt pats sevī.

Visi šie elementi raksturo labu filmu, un visi tie bija Ezera sonātē. Lielajiem pasaules filmražiem ir katram savs stils: Bergmanim viņa ziemeļnieciskais, lēnīgais plūdums un rezignācija. Fellīni ainas kļūst par kolosālām operas skatuvēm, kur aizstaigā procesijas, atejot atpakaļ antīkajā pasaulē. Kubriks sintezē ainas tik tālu, ka tās kļūst par monumentāli izkaltām skulptūrām.

Arī Ezera sonātei ir savs stils, un, manuprāt, te ir dzeja. Dzejiskā filma − tā ir latviskās filmas īstais vaibsts, un tas rīdziniekiem ir dabisks, jo ne par velti latviešu dzeja šodien ir uzkāpusi Olimpā, augstu uz pasaules dzejražu skatuves.

Un tā arī Rīgas filmai, pa dzejas pēdām ejot, šķiet, panākumi būs lieli un ir jau tagad.

Raugoties cauri meldrainajiem puduriem, kur airētājs ar irkļiem dzina laivu, bija tas pats aistētiskais skaistums, ko Kubriks ir sasniedzis savā „Berijā Lindenā”, viņa visjaunākajā filmā.

Varam redzēt, cik rūpīgi ir izvēlētas fonu kompozīcijas, kā tās ir pielāgotas darbības ritmiem un leņķiem. Tātad dzintara gabalu ir jau iesākuši slīpēt. To darīja arī A. Kairišas Laura un G. Cilinska Rūdolfs, kuŗu mīlestībā atklājās iekšējs, morāls skaistums, stiprums un gara bagātības. Bet nekas nebija didaktiski a priori pieņemts. Viss izauga acu priekšā − mīlestība no pirmā acu uzmetiena − ja lietotu klišeju.

Un kur tad vēl mazais Māris, pirmatnējā spēka un enerģijas pilnais puika. Kamēr mums tādi lāčplēši dzimst un aug, rodas liels prieks tos uzlūkot. Te ir humors, iedrīkstēšanās un optimistiska aktivitāte. Te ir dzīves avoti nākamajām paaudzēm, tas stiprais ūdens.

To saredz arī ārsts, kas puiku iemīļo jau sākumā. Viņu starpā rodas saprašanās, kontakts un draudzība. Abi respektē viens otru: piedzīvojušais ārsts mazo zēnu un arī otrādi. Abi saredz viens otrā dzīvei nepieciešamās vērtības.

Ezera sonāte ir autora filma (auteur) ar māksliniecisku kvalitāti. Cik laimīgi ir tie latvieši, kuŗiem ir iespēja šo filmu redzēt!

Tālivaldis Ķiķauka

 

 

 

KĀ ULDIS AR GATIŅU SPĒKOJĀS

Abvirziena kultūras sakari pašlaik sit augstu vilni. Žurnāla Karogs 1977. g. februāŗa numurā publicēti Gunara Saliņa dzejoļi un Jāņa Gaiļa gleznas reprodukcija. Laikraksts Laiks savukārt š.g. 9. marta numurā iespiedis no dzimtenes saņemtu dzejoli (Veltījums Andrejam Eglītim − „Tavi vārdi pat akmens klintis var saspridzināt.”)

Arī par Rīgas kinostudijas filmām recenzijas iespiež abās pusēs:

Svētdien es redzēju krāsu filmu Pūt, vējiņi, kas bija uzņemta Rīgā. Tur bija daudzi Daugavas motīvi. Agri no rīta tautu meitas lietū izgāja uz maltuvi, un pēkšņi nogāzās liela egle.

...Gatinš spēlēja stabuli. Baiba salasīja lācenes bērza turziņā. Gatinš baroja zalkšus ozola dobumā ar pienu.

Uldis meklēja Baibu un viņu atrada pēc ilgas maldīšanās, un izbēra lācenes no viņas turziņas. Tad viņi slepen apprecējās. Uldis ar Gatiņu spēkojās un viņu Daugavas malā nogalināja. Baiba apskatīja Gatiņu un ļoti raudāja. Tad viņa iekāpa laivā un aizgāja uz laivas galu un ielēca Daugavā. Uldis arī ielēca Daugavā un iznesa Baibu beigtu. Viņš to parādīja ļaudīm un ielika laivā. Tad viņi miglā mierīgi aizpeldēja no krasta.

Nilss Silkalns, 8 g.v.

(Mazputniņš 214, 1976)

 

...Filma nav izdevusies. Un tieši tāpēc, ka savā režisūriskajā veidojumā tā izrāda izteiktu dramaturģiskā materiāla neizpratni.

Kāds ir Raiņa lugas un arī scenārija galvenais dramaturģiskais konflikts. Tas balstās uz trijstūri Gatinš-Baiba-Uldis. Nav vajadzīgs pierādīt, ka tieši šajos varoņos (jau vidusskolā mēs to sapratām) Rainis konfrontējis cilvēka gara skaistumu un smalki dvēselisku spēku ar fizisko varu un brutālu, voluntāru vardarbību. It kā apliecinot, ka tikai garīgi izsmalcinātā personība spējīga saprast cilvēka dzīvi pilnskanīgā secībā: doma-griba-rīcība. (Kad domas vadītā griba vēršas rīcībā.)

Uldis ir visiem redzamās gribas un rīcības virs. Gatinš − neuzkrītošs domātājs, izjutējs, dabas un cilvēku attiecību smalks sapratējs. Un tikai paviršajai, sadzīviski seklajai un sociāli rijīgajai videi viņš ir kroplītis, kroplīgi nesaprotams cilvēks. Viņu transformācijā, viņu seklajā uztverē. Tāpēc mums, scenāristiem, šķita šis kroplības uzsvērums šodien nevajadzīgs. Tā vietā mēs scenārijā centāmies parādīt Gatiņa harmonisko pasauli izvērstāk caur latviešu tautas dziesmu mentalitāti, panteisku dabas izjūtu un etnogrāfiski mitoloģiskiem simboliem (piem., zalkši).

...nejūtam arī Gatiņa spēka avotus, harmoniju, garīgo stabilitāti. Otrkārt, nav Gatiņa aktieriskā adekvāta. Visā savā stājā, žestos, lūgšanas un pierunāšanas manierē, intonācijas Gaudiņa Gatiņš ir potenciāls Uldis, „mazais Uldis”, kurš cīnās ar „lielo Uldi” par Baibiņu. Režisoriski šis „mazais Uldis” ir uzstādīts pat erotiski skaists īsts Ulda sāncensis. Ja tā traktē Gatiņu, tad sevišķu izbrīnu beigu izkaušanās neizraisa. Nevajadzīgā, bezgaumīgi muļķīgā cīkstēšanās un noasiņošanas aina tikai pierāda visas iepriekšējās spēles nevajadzību. Iznāk, ka Gatiņš šajā Zanes-Ulda-Baibas trīsstūrī nav nemaz bijis vajadzīgs, ir bijis tikai ceturtais liekais.

...Kā filmas nepilnība jāatzīmē latviskas ainavas un vērienīgu tālumu trūkums. Baibiņa nav ne klinšu, ne čūkslaju bērns, un uz mistiskiem govju galvaskausiem Galiņa etoss nedibinās. Drīzāk jau Galiņa zalktis dzer pienu mums visiem redzētā mežmalas saulgozē, kurai garām mēs bieži esam gājuši, bet niansēs neieraudzījusi.

Daugavas ģeogrāfiski dokumentālo vērienīgumu mums vairs nedabūt, industrija tās ritmus jau stipri izmainījusi, bet Daugavas tēls filmā prasīt prasās, taču ir ritmiski noskopots. Nav arī iespaidīga egles tēla, bet egle taču ir Baibas skaidrības simbols. Nekur neredzam dabu tās izlīdzinātājā mierā, bez cilvēka, bez sižetiskas darbības − vienkārši dabu, kuras klēpī un klusumā briest Gatiņa doma un skaistuma izpratne. Gatiņa klusā „svētnīca” filmā drīzāk izskatās šausminoši baidoša nekā harmoniski mierinoša.

Vai tiešām filmā nesaskatīju nekā laba?

1. Aktieri strādājuši nopietni, ar godīgu atdevi un cienu pret Raiņa varoņiem. Un tāpēc ir ievērojamas aktieriskas veiksmes.

2. Šodienīgi un seni sintezēta ir Imanta Kalniņa mūzika. Tā arī iznes filmas galveno emocionālo slodzi.

3. Filma ir nozīmīga kā kārtējais kinematogrāfiskās domāšanas mēģinājums klasikas ekranizācijā.

 

Tā Imants Ziedonis, filmas scenārija līdzautors, kritizē filmu Pūt, vējiņi! (Garainis, kas veicina vārīšanos, „Liesma”, 1976). Starp 8 gadus veco Nilsu Silkalnu un 1933. g. dzimušo Imantu Ziedoni ir laiks un telpa, taču saknes, liekas, ir kopējas.

Lzs

 

 

MARGINĀLIJAS

O.

Uz šī gada sliekšņa aina bija šāda: 1976. gadā Jurim Kronbergam iznācis dzejoļu krājums Bišzāles, Margitai Gūtmanei dzejoļi krājumā Kas zinās stāstīt, Pāvilam Johansonam Patskaņi un līdzskani, Richards Rīdzinieks laidis klajā J. Jaunsudrabiņa prozas balvas fondam nekavējoties nosūtāmu romānu Zelta motocikls, Baibai Bičolei jauns dzejoļu krājums Buŗot, Hertas Kraujas atsāktā dzejas ādere devusi atkal vienu krājumu, Ingrīda Vīksna publicējusi savu dzeju latviešu un angļu valodā, Irma Bērziņa − latviešu un vācu valodā. Benita Veisberga raksta svētku vēstulē, ka topot Orindas piezīmes. Un tā tālāk.

Pāri jūŗām ceļu mērojis, no Rīgas izlidināts, Vizmas Belševicas jaunais dzejoļu krājums Madarās, Mārim Čaklajam nu jau nezkuŗais pēc Pirmdienas 1965. gadā, Imants Ziedonis pietērzējis 180 lappuses rakstu, runu un studiju krājumā Garainis, kas veicina vārīšanos, Alberta Bela Saucēja balss, romāns, izdots vāciski, un Būris iznākšot somiski. Un tas nav vēl viss − ne tur, ne šeit. Pats „tur” un „šeit” gan vēl spēkā, par to visādi rūpējas. Un visur.

Mēs esam kultūras tauta, rakstītpratēji. Bet mūs šķeļ un valda, un mēs šķeļamies. Un tie, kuŗiem ir jāvaldās, valdās, jo šķelšana un šķelšanās nav vēl pats lielākais ļaunums. Tad, kad saknes sāktu no zemes raut ārā, tad sāktos tas galējais ļaunums, un tāpēc jāvaldās. Kad pārāk smagi, varam jau uzvilkt;

...Kam grēku darīt prieks,
Tas gādā nākt’ un dien’
Uz ļaunu, viltu vien...

Mēs taču esam arī dziedātāju tauta.

 

1.

Un tādēļ − arī šogad mēs dziedāsim. Par dziedāšanu rakstos (Imanta Ziedoņa Epifāniju 2. grāmatā T.K.1974. g.) meklējamas un atrodamas šādas rindas:

„Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied!” Un gabaliņu zemāk:

„Bērniņ, mēs esam ēdēju tauta, bet noliec karoti bļodiņā, kad dziesmu dzied, bērniņ mans. Neskaties, bērniņ, ka tas onkulis ēd, no viņa nemācies. Viņš ir apēdis visas savas dziesmas, viņš neatšķir dziesmas no salātiem.

Vienas ir durvis karotei un dziesmai. Vai karote apstājas mutes priekšā, kad dziesma nāk dziedādama? Bērniņ, paņem karoti pie rokas un paved malā, palaid dziesmu pirmo. Jā, jā. Un tad vēl paved malā arī glāzīti un pudelīti, un dekoltē, un, kad dziesma nāk dziedādama, tad nav arī tik svarīgi, kāda šlipsīte un kāda bārdiņa, ka tikai dziesmiņa nāk pati. Tās, kuŗas pašas nenāk, bet kuŗām paģēr nākt, pieskaitīsim ūdens pilītēm; un paši spēlēsim pīlītes − tām ūdens pilītes bijušas, nebijušas.

 

2.

Un tad vēl padomāsim par šitādu pantiņu, bet tā vēl rakstos nav: Bērniņ, tas onkulis, vai tā tante, tur runā, un viņi grib ilgi runāt. Bet šī ir dziesmas diena, tikai viņiem nav, kas viņus paved malā − kā karoti, kā glāzīti. Viņi stāv te uz vienas, te uz otras kājas un čabina salātus. Un aiz viņiem stāv dziesma un gaida. Tā ir atnākusi basām kājām; tagad tai ir diegu zeķes un kurpes kājās, bet viņai jāgaida. Bērniņ, esi tomēr pacietīgs, tie runu salāti Mežaparkā, britu Albertholā, un Losā ir izdomāti, lai dziesma labāk smēķētu. Tas nav pareizi, bet tur nekā nevar darīt, tev ir jādzīvo pasaulē, kuŗā daudz kas nav pareizi. Ir drusciņ jāpaciešas. Mācies no tās dziesmiņas, kuŗa pati nāk, arī tā paciešas. Viņai ir dziļas saknes, tāpēc viņa var paciesties. Viņa zina, ka viņa nesakaltīs. Salātiem ir īsas saknītes, tie ātri novīst, tāpēc jau tie pirmie. Visi, kam īsas saknītes, grūžas uz priekšu, bērniņ. Bet pagaidi tikai, arī tu jutīsi, ka tev ir saknītes dziļi, dziļi zemē, bērniņ manu...

 

4.

Avīžu lapas ir pelēkas − papīrs nav nekāds labais. No pērnā gada žūkšņiem Marg.red. atvilktnē gul viena tāda puspelēka lapa, uz lappuses malas ar pelēku zīmuli piešvīkāts:

Lai tauta dzīvotu, tai ir jārada jaunas garīgas vērtības. Atcerēsimies, ka ilgu ieslodzījumu pārdzīvo tikai tie , kas arī cietumā vingrina savas garīgās un fiziskās spējas. Novērtēsim pozitīvi, to, kas ir vērtīgs radīts... Neiekritīsim nepareizā kaujas lauka slazdā, pieliekot okupācijas režīma īpašuma izkārtni latviešu gara radītajām vērtībām.

Slazdā iekritušie uz šiem Ilgvara Spilnera vārdiem (Latvija, nr.25, 1.7.1976.) ir atbildējuši ar unisonā nepareizi nodziedātu Pūt, vējiņi...

Ko viens prātīgs cilvēks te lai iesāk?

 

5.

„Kešs Bekmens (Cash Backman) ir Austrālijas vieglās mūzikas ‘zvaigzne’, kas pirmo lielo ievērību ieguva ar savu dziesmu My Girl Bill, pie kam ‘Bils’ šoreiz ir meitene,” ziņo Austrālijas Latvietis (16.4.1976.). Tālāk laikraksts jautā un atbild:

„Kas īsti ‘slēpjas’ aiz Ķeša Bekmena? Viņa oriģinālais vārds ir − Arvīds Krastiņš, un tas piedzimis latviešu ģimenē Vācijā,” Marg.red. lāga nesaprot: Vārds (tas) piedzimis Vācijā? Un ne Arvīds, ne Krastiņš latviešiem nav nekādi īpaši oriģināli vārdi...

 

6.

Olimpiada Montrealā jau pagātnē, esam ceļā uz nākamo, kuŗas viena daļa risināsies Somu līcī pie Tallinas. Tur „ārzemju skatītājiem” diez vai pietikšot vietu, jo Igaunijā pašā esot liela interese par olimpiskajām burāšanas sacīkstēm... Tā zviedru radiofona reportierēm pērnruden esot teicis gīds Tallinā.

Bet par Montrealu. Tur esot bijušas sagaidāmas visādas neērtības, zīlējis Austrālijas Latvietis (9.4.1976.). Runa ir, latviski runājot, par mazmājiņām, kuŗu Montrealā būšot 168 paredzēto 521 vietā. AL raksta:

„Tad vienā ‘būdiņā’ nāktos sadalīties 417 cilvēkiem...”

Līdz šim mums nebija zināms, ka mazmājiņās notiktu kaut kāds „cilvēku sadalīšanās” process...

AL redaktoram E. Dēliņam acīmredzot klāt pēdējais laiks, tā paša laikraksta terminoloģiju lietojot, spert „sīkstus drošības soļus”, − lai atgrieztu kā dēliņus un meitiņas, tā arī tētiņus un māmiņas pie − latviešu valodas.

 

7(PS).

Šajā sakarībā Marg.red. tomēr laipni lūdz Rīgas laikraksta Dzimtenes Balss izdevuma Atziņas un Pārdomas redaktorus Austrālijas kollēgu E. Dēliņu lieki nekulstīt. Valoda Austrālijas Latvietī ir „valodu savstarpējās tuvināšanās” procesa rezultāts, Ieklausieties vēstures soļos − kā tie skan šurp no nākotnes! Kaut kur eksistē kāds perspektīvs plāns valodu jautājumā.

GIR−


Jaunā Gaita