Jaunā Gaita nr. 54, 1965

 

Jaunas Gaitas simpozijs par teātri

Piedalās:

Reinis Birzgalis
Anšlavs Eglitis
Paula Jēger-Freimane
Jānis Lejiņš
Oļģerts Parņickis
Laimonis Siliņš
Imants Sveilis
Osvalds Uršteins

 


Anšlavs Eglītis kā kalnā kāpējs Mt. Vitneja masīvā

Mārtiņš Zīverts kā aktieris savā lugā Pēdējā laiva.

 

1. Parafrazējot jautājumu par mūsu kultūras saglabāšanu trimdā – vai Jūs domājat, ka latviešu teātrim ir nākotne? Vai ir iespējams, ka izaugs jauna, izcila latviešu aktieŗu un režisoru paaudze? Vai tādēļ, ka latviešu aktieŗiem jāstrādā cits maizes darbs, mūsu teātris beidzot nenonāks strupceļā, kļūdams tikai par diletantisku spēli?

 

Birzgalis:

Profesionālam latviešu teātrim trimdā nav nākotnes, bet tādā pašā veidā kā līdz šim tas darbosies tik ilgi, kamēr vien būs pietiekams skaits latviešu skatītāju. Jaunas, izcilas latviešu aktieŗu un režisoru paaudzes izaugšanai es neticu, jo nav attiecīgu priekšnoteikumu, t.i. nav latviešu drāmatiskās mākslas skolas un nav latviešu profesionālu teātŗu, kur šie jaunie censoņi ik dienas varētu strādāt – gūstot pieredzi un savu dienišķo maizi.

Veco, profesionālo aktieŗu traģēdija ir tā, ka viņiem nav iespējas ik dienas strādāt savā profesijā, bet ne tāpēc trimdas teātris nonāks strupceļā. Kaut gan vecie, profesionālie aktieŗi teātrī strādā ar savas fiziskās enerģijas daļu (pilno enerģiju prasa maizes darbs), tad tomēr viņu sniegums teātŗa mākslā ir un paliek profesionāls līdz mūža beigām. Trimdas teātris gan strupceļā nonācis citu iemeslu dēļ – nav pietiekama skaita jaunās maiņas, kas gribētu un varētu savus spēkus ziedot teātrim. Lugas samēģināšana prasa ilgstošu piepūli, kas daudziem jauniem liekas nevajadzīga un neizturama.

 

Eglītis:

Šī jautājuma pirmā daļa prasa pārāk tālu pravietošanu. Jaunie aktieŗi un režisori mums aug, bet strādāt profesionāli, t.i. nopelnīt ar savu mākslu iztiku, viņi varēs tikai kādā svešvalodā. Latviešu valodas teātris ārpus Latvijas arvienu būs vairāk vai mazāk amatierisks. Izrāžu mākslas vērtību šis apstāklis, vismaz teorētiski, nenosaka, jo pasaulē netrūkst vāju profesionāļu un spējīgu amatieru.

 

Jēger-Freimane:

Latviešu teātrim trimdā nav un nevar būt tādas nākotnes, kāda tam būtu savā zemē un valstī. Galvenais iemesls – pa visu pasauli izklīdinātie trimdas latvieši. Visi radošie teātŗa spēki nevar koncentrēties kaut cik vienuviet, lai celtu mākslinieciski impozantu latviešu teātri. Tāpēc arī nevarētu cerēt uz „izcilu jaunu latviešu aktieŗu un režisoru paaudzi” kā uz kādu vienību. Izaugs, bez šaubām, atsevišķi jauni aktieŗi un režisori, kas būs mācījušies patvērumu zemju drāmatiskās skolās, kā daži jau ir izauguši, bet cik tie no savas mākslinieciskās varēšanas spēs atlicināt latviešu teātrim, to grūti paredzēt.

Pēdējā laikā esmu sākusi šaubīties, vai maizes darbs, kā to mēdzam uzsvērt, ir tas, kas visvairāk apdraud teātri ar nogrimšanu diletantismā. Man ir bijusi izdevība vērot dažas amerikāņu izrādes, kuŗās arī spēlē cilvēki, kas ikdienā strādā citu maizes darbu, bet kas labu režisoru rokās izveido mākslinieciskas izrādes. Un arī mēs paši esam tādas pieredzējusi: Omartija kundzi, Cilvēks grib spēlēt, Kurrpurrū, Ferdinands un Sibilla. Tātad – latviešu teātrim trimdā varētu gan būt sava nākotne, tikai būtu varbūt jāmodificē ceļi un līdzekļi, kā to vislabāk īstenot. Ierosinājumus pārdomām par to var dot viesizrādes no rietumu krasta.

 

Lejiņš:

Kādam teātrim? – Profesionālam, pusprofesionālam, amatieŗu vai gadījumu teātrim (skolām, labdarīgiem sarīkojumiem, skautiem u.t.t.). Izņemot pirmo, visiem ir nākotne, kamēr trimdā latviski runāsim un rīkosimies. Strupceļā jau esam, bet varam daudz darīt, lai teātŗa mākslu saglabātu.

 

Parņickis:

Lai atbildētu, vai latviešu teātrim ir nākotne, vispirms būtu interesanti zināt, vai tam ir tagadne? Pagaidām, liekas, ka būtu. Bet tad rodas jautājums; Ko šodien sauc par latviešu teātri? Vai katru ceļojošu dažu cilvēku grupiņu, kas izbraukusi „iepelnīties”? Tādu netrūkst, un, diemžēl, liekas, vēl pieaugs. Šiem „teātŗiem” pavisam maz vajag arī aktieŗu, jo spēlēt jau, acīm redzot, var katrs. Tāpēc arī es esmu nolēmis tuvākā laikā sarīkot savu abstraktās glezniecības skati. (Jo mālēt jau var katrs). Ja skatītājam būs jātur acis ciet, tad nevainojiet mani. Tāpat lūgšu atvainot, ja es vienu otru „slavenas” trupas izrādi noskatīšos aizvērtām acīm. Protams, ja tas tā turpināsies, tad teātri nokaus pavisam ātri un bez lielām sāpēm, (jo tas atņems patiku kaut ko nopietnu darīt tiem, kam tāda vēlēšanās vēl būtu).

 

Siliņš:

Latviešu teātŗa nākotne atkarīga no teātŗa darbiniekiem. Ja tie spēs pacelt mūsu teātri mākslas līmenī, tad esmu pārliecināts, ka skatītāju netrūks. Bet ja arī turpmāk latviešu teātŗa galvenā nozīme būs naudas iegūšanai resp. līdzekļu vākšanai, pašdarbībai vai laika kavēšanai kādā lielākā sarīkojumā, tad mūsu teātris pārtrauks savu darbu, tikko apsīks griba darboties latviskos pasākumos. Ja amerikāņu teātŗi, lai gan arī tur lielākā daļa strādā citā „maizes darbā”, ar katru dienu kļūst mākslinieciski spēcīgāki, (sevišķi tas sakāms par „mazajiem teātŗiem”, kam mūsu pašreizējais teātris visvairāk var tuvoties), tad arī mums „maizes darbs” nevar kļūt par attaisnojumu sliktām izrādēm. Mums nav jāgaida, lai izveidotos jauna aktieŗu paaudze – tā mums jau ir. Pa lielākai daļai latviešu teātŗos iegūtā interese ir papildināta kolledžās, drāmas skolās un amerikāņu teātŗos. Esmu pārliecināts, ja rastos iespējas šos jaunos māksliniekus dabūt vienkopus latviešu izrādei, mēs varētu priecāties par viņu sasniegumiem. Pagaidām varam tikai cerēt, ka tie atsevišķi pievienosies kādai latviešu teātŗa trupai, tā ienesot jaunu garu mūsu sastingušajā „trimdas” teātrī.

 

Sveilis:

Latviešu teātris trimdā pastāvēs tik ilgi, kamēr latvieši vēlēsies redzēt lugas latviešu valodā; teātris ir viens no galvenajiem latviešu valodas saglabātājiem svešumā. Mēs, Austrālijā nonākušie latvieši, nevarējām lepoties ar izciliem pirms otrā pasaules kaŗa sevi pierādījušiem režisoriem un aktieŗiem, šķiet, šis apstāklis ir pamatā, ka mūsu vidū jau izaugusi jauna režisoru, aktieŗu, dekoratoru un citu teātŗa darbinieku paaudze. Par to, cik tā izcila, grūti spriest, jo nav salīdzinājuma ar agrāk slaveno darbinieku veikumiem. Maizes darbam nav nekāda sakara ar diletantismu. Ir aktieŗi, kas visu mūžu strādā kā profesionāļi teātrī un tomēr nomirst kā diletanti.

 

Uršteins:

Kuŗš no latviešu teātriniekiem nav domājis par mūsu teātŗa nākotni? Pēc manas pārliecības latviešu teātrim ir nākotne, tāpat kā man nav šaubu par to, ka latviešu tautai ir nākotne. Šī mūsu teātŗa nākotne nav meklējama ne pašreizējā okupētās Latvijas teātrī, ne arī latviešu teātrī svešumā. Tā iespējama vienīgi jaunā latviešu teātŗa veidošanā, jaunā brīvā Latvijā. Darbs, ko strādājam teātŗa laukā svešumā, var būt labs palīgs nākotnes latviešu teātŗa veidošanā; tāpēc mūsu darbam tomēr ir nozīme. Tas cik necik uztur dzīvu īsto latviešu teātŗa tradīciju un apaugļo to ar brīvās pasaules teātŗa vispārējo attīstību.

Ieslīgšana diletantismā ir liels drauds. No tā vienīgi var pasargāties – izrāžu vadību neuzticot pašbrūvētiem „režisoriem”, bet – vai nu atzītiem vecās latviešu teātŗa paaudzes profesionāliem režisoriem, vai arī jauniem, kas izauguši amerikāņu (vai citu tautu) profesionālās skolās. Latvieši vienmēr ir bijuši lieli teātŗa mīļotāji, un katrā pagastā bijis savs amatieŗu teātris. Tas būtu normāli un apsveicami arī pašreizējos apstākļos – ja tikai šie amatieŗu teātŗi nesāktu pretendēt uz profesionālu līmeni. Dažas šādu teātŗu rīkotas turnejas ārpus sava „pagasta” norāda uz „profesionālām tieksmēm”, un tā pamazām var sākt jukt diletantisms ar mākslu.

 

 

 

2. Kādi ir Jūsu uzskati par latviešu teātŗu pašreizējo lugu repertuāru? Vai tas apmierina?

 

Birzgalis:

Pašreizējais latviešu teātŗa repertuārs apmierina. Trimdas teātŗiem lugu izvēlē ļoti šauras iespējas, jo trūkst aktieŗu un techniskās varēšanas.

 

Eglītis:

Par lugu trūkumu žēlojās jau Pietūku Krustiņš Mērnieku laikos, un šī indeve nav atstājusi latviešu teātri līdz šai dienai. Laiks būtu ar to samierināties.

 

Jēger-Freimane:

Visumā repertuārs neapmierina.

 

Lejiņš:

Apmierinātības jēdzienu mākslā nepazīstu.

 

Parņickis:

Par lugu repertuāru ir lieki runāt, jo katram ir skaidrs, ka tas neapmierina.

 

Siliņš:

Izvēle līdz šim ir bijusi gaužām nabadzīga un vienpusīga, tādēļ arī neapmierina. Pēdējā laikā gan jūtama vēlēšanās atraisīties no laikmetam nepiemērotām un gaužām „nospēlētām” latviešu vecmeistaru lugām. To vietā šķietami tiek meklēti oriģināldarbi un tulkojumi.

 

Sveilis:

Austrālijā mums pastāv uzskats, ka trimdas teātŗu repertuārā ir jābūt vispirms latviešu autoru darbiem ar mākslinieciski augstvērtīgu kvalitāti. Kad šis avots ir izsmelts – kārta pasaules klasiķiem un mākslinieciski vērtīgu autoru tulkojumiem. Repertuāram jābūt mākslinieciski augstvērtīgam.

 

 


R. Blaumaņa Skroderdienas Silmačos 1955. g. iestudējumā Rīgas Akadēmiskajā drāmas teātrī. Tomuļu māte – Emma Ezeriņa, Bebene – Mirdza Šmitchene. Režisors – Alfrēds Amtmanis-Briedītis.

T.Dreizera Amerikāņu traģēdija 1960. g. iestudējumā turpat. Sondra – Māra Zemdega, Klaids – Jānis Kubulis. Režisors Kārlis Pamše. (Foto J. Krieviņš).

 

 

 

3. Vai teātrim būtu jāizrāda tikai latviešu autoru lugas? Izcili jauni skatuves darbi ne vienmēr ir atrodami; vai mūsu teātrim būtu sevišķi jāatbalsta jaunie latviešu lugu rakstnieki, jāsaglabā mūsu klasiķi vai vienkārši jāmeklē piemērotākas lugas – kā starp mūsu, tā cittautu rakstnieku darbiem?

 

Birzgalis:

Tā kā latviešu trimdas teātrim nav tikai mākslinieciski mērķi, bet arī nacionāli polītiska misija, tad pilnīgi nepieciešams izrādīt tikai latviešu autoru lugas. Nav svarīgi – klasiķis vai jauns autors, bet gan laba luga – drāmatiska, literāra un idejiska.

 

Eglītis:

Latviešu teātrim svešumā būtu jāpievēršas latviešu autoru lugām.

 

Jēger-Freimane:

Latviešu teātrim trimdā būtu vispirms jāizrāda latviešu autoru lugas, cik ilgi vien tas iespējams. Latviešu izrādei īpatnējo smaržu piešķiŗ tas nedefinējami irracionālais kaut kas, ko izjūtam kā nācijas gara īpatnību, un, manuprāt, latviešu teātŗa apmeklētājs bez izrādes absolūtās teatrālās vērtības kāro izbaudīt taisni šo nekur citur nerodamo latviskās gaisotnes piedevu. Bez tam tikai tā ir iespējams veicināt latviešu oriģināldrāmas rašanos trimdā. Tas gan nenozīmē, ka latviešu teātrim būtu jāizrāda ikkatra, arī mazvērtīga latviešu luga, vai jāatbalsta ikkatrs jauns latviešu lugu rakstītājs. Noteicējai jābūt lugas kvalitātei un jauno rakstnieku talanta iezīmēm. Cik vien iespējams, skatuviski jāatdzīvina arī mūsu nedaudzie drāmatiskās literātūras klasiķi.

 

Lejiņš:

Kāpēc? Izcili darbi nerodas pēc pavēles; talanti nedzimst pēc vēlēšanās. Vēsture tomēr rāda, ka arī vistumšākajos brīžos uzliesmojuši apbrīnojami gaiši darbi. Ja Šodien repertuārā dominē latviešu lugas, tad tāpēc, ka tās tik skaudīgi maz redzam.

 

Parņickis:

Latviešu teātrim nebūt nevajadzētu izrādīt tikai latviešu autorus, (kuŗu tā jau par maz). Par jauniem latviešu lugu rakstniekiem man ir grūti spriest, jo es vienkārši tādus nezinu. Ja tādi būtu, tad saprotams, vajadzētu dot tiem izdevību savus darbus redzēt rampas gaismā.

 

Siliņš:

Ja mēs uzskatām, ka latviešu teātris ir īpaši domāts nacionāli patriotiskiem mērķiem, tad mūsu pienākums būtu izvēlēties tikai latviešu autoru darbus, bet ja teātŗa uzdevums ir dot mākslinieciski vērtīgāko izrādi, tad mēs nedrīkstam sevi ierobežot nacionālo interešu dēļ. Teātrī radošais mākslinieks ir rakstnieks; izpildītāji mākslinieki: aktieŗi, režisors, dekorators, apgaismotājs u.c. Tātad ja autors nav spējis radīt kaut ko labu, tad izpildītājiem, lai cik izcili tie savā atsevišķā lomā būtu, nebūs iespējams jūtami grozīt gala rezultātu. Tādēļ, lai apmierinātu skatītājus, mums jāizvēlas labākais, neatkarīgi, vai rakstnieks ir latvietis vai cittautietis. Latviešu teātris ir latviešu valodā spēlēts teātris, nevis teātris, kuŗam repertuārā tikai latviešu autoru lugas. Labs latviešu teātris būtu tāds, kuŗā ir līdzsvars starp oriģināldarbiem un tulkojumiem. Ar vārdu sakot, tam jākļūst par dzīvu teātri.

 

Uršteins:

Ja esam pārliecināti, ka reiz būs atkal latviešu teātŗa atdzimšana, tad ļoti svarīgi cik necik saglabāt latviešu skatuviskās rakstniecības attīstīšanos.

Ja okupētā Latvijā aktieŗu māksla var daļēji pastāvēt, tad nekādā ziņā tas nav attiecināms uz skatuves rakstniecību. Latviešu skatuves rakstniecības vienīgā dzīvā augsne ir latviešu teātris svešumā. Tāpēc, manuprāt, latviešu teātrinieku uzdevums ir atbalstīt jaunu latviešu autoru un lugu rašanos, cik vien iespējams. Šī paša iemesla dēļ būtu ļoti mazvērtīgi spēlēt sveštautiešus, jo sevišķi vēl kādus „īpatnējus” novatorus, absurdistus un tamlīdzīgus. Ja jauno trimdas aktieŗu augšanai dažubrīd vajadzīga klasiska barība, tad spēlēsim mūsu pašu klasiķus – tur ir dziļumu un plašu apvāršņu diezgan. Tur ir arī iespējas novatoriskiem inscenējumiem, bagātai fantāzijai. Cienīsim un godāsim mūsu pašreizējos labākos drāmatiķus – Mārtiņu Zīvertu un Anšlavu Eglīti – un pastāvīgi lūkosimies uz viņiem kā uz mūsu teātŗa dzīvības uzturētājiem. Centīsimies palīdzēt izveidoties jauniem talantiem, kas varēs šo dzīvību uzturēt arī turpmāk. Bez jaunām, labām latviešu lugām nav iespējama cik necik profesionāla līmeņa teātŗa saglabāšana svešumā.

 

 

 

4. Ir bieži dzirdēts, ka latviešu publika dodas uz teātri īpaši izklaidēšanās un izsmiešanās nolūkā un ka mūsu izrādes visvairāk piemērojas šai iedomātai caurmēra publikai. Vai mūsu trimdas teātrim galvenais mērķis nebūtu likt publikai domāt, sniegt tai ko mākslinieciski vērtīgu un jaunu, nevis tikai viņu izklaidēt? Vai teātrim ir iespējams publiku audzināt, vairot tās intereses – un kā ?

 

Birzgalis:

Es savā režisora laikā nekad neesmu mēģinājis iestudēt lugas publikas izklaidēšanai un uzjautrināšanai. Idejiski vērtīgas lugas audzina ne vien skatītājus, bet arī pašus aktieŗus-tēlotājus.

 

Eglītis:

Latviešu publika noskatās teātri nevis lai izsmietos, bet lai īstenotu zināmu latviešu kopības sajūtu, un nebūt nenoraida arī nopietnus tematus. Tikai – tie jāveido interesanti, atbalstot ar kādu jaunu vai neparastu niansi.

 

Jēger-Freimane:

Kad pirms gadiem desmit Teātŗa draugu biedrības ceļojošais teātris uzsāka turnejas, tad tam vai katrā izrādes vietā bijis jādzird lūgums – tikai nebraukt ar drāmu. Tātad tāda prasība – izklaidēties un izsmieties – ir. Kad šis pats teātris savā trešajā turnejā tomēr devās ar M. Zīverta drāmu Pēdējā laiva, kuŗas izrādi Ņujorkā recenzējot es rakstīju: „Pēc Zīverta lugu izrādēm skatītājam parasti ir jādomā, un, paldies Dievam, arī latviešu trimdinieku starpā ir vēl cilvēki, kas grib un spēj domāt,” – tad, diemžēl, izrādījās, ka šie pēdējie ir tādā mazākumā, ka trupai bija jāatgriežas, turneju nenobeigušai. Šie ir fakti, kas nav noliedzami. Un ar tiem cīnās teātŗi visā pasaulē, ne tikai mūsu trimdas apstākļu ierobežotais teātris vien. Teātris varētu audzināt izlases publiku, ja tas nebūtu materiāli atkarīgs no apmeklētāju skaita. Kamēr tas tā ir, – jāsaka paldies tiem retajiem teātŗa entuziastiem, kas tomēr nopūlas sniegt publikai „ko mākslinieciski vērtīgu un jaunu”. Ja tas ir saistīts ar dažiem neparastiem apstākļiem, kā Palisādes teātŗa kopas turneja ar lugu Cilvēks grib spēlēt, tad arī plašākās publikas interese par jauno un vērtīgo ir ierosināta.

 

Lejiņš:

Muļķības. Latviešu teātŗa apmeklētājs nav tik sekls, bet prasība pēc humora ir dabiska prasība katram cilvēkam. Latvietim šodien tā varbūt akūtāka pēc tik smagi pārciestām nedienām pagātnē. Jēdziens „vērtīgu un jaunu” jāpārfrāzē par „pilnvērtīgu un labu mākslu”. Radiet tādu, un jums atsaucības netrūks! Bet pilnvērtīga un laba māksla sasniedzama sūrā darbā, fanātiskā neatlaidībā un pašaizliedzīgā uzcītībā.

Runājot par teātri, tieši šo īpašību mums, diemžēl, bieži jo bieži trūkst.

 

Parņickis:

Ir tiesa, ka latviešu publika dodas uz teātri visvairāk izklaidēšanās nolūkā. Tāpēc arī šodien tik daudz tiek spēlētas komēdijas. Arī komēdija var būt mākslinieciski vērtīga, bet ir pilnīgi nepieciešams izrādīt arī drāmas un pat traģēdijas. Jautājums – kur tās ņemt? Atbilde – ja nepietiek ar Blaumani un Zīvertu, tad jāspēlē cittautu autori. Tas nebūs nekāds noziegums, ja izrāde būs latviešu valodā, kas manuprāt ir galvenais.

 

Siliņš:

Teātŗa galvenais uzdevums ir izklaidēt skatītājus, tas ir, tiktāl iedzīvināt skatītāju interesi par to, kas notiek uz skatuves, ka tie aizmirst ikdienu un iedzīvojas redzētajā situācijā, pārdzīvojot priekus un bēdas. Neapšaubāmi ir svarīgi likt skatītājiem domāt un dot jaunu vielu pārdomām, bet idejas nedrīkst izvirzīt par lugas vienīgo vai galveno sastāvdaļu, tā liekot skatītājam ap šo ideju tik ļoti nodarboties, ka tas nespēj sekot izrādei un tādēļ gaŗlaikojas.

Vislabāk skatītājus ir audzināt, dodot tiem iespēju noskatīties iespējami daudz labi iestudētu lugu. Piemēram, varētu izrādīt trīs viencēlienus, katru savā stilā.

 

Sveilis:

Nav pareizi par zemu novērtēt publikas gaumi. Protams, ikkatrs jaunums, sevišķi, ja tas pretrunā ar pieņemtām konvencijām, var tikt noraidīts. Bet ja tas presē un referātos tiek apgaismots, tad nākamā reizē to uzņems, ja ne pilnīgi, bet jau domājot līdz, ka „viss dzīvē mainās”. Tikai ar meklējumiem var tikt pie lieliem atklājumiem.

 

Uršteins:

Teātŗa uzdevums nekad nav bijis tikai publiku izklaidēt, pasmīdināt. Tāds tas nedrīkst būt arī tagad. Ja lūkosim uzturēt profesionālu teātŗa līmeni, tad atkritīs arī bažas par „lēto izpriecu”. Tāpēc atkārtoju aicinājumu – izrāžu vadībai izraudzīties profesionālus režisorus, ja negrib amatieŗu izrādes.

 


Pirms 20 gadiem, 1945. g. 20. oktobrī, Mērbekas latviešu teātris sāka izrādes ar R. Blaumaņa Pazudušo dēlu, atjaunojot šo pašu lugu 1949. gadā. Atjaunotā uzveduma tēlotāji ar režisoru J. Zariņu, dekoratoru E. Dajevski un suflieri Martu Zariņu vidū.

 


Moljēra Skapēna nedarbi Mērbekas latviešu teātŗa uzvedums O. Uršteina režijā. Leandrs (O. Parņickis) izteic savu mīlu pret Cerbineti (H. Princi) dziesmā.

 


Piedošanas skats Skapēna nedarbu nobeigumā. Uz nestuvēm – nedarbis Skapēns (O. Uršteins). No kreisās uz labo pusi: Oktāvs (R. Mucenieks), Hiacinte (M. Damroze), Argāns (K. Ģērmanis, Cerbinete (H. Prince), Leandrs (O. Parņickis), Žerons (Jēkabs Zaķis), Karolīne (E. Siliņa).

5. Kādi ir Jūsu uzskati par stāstu un romānu drāmatizējumiem, lai aizstātu oriģināllugu trūkumu?

 

Birzgalis:

Labs stāsta vai romāna drāmatizējums nav peļams, un tas bieži var aizstāt origināllugas trūkumu.

 

Eglītis:

Termini drāmatizējums un oriģinālluga maldina, resp. tie ir tīri techniski. Labs drāmatizējums ir oriģinālluga par attiecīgā romānā skartajiem tematiem.

 

Jēger-Freimane:

Stāstu un romānu drāmatizējumi nav normāla parādība teātŗa dzīvē, jo episkam un drāmatiskam sacerējumam katram savs primārais radīšanas impulss un ievirziens. Lielāks māksliniecisks attaisnojums un arī panākumi ir drāmatizējumiem, ko izdara attiecīgā episkā sacerējuma autors pats, it īpaši, ja viņš drāmā pārrada noveli, kas pēc savas dabas ir vistuvākā drāmai. Klasiski paraugi tam ir mūsu pašu R. Blaumaņa drāmas Pazudušais dēls un Ugunī. Gaŗu romānu drāmatizējumiem turpretī diezgan reti izdodas ieveidoties kaut cik koncentrētā drāmatiskā formā.

 

Lejiņš:

Teātris nav ierobežojams ar 3-4 cilvēku lugām. Teātris ir liela, cēla ideja – skaista un audzinoša. Teātŗa vēsturē daudz labu drāmatizējumu piemēru. Galvenā problēma – kā to dara.

 

Parņickis:

Par stāstu un romānu drāmatizējumiem man ir diezgan pesimistisks viedoklis. Es personiski vēl neesmu nevienā labā drāmatizējumā spēlējis, ne arī tādu redzējis. (Tas attiecas uz latviešu autoriem).

 

Siliņš:

Stāstu un romānu drāmatizējumi var būt tikpat vērtīgi kā oriģināllugas, piem., Anšlava Eglīša Omartija kundze.

 

Sveilis:

Romānu drāmatizējumi nekad nevar aizstāt oriģināllugu. Cietīs kā romāns, tā teātris.

 

 

 

6. Kāpēc trimdā nav radies vairāk izcilu drāmatiķu un lugu?

 

Birzgalis:

Tāpēc, ka nav bijis rakstnieku ar drāmatiķa talantu.

 

Eglītis:

Tikpat labi varētu vaicāt, kāpēc nav radies vairāk prōzistu un romānu.

 

Jēger-Freimane:

Izcilu drāmatiķu nerodas daudz, jo īsts drāmatisks sacerējums ir koncentrētākais un askētiskākais literārās izpausmes veids. Bez tam, luga savās galējās konsekvencēs nav literārs pašmērķis kā stāsts, romāns vai dzejolis. Luga uz īstu dzīvību atmostas tikai uz skatuves. Trimdas skatuves apstākļi nav tādi, ka tie būtu spējuši dot plašāku ierosmi bagātīgai un vispusīgai, ne no kādiem apstākļiem neatkarīgai drāmatiskai literātūrai.

 

Lejiņš:

Tāpēc, ka, izņemot profesionālos teātŗus, neviens negrib maksāt autora honorārus. Diemžēl, lugu rakstnieks vēl nevar pārtikt no zila gaisa. Nupat dzirdēju frāzi: „Kāpēc man to vajadzēja darīt latviski, būtu to veicis angļu valodā – šodien būtu bagāts”. Tā ir aplama un smaga kļūda. Ne jau valoda paveŗ ceļu, bet vērtības. Vispirms jādomā par darba mākslas pilnvērtību, tad tas, kaut ar novēlošanos, atradīs ceļu arī uz pasaules atzīšanu. Mūžīgās vērtības nekad nezūd.

 

Parņickis:

Latviešiem vispār nekad nav bijusi laime lepoties ar neskaitāmiem izciliem drāmatiķiem. Un ja tādi neradās agrāk Latvijā, kādēļ lai pēkšņi notiktu brīnums? Ja grib tā pārdroši vērtēt, (kas ir mana specialitāte), tad jāsaka, ka ar Blaumani un Zīvertu viss sākās un arī beidzās.

 

Siliņš:

Mūsu drāmas literātūra vienmēr bijusi nabadzīga. Atskaitot Blaumani, Raini, Brigaderi, Zīvertu un Eglīti, mums nopietnu lugu rakstnieku nav. Pēc izceļošanas no Latvijas neviens jauns lugu rakstnieks nav radies. Iemesli tam varētu būt: daudz vieglāk jaunam rakstniekam ir publicēt kādu stāstu, dzeju krājumu vai romānu nekā redzēt savu jaunrakstīto lugu uz skatuves. Arī materiāli jaunam rakstniekam lugu rakstīšana neatmaksājas.

 

Sveilis:

Latvieši nekad nav varējuši lepoties ar lielu skaitu izcilu drāmatiķu, tāpēc trimdā esošo latviešu skaitam proporcionāli atbilst arī labu drāmatiķu skaits. Turklāt lugu rakstīšana ir financiāli mazāk pievilcīga tiem autoriem, kas var uzrakstīt labu romānu. Te pa daļai vainojami arī teātŗu ansambļi, kas neuzskata par savu pienākumu kārtot honorārus.

 

Uršteins:

Trimdā latviešiem ir radies vairāk jaunu labu lugu nekā okupētā Latvijā. Pat paši režīma kungi Rīgā vienmēr sūdzas, ka nav jaunu labu lugu. Mēs saprotam, kāpēc tādas, kas patiktu režīmam, grūti uzrakstīt. Svešumā, kur lugu rakstīšana, tāpat kā teātŗa spēlēšana, nekā neienes, apstākļi jaunu, labu lugu radīšanai ir grūti. Autori nedabū redzēt savus darbus „pie izpārdotiem namiem”; bieži nedabū nemaz redzēt paši sava darba izrādi. Bet izrāde un tās veidošanās process – mēģinājumi – ir ļoti svarīgs faktors autora augšanā.

 

 


F. Molnāra Spēle pilī 1950.g. iestudējums. Pēc dzirdētā „mīlas dialoga” aiz plānas sienas: Adāms, komponists (R. Mucenieks): „Mana dzīve ir izpostīta.” Manskis, lugu rakstnieks: „Nāc!... Tev jāiet gulēt.” Korts, arī lugu rakstnieks (K. Ģērmanis): „Ņem viņu līdz. Ejiet.”

 


A. Ridleja Spoku vilciens 1949.g. iestudējums. Stacijas priekšnieks Hodžkiss (K. Dzelde) sāk savu „Šausmu stāstu” par... spoku vilcienu, kas braucot te katru nakti... No viņa pa labi pasažieri: Ričards (R. Mucenieks), Čarlzs (O. Parņickis), Pegija (M. Damroze) un Bornes jaunkundze (H. Gobzine). Aizmugurē: Elsija (E. Siliņa).

 


Dž.B. Prīstlija Inspektors nāk 1949.g. iestudējums. Inspektors Guls (K. Lagzdiņš) ieradies. Pa kreisi: Ēriks Birlings (O. Uršteins); pa labi: Arturs Birlings (J. Šāberts) un Džeralds Krofts (R. Mucenieks).

Visi Mērbekas latviešu teātŗa uzvedumi režisora J. Zariņa iestudējumā.

 

 

7. Mārtiņš Zīverts, mūsu īslugu meistars, saka, ka savus koncentrētos viencēlienus viegli būtu varējis izvērst par triju stundu izrādēm, tomēr izšķiries to nedarīt. Kāpēc viņa īslugas ir tik reti uzņemtas pašreizējos repertuāros? Ar ko izskaidrojams apstāklis,ka Zīverta lugas ir populārākas ārpus Amerikas?

 

Birzgalis:

Mūsu izcilā drāmatiķa Mārtiņa Zīverta lielumu un meistarību saskatu ne viņa īslugās, bet gan lielajās lugās, īslugas gan ir vieglāk izrādīt trimdas apstākļos, bet tajās nevar īsti atplaukt ne aktieris, ne arī skatītājs. Zīvertu cienī abās pusēs dzelzs aizkaram, jo viņš ir vienīgais mūsu lielais pēdējos 30 gados.

 

Eglītis:

Zīverts ir joprojām populārs un tiek daudz izrādīts arī ASV.

 

Jēger-Freimane:

Vai ir statistika, kas pierāda, ka M. Zīverta lugas ir populārākas ārpus Amerikas? Kur tas tā būtu? Varbūt Austrālijā, kur Zīvertam ir personisks kontakts? Cik zinu, Amerikā ir izradītas visas Zīverta kamerlugas. Ir tiesa, bija iestājies uz kādiem gadiem diezgan jūtams atslābums publikas interesē par Zīverta lugu izrādēm, bet pašā pēdējā laikā tā atkal atjaunojusies. Šeit izrāda abas Zīverta pēdējās lugas – Kā zaglis naktī un Kurrpurrū. (Amerikas latviešu teātŗa Vašingtonas ansamblis pašlaik iestudē Zīverta jaunāko lugu Durnā merga. Red.).

 

Lejiņš:

Mārtiņš Zīverts ir aktuāls. Zīverts ir īsts skatuviska dialoga meistars. Nopietnos teātŗa pasākumos īsie viencēlieni vispār nav populāri, jo skalda klausītāju koncentrētu psīcholoģisku viengabalainību. Patiesi, viņa viencēlieni ir tik dziļi, ka pietiktu ar vienu lugu vakarā, bet īsuma dēļ jādod otra un trešā. Nedomāju, ka tās ir populārākas ārpus Amerikas, bet gan Zīverts ir jāmācās spēlēt jaunā veidā vispār: ar lielāku technisku veiksmi un lielāku garīgu elastību. Tad arī Zīvertam netrūks pelnītās atsaucības. Un pamatā tam visam atkal darbs, darbs, darbs.

 

Parņickis:

Par Zīvertu varētu rakstīt vai veselu romānu.

Manā uztverē viņš ir un laikam paliks viens no lielākajiem latviešu drāmatiķiem. Lielākā nelaime ar Zīverta lugām ir tā, ka tās, ja tā varētu teikt, „samaitājuši” dažādi pašdarbības ansambļi. Zīverta lugas var spēlēt tikai ar labu režisoru un vēl labākiem aktieŗiem. Tad arī publikai Zīverts patiks daudz labāk. Bet noskatīties, kā diletanti „mokās” ar Zīvertu, ir diezgan skumji. Ar to es negribu teikt, ka es pats būtu lielisks Zīverta lugu tēlotājs. Nebūt nē. Zīverts man vienmēr bijis cietākais rieksts, un diez vai vispār esmu kādu no šiem riekstiem pārkodis. To es tikai piemetinu, lai man nevarētu pārmest, ka kritizēju tikai citus.

 

Siliņš:

Zīverts un Blaumanis neapšaubāmi ir mūsu izcilākie un visvairāk izrādītie rakstnieki. Ja Zīverta lugas Amerikā tiek retāk izrādītas, sevišķi pēdējā laikā, tad tam viens no iemesliem varētu būt, ka viņa filozofija mums ir mazāk tuva nekā Eiropā un Austrālijā. Domāju, ja Zīverts mazāk filozofētu un pievērstu lielāku vērību lugas uzbūvei, kā arī cilvēku savstarpējām attieksmēm, viņa darbus varētu izrādīt jebkurā cittautu teātrī ar lieliem panākumiem.

 

Sveilis:

Neņemos spriest par to, kāpēc Amerikā esošie ansambļi ir kūtri Zīverta lugu izrādīšanā, bet Austrālijā ir izrādītas visas viņa trimdā uzrakstītās lugas.

 

 

 

8. Anšlavs Eglītis ir rakstījis, ka teātrim nepieciešams krietns piemalums stilizācijas, sirreālisma un rēgainības. Vai domājat, ka mūsu pašreizējais teātris apmierina šo prasību?

 

Birzgalis:

Anšlava Eglīša domas par stilizāciju, sirreālismu un rēgainības piemalumu latviešu teātrim nāk ar lielu nokavēšanos. Savā laikā Latvijā Dailes teātrī viss tas jau tika „cauri taisīts”.

 

Eglītis:

–––––––––––––

 

Jēger-Freimane:

Neapmierina. Anšlavs Eglītis pats ir uzsācis par šo „piemalumu” rūpēties ar savu Palisādes teātŗa kopu.

 

Lejiņš:

Pilnīgi pareizi. Teātŗa mākslas burvība slēpjas fantastikā, krāsainībā, daiļumā – arī ikdienu attēlojot. Vai pašreiz teātris apmierina šīs prasības, tas daudzkārt atkarīgs no technisko apstākļu pārvarēšanas, jo Amerikā bieži atrodam nožēlojami primitīvas skatuves, protams, mūsu trimdas apstākļos. Dārgas un pilnīgākas telpas mums nav pieejamas.

 

Parņickis:

Anšlavam Eglītim ir taisnība, ka teātrim nepieciešams krietns piemalums stilizācijas. Bet tas jau nav nekas jauns. Es, piemēram, „stilizēju” vēl pavisam nesen ar Vilku Rīgā. Runājot par rēgainību, man nav īsti skaidrs, kā Eglītis to domā.

 

Siliņš:

Stilizācija, sirreālisms un rēgainība var ļoti noderēt eksperimentālo, ekspresionistisko un absurdo rakstnieku lugās. Tie var palīdzēt arī jebkuŗā reālā lugā, sevišķi, ja jānoslēpj aktieŗu nevarība. Bet tos uzskatīt par nepieciešamu būtu nepareizi. Vēl pagaidām ir pārāk daudz lugu pasaules literātūrā, kur patiesās dzīves atdarināšana lugas norisē un aktieŗu pārdzīvojumos ir lugas galvenā vērtība.

 

Sveilis:

Kāpēc gan ne, ja ansamblī ir režisori, kas mēģina atrast vispiemērotāko stilu katrai izrādāmai lugai.

 

 

 

9. Tā kā latviešu teātri ceļo viesizrādēs, daudz grūtību sagādā dekorāciju transports. Šīs grūtības varētu daļēji novērst, izvairoties no tradicionālajām dekorācijām; to vietā varētu lietot simboliskās un funkcionālās. Kādas ir Jūsu domas šai jautajumā?

 

Birzgalis:

Es noraidu vispārējus terminus – tradicionālas, simboliskas un funkcionālas dekorācijas. Dekorāciju uzdevums ir papildināt izrādi, t.i. dot attiecīga fona illūziju, vienalga, vai tās ir simboliskas vai funkcionālas, vai tās ir tradicionāli gleznojis gleznotājs, vai plastiski veidojis skulptors ar butaforu. Nepārdomāti runā tie, kas noliedz dekorāciju vajadzību. Nevarēšanu nevar attaisnot ar nevajadzību.

 

Eglītis:

Var atteikties arī no simboliskām dekorācijām, tērpiem un pat kustībām, lugu tikai daudzbalsīgi nolasot, kā tas notiek raidāmlugās un reizēm tiek praktizēts arī uz skatuves. Kā veidot izrādes un kādus elementus uzsvērt, nosaka inscenētāja gaume un talanta ievirze. Ceļojošais teātris ir ļoti vecs iestādījums un cīnījies ar dekorāciju pārvadāšanu jau tūkstošiem gadu.

 

Jēger-Freimane:

Domāju, ka tie mūsu teātŗi, kas ceļo, ir jau no „tradicionālajām dekorācijām” atteikusies. Varbūt šai virzienā varētu iet vel tālāk.

 

Lejiņš:

Teātŗa mākslā, ja par tādu runājam, jādod viss, kas vajadzīgs lugas idejai, nevis transportam. Tur galvas lauzīšana režisoram ar techniskiem palīgiem. Kādreiz tā ir arī kakla laušana tiem, kas no tās lietas nekā neprot.

 

Parņickis:

Es vienmēr esmu bijis tajās domās, ka latviešu teātris pārāk lielu vērību pievēra dekoratīvajam ietērpam. Tā tas bija jau Latvijā, kad visu ko varēja atļauties. Bieži vien aktieris pilnīgi pazuda kolonnās, podestos un mūros Tagadējos apstākļos, man liekas, nav ne mazākās vajadzības atkal piekraut skatuvi ar milzu dekorācijām. Šai ziņā piemērs, kā šodien vajadzētu iekārtot skatuvi, bija Anšlava Eglīša lugas Cilvēks grib spēlēt izrāde.

 

Siliņš:

Dekoratora galvenais uzdevums ir ar dekorāciju un gaismu palīdzību ļaut labāk izprast autora domas un idejas. To var panākt gan ar tradicionālām, gan ar simboliskām dekorācijām. Tradicionālās dekorācijas prasa no mākslinieka vairāk darba un mazāk izdomas; dekorāciju apmaiņai ir vajadzīgs ilgāks laiks, un pa lielākai daļai tās pārāk līdzinās jau iepriekš redzētām dekorācijām. Simboliskas dekorācijas manā uztverē ir daudz labākas: tās ir lētākas, dod režisoram un dekoratoram daudz lielāku māksliniecisku brīvību, tās viegli pārvadājamas, ātri apmaināmas un ir daudz interesantākas skatītājam.

 

Sveilis:

Šī problēma Austrālijā vairs neeksistē kā problēma, jo ar jauno gleznotāju piesaistīšanu lugas ārējā noformējuma atrisināšanai ir grūti atrast dekoratorus, kas gribētu strādāt ar gadsimta maiņas paņēmieniem.

 

Uršteins:

Dekorāciju un visa inscenējuma veidošana ir katrā atsevišķā gadījumā atkarīga no lugas un režisora idejas par izrādi. Ja luga dod režisoram pamudinājumu kaut kam jaunam, svaigam inscenējuma veidošanā, tad viņš to dara. Nav svarīgi, vai tad dekorācijas ir simboliskas, vai sastādās no reālām detaļām, vai varbūt tiek projicētas. Teātŗa mākslas pastāvēšanas laiks ir tik ilgs, ka dažādos laikmetos ir izmēģināti visdažādākie dekorāciju veidi. Protams, ka ceļojošais teātris – kādam tagad jābūt mūsu teātrim svešumā – uzliek inscenējuma ziņā jo sevišķi grūtu uzdevumu. Atrisināt to ar „uzmālētu širmīti” nav ne simboliski, ne profesionāli, bet tikai lēti un praktiski. Dekorācijai, lai cik niecīga tā būtu, jābūt saskaņā ar režisora ideju par izrādi. Dekorāciju problēma jāatrisina, izejot no šīs idejas. Ja to atrisina ērtības dēļ, tad nokļūstam atkal diletantismā.

 

 


 

Kā mēs, trīs vīri, godīgi, bez viltus
Šai brīdī sniedzam rokas derībai,
Tā trijas mūsu zemes sevi sargāt
Un aizstāvēt lai turas vienmēr kopā
Uz dzīvību un nāvi vienotas.

F. Šillera Vilhelms Tells Mērbekas latviešu teātŗa 1948. g. iestudējumā. No kreisās: V. Štāls, K. Ģērmanis un O. Uršteins. Režisors – J. Zariņš.

 


Vilhelma Tella 1. aina. Konrāds Baumgartens (O. Parņickis): „Tell, jūs mans glābējs esat!” Tells – J. Šabērts, zvejnieks Ruodijs – P. Dumpis.


„Lai brīvās valstis palīdz cita citai...” – Verners, Atinghauzes brīvkungs (K.Lagzdiņš). Pa kreisi: Baumgartens (O. Parņickis), Arnolds (O. Uršteins), Štaufachers (K. Ģērmanis). Pa labi: Valters Fürsts (V. Štāls).

 

 

10. Vai domājat, ka latviešu publikai varētu dot kādus no „moderno” ārzemnieku lugu tulkojumiem? (Pirandello, Sartru, Kokto, Žirodū – kā arī Maksi Frišu un Dīrenmatu)?

 

Birzgalis:

Tā kā aizstāvu latvisko repertuāru mūsu teātŗos, tad neatzīstu par vajadzīgu dot latviešu publikai kādus moderno sveštautībnieku lugu tulkojumus. Tos latviešu skatītājs var iepazīt attiecīgās trimdas zemes profesionālos teātŗos.

 

Eglītis:

Skat. atbildi uz 3. jautājumu.

 

Jēger-Freimane:

Kādēļ gan ne? Ja vien kādam no mūsu teātŗu ansambļiem liktos visādi pa spēkam tos pienācīgi sagatavot.

 

Lejiņš:

Pirandello izrādīts Nacionālā teātrī jau 1925. g. Kāpēc modernos autorus nevarētu rādīt arī šodien? Profesionāls teātris varētu būt ar 3-4 lugām repertuāra gadā. Bet tāda nav. Jārīkojas iespēju robežās.

 

Parņickis:

Un tagad sākas grūtākā daļa. Ārzemnieki. Ja runājam par moderniem autoriem, tad Pirandello, Sartru, Kokto, Žirodū varam mierīgi atstāt pie malas, jo tos es uzskatu par tikpat moderniem kā Šekspīru, (kas cita starpā kļūst arvien modernāks). Vai nebūtu interesants virsraksts absurdai lugai: Līķa modernizēšana? Jautājums par Dīrenmatu vai Frišu ir ļoti komplicēts. Piemēram, man diezgan labi patīk Friša Dedzinātāji (The Firebugs). Es saku, man patīk. Ar to nebūt nav teikts, ka tas patiks arī latviešu publikai. Es pat domāju, ka noteikti ne. Bez tam grūtības būtu arī ar šāda veida lugas izrādīšanu, jo pie šāda „stila” nepieraduši būs arī latviešu aktieŗi un
režisori. Bet varbūt mēģināt tomēr varētu. Jaunākai paaudzei tas droši vien būtu pieņemams.

 

Siliņš:

Jebkuŗš no minēto rakstnieku tulkojumiem būtu vērtīgs ieguvums latviešu teātrim.

 

Sveilis:

Pirandello, Sartrs, Kokto, Dīrenmats un Anuījs ir tulkoti un izrādīti. Pat Jonesko, Albijs, Kopits, Arabella.

 

 

 

11. Vai nevajadzētu arī mūsu trimdas publiku iepazīstināt ar tādiem visā pasaulē cienītiem drāmatiķiem kā Aischilu, Euripīdu, Brechtu, Lorku u.c., kā arī atkal celt gaismā Šekspīru, kas aizmirsts kopā Mērbekas laikiem?

 

Birzgalis:

Skat. atbildi uz 3. un 10. jautājumu.

 

Eglītis:

Skat. atbildi uz 3. jautājumu.

 

Jēger-Freimane:

Aischilu un Euripidu – grieķu klasiķus – viņu īpatās formas dēļ mūsu laikā ir grūti izrādīt pat uz lielām skatuvēm. Jāšaubās, vai latviešu trimdas teātŗiem būtu pa spēkam, piemēram, pienācīgi izveidot grieķu traģēdijas neatņemamo daļu – kori?

Kāpēc Šekspīru, kam uz latviešu skatuvēm ir bijusi paliekama vieta kops Rodes-Ebelinga laikiem, pat šogad, [Aptaujas atbildes savāktas pag. gadā. Red.] viņa jubilejas gadā, neviens Latviešu ansamblis nav atcerējies, par to gan ir jāpabrīnās.

 

Lejiņš:

Skaistas domas, bet tas nav nekas jauns.

 

Parņickis:

Trimdas publika, manuprāt, nav „jāiepazīstina” ar Aischilu, Euripidu vai Brechtu. Ja kāds ar šiem autoriem ir „aizrāvies”, tad izdevība šos autorus redzēt ir Amerikas teātŗos. Runājot par Šekspīru – skaidrs, ka viņu vajadzētu celt gaismā. Jautājums tikai – kas pacels tik lielu smagumu? Labu inscenējumu šāsdienas apstākļos neiespējami dot. Interesants gan būtu eksperiments ar Šekspīra „lasīšanu”. Ja būtu 4 vai 5 labi aktieŗi, kas varētu efektīvi lasīt Šekspīru, varbūt tas patiktu arī publikai. Protams, publikas būtu maz. Bet vai tāpēc nevarētu pamēģināt?

 

Siliņš:

Dzīvam teātrim klasiķi ir neatņemama sastāvdaļa; tos neizrādīt nozīmē aizmirst vērtīgāko drāmas vēsturē.

 

Sveilis:

Šekspīrs ir izrādīts Austrālijā vairākkārt, tāpat Moljērs un Goldoni. Drīz pienāks kārta arī grieķu klasiķiem.

 

 


 „Kur ir Tava brīnumainā rociņa? Ā! Atlass, zīds un samts.” Kazanova (R. Mucenieks) un Hortenze (H. Gobzine) Anšlava Eglīša Kazanovas mētelī (1947. g.).

 


„Ja man patīk mētelis, tas nenozīmē, ka patīk arī valkātājs,” saka Anna (M. Zīlava) tanī pašā lugā.

 


Kundze (M. Zīlava), Draugs (R. Mucenieks) un Vīrs (K. Ģērmanis) – mīlas trīsstūris M. Zīverta Divkaujā (1948. g.).

Visi Mērbekas latviešu teātŗa uzvedumi O. Uršteina režijā.

 

 

 

12. Mēs visi zinām, ka Brechta „episkais teātris” ir kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu drāmas vēsturē. Brechts tika izrādīts arī brīvajā Latvijā; turpretim latviešu teātris trimdā līdz šim ir Brechtu ignorējis. Vai iemesls tam būtu Brechta polītiskie uzskati vai apstāklis, ka šī teātŗa veids ir uzskatīts par nepieņemamu mūsu publikai? Kādas ir Jūsu domas par Brechta izrādīšanas iespējām?

 

Birzgalis:

Tā kā spējam gadā dot tikai vienu jauniestudējumu, tad mums neatliek ne laika, ne spēka nodarboties ar „atklājumiem”. Pie tam Brechts nav latviešu publikai nezināms un nav arī nekāds spīdeklis, kas veidotu drāmas vēsturi. Brechts ir vidēji labs autors, kas ar 35 gadu nokavēšanos nācis „modē” Amerikā.

 

Eglītis:

Neredzu nekāda iemesla īpaši izcelt Brechtu daudzu citu ievērojamu svešvalodu drāmatiķu vidū.

 

Jēger-Freimane:

Varbūt tiešām Brechts ar sava „episkā teātŗa” teoriju – ka izrāde nav jāpārdzīvo, bet jāvēro un jāapsveŗ – ir patāls tiklab latviešu aktierim, kā publikai. Citādi neredzu iemesla, kāpēc viņu nevarētu izrādīt, – tāpat kā jebkuŗu citu cittautu drāmatiķi.

 

Lejiņš:

Kāpēc tieši Brechts? Brechtam līdzi iet daudz polītikas. Teātris ir mākslas, ne polītikas iestāde. To kļūdu smagi izjūt viņpus dzelzs aizkara, kur tik daudz pretrunu šajā nozīmē un kur arvien vēl jāgriežas atpakaļ pie vecā Čechova un Ostrovska.

 

Parņickis:

Aptaujā jautājums skan: Mēs visi zinām, ka Brechta „episkais teātris” kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu drāmas vēsturē. Varbūt visi, – izņemot mani. Mani absolūti nav aizrāvusi laikmetīgā modes lieta jūsmot par Brechtu. Katram laikmetam vajadzīgs sava veida elks, un par tādu šodien izveidots Brechts. Es nesaku, ka šim vīram nav talanta, bet laimīgā kārtā tādu kā viņš ir simtiem. Un ja šodien „studē” Brechtu, tad man tas liekas smieklīgi. Bez tam, runājot par Brechta polītiskiem uzskatiem, varbūt kāds man varētu pateikt, kādi tie ir? Vai viņam vispār ir kādi polītiski uzskati? Es tādus neesmu varējis atrast vai, pareizāk sakot, izsekot visu režīmu polītikām, kuŗas viņš rakstījis. Tāpēc es turēšos no Brechta pēc iespējas tālu un varu to silti ieteikt arī visiem pārējiem tautiešiem.

 

Siliņš:

Ir nepareizi neizrādīt lugas tikai tādēļ, ka autora polītiskie uzskati nesaskan ar skatītāju uzskatiem – it sevišķi, ja autors ir Brechts, kas vienīgais ir radījis kaut ko jaunu un paliekamu 20. gadu simtenī.

Iemesls, kādēļ neesam izrādījusi Brechtu, varētu būt tas pats, kādēļ neizrādām Šekspīru, Lorku, Žirodū, Čechovu u.c. – esam pārāk aizņemti ar agrāk redzēto lugu atdarināšanu. No techniskā viedokļa Brechta lugas ir daudz vieglāk izrādāmas nekā Blaumaņa.

 

Sveilis:

Bez Brechta ir vēl daudzi cittautu autori, kuŗus būtu vērts izrādīt.

 

 

 


R. Blaumaņa Skroderdienas Silmačos 1955. g. iestudējumā Akadēmiskajā drāmas teātrī Rīgā. Pindacīša – Anta Klints, Rūdis – Alfreds Jaunušans. Režisors – Alfrēds Amtmanis-Briedītis.

 

 

 

13. Ir bieži teikts, ka šā laika drāmai trūkst cēluma; tā neaplūko augstākos tematus un bieži izvēlas sīkus, nenozīmīgus vai pat pretīgus sižetus. Traģēdijas aizmirst katarsi un noņemas ar psīcholoģiju. Vai Jūs domājat, ka modernā drāma ir deģenerējusies un kā Jūs izskaidrotu šo mūsu laika parādību?

 

Birzgalis:

Ir taisnība, ka šā laika drāmai trūkst pacēluma. Neapdāvināti rakstnieki to ir deģenerējuši, tā gribēdami apslēpt savu nevarību. Deģenerējusies nav tikai drāmas rakstniecība, bet visas mākslas, visas aistētiskās un ētiskās vērtības – ar vārdu sakot – viss šis laikmets pēc II pasaules kaŗa.

 

Eglītis:

Mūsu dienu drāma nav deģenerējusies, tikai izmisīgi meklē jaunus tematus un jaunas drāmatiskas iespējas. Eksperimentēt nozīmē riskēt un nereti kļūdīties. Jaundarbu īsto vērtību parāda tikai laiks. No otras puses – bibliotēku plaukti ir pilni ar vājām, gurdenām traģēdijām, kuŗās aplūkoti „augstāki” temati, ievērotas visas klasiskās uzbūves schēmas kopā ar sirsnīgām pūlēm īstenot katarsi.

 

Jēger-Freimane:

Nebūtu pareizi vispārināt un teikt, ka modernā drāma ir deģenerējusies, bet tās laba daļa gan. Mākslu rada cilvēks „pēc sava ģīmja un līdzības”. Kāds radītājs, tāds radījums. Un nav taču noliedzams, ka cilvēks, un it īpaši jaunais cilvēks, ir apmulsis visā tai jūklī, ko ir izraisījis un nav nokārtojis otrs pasaules kaŗš un tā pēclaiks līdz pat šai dienai. Šai neziņā dažs nespēj vairs pacelt acis uz augšu pretī dievišķai gaismai sevī; tas sajūt un apzinās vairs tikai savu dzīvniecisko dabu – tumšu dziņu un aklu instinktu vadītu. Tas ir laikmeta deģenerēts cilvēks, un tas „rada” deģenerētu mākslu.

 

Lejiņš:

Sīki, nenozīmīgi vai pretīgi sižeti ir cilāti mākslā visos laikos. Problēma atkal vecu vecā – kā to dara. Zemu instinktu atsegšana bez mākslinieciskas mēra sajūtas ir jau deģenerēšanās pati par sevi. Tā var nonākt tik tālu, ka noziegumus pret cilvēcību sāk idealizēt kā kaut ko labu. šausmīgi iedomāties.

 

Parņickis:

Modernā drāma neapšaubāmi ir deģenerējusies vai, pareizāk sakot, tiek deģenerēta. Tas nav dabisks process, nav radies kā nepieciešamība, kā vienīgā iespēja šai laikmetā. Autori pazīst publiku un pašreiz „modē” ir pretīgi sižeti, tāpēc tā arī tiek rakstīts. Ja šinīs laikos kāds rakstītu cēlu traģēdiju, to sauktu par vecmodīgu un izsmietu.

 

S v e i l i s :

Saka, ka teātris ir sava laika spogulis un katram laikmetam un katrai tautai ir tāds teātris, kādu tā ir pelnījusi. Ja psīchoanalize pašreiz ir ikdienas parādība, vai tāpēc jābrīnās, ka šolaiku drāmaturgi meklē vielu cilvēka visintīmākajās dvēseles krokās, ja ar to vēl var radīt sensāciju, lai par šo lugu runātu arī, aizejot mājās no teātŗa.

 

 

 

Monjē Epizods naktī latviešu teātŗa iestudējumā Austrālijā. No kreisās: Juris Zemītis, Vēra Dute un Indulis Nīcis.

Foto: V. Motmillers

 

14. Kāda nākotne pēc Jūsu domām ir „absurdam” un „atkritumu tvertnes” teātrim? Kā latviešu publika reaģētu uz tādām lugām kā, piemēram, Jonesko „Plikpaurainā dziedātāja” vai Beketa „Beigu spēle”?

 

Birzgalis:

Ar vārdu „absurds” apzīmētas lietas un parādības es arī uzskatu par absurdu un neuzskatu par vajadzīgu par to domāt vai runāt.

 

Eglītis:

Skat. atbildi uz 13. jautājumu.

 

Jēger-Freimane:

Tāda, kāda ir visām modes parādībām, – tās nāk un aiziet, dodot vietu atkal jaunam modes trakumam. Domāju, ka tā latviešu publikas daļa, kas seko laika garam mākslu dzīvē, jau labi pazīst tiklab Jonesko kā Beketu no amerikāņu skatuves, un tai ir arī savs spriedums par tiem. Kā reaģētu tā daļa, kas joprojām skatās vienīgi latviešu teātŗa izrādes, grūti pateikt. Vairāk domājams, ka par Plikpauraino dziedātāju tā tikai paraustītu plecus, bet pēc Beigu spēles varbūt sajustu arī mazu nelabumu...

 

Lejiņš:

Ir daudz nieciņu, ko labi mākslinieki padara par lielām vērtībām, tādām, ka paši autori vairs nepazīst savus darbus un otrādi.

 

Parņickis:

Manuprāt, „absurdam” teātrim nākotnes nav. Patiesībā es šaubos, vai tam ir tagadne. Par šo tematu varētu rakstīt atsevišķu referātu, lai es tā īsti varētu definēt savu viedokli. Bet īsumā varētu teikt: vispirms es apšaubu „absurdistu” viedokli, ka „patiesībā cilvēka dzīvē nekas nenotiek”. Nabaga Bekets, Jonesko, Pinters u.c. – cik daudz tie nokavējuši dzīvē, palaiduši gaŗām! Visa dzīve ir viens vienīgs notikumu mudžeklis, kuŗā cilvēki sapinušies! Lūk, tamdēļ, es nevaru pievienoties „absurdistu” filozofijai vai uztverei un pieejai. Un otrkārt, ja runā par „absurdo teātri” – es gribu vaicāt, vai tas vispār ir teātris? Mana atbilde – nē. Šo rakstnieku lugas ir iedomas, hallucinācijas, fantomi, baleti, pantomīmas, kino, illustrācijas bilžu grāmatai, vārdi, pauzes u.t.t. To var apzīmēt visādi, bet ne saukt par teātri. Nav arī brīnums, ka šo lugu izrādīšana sagādā tik lielas galvas sāpes. Jo es nekādi nevaru konstatēt, ka „absurdais” teātris būtu populārs. Raksturīgi, piemēram, ka lielākie panākumi Beketa lugai Gaidot Godo (Waiting for Godot) bija San–Kventinas cietumā. Jo cietumniekiem bija patīkami redzēt, ka arī citi kaut ko gaida. Viņi varēja no sirds smieties par diviem klaidoņiem, reizē smejoties paši par sevi. Bet tie bija cietumnieki, un latviešu publika tik tālu vēl nav nonākusi.

 

Siliņš:

Tā saucamais „avangarda” jeb absurdais teātris patiesi mums nekā vairāk nesniedz kā jauninājumu lugas formā. Avangardistu izteiktas idejas, ka – 1) cilvēki nespēj savā starpā rast kontaktu un 2) dzīve ir absurda, – nebūt nav jaunas. Bieži vien šie jautājumi lugas formā neļauj skatītājiem saprast autora izteikto domu, tas ir, – ja doma vispār ir. Pozitīva ir viņu vēlēšanās radīt teātrī jaunu spraigumu. Lai skatītājus iepazīstinātu ar jauno virzienu teātŗa mākslā, būtu vērtīgi kādu no šiem autoru darbiem izrādīt, apzinoties, ka lielākai publikas daļai tas nepatiks. Absurdais teātris ir meklēšanas stadijā. Vai tas spēs izveidoties par kaut ko paliekamu, grūti ticams; drīzāk domāju, tas pamazām atgriezīsies pie tā saucamā modernā teātŗa, kā to jau darījis drāmatiķis Albijs.

 

Sveilis:

„Absurdais” teātris ir formas meklējumu rezultāts un pārejoša parādība. Latviešu publikas reakciju Sidnejā piedzīvojām, izrādot Jonesko Krēslus, Vecā paaudze šķaudīja, jaunā – sajūsmā gavilēja.

 

 


Filadelfijas jaunieši piedalījās 1959. g. jaunatnes svētku teātŗu sacensībā ar L. Zandberga drāmatizēto E.Krūmkalna stāstu Suļiko. Otra no kreisās – Judīte Jauntirāne titullomā.

 


Sidnejas latviešu teātŗa jaunatnes ansamblis lugā Fando un Lisa.

 


Pēc Jāņa Šabērta 50 g. skatuves darbības jubilejas izrādes lugā Ziedonis septembrī. Otrs no labās puses – jubilārs.

 

 

15. Kuŗus drāmatiķus uzskatāt par pašreiz izcilākiem un skatuviski nozīmīgākiem? Drāmas vēsturē vispār? Latviešu drāmā? Kāpēc?

 

Birzgalis:

Labu drāmatiķu pasaules literātūrā ir samērā liels skaits. Viņu vārdu minēšana Jaunās Gaitas lasītājiem nekā nedos, bet šo drāmatiķu analizei vajadzīgi plašāki raksti, kuŗus nevar ietilpināt simpozija atbildēs. Latviešu drāmā mums ir tādi milži kā Rainis, Blaumanis un Zīverts. Rainis – liels domātājs, liels dzejnieks, lielu ideju paudējs. Blaumanis – liels psīchologs, liels drāmatiķis, liels skatuves technikas pazinējs. Zīverts – liels drāmatiķis, liels psīchologs, domātājs un absolūts skatuves technikas pazinējs.

 

Eglītis:

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, īpaši pēdējo „kāpēc”, nāktos sarakstīt plašu disertāciju.

Jēger-Freimane:

Jautājums pārāk plašs, lai neatkārtotu jau zināmas patiesības un neminētu pārāk daudz vārdu. Drāmas vēsturē tie, protams, ir visu tautu klasiķi, latviešu drāmā – mūsu klasiķu trijotne – Blaumanis, Rainis, Brigadere. Klasiķi izcili ar to, ka viņiem netrūkst „cēluma”, tie aplūko „augstākus tematus” un nenoknibinās ap „sīkiem, nenozīmīgiem vai pat pretīgiem sižetiem”. Tas, protams, nenozīmē, ka šāsdienas drāmatiķos nebūtu interesantu un nopietnu personību. Ar spilgti teatrālu krāsainību īpaši spēj saistīt franciskais rumānis Jonesko; ar satiru lielās dimensijās – Šveices vācietis Dīrenmats.

 

Lejiņš:

Ja arī man būtu sava lielāka pieķeršanās kādam no latviešu drāmatiķiem, tam nav nekādas nozīmes. Es mīlu visus, kam ir cēlums, drosmīgs gara lidojums un cilvēcības izjūta mūsu būtiskā eksistencē.

 

Parņickis:

Pēc mana prāta šāsdienas izcilākie drāmatiķi mīt Amerikā. Piemēram: Tenesī Viljemss, Arturs Millers (kaut arī „kreiss”, tomēr liels rakstnieks), Sarojans, Torntons Vailders u.c. Drāmas vēsturē vispār – Šekspīrs, Moljērs, jau minētie amerikāņi; Blaumanis un Zīverts.

 

Siliņš:

Skatuviski nozīmīgākais šķiet Ženē (Genet), bet Sartrs manā uztverē ir izcilākais mūsdienu rakstnieks. Viņa lugas ir interesantas, bagātas ar idejām, lugu drāmatiskā uzbūve tām meistariska, un tās dod lielas iespējas aktieriem un režisoriem. Drāmas vēsturē izcilākais ir Šekspīrs. Latviešu drāmā – Blaumanis un pašreiz – Zīverts.

 

Sveilis:

Anuījs, Millers, Viljemss, Osborns, Dīrenmats. Drāmas vēstures stūrakmeņi ir Aischils, Sofokls, Šekspīrs, Moljērs, Rasins, Strindbergs, Ibsens, Čechovs, Materlinks, Šovs un Jonesko. Alunāns – parādīja, ka latviešu valodā var izrādīt lugas; Blaumanis – pacēla latviešu drāmu mākslas līmenī; Rainis – pierādīja, ka ar dzejas iesaistīšanu drāmā latviešu oriģināldrāma spēj pacelties traģēdijas plāksnē, un Zīverts – pierādīja, ka latviešu drāma neapstājas ar Blaumani un Raini.

 

 

 


R. Blaumaņa Ugunī Akadēmiskā drāmas teātŗa 1948. g. iestudējumā. Kristīne – Lidija Freimane, Edgars – Žanis Katlaps. Režisors – Žanis Katlaps.  Foto: J. Krieviņš

Foto: V. Motmillers

 

16. Ko uzskatāt par savu labāko sasniegumu teātŗa laukā?

 

Birzgalis:

Par saviem darbiem nemēdzu runāt. Par tiem lai runā un spriež skatītāji. Piederu pie tēviem, kuŗiem visi bērni vienādi mīļi.

 

Eglītis:

–––––––––––

 

Jēger-Freimane:

Būtisku visa mūža tuvību ar teātŗa mākslu.

 

Lejiņš:

To jautājiet, kad būšu kapā.

 

Parņickis:

Es vēl ceru kaut ko labi nospēlēt, varbūt kādreiz nākotnē. Līdz šim nevaru neko atrast, ar ko sevišķi lepoties. 

 

Siliņš:

Latviešu teātrī; Taukšķis Blaumaņa lugā No saldenās pudeles; amerikāņu teātrī: Edijs Millera lugā Skats no tilta. Labākā režija – Kafkas Bada meistars.

 

Uršteins:

–––––––––––

 

 


Vilks (V. Štāls): „Samaljēkab, veselu glāzi.” Ābrams (K. Lagzdiņš): „Apžēlojēs, es noreibse!”

R. Blaumaņa Ļaunais gars O. Uršteina iestudējumā Mērbekā.

                        Meitiņ mīļā, neej tālu
                        Meklēt savu ideālu –

dzied Fābiāns (O. Parņickis), un viņam piebalso Marija (H. Gobzine) un Nerrs (A. Mitrēvics).

V.Šekspīra Divpadsmitā nakts O. Uršteina iestudējumā Mērbekā 1946. g.

 

 

17. Ko uzskatāt par latviešu teātŗa ansambļu kā arī atsevišķu teātŗa darbinieku izcilākajiem sasniegumiem trimdā – Vācijā un Amerikā? Kāds to līmenis, salīdzinot ar cittautu, it sevišķi Amerikas teātŗa sasniegumiem?

 

Birzgalis:

Es nevaru ne celt, ne arī pelt trimdas teātŗu izrādes, jo gribu paturēt draudzīgas attiecības kollēgu starpā. Man nav vēl laimējies Amerikas profesionālos teātŗos redzēt nevainojamas izrādes. Pēc tā, ko esmu redzējis, varu apliecināt, ka mūsu profesionālās izrādes neatrodas uz zemāka mākslas līmeņa. Te derētu aizrādīt uz labo sakāmvārdu: „Ciema rausis vienmēr garšīgāks, kaut arī no sēnalām cepts”. Tā kā trimdas sabiedrība nespēj atalgot kaut vienu profesionālu teātŗa ansambli, tad tā arī nav tiesīga prasīt pilnvērtīgas, profesionālas izrādes. Ir viegli kritizēt, sēžot zālē mīksta krēslā. Neviens no šiem kritizētājiem nezina un nevar iedomāties, kā un kādos apstākļos sagatavo izrādi latviešu trimdas teātrī. Kā tiešam līdzdalībniekam man šie apstākļi ir zināmi, tāpēc esmu pateicīgs ikvienam trimdas teātŗa ansamblim par izrādi latviešu valodā, kaut tā arī nav 100% profesionāla.

 

Eglītis:

Neesmu redzējis pietiekami daudz izrāžu, īpaši austrumu krastā, lai dotu noteiktu spriedumu.

 

Jēger-Freimane:

Vācijā: Osv.Uršteina iestudējumā Šekspīra Divpadsmito nakti un Jāņa Zariņa iestudējumā Prīslija Inspektors nāk. (Eslingenas teātŗa izrādes neesmu redzējusi).

Amerikā: Nav iespējams runāt par izcilākajiem sasniegumiem visā Amerikā, jo līdz pat pēdējam laikam nav bijis iespējams austrumu krastam redzēt visas rietumu krasta izrādes un otrādi.

Osv. Uršteina iestudējumā Omartija kundze un Anša Tipāna iestudējumā Cilvēks grib spēlēt un Kurrpurrū. Inscenējuma ziņā – Anšlava Eglīša iestudējumā Ferdinands un Sibilla.

Amerikas latviešu teātŗa Bostonas ansamblim piešķiŗams idejiskais nopelns – par Raiņa traģēdiju Krauklītis un Uguns un nakts iedzīvināšanu uz skatuves, kaut arī ar ierobežotiem mākslinieciskiem panākumiem – attiecīgu aktieŗu trūkuma dēļ ansamblī.

Inspektors nāk, Omartija kundze un Kurrpurrū – ideāli izlīdzinātas ansambļa izrādes psīcholoģiskā reālisma stilā. Salīdzināmas ar labākajām šī stila izrādēm Ņujorkas Brodvejā.

Divpadsmitā nakts – spilgts sintētiski teatrālā stila paraugs, salīdzinājumā pārāks par šī stila lugu izrādēm Brodvejā, jo šis spēles veids Brodvejā ideālā gatavībā manifestējas tikai muzikālajās izrādēs, tā sauktajās muzikālās komēdijās.

Sevišķi augstu stāv Cilvēks grib spēlēt kā jauns sava stila meklējums Anšlava Eglīša un Anša Tipāna kopdarbā. Sirreālisma virzienā padziļināts paraugs ir Anšlava Eglīša izrāde Ferdinands un Sibilla.

 

Lejiņš:

Neesmu pārāk augstās domās par mūsu sasniegumiem, bet arī ne tik sliktās, kad redzu tik nenoskaņotus – problemātiski pretrunīgus uzvedumus kā cienījamā Gilguda Hamleta uzvedumu ar Bartonu titullomā amerikāņu teātrī.

 

 Parņickis:

Par trimdas teātŗu sasniegumiem ir pagrūti runāt un izdarīt kādu klasifikāciju. No uzvedumiem, kur esmu pats piedalījies, domāju, ka laba bija Divpadsmitā nakts un Kazanovas mētelis Mērbekā un Omartija kundze Amerikā. Ar to nevarētu teikt, ka šīs izrādes būtu pārākas par visām citām. Labi inscenējumi bijuši Bostonas ansamblim, piem., patīkama komēdija bija Intermeco Iļguciemā, kur sevišķs prieks bija par Lolitu Lejiņu. Viņa kopā ar Rasmu Birzgali, Ivaru Šturmu un Rutu Grundmani arī ir pašreiz tā jaunā „maiņa”, kas, cerams, turēsies pie latviešu teātŗa un „noturēs to virs ūdens”. Salīdzinot ar cittautu teātŗu sasniegumiem, man atmiņā palicis gadījums Vācijā, kad spēlējām Divpadsmito nakti angļu publikai. Un jāsaka, kaut arī skatītāji nesaprata ne vārda, tik lielus aplausus vēl nebijām saņēmuši. Varbūt tas kaut kā raksturo latviešu teātŗa kvalitāti? Runājot par Amerikas teātŗiem, domāju, ka, piem., Omartija kundzi Brodvejā nospēlēs apmēram tāpat. (Gados jaunāks gan būtu Olivērs, ha, ha.) Un ja izdarītu sacensību, tad mēs gan zaudētu tādā gadījumā, ja Omartija kundzi spēlētu Elizabete Teilore un Oliveru Ričards Bartons.

 

Siliņš:

Salīdzinot ar šejienes amerikāņu teātŗu izrādēm, lielākā daļa šai krastā redzētās latviešu izrādes ir bijušas zemākas kvalitātes. Latviešu izrāžu temps teksta nemācēšanas dēļ ir ļoti lēns; darbības teatrāli pārspīlētas. Pa lielākai daļai lugas balstītas tikai uz raksturiem un teatrāliem efektiem, nevis uz autora izteikto domu. Dekorācijas izdomas ziņā ir aizvēsturiskas, un apgaismojums, šķiet, lietots tikai viena iemesla dēļ – lai redzētu, kas uz skatuves notiek.

Amerikāņu teātŗos dažkārt ir vājāki aktieŗi, bet to izrādes ir daudz rūpīgāk sagatavotas, lugu izvēle daudzpusīgāka un interesantāka un, galvenais, šķiet, ka tēlotāji savu darbu dara ar lielu prieku un aizrautību.

Labākā izrāde, kuŗu droši varam salīdzināt ar labākām amerikāņu izrādēm, bija A. Eglīša Omartija kundze O. Uršteina režijā. Labākie šai krastā redzētie aktieŗi: Uršteins un Zīlava.

 

Sveilis:

Nav iespējams spriest un salīdzināt, jo mēs Austrālijā neesam redzējuši Amerikas latviešu teātŗu sniegumus.

 

Uršteins:

Lai latviešu teātris svešumā varētu turpināties un radīt kaut ko, kam paliekama nozīme nākotnē, tad svarīgas ir trīs lietas: 1) palīdzēt rasties jaunām, labām latviešu lugām, 2) palīdzēt profesionāli audzināt jaunus latviešu režisorus un aktieŗus un 3) nesajaukt amatieŗu izrādes ar profesionālu teātri. Visas šīs trīs lietas ir iespējamas. Kaut arī ne pilnos, vēlamos apmēros, tomēr – iespējamas. Atbalstīsim katru pasākumu, kas strādā šinī virzienā.

 

 

V. Šekspīra Divpadsmitā nakts Mērbekas latviešu teātŗa 1946. g. uzvedumā. Režisors O. Uršteins:


„Negribēta divkauja” Olīvijas dārzā. No kreisās: Fābiāns (O. Parņickis) drošina Violu (Maigu Damrozi). Violas „pretinieks” sērs Andrejs (O. Uršteins) savukārt uzklausa sēra Tobija (K. Ģērmaņa) „mierinājumu”.

 


Komēdijas nobeiguma skats ar izāzēto Malvolio (K. Lagzdiņu) centrā.

 


Hercogs (R. Mucenieks): „Nāk grāfiene. Pa zemi staigā debess.” Olivija (H. Prince): „Mans pavēlniek, ar ko Jums varu kalpot?”

 

 

18. Vai vēlaties izteikt savas domas par vēl kādu teātŗa aspektu?

 

Jēger-Freimane:

Tā kā simpozija jautājumos jūtami uzsvērta cittautu modernistu izrāžu iespēja latviešu teātŗos, tad rodas pretjautājums: vai ir domāts un paredzēts, kā par tulkojumiem kārtot stingros autoru tiesību resp. honorāru noteikumus? Vai tas materiāli mūsu teātŗu vienībām būtu iespējams?

 

Lejiņš:

To esmu darījis sava grāmatā „Spēlmaņu cilts” – par Nacionālā teātŗa darbību Latvijā.

 

Siliņš:

Lai latviešu teātris varētu kļūt par vērtīgāku mākslas sniegumu, mums vajadzētu izveidot divus profesionālus teātŗus: vienu austrumu krastā, otru rietumos. šiem teātŗiem būtu jābūt pilnīgi neatkarīgiem no organizācijām. To kodols varētu būt trīs aktieŗi, kas piedalītos ikvienā izrādē un pēc vajadzības piesaistītu citus spēlētājus. Šī kodola vienīgā nodarbošanās būtu lugu sagatavošana un latviešu centru apceļošana.

Ja katra no šīm grupām iestudētu trīs izrādes gadā, esmu pārliecināts, ka materiāli māksliniekiem nebūtu jānes nekādi upuri. Austrumu krastā šāds teātris varētu izveidoties ap O. Uršteinu, kas neapšaubāmi ir viens no mūsu izcilākiem režisoriem un aktieŗiem. Rietumos aktieŗi varētu komplektēties ap A. Eglīti – tā vismaz mums būtu cerības redzēt vairākus drāmas jaundarbus.

 


Dost thou think because thou art virtuous, there shall be no more cakes and ale?

V. Šekspīra Divpadsmitās nakts 1964. g. iestudējums Rīgā. Sērs Tobijs Belčs (Kārlis Sebris), Marija (Elza Radziņa), sērs Andrejs Eigjūčīks – Bālģīmis – (Alfrēds Jaunušans). Režisors J. Zariņš.

 

 

Jaunā Gaita