Rita Šmagre-Žīgure

 

Ulvis Alberts. Kamera kā identitāte

 

Meistara rudens

Ir 11. novembris, diena, kad Latvijas pelēkajās debesīs skopi parādās gaisma. Gaisma, kas prasa spilgtumu, zibsni, turpinājumu. Spilgtumu, ko sniedz sveces liesma vai fotokameras ekspozīcijas gaisma. Laiks nobriedinājis Latvijas varoņu vakaru – Lāčplēša dienu, kad zemes smagnējā tumsa uzziedinās tūkstošiem sveču trīsu un kūpošu lāpu liesmas. Pēc pāris stundām sociālie tīkli tiks uzlādēti ar krāšņiem attēliem, fotogrāfijām no Liepājas līdz Zilupei, tiks veidoti stāsti un stāstiņi par šo Latvijai sakrālo brīdi. Tikmēr Rīgas pusē, Mārupē savā istabā sēdēs kāds sirms vīrs ratiņkrēslā, mums zināms kā fotogrāfs Ulvis Alberts un, iespējams, raudzīsies mirgojošā televīzijas ekrānā ar svētku tiešraidi no 11. Novembra krastmalas. Roka varbūt neviļus pastiepsies pēc fotokameras, domas kārtos rakursus un kompozīciju, uzliks gaismas, vēros ēnas un pusēnas. Uzticamais instruments – fotokamera meistaram jau ilgu laiku kā klusē, tikai ritmiski, neredzami viļņi reflektē tās kādreiz trauksmaino un mutuļojošo dzīvi.

Apmēram simts kilometrus no Rīgas uz Vidzemes pusi – Cēsīs, Lielās Skolas ielas 6 pagalmā starp tēlnieka Jāņa Mintika sfēriskajām lodēm un vakara prožektoru gaismām vīd lielizmēra izstādes plakāts. Tas uzrunā un aicina ar dinamisku, tumšādainu sievietes tēlu, vēl šodien Latvijas platuma grādos pietiekami ekstravagantu un noslēpumainu: ULVIS ALBERTS. CAMERA AS PASSPORT. Fotoizstāde Cēsīs 12.7.- 29.12.

Gandrīz pusgadu Pasaules latviešu mākslas centra galerijā ir apskatāma latviešu iz^­­celsmes amerikāņu fotogrāfa Ulvja Alberta darbu izstāde. Tā tapusi sadarbībā ar galeriju un izsoļu namu Birkenfelds, Ulvja Alberta fondu un Pasaules latviešu mākslas centru Cēsīs.

 

Ulvis Alberts. Īsa biogrāfija

Ulvis Alberts dzimis 1942. gadā Rīgā, un otrā pasaules kara laikā kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Vāciju, bet 1949. gadā pārcēlies uz dzīvi ASV. Tēvs Uga Alberts bija māk^­slinieks un arhitekts. Ulvis Alberts studējis Vašingtonas štata universitātē Sietlā un ieguvis bakalaura grādu radio un televīzijas mākslas zinātnē. Universitātē apgūta arī fotogrāfija. Pirmās nozīmīgās fotogrāfijas – rokmūziķu portretus, kā Bobu Dilanu, Džimmiju Hendriksu, Džeriju Garsiju – publicējis sešdesmito gadu beigās Sietlā vietējos preses izdevumos. Septiņdesmitajos gados darba gaitas Ulvi Albertu aizvedušas uz Amerikas Filmu institūtu Beverlihilsā un viņš pārcēlies uz dzīvi Losandželosā. Holivudas filmu uzņemšanas laukumi viņam kļuva par iedvesmas avotu aktieru, režisoru, producentu portretiem, kā Džeks Nikolsons, Pols Ņūmens, Kristofers Rīvs, Groučo Marks un projektiem, piemēram, „Ledusskapis”. Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados Ulvis Alberts pievērsies pokera spēļu fotografēšanai, kas rezultējās grāmatā Poker Face (1981). Pokera fotogrāfijas kļuva par vienu no nozīmīgākām fotogrāfa daiļrades izpausmēm.

Kopš 1983. gada Ulvis Alberts regulāri apmeklējis Latviju, veidojis fotogrāfiju sērijas gan par padomju periodu, gan Latvijas brīvvalsts laiku – 90. gadiem.

2017. gadā 75 gadu vecumā Ulvis Alberts pārceļas uz dzīvi Latvijā.

Ulvja Alberta fotogrāfa darbība apkopota grāmatā Ulvis Alberts. Camera as Passport, 2009., Rīga. Tā kļuvusi par Ulvja Alberta radošās dzīves konceptu, tajā iezīmētas četras galvenās tēmas – slavenību portreti, pokers, projekts Ledusskapis, Latvija.

Ulvis Alberts strādājis lielākoties ar analogo fotogrāfiju, izmantojot melnbalto filmu. Iedzimtais talants, kameras redzējums ir noteicis viņa lomu un nozīmību gan trimdas, gan Latvijas fotogrāfijas laukā.

 

Galerija Birkenfelds. Ceļš uz Latviju

Galerijas Birkenfelds direktors Toms Zvirbulis stāsta:

„Ar fotogrāfiju manas attiecības sākās 2009. gadā. Ar kolēģi toreiz vēl apspriedāmies, vai galerijai būtu jēga strādāt ar fotomākslu. Mēs nodarbojāmies ar glezniecību, grafiku, tēlniecību. Toreiz sabiedrības attieksme pret fotomākslu bija skeptiska, vēl nebija tādas telefona fotografēšanas kultūras kā šodien, nebija ‘aifonu’ fotogrāfiju buma un sociālo tīklu attīstības kā šodien.

Man šķita unikāli, ka Ulvis Alberts – latvietis, kurš bijis klāt Amerikā daudziem interesantiem notikumiem, redzējis un saticis personības – mūziķus un kinozvaigznes, kas bija interesantas arī manai paaudzei Latvijā. Melnbaltā fotogrāfija, ar daudziem noslēpumainiem, nezināmiem tēliem, kā pokera spēlmaņi vai slavenību sērijas, kā slavenības pie ledusskapjiem – tas mani aizrāva! Es piedāvāju Ulvim sarīkot viņa grāmatas Ulvis Alberts. Camera as Passport prezentāciju un arī darbu izstādi. Ulvim tas likās forši, ka kāda galerija šeit (Latvijā) par viņu ir ieinteresējusies un piedāvā sadarboties ar labiem nosacījumiem. Izstādei un grāmatai bija plaša un interesanta publicitāte. Ar to brīdi sākās galerijas un Ulvja sadarbība. Galerija Ulvja darbus sāka pārstāvēt vai visā pasaulē, piedalījās starptautiskās izstādēs, mesēs. Ja iepriekš Ulvis bija cieši saistīts ar Ameriku un tās tirgu, tad tagad, strādājot ar mūsu galeriju, viņam radās daudzi cienītāji arī Latvijā.

„Ar Ulvi esam kļuvuši draugi – gan priekos, gan bēdās. 2017. gadā Ulvim Amerikā bija sirdstrieka un tika veikta sirds operācija, un tā kā Ulvim nebija neviena, kas par viņu parūpētos, tika pieņemts lēmums pārvākties uz Latviju. 2017. gadā es palīdzēju Ulvim repatriēties, arī pārvest viņa darbu arhīvu. Kopš tā laika Ulvis ir Latvijā. Tā sanācis, ka Ulvja veselības stāvokļa dēļ esmu viņam blakus arī ikdienā un atbalstu viņu līdz pat šai dienai”.

 

 

Galerija Birkenfelds. Izstāde Pasaules latviešu mākslas centrā, Cēsīs

 Toms Zvirbulis:

„Ulvja darbi ir sadalīti vairākos ciklos – slavenības, slavenības pie ledusskapja, mūziķi, pokera spēlmaņi. Pieturoties pie šī koncepta galerija Birkenfelds ir veidojusi visas Ulvja izstādes. Ar gadiem Ulvja arhīvā tiek atklātas arī jaunas tēmas, kā rodeo fotogrāfijas, tāpat darbi no dažādiem Ulvja inscenētajiem projektiem.

Pasaules latviešu mākslas centra direktors, izstāžu dizainers Kārlis Kanderovskis kopā ar savu komandu visu meistarīgi iekārtoja, radot stāstu par tēliem, kas reflektē Ulvja dzīvi. Kārlim palīdzēja arī mans kolēģis Aldis Jumejs, kurš labi pārzin Ulvja daiļradi un kuram ir pieredze darbā ar pašu Ulvi. Veidojot Ulvja izstādi Cēsīs, mans uzdevums bija sagādāt pašus darbus un teksta materiālu. Darbi uz izstādēm vienmēr tiek iedoti vairāki, bija izvēle. Izstāde rezultātā – oriģināla. Kārlis lieliski pārvalda telpu, zin kā veidot stāstu. Arī iepriekšējās izstādes ir labs apliecinājums viņa profesionālismam un kompetencei. No manas puses svarīgi ir neiejaukties. Ir jāļauj otram radīt tādu tēlu, kādu viņš to redz. Izstādē redzami ne tikai Ulvja darbi, tur bija arī fotokameras, filmiņas, pokera lietas. Puiši strādāja fantastiski, viņi izstādei pat pokera galdu uztaisīja! Es vairākkārt esmu braucis uz Cēsīm un skatījies Ulvja izstādi un katru reizi esmu tajā atradis jaunu redzes leņķi – jaunas nianses vai kopsakarības. Tā kā Kārlis pats nāk no Amerikas, viņa redzējums par ekspozīciju ir atšķirīgs no citiem latviešu kuratoriem. Kā teica viens mans klients – es šajā izstāžu zālē jūtos kā citā valstī.”

 

Stikla caursišana. Zudušo laiku meklējot

„Ulvim ir fantastisks cilvēku arhīvs. To nav iespējams atkārtot,” atzīmē Toms Zvirbulis. Ulvja Alberta fotogrāfijas ieved skatītāju pagājušā gadsimta atmosfērā un notikumos. Un ne tikai. Ulvis Alberts Cēsīs ienācis ar Ameriku, vidi, pasauli, kas skatītājam Latvijā lielākoties asociējas ar kaut ko varenu, daudzveidīgu un pretrunīgu. Amerika – zeme un cilvēki, kuri dzīvo zemeslodes otrajā pusē, tālu, tālu projām... Un te notiek brīnums, kā stikla caursišana. Izstāde liek sastapties aci pret aci ar personībām, kuru vārdi pazīstami, sejas panti redzēti. Tie kā mistiskas nāras jauneklīgiem vaibstiem iznirst no pagātnes un paģēr pieņemt viņu laiku. Skatītājs stāv šo tēlu priekšā un mēģina vilkt paralēles starp savu iztēli, stereotipu drumslām, klišejām un Ul­vja Alberta radīto viņa laika klātbūtnes efektu – 60., 70., 80. gadu jauneklīgumu, bohēmu, maigumu un azartu. Fotogrāfijas un tēli žilbina, liek notirpt acu nerviem – meitenīgā Tīna Tērnere, kurai vēl priekšā rekordlielas turnejas un dziesma „The Best”, supermens, popkultūras ikona aktieris Kristofers Rīvs izcilā fiziskā formā marmorīga baseina malā, plastisko operāciju neskartā, dabīgā skaistule mūziķe Šēra pārī ar līdz nepazīšanai jauneklīgo, draisko superzvaigzni Eltonu Džonu, vēl trīsdesmit trīs gadīgs, gandrīz kā eņģelis Pols Makartnijs, vizuāli eksotiskais afroamerikānis un čeroki cilts pēctecis ar burvju ģitāru – Džimmijs Hendrikss. Skatītājs tiek ievests aizspogulijā, ar Ulvja Alberta acīm un kameru nolūkojas slīdošajās, sastingušajās sejās un stāvos kā ikonās. Tēlos, kuri vēl šodien tiek pielūgti, idealizēti un preperēti.

 

Kino redaktors Martin Scorcese ar sievu Julia Cameron no sērijas Icebox. 1975

Popdieviete Cheryl Sarkisian (Šēra) ar popdievu Elton John. 1975

Pokera spēle – patiesība zem maskas

Ulvja Alberta fotogrāfiju sērija ar pokera spēlētajiem ieved klusējošā spēles pasaulē. Neviļus rodas jautājumi – „Kas ir pokers? Kur tas radies?” Iztēlē pazib krāsaini, mirgojoši kazino tālajā Lasvegasā vai hrestomātiskā Džeimsa Bonda filma Casino Royale ar augsto likmju pokera turnīru un meistarīgo Danielu Kreigu. Interesanti ir uzzināt, ka lielākā daļa pētnieku uzskata, ka pokera spēle radusies tieši Amerikā 19. gadsimta sākumā upju kuģos Misisipi un Ņūorleānā. Manos priekšstatos – gudra un sarežģīta spēle, kurā iesvaidītie ir cilvēki ar īpašām spējām.

1977. gadā Ulvim Albertam bijusi reta iespēja dokumentēt profesionālā turnīra aizsākumus Lasvegasā. Salīdzinot ar mūsdienu turnīriem, agrīnajos pasākumos, piemēram, kā The Big One un Texas Hold’em Buy-in, dalībnieku skaits bijis nosacīti neliels. Lielākā daļa spēlētāji cits citu pazinuši gan pēc vārda, gan īpaši – pēc reputācijas. Šajos turnīros Ulvis Alberts ir iemūžinājis vairākus leģendārus azartspēļu pasaules pārstāvjus – Amarillo Slim Prestonu, Džeku Treetop Štrausu.

Ulvja Alberta fiksētajās pokera spēles epizodēs dalībnieku vidū dominē statisks miers, neredz atklātas emocijas vai pārdzīvojumus. Tāda īpaša, klusa savaldība, tēlota vienaldzība. Pokera spēlētāji ir uzlikuši maskas. Un tomēr... Ulvja Alberta pokera spēlētāju portreti ir kā psiholoģiskas miniatūras. Viņš fiksē sviedru pilienu, nelielu plakstiņa kustību, pirkstus, kas nervozi satvēruši žetonus. Tajā mirklī, kad spēlētājs cenšas noslēpt emocijas, fotokamera tās atklāj. Tā kļūst par rentgenu, kas izgaismo iekšējo trauksmi un spriedzi. Šajā spēlē arī Ulvis Alberts ir spēlētājs. Kamera ir viņa likme, viņa kārts uz galda.

Ulvis Alberts pats, kopā ar rakstnieku Charles Bukowski pie viņa ledusskapja. 1976

Vispasaules pokera čempions Doyle Brunson ar savu vinnestu Lasvegasā. 1980

Kas tavā ledusskapī?

Icebox projektu Ulvis Alberts iecerēja 1976. gadā, kad darba gaitas viņu aizveda uz Amerikas Filmu institūtu Beverlihilsā un dzīvi Losandželosā. Tur viņam bija iespēja nokļūt Holivudas filmu industrijas laukumos, fotografēt tā ainas, kā arī televīzijas seriālu un kinofilmu aktierus, režisorus un citas kino personības. Iespēja inscinēt pazīstamu un slavenu cilvēku portretus viņu mājās, pie ledusskapja ir nedaudz provokatīvs, vienlaicīgi sociāli atraktīvs paņēmiens, kas neparastā veidā atklāj personas raksturu, paradumus, pat dzīves stilu.

Icebox projektā Ulvis Alberts ir atvēris privātās telpas durvis, jo saņēmis uzticēšanos. Tās ir ledusskapja durvis. Šis klusais, aukstais priekšmets kļuvis par cilvēka atspulgu – rāda to, ko viņš ēd, ko mīl, ko uzglabā. Icebox sērijā kamera kļuvusi par netiešu liecinieku, par instrumentu, kas redz ne tikai modeļa – slavenības seju, bet arī ikdienas vājības, dažkārt komiskas un amizantas detaļas. Kamera, gluži kā antropologs, pētījusi dzīves liecības, kas nav bijušas paredzētas skatītājam no malas, un tieši šajā slepenībā dzimusi patiesība.

Latvija. Loks noslēdzas.

Ulvis Alberts, 2. pasaules kara bēgļu bērns ir atgriezies Latvijā, savā dzimtenē. Un to lielā mērā atkal noteica fotokamera. Pirmā tikšanās ar Latviju notika 1983. gadā, kad padomju iekārtas stingrā un slepenā uzraudzībā un pēc fotogrāfa Jāņa Kreicberga uzaicinājuma, kapitālisma pasaules fotogrāfs Ulvis Alberts – amerikānis, latviešu emigrants spēra kāju senču zemē. Tikšanās ar dzimteni Ulvim Albertam bijis īsts kultūršoks, kas pateicoties latviešu fotogrāfu videi un draugiem, ticis daļēji pārvarēts. Arī šajā laikā Ulvja Alberta fotokamera neklusēja, tā precīzi kā ķirurga skalpelis grieza padomju reāliju norises, kuras, raugoties ar laika distanci, atgādina butaforiskas, sastingušas ainavas. Ulvis Alberts vairākkārt, arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, viesojies Latvijā un fotografējis. Ir sajūta, ka meistars caur kameru mēģinājis atdot dzimtenei savu mīlestību, cerību, īpaši pēdējā, 90. gadu nogales projektā Riga Young.

Ulvis Alberts. Sirpis un āmurs. LPSR. 1983

 

Meistars atgriezies, laikrites loks noslēdzies. Ulvja Alberta dzīve ir bijusi kā garš ekspozīcijas kadrs, kurā satikusies gaisma no Holivudas paviljoniem, ēnas no pokera galdiem un pelēcīgie pustoņi no Rīgas bruģa. Ulvja Alberta kamera vienmēr ir bijusi viņa identitāte  ̶  viņa balss, viņa pase, viņa atmiņa. 

 

 

Mākslas zinātniece Rita Šmagre-Žīgure kopš 2017. gada darbojas Pasaules latviešu mākslas centrā (PLMC) Cēsīs.