Jaunā Gaita nr. 159, septembris 1986

 

 

 

Kārlis Ābele

LATVIEŠU KULTŪRAS DZĪVE EMIGRĀCIJĀ 1985. GADĀ

 

Līdzīgi pārskatiem par iepriekšējiem gadiem (JG 73, 78, 83, 88, 95, 101, 106, 110, 120, 125, 130, 136, 416, 150, un 155), šis pārskats aptveŗ latviešu kultūras dzīves emigrācijā trīs apjomus (mūziku, skatuves mākslu un tēlotāju mākslu) trīs kontinentos (Ziemeļamerikā, Eiropā un Austrālijā), kā arī literāro ražu. Pārskata veidošanu ietekmējuši jau agrāk minēti apstākļi un apsvērumi (JG 73 un 78).

„Lielsarīkojumi”, gan ne tik plaši kā pērnās dziesmu dienas Minsterē, bija kā Ziemeļamerikā, tā Austrālijā; Eiropā dzīvojošo latviešu sirdis un prātus vairāk nekā citos kontinentos saistīja Baltiešu brīvības un miera brauciens gar Latvijas un Igaunijas krastiem. Dziesmu svētku un kultūras dienu nozīmīgākie sarīkojumi:

10. rietumu krasta latviešu dziesmu svētki Vankuverā (3.-7. jūl.):

-       garīgas mūzikas koncerts,

-       U. Silina komēdijas Vēstules no dzimtenes izrādes,

-       tautas deju uzvedums,

-       solistu koncerts,

-       rakstnieku cēliens, kopkoŗa koncerts

-       un tēlotājas mākslas izstāde.

Austrālijas latviešu 35. kultūras dienas Pertā (26.-31. dec.):

atklāšanas koncerts,

-       G. Griezes komēdijas Te runā Stariņš un Anši. Eglīša Māris un Baiba izrādes,

-       tautas deju uzvedums,

-       kopkoŗa koncerts,

-       rakstnieku cēliens

-       un tēlotājas mākslas izstāde.

Ziemeļamerikā it plaši izvērtās arī 5. latviešu jaunatnes dziesmu svētki Montreālā (30. aug. - 2. sept: skat. JG 155). Kā dziesmu svētkos, tā citos sarīkojumos (ieskaitot 8. Baltijas studiju konferenci Stokholmā) trīs kontinentos daudzināja Krišjāni Baronu un latviešu tautasdziesmas.

Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balvu piešķīra Ē. Biezaitim, plašās Latviešu mūzikas krātuves Adelaidē veidotājam un vadītājam.

 

MŪZIKA

 

Komponisti

A. Kuprīša saņēma Goppera fonda balvu mūzikā par darbu „Precību dziesmas” un M. Milleres-Grasmanes piemiņas fonda balvu; Goppera fonda balvu piešķīra arī J. Kalniņam par darbu „Variācijas par tēmu Gaŗezers”. Atsevišķi koncerti Ziemeļamerikā bija veltīti A. Kuprisas. J. Kalniņa un A. Šturma kompozīcijām. Venecuēlā – G. Geduļa darbiem; bija arī B. Skultes piemiņas koncerts Ņujorkā.

Dziesmu svētkos Vankuverā un Montreālā un citos koncertos atskaņoja vairāku komponistu jaundarbus, ieskaitot kantātes – V. Baštika „Slava” un „Ziemsvētkos”, M. Kristapsona „Pār tumšiem ūdeņiem”, I. Mežaraupa „Kas var zvaigznes izskaitīt?” un L. Ritmanes „Dziedāj tautu tālumā”.

Kanadiešu kritiķu atzinību, kā arī atskaņojumus vairākos kontinentos, izpelnījās T. Ķeniņa kompozīcijas.

 

Koŗi

Apvienoto koŗu koncertos dziesmu svētkos Vankuverā un Montreālā dziedāja pāri par 200 koristu: mazāk dziedātāju bija kultūras dienās Pertā un latviešu baptistu draudžu koŗu 36. dziesmu dienā Grandrapidos (28. apr). Daļa koristu nebija pietiekami sagatavojušies koncertam Pertā; toties daudz atzinības ieguva jaunās, saliedētās balsis Montreālā.

Atzīmējot diriģentu nopelnus, pieminami apvienoto koŗu koncertu diriģenti: Vankuverā − V. Adamoviča, D. Cilne. P. Galiņš, F. Matīsa, A. Purvs, B. Ritmane un L. Ritmane; Montreālā – M. Daukste, G. Gedulis, V. Maksiņa, M. Opeskins un L. Ritmane; Pertā – V. Bendrups, I. Dekere, S. Līvmanis, I. Mežaraups, M. Opeskins, A. Rudaka un H. Rutups.

 

Ziemeļamerikā

Dziesmu svētkos Vankuverā garīgās mūzikas koncertā ērģeles spēlēja R. Āze, vijoli L. Padega, dziedāja soprāns S. Augstroze un kamerkoris „Auseklis” (diriģenti R. Augstroze un I. Mežaraups). Solistu koncertā bez L. Padegas un S. Augstrozes piedalījās arī mecosoprāns O. Griķe un baritons A. Kurmiņš.

Ar koncertiem Ziemeļamerikā viesojās I. Pētersone (mecosoprāns) no Zviedrijas. Dažādos latviešu centros koncertēja soprāni R. Dzilna-Zaprauska, B. Grunvalde, A. Jirgensone, I. Kurme, S. Līduma-Hildebrante, S. Prince un L. Zariņa, mecosoprāni L. Gleške-Anšmita, V. Landmane, M. Mozga un Laila Saliņa. Patstāvīgos koncertos austrumu un rietumu krastu pilsētās dziedāja baritons P. Berkolds Ziemeļamerikā un Venecuēlā baritons J. Kļaviņš.

Atzinību par klavieŗu koncertiem Kanadā, ASV un Venecuēlā guva A. Ozoliņš; ASV koncertēja arī pianisti U. Grants, P. Zariņš un D. Kalnāja-Langena. Ērģeļu koncerti dažādās pilsētās bija R. Āzei, I. Gutbergai, K. Prāmniekam, M. Prāmniecei un A. Rožkalnam.

Krietnā skaitā latviešu centru vijoli spēlēja „meksikāniete” R. Lielmane: viņai piešķīra Kr. Barona prēmiju par izciliem koncertiem, kas popularizējuši Latvijas vārdu pasaules mērogā. Atzīmējami arī Čīlē dzīvojošo vijolnieku R. Krumovičas un A. Gomeza, un čellinieces M. Leonardas koncerti ASV.

Ziemeļamerikas latviešu 3. ērģeļu dienās Filadelfijā (12-13. okt) divos koncertos ērģeles spēlēja R. Āze, I. Gutberga, I. Mežaraups, M. Prāmniece, A. Rundāne un D. Osis; bija arī referāti un izstāde. Atzīmējamas kokļu dienas Otavā (4-5 maijā).

Ap 100 mūziķu piedalījās latviešu mūzikas nometnē Mt. Orfordā, kas bija kā ieskaņa, reizē kā gatavošanās jaunatnes dziesmu svētkiem Montreālā.

 

Eiropā

Koncertos Zviedrijā dziedāja mecosoprāns I. Pētersone un soprāns A. Cīrule, Vācijā mecosoprāns M. Mičule, Anglijā baritons P. Svilis.

Kanadā dzīvojošais pianists A. Ozoliņš koncertēja Anglijā un Zviedrijā: klavieŗu koncerti Zviedrijā bija U. Grantam (no ASV) un G. Kurmei (arī Kapri salā). Patstāvīgos koncertos Vācijā un Anglijā ērģeles spēlēja B. Mieze; ērģelniece I. Gutberga (no ASV) koncertēja Zalcburgas festivālā.

Vairākās Eiropas valstīs ar koncertiem viesojās vijolniece R. Lielmane. Vijoles koncerti Anglijā un Zviedrijā bija I. Graubinai un R. Bravo.

 

Austrālijā

Koncertos kultūras dienās Pertā solo dziedāja soprāns B. Saiva, ērģeles spēlēja I. Mežaraups; muzicēja arī „Kolibri” ansamblis no ASV.

Atzīmējami pianistes A. Klauvertas koncerti Sidnejā un Melburnā, arī K. Mellēnas un H. Kastellānes klavieŗu koncerts Melburnā.

Atzinību guva čellinieks J. Laurs, spēlējot Ausstrālijas stīgu kvartetā Adelaidē, un baritons J. Vēgners operu uzvedumos Sidnejā.

 

 

SKATUVES MĀKSLA

 

Kr. Barona prēmiju tautas un mākslas deju nozarē piešķīra L. Āboliņai par tautas deju choreografiju (grāmatā Latviskās jaundejas). Goppera fonda balvu ieguva Austrālijas latviešu ansamblis „Saules josta” par iepriekšējā gadā trīs kontinentos redzēto tautas deju, dziesmu un mūzikas uzvedumu „Mārpuķīte”.

 

Ziemeļamerikā

DV teātris Kanadā viesojās latviešu centros ar jau pērn uzvesto G. Griezes traģikomēdiju Atkal atraitnis un jauniestudēto E. Bacha komēdiju Tikumīgais uzdzīvotājs G. Vērenieka režijā. G. Vēreniekam piešķīra PBLA Kultūras fonda goda balvu par izcilām sekmēm teātŗa mākslā, darbojoties ar šo ansambli. Daudzkultūru teātŗa festivālā Toronto DV ansamblis uzveda A. Čisletes lugu Pārsteiguma sainis (rež. S. Leja). Toronto latviešu biedrības drāmas kopas uzvedumā uz skatuvēm Kanadā un ASV parādījās K. Odeta luga Raķete uz mēnesi Dz. Pūpēža režijā.

Amerikas latviešu teātŗa Ņujorkas studija izrādīja H. Gulbja lugu Alberts (rež. M. Irbe), Linkolnas latviešu teātŗa kopa − A. Mitrēvica komēdiju Zilā kaija (rež O. Būmanis). Izrādes piedzīvoja arī divas A. Voitkus komēdijas − Zvaigznes Denveras latviešu teātŗa kopas uzvedumā (E. Prindules-Darkēvicas režijā) un Skaistuma karalienes vēlēšanas (Filadelfijas teātrinieki: rež. V. Gulbis).

Rietumu krasta dziesmu svētkos Vankuverā Ziemeļkalifornijas latviešu biedrības teātŗa kopa uzveda U. Siliņa komēdiju Vēstules no dzimtenes I. Osītes režijā. Losandželosas latviešu teātris izrādīja M. Zīverta lugu Pēdējā laiva (rež. A. Zinbergs).

Toronto latviešu ģimnazistu uzvedumā skatuves gaismas redzēja Anšl. Eglīša luga Labāki cilvēki E. Jurševska režijā.

Atzīmējami B. Rubesas panākumi Kanadā (skat. JG 155). Amerikāņu teātķa kritiku atzinību guva L. Robiņa. L. Silinš un režisors M. Ubāns.

 

Eiropā

Stokholmas latviešu teātris uzveda E. Jonesko lugu Krēsli M. Rozītes režijā, un viesojās Zviedrijas, Vācijas un Anglijas latviešu centros ar Blaumaņa Indrāniem (rež. L. Sprinģe). Gēteborgas-Burosas latviešu teātŗa kopa izrādīja Blaumaņa komēdijas Zelta kupris un Pēc pirmā mītiņa N. Dzalbes režijā.

 

Austrālijā

Austrālijas latviešu 25 teātŗa festivālā Adelaidē (7.-9. jūn.) piedalījās četri ansambļi. Adelaides latviešu teātŗa ansamblis uzveda T. Zeltiņa komēdiju Vilks Rīgā M. Bumbieŗa režijā, Sidnejas latviešu teātris Anšl. Eglīša komēdiju Māris un Baiba (rež. K. Gulbergs), Austrālijas latviešu teātris E Lēmanes lugu Atgriešanās (rež. G. Grauds) un Pertas latviešu dramatiskā kopa D. Olmaņa komēdiju Ir jau grūti autora režijā (šai lugai gan piedēvēja pārāk lielu līdzību ar L. Zamaičas darbu Direktors Kazrags). Festivālam izvēlēto lugu Māris un Baiba Sidnejas latviešu teātris izrādīja arī citās pilsētās, ieskaitot tālo Pertu (kultūras dienās). Bez tam, ansamblis uzveda Moljēra komēdiju Skopulis (rež. I. Sauka) un Ē. Kestnera lugu Emīls un Berlīnes zēni U. Siliņa dramatizējumā un režijā. Izpalika gadskārtējais „joku gabals” Kaleidoskops.

Austrālijas latviešu teātris Melburnā izrādīja U. Siliņa komēdiju Vēstules no dzimtenes (rež. E. Pūpēdis) un satīrisko Zobgali. Melburnā arī viesojās Adelaides latviešu teātŗa ansamblis ar jau pērn iestudēto M. Bumbieŗa komēdiju Svētki Kukabarrā autora režijā: savās mājās ansamblis uzveda trīs viencēlienus: M. Zīvērta Divkauju un Sievasmāti (rež. H. Valtere) un Ž. Feifera Rāpojošo Arnoldiņu (rež J. Lindbergs).

Brisbenā izrādes piedzīvoja U. Siliņa luga Kade pārnāksi, bāleliņ (rež. V. Gertners) un Blaumaņa Indrāni M. Rubes režijā. Kanberā E. Vulfa komēdija Līnis murdā (rež. M. Mūrniece). Pertas latviešu drāmatiskā kopa kultūras dienās uzveda G. Griezes komēdiju Te runā Stariņš A. Vaļikovas režijā.

Atzīmējami režisora E. Ķipstes un aktieŗa I. Kanta panākumi uz austrāliešu skatuvēm (skat. arī JG 155).

 

 

TĒLOTĀJA MĀKSLA

 

Ziemeļamerikā

Plašākās tēlotājas mākslas skates bija mākslinieku vienības „Latvis” izstāde Toronto (31 mākslinieka 84 darbi) un Amerikas latviešu mākslinieku apvienības ceļojošā izstāde, kas atspoguļoja latviešu folkloras ierosmes (31 autora 57 darbi).

Patstāvīgās skatēs vairākās pilsētās savus darbus izstādīja V. Aistars, V. Kupris, J. Savidža, V. Skulte un E. Strautmanis; bija arī S. Vidberga piemiņas izstādes. V. Aistara ainavu akvareļos valda atraisītība un reizē izsvērtība; spīdīgi mazgājumi un gaisīgi toņu sapludinājumi izteiksmīgi mainās ar sabiezinātākām krāsu masām. J. Savidžas jauktu materiālu skulpturālos kombinējumos liela loma galdiņam kā asociācijām lādētam simbolam.

Darbu skates Toronto bija I. Jansonei, L. Ķiķaukai, I. Lapiņam, Dz. Mežulim, Ā. Ozolai-Alksnei, J. Popelim, I. Šteinam un J. Vilkam. L. Ķiķaukas installācija it kā ironizēja par masu produkcijas ražojumu patērētāju pasauli un izraisīja jautājumu − vai mākslai jābūt nopietnai? Dz. Mežuļa keramikas skulptūru veidoli ietveŗ pirmreizējus plastiskā risinājuma vokābulus enigmatiski novatoriskos apvienojumos. Ā. Ozolai-Alksnei raksturīga ekspresīva maniere un sulīgu, tropiski košu krāsu izvēle.

Ņujorkā savus darbus izstādīja gleznotāji M. Krūmiņš, V. Lindbergs, E. Matīss, G. Roze un I. Tillers (no Austrālijas). M. Krūmiņa dabas studiju skate ļāva ielūkoties ainavnieka radošā darba norisēs. E. Matīsa abstrakti ekspresionistiskajās gleznās strauju otas ievilcienu radīti spalgu krāsu pretmeti izsaka enerģijas pilnu, sasprindzinātu kustību telpā. I. Tillera darbi īsumā raksturoti JG 155 (48. lp.)

Patstāvīgas darbu skates citās pilsētās bija U. Albertam, L. Eglītim, J. Kalmītem, A. Lapsiņam, E. Mellupam, „austrālietim” H. Norītim, I. Ozolai, Ģ. Puriņam, O. Rodumam, V. Teterim, L. Vinterei-Orei, A. Zaļinskai un M. Zemītei. Paturot reālisma glezniecības stilu, L. Eglītis ir radījis savu, personiskiem simboliem bagātu, meditatīvu pasauli: jādomā par auglības simboliku, par dzīvības un nāves mistēriju. J. Kalmīte palicis uzticīgs dzimtenes tematikai simboliskā un vīzionāru atmiņu veidā. H. Norīša gleznu dizaineriskā veselumā amorfiski dabas formu veidoli mainās ar ģeometriski šķautnaināk definētiem mākslas vokābuliem. O. Roduma gleznās valda ģeometriski abstraktas konfigurācijas, kuŗās asas plāksnes, savstarpēji krustojoties, veido šķautnainus telpas norobežojumus, iekļautus atmosfairiskā izplatījumā.

D. Dagnijai piešķīra Nudžerzijas valsts stipendiju glezniecībā. Piedaloties kanadiešu un amerikāņu izstādēs, atzinību guva tēlnieks Z. Jurševskis un gleznotājs D. Šņore. Dortmundas pilsētas mākslinieku darbu izstādē Bafalo bija vērojamas Vācijā dzīvojošā J. Soikana gleznas.

 

Eiropā

Patstāvīgā izstādē Zviedrijā varēja vērot I. Sinkas gleznas, kopējās skatēs arī L. Strunkes un L. Jāņa-Briedīša darbus.

Vācijā patstāvīgas gleznu skates bija J. Annusam, J. Soikanam, V. Saulem un E. Žagariņai. Anglijā – M. Sarkanei (kopēja izstāde arī M. Kleinai un I. Votsonei) un Francijā − Laimonam G.

 

Austrālijā

Tēlotājas mākslas skatē kultūras dienās Pertā piedalījās 34 mākslinieki ar 66 darbiem.

Patstāvīgas izstādes Sidnejā bija U. Āboliņam, V. Bārdām, V. Salnājai, J. Šenbergam (retrospektīva skate pērn Melburnā) un I. Tilleram; Melburnā − V. Ermanovskai, A. Jansonam, I. Jansonam, R. Karpai-Ņuī un K. Trumpim. V. Bārdas izstādi veidoja abstraktas krāsu vīzijas par muzikālu temu. R. Karpas-Ņuī gleznās melnās krāsas gradācijas attēlotas traģiskas iedomu pasaules tēmas rotaļīgā nopietnībā.

V. Salnāja tulko ap sevi redzamo reālo pasauli sulīgā, dzīvā un dekoratīvi spēcīgā toņkārtā ar figūru un līneāru grafisku elementu ievijumiem. I. Tillers savas konceptuālās pieejas demonstrēšanai lieto jau gatavus tēlus, pārņemtus no citu mākslinieku illustrācijām un gleznām, šoreiz trijos milzu apmēra darbos.

Austrāliešu izstādēs ar panākumiem piedalījās gleznotāji R. Zusters, M. Gauja, G. Krūmiņš un A. Nicmane.

 

 

LITERĀTŪRA

 

Periodika

PBLA Kultūras fonda goda balvu preses nozarē piešķīra V. Hāzneram.

 

Dzeja

Jauni dzejas krājumi izdoti jau agrāku grāmatu autoriem − L. Gulbei (Varbūt es esmu mežs). E. Ķikurei (Dienas un gadi). O. Stumbram (Mitrā daba ar ūpjiem) un M. Urnežus (Gaismas zieds). Jaunākai autorei S. Runģei, agrāk kā Dīnai Raunai, izdots dzejoļu krājums Ķekars. PBLA Kultūras fonda goda balvu piešķīra I. Vīksnai par iepriekšējā gadā iespiesto krājumu Neviens mūs nedzird. Z. Lazdas fonda balvu ieguva R. Mūks par pērn izdoto Krokodīls un es.

 

Daiļproza

Izdoti romāni: E. Aistara Sāksim vēlreiz un A. Plauža Kalna māja (tetraloģijas Kaina bērni 3. daļa), kā arī B. Veisbergas grāmata Brīnumaini.

Krājumos sakopoti Z. Aistaras (Ievainots zelts). G. Janovska (Gunārs Janovskis stāsta). M. Kalnietes (Logā kāpj varavīksne) un D. Šķēles (Mēs − sievietes) stāsti.

Kr. Barona prēmiju piešķīra J. Klīdzējam par pēdējos pāris gados rakstītiem stāstiem un romāniem. Goppera fonda balvu A. Ivaskai par grāmatu Pārsteigumi un atklājumi (dzejoļi un stāsti bērniem).

 

Proza

Apceres un atmiņas sakopotas rakstu krājumā Rīgas pilsētas 1. ģimnazija (galvenais redaktors A. Johansons), biografiskas studijas A. Šildes grāmatā Valstsvīri un demokrati. Astoņiem sējumiem par latviešu kaŗavīriem 2. pasaules kaŗa laikā pievienojies devītais − Latviešu kaŗavīrs pēc Otrā pasaules kaŗa (red A.-J. Bērziņš un V. Kukainis). U. Ģērmaņa raksti par mūsu un padomju lietām veido grāmatu Zināšanai. V. Hāzners Varmācības torņu 2. daļā dokumentē „kara noziedznieku” medības ASV. E. Grīšļa meditācijas un esejas iespiestas grāmatā Mēs dzīvojam cerībā.

Izdots Latvju enciklopēdijas 1962-1982 2. sējums (galvenais redaktors E. Andersons). E. Dunsdorfa rediģētā Archīva 25. sējums veltīts kaŗavīriem.

 

Literāri sarīkojumi

Rakstnieku cēlieni bija kā dziesmu svētkos, tā kultūras dienās. Te gan jāmin J. Klīdzēja lasītāja vēstule Laikā: pieredze rāda, ka mūsu tautiskajai publikai dziesmu svētkos rakstnieku cēlieni nav vairs vajadzīgi!

Atzīmējamas Austrālijas latviešu 25. rakstnieku dienas Melburnā (18-20. okt.)

 

 

ATZIŅAS

 

Jau pirms septiņpadsmit gadiem, kad sāku rakstīt JG pārskatus par latviešu kultūras dzīvi emigrācijā, norādīju, ka pārskati nepretendē uz pilnību un precizitāti, jo balstās lielā mērā uz latviešu presē un periodiskajos izdevumos iespiestām ziņām un rakstiem. Jau tad šādas ziņas bija nepilnīgas, it sevišķi par māksliniekiem, kuŗi darbojas ārpus latviešu sabiedrības tiešā un neizbēgami ierobežotā redzes loka.

Kādreiz izteicu cerību, ka A. Ruņģa reportieŗa rokas grāmata 6 K ierosinās jaunu žurnālistu pievēršanos latviešu kultūras dzīves emigrācijā aprakstīšanai un vērtēšanai. Izteiktā cerība nav kaut cik redzami piepildījusies.

Ar katru gadu pieaug apziņa, ka krietns skaits ziņu trūkuma dēļ pārskatos neminētu mākslinieku it sekmīgi turpina savas gaitas ārpus latviešu sabiedrības. Daži no šiem latviešu izcelsmes māksliniekiem sevi par latviešiem neuzskata: var jautāt vai, pieskaitot viņu panākumus starptautiskās mākslas nozarēs latviešu kultūrai, mēs nelepojamies ar „svešām spalvām”. Ir tomēr daudz neapšaubāmi latviešu mākslinieku un kultūras darbinieku, par kuŗu sasniegumiem maz vai nemaz ziņots mūsu presē; viņu nepieminēšana, kaut negribēta, krietni samazina šādu pārskatu jēgu un nozīmi.

 

 

 


 

 

 

Esam lūguši 3 JG līdzstrādniekus kommentēt bildēs un vārdos izcilākos 1985. gada notikumus. Fotografs Emīls Elstiņš atsūtījis Vankuveras dziesmu svētku uzņēmumus, mākslinieks Imants Zilberts kommentējis zīmējumā „Brīvības un miera kuģi”, bet2x2 dalībniece Mārīte Ziemele atsūtījusi savus iespaidus par 1985. gada 2x2 nometni.

 

 

 

 

 

 



Viens no izcilākiem Vankuveras dziesmu svētku sarīkojumiem bija DIVREIZDIVI KAMOLIŅŠ, kuŗā ietilpa: 2 x 2 kamerkoŗa, vairāki citi koŗa, tautas deju un drāmas projekti.

Uzņēmumā: 2 x 2 sarīkojuma dalībnieki brašā solī Ulža Ziemeļa vadībā iesoļo sarīkojuma telpā.

(Foto: Emīls Elstiņš)

 

 

Mārīte Ziemele

DIVREIZDIVI 1985. GADA VASARĀ

Kad Latvijā nozied liepas, tad var teikt, ka vasara ir jau pusē. Gaŗiem, negribīgiem soļiem tā slīd uz rudens pusi. Un tad katrs darāmais darbs tiek pamatīgāk izsvērts, lai pārliecinātos, vai laiks netiek izšķiests veltīgi. Prāts aizvien biežāk atskatās uz tik ātri un trakulīgi pagājušo vasaru. Arī patlaban vasara ir jau krietnā pusē un arvien biežāk kavējos skaidrajās Vankuveras debesīs, kas klāja arī Gambjeras salu, kur 1985. gada vasaras sākumā, savai kārtējai nometnei pulcējās Divreizdivi dalībnieki, lektori un vadības loks.

Runājot par šo vietu, jāsaka, ka uz šīs zemes zem saules ir vēl saglabājies Dieva dots paradīzes stūrītis, kuŗu tad arī izbaudīja divreizdivnieku saime un, cerams, nožēloja tie, kuŗi nesadūšojās mērot ceļu uz tālo rietumkrastu. Un kā gan savādāk lai nosauc vietu, kuŗu no visām pusēm apskalo saulē mirguļojošs ūdens klajs; kuŗu majestātiski filozofiskā mierā apsargā kalni, sniegotām cepurītēm; kur pirmatnīguma sajūtu dod gadsimtiem izauklētās ciedras, kuŗu stumbrus ar rokām varētu apņemt labi ja trīs spēcīgi vīri. Uzskaitīt varētu vēl daudz jauku lietu, taču visā šajā notikumā galvenais varonis, vai precīzāk varoņi, ir vienkopus sabraukusī ļaužu saime. Jaunieši, kuŗi vēlas ko jaunu uzzināt un griboši darboties; lektori, kuŗi ir griboši dot un jau pa gabalu izstaro savu gaismu; vadības loks, kas mēģinājis visu šo kopā likt, it kā apvieno divas puses vienā veselā, pats palikdams par kodolu. Bet visi kopā − latvieši.

Šajās desmit neaprakstāmajās dienās tika daudz dejots, dziedāts, runāts, izzināts, radīts... un katrs meklēja savu tautasdziesmu. Diez vai to visu ir iespējams aprakstīt. Tur vajag būt klāt, vajag pašam sajust, izlaist caur sevi, izbaudīt.

Kā man, tā arī daudziem citiem ilgi prātā paliks Līgo vakars. Kas par brīnišķīgiem svētkiem! Tur bez medalus gatavošanas, siera siešanas, pīrāgu cepšanas tika pušķotas sētas un stabu gali, trepes un galda kājas...! Tīrīts un posts. Taču nedrīkst aizmirst pašu galveno svētku dalībnieku − uguni. Tik gaŗos kātos celtus pūdeļus es savu mūžu nebiju redzējusi. Un nevis viens vien, bet veseli četri! Jā! Uguns šajā naktī darīja brīnumus − atraisīja daudzu sirdis, un ļaudis atklājās pavisam citādā gaismā.

Man prātā kāda seja − ikdienā akadēmiski nopietna, it kā nepieejama, taču savā dziļākajā būtībā sirsnīga. Un tavu brīnumu! Uguns iesildīta tā atvērās kā sen glabāta un burvju vārdiem noslēgta mūzikas lādīte. Kas to raisīja? Lielā uguns burvība, vai arī tas sensenis, katrā no mums ieliktais latviskais sēršanas gars? Un nu es dzirdu, nu arī manī skan tas kurzemnieku meldiņš − rakstains kā Alsungas zeķe.

„Tautasdziesma − tava dziesma!” Ik katram no mums gribas pārcilāt savas atmiņu lādes un piedalīties ar kaut ko savu šajā kopējā, kopiskā, apkopojošā... pasēršanas stundā. Māra Zālīte savā lugā Tiesa saka:

Tā ir jūsu dvēselīte,...
Paskatieties viens uz otru,
Kad jūs kopā dziedat dziesmu...

Un tad es jūtu, ka tepat kaut kur tuvu, tuvu aiz muguras stāv tēvtēvu varenās ozolu birzis un tās man dod spēku. Uguns uzliesmo spožāk, dziesma skan dzidrāk. Kā to izskaidrot? Kad dziedot ir sajusts kā apvienojas dvēseles, tad gribas domāt par to, ka šis ir mūsu laiks, laiks kad latviska apziņa jāceļ augšā un jāspodrina kā nogrimusī pils Burtnieku ezerā. Šī ir tā reize, kad latviskā apziņa jo spilgtāk izpaužas katrā no mums un līdz ar to visiem kopā. Tur salā, pie uguns es sapratu, ka ir kaut kas sācies (varbūt turpinās? varbūt atdzimst?). Caur Barona tēvu mēs esam saņēmuši mantojumā paši sevi − savu tautu. Un es gribu ieskatīties katrā sirdī un teikt: „Glabāsim šo mantu! Audzēsim to sevī un savos bērnos! Tas ir tas labākais, ko mēs varam dot savai tautai.”

Visu to man palīdzēja meklēt un atrast divreizdivnieku saime. Ak, atmiņas, atmiņas! Es jūtos kā maza meitene, kuŗai vienā acī asara, bet otrā saule.

Ir vasaras vidus. Kaut kur spieto bites, būs atkal kāda jauna, strādīga saime, bet 1986./87. gadu mijā Mišigenā Jāņa Granta un Sandras Lagzdiņas vadībā varēs sanākt jauna divreizdivnieku saime, kas klusajos ziemas vakaros radīs brīnumu. Bet 1987. gada vasara (tieši pirms PBLA Dziesmu dienām) Uģa Ziemeļa vadībā, Vācijas saules apspīdēta, pulcinās atkal jaunu saimi.

 

 

Jaunā Gaita