Jānis Lejiņš

(1954.06.I – 2025.31.X)

 

Ar Jāni Lejiņu iepazinos tālajā 1989. gadā, kad sāku strādāt žurnālā Karogs. Viņš bija viens no prozas nodaļas redaktoriem, es nonācu kritikas nodaļā. Gan jāpiebilst, ka tolaik mūsu pazīšanās bija ļoti epizodiska un tāda kā saraustīta. Mums abiem diez ko nepatika dirnēšana redakcijā un garumgarās un lāgiem stipri bezjēdzīgās runas. Jānis retumis uzradās, sakārtoja nododamos tekstus, atstāja tos korektorēm un tad uz krietnu brīdi pazuda, jo ģimene un māja – šīs padarīšanas bija daudzkārt svarīgākas par redakcijā atsēdēto laiku. Viņš mūždien bija ļoti lietišķi noskaņots, tāds praktisks un pragmatisks cilvēks gan attiecībā pret sadzīviskām būšanām, gan arī saistībā ar paša tekstiem. Daudz vēlāk, kad ap 2010. gadu ar režisori Ināru Kolmani filmējām Jāni ciklam Rakstnieks tuvplānā, radās doma, ka šo viņa praktisko dabu vajadzētu iemūžināt arī vizuāli. Tika izvēlēts vienkāršākais un ātrāk realizējamais variants – Jānis ļoti lietišķi ar motorzāģi ķērās pie malkas zāģēšanas, bet es nošņāptos bluķīšus tikpat lietišķi pametu nostāk. Šķiet, divas pagales mēs sazāģējām.

Precizitātes labad jāpiebilst, ka pati pirmā sapazīšanās – neklātienē – notika drusku agrāk. Astoņdesmito gadu otrajā pusē iznāca jauno vai vismaz relatīvi jauno autoru debijas grāmatu sērija „Pirmā grāmata”, tostarp arī Jāņa Lejiņa stāstu krājums Mūsu Stacija (1988). Apzinoties, ka arī mani piemeklējusi rakstniecības kaite, cītīgi vācu un lasīju šīs mazās grāmatiņas. Cik atceros, pirmais iespaids par Jāni – visu cieņu, bet viņš gandrīz it kā no citas paaudzes (septiņus gadus vecāks par mani), viss stabili un pamatīgi, vecumvecā klasiskā reālisma tradīcijā ieturēts, varbūt dažbrīd ar tādu kā viegli moralizējošu pieskaņu, tomēr no pavisam citas pasaules – nekādu dullību, nekādu eksperimentu, nekādu robežu pārkāpšanu.

Jāņa nozīmīgākais darbs – gandrīz desmit gadus tapusī vēsturisko romānu triloģija Zīmogs sarkanā vaskā. Un atkal jāpiesauc tas pats praktiskums, pragmatisms un zināmā mērā pedantisms – Jānis ierakās vēsturiskajos tekstos un vēsturnieku darbos, lasīja visu, kas vien bija pieejams, iedziļinājās visu veidu kontekstos, oponēja vēsturniekiem un triloģijas tapšanas gaitā veidoja pats savu Latvijas 12. gadsimta vēstures koncepciju. Brīdi pa brīdim viņš uzradās redakcijā ar kārtējo tekstu blāķi (atšķirībā no daudziem citiem autoriem viņš konsekventi rakstīja ar roku, tāpēc tekstu redakcijā vajadzēja pārrakstīt ar datoru). Apmeklējumu reizēs – atkal ļoti epizodiski – sanāca aprunāties par vēstures būšanām. Liekas, es īsti negribēju piekrist viņa idejai par protovalstisko veidojumu, kas 12. gadsimtā it kā pastāvēja Latvijas teritorijā. Strīdu nebija, jo manas vēstures zināšanas ne tuvu nebija salīdzināmas ar Jāņa, tomēr palikām katrs pie sava, kaut gan viņa argumenti bija ļoti pārliecinoši. Taču literatūra nepretendē vēstīt „kā tas bija īstenībā”, literatūra piedāvā versiju „kā tas varētu būt bijis”. Cik zinu, neviens profesionāls vēsturnieks Jāņa versiju puslīdz nopietni nav mēģinājis apstrīdēt.

Nākamā epizode – 2021. gadā iznāca Jāņa un viņa sievas un mūzas Virdžīnijas kopīgi rakstītais ironiskais detektīvs Straupes pilskungi, kuram bezmaz nejauši kļuvu par redaktoru. Par Virdžīnijas lomu savā daiļradē Jānis izteicās kādā senā intervijā: „...esmu laimīgs cilvēks, jo visiem varu teikt, ka mana sieva ir līdzautore, un savukārt viņa var teikt, ka es esmu līdzautors lielai daļai viņas darbu. Mēs uz viena viļņa dzīvojam.” Pats par sevi saprotams, redaktoram jābūt reti kašķīgam radījumam, arī es atradu, kur piekasīties, taču Jānis mūsu telefonsarunās allaž prata argumentēt, kāpēc viņam ir taisnība, jo vismaz daļēji romāns bija sakņots reālos faktos.

Visubeidzot – Jāņa beidzamais romāns Dieva dusmības bērni, par kuru varu izteikties tikai kā lasītājs. Latviešu literatūrā vācu mācītājs tradicionāli ir noēdies resnis, kuram galvenais – izspiest no latviešu zemnieka kādu grasi vai vismaz biezpiena ķocīti. Līdzīgi kā Zīmogā sarkanā vaskā arī šajā romānā Jānis ir pirmgājējs – man literatūrā nebija gadījies sastapt tādu vācu mācītāju, kāds ir Jāņa radītais Liborijs Bērs – cilvēks ne tikai ar pārliecību un ambīcijām, bet arī ar savām ilūzijām, iedomām, ikdienas ķibelēm un pašmocībām. Tāds ļoti ticams mācītājs.

Pēdējos gados ar Jāni nav sanācis tikties, nezināju, kā viņam klājas, pie kā viņš tagad strādā. Tāpēc drūmā ziņa bija pilnīgi negaidīta un satriecoša. Jāni, lai gaiši mūžībā, tur mīt arī visi tie romāni, kurus tu nepaspēji uzrakstīt!

Guntis Berelis