|
vairs nevajag
Es aizlāpītu ciet
pilnbriedā pārplīsušo plūmju
mēļos kažociņus.
Es izbalinātu
visu sen aizmirsto grāmatu
nodzeltējušās lapas.
Es izgludinātu
sentēvu gadsimtiem burzītos
miglas palagus.
Un varbūt pat savērtu diedziņā
visas putnu pazaudētās spalvas,
kas krīt pār mums no debesīm
kā bezmaksas zefīrs.
Es pat uzmeklētu visus
mūsu paaudzes bērnu
nekad nesatiktos tēvus.
Es to izdarītu,
ja vien kādam tas būtu vajadzīgs.
Bet vienu gan es nedarīšu!
Es neuzslaucīšu
augusta pagultē izbārstītās zvaigznes,
jebšu tās duras man pēdās kā krust/nagliņas…
Persefones atvadas no Aīda valstības
miljons minora akordu
uz kvadrātcentimetru mēmas dvēseles
dzīve – vien nāves prelūdija
(kā Listam)
melodija aizskan līdz asinīm
kas jau gadiem stingst manās dzīslās
kopš brīža kad nokāpu pazemē
kur krājās pelnu kaudzes kamēr dega mans laiks
klīst baumas ka manu psihisko noviržu labirintos
pats Sātans reiz salauzis kāju
ko tur liegties
dažu labu reizi
tur meistarībā esmu sapinusies pat es
kad burvju pavediens pārtrūks
es tavu granātābolu pārcirtīšu
kā tu reiz pāršķēli zemi zem manām kājām
rudens un ziema tev paliks
es atgriezīšos pavasarī
lai beidzot noplūktu to nolādēto narcisi
un tā būs mana klusā kulminācija
mans mēmo dziesmu koncerts
ar melnbaltu uguņošanu
gaisma kas beidzot izkārpīsies no pazemes
* * *
Es publiski vispār neraudu,
Ja nu vienīgi tikai dzejoļos,
Nu varbūt vēl arī
Kāda, manis netīšām aizvainota, cilvēka
Vissaldākajos sapņos.
Vissāpīgāk cērt vistuvāko mīlestība,
Jo tikai tā mums spēj tik nežēlīgi atklāt,
Cik kretīniski mēs patiesībā esam.
Pēdējo trīs gadu laikā
Man konstanti gribas vemt,
Pat nezinu, lielākā mērā no kā – dzīves vai sevis…
Endokrinologs ar noslieci bāzties virsū pacientiem
Ar vispār nelūgtu terapiju
Man diagnozes ailītē vispēdīgi ierakstīs:
Inability to digest life.
Un tad es ārstēšu nelabumu, lasot Sartru,
Un savu zudušo laiku centīšos atrast Prustā,
Un putni šoruden lidos prom
Ne vairs kāsī, bet – krustā…
* * *
Noberzu asaru sāli no ādas,
Trīs gadus krāto.
Tik sen jau būts punktā,
Kur Nāves kundzi
Drīkst uzrunāt vārdā.
Koku zarus pie zemes liec
Skeptisko kovārņu knābji.
Pat visciniskākās spīganas
Pīpē Saltu un raud.
Viņi man saka –
Nevajag dzīvot pagātnē!
Bet ko darīt, ja zinu,
Ka nākotnes man vairs nav?
* * *
krustu šķērsu pār debesīm pārvilktas elektrolīnijas
tēlo no sevis pavirši saaustu zirnekļa tīklu
no viņa redzespunkta luksofors šķiet tajā iesprostots
no viņas redzespunkta neredz vairs neko
lietus lāses klauvē pie nolaistiem marmora plakstiem
viņa uzvedas kā skulptūra akla
tēlo ka nemaz nesāp
tēlo ka visu saprot
kamēr tā arī neizpīpēti un nenodzēsti
tāpat vien pa vējam palaisti cigarešu izsmēķi
šo apspļaudīto zemi savos kamieļdzeltenajos filtros aprok
Tramvajā braucot uz darbu
Pūpēžu platmales katarsē kūpēja,
Upei pašai savs ūdens vairs ne īpaši rūpēja.
Salduma nu jau pietiek,
Tagad viņa grib būt sāļa kā jūra,
Jo upē tomēr ielēkt ir vieglāk,
Kad galīgi nevar vairs turēt.
Vieglāk jums. Bet – viņai?
Nest visus tos jūsu sūdus
Caur savu rāmi līgano straumi,
Kurā jūs tagad grasāties slīcināt
Savas jobanās bērnības traumas.
Jums ir apnicis vemt ārā ik rītus
Savus intelektuālos īpašumus –
Nevienam nevajadzīgus un tā arī nesaprastus.
Viņai līdz dzelmei jau noriebies
Vislaik izvemt tos jūsu līķus
Savos gleznainām ainavām rotātos krastos.
* * *
Virszemē augšup izspiestās koku saknes –
Vēnu varikoze uz Mātes Dabas omulīgajām ciskām.
Pasaules karuselī līdz vemšanai griežos,
Bet laikam diemžēl vairs nevarēs izkāpt.
Pret debesīm atvāztas vilku nograuzta aļņa ribas,
Kura krūškurvi pēc tam mednieks ar cirvi pāršķēlis pušu,
Un tagad uz nokaitēta metāla irbuļiem pūlas uzdurt
Arī viņa dvēseli, kas aizkritusi aiz plaušām, slēpjas zem sirds,
Kaut kur tur – starp tām lāpstiņām,
Ar kurām varētu atrakt pasaules karu gaļasmašīnās samalto puisēnu
nezināmos kapus ar neidentificējamiem līķiem,
kuriem bērnības mīļākais ēdiens bija
mātes gatavotie makaroni ar malto gaļu.
Un sausais piens, kad mātēm trūka savējā.
Un slapjais ūdens, kas no viņām lējās ārā – pēc visa tā.
Kā mātei zem brunčiem, tik droši,
Sen uz ežiņas galvas nolikuši,
Nu tēvu zeme tos tagad sargā,
Dziļi zem sevis pabāzusi.
Saullēkts protestē, negrib vairs lēkt.
Saulrietam noriebies rietēt.
Un beigās nevienam vairs nevajag
To Raiņa slavēto brīvi.
Agri vai vēlu tomēr pienāk brīdis,
Kad apnīk un gribas mieru,
Kad patiešām jau pietiek. Pietiek.
* * *
debesu zilgmē raud
bālģīmis mēness
krusas asarām šķembās
sadauzot manus logus
ir auksti zied ievas
līst lietus stieg lemess
vējš vītolos noklust
balti tārpi kārpās
pa izmirkušu zemi
labie dodas pie dieva
sliktos gan viņš
vairs neņem
es meklēju glābiņu
šaubu paēnā
cenšos saprātu
sadzīt rokā
rokos papīros
ietinos jokos
aizleju acis ar smiekliem
poras ar serumiem
skropstas ar tušu
cenšos
es fucking tik ļoti cenšos
saņemt to savu dūšu
lai jau tā slimīgi bālajā
papīra sejā
beidzot izvemtu
to šķebīgo riebumu
pret sevi
Cimdu maisa revīzija
Polietilēna cimds, ar ko Rimčikā iztaustīt
mīkstākos ābolus, bumbierus, tomātus u. c.
Gumijas cimds, ar ko dārzā ravēt nezāles,
nelaižot zemi zem nagiem un
alerģiski nereaģējot uz vībotnēm.
Rudens sezonai domāti cimdi,
kurus uzvilkt rītos, kad vasara aizgulējusies
par diviem mēnešiem.
Nozaudēts maza bērna cimdiņš,
kas uzsprausts uz zaļganbalta, kupli kliedzoša jasmīna zara
pelēcīgu hruščoveņu ielenkumā.
Pārāk stingri saadītas vilnas dzijas cimdi,
kuros sešgadīgs bērns apsaldēja rokas,
nu tās aukstumā uzplaukst tumši rozā ābeļziediem,
taču tām vienmēr salst, arī tajās bargajās ziemās,
kuru vairs nav.
Darba cimdi, ar kuriem uzmūrēja ķieģeļu cepli,
kas sildīja vecmāmiņu
viņas pēdējā ziemā.
Ieplīsis dūrainis, no kura skolēns kaunas,
vairs nav vecmāmiņas, kura spētu aizlāpīt ciet
sāpīgākos caurumus.
Melns, vakartērpam pieskaņots mežģīņu cimds,
kuram uztieptās rokassprādzes baltās pērles
sabirs dāmai klēpī kā no purna ārā izdauzīti zobi.
Jūras noglaudīts akmens cimds,
ko augstprātīgi iemest sejā spogulim,
izaicinot uz dueli to, kuru jau vienkārši
noriebies pieciest. |
