Jaunā Gaita nr. 133, 1981. g. 2. numurs

 

 

KOPENHĀGENAS DIALOGS

Vai zinātni iespējams apturēt?

Tā jautā Bertolts Brechts lugā Galilejs, kas sarakstīta 1937. gadā. 1954. gadā šo pašu problēmu risina Mārtiņš Zīverts lugā Rūda. (Izr. Austrālijas latviešu teātris Melburnā 1960. g., rež. P. Elsiņš). Lugas varonis ģeoloģijas profesors Kristofers, nobijies no nepārredzamām sekām, ko izraisītu viņa bagātais rūdas atradums, ja tas nonāktu pūļa rokās, izšķiras par palikšanu trakomājā. Lugas piezīmēs (izd. ALA Kultūras fonds 1960. g.) autors paskaidro, ka viņš lugā esot iecerējis indivīda cīņu ar pūli. Tālāk autors atklāj, ka veidojis lugu pēc kādas Zviedrijas ziemeļos dzirdētas leģendas, atkāpdamies tikai lugas nobeigumā. Leģendas beigās zinātnieku rehabilitē un ar lielu godu izved no trakomājas, kamēr Zīverta varonis Kristofers paliek trakomājā. Kāpēc mūsu drāmas meistars lugas beigās atkāpies no leģendas? Impulss, laikmeta diktēta nepieciešamība? Tāpēc, ka mēs dzīvojam pūļa diktētā laikmetā. Indivīds, šai gadījumā zinātnieks, gan ar to cīnās, bet uzvarētājs pagaidām ir pēdējais, kamēr indivīds ir tikai mazs medijs, ko pēc vajadzības izbeigšanās pūlis pagrūž malā vai ievieto trakomājā.

1960. gadā Dirrenmats saraksta Fiziķus, kas risina problēmu: „Ko zinātnieks lai dara ar patiesību, kas apdraud dzīvību?” (izr. Austrālijas latviešu teātris Melburnā 1973. g., rež. Lūcija Kalniņa).

Fiziķos pārstāvēti trīs zinātnieki un līdz ar to trīs dažādi ieskati. Ņūtons atzīst, ka fiziķi ir tikai pionieŗi un nekas vairāk. „Vai cilvēce mācēs pa to ceļu iet, ko mēs ievelkam, tā ir viņas, ne mūsu lieta.” Viņš neuztraucas, ja cilvēce savas nemākulības dēļ iet bojā. Einšteins nedomā, ka fiziķi varētu no atbildības izvairīties: „Mēs dodam cilvēcei bīstamus ieročus, tāpēc varam arī uzstādīt noteikumus. Mums jābūt arī varas polītiķiem, jo esam fiziķi.” Pēc Einšteina domām, ja arī vara būtu fiziķu rokās, tad viņi varētu ļaunāko novērst. Trešais fiziķis Moebijs rezumē: „Ko pasaule šodien ar tai esošiem ieročiem var izdarīt, mēs zinām, ko ar tiem, ko viņš − Moebijs spētu radīt, pēdējais nebūt neuzdrošinās iedomāties.” Fiziķi, diemžēl, ir sasnieguši ceļa galu, bet cilvēce viņiem nav tikusi līdz, tā vēl joprojām dzīvo savā neziņā. Tāpēc katra valsts cenšas fiziķu jaunatklājumus izmantot savā labā.

Minētai problēmai atkārtoti pieskāries Mārtiņš Zīverts savā jaunākajā darbā Kopenhāgenas dialogs. Ievadrakstā Zviedrijas latviešu teātŗa programmā autors piezīmē: „Trūmens bija pirmais mērkaķis, kas dabūja rokā atomnazi.” Kopenhāgenas dialogu izrādīja arī Sidnejas latviešu teātris.

Luga rakstīta pēc patiesa notikuma 1941. gadā Kopenhāgenā, un tās nosaukums norāda, ka dramatisko darbību risina divi fiziķi: Valters H. un Kristjans B. Dialoga mērķis − rast atbildi problēmai: vai fiziķim jāpakļaujas valsts varai, ja viņa atklājumi spēj iznīcināt tūkstošiem cilvēku dzīvību?

Šai sakarībā Vācijas Urāngrupas fiziķu vadītājs Valters, kas pašreiz ir mobilizēts armijā, ierodas Kopenhāgenā pie sava bijušā profesora Kristjana, kuŗu viņš dēvē par „Fizikas pāvestu”, lai pēdējais, izmantodams savu autoritāti, mēģinātu apturēt Čikāgas fiziķu pētniecību atombumbas virzienā. Viņš, Valters, savukārt centīšoties sabotēt Berlīnes Urāngrupas progresu. Kristjans tomēr izvairās iejaukties Čikāgas fiziķu darbībā.

Kopenhāgenas dialogs, šķiet, ir pirmā Zīverta luga, kur morāles principi autoram nozīmīgāki par lugas dramatiskiem nolūkiem. Varbūt tas gadījies tāpēc, ka Zīverts šo pašu tēmu ir jau risinājis minētajā Rūdā. Interesanti, ka abiem profesoriem kā Rūdā, Kopenhāgenas dialogā ir tas pats vārds Kristofers un Kristjans. Rikai Rūda ir spēcīgs dramatisks darbs, kur autors savas filozofiskās atziņas spējis skatuviski izvērst, kamēr Kopenhāgenas dialogs pauž tikai atkailinātas autora atziņas par atombumbas briesmām. Minētajā skatuves darbā trūkst lugai tik nepieciešamā cīņas elementa. Tiek gan deklarētas briesmas, kādās fiziķi iedzīs pasauli, bet neviens necīnās pret šīm briesmām. Neviens nemēģina pasaules bojā eju apturēt, arī „Fizikas pāvests” ne! Bez tam dialogs abu fiziķu starpā nedarbojas lugā kā dramatiskās darbības virzītājs, jo tas risinās tik sausā deklarācijā, ka pat nespēj atklāt abu galveno personu raksturus.

Šodien atoma skaldīšana vairs nav problēma. Hirošimā atombumba nogalināja 260.000 cilvēku. Tāpēc ne vairs pats notikums būtu dramatiski nozīmīgs, bet gan veids, kā autors risina cīņu, kas pastāv starp zinātniekiem un valsts varu. Nekādā ziņā skatuve nedrīkstētu drāmatiķim kļūt par kailu starpnieku savu filozofisko atziņu paušanai, ko var veikt raksts populārzinātniskā žurnālā.

Varbūt tik nopietnai problēmai, kāda ir zinātnieku un valsts varas sadursme, Zīverts bija izvēlējies pārāk vieglu drāmas formu − dialogu, viela prasītos pēc traģēdijas. Dialogs ir gan lugai neatņemama sastāvdaļa, bet atstājot to vienu pašu, lugas norise kļūst plakana, tai pietrūkst dziļuma un dramatiskās darbības virzītāja.

Ņina Luce

 

 

OSVALDAM URŠTEINAM AIZSAULĒ AIZEJOT

Parasti aktieŗu un režisoru darbs izbeidzas līdz ar pēdējā priekškara aizvēršanos. Tikai tad pakaļpalicēji sāk atjēgties un meklēt, kādu mantojumu aizgājējs ir atstājis, kad bieži ir jau par vēlu.

Par laimi Osvalda Uršteina domas un atziņas par teātri mums nav pazudušas līdz ar lielā darba darītāju.

Pirmā grāmata, ko es atšķiru, ir Jāņa Lejiņa Spēlmaņu cilts. Tā ir viena no retajām atmiņu grāmatām, kas mani visvairāk ir pārsteigusi. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka Lejiņš rakstīs vairāk pats par sevi vien, bet nekā! Visu uzmanību viņš veltījis saviem laika biedriem un kaut kur starp rindām lasītājs jūt, ka Jānis Lejiņš jau pats arī ir bijis viens no galveno lomu tēlotājiem un režisoriem, bet Spēlmaņu ciltī viņš ir vairāk tāds malā stāvētājs. Toties 209, lp. lasām:

No jaunpienākušiem vīriešu kārtas reprezentantiem vairāk izcēlās Osvalds Uršteins vai Osis... Līdztekus šiem pasākumiem Uršteins metās arī uz Staņislavska teorijas apgūšanu, tā ar gadiem uzkrādams itin respektējamu režisora mākslas teorētisko kapitālu. Specializējoties arvien vairāk režijās, viņam pati tēlošana it kā nobīdījās otrā vietā, sevišķi trimdas apstākļos to vairāk darot nepieciešamības dēļ (210. lp.).

Ļoti nozīmīga ir Lejiņa sekojoša atzina.:

Līdz ar (Jāni) Zariņu un Uršteinu uz mūsu skatuves nāca jauns režisora tips, kuŗa darba svarīgums gūlās uz rūpīgu psīcholoģisku analīzi, apzinīgu lomas un darbības konstruēšanu, ievedot zinātni par pamatjēdzienu pretstatā intuitīvam pārdzīvojumam agrākos laikos (211. lp.).

Lai pateicība Amerikas latviešu teātŗa Vašingtonas ansamblim, kas 1971. gadā, atzīmējot Osvalda Uršteina 40 skatuves darba gadus, izdeva grāmatu Osvalds Uršteins. Par viņa nopietno pieeju teātŗa darbam Emma Kalniņa-Znotiņa raksta:

Zariņa personība Oša darbā bijusi ar redzamu nozīmību... Osis zinājis visus savus darba gadus, ka ar spējām un pamata izglītību aktieŗa ceļš nebūt nav galā. Taisni J. Zariņš bijis tas skolotājs, kas viņā šo atziņu visvairāk nostiprinājis.

Ar Uršteina režijas atziņām vislabāk var iepazīties Mārtiņa Zīverta pasaulē (izd. Salas apgāds Austrālijā). Kaut arī tur sacītais attiecināms tieši uz Zīverta lugām, tas nozīmīgs režisora darbam vispār.

Neapšaubāmi katrai lugai ir zināms ceļa gabals, pa kuŗu režisoram jāiet ar autoru roku rokā. Tomēr kaut kur šai sadarbībā jābūt robežlīnijai − kur beidzas autora teikšana un sākas izrādes autora-režisora darbs. Pēdējam jāprot atrast pareizā vieta ‘demarkācijas līnijai’ starp sevi un autoru... Šis jautājums vispār ir viens no vissvarīgākiem teātŗa darbā, jo no tā atkarīgi visi izšķirīgie izrādes aspekti: izrādes ideja, lugas žanra uztvere, inscenējuma pamatforma, aktieŗu spēles stils, atmosfaira. Uršteina režisora prasības nav mazās, jo viņš atzīst par nepieciešamu, lai režisors labi iepazītos ne tikai ar uzvedamo lugu, bet ar visu lugas autora literāro sniegumu, ar tā domu pasauli, rakstības stilu, techniku utt. Tikai tad režisors visā pilnībā spēs izprast doto lugu un tās tēlus, spēs izlobīt no lugas visu, ko autors tur gribējis ielikt. (15, lp.).

Uršteins nekad neaizmirsa Brechta vārdus: „Tikai to, ko aktieris pats saprot, viņš var padarīt saprotamu publikai.”

Ja režisors savu inscenējuma ideju būs guvis, iedziļinoties lugā, autora uzskatos, stilā, vispār izpratis autoru, tad režisors varēs atrast lugai arī tādu skatuvisku formu, kas parādīs autora lugu visā tās viengabalainībā līdz ar režisora skatuviskās dzīves izgaismojumu. Kaut arī izrādes veidotāja darbs risinās pavisam citā plāksnē nekā autora, tie viens otru nekad neiznīcinās, bet papildinās. Režisors nekādā ziņā nedrīkstētu kļūt par sausu autora domas izpildītāju, bet tam jārada izrādē sava ideja par skatuvisko formu, jāspēj dot pašam sava lugas interpretācija.

Savas domas par latviešu teātŗa nākotni Uršteins mums atstājis Jaunās Gaitas 54. num. (1965. gadā) simpozijā par teātri.

Nenoliedzami ikviens mūsu teātrinieks ir domājis par latviešu teātŗa nākotni. Tai ir ticējis arī Uršteins, tāpat kā viņš nekad nav šaubījies par latviešu tautas nākotni.

Ņina Luce

Jaunā Gaita