Jaunā Gaita Nr. 35, 1962

 

Herberts Sils
 

NO CIKLA

„Dēli un tēvi”

 

PIRMIE DESMIT GADI TIE GRŪTĀKIE

 

Sākums JG 33

 

„Modernisma centieni mūsu mākslā sāk ieplūst īsi priekš pirmā pasaules kaŗa. Jau Pētera Krastiņa Parīzes perioda studijās (1908-09) vērojamas franču fovismam (les fauves) radniecīgas iezīmes, tieksme izteikties dinamiskā triepumā un svabadākā krāsu rotaļā, dekoratīvos laukumos (piem. gleznā Luksemburgas dārzā).” (5)


P. Krastiņš Luksemburgas dārzā

 

Tanī pašā laikā otrs līdzīgi vangogiski nemierīgs gleznotājs bija Valdemārs Zeltiņš (1879-1909), kas savos meklējumos bez pašpagatavotajām krāsām lietoja arī bronzu un smiltis. Pa daļai tas notika nabadzības, trūkuma dēļ, bet – katrā ziņā – pēc 50 gadiem mūs nevar pārsteigt modernisti, kam uz audekla pielīmētas nūdeles u. tmldz. ; tie var „šokēt” tikai atpalikušos austrāļus.

Pašu abu autoru „sadrupinātajam raksturam” arī bija sava nozīme rezultātos un grūtumos, psīcholoģiski, mākslinieciski un sabiedriski.

 

*      *

*

Mūsu bagātību klāstu glezniecībā sašaurina vienu un to pašu vārdu atkārtošana, dažus noklusējot tikai tāpēc, ka tie paši klusi, vai arī mirušos noklusējot tāpēc, ka redaktori saīgst, ja ir runa par piemiņu un nevis aktuālām sekmēm. Un – netikai uz papīra. Tagad un toreiz.

Tā viens no brāļiem Kalvēm (Kārlis) bija dzīvojis tā, ka ne avīzes pieminēja viņa nāvi, nedz muzeji parūpējās sameklēt viņa darbus.

Brāļu Kalves (6) lieliskās, nepretenciozās dzimtenes ainavas kaut kā nepelnīti notušējās toreizējo „Parīzes braucienu” atmosfairā. Šinī gadījumā būtu aplami runāt par fotogrāfisku reālismu. Tāds pastāv tikai diktatūru zemēs un būtu saucams par reklāmas vai propagandas reālismu.

Neviens foto albums tā neizceltu necilās Latvijas izcilo dabu kā mūsu daudzo un labo mākslinieku ainavu reprodukcijas, pat vienkrāsainas.

Kad latvieši vairumā sāka gleznot, glezniecība jau sen bija šķirta no baznīcas un galma, resp. nebija vairs vajadzības pēc liela formāta žanra, figūru gleznām vai reprezentablām portrejām. Pašreiz Rīgā „kultūrministrijas” pasūtinājumi un labās cenas ir šādām dižbildēm, vienīgi ar nelāgo nosacījumu (spriežot pēc izpildījuma O. Skulmes, G. Eliasa un jaunākās paaudzes gleznotāju darbos), ka tām jābūt krieviskā reālisma garā.

 


Teodors Ūders. Pēdējais ceļš

 

Mūsu pārrunājamā posmā, par cik ģīmetne bija interesants „pārbaudes akmens”, mūsu gleznotāji uzrāva pa drauga literāta vai aktieŗa galvai (sk. V. Zeltiņa - Pāvila Gruznas portretu), vai arī viens otrs jaunbagātnieks pasūtināja pa „krūšu bildei”. Bet dzīvokļus pušķoja visumā, tāpat kā iepriekš un vēlāk, ar lētāku mantu – reprodukcijām vai diletantu kopijām.

Tāpēc svarīga ir „privātā iniciatīva”, kādu izrādīja kollekcionāri mecenāti, kuŗi (modes dēļ?) saradās mušu inteliģencē vai vienīgi starp ārstiem ar P. Sniķeri priekšgalā. Pēdējam bija, cita starpā, īsti retumi: „latviskā” baltvācieša J.H. Baumaņa glezna, J. Rozentāla „nezināma” glezna Pie galda, A. Romāna „latviski izjusta” glezna, ko autors uzskatīja par vienu no labākām, T. Zaļkalna Rodēna studiju laika statuete u.t.t.

Latvijas valstij dibinoties, stipri cerēja uz valsts pasūtinājumiem, kas piepildījās tikai daļēji. Daļa mākslinieku kļuva par mācību spēkiem Purvīša vadītajā Latvijas Mākslas Akadēmijā, vairums par ierēdņiem un skolotājiem. Tikai nedaudziem bija savas audzēkņu studijas. No attēlā redzamajiem puse jau bija miruši.

Plaisa starp mākslinieku un sabiedrību nebija mazāka vai lielāka kā tagad. Vienmēr niecīgai daļai sabiedrības patiesi rūp māksla. Izstāžu apmeklētāju caurmēra skaits Rīgā bija 2000. Savu žurnālu uzturēt viņi ilgi nespēja. Un cīņas starp tradicionālistiem un modernistiem, starp tēviem un dēliem visasākās bija pašu mākslinieku starpā, ne publikā. (7)

Par plaisu starp mākslinieku un tautu nu nevarētu gan uzskatīt pašreizējo abstraktīvismu, jo – runājot par tā saprašanu – nav vēl atradies mākslinieks, neminot nemaz citus, kas abstraktīvismu varētu „aizstāvēt” kaut cik jēdzīgi. Kopš šī revolūcija ir opozīcijā prātam, tas arī nebūtu svarīgi...

 

Voldemārs Zeltiņš

 


(Zeltiņa autogrāfs)

 

Un tomēr netrūkst skolotu „mākslas zinātnieku”, kas labprātīgi nāk palīgos nabaga gleznotājam. (8) Ir tikai viens lūgums; kā pasargāties no tiem laba gribētājiem, kas nodara tik daudz ļauna mākslai – nelasīt viņu sacerējumus.

Toties ir vērts lasīt literātus, kas paši mācījušies gleznot. Angļu valodā tādi ir Lorenss, Hakslijs, Moms (9), Kērijs u.c. Latviešu valodā: Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Sarma un Anšlavs Eglītis.

Īstā plaisa vienmēr un jo sevišķi tagad pastāv starp tēlotāju mākslu un mūsu sabiedrības „galotnēm”: Kultūras Fonda locekļiem, izdevējiem, redaktoriem u.t.t. Viņu pašplūsmes pašprincips ir: Kad – tik – kaut – kas – kaut – kā – kaut – kur –

Kādreiz mūsu tēviem vienīgās grāmatas bija bībele un kalendārs (lauksaimniecības vai zobgaļa). Tagad mums ir čupa romānu un – „mākslas kalendārs” katrai vajadzībai. Rīgā vismaz Staļina nāve iekustināja mākslas grāmatu izdošanu. Ko varam cerēt še, ja pat neatkarīgajā Latvijā vienīgais mākslas žurnāls („Ilustrētais Žurnāls”) izbeidzās pirms 1930.g., jo nebija pabalsta. (Vēlāk ar pabalstu iznāca Senatne un Māksla). Protams, ka valsts vai pašvaldību pabalsti operai, muzejiem vai – dzelzceļiem – ir sociālisms, kopš kapitālisma paraugzemē ASV viss bija privātai peļņai. Tad arī standartu mēģina novilkt tirgus līmenī. Vienā gadījumā pabalsta devēji grib nosacīt „līniju”, otrajā – patērētāji un starpnieki dara to pašu.

Lai cik mēs lamātu atsevišķas personas, „pārstāvjus” kultūras polītikā, māksliniekus-iztapoņas u.t.t., tiklīdz ir runa par latviešiem kopā, veselumā, šeit un tur, par viņu taisno lietu, par viņu mākslu, valodu, pagātni u.t.t., mūsos ir jābūt lepnumam par piederību pie šīs leģendārās aistu cilts, kas vienmēr ir vareno un gudrāko ielenkta, kuŗi – tik bieži – ir tikai laimīgas, slavenas viduvējības.

Ja šīs stājas mums pietrūkst, tad lieks ir šis un katrs līdzīgs apcerējums.

Nekādi „internacionāli daiļinieki” no mūsu vidus ar to vien, ka viņi internacionāli, nepakalpo mūsu attīstībai, lai cik slaveni viņi būtu. Der atcerēties Hūnu, Rozi u.c. agrākus vai vēlākus Eiropas mēroga meistarus. Nevienā mākslas referenšu grāmatā Vakareiropā nav viņu vārdu.

Vēstures grāmatas liecina, ka dažos glezniecības uzplaukuma posmos, piemēram slavenajā 17. gadsimtā Holandē, labu gleznu uzskatīja par rotām, zemes īpašumiem u.t.t. līdzvērtīgu tirgus vērtību māksliniekam vēl dzīvam esot. Holandē šie 50 spožie gadi ir viens no krāšņākajiem posmiem glezniecības vēsturē, kas ierobežoja Itālijas renesanses pārāk izcilo stāvokli un ļoti ietekmēja tālāko glezniecības gaitu. (10)

Dīvainākais, ka abi vietās tas notika materiālisma ziedu laikā. Bet viena lieta ir skaidra, abi izcilie posmi parādās laikā, kad augstas amatnieciskas tradīcijas vispār.

Arī pie mums kādreiz amats netika lamāts. Vārdos „mākslas darbs” pēdējais tiešām nozīmēja darbu, nevis rotaļu. Senajā Romā pat smagāku smadzeņu piepūli uzskatīja par vergiem vien piemērotu, tā, piemēram, matemātiķi bija vergi. Tie, kas Latvijas laukos senāk smēja, ka mākslinieki ir „plāna galdiņa urbēji”, neraudzījās uz darbu nopietni arī citādā, tieši dzīves praktiskajā nozīmē. Uz to paši gleznotāji reizēm atbildēja tīri pa jokam: darbs ir zirgiem un muļķiem! Patiesībā viņi bija izteikuši tēvu tēvu senseno sapni: iegūt visu dzīvei nepieciešamo, primāro bez smaga darba, ar mašīnu palīdzību, lai atliktu vairāk laika grāmatām un gleznām... Neviens nedomāja, ka mašīnu laikā būs vēl lielāka nevaļa un ka pērtiķa ķēpājumu uz audekla nevarēs atšķirt no cilvēka roku darba... (11)

 

*      *

*

„Vidējā mākslinieku paaudzē modernisma centieniem un ideoloģijai pilnīgi apzināti kā pirmais pievēršas gleznotājs un mākslas teorētiķis Voldemārs Matvejs (1877-1914), kas – gotiskās tēlniecības, italiešu primitīvistu, franču simbolistu, Gogēna un agrīnā kubisma ieskaņu pārkausējumā, – veidoja naīvi stūŗotās kustībās un blāvi caurspīdīgās krāsās teiksmaino senatni, gulētājas un pļāvējus – latviskās pasaules simbolus... Tēlniecībā modernisma problemātiku pirmais ievadīja Teodors Zaļkalns (dz. 1876)... (12)

 


V. Matvejs. Ceļā uz rožaino pasaku pili

Voldemārs Matvejs. Vīrs ar zirgu

 

Jāatceras, ka mazajā Latvijā nekad nebija vairāk kā piecu (starp simtiem) mākslinieku, kas varēja iztikt no sava otas darba vien (salīdzinājumam – lielajā Austrālijā nebūs vairāk). Lielā daļa tā nu bija t.s. „svētdienas skunstnieki”, kas nenoliedzami redzams darbu techniskajā veikumā, formātā un stilā. Laime tā, impresionisms, pēcimpresionisms un tālākie modernisma virzieni pielaiž paviršības un nejaušības, kas – tā sakot – nekaitē „dvēseles simboliskajai izteiksmei”, bet amatnieciski nozīmē šo darbu raupjumu, metveidīgumu, nelielo formātu un īso mūžu (piem. Zeltiņa gleznas jau nomelno, tāpat arī Van Goga etc.)

Ja par katru cenu svarīgs efekts, tad arī tādas konsekvences. Agrākos laikos efektu meklēja un ģēniji atrada – technisko iespēju robežās, uzmanīja, kādas krāsas to ķīmisko īpašību dēļ drīkst maisīt ar citām u.t.t.

Parallēli tam pamazām atklājās mākslinieka „skalbiskā” spēja saskatīt neparasto parastajā, ne tikvien seno laikmetu klasiskajos vai romantiskajos varoņtēlos. Nelaiķis Pasternaks par to vēl runā vienā no pēdējām vēstulēm. (13)

Tā var apgarot īstenību un gleznu, ja ir tāda vajadzība. Dumpjošanās pret dabu ir pretdabiska, pret saturu – bezjēdzīga, un līdz ar formas kropļošanu apzināti izraisa neglītuma kultu, nevīžību un chaosu, vislabākajā gadījumā rada dekoratīvu rotaļu, ko Austrālijas labākais gleznotājs V. Dobells izmēģinājis un zīmīgi nosaucis par doodling, ko atzīst kā patapas izklaidi (slimnīcā u. tml.).

Dīvainākais varētu likties tas, ka viss tas nenotiek netīšām, bet apzinīgi un bravurīgi, ne arī vairs kā nesaprastu mocekļu sapņi, bet – oficiāli. Jo sirdīgi šo antiaistētisma vilni aizstāv „poļitruki” – kritiķi – „brīvajā presē”, ierobežojot šo brīvību it jūtami ar savu iefiltrēšanos svarīgos iestādījumos: skolās, muzejos, žūrijās, un izsludinot visus pārējos „ārpus mākslas”. Tad nu daži pirmie italiešu futūrisma un vācu dadaisma piekritēji bija nesalīdzināmi intelektuāli godīgāki, tie atklāti sludināja; Nost ar mākslu! Nost ar mūzejiem!

Katrs jauns mākslas virziens ir sācies kā reakcija, kā opozīcija iepriekšējam, pastāvošam, tikai – vai diemžēl – mākslas izteiksmju robežās un ar nolūku to šādi vai tādi bagātināt. Ar to katrs jauns virziens ir revolucionārs, ar aizstāvjiem un asiem pretiniekiem pat tad, ja tas pilns romantiska sapņa klusuma un lieguma kā Voldemāram Matvejam. Pēdējā lielumu, vēl īsti nenovērtētu, nosaka tas, cik īpatnējs, cik savdabīgs viņš bijis, nevērojot aizraušanos ar pēcimpresionisma radikālajām strāvām Vakareiropā, kas arī bija austrumu, japāņu un Bizantes ietekmē.

Var jau viņam piedēvēt „zieda mūziku” (14) valodas izteiksmes nabadzības dēļ. Pats Matvejs lietoja analoģijas (kamertonis!) problēmas noskaidrošanai, bet tāpēc glezniecība nelīdzinās mūzikai.

Matvejs ir gandrīz vai vienīgais latviešu gleznotājs, kam ir arī teorētiķa, analītiķa prāts. Vai nav jābrīnās („Nebrīnies!”), ka Latvijas neatkarības laikā nepaspēja iznākt viņa ievērojamā grāmata Faktūra (Radīšanas principi plastiskā mākslā). Krievu valodā (Vladimirs Markovs) ir sarakstītas arī atziņas, ko Matvejs ieguvis, apmeklēdams Vakareiropas etnogrāfiskos mūzejus.

Ar to nu īsumā skicēti pēcimpresionisma 10 gadi (1908-1918), sagatavošanās grūtumi mūsu modernisma īsajam cēlienam tūlīt pēc pirmā pasaules kaŗa.

 

Turpinājums JG40

 

 

5. No mākslas vēsturnieka J. Siliņa raksta Latviešu mākslas dzīves un glezniecības gaitas pēdējos 20 gados (1918-1938) žurnālā Senatne un Māksla, 1938. g. IV., 100. lpp. Gleznas Luksemburgas dārzā krāsaina reprodukcija rotā 1925. g. Ilustrētā Žurnāla Nr. 10 vāku (sk. reprodukciju J.G. šinī numurā). Ir gan vairākas P.K. gleznas ar šo pašu nosaukumu.

6. Pēteris Kalve (1882-1913) vienīgais minēts J. Dombrovska Latvju mākslā. Abu brāļu gleznu reprodukcijas ir Ilustrētā Žurnālā No. 7/8, 1925.

7. Šai „cīņā” slavena ir R. Kasparsona vārdā rīkotā „bumbisma” izstāde 1920. gadā Rīgā, kuŗas iniciatori bija „tēvi” Tillbergs un Zarriņš, kas sašutumā parōdēja ekspresionistu darbus, lai parādītu, cik nenopietns un paviršs šis modernais pasākums glezniecībā. Cerēto panākumu nav bijis, „dēli” spītīgi lepni palika pie savām jaunajām idejām, kuŗas vēlāk izvēdināja tikai laiks un darbs.

8. Viens tāds paraugs ir „Reader's Digest” mākslas redaktora M. Vona (M. Vaughan) raksts par Matīsu (Henri Matisse) 1960. g. jūnija burtnīcā. Citu blēņu starpā tur šāds atklājums: Matīss esot izlēmis, ka māksla un daba nav tas pats, bet divi dažādas lietas! Šo ābeces patiesību, ko zināja katrs latvju gana zēns pirms došanās uz akadēmiju, „specs” min kā Matīsa ģenialitātes pierādījumu. Ko tādi redaktori domā par lasītāju intelliģenci? Varbūt ka tomēr jāiet ganos – pirms iet skolā!

9. Skat. „The Vagrant Mood” by W.S. Maugham.

10. Par to sīkāk „The Masters of Past Times by E. Fromentin” un K. Eliasa „Holandiešu vecmeistari”.

11. Nopietnais nedēļas izdevums „Time”, kas ļoti skops ar slavenību pēcnāves piemiņas rindiņām, 1960. g. 22.febr. numurā nežēloja 10 rindiņas šimpanzes Betsijas nāves gadījumā, jo tās abstraktie darbi esot pielīdzināmi de Kooninga darbiem (un ienesuši 4500 dol.).

12. Jānis Siliņš. Senatne un Māksla, 1938. IV.

13. Sk. žurnālu „Encounter” No. 83, 1960.

14. J. Siliņš. „Voldemārs Matvejs”, Ilustrētais Žurnāls, 1925.

 

 

Jaunā Gaita