Jaunā Gaita nr. 323. ziema 2025
Linda Treija
Romantiskais reālists
Auseklis Ozols (1941-2025)
„Es sapratu, ka mans patiesais darbs ir novērot
Dieva radīto un pēc labākās sirdsapziņas to piefiksēt,
izmantojot man dotās Dieva dāvanas,
un dalīties tajā ar saviem līdzcilvēkiem.”Auseklis Ozols
Auseklis Ozols. Godājamie veterāni. Detaļa, e/a, 2017
Dzīve
Mākslinieks nāca pasaulē 1941. gada 22. septembrī Strenčos, Latvijā, vācu okupācijas laikā.
Krievu armijai tuvojoties, Ozolu ģimene devās prom no dzimtenes. Ausekļa vecāki Dzintra un Alfrēds Ozoli un māsa Aija pārdzīvoja daudzus smagus brīžu bēgļu gaitās, arī Drēzdenes bombardēšanu. Mākslinieks vēlāk atcerējās, kā pār pilsētu lidoja viens bumbvedēju vilnis pēc otra, metot degbumbas, un nakts debesis iedegās tā, it kā būtu diena. Ausekļa māsa Aija atminas, ka, kad sākās Drēzdenes apšaude, viņu tēvs ieskrēja grāvī blakus dzelzceļa sliedēm ar Ausekli klēpī. Auseklis esot pacēlis acis uz savu satraukto tēvu un teicis: „Neuztraucies, Tēti, Dievs mūs sargās,” un tad bērns esot iemidzis. Cenšoties sasniegt amerikāņus un britus, Ozolu ģimene pārdzīvoja arī ieslodzījumu nacistu koncentrācijas nometnē Dahavā, Bavārijā, kur īsu brīdi tika aizturēti un pēc tam atbrīvoti. Kā daudzas latviešu ģimenes viņi gaidīja kara beigas aiz sabiedroto līnijas, visu laiku cerot atgriezties atbrīvotajā un neatkarīgajā Latvijā. Saprotot, ka tas nenotiks, viņi 1949. gadā, pēc pavadītajiem četriem gadiem Vircburgā, kara saplosītajā Rietumvācijā, pārcēlās uz Trentonu, Ņūdžersijas štatā.
Auseklis uzauga pēckara Amerikas reibinošajos 50. gados. Tur arī radās interese par mākslu. Mākslinieks par šo laiku atceras, ka „to ļoti veicināja Trentonas apgabala skolotāji un mākslinieki. Baksa (Bucks) apgabala un Delavēras ielejas glezniecības skola (Delaware Valley School of American Painting) Trentonas apgabalā deva man pirmo vispārējo mākslas ietekmi un kļuva par ceļvedi manā mākslinieciskajā karjerā. Pēc vidusskolas daudzi mani mudināja izvēlēties tālāk izglītoties vecākajā mākslas skolā Amerikā, daudzu manu mentoru alma matter – Pensilvānijas Tēlotājmākslas akadēmijā (Pennsylvania Academy of Fine Arts PAFA). Manas estētiskās jūtas izveidojās un pilnveidojās šajā augstskolā, kā arī Pensilvānijas Universitātē (The University of Pennsylvania) un Tailera Mākslas skolā Templa universitātē (The Tyler School of Art at Temple University).”[1]
Nozīmīgs pagrieziens Ausekļa Ozola turpmākajā dzīvē un karjerā bija 1968. gads, kad viņš satika jauno Ņūorleānas mākslas muzeja NOMA kuratori Dode Platou, kura uzaicināja mākslinieku strādāt pie izstāžu projektiem un iekārtošanas. Esot Ņūorleānā, viņš ne tikai strādāja muzejā, bet arī dzīvi iesaistījās vietējā mākslas vidē. Uzturēšanās pilsētā, kas bija paredzēta tikai uz vienu gadu, kļuva par pastāvīgu dzīvi, kad viņš 1972. gadā satika un apprecēja Gvendolīnu Lānu (Gvendolyn Laan). Ņūorleānā Lānu ģimene, kura 1948. gadā ieradās Amerikā no Holandes, bija ievērojama ar savu ieguldījumu vietējā mākslā un kultūrā. Jaunajā Ozola ģimenē piedzima trīs meitas – Saskia, Aija un Indra Šarlote. Saskia Ozols ir māksliniece un turpina tēva aizsākto klasiskās mākslas tradīciju saglabāšanu.
Ozols turpināja pavadīt laiku arī Filadelfijā, gleznojot dizainus un sienas gleznojumus, kā arī nodarbojoties ar komerciālo mākslu. Septiņdesmito gadu beigās Auseklis un Gvendolina, jūtot, ka Ņūorleānā trūkst mākslas skolas, kas pielietotu mācīšanā vairāk klasiskās un tradicionālās akadēmiskās metodes, atvēra mākslas akadēmiju virs itāļu restorāna Magazine ielā pašā pilsētas centrā – The New Orleans Academy of Fine Arts (NOAFA).
1980. gadā notika traģēdija. Gvendolina gāja bojā negadījumā 1980. gada 12. aprīlī, kad kaimiņš pielādēja pistoli un nejauši izšāva pa sava otrā stāva logu. Lode izgāja cauri Ozolu dzīvojamās istabas logam, trāpot un nogalinot Gvendolinu.
Otrs trieciens sekoja pavisam drīz – ēka, kurā atradās Ausekļa izveidotā skola, tika pārdota, un jaunie īpašnieki nevēlējās atjaunot īres līgumu. Tomēr mākslinieks atrada spēku sevī turpināt gleznot, atrast risinājumu mākslas akadēmijas telpu problēmām un veltīt laiku un mīlestību savām trim meitām.
Pāris gadus vēlāk viņa skolniece Dorotija Koulmena (Dorothy Coleman) piedāvāja kā jaunu mājvietu Ņūorleānas Mākslas akadēmijai 19. gadsimta 80. gadu trīsstāvu ēku ar plašu skatu uz ziemeļiem tālāk Magazine ielā 5256. Dorotija Koulmena vēlāk kļuva par mākslas akadēmijas prezidenti. Akadēmija bija Ausekļa lolojums, liela daļa no viņa dzīves. Viņš ievadīja daudzus jaunos māksliniekus klasiskās mākslas pasaulē, kļuva par viņu nozīmīgu mentoru. Viņš uzskatīja, ka galvenais mākslā ir skatīties dabā, novēroto iemūžināt, lai parādītu to citiem. Tas kļuva par lielu izaicinājumu māksliniekam, kad viņš 2012. gadā zaudēja redzi ar labo aci, taču, tāpat kā pēc iepriekšējām traģēdijām un grūtībām, Auseklis Ozols atrada spēku un gribu turpināt gleznot un mācīt.
Ozols ir saņēmis daudzus apbalvojumus, to starpā Pensilvānijas Mākslas akadēmijas Kresona Eiropas ceļojošo stipendiju (Cresson European Traveling Scholarship)1964. gadā un Tūrona balvu (Thouron Prize for Composition) 1963. gadā. Viņš saņēma arī Ņūdžersijas štata muzeja (New Jersey State Museum Purchase Prize) balvu 1965. gadā, Nacionālās Dizaina akadēmijas Dž. Hallgartena balvas (National Academy of Design’s Julius Hallgarten Awards) 1963. un 1964. gadā, Delgado biedrības balvu Ņūorleānas Mākslas muzejā (Delgado Society Award at the New Orleans Museum of Art), Ņūorleānas Mākslas padomes 2009. gada mākslas kopienas mākslinieka balvu (Arts Council of New Orleans’s 2009 Community Arts Artist of the Year) un Ņūorleānas Mākslas muzeja (New Orleans Museum of Art’s Love in the Park Award) balvu 2008. gadā, u.c.
Auseklis Ozols ir arī gleznojis sienas gleznojumus Luiziānas gubernatora savrupmājā Batonrūžā (Baton Rouge), Svētās Rozes de Limas baznīcā Beisentluisā, Misisipi štatā (St. Rose de Lima Church in Bay St. Louis, MS) un Vindzoras viesnīcā Ņūorleānā (Windsor Court Hotel in New Orleans). Viņa darbi atrodami daudzās privātās kolekcijās, kā arī muzejos, starp tiem minami Ņūorleānas mākslas muzejā (New Orleans Museum of Art), Ņūdžerijas štata muzejā Trentonā (New Jersey State Museum in Trenton) u.c.
Ozols aizgāja šoruden no sirds mazspējas savās mājās Ņūorleānā, Luiziānas štatā, 2025. gada 24. septembrī, tikai divas dienas pēc savas 84. dzimšanas dienas.
Ņūorleānas tēlotājmākslas akadēmija (NOAFA)
„Pirmajos gados NOLA (New Orleans, LA) es iepazinos ar trim galvenajām mākslas skolām un to mācību programmām: Ņūkombas mākslas skolu (Newcomb art school at Tulane), UNO mākslas nodaļu (UNO art department Tulane) un LSU (Louisiana State University). Visas bija lieliskas skolas ar auglīgu vēsturi, taču tās bija nonākušas „jauno” un aizraujošo virzienu aizsegā. Pamatkursi, piemēram, mākslinieciskā anatomija, zīmēšana un gleznošana, portrets, ainava, klusā daba, krāsu teorija, materiāli un tehnikas, un daudzi citi, kas gadsimtiem ilgi bija galvenie kursi, tika atmesti, jo tie pārāk ierobežoja brīvo garu.”[2]
Auseklis Ozols, iedvesmojoties no Tomasa Īkinsa (Thomas Eakins, 1844-1916) un Pensilvānijas Tēlotājmākslas akadēmijas mācību metodēm un estētiskās filozofijas, 1978. gadā, saņēmis savu uzņēmējdarbības sertifikātu no Luiziānas štata sekretāra, nodibināja Ņūorleānas Tēlotājmākslas akadēmiju.
Mākslinieks pats sagatavoja nepieciešamo aprīkojumu gleznošanas un zīmēšanas studijai, gan unikālus koka studijas molbertus, paša izstrādātus zīmēšanas solus, kā arī modeļu statīvus un citas mēbeles. Divu gadu garumā darbs akadēmijā bija ļoti iedvesmojošs, jo klases bija pilnas. Pēc traģiskā notikuma ģimenē un mākslas akadēmijas telpu zaudējuma 1980. gadā, varētu domāt, ka turpināt iesākto Auseklim Ozolam būtu bijis pārāk sāpīgi un grūti.
Bet mākslinieks, ar Dorotija Koulmenas palīdzību, atrada iespēju turpināt mākslas akadēmijas darbību nu jau citā ēkā, kura piederēja Koulmena (Coleman) ģimenei, kas ļoti atbalstīja mākslas akadēmijas ideju. Ieguvis arhitektūras izglītību koledžā, Auseklis Ozols pielāgoja jauno ēku, lai tajā iekārtotu dzīvotspējīgu mākslas akadēmiju. Tika izveidota lekciju zāle un modernas gleznošanas studijas, biroja telpas un divas lielās apakšstāva telpas kļuva par galerijām. Tika izveidots arī neliels skolas veikals mākslas materiāliem.
Studentu apmācības programmā bija zīmēšanas, gleznošanas, skulptūras un fotogrāfijas pamati, sākot no ģeometriskām formām, perspektīvām līdz klasiskajai tēlniecībai, cilvēka anatomijai un pēc tam jau portretu, figūru zīmēšanai no dabas. Ozols mācīja saviem studentiem principus, kas vadījuši māksliniekus kopš renesanses.
Mākslas akadēmijā strādāja vairāki labi pazīstami vietējie mākslinieki, starp tiem arī tēlnieks Kinzejs Branhems (Kinzey Branham), ar kura palīdzību tika sagatavota tēlniecības nodaļa blakus esošajā ēkā, kas arī piederēja Koulmaniem. Mācības guva lielu atsaucību. Akadēmijas galerija kļuva par iecienītu un pieprasītu vietējo izstāžu norises vietu.
Mākslinieks aizgāja pensijā no darba Ņūorleānas mākslas akadēmijā 2020. gadā, kad notika liela diskusija par akadēmijas nākotni un misijas saglabāšanu. Koronavīrusa pandēmijas laikā arhīvi, dokumenti, zīmējumi un gleznas, kas datējamas ar 20. gadsimta 50. gadiem, bija jāiepako un jāpārvieto, un tā radās Ozola kolekcija (THE OZOLS COLLECTION: A Museum of American Painting and Pedagogy). Ausekļa Ozola dibinātā mākslas akadēmija ar savu tradicionālo metožu un teoriju mācīšanu un saglabāšanu atstāja paliekošu iespaidu uz Ņūorleānas, mākslas dzīvi. Tā aktīvi darbojas arī pašreiz.
Uzskati un domas par mākslu
Ozols savu glezniecības stilu ir raksturojis kā romantisko reālismu. Mākslinieks uzskatīja, ka vienīgais ceļš uz patiesi izteiksmīgu glezniecību, vai tā būtu reāla vai abstrakta, ir labs zīmējums un kompozīcija.
„Zīmēšana ir meklēšana, ieskatīšanās radīšanas brīnišķīgajos noslēpumos, un tā ir arī personības izpausmes līdzeklis,” sacīja Ozols. „Viss, kas ir mūsos, izpaužas šajā zīmējumā. Tas ir brīnumaini. Nevar iemācīties gleznot, neiemācoties zīmēt. Tas vienkārši tā ir. Zīmējums ir visu vizuālo mākslu pamats. Tā ir būtība. Tas ir kā būvēt katedrāli. Vispirms jāieliek pamati, tad nāk sienas un galu galā visa mūzika, dekorācijas un izteiksmes seko pēc tam. Bet pats galvenais ir, ka tam jābalstās uz kārtīga pamata. Šis pamats ir zīmējums.”[3]
Viņš gleznoja, zīmēja no dabas, gan ainavas, portretus, ziedus, klusās dabas un agri nonāca pie atziņas ka cilvēka acs redz pavisam citādi nekā kameras acs. Mākslinieks mācījās PAFA 20. gs. sešdesmitajos gados pie tādiem pazīstamiem mūsdienu māksliniekiem kā Marsela Dušampa (Marcel Duchamp), Žaka Lipšica (Jacques Lipchitz), Roberta Raušenberga (Robert Rauschenberg) un Roberta Mazervela (Robert Motherwell), kā arī citiem abstraktā ekspresionisma kustības māksliniekiem. Auseklis saprata un mīlēja abstrakto mākslu. Viņa vārdiem: „Abstrahēt kaut ko nozīmē nonākt pie būtības esences. Tas prasa studijas un daudz zināšanu. Tas nav kaut kas ātrs vai vienkāršs. Ja mākslinieks strādā godīgi un izpaužas, tas būs redzams. Tas ir kaut kas, ko nevar piespiest vai viltot.”[4]
Auseklis Ozols bija gleznotājs, kuru fascinēja pasaule ap viņu. Mākslinieka radītie darbi piesaista ar skaistumu, kas nāk no ikdienas novērojumiem. Tas izpaužas viņa gleznotajās ziedu kompozīcijās, cilvēku figūru pozās, seju vaibstos, tveicīgi piesātinātajās Luiziānas ainavās. Viņš vienreizēji spēja uzburt to īpašo Luiziānas dabas noskaņu ar žuburotajiem kokiem, kuru zaros šūpojas spāņu sūnas, ar ūdens atspīdumiem ciprešu purvā, pelikāniem, gārņiem un vanagiem, tveicīgajiem saulrietiem un rasainajiem saullēktiem, kas bija mākslinieka mīļākais dienas brīdis.
Auseklis Ozols savā mākslā mēģināja atrast to, kas ir fundamentāls, paliekošs, būtisks.
[1] Auseklis Ozols. The romantic Realism of an Artist and Teacher by John R. Kemp, 192 lpp., Pelican Publishing Company, Gretna, 2018.
[4] Turpat
Izmantotie materiāli:
Auseklis Ozols. The romantic Realism of an Artist and Teacher by John R. Kemp, Pelican Publishing Company, Gretna, 2018.
Dažas Ausekļa Ozola gleznas:
Lidojums Lielceļš 90 Mākoņu studija Saskia kārto ziedus Labrīt, Amerika Noktirne Svētība
Gleznotāja, mākslas kritiķe, Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) vadītāja Linda Treija ir JG mākslas redaktore.
