Piezīmes, pielaikojot Patiesību

 

Artis Ostups. Patiesība. Rīga: Neputns, 2025., 48 lpp. Redaktors Raimonds Ķirķis, Antas Pences dizains

 

Patiesība, piektais Arta Ostupa dzejoļu krājums, ir lakoniski izsmalcinātos tumšzilos cietos vākos ietērpta grāmata ar dažiem desmitiem dzejoļu domātājiem.

Tā sākas ar darbībcentrētu dzejoli „Pašportrets pēc trīsdesmit”, kas, it kā lasītāju uzrunājot, ar viņu samērojas: vai atbilstam, kur esam, vai sapratīsimies. Dzejolī raksturots status quo, pieteiktas sadzīviskas, fiziskas, fizikālas, vēsturiskas, socioloģiskas, politiskas tēmas un modernais termins „prekariāts” (skaidrojumu skatīt tezaurs.lv), kas varbūt pat ir dzejoļa atslēgvārds. Vai ar pēdējo rindu „krist sniegā kā eņģelim, krist sniegā kā eņģelim” tiek nojauktas iepriekš noteiktās robežas?

Grāmatā aktuāla, varbūt pat saasināta laika tēma: kā izjūtam laiku, kā tas mūs pārveido, kā mainās mūsu pieredze („Pašportreta pēc trīsdesmit” varonis sevi uzlūko spogulī), kā pārtopam citos cilvēkos vai dzejniekos (dzejoļi „Citi cilvēki”, „Jaunais dzejnieks”). Domājot par laiku, izkristalizējas atziņa, ka, iespējams, patvērums no tā ir vienīgi dzeja. Laiks min uz papēžiem, pagūstam pieminēt cilvēku pieredzēto, taču „mums vairs nav laika garākai sarunai” („Melnie ūdeņi”). Pieminētie stāsti tomēr ir tik spēcīgi, ka arī laika trūkumā paver plašu domtelpu. Dzejolī „Lauku ceļš” „latviešu dzejnieks no jaunā gadsimta” uzrunā filozofu Martinu Heidegeru, pretstatot un iztirzājot Heidegera priekšstatus, paša bērnības laiku un tagadni, kad „skatos ekrānā”. Vai attālums starp laikmetiem nesamērojams? Mūsu zināšanas par vēsturi sakņojas citu izdzīvotās sāpēs un zaudējumos ‚„Mana vēsture”). Sāpīgais laiks atgādina, ko neesam izdarījuši, paguvuši, iemācījušies, un vārdos to izteikt nevar („Meistars un māceklis”). Ja nu vienīgi tēlos („Prombūtne”):

„Tumsa mūsu meitas istabā –

              Dieva prombūtne,

kurā es ienesu jasmīna zaru.”

Krājumā tikšķ pulksteņi, brīži, stundas (reizumis arī rāmi plūst), dienas un vakari, mēneši, gadalaiki un gadi, gadu desmiti un gadsimti. Laiks skan ikdienas trokšņos, mūzikas instrumentos un kara ārprātā. Pāļu dzinēji ritmizē, vilcieni dreboši raksta, milzīgi datu centri un lapu pūtēji dūc. Skaņas godina kurlos akmeņus („Kontrapunkts”), „svilpes dzelonis triecas starp namiem” („Rīta vilciens”), tvaikoņa svilpe noslāpst miglā – tāds mums laiks.

Patiesībā ietvertas literāras un filozofiskas reminiscences. „Postlūdijā” liriskais varonis sarunājas ar lietuviešu izcelsmes dzejnieku un esejistu Česlovu Milošu, dzejolī „Ptuja” attīsta slovēņu dzejnieka Tomaža Šalamuna motīvu, „Prombūtnē” piebalso ukraiņu dzejniekam Iļjam Kaminskim, „Manā vēsturē” – vācu mākslas zinātniekam Jākobam Burkhardam. Sasaukšanos tas netraucē, jo vēsturiski smagi notikumi mēdz atkārtoties. Varbūt tāpēc, lai labāk izprotam? Dzejnieks metaforiski hiperbolizē mūsdienu plēsoņu nodarījumus, pretstatot tos dzejas nevardarbīgajai, pat bezspēcīgajai balsij („Mani dzejoļi”):

„Mani dzejoļi ir pelēki un klusi, lai netraucētu slepkavām

plosīt rītausmā apvārsni, pārgriezt ieputinātās alejas.

Mums, no kara šausmām pasargātajiem, jāsaka patiesība”

(„Marta mākoņi”).

Dzejas varonis, nemaz ne lirisks, pāri laikiem sasaucas arī ar latviešu dzejniekiem, piemēram, Linardu Laicenu („Berlīne”) un Ojāru Vācieti („Dzeja jaunatnei”), tikai – laiks jau cits, plaisas tik lielas, ka vienlīdzības zīmi likt neiespējami. Varbūt tie ir „Laika nogruvumi”.

O jā, tas dzejas varonis ir dzejnieks – nu taču! – viņš raksta un raksta, meklē vārdus un mēģina pabeigt tekstus, un ļauj „saulei darīt savu darbu – / pierakstīt garāmgājēju ēnas, kamēr manas acis pierod pie patiesības” („Ars poetica”), viņš virtuozi spēlē uz laika stīgām un vispārina mūsu dzīvi, lai to ieraugām īstajam laikam nepieciešamajā pietuvinājumā vai attālinājumā.

„Klusums iegrimst palaga ielocēs: sapnī tas ir papīra lauks,

kuru aizdedzina vēl neredzētu dzejoļu zemais lidojums.”

(„Šūpuļdziesma dzejniekam”)

Ceru, dažas manas piezīmes nesagandēs lasīšanas prieku, jo katram būs savs lasījums, savs spogulis, savi akcenti un savi vārdi.

 

Sanita Dāboliņa