Smalks, smags un dziedinošs audums

 

Andra Manfelde. Kosmonauta iela. Rīga: Dienas grāmata, 2025., 280 lpp.

Redaktore Gundega Blumberga, Jāņa Esīša dizains

 

„Saule ir lēnprātīga un mērķtiecīga audēja, kas šķetina maigiem pirkstiem no zemes laukā sākumā asnus, tad augļus, un mamma ir saules palīdze, kas lēnīgi un pacietīgi pati savu dzīves brezentu darinājusi par zīdu.” (274.-275. lpp.)

Ietilpīgajā tekstilmetaforā, kur Andra Manfelde saulei piešķīrusi audējas lomu, bet mammas dzīvi agrāk un tagad salīdzina ar divējiem ļoti atšķirīgiem audumiem, šķiet iekodēts kas vairāk. Faktiski to var attiecināt uz visu grāmatu un pašas rakstnieces darbu, kurā viņa no atsevišķiem saules atmirdzumiem, atmiņu pavedieniem, prāta un neprāta diegiem, dažnedažādiem notikumiem un to uzplaiksnījumiem galvenās varones dzīves gaitā uzaudusi valodiski, metaforiski, vēsturiski, sadzīviski, psiholoģiski, mākslinieciski daudzslāņainu un ietilpīgu grāmatas audumu. Tālākais ir lasītāja ziņā – lasīt: lēni vai ātri, iedziļinoties vai acīm pārskrienot, atsvešināti, attālināti vai kontekstā ar savas dzīves pieredzējumiem, kārtojot grāmatas ainas kādā vienotā gleznā vai tekstilijā vai izbaudot mirkļa burvību, emocijas, mīlestību un sāpes.

Rakstniece pati grāmatas nodaļas sakārtojusi kā sendienu albuma fotogrāfijas: tās aplūkojot, galvenā varone Sandra definē sevi, cilvēkus ap sevi, senajā bildē attēloto un pašreizējo situāciju. Fotogrāfijas nepaliek statiskas un mēmas, tās izvēršas kinematogrāfiskās ainās, sarunās ar sevi tagad un toreiz, vedina uz dzīves izvēļu un paraugu analīzi. Izšķirstot albumu un ieklausoties stāstnieces balsī, izdzīvojam cilvēka pieaugšanas ceļu, pamanām viņa prieka, sāpju, talantu, traumu avotus un aizmetņus. Visu fotogrāfiju fonā, nē, drīzāk – tās cauraužot, – bērna, pusaudzes, jaunas un pusmūža sievietes balss sauc pēc pieņemšanas, iederēšanās, mīlestības, no kā bruģēt tālāko ceļu, veidot drošu pamatu saviem tuvajiem. Augšana, pāreja ir sāpīga un nav precīzi datējama, taču kādā brīdī Sandra izjūt, ka „[..] bērnības krelles ir satrūkušas jau sen, mētājas zem rakstāmgalda, un sapnī asaras pārvēršas pērlēs, viņa vairs nemāk lidot, bet paklūp aiz krellēm un atmostas bez prieka”.

Katrā pieaugšanas stāstā ārkārtīgi un nepārspīlējami liela loma ir ģimenei. Attēlotajā ģimenes modelī savu dzīvi un tās notikumus pazīs ne viens vien lasītājs: Sandra aug bez tēva („Tu dzīvo tā, it kā tevis nemaz nav, jo tu esi kosmosa kontrabanda. Aizliegtas mīlestības auglis, uz kuru skatās ar aizdomām un jau pašā sākumā ar izmisumu.” 190.-191. lpp.), vēlāk ģimenē ienāk vardarbīgs patēvs, pusmāsa, pusbrālis. Jau „Poēmā ar mammu” izjutām tās sāpīgās ilgas, kad „nenāk mans tēvs”, kad „pastkaste atveras ar žēlu čīkstu / izkrīt Cīņa, vēstules nav, vārtiņu nav, žoga nav, nav tēva” („Poēma ar mammu”, 58. lpp.), Kosmonauta ielā tās pārvēršas neaizpildāmā robā, kuru nespēj aizlāpīt vēlākajos dzīves gados atrastais tēvs, jo satikšanās sirdī tā arī nenotiek. Domājot par saviem vecākiem, Sandra atzīst, ka „[..] kauns, vaina un klusums bija jūsu pavadoņi. Laiks kā biezs stikls starp mums. Telpa, kura tā arī nekad netika apdzīvota. Marmora istaba, kurā nav vietas putekļiem, kur nu vēl bērnam, kas piebradā, saplēš un uzdod jautājumus. Tikai tas, kurš nes savu bērnu, sākumā uz rokām, vēlāk savās domās, visu laiku – ieslēgtu savā dvēselē, tāds zinās, ko nozīmē būt vecākam”, un secina: „Mēs turpinām viens otra parādus, bet vajadzētu mīlestību.” (275. lpp.) Kad vēl būtu izdevība mammai pajautāt, kā tas viss bijis – vecāku satikšanās, iemīlēšanās, attiecības – , Sandra tomēr izlemj neprasīt, un lasītājs iegūst brīnišķīgas poētikas, mīlestības un sāpju piesātinātu ainu: „Man šķita, ka redzu meža noru, kas nosēta ar dzegužactiņām, naktsvijolēm un sīkām, smalkām puķītēm, un, pat ja novilkšu apavus, iešu basa, es kaut ko samītu. Gribēju, lai tā zeme, tas noslēpumainais apvidus, kurā mana māte satika manu tēvu, pieder tikai viņai vienai. Tāda valoda vēl nav izgudrota, kas spētu izskaidrot mīlestību.” (276. lpp.)

Kosmonauts romānā ir galējas vientulības simbols – viens pats, aizmirsts viņš riņķo ap Zemi. Dažbrīd pusaudze jūtas tieši tā: absolūti neiederīga, sevis, mīlestības meklējumos riņķodama pa mazpilsētu, kur ir „ķieģeļu mājas kā rūtiņu burtnīcas” un „veikals ‘Kosmoss’, kur jāiet pēc maizes un piena” (58. lpp.), un kur skolēni ir „tādi asni, kuru galvas karsēja ne tikai saule, bet hormonu diktētās pārmaiņas” (82. lpp.), un kur draudzenes uzvelk par zagtu naudu pirkto „Kosmosu”, jo nav skaidrs, kā dzīvot. Kosmonauta vārdā nosauktā iela kopā ar visu pilsētu iedzīvināta spēcīgās maņu – redzes, dzirdes, ožas, garšas, taustes – gleznās, kas atklāj padomju laika, 70.-80. gadu sadzīvi, politisko un sabiedrisko dzīvi un uzstādījumus. Lapidāros uzplaiksnījumos atspoguļojas Latvijas vēsture, piemēram, izsūtījums, kuram cauri cilvēks izglabā vijoli, neiemaina pret pārtiku pat tad, kad mirst bērns, „taupa vijoli kā pēdējo brīvestības piederumu” un kur „laiku .. mēra ziemās, ne gados. Ausmās. Ilgās. Mirdzās. Rasās. Vizbulītēs. Vizmās” (258. lpp.). Kosmosa telpu, padomju laiku, daudzu ģimeņu dzīvi sacementējis klusums, klusēšana. Rakstniece šo motīvu atklājusi ļoti spilgti, tas caurvij visu grāmatu, raksturo savstarpējās attiecības, audzē „klusuma mūri” starp cilvēkiem, piemēram: „Abpusēja klusēšana arī ir saruna” (19. lpp.); „Atvadās steigā, atvieglotas, ka nav jāsēž pie galda, jāgrauž smilšcepumi un jāauž klusuma sega” (24. lpp.); „Bērns jau pieradis, ka mamma atbild ar klusumu” (25. lpp.). Tālaika un tagadnes Sandras sarunu un stāsta sazobē noteikti piedzīvojams terapeitisks efekts – gan grāmatas varonei, gan lasītājam.

Kosmonauta ielā tēlotie bērnības un pusaudzes gadi mazpilsētā savā veidā turpina dzejas krājuma Poēma ar mammu stāstu, kurā Andra Manfelde mēģināja atrast ceļu uz savu paradīzi – saulaino bērnību laukos, vecvecmāmiņas celtajās mājās. Tur sieviešu likteņstāsti savijās ar bērna pasauli, tur smaržu, skaņu un krāsu iespaidi – te, pilsētā, kosmonauta ielā, daudzdzīvokļu nami, asfalts un putekļi. Pērn autore vietnē „X” ietvītoja – „Šobrīd rakstu pieaugšanas romānu Kosmonauta iela (darbības vieta Gagarina iela Kuldīgā) [..]”, taču grāmatas atvēršanas svētkos atzina, ka izlēmusi nerakstīt simtprocentīgi atklāti par sevi, jo tad tāpat būtu jāraksta par citiem, bet tas nešķitis korekti. Par spīti tam, grāmata ir – vietām pat stindzinoši – atklāta un tieša. Arī izdomāto, nepiedzīvoto ir izdevies pārnest tādā pašā intonācijā un spraigumā. Tikai loģiski, ka tādā prozas darbā spilgti izjūtami autobiogrāfiski motīvi, saistība ar konkrētām Latvijas vietām.

Bagātīgajā rakstnieces daiļradē grāmata Kosmonauta iela ir spilgts puzles gabaliņš, kas iederīgi turpina būvēt Andras Manfeldes poētiski reālistisko pasauli, kurā vibrē tāds dzīves vispārinājums, vēsturiskā patiesība, filozofiskais tvērums un personīgā klātesamība, ka tajā var iejusties jebkurš mūsdienu Latvijas iedzīvotājs.

Sanita Dāboliņa