Latvijas attīstību visvairāk kavē jau sen solītās, bet aizkavējušās pārvaldes reformas. Latvijā maz dzird runājam par pašvaldību lomu nākošajos gados. Latvijas valsts pārvalde, pilsētas un pagasti par šīs lomas nākotni vēl joprojām ir lielā neskaidrībā. Pašvaldības lēnām pārveido sevi iespēju robežās, bet tās vēl ir tālu no tādas autonomijas, ko pašvaldībām sola ES pašvaldību charta. Atrisinājumus kavē tā varas un naudas sadale, tā arī ļoti dažādo pašvaldību pašu intereses un spējas. Tā kā pašvaldību funkcijas ir cieši saistītas ar tā saukto reģionālās attīstības politiku, nenokārtotās pašvaldību reformas izvēršas par vienu no galvenām Latvijas problēmām.

Lai veicinātu reformu darbu, Latvijas Statistikas Institūta (LSI) darbinieki, strādājot kopā

ar Ekonomijas Ministriju un Latvijas Universitāti (LU), ir pēdējos gados paveikuši milzīgu, nozīmīgu, taču maz ievērotu darbu. Tajā ir vērts ieskatīties visiem, kas Latvijas nākotni saskata ne tikai veiksmīgās ārlietās un minoritāšu attiecībās. Tas ir apskatāms četrās grāmatās:

• Krastiņš, Oļģerts un Edvīns Vanags (red.). Dažādā Latvija: pagasti, novadi, pilsētas, rajoni, reģioni. Vērtējumi, perspektīvas, vīzijas. Rīgā: LSI un Valsts reģionālās attīstības aģentūra, 2004.

• Vaidere, Inese, Edvīns Vanags, Ilmārs Vanags un Inga Vilka. Reģionālā politika un pašvaldību attīstība. Rīgā: Latvijas Universitātes akadēmiskais apgāds un LSI, 2006.

• Vanags, Edvīns un Inga Vilka. Pašvaldību darbība un attīstība. Rīgā: Latvijas Universitātes akadēmiskais apgāds, 2005.

• Vanags, Edvīns, Ilmārs Vanags un Oļģerts Krastiņš. Pašvaldību pirmais pašvērtējums. Rīgā: LSI, 2006.

Visi šie četri lielie darbi un vērtējumi ir profesionāli sastādīti un faktiem bagāti. Tie ir arī

polītiski neitrāli. Lasītāji, kas Latvijas pašvaldību izaugsmi un pašreizējo situāciju vēlas iepazīt angļu valodā no citas, vairāk eksternas perspektīvas, var izlasīt

• King, Gundar J., Edvīns Vanags, Inga Vilka, and David McNabb, “Local government reforms in Latvia: 1990-2003: transition to a democratic society,” Public Administration, An International Quarterly [Blackwell], Vol. 82/4: 932-50, (Winter), 2004.

Par šiem darbiem lielāko atzinību ir pelnījusi Vanagu ģimenes komanda, kurā ieskaitām Latvijas Universitātes profesorus Edvīnu Vanagu un viņa brāli Ilmāru, kā arī lielisko jauno zinātnieci, profesora Edvīna meitu Ingu Vilku. Par viņu publikācijām es ieteicu stāties sakaros ar Edvīnu Vanagu, <lsi@latnet.lv>.

Pirms es apskatu šos darbus, es vēlos lasītājiem atgādināt, ka Latvijas pašvaldību Sarežģītās vēsture sākumi ir meklējami jau senatnē, kad skandinaviskās “pagasta” funkcijas biju uzņemt ļoti svarīgus viesus, kas pie šis ciemošanās centās iegūt vietējo pakļautību sev un saviem kungiem un savākt dāvanas, faktiski nodokļus. Var teikt, ka jau šīs pirmatnējās pašvaldības kalpoja gan sev, gan saviem kaimiņiem, draugiem un virskungiem. Latvijas pilsētu pārvaldes veidojas pēc Hanzas paraugiem un jau agri bija vairāk vai mazāk autonomas. Pilsētu pārvaldē vēl šodien varam saskatīt tālas šīs autonomijas atblāzmas. Laika gaitā lauku pašvaldības ir ieguvušas gan senas, gan jaunākas pakalpojumu funkcijas, bet ienākumu avotus un to sadali lielā mērā noteic valdība. No praktiska viedokļa, valsts pārvalde uzskata pašvaldības par sev padotām aģentūrām. Apskatot domstarpības par ideālo un pieņemamo pašvaldību lomu šodien, jāņem vērā:

• ES pašvaldību chartu, kas tām paredz tālejoši nozīmīgu reģionālu (lielo apgabalu autonomiju; tā ir grūti saskaņojama ar kārtību, kur atbildība par tautas labklājību ir ministru kabineta līmenī;

• vajadzību samazināt pārvaldes aparāta smagumu visā valstī; (3) grūtības apvienot pagastus novados un vēlāk apgabalu pārvaldes sistēmās;

• nepilnīgo vietējo saimnieku kompetenci un varaskāri, un

• komplicēto un grūto ES, valsts un pašvaldību reģionālu attīstības plānu izveidi, kur liela nozīme ir ES naudai, valsts piešķirtiem līdzekļiem un vietējo pašvaldību pienākumiem.

Īpaši jāizceļ tas, ka pašvaldībām ir, manuprāt, noteicoša loma latviešu kultūras saglabāšanā un tālākai izaugsmei. Plašākā nozīme, Latvijas šodien nevienādā kultūra veidojas uz vietām. Valdība to nevar vadīt, tā var tikai šos kultūras pārveidošanos tikai atbalstīt vai aizkavēt.

Domājot par kultūru, Vanagu ģimene un tās līdzstrādnieki par vienu no savām vadlīnijām ir izvēlējušies profesora, Latvijas Universitātes rektora un patriota (1942. gadā komunistu nošautā) Jūlija Auškapa 1936. gadā, šodien mazliet senatnīgi, teikto (Vanags, Vanags un Krastiņš: 31):

jāapvienojas novados un pēc tam plašākās (apgabalu) vienībās. Citādi mazās, pāri palikušās pagastu pašvaldības parasti nevar atrisināt to galvenās, dažkārt desmit, problēmas, ieskatot bezdarbu un trūkumu, lēno saimniecisko attīstību un nepietiekamos sociālos pakalpojumus. Tā kā par tām trūkst pat pietiekamas informācijas, statistiskais pielikums sniedz datus par apgabaliem, pilsētām un rajoniem. Tām papildinājumus atradīsim vēlāk (Vanagi un Krastiņš: 123-40). Saskatāmā nevienlīdzība Latvijā ir gandrīz

vai neticama. Manuprāt, tā nepieļauj lielāku progresu. Taisni otrādi, lielās pilsētas ir ne tikai samērā bagātas, bet tās arī visvairāk iegūst ārzemju ieguldījumus, ES naudu un valsts līdzekļus.

Ja ar pašvaldību reformām varam sagaidīt labāku un varbūt pat lētākas pārvaldes sistēmas, tad polītekonomes un Saeimas deputātes Vaideres, Vanagu un Vilkas apjomīgais (296 lpp.) darbs par reģionālo polītiku un pašvaldībām ir īsta rokas grāmata tiem, kuriem interesē Latvijas polītiskā un saimnieciskā izaugsme ES ietekmē piecos plānošanas reģionos. To funkcijas ir līdzīgas tām, kas ir atrodamas citur Eiropā un saskan ar ES plānotāju statistikas normām un prasībām. Tās ir paraugs. Šā vai tā, ES prasītā, apvienotā NUTS statistika savienos Latvijas ar ES, bet arī palīdzēs vienot attīstības polītikas un plānu apguvei visā Latvijā novadu un apgabalu mērogā. Ja man pašreiz šī piecu apgabalu (ieskaitot Rīgas metropoli) reģionālā pieeja liekas visādā ziņā optimāla, tad jāpiezīmē, ka tai ir nopietna pretestība dažās centralizētajās politiskās partijās. Esmu dzirdējis, ka pret šo plānošanas apgabalu izveidi nostājas arī Liepāja un Ventspils, Kurzemes pilsētas ar savām, jau reģionāli šaurākām attīstības ambīcijām.

Ja šeit apskatītie pirmie darbi dod gan ieskatu par dažādo Latviju, gan dod praktiskas dabas norādījumus vēl nenobeigtām reformām un reģionālai attīstībai, tad trešā ir Vanaga un Vilkas mācību grāmata valsts un pašvaldību darbiniekiem, valsts pārvaldes studentiem un mācībspēkiem. Ja pirms dažiem gadiem Latvijā ar ASV vēstniecības pabalstu iznāca izcilas amerikāņu valsts pārvaldes teksts latviešu valodā, tad tagad to papildina un pat aizvieto jaunais, tieši Latvija rakstītais darbs par pārvaldes darbu pašvaldībās. Tā nav domāta tikai tradicionālo pilsētu un pagastu funkciju labākai izpildei. Tās 382 lpp. plaša vieta ir ierādīta pašvaldību pārvaldes sistēmai un darbam, To ievada vairāki, ļoti noderīgi salīdzinājumi ar citu ES valstu pašvaldību struktūru un funkcijām, bet šajā 382. lpp. darbā īpaši plaša vieta ir ierādīta pašvaldību pārvaldes sistēmai un darbam. Kā parasti mācību grāmatai, tai ir pievienota piemērota bibliogrāfija, kur izceļas latviešu un angļu valodā rakstīti darbi. Trūkst rietumos ierastā satura indeksa, bet to aizvieto ļoti sīkā satura uzskaite grāmatas sākumā.

Lasītājiem visvairāk interesēs taisni tas, kas raksturo Latvijas pašvaldības un to darbu šodien. Šo pārskatu, sadarbībā ar Latvijas Datu Nama vadītāju Brigitu Zepu, mums 140 liela formāta lpp. sniedz abi Vanagi un ievērojamais, ļoti respektētais LU emeritētais statistikas profesors Krastiņš. Šis ir pašvaldību pašvērtējumu apkopojums, kas centrējas uz konjunktūru un attīstību Latvijā šodien. Vērtējumi ir izdarīti par nodarbinātību, ekonomiku un finansēm un kultūras attīstību. Tiem seko vērtējumi par pašvaldību darba kvalitāti un pašvaldību reformām lokālā skatījumā. Viena no grāmatas dalām ir ļoti interesantie pašvaldību vadītāju vērojumi par viņu grūtībām un problēmām, bet citā apskatīti iedzīvotāju vērtējumi. Darbu nobeidz statistikas pielikumi, ieskaitot salīdzinošu informāciju par atsevišķiem pagastiem un novadiem, no samērā bagātās Rīgas un Pierīgas turīgās Mārupes līdz vistrūcīgākajām lauku pašvaldībām. Vērtējumos nepārsteidz aina par darbaspēka aizplūšanu uz Rīgu, kur tā tomēr trūkst. Ievērojama ir nepietiekama darbinieku kvalifikācija un darbinieku trūkums dažāda rakstura pakalpojumos un pašvaldību zemā administratīvā spēja. Līdz ar Latvijas straujo saimniecisko izaugsmi (ap 10 procentu 2005. gadā), gaidāmi ir budžeta uzlabojumi (ja tos neapēdīs inflācija), bet lielais vairums vadītāju uzskata, ka naudas nav pietiekami, lai pašvaldības varēt izpildīt visas tām uzdotās funkcijas. Lai arī ir dzirdēts par katastrofālu kvalificētu darbinieku trūkumu skolās un veselības aprūpē, to vadītāju aptauja neuzrāda (iedzīvotāji gan uz skolu kvalitāti skatās kritiskāk).

Kopā ņemot (Vanagi un Krastiņš: 89-90), pašvaldību vadītājus visvairāk satrauc biežās valdību maiņas, birokrātiju palielināšanās un to darba gausums, pārmērīgs likumu un noteikumu daudzums, nepietiekami naudas līdzekļi un inflācija, valsts budžeta sadale pēc partiju piederības principa, nepietiekama darbinieku kvalifikācija un apmācību iespējas. Autoriem patīkams ir pārsteigums, ka neviens no apjautātiem vadītājiem nav sūdzējušies par to, ka viņu vadītām pašvaldībām būtu par daudz jāmaksā finanšu izlīdzināšanas fondā. Iedzīvotāju vērtējumi (Vanagi un Krastiņš: 91-92) ir negatīvāki par vadītāju pašvērtējumiem. Slikti vērtēta ir Rīgas pārvalde, kur tā vienkārši stāv par tālu no tautas; labākais vērtējums ir par Vidzemi, kur vairāk dominē latvieši paši. Citiem vārdiem, nākotnes Latvijas progresā liela nozīme būs sabiedriskām attiecībām, ko raksturos iedzīvotāju lielāka, aktīva iesaiste attīstības procesos, kur mazāk kaitēs korupcija un kur valdīs lielāka uzticība.

Gundars Ķeniņš Kings