Kad cīsiņi kļūst par simbolu

 

Kristīne Ilziņa. Soļu skaitīšana. Zvaigzne ABC, 2025.

 

Kristīne Ilziņa aktīvi ir iesaistījusies literatūras procesos kopš 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Lasītāji Kristīni Sadovsku (tag. Ilziņa) iepazina kā jauno un daudzsološo dzejnieci, kura par savu dzejas debijas krājumu Jukusi saulespuķe (1996) saņēma Klāva Elsberga prēmiju (1997). Ne mazāk spoži Kristīne Ilziņa sevi apliecinājusi kā prozaiķi – par stāstu krājumu Es neliecināšu pret jums (2022) saņēmusi Egona Līva piemiņas balvas „Krasta ļaudis” speciālbalvu, tikusi nominēta Latvijas Literatūras gada balvai, kā arī Baltijas Asamblejas balvai.

Šķiet, ka arī jaunākais rakstnieces veikums – Soļu skaitīšana, kuru autore nosaukusi par mikroromānu (taisnība jau vien ir, jo grāmatā ir 144 lappuses) nevienu neatstās vienaldzīgu. Kādēļ man šāda pārliecība? Tādēļ, ka teksts ir spēcīgs vairāku iemeslu dēļ (protams, lielu lomu spēlē Kristīnes Ilziņas acīmredzamais radošais rokraksts un stāstnieka talants). Runājot līdzībās, gribas autores tekstu raksturot, ņemot talkā trīs vaļu principu, proti, tekstam ir trīs vērtības – (vaļi uz kā balstās panākumu atslēga), kas par šo mikroromānu liek un liks runāt, proti: koncentrētais, taču ļoti ietilpīgais teksta apjoms, tematika un leksika.

Prozaiķe visnotaļ precīzi ir izvēlējusies īsromāna / garstāsta / mikroromāna (vienvārdsakot – romāna īsformas) formulu, bet tas nenozīmē, ka vienmēr apjoma izvēle attaisnojas. Kristīnes Ilziņas gadījumā mazapjoms attaisnojas, jo prozaiķe profesionāli ir izmantojusi īsformas priekšrocības – maksimāli ietilpīgi vienlaikus koncentrēti izstāstīt un atklāt bieza romāna cienīgu sižetu, vidi un tēlu raksturus. Arī darba kompozicionālais risinājums izvēlēts precīzi. Grāmatā ir deviņas daļas, kas sabalsojas ar mikroromāna atslēgas vārdu soļi: „Mirklis pirms”, kur autore lasītājam piedāvā kopā ar Īrisu un Gvido (centrālajiem tēliem) spert septiņus dzīves rituma soļus, tādējādi nonākot līdz noslēdzošajai grāmatas daļai „Daudzus soļus vēlāk”. Sižeta virzību autore uzticējusi jaunai sievietei Īrisai un bērnunama bērnam Gvido, kas notikumus caurauž caur savu unikālo, individuālo skatpunkta prizmu, izjūtu, savstarpējo attiecību refleksijām, tādējādi soli pa solim izejot fizisko, garīgo pārtapšanu, kas nebūt ne vienmēr var būt veiksmīga, dažbrīd tā vainagojas ar sāpēm, apaugot ar mieles pēcgaršu Mīnotaura labirintā. Romāns noslēdzas ar atvērtā sižeta iezīmēm, tas ir, rakstniece atstāj katra paša lasītāja ziņā izsecināt, vai Ariadnes kamols, kas izvestu no attiecību strupceļa jel kādreiz vispār nonāks Īrisas un Gvido rokās.

Mikroromāns skar tēmu, kas latviešu literatūrā sastopama maz – bērnunamu (mazā cilvēka Gvido apziņā – „namiņa”, un tieši šī deminutīva forma pastiprina šīs iestādes neviennozīmību) bērnu adopcijas problēmlokus, par kuriem mēs bieži vien pat nenojaušam vai arī interpretējam virspusēji, pat dažubrīd rožaini: galvenais ir vēlēties adoptēt, un tad jau viss būs kārtībā. Tomēr tā nebūt nav. Romānā nesaudzīgi atklāta skarbā realitāte, kas liek aizdomāties par daudziem abpusējiem pārbaudījumiem un māku sadzīvot, uzklausīt, ieklausīties un saprast, ka ne vienmēr bērna materiālā nodrošinātība vai bezierunu mīlestība spēj mazajā cilvēkā kliedēt iepriekšējā pieredzē iegūtās psiholoģiskās traumas. Vai adopcija spēj bērnā radīt pārliecību par sevi un uzticēšanos līdzcilvēkiem; vai bērns mācēs pieņemt vai atšķirt labestību no ļaunuma; vai spēja pašapliecināties neatradīs citus, ne tos taisnākos un pareizākos ceļus... Teksts lauž sabiedrībā iesakņojušos iluzoros uzskatus par to, ka bērnunama bērniem galvenais ir būt mīlētiem, bet nereti paiet ilgs laiks, līdz mazais cilvēks patiešām notic (var gadīties, ka tomēr nenotic) audžuvecāku mīlestības iespējamībai. Romānā atkailināta mūsdienu sabiedrība un absolūti precīzi tverta ikdienas sadzīve un savstarpējā spēja / nespēja sarunāties vienam ar otru. Starp citu, mikroromānā attēlotās situācijas un problēmas var rasties jebkurā ģimenē, un tās nav jāattiecina tikai un vienīgi uz bērnunama bērna un audžumātes attiecībām.

Romāna veiksmes atslēga noteikti meklējama arī autores spējā pielāgoties tēlu valodai (piemēram, Gvido leksika: no bērnu valodas notiek pakāpeniska pāreja pusaudžu valodā, tad jauna vīrieša leksikā) un rakstīt reducētiem īsiem teikumiem, tādējādi apliecinot, ka latviešu valodā var ielikt vārdā vai īsā frāzē tikpat ietilpīgu domu kā garos saliktos teikumos. Emocionālo spriedzi, līdzpārdzīvojuma raisošo efektu palielina šādi īsteikumi. Piemēram, spilgta detaļa ir Gvido kārotākais ēdiens – cīsiņi, kurus autore pielieto kā ietilpīgu savstarpējo attiecību, divu pretēju pasauļu sadures plaisas simbolu, kas šo plaisu rāda topam arvien platāku un platāku. Lūk, citēšu pāris emocionāli piesātinātas un dziļas cīsiņiādes epizodes:

„Mamma saka: Gvido būs dzimšanas diena. Būs kūka un dāvanas. Kādu kūku Gvido grib. Gvido nezina. Saka: cīsiņas grib! Cīsiņas! Mamma smaida. Zobus rāda – tas ir labi. Nekož. Tas ir labi. Gvido smaida. Arī. Gvido nekož. Gvido patīk smaida. [..] Gvido sakrāja cīsiņas. Daudz. Tas ir labi. Tas, kas savs, ir jāglabā. Gvido glabā savas cīsiņas. Mamma saka, ēst var visu, kas mājās. Gvido ēd cīsiņas. Spilvens nekož, spilvens ar kaķa seju. Kaķis sargās Gvido cīsiņas. Gvido ēdīs. Gvido vienmēr būs cīsiņas tagad. Katru dienu. Katru vakaru pēc dienas. Un nakti. Visas cīsiņas gaida Gvido.” (29., 41. lpp.)

Lūk, Īrisas skatpunkts:

„Es izdarīju kaut ko briesmīgu un nezinu, kā to labot. Atkal pie vainas cīsiņi. Pērku tos sasodītos izstrādājumus, jo puika labprāt ēstu tos katru dienu. Reiz taču pienāks brīdis, kad viņam būs vienalga. Kad vairs negribēsies. Viendien ieraugu, ka ledusskapī palikusi tikai paciņa, pilnīgi tukša. Bet es tikai vakar to nopirku. Vai iespējams, ka Gvido tiešām apēdis? Prasu bērnam, viņš rausta plecus un nezina. Vakarā, gultu pārklājot un spilvenu čubinot, sajūtu ko nejauku. Pazudušie cīsiņi ievīstīti spilvendrānā un laikam visu dienu tur nostāvējuši. Tādi kā glumi jau. Ož nepatīkami, un visa gulta arī šķiet tāda smirdīga – tā ož tālsatiksmes autobusos, kad tauta tin vaļā no mājām līdzpaņemtās desu maizes. Paceļu to visu augšā un grasos jau nest projām, kad istabā iesoļo zobus iztīrījis, pidžamā tērpies Gvidiņš. Viņš skrien man virsū un ķer pēc saviem cīsiņiem, es izvairos, paceļu netīro spilvendrānu augstāk, Gvido lec pakaļ. Kaukdams. Viņš tiešām kauca.” Nevar, protams. Nevar aizsniegt. Tad viņš apķer manu kāju un iekož tajā. Stipri. Cīsiņi ar visu spilvendrānu aizlido pa gaisu. Bet es ar spēku ievelku pa Gvido mazītiņo sejiņu. Pļauka noskan.” (39. lpp.).

Lūk, epizodes, kas lasītājā rada ilgu pārdomu pēcgaršu; lūk, grāmata, kas lasītāju neatstās vienaldzīgu; lūk teksts, kas apliecina autores prasmi un talantu. Par mazām niansēm, kas varētu būt citādi vai labāk, šoreiz nerunāšu, jo kopumā teksts, kuru balsta trīs spēcīgi vaļi, manuprāt, ir viens no veiksmes stāstiem 2025. gada latviešu prozas ainavā. Lasīsim!

Sandra Ratniece