Dainis Deigelis ir publicējies lielākajos Latvijas kultūrmedijos. 2018. gadā izdevis debijas dzejas krājumu Dievs beidz, kam 2020. gadā pievienojies krājums Pilsētā mirstošas saules ēnā, tāpat 2024. gada nogalē iznācis trešais dzejoļu krājums Izdzīvojušie dzejoļi. Līdzautors kopdarbā Dzejas detektīvi (2024)

Dainis Deigelis

Nenomierinoša ilūzija

Atpakaļgaita

Kāds pagriež kloķi, un kontinents sāk griezties pretējā virzienā. Vēl vakar mēs gājām uz priekšu – tagad soļojam kolonnās, viens otram aiz muguras, bez sejas, bez vārda, ar karogiem, kas smaržo pēc mirušo pelniem.

Veci vārdi – tēvzeme, šķīstība, asinis – tiek atjaunoti kā svētbildes. Tie ielien cilvēku mutēs, un viņi tos atkārto ar to pašu kaisli, kādu reiz atvēlēja brīvībai.

Eiropa smaida spogulī, nepazīdama savu seju.

I Procesa sākums

Šorīt pilsēta pamodās ar norādījumu. Tas bija īss: „Jāiet atpakaļ.” Neviens nezināja, cik tālu.

Koridoros iededza jaunas lampas, pelēcīgas un nogurušas. Katrs turēja dokumentu – dzimšanas apliecību, apliecinājumu par pareizu domāšanu. Es savu biju pazaudējis, bet neviens to nemanīja.

No augšas nāca paziņojums: „Cilvēktiesības tiks pārskatītas, lai tās atbilstu jaunajam garam.” Es nepajautāju – kuram. Tas nebūtu pieklājīgi.

Kad kārtības sargs pieskārās manam vārdam, viņš teica: „Šis tiks aizstāts. Mēs vēl paziņosim ar ko.”

No tāluma rūca mašīna. Tā pati, kas reiz mala karos cilvēkus. Tagad tā atkal sāka rūkt – maigi, gandrīz mātišķi.

II Procesa turpinājums

Durvju rokturi kļuvuši smagi – tie nevis atver, bet aizver. Man iedalīta jauna nodaļa: Departaments par Cilvēka Sakārtošanu.

Mēs aizpildām veidlapas ar jautājumiem, uz kuriem nedrīkst atbildēt. „Vai jūsu pārliecība ir stabila?” – vienīgā pareizā atbilde ir klusums.

Kolēģis teica: „Tu esi pārāk kluss. Klusums reizēm ir domas pazīme.” Pēc brīža viņš piebilda: „Domas ir robežu pārkāpums.”

Es sapņoju par rindu bez gala. Ierēdnis atver tukšu mapi un saka: „Jūs jau esat sakārtots.” Un es pamostos ar sajūtu, ka viņam ir taisnība.

III   Nopratināšana

– Vai jūs vēl ticat cilvēkam? – Jā. – Mēs arī ticam cilvēkam. Tikai pareizam cilvēkam. Vai jūs zināt atšķirību?

„Brīvība,” viņš teica, „ir durvis bez eņģēm.” Un es piekritu, jo citādi būtu sods.

Viņš atvēra mapi. Tur bija mani vārdi no vakardienas dienasgrāmatas: „Process ir dzīvs.”

– Sapnī? – viņš jautāja. – Jā, sapnī. – Labi. Sapņus mēs reģistrējam tikai informatīvi. Tikai labāk tos neatcerēties.

Kad izgāju gaitenī, man šķita, ka nopratināšana turpinās klusumā. Sienas klausījās, un mani soļi kļuva piederīgi procesam.

IV  Vēstule sev

Es rakstu, lai atcerētos, ka reiz biju es. Tagad šis vārds ir aizdomīgs. Darba vietā viss notiek precīzi – cilvēki kā rindas, viņu klusēšana kā paraksti.

Ierēdnis teica: „Brīvība nav aizliegta, tā vienkārši vairs nav nepieciešama.”

Naktīs es vēl mēģinu domāt bez atļaujas. Papīrs ir bīstamāks par asinīm. Un tomēr manī vēl palikusi elpa – neliela, kļūdaina kustība, kas atgādina cilvēku.

Ja šo vēstuli kāds atradīs, neatceries mani kā dumpinieku, bet kā pierādījumu, ka vēl pastāvēja šaubas.

V Arhīva piezīmes

Vienība Nr. 47/B. Atradums: rokraksts, neidentificēts. Klasifikācija: emocionāls, potenciāli kaitīgs.

„Es rakstu tev, lai atcerētos, ka reiz biju es.”

Komentāri malās: – Aizstāt „es” ar „vienība”. – Saglabāt kā piemēru strukturāla haosa izcelsmei. – Pierādījums, ka tukšums vēl nav pilnīgs.

Epilogs

Arhīvs kļuvis par rezervātu. Cilvēki vairs nav, bet dokumenti elpo. Es, Rekonstrukcijas darbinieks, atrodu vēstuli. Instrukcijas paredz to iznīcināt, bet es to paslēpju aiz ventilācijas režģa – tur, kur vēl elpo gaiss.

Un šorīt, kad debesis bija pārāk klusas, manā prātā atgriezās vārds, ko mūs mācīja neaiztikt. Tas bija kluss, bet noturīgs, it kā nāktu no tās vēstules.

Cilvēks

Es nezinu, ko tas nozīmē. Bet, ja nozīme vēl pastāv, tad tukšums nav pilnīgs. Vēl ir iespēja apturēt mehānismu ar atpakaļgaitu.