Raksts par ieguldījumiem,
rediģēts 2005. gada 17. decembrī
(Šī raksta publikācija
ir domāta 2006. gada sākumā. Šis ir īstais gada laiks pārdomāt
plānus drošākai nākotnei. Mēs dzīvojam lielu pārmaiņu,
lielas nedrošības un lielu neziņu laikā. Šie apstākļi
mani rosina ieteikt latviešiem abos kontinentos pārdomāt, pārvērtēt
un pārveidot savus plānus.)
NODROŠINĀT
SAVU NĀKOTNI
Gundars Ķeniņš Kings
I
Stanforda Universitātes finanšu
profesors Herberts Dūgals saviem maģistratūras studentiem ar
padomiem neskopojās. Reiz, pirms piecdesmit gadiem, viņš studentu
pavasara svētkos atbildēja jautājumu par to, kā tikt turīgam.
“Gribat būt bagāts? Ātrākais un vieglākais, tomēr
riskantais, veids ir apprecēt bagātu sievu!” Citiem vārdiem,
pie turības tikt nav viegli.
Īsti bagātu latviešu
Amerikā nav daudz. Latvijā dzimušie Amerikas lielbagātnieki nav
latvieši; tie ir ļaudis ar citu kultūru. Viņi jau agri sāk
izmantot tās iespējas, ko citi nesaredz. Viņi izceļas ar to,
ka viņi ļoti aktīvi atbalsta labdarīgus pasākumus savās
mītnes zemēs. Nedaudzie latviešu bagātnieki ir sekmīgi uzņēmēji,
kas ir uzauguši un uzsitušies nevis ar savu alkatību, bet ar laimi un mērķtiecīgu
darbu. Pārējie gandrīz visi ir labākie savu profesiju pārstāvji.
Arī viņi ir daudz sasnieguši ar lietpratīgu darbu. Latvijā
par bagātniekiem es uzskatu tos, kuriem bankas Latvijā piedāvā
savus pakalpojumus kārtot viņu internacionālos ieguldījumus,
ja tie sasniedz 200 000 eiro līmeni.
Turīgo latviešu skaits arī
aug. Tur starp citiem atkal atrodam kompetentus inženierus, kā arī
ārstus un juristus. Tie ir vidusšķiras ļaudis, kas ir īpaši
daudz ieguldījuši izglītībā. Lielais vairums ir, kā
sacīt, iztikuši. Es rēķinu, ka vismaz katra sestā latviešu
ģimene Amerikā ir turīga, kā sacīt, tikai klusi miljonāri
(šajā miljonā jāieskaita visu viņu aktīvi, ieskaitot
ieguldījumus viņu pensiju fondos.) Viņu nākotne jau liekas
nodrošināta.
Interesanti, ka šie un citi
Amerikas latvieši pie turības ir tikuši daudz strādājot un taupīgi
dzīvojot saimnieciski izdevīgos apstākļos. Amerikā
iebraucot, viņi strādāja viegli atrodamus darbus, mācījās,
pirka lētas automašīnas un vecākas mājas, izskoloja bērnus
universitātēs un atlika savu tiesu naudas nebaltām dienām.
Šodien viņi ir iepirkuši mājas vai dzīvokļus, bet vairums
ir izvairījušies no ieguldījumiem akcijās un citos vērtspapīros.
Latvieši ārzemēs dzīvo iztikuši. Latvijā atjaunojas un aug
pilsonīgā vidusšķira.
Latviešiem Latvijā ir gājis
daudz grūtāk. Pēc padomju valsts saimnieciskās sistēmas
sabrukuma Latvija tikai lēnām pielāgojās tirgus saimniecībai.
Ir padarīts diezgan daudz, bet daudz ir 15 gados nogulēts.
Saimniecisko attīstību joprojām kavē nepieņemami augsta
korupcija un savstarpēja neuzticība. Ja daži latvieši šajos gados
iekārtojās ļoti labi ar pazīšanos vadošās aprindās,
citi, kaut vai mazāku iespēju un lielāku zināšanu trūkuma
dēļ, netika daudz tālāk par pieticīgu vidusšķiras
dzīvi.
Gluži kā Vācijā vācieši
pēc kara, arī latvieši vispirms rūpējas par ēšanu un
apģērbšanos. Pēc tam pērk automašīnas, vēlāk
sāk plānot mājas vai dzīvokļa iepirkumus. Tā dzīvo
vislabāk nodrošinātie latvieši Latvijā.
Citiem latviešiem iet grūtāk.
Pusei no latviešiem nav pat bankas konta. Tie latvieši dzīvo no rokas mutē
un neiekrāj pat tik daudz, ko pirms simts gadiem ietaupīja kalpi uz
laukiem un strādnieki pilsētās, kuri agrāk iegādājās
savus namiņus Čiekurkalnā un Torņakalnā.
Progress nav kā silts
pavasara lietiņš, kas maigi aprasina visus vienādi. Tas ir visvairāk
saistīts ar jauninājumiem. Tas drīzāk nāk kā mežonīga
vētra, kas var sagāzt visu ierasto. Tāpat kā citas pārmaiņas,
progress savus labumus nepiedāvā vienādi.
Tālāk nav vērts
vispārināt tiešus vērtējumus naudā. Naudai nav visur
vienādas labklājības vērtības. Par Kalifornijas miljonāriem
laikrakstos var skatīt karikatūras, kas rāda miljonāru stāvam
pie savas pussakritušās būdas un vecā Volkswagen auto. Ceļā
uz turību daudzi latvieši Kalifornijā savlaicīgi iepirka savas
tagad dārgās mājas. Viņiem vai nu ir bijis daudz tālredzības
vai arī daudz laimējies.
Ziemeļrietumu štatos par to
pašu Kalifornijas miljonu var iepirkt dzīvokļu māju, lai iekasētās
īres maksas papildinātu ienākumus. Pensionāriem patīk pārcelties
uz lētāku dzīvi Vašingtona štatā, kur nav štata ienākumu
nodokļa un nav arī PVN pārtikas produktiem un zālēm.
Jāpiemin, ka tie, kas tālredzīgi
izglītojās un ar Laimas gādību strādāja jaunās
tehnoloģijas nozarēs, dzīvo iztikuši gan Amerikā, gan
Latvijā. Viņu lielais un izdevīgais ieguldījums ir bijis viņu
pašu izglītībā. Salīdzinot ar citiem, viņu atalgojums
un vēlāk arī viņu iekrājumi un viņu pensijas ir
augsti.
Tā tad kopīgais ir strādīgums
un taupīgums, kas gan ne tuvu nesasniedz paskopo ķīniešu un
skotu ieguldījumus. Sava nozīme ir laimei vai apsviedībai mainīgos
apstākļos, izglītībai un aroda izvēlei. Arī ar
darbiem tā, ka šādos apstākļos mainās izvelēto
karjeru raksturs un izvēlētas karjeras. Pie turības ir visgrūtāk
tikt, visu mūžu darot vienu un to pašu vienā un tajā pašā
darba vietā. Lielākā profesionālās kustības brīvība
un apsviedība balstās uz plašu izglītības bāzi un
noderīgu ekspertīzi.
Tā arī nonākam pārdomām
par mērķiem un ļoti personiskas ietaupījumu un ieguldījumu
stratēģijas veidošanu. Nonākam pie vispār ievērojamiem
slēdzieniem:
Ieguldījumu stratēģija
ir saistīta ir individuālu dzīves ziņu un nolūkiem, iekāroto
ģimenes dzīves stilu un izvēli par to, ko tērēt vai
taupīt. Daži taupa vairāk, citi iekrāj mazāk.
Liela daļa no turības ir
saistīta ar aroda izvēli, iegūto izglītību, stiprām
ģimenes saitēm un ģimenes nekustamo īpašumu iegādi.
Liela nozīme šis stratēģijas
izveidošanā ir specifiskam dzīves posmam. Studenti ar sava laika
ieguldījumu, savas naudas un savu vecāku pabalstu iegūst izglītību,
kas noder gan izglītota cilvēka dzīvei, gan specifiskai karjerai.
Vēlāk, ieguldījumi ir mājas vai dzīvokļa ieguvei.
Šodien vairojas arī tālāki iekrājumi. Tos redzam pensiju
fondos, ko pieklājīgās darba vietās finansē abi, darba
devēji un viņu darbinieki. Ar visu to, pensionāru proporcija iedzīvotājos
aug, īpaši Eiropā. Tā norāda uz vēl neatrisinātām
problēmām nākotnē.
Beidzot, pensionārs domā,
kam viņš atstās pieklājīgu mantojuma masu. Amerikā,
kur krājēju proporcija tautā ir zema, redzam pastiprinātu
interesi par labklājības nodrošinājumu no sabiedrības
puses. Saredzam arī praktiskas grūtības to izdarīt.
Man liekas bīstami saistīt
ieguldījumu stratēģiju pašu ar lielākiem, citādi atzinības
vērtiem mērķiem. Labdarībai var atlikt savu ienākumu daļu
un tai var novēlēt lielāku mantojumu.
Vēl daudz grūtāk ir
savus finansiālos plānus saistīt ar komerciālas dabas ieguldījumiem
Latvijā. To varam vērot ar ārzemju latviešu nelaimēm, kas
rodas tad, kad ieguldījums piedalīšanās tādos, kas ir
uzskatāmi par sava veida palīdzības pasākumiem Latvijā.
Tad, trūkstot kopīgiem, saskaņotiem ieguldītāju mērķiem,
bez kompetentas vadības šīsdienas mainīgajos apstākļos
labi domāti ieguldījumi viegli aiziet bojā.
Rīgā birža un vērtspapīrus
tirgus vēl tikai veidojas. Liekas, ka tāpēc vēl tagad ir
viegli kontrolēt piedāvājumu un pieprasījumu ārpus normāla
tirgus. Latvijas kuģu sabiedrība apbrīnojamā kārtā
uzrāda lielas svārstības no viena gada pelņas līdz zaudējumiem
citā gadā. Latvijas firmas Grindeks vienas akcijas vērtība
īsā laikā pacēlās no viena līdz septiņiem
latiem. Tik lielas svārstības liek domāt par manipulācijām
ar informāciju, kas ir bijusi slēpta plašākai publikai. Slikti
informēti tirdzinieki daudzkārt zaudē.
Reiz vēl bēgļu laikā
pēc Otrā pasaules kara uzklīda sapņi par latviešu masveida
ieceļošanu eksotiskajā Tobago vai ziemeļnieciskā Mēnas
štatā. Ja no Mēnas projekta nekas neiznāca, tad senā
pieredze Tobago rāda, ka ideja turēties kopā visās lietās
tomēr nepasargā no iznīkšanas vai izklīšanas plašākā
pasaulē. Ar līdzīgu pieredzi Misisipi štata Senatobijas laukos
dalījās kādreizējie latviešu kokvilnas plūcēji un
viņu pēcnācēji.
Pat šie nedaudzie piemēri rāda,
ka pazīstamā žurnālista un sabiedriskā darbinieka Ojāra
Celles aicinājums iekrāto ieguldīt kādā Latvijas attīstības
fondā ir jāapsver vispusīgāk.
Grandiozus mērķus, kā
Abrenes kādreizējais pasākums vecā Francijas pilī, ir
neiespējami sasniegt ar latviešu ziedojumiem. Mērķi šādiem
pasākumiem ir pārāk plaši, lai tie ieinteresētu lielu un
ilgstošu atbalstītāju saimi. Nesalīdzināmi labāk ir
izveidoti Latvijas Okupācijas muzeja mērķi, tā sekmīga
darbība un patiešām ieinteresētu un iesaistītu ziedotāju
atbalsts. Daudz pareizāk darbojas arī Latvijā noorganizētais
Vītola stipendiju fonds. Jau sevi pierādījuši ir dažādi
citi sabiedriskie ieguldījumi vienkāršām, labi izprastām
vajadzībām. Tādi latviešiem ir sekmīgi veco ļaužu
nami Amerikā, Anglijā, Kanadā un Vācijā. Tur vērojami
kopīgi personiskie un sabiedriskie Ieguldījumi, kā arī
valsts atbalsts.
Šo ievadu noslēdzot, es
ceru, ka šis raksts, vismaz pa daļai, interesēs visus lasītājus.
Dažus vairāk, dažus mazāk. Rakstam varbūt ir pārsteidzoši
tā plaši filozofiskie pamati. Tos, kas vēlas lasīt tikai par
ieguldījumu finansiālo pusi, es aicinu vispirms pievērsties
šī raksta III sadaļai. Vēlos teikt, ka es visvairāk rakstu
tiem vidusšķiras latviešiem, kuri vēlas uzlabot un nodrošināt
savu un savas ģimenes finansiālo nākotni.
Kā jau labi zināms, latvieši ir labi taupītāji. Taupība
ir labs, pat nepieciešams ieguldījumu pamats. Šeit tālāk
teiktais vairāk attiecas uz iztikušiem latviešiem Latvijā, kas pelna
vismaz 400 latu mēnesī, kā arī turīgajiem, kuru ienākumi
sasniedz 1 000 latu mēnesī. Amerikā tas domāts vairumam no
latviešu ģimenēm, kas cer sev nodrošināt labāku nākotni.
Šis raksts jau tagad noderēs turīgajiem Amerikas latviešiem. Viņu
ienākumi sasniedz 100 000 dolāru gadā un tie jau ir vai drīz
būs miljonāri. Daļa no zemāk lasāmā noderēs
arī tiem, kas sevi uzskata par tikai iztikušiem latviešiem. Arī viņu
ģimenēm nāk klāt jauna vidusšķiras paaudze.
Latvijā agrākie ietaupījumi
ir gandrīz visi izgaisuši 1990. gadu sākumā. Es šodien Latvijā
par turīgu uzskatu labi izglītotu ģimeni, uzņēmēja
vai profesionāla rakstura darbu, kā arī māju vai dzīvokli
dzimtas īpašumā. Šie ir latvieši, kuri gan Amerikā, gan Latvijā
sāk rūpēties var savu ienākumu pietiekamību pensijas
gados.
II
Bagātība
Respektējama statistika un mūsu
pašu pieredze Amerikā rāda, ka pie turības un labas dzīves
ir vieglāk tikt zemēs, kur saimnieciskā rosība ir vairāk
vai mazāk atstāta uz tirgu orientētā sabiedriskā sistēmā.
Citiem vārdiem, ir turīgas un mazturīgas ģimenes un tautas.
Mēdz teikt, ka liels sociālais nodrošinājums noved pie zemākiem
ienākumiem un lielāka kolektīva bezdarba. No otras puses, tirgus
saimniecībā valda individuāla uzņēmība un jauninājumi.
Dzīve iet uz priekšu, kopā lielāku nedrošību, augstākā
labklājības līmenī. Tur atrodam gan lielākas iespējas,
gan vairāk riska, gan augstāka līmeņa labklājības.
Lai nodrošinātu nākotni, mums jālīdzsvaro dažāda
veida risks ar mūsu spējam pielāgoties mainīgiem laikiem un
meklēt jaunas, labākas iespējas. Tur neder tikai šaura finansiāla
rakstura analīze. Ir gudri tiekties uz augšu vairākās, arī
materiālās dimensijās.
Gan trūcīgas ģimenes,
gan mazturīgas tautas, kas cenšas sasniegt un pārsniegt savu kaimiņu
labklājību, to var izdarīt. Tad ar lielu apņēmību
un sīkstumu jāstrādā mērķtiecīgu darbu, kas
ir tirgū pieprasīts. Svarīgākais faktors ir gan individuālā,
gan visas tautas darba ražība.
Karā izpostītā
Somija un noplicinātā somu tauta mums dod lieliskus augstas ražības
un uzplaukuma paraugus. Tur dzīve iet uz priekšu, gan ar lielāku
nedrošību mainīgos apstākļos. Somijā tagad atrodam gan
lielākas iespējas, gan vairāk riska, gan augstāka līmeņa
labklājības. Lai nodrošinātu nākotni, arī latviešiem
ir jāmācas līdzsvarot dažāda veida risku ar mūsu iespējām
un gribu pielāgoties allaž jauniem apstākļiem un meklēt sev
jaunas, labākas iespējas.
Hārvarda Universitātes
profesors Benjāmiņš Frīdmans atrod, ka turība ir jāizprot
un jāvērtē tās plašākā nozīmē. Frīdmans
vēro, ka turīgie viņu kopienās ir laimīgāki, jūtas
ērtāk, ir iecietīgāki un miermīlīgāk izkārto
attiecības ar citiem. Vairāk kā mazturīgie, viņi ciena
demokrātiskus procesus. Šis apstāklis ir viens no tiem, kas mūs
rosina rūpēties par mūsu trūcīgajiem līdzpilsoņiem.
Es vēl no savas puses vēlos aizrādīt, ka tur, kur ir daudz
mantas, par to strīdas un tiesājas. Amerikā ir daudz vairāk
juristu kā inženieru. Līgumiem ir jābūt skaidriem. Tas jāņem
vērā visiem, kas sevi iesaista pasākumos un ieguldījumos,
kur svarīgas ir partneru attiecības. No šī viedokļa spriežot,
jau pašā sākumā ir ļoti, ļoti svarīgi vienoties
par kopīgiem mērķiem.
Normāls cilvēks cenšas
tikt uz augšu. Vispirms viņš cenšas iegūt iecerēto (vai atgūt
zaudēto) mantu un savu vietu sociālās attiecībās. Pēc
tam viņš vēlas sasniegt vairāk. Tik, cik ir ieguvuši viņam
līdzīgi ļaudis dotajos apstākļos. Proti, cilvēks
pielāgojas visiem apstākļiem, bet viņš ir ar sevi un citiem
visvairāk apmierināts tad, kad viņam dienu no dienas iet labāk.
Interesanti, ka agrāk iebraukušie un vietējā sabiedrībā
integrētie latvieši Apvienotajā Ķēniņvalstī un
Amerikā dzīvo labi, caurmērā vismaz virs iedzimto labklājības
līmeņa.
Šādos apstākļos arī
latviešiem mazāk skauž citu lielākā turība, un viņi
paši jūtas ierosināti padarīt un palīdzēt vairāk.
Viņu centība un sasniegumi nāk par labu viņiem pašiem un
citiem. Viņi paplašina tālākas izaugsmes pamatus sev un visai viņu
sabiedrībai.
Tirgus ekonomikas tēvs, lietišķs
skots, mācītājs un lietišķas ētikas profesors Adams
Smits savus norādījumus vērtīgai dzīvei mums dod jau
pirms pāris simt gadiem. Atceroties viņa mācīto, zinām,
ka tautu (un, protams, pašu) īstā bagātība nav mērojama
ne zeltā, ne sudrabā, bet lieliski padarot sabiedrības novērtēto
un pieprasīto. Smita tirgus saimniecības teorija reizēm satrauc
gan tās aizstāvjus, gan kritiķus. Proti, viņam nav tīras
teorijas, un viņa analīze lielā mērā balstās uz
praktiskā dzīvē vēroto. Viņa laikā to turību
sasniedz ar jaunu tehnoloģiju un labāk dalītu darbu no vienas
puses. No otras, atrodot saražotajām precēm plašāku tirgu, ceļas
darba ražība un samazinās izmaksas.
Īstenībā Smits nepūlas
vērtīgas dzīves saimniecisko dimensiju atdalīt no citiem
apsvērumiem par ētisku un vērtīgu dzīves veidu. Latviešiem
Juris Neikens, arī mācītājs, raksta, ka tikai tas darbs ir
svarīgs, kas ir lieti noderīgs. Domājot par iegūto, mēs
atceramies bībelisko domu, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien. To
citā veidā pirms simt gadiem pasniedz tik latviskais Kārlis
Skalbe savā pasakā par vērdiņu. Pēc mūslaiku sociālās
utopijas drausmīgajiem eksperimentiem un itin mehāniskās
industrializācijas sasniegumiem mēs atgriežamies pie tēvu tēvu
gudrības.
Mēs vēlamies dzīvot
pašiem patīkamu, materiāli pietiekamu, labi izglītotu,
sabiedriski atbildīgu, produktīvu cilvēku dzīvi. Mūsu
turība parasti atspoguļo šos mērķus, mūsu darbu, mūsu
izdevumus un ieguldījumus, mūsu zaudējumus un ieguvumus.
Tā arī plānojot
nodrošināto nākotni, mēs ievērojam gan savas vajadzības,
dažāda veida riskus un draudus, gan iespējas apgūt jaunas zināšanas
un iemaņas, kas noderēs lielajos laikmeta griežos. Šīs atziņas
mums jāveido un jāstiprina taisni tagad, kad mēs kļūstam
arvien atkarīgāki no negaidītiem, straujiem jauninājumiem
visas pasaules saimnieciskā un sabiedriskā dzīvē. Mēs mācāmies
gan paši uz savu roku gan no citiem ģimenē, skolā un darbā.
Visur valda neierastas, izdevīgas un riskantas pārmaiņas. Iecerētā
stabilitāte ir vairāk meklējama mūsu pašu spējās
un izdarībā. Šajā sakarībā ir jāpiemin, ka Latvijā,
intelektuālam kapitālam vēl pietrūkstot, valsts atbalsts
studējošiem ir visiem izdevīgs sabiedrības ieguldījums.
Ir nepietiekami un bīstami plānot
nākotnes darbus un sasniegumus tikai ierobežoti, tikai finansiālā
plāksnē vien. Mēs tomēr to palaikam darām, kaut vai tāpēc,
ka daži no svarīgajiem faktoriem nav a priori precīzi prognozējami
vai aprēķināmi. Precīzu aprēķinu trūkums
nemaina dažu apstākļu lielo nozīmi. Taisni otrādi. Ir gudri
pārdomāt taisni par to, kas vēl nav gluži skaidri saredzams.
Manuprāt, visas pasaules, un
arī Latvijas, saimnieciskā nākotnē liela nozīme četriem
faktoriem, kas lielā mērā noteic uzņēmuma attīstību
un tā vērtību tirgū:
Izdarīgas uzņēmības
un uzņēmumu vadības nozīme pieaug. Labākie
sasniegumi šodien ir vērojami tur, kur ir izdevies saliedēt vadības
stratēģiju ar darbinieku interesēm un īpašnieku prasībām.
Šī vairāku faktoru mijiedarbība man liekas izšķiroši
svarīga. Te izceļas visaugstākās kvalitātes darbs vēl
samērā jaunā nozarē.
Tehnoloģijas attīstība
pašreiz ir tik strauja, ka tās nozīme atsevišķās nozarēs
mainās no dienas dienā. Lielās iespējas un augstais
risks jāvērtē gan no darbinieku, gan ieguldītāju
viedokļa. Jāseko gan nozares, gan atsevišķu uzņēmumu
veiksmēm un neveiksmēm, jāmācas analizēt mainīgas
situācijas. Svarīgs faktors ir valsts atbalsta ieguldījumi šajās
nozarēs.
Izglītība un iemaņas,
ieskaitot ģimenē, skolā un darbā iegūto, norāda
uz mūsu lielāko ieguldījumu. Izglītība savieno.
Amerikas latviešu sasniegumi ir ievērojami. Tas, ka Latvijā ir
proporcionāli augstākais studentu skaits Eiropā man ļauj
nākotni saskatīt ar optimismu. Visā pasaulē ir redzams,
ka izglītība ir nosaka mūsu spējas apsvērt risku
izvēlētā darbā un ieguldījumos. Vispirms jāņem
vērā izkopta intelektuālā bāze mūsu plašākās
izvēles pamatiem un tālākiem nākotnes ceļiem.
Jauninājumi mēdz izšķilties uz jau agrāk iepazīto
zinātņu robežām vai to krustpunktiem. Šī iemesla dēļ
ir nepieciešamas gan vispārēja sagatavošanās dzīvei,
gan kompetences apguve šodien specifiskam darbam. Tā modernā
medicīnā sastopam ārstus ar papildus doktora grādiem tik
dažādos laukos, kā fizioloģijā, inženierzinātnēs,
saimnieciskā vadībā un tieslietās. Principā der
atcerēties domu, ka mēs mūsu darba mūžā nestāvēsim
uz vietas kādā iecerētā robā. Ir drošāk sākt
ar pārliecību, ka mēs mainīsimies paši, mainīsim
savu darba vietu vai karjeru, vai meklēsim jaunas zināšanas un to
pielietojumus. Varam būt droši, ka vēl daudz kas mainīsies.
Demogrāfiskie aspekti maina mūsu sabiedriskās attiecības un pienākumus. Ja arī augstāka darba ražība mums šodien atnes labu atalgojumu un varbūt arī lielu peļņu, tautas novecošanās rada jaunas iespējas un problēmas. Jau tagad lielā apgādājamo proporcija tautā pieaug. Līdz ar to jau mazākas proporcijas strādājošie kopā uztur ne tikai sevi, bet arī visus nestrādājošos.
Jaunajiem un vecākajiem ir dažādi
dzīves stili. Pirmie vairāk mācās un ceļo, otri tērē
mazāk, slimo vairāk, bet dzīvo ilgāk. Viņi nepērk
automašīnas un neceļ jaunas mājas. Tā materiāli turīga
un demogrāfiski novecojusies sabiedrība tomēr nonāk pie
arvien lielākām pārmaiņām. Tās raksturo lielākas
vajadzības medicīnas nozarē un pie atplūdiem auto rūpniecībā.
Ārstniecībā trūkst mediķu, auto rūpniecībā
trūkst darba. Šo situāciju Amerikā un Apvienotā
Ķēniņvalstī uzlabo ar maz ierobežotu imigrāciju.
Latvijā jaunu, aktīvu strādātāju masveidīga izceļošana
uz pastāvīgu (ne pagaidu) dzīvi ārzemēs stāvokli
pasliktina. Dzīves vietas maiņa, kas nav bez savām problēmām,
ir bieži saistīta ar vērtīgiem novērojumiem un kvalifikāciju
celšanu. Taivānā augstu vērtē tos ķiniešus, kuri tur
atgriežas uz pagaidu vai pastāvīgu dzīvi.
Viens faktors, kas ir saistīts
ar ieguldījumiem ir tas, ka sievietes, kas parasti dzīvo ilgāk
par vīriešiem, iegūst lielāku proporciju iedzīvotāju
demogrāfiskā struktūrā. Viņas vairāk un vairāk
pārņem uzkrāto ieguldījumu pārvaldi un apsaimniekošanu.
Viņas jau tagad rūpējas par tekošiem izdevumiem mājsaimniecībā.
Ir loģiski, ka latviešu sievietēm būtu jau laikus piedalīties
visos ģimenes ieguldījumu lēmumos.
Visas tautas labklājību
noteic tās kopējā produktivitāte, tās kopprodukts
(IKP). Darba ražība ceļas nevienādi. Ja izdarām ieguldījumus
privātā sektorā, ir ieteicams informēties par darba ražību
dotajā Latvijas saimniecības nozarē un uzņēmumā.
Nav ieteicams ieguldīt tur, kur neceļas darba ražība. Lai celtu
darba ražību, jāizmanto visas iespējas izmantot visas augstāk
minētās iespējas vairāk eksportēt, vairot un iesaistīt
gan zināšanu, gan fizisko un sociālo kapitālu. Jāņem vērā,
ka darba ražību ceļot, noder ne tikai zemākas ražošanas
izmaksas, bet vēl vairāk spējas radīt un pārdot arvien
vērtīgākas preces un pakalpojumus. Šajā ziņā
Igaunija ir par Latviju sekmīgāka. Tas ir labs piemērs tam, ko
var padarīt mērķtiecīga un pašapzinīga tauta.
Kopā ņemot šos apsvērumus,
redzam, ka nav sevišķi svarīgi mēģināt visu aprēķināt
naudā vai iegūt tikai mantu, ko var saēst kodes un rūsa. Mēs
arī atzīstam, ka mēs nevaram īsti pasargāt to, ko var
nozagt zaglis naktī, gan dienā. Tāpat mēs nekad neaprēķināsim,
cik ir vērta patīkama dzīve jaukā mājā, ko mums
dod pastaiga Siguldas pils parkā un ko iegūsim no labas grāmatas.
Pietiks zināt to, kas mums pašiem ir svarīgs. Šodien mēs zinām,
ka mēs visvairāk savu un mūsu tālāko nākotni nodrošinām
gan ar mūsu pašu un visas sabiedrības ieguldījumiem izglītībā,
gan ar atbalstu visai valstij svarīgā zinātnes nozarē, gan
ar mūsu ražību darbā.
Mēs varam sagaidīt, ka mūsu
pārdomas mums palīdzēs labāk saskatīt mūsu pašu
piederību un mērķtiecīgu lomu mainīgajā pasaulē.
Tālo nākotni, kā to savā pēdējā grāmatā
uzsver Roberts Konkests, izcils angļu-amerikāņu vēsturnieks
un literāts Stanforda Universitātes Hūvera institūtā,
paredzēt nevar. Šis slēdziens ir īpaši attiecas uz tautām,
kas agrāk bija padomju valdīšanā. Taču, mācoties no
iepriekš piedzīvotā, mēs varam sevi labāk nodrošināt
tuvākajai nākotnei. Līdz ar to iegūstam sīkstumu un
apsviedību, kas noderēs vienmēr. Arī šīs īpašības
palīdzēs veidot mūsu personiskos nākotnes plānus un aktīvi
piedalīties mūsu sabiedriskā dzīvē.
III
Mantiskā turība un finansiālie apsvērumi
Tagad es pievēršos finansiāla
rakstura ieguldījumiem. Tos parasti pērk, saglabā vai pārdod.
Tā ir manta ar naudas vērtību tirgus saimniecībā.
Savos piemēros es izmantoju
manas turīgās ģimenes pieredzi. Tā nav alkatīga, bet ir
finansiāli sekmīga. To es pazīstu vislabāk. Šī
pieredze atbilst manai pārliecībai par to, kas ir ieteicams citām
vidusšķiras ģimenēm. Tā visvairāk attiecas uz iespējām
Amerikā. Es ceru, ka ar laiku šie novērojumi un ieteikumi arvien vairāk
noderēs arī Latvijā.
Ģimenē, ko pieminēšu,
esam vīrs un sieva, pensionējies Pacifika Luterāņu Universitātes
profesors, agrākais Amerikas finanšu (Financial Executives) institūta
biedrs, un atpūtā aizgājusi rēķinvede. Mēs
sevi uzskatām par turīgiem un labi nodrošinātiem. Mēs tagad
cenšamies vairot mūsu kapitāla vērtību.
Mūsu dēls, agrāk grāmatvedis,
ir bibliotekārs. Liels mūzikas mīļotājs, viņš
augsti vērtē mierīgu, nesasteigtu un mazmainīgu darbu bez
spriedzes. Viņš dzīvo vienkāršu, bet ērtu dzīvi. Labs
savu iekrājumu saimnieks, viņš saviem ieguldījumiem pieskaita viņa
daļu viņa darba vietas pensiju fondā. Viņš ir turīgs
jau vēl pirms viņa pensijas gadiem.
Mūsu meita importē un pārdod
laboratoriju iekārtas farmācijas rūpniecībai, bet viņas
vīrs ir padomdevējs tajā pašā nozarē. Viņi ir jau
tagad turīgi. Viņi daudz ceļo, bet viņu mājas ir viņu
pastāvīgās darba vietas. Manas meitas un viņas vīra
lielākie ieguldījumi ir viņu jūrmalas mājā, ko viņi
pašreiz pārbūvē. Tur arī aug mans mazdēls, un tur krājas
viņa izglītības fonds.
Mana dēla plāni ir
visvienkāršākie. Viņš ir aizgājis no saspriegtā darba
saimnieciskā pasaulē, bet viņām patīk taupīt un būt
pastāvīgam. Viņš cenšas celt savu ieguldījumu vērtību
un turpināt savu mierīgo dzīvi.
Mantiskā turība
Turība daudziem ir manta. Tā
par mantisko turību mēs varam saukt tos materiālos ieguldījumus
un uzkrājumus, kas mūs var nodrošināt pret negaidītām
nelaimēm, vairot mūsu ienākumus un nostabilizēt mūsu
labklājības līmeni. Uzkrātā manta mums pieļauj būt
sabiedriski dāsniem tagad vai vēlāk.
No finansiālās perspektīvas
skatoties, mēs vēlamies gan drošību, gan augstākus ienākumus.
Kā vienā vai otrā gadījumā, ieguldījumu tiešā
un relatīvā vērtība mainās.
Naudas vērtību pa daļai
saēd inflācija. Šogad Amerikā tā 2006.gadā varētu
ap 4 procentiem, bet Latvijā tā turas augstu, ap 7 procentiem gadā.
Maza inflācija ir sava veida nodoklis, kas palīdz uzturēt
nodarbinātību un saimniecisko izaugsmi, īpaši lielajās
valstīs. Turpretim deflācija, ko raksturo pieaugoša naudas vērtība
un vispārējā cenu krišanās, norāda uz saimnieciskiem
atplūdiem un lielāku bezdarbu. Atskatoties uz neseno pagātni,
redzam, ka tie, kas savus iekrājumus tur banku tekošos kontos, pakāpeniski
un vienmēr zaudē to vērtību.
Latvijas iedzīvotāji savās
zeķēs paglabātās vai bankā noguldītās naudas
vērtību pazaudē ātrāk kā Amerikā. Jāpiezīmē,
ka Latvijas valdība cer inflācijas tempus samazināt līdz 3,5
procentu caurmēra līmenim 2008. gadā. Šis iecerētais līmenis
ir tuvu inflācijas tempam, ko Amerikā un Eiropas Savienība
uzskata par normālu.
Inflāciju nevar apstādināt
ar vienu vai diviem rīkojumiem. Taču neierobežota inflācija
savukārt sagrauj gan saimnieciskās, gan sabiedriskās attiecības.
Tuvākā nākotnē ieguldītāji var rēķināties
ar vismaz mērenu inflācijas tempu. Sekmīgākas kontroles
programmas prasa ilgāku laiku un visas tautas iesaisti. Ir lieliski, ja
valsts veido un iedzīvina visiem saprotamu saimniecisko politiku un tautas
attīstības ilgtermiņa stratēģiju.
Tā kā šodien naudas vērtību
lielā mērā nosaka kredītu pieprasījums un piedāvājums,
pret šo svārstību risku nodrošināties ir grūti. Mēs
pietiekami nepārzinām Šveices saimnieciskās izredzes, un mēs
īstenībā īsti neuzticamies ne eiro, ne Amerikas dolāram.
Zelts, ko agrāk uzskatījām par stabilu vērtību, šodien
savā cenā ļoti svārstās, jo tas ir kļuvis par tādu
kā pēdējo rezervi nemieru un vai pat panikas satrauktās
valstīs. Lielie piedāvājumi internacionālā tirdzniecībā
no Krievijas pēdējos gados samazina briljantu cenas.
Viss tek, viss mainās. No
ieguldījumiem visvairāk mainās akciju vērtība. Kā
to rāda Boeing, International Business Machines un Microsoft firmu
nesenā pieredze, akciju vērtība mainās ar firmas,
respektīvi, akcionāru, pašreizējo vai gaidāmo peļņu.
Vienalga kā lasām grāmatvežu sagatavotos darbības pārskatus,
firmas vērtība tajos ļoti konservatīvi atspoguļo tikai
vēsturiski ieguldītā, agrāk zaudētā un iegūtā
kapitāla vērtību. Grāmatās un grāmatvežu atskaitēs
par uzrādītā uzņēmuma kapitāla vērtību
nav tā vērtība tirgū. No ieguldītāju viedokļa
nozīmīga ir kapitāla tirgus vērtība, ko finanšu pārskatos
parasti lasām tikai kā īpašu piezīmi. Kapitāla vērtību
tirgū nosaka uzņēmuma pašreizējā vai sagaidāmā
peļņa. Tad, kad es biju padomdevējs Boeing apgādes daļā,
es tur ierosināju uzlabojumus ar tālejošām sekām. Šie uzņēmuma
iekšējie uzlabojumi īsā laikā pacēla peļņu
vairāk kā tirdzniecība ar transporta lidmašīnām.
Šī pieredze man norāda, ka ieguldīt kādā uzņēmumā,
ir informēti jānovērtē tā peļņas izredzes.
Tur, kur peļņa ir svārstīga, akcijas var zaudēt savu vērtību.
Tā tas vēl bija ar Boeing akcijām. Tās nokrita tad,
kad šī firma nespēja sekmīgi sacensties ar Airbus. Tagad,
atjaunojusi savas konkurēt spējas, Boeing akciju vērtība
ir gada laikā dubultojusies.
Galvenie mērķi un vienkāršotas ieguldījumu stratēģijas
Patērētāji visumā
maz plāno savus ieguldījumus. Amerikā, kur taupīt nav sevišķi
ierasts, lielākais patērētāju pirkums ir automašīna(s).
bet lielākais ieguldījums ģimenes mājas. Šie galvenie
izdevumi un ieguldījumi bieži vien nosaka ģimenes ienākumu,
izdevumu un pat aizņēmumu dinamiku. Automašīnas bieži pērk
uz parāda, bet mājas ieķīlā hipotēkas aizdevumam.
Šādi pirkumi un izdevumi ir vairāk vai mazāk saistīti ne
tik daudz ar transporta vai pajumtes funkcijām, bet ar pelnītāju
karjeru, sociālo vidi un viņu stāvokli sabiedrībā.
Šīs sadzīves normas pieļauj
pa daļai dzīvot ar kredītkartēm un tāpēc neprasa
tiešus uzkrājumus. Tā arī maz tiek plānots nākotnei,
kaut mājas vai dzīvokļa iegādei. Tāpēc, rūpējoties
par nākotnes nodrošināšanu, ir svarīgi kaut visvienkāršākā
veidā plānot ieguldījumus. Šie minimālie plāni ir jāierobežo
ar domu, ka sociālās pensijas nākotnē vairumam nebūs
pietiekamas, lai šie pensionāri iztiktu tikai ar tām. Ja darba mūža
sākumā varam uzņemties vairāk riska, tad vēlāk
izdzīvošanai domātie līdzekļi ir apsaimniekojami konservatīvi.
Tas tāpēc, ka mēs nevēlamies pārdzīvot savu maksātspēju.
Vairs nestrādājot peļņas darbu, ietaupījumi ir tie, kas
izceļ pensionāra labklājību no nabadzības.
Plānotos ieguldījumus sāksim
ar personiskās un visas ģimenes situācijas analīzi. Riska vērtējumus
noliksim pie malas vienkāršības dēļ, bet tos aizmirst nedrīkstam.
Negribam būt nabagi. Domāsim par ieguldījumiem, kas mūs
pasargā no naudas trūkuma ikdienas vajadzībām. Tikai pēc
tam apsvērsim iespējas kļūt turīgiem un dzīvot
ērtāk.
Jājautā, kādas ir mūsu
prioritātes, kas sasniedzams, kā to izdarīt. Jānoskaidro
ikdienas vajadzības. Izmaksām jāaprēķina nedēļas,
mēneša un gada personiskā budžeta apmēri. Katrā ziņa
ir ieteicams jau laikus rūpēties par jumtu virs galvas un bez tam
atlikt kādu, kaut mazu, daļu no atalgojuma ietaupījumiem.
Tātad mūsu pirmais finanšu
plāna mērķis ir izdarīt ieguldījumus, kas pietiekami
nodrošina mūsu tekošos maksājumus un rezerves nebaltām dienām.
Nākošais ir ilgtermiņa mērķis iegūt iecerēto izglītību,
ģimenes māju vai dzīvokli un vairot mūsu kapitāla vērtību.
Ņemot vērā strādājošo
ienākumus, šis minimālās iztikas rezerves var būt samērā
mazas, tradicionāli apmērām trīs vai četru mēnešalgu
lielumā. Šīs rezerves pietiekamību mēs paši palaikam pārbaudām,
to vismaz paceļot augstāk, lai vismaz nosegtu inflācijas radīto
reālo nodilumu.
Vairumam no pensionāriem svarīgākais
ir jau laikus iekrātais. Ja arī šīs veco ļaužu rezerves
atspoguļo mazākas ikdienas prasības, iekrājumi papildina
parasti tik nepietiekamās sociālās nodrošinātības un
mazu pensiju ienākumus.
Pirmajā gadījumā
ieguldītājs cenšas sevi nodrošināt pret īslaicīgu
bezdarbu un par lielākiem negaidītiem maksājumiem. Otrajā
ieguldītāja rūpes ir par to, lai viņš pārdzīvotu
iemīļoto kaķi un suni, bet nepārdzīvotu savus ietaupījumus.
Īpaši Latvijā šīs nepatīkamās izredzes ir ļoti
reālas. Mēs varam droši rēķināties, ka sociālās
pensijas ne Amerikā, ne Latvijā nekad nenosegs visas, īpaši
ārstēšanās vajadzības. Pensionāri šīs problēmas
var samazināt, paceļot savu darba mūžu un savlaicīgi realizējot
citus uzkrājumus un vairs mazāk vajadzīgu mantu.
Vairumam no mums šo finansiālo rezervju nozīme ir lielāka, kā mēs to parasti iedomājamies. Kopā ar saviem laikabiedriem mēs biežāk mainām darbu, cenšamies pielāgoties jauniem apstākļiem darbā, atgriežamies skolā vai izvēlamies citu karjeru. Bez pārmaiņām mēs varam arvien vairāk zaudēt ierasto un pierasto. Taču pārmaiņas var atnest negaidītas problēmas un prasīt naudu.
Vairumam no mums īstā
nauda šodien ir kredīts. Mēs uzticamies, ka mums par paveikto maksās,
mēs rēķināmies ar to, ka darba devēja naudas pārvedumu
mūsu banka pieņems, mēs ticam, ka skaidrā nauda nezaudēs
vērtību ļoti ātri. Mēs tomēr zinām, ka tirgus
saimniecībā uzkrātās materiālās vērtības
nav gluži stabilas, bet mainās ar visas tautas saimniecības dinamiku.
Tas visvairāk attiecas uz uzņēmējiem. Viņi arī uzņemas
lielāku risku. Taču galvenais, vismaz jau no Adama Smita laikiem, ir lūkoties,
lai padarīts būtu tirgus saimniecībā kvalitatīvi labs,
piegādāts laikā un saimnieciski vērtīgs.
Mazam ieskatam par mantas mainīgo
vērtību der atskatīties Latvijas nesenā pagātnē.
Ar padomju sistēmas sabrukumu ne tikai negaidīti sarūk iespējas
strādāt un pelnīt, bet ātri pazūd arī iepriekš
uzkrātais. Salīdzinot ar daudz sekmīgāko tirgus saimniecību
citur pasaulē, īpaši te pat kaimiņos, Igaunijā un Somijā,
Latvijas attīstība 15 gadu laikā ir bijusi lēnāka.
Latvijā ilgais pārejas laiks ir daudzkārt izniekots. Pieturēšanās
pie padomju laika iestādījumiem un ierašām ir tikai kavējusi
attīstību.
Vēl nav beigusies tā
sauktā valsts nozagšana vai izpārdošana par lētu cenu un ierobežotu
pircēju skaitu. Tie ir lielā mērā spekulatīvi pirkumi,
ar lielu risku un ļoti nedrošu nākotni. Pieredze Latvijā rāda,
ka tikai samērā nedaudzi agrākie valsts uzņēmumi spēj
aktīvi darboties modernā saimniecībā. Tie ir kroplīgi
fizisku preču ražotāji, kam nav īstas saites ar tirgu. Tie
izput, vai tos pārņem tie ieguldītāji, kuri labi pazīst
tirgus saimniecību.
Vieni pērk lētus lūžņus
un cer tos pārdot par augstāku cenu. Piemērs ir tie, kas ir pārdevuši
veselas iekārtas uz Ķīnu un tie, kas būtībā vēl
cer ko iegūt no nekustamo īpašuma vērtības. Otri pērk
uzņēmumu(s), ko viņi cer atveseļot un attīstīt. Viņus
interesē uzņēmuma spējas strādāt un pelnīt.
Ražošanas iekārtām un precēm bez pieprasījuma tirgū
nav normāla uzņēmuma vērtības. Bez tās materiālu
uzkrājumi un mašīnas ir vērtas tikai tik daudz, cik par tām
kāds maksā likvidācijas gadījumā. Tās ir lūžņu
cenas, relatīvi daudz zemākas kā izpārdotā lauku
saimniecībā, kur mainās tikai mantas īpašnieki, bet ne
lauksaimniecība pati.
Latvijā ļoti trūkst
visāda veida kapitāla. Es pirmā vietā lieku intelektuālo
kapitālu. Es tur iekļauju kvalifikāciju darbiem, kas prasa augstāko
izglītību un pat pārskološanos, lai piemērotos nodarbinātības
struktūrai visā valstī. Ja tas ir sasniegts, tad Latvijas
saimniecisko izaugsmi, teiksim personisko un tautas turību, vietējie
krājēji varēs to atbalstīt ar saviem ieguldījumiem. Tas
pa daļai notiek uzņēmumos, kas spēj pelnīt ar mazu
tradicionālu kapitālu. Citādi pašreiz augstos attīstības
tempus ar saviem ieguldījumiem noteic ārzemju firmas. Ārzemju
ieguldītājus visvairāk pievelk ar zemām algām saistītām
ražošanas izmaksas un samērā lētas nekustamo īpašumu
cenas. Tos atbaida Latvijas uzņēmēju sliktā slava 1990.
gados un korupcija šodien.
Ieguldījumu tirgus, mākleri, aģenti un finansiālie plāni
Arvien plašākā ieguldījumu
pasaulē atrodam arvien lielāku mākleru un finansiālo aģentu
lomu. Šai parādībai ir vairāki iemesli. Būtībā
ieguldītāji vērtspapīrus pērk tirgū ar mākleru
starpniecību. Latviešiem mākleri piedāvā lielu ieguldījumu
izvēli un palīdz samazināt risku ar ieguldījumu izkliedi.
Man ir grūti iedomāties ieguldītājus, kas pērk obligācijas,
akcijas vai citus vērtspapīrus bez konsultācijām ar kādu
mākleri. Manuprāt, mākleru pakalpojumu vērtīgākā
funkcija ir samazināt ieguldītāja risku.
Relatīvi augstu risku uzņemas
tie, kas savus ieguldījumus koncentrē. Labs piemērs Latvijā
ir Grindeks firmas akcijas. Visa farmācijas nozare visā pasaulē
ātri aug, jo aug veco ļaužu proporcija iedzīvotāju struktūrā
un aug arī zinātnisko atklājumu nozīme. To, protams, ir ievērojuši
daudzi ieguldītāji, arī tie ārzemnieki, kas pērk Grindeks
akcijas. Var pieņemt, ka bagātie ieguldītāji ir
pietiekami labi iepazinuši Grindeks darbību, un tā ir samazinājuši
šo apzināto risku un savus pirkuma izdevumus. Visumā tomēr jāsaka,
ka šodien vēl daudzi citi atturas no ieguldījumiem korumpētā
valstī, kur informāciju par uzņēmumu īsto vai gaidāmo
peļņu var manipulēt. Tāpēc arī Latvijā mazāk
pērk un pārdod akcijas. Pērk un pārdod rūpīgi izvērtētus
uzņēmumus.
Risku parasti samazina ar ieguldījumu
izkliedi un vērtspapīru izvēli, ko raksturo stabili, samērā
nelieli ieguldījumi. Tāds var būt obligāciju portfelis, kas
satur ne tikai Amerikas, bet arī citas obligācijas no valstīm ar
pierādītu maksātspēju stabilā naudā. Tāds var
būt ieguldījums kādā no akciju fondiem (mutual funds), kura
mērķi un darbība saskan ar ieguldītāja prioritātēm.
Mākleri kā agrāk, tā šodien pārstāv lielās
ieguldījumu (investment banks) firmas. Šīs firmas visvairāk
tirgo valsts un pašvaldību obligācijas un lielo uzņēmumu
akcijas. Vērtspapīru tirgus šodien ir internacionāls. Šajā
tirgū atrodam visāda veida ieguldījumu iespējas. Šeit mēs
tomēr runājam gan par lielām, gan par samērā mazām
firmām, kur parasti lielākā daļa no akcijām ir pārdotas
plašākai ieguldītāju publikai. Pavisam mazo firmu šajā
tirgū nav.
Saimniecisko uzplūdu gados
biržās un citos naudas tirgos pieprasījums ir tik liels, un piedāvājums
ir tik liels, ka akciju cenas pa daļai ceļas ar konjunktūru. Taču
tā sauktie spekulatīvie ieguldījumi palīdz stabilizēt
šos tirgus. Rezultātā ieguldījumu vērtība svārstās
samērā maz. Samērā maza ir arī peļņa. Tādi
sasniegumi, kā iepriekš neaprēķināmais Google akciju
pieaugums nepilna gada laikā ārkārtīgi reti sastopams. Nav vērts
māklerim prasīt, kur atrast tik lielu peļņu.
Aģenti mēdz būt
pavisam lielo ieguldītāju pārstāvji. Citi aģenti
darbojas nekustamo īpašumu un apdrošināšanas nozarēs.
Pirms gadiem piecdesmit mākleri
apkalpoja tikai bagātos un gādāja par ļoti rūpīgiem,
analītiskiem novērojumiem par izvēlētā uzņēmuma
vadību un firmas darbības finansiāliem rādītājiem.
Toreiz katra šāda analīze prasīja apmēram nedēļu
rūpīga darba, bet salīdzinājumi prasīja vēl citus
darbietilpīgus pētījumus. Mazie ieguldītāji tos nevarēja
atļauties.
Taču jau pirms četrdesmit
gadiem šo analītisko darbu atviegloja ar īpašām datorprogrammām.
Tās palīdzēja biežāk novērtēt atsevišķu
firmu darbību un to akcijas vai citus vērtspapīrus un tos sadalīt
pa dažādām riska, peļņas un citām kategorijām. Šodien
mēs varam izvēlēties gan par dažādu ieguldījumu ienesību,
to vērtības celšanos un to izkliedi. Te runājam par dažādiem
apvienotiem ieguldījumu fondiem (mutual funds).
Ieguldījumus tajos var izdarīt
ar aģentu vai mākleru palīdzību gan Amerikā, gan Latvijā.
Ja arī šo starpnieku pakalpojumi ir noderīgi, uz tiem nevar vienmēr
paļauties. Viņi pārstāv ieguldījumu firmas, un tur pētniecības
darbus visvairāk raksturo gudri sastādītu datorprogrammu
pielietojumi. Tur, pēc manām domām, trūkst pietiekamu vadības
un firmas tuvāko plānu novērtējumu. Tā kā daži mākleri
cenšas bieži un daudz pirkt un pārdot, ieteicams izvairīties no nepārdomātiem
darījumiem.
Katram ieguldītājam piemērotu
mākleru atrast nav viegli. Latvijā to vēl ir maz, un viņu
reputācija vēl nav nostabilizējusies. Savā ziņā
lielāku drošību mākleru pakalpojumos Latvijā dod Unibanka,
Hanzas banka un citas. Latvijā bankas izkopj savas mākleru
funkcijas. Amerikas komercbankām raksturīga ir tām uzticētu
ieguldījumu (trust funds) pārvalde un apsaimniekošana. Bankas
aktīvi meklē šīs pārvaldniecības iespējas, kas
parasti ir saistītas ar mantojumiem. ģimenes fondiem un dāvinājumu
izpildi. Vēl retāk Latvijā ir atrast uzticamus un kompetentus
finanšu padomdevējus. Zinu tika vienu, Amerikā izglītotu, finanšu
lietās kompetentu darba devēju Latvijā, kurš apmāca savus
darbiniekus, īpaši pensiju plānošanā.
Ilggadīgi un visvairāk
pieredzējušie mākleri, viņu firmu viceprezidenti, ir stipri aizņemti
un ir izvēlīgi jaunu klientu piesaistē. Viņu uzdevums ir
veidot ieguldītāju klientūru. Viņš pieņemamus klientus
parasti nodod vienam no saviem diviem vai trīs palīgiem. Jaunam
klientam, kurš varētu nākt ar vēl pieticīgu, teiksim 50 000
dolāru ieguldījumu, jārēķinās, ka atrastais mākleru
firmas pārstāvis būs jauns, ar vēl ierobežotu pieredzi. Šie
jaunie mākleri tomēr kompetenti pārzina tirgu un var klientam sagādāt
viņu firmas novērtējumus. Viņi mazāk gatavi iepazīt
jaunā klienta personiskos mērķus. Es ieteicu pie māklera
griezties ar personīgu ieguldījumu plānu, to ar viņu pārrunāt,
un dažas nedēļas vēlāk saņemt ieguldījumu firmas
pētnieku ziņojumus un māklera ieteikumus.
Iepazīstoties ar jaunu
klientu, mākleris no paša sākuma vēlas uzzināt, kaut vai
vispārējos vilcienos, klienta ienākumu un uzkrātā kapitāla
lielumu. Viņš ieteiks vispirms liks klientam izvēlēties viņa
finansiālos mērķus:
Ja iespējamais klients ir
visvairāk ieinteresēts pats pirkt un pārdot akcijas uz savu roku,
tad viņš to var izdarīt bez māklera pakalpojumiem ar interneta
palīdzību.
Mākleris savās pārrunās
ar klientu vēlēsies noskaidrot tā interesi par kapitāla vērtības
celšanos, kas šodien iespaido finansiālo ieguldījumu stratēģiju.
Viņš interesēsies par klienta ienākumu pietiekamību, par
nodomiem nodokļu lietās un viņa vajadzībām ieguldījumus
ātri pārvērst skaidrā naudā. Iespējams, ka viņš
paskaidros, ka spekulatīvi pasākumi, kur iecerēta ļoti
augsta peļņa un ko raksturo lieli, riskanti ieguldījumi, šeit
pieminētā stratēģiju izvēlē neiederas.
Mūsu attiecības ar mūsu
mākleru ir ilggadīgas. Gadu gaitā viņš ir labi iepazinies
ar mūsu finansiāliem darījumiem. Viņš ir daudz pieredzējis
mans agrākais students, kurš reizēm arī pats izmanto manu lemtspēju
un pieredzi. Mēs ar viņu pārskatām savu ieguldījumu
stratēģiju reizi gadā, tikai nereti izdarot biežākus ieguldījumus.
Viņš, varbūt pilnīgāk par mani pašu, izprot mūsu
ilgtermiņa mērķu un manas pieredzes nozīmi.
Tas pats mākleris izprot, ka
manas sievas un mani mērķi ir dzīvot ierastā labklājības
līmenī, droši saglabāt mūsu mantojuma masu un celt mūsu
ģimenes fonda vērtību.
Mūsu ieguldījumu stratēģijas
ir apzināti konservatīvas. Varbūt par daudz uzmanīga, bet
mums piemērota. Mūsu gados mēs nevēlamies raizēties par
mūsu ieguldījumiem.
Kā jau minēts, mana
sieva un es vēlamies turpināt ērtu dzīvi Amerikas apstākļos,
mums ierastā labklājības līmenī. Mēs vēlamies
droši saglabāt mūsu mantojuma masu un celt kapitāla vērtību
mūsu ģimenes fondam. Mēs mūsu īstermiņa naudas
rezerves atjaunojam reizi mēnesī. Pēc tam mēs pārceļam
daļu no citādi brīvās naudas uz citiem, ilgtermiņa
ieguldījumiem. Viena daļa no ilgtermiņa ieguldījumiem ir mūsu
pensiju papildinājumu avots. Kopā ar pensijām tie pašreiz viegli
nosedz mūsu ikdienas vajadzības un pieļauj arī iepriekš
neplānotus izdevumus vai citus ieguldījumus. Otra daļa ir ieguldījumi
ar gaidāmu kapitāla vērtības (capital gains) pieaugumu.
Mūsu mākleris apkalpo arī
manu dēlu un manu meitu. Arī viņu ieguldījumi atbilst viņu
mērķiem, dzīves veidam, talantiem un iespējām.
Mans dēls īstermiņa
ieguldījumos tur apmēram divu mēnešu ienākumus, bet citādi
viņš savus ieguldījumus koncentrē diezgan agresīvā
akciju fondā. Viņa mērķis ir turība un finansiāla
patstāvība. Viņš nevēlas savus ieguldījumus iesaldēt
mājā vai iepirktā dzīvoklī. Viņam patīk iespēja
visus savus ieguldījumus pie vajadzības pārvērst naudā.
Viņa sekmīgie ieguldījumi ir mērķēti uz mērenu
kapitāla vērtības pieaugumu.
Manas meitas ģimenē ir
divi pelnītāji ar augstiem, bet svārstīgiem ienākumiem
un izdevumiem. Viņu īstermiņa noguldījumi ir mazi, jo viņi
par savām rezervēm pamatoti uzskata agrāk iepirktās akcijas,
ko vajadzības gadījumā var viegli pārdot. Viņi pagaidām
turpina pēc iespējas daudz ieguldīt savā lielajā, vēl
neizmaksātā jūrmalas mājā. Arī citādi viņi
dzīvo ļoti iztikuši. Viņu burāšana vietējā līcī,
kā arī atvaļinājumu izbraukumi Amerikā un uz ārzemēm,
parasti ir ar savu lietišķo dimensiju. Tie veicina sadarbību ar viņu
partneriem un klientiem. Es un mana sieva reizēm papildinām mana mazdēla
izglītošanās fondu.
Ieguldījumu struktūra
Tālāk es mazliet vienkāršoti
pastāstu par manu, šodien samērā konservatīvo ieguldījumu
struktūru. Pirms es tai pievēršos tuvāk, es vēlos uzsvērt,
ka mūsu ieguldījumi augstākā izglītībā (manas
sievas maģistra un mani doktora grādi; mēs gādājām
arī par mūsu dēla un meitas augstāko izglītību līdz
bakalaura grādam) ir bijis mūsu vērtīgākais gan
intelektuālā, gan finansiālā ziņā. Seko īss pārskats
par mūsu pārējiem ieguldījumiem. Tie ir:
Nauda rezerves īstermiņa
ieguldījumos. Tie glabājas gan mūsu bankas kontā, gan pie mūsu
māklera, kurš (bez atlīdzības par šo pakalpojumu) kārto
maksājumus par pirkumiem, ko izdarām ar viņa firmas izsniegto
kredītkarti. Šie īstermiņa noguldījumi ir domāti tekošiem
maksājumiem. Mums mājās skaidras naudas tikpat kā nav. Mēs
iepludinām saņemtos pensiju maksājumus mūsu bankas kontā,
bet mūsu plašos pirkumus uz bezmaksas kredīta sedz ienākumi no mūsu
ieguldījumiem pašvaldību obligācijās. Augļu procenti mūsu
īstermiņa noguldījumiem bankas kontā ir nenozīmīgi,
un gluži nesedz inflācijā zaudēto. Ienākumus, kas pārsniedz
mūsu īstermiņa rezerves, mēs noliekam ilgtermiņa ieguldījumos.
Šos uzkrājumus mēs
uzturam trīs mēnešu ienākumu līmenī. Tie ir domāti
tekošiem izdevumiem, plānotiem atvaļinājumu braucieniem, īsti
negaidītiem izdevumiem un tādiem, ko mēs saucam par dulliem
(riskantiem un spekulatīviem) gājieniem. Tie balstās uz svaigu,
bet ļoti nepilnīgu informāciju. Pie dulliem gājieniem
ieskaitām mūsu neizdevušos ieguldījumu kāda jauna patērētāju
produkta izveidē, manu ļoti izdevušies Amgen akciju pirkumu
tad, kad šī firma plānoja lielāku laboratoriju iekārtu iegādi,
kā arī manas sievas ieguldījumu Microsoft akcijās;
pagaidām viņa vēl gaida uz sekmīgāku šīs firmas
iesaisti jaunos tirgos, kas tagad ir iesākusies.
Valsts un pašvaldību obligācijas
(municipal bonds), ko varētu saukt par groziņu ar dažādām
olām. Mūsu gadījumā tās ir dažādu pašvaldību,
slimnīcu, universitāšu un līdzīgu organizāciju
ilgtermiņa parādzīmes. Dzīvojot Amerikas Savienotās
Valstīs, kur ienākumu nodokļu sistēmu daži sauc par progresīvu,
mēs cenšamies izvairīties no tādiem ienākumiem par kuriem
ir jāmaksā nodokļi. Mūsu ienākumi no šī obligāciju
fonda ir atbrīvoti no federālās valdības uzliktajiem ienākumu
nodokļiem.
Gadiem ejot, šie ieguldījumi
ir pierādījuši savu noderību, lai pasargātu mūsu
mantojuma masas kapitālu un mums sniegtu papildus ienākumus. Mūsu
ieguldījumu obligāciju fondos (managed municipals) es uzskatu
par drošu gan tā kopumā. To nodrošina mūsu māklera firmas
gādātā ieguldījumu (un riska) izkliede. Fonda obligācijas
ir pietiekami dažādas, lai ienākumi no tām būtu samērā
stabili un labi līdzsvaroti pret lielākām svārstībām.
Citiem vārdiem, ieguldītā kapitāla vērtība lēnām
pieaug, un mūsu augļu procenti ir samērā stabili. Šī
tipa ieguldījums mums ir izdevīgāks par federālās valdības
obligācijām. Vairāku gadu laikā šeit ieguldītā
kapitāla vērtība ir negaidīti pieaugusi par apmēram 1
procentu, bet gada ienākumi pašreiz turas 5 procentu līmenī.
Citiem vārdiem, obligācijās ieguldītais kapitāls ir
saglabāts un nosargāts pret inflāciju tās pašreizējā
līmenī. Šo ieguldījumu lielums saskan ar mūsu mērķiem
un šīsdienas vajadzībām. Mēs to pirms vairākiem gadiem
pacēlām augstu pirms augsto tehnoloģijas firmu akciju sabrukuma,
bet tagad to paturam līdzšinējā līmenī.
Pensijas. Mūsu pensijas (pensions
and annuities), kopā ar beznodokļu obligāciju augļiem
mums nodrošina ērtu, pat bezrūpīgu, dzīvi. Šie ienākumi
ir stabili, un te izskaidrojums ir vienkāršs. Personiskie ieguldījumi
pensijām atrodas pensiju fondos, kas ienākumus parasti saņem no
obligāciju augļiem vai akciju tirgus. Ieguldītājs parasti
var izvēlēties šī ieguldījuma veidu un lielumu. Pirms
pensionēšanās mēs izvēlējāmies paši piemaksāt
10 procentus no manas mēnešalgas un tā papildināt darba devēja
10 procentu iemaksu, kopā veidojot gadskārtēju 20 procentu lielu
ieguldījumu Pacifika Luterāņu Universitātes izkārtotā
profesoru pensiju fondā TIAA-CREF). Pensijas lielumu visvairāk
nosaka ilggadīgās iemaksas. Tie profesori Amerikā, kas ir iekrājuši
mazāk, tagad bieži pelnās līdz 70 gadu vecumam un tā ceļ
savu pensiju ieguldījumu un vēlāko pensiju lielumu. Manos
atalgojuma gados mēs šo ieguldījumu novirzījām uz CREF mūsu
ieguldījuma vērtības celšanai, bet pēc manas pensionēšanās
mēs to pārcēlām uz TIAA stabilo pensiju fonda daļu,
kur ienākumi bija nodrošināti ar obligācijām.
Par to var teikt, ka šis mūsu
ieguldījums tagad atbilst sava veida apdrošināšanas polisei. Arī
te pastāv sava izvēle. Mēs esam izvēlējušies mums
abiem piemērotāko mazākās pensijas variantu, kas pilnas
pensijas ienākumus nodrošina mums abiem kopā vai vienam atsevišķi
uz mūžu.
Par sociālām mūža
pensijām mēs (un mūsu darba devēji) esam maksājuši
obligātos nodokļus. Šis pensijas, precīzi izsakoties, nodrošina
valsts no saviem ienākumiem saskaņā ar sociālo politiku. Šodien
tās liekas drošas. Grūti pareģot, kas notiks tālākā
nākotnē. Mana meita ir pārliecināta, ka sociālās
pensijas nākotnē ierobežos turīgiem ļaudīm. Viņa
ar sociālo pensiju nerēķinās. Viņas brālis cer to
saņemt, bet viņš arvien augstāk vērtē savu labāk
nodrošināto bibliotekāra pensiju.
Ņemot vērā mūsu
ieguldījumus pašvaldību obligāciju tirgū un pensiju fondos,
mums dzīvības apdrošinājumu tikpat kā nav. Es esmu paturējis
tikai man izdevīgo bruņoto spēku dzīvības apdrošināšanas
polisi; puse no šī ieguldījuma aizies dēlam, otra puse meitai).
Ieguldījumi akciju tirgū.
Šie ir mūsu vērtīgākie, arī riskantākie ieguldījumi.
To tirgus vērtība, kā reiz teica ieguldījumu banku
ķēniņš Dž. Pīrponts Morgans, svārstās. Vēl
pirms Otrā pasaules kara amerikāņu turīgās ģimenes
mēdza savu brīvo naudu ieguldīt tā sauktos bāra bērnu
un atraitņu akcijās. Tās bija akcijas, kas tajos laikos regulāri
maksāja itin stabilas dividendes. Atskatoties uz pēdējo simtgadi,
redzam, ka daudzas no šīm lielajām, reiz tik drošajām firmām
(telefona, dzelzceļu, un tramvaju līnijām) vairs augstas
dividendes nemaksā vai arī ir izputējušas pavisam.
Akciju tirgus tagad daudz vairāk
orientējas uz akciju (respektīvi, īpašnieku kapitāla) vērtības
celšanos. Cieši saistītas ar uzņēmuma peļņu, dažu uzņēmumu
akciju vērtība var ļoti pacelties pat ļoti svārstīgā
laikā. Šiem uzņēmumiem ir liela loma laikā, kad pārejam
uz laikmetu, kur saimnieciskā dzīvē dominē izglītība,
jaunas tehnoloģijas un pakalpojumi.
Atskatoties uz gadu desmitiem,
šīs svārstības nav kavējušas mūsu kapitāla vērtības
vispārēju pieaugumu. Pēdējos gados šie ieguldījumi,
orientēti tikai uz ieguldītā kapitāla vērtības celšanos
(growth and capital appreciation funds), ir pieauguši par apmērām
11 procentiem gadā, visumā virs biržas cenu caurmēra. Tie ir arī
izdevīgi no nodokļu maksātāju redzespunkta, jo šīs
akcijas pārdodot, par kapitāla vērtības pieaugumu jāmaksā
tikai nesamazināti nodokļi.
Par pārmaiņām
valsts nodokļu politikā un saimnieciskās dzīves novērtējumā
mēs daudz paļaujamies gan uz mūsu māklera, tas ir mūsu
finansiālā padomnieka, ziņojumiem, gan mūsu pašu vērojumiem.
Māklera ieteikumi ir saskanējuši ar mūsu mērķiem un
nolūkiem. Tie ir visumā bijuši sekmīgi, bet uz tiem pilnīgi
paļauties nevar.
Piemēram, es varu atzīties,
ka mēs vēl nesen izdarījām pāragrus ieguldījumus
Eiropā. Mūsu māklerim nodoto rīkojumu pamatā tomēr
ir mani piesardzīgie slēdzieni par saimniecisko stāvokli Amerikā.
Tie mēdz būt mazliet uzmanīgāki un izrādās tālredzīgāki
par tiem, ko lasām ikdienas ekonomiskā literatūrā, laikrakstā
The Wall Street Journal un iknedēļu Londonas žurnālā
The Economist.
Atgādinu, ka akciju tirgū
ieguldījumi ir riskantākie no visiem. Tāpēc ir labi rīkoties
nesteidzīgi un apdomīgi, reizēm palaižot garām dažas
lieliskas iespējas. Visumā varam teikt, ka mēs no mērena
riska akciju tirgū nebaidāmies. Mūsu mērķis šajā
gadījumā nav celt mūsu ienākumus, bet kapitāla vērtību
mūsu ģimenes fondam.
Mājas un nekustami īpašumi
(real estate). Vispirms stāstīšu par mūsu ģimenes
pieredzi. Tā ir bagāta ar pārsteigumiem.
Kā daudzi latvieši, mēs
uzskatām iepirktu ģimenes māju vai dzīvokli par nepieciešamu
un jau no seniem laikiem ierastu ieguldījumu. Mūsu māju mēs
nopirkām pirms 45 gadiem. Mūsu izvēlētie maksājumi bija
augsti diezgan, lai daļu no tiem varētu uzskatīt par taupības
veidu, par mums obligātiem mantas uzkrājumiem. Tad un vēl šodien
mūsu svarīgākie apsvērumi bija tās tiešais tuvums
darba vietai, labām skolām un tās piemērotība mūsu
ģimenes vajadzībām. Ja ar laiku mūsu mājas vērtība
ir daudzkārt cēlusies, vēl vērtīgāka liekas tās
zemes platība ar dārzu. Mūsu mežmalā mēs labprāt
vērojam putnu izdarības un ar zināmu prieku un nepatiku atrodam,
ka kustīgās vāveres apēd mūsu lazdu riekstus un puķu
sīpolus.
Taču mūsu apkārtne mainās un jādomā, ka kaimiņos drīz cels dzīvokļu mājas. Tad, kad mums šo māju un zemes mums vairs nevajadzēs, tās aizies ģimenes fondā. Par mājas un zemes vērtību jāpiezīmē, ka tā ilgus gadus stāvēja uz vietas. Ar laiku tā sāka celties.
Šodien, pēc 40 gadiem, tās
vērtība ir desmit reiz lielāka par sākotnējo. Tā
tikai pēdējā laikā ir augusi par apmēram 10-20
procentiem gadā. To var izskaidrot ar pārmaiņām Amerikas
saimnieciskā dzīvē, jaunu iedzīvotāju pieplūdumu
Takomā un tās apkārtnē, un augstākām algām.
Nozīmīgākie faktori ir Boeing detaļu fabrika mums tuvējā
pilsētiņā, augsto tehnoloģiju attīstība un ļoti
aktīva rosība ostā.
Vispār, mūsu pieticīgie
ieguldījumi nekustamos īpašumos ir bijuši visvairāk saistīti
ar to, kas ir licies vērtīgs mūsu ģimenes dzīvei. Tā,
bērnu un pašu priekam bijām, kopā ar citiem Amber Associates partneriem,
nopirkuši zemi pie kalnu upes ar mežu un mazu ezeriņu. Izņemot suni,
kas baidījās lāčus, mēs daudzus gadus izbraucām
īsākām atpūtas dienām uz šo upmalu. Vēl tagad mūsu
dēls un meita ar prieku atceres peldēšanos vasarā un lašu zveju
rudenī. Kad pārdevām šo īpašumu, mēs naudu ieguldījām
tālākā piepilsētas zemē.
Pēc ilgas gaidīšanas uz
pārmaiņām būvniecības noteikumos un augstāku
konjunktūru, Amber Associates arī šo īpašumu pārdeva.
Vēl nesen, 2005. gada oktobrī svinējām šīs ieguldījumu
grupas likvidēšanos. Tad arī pārrunājām riskus un
problēmas, kas ir saistītas ar nekustamiem īpašumiem, īpaši
tiem, kas ir izdevīgi pārdodami tikai pēc ilgāka, iepriekš
nenosakāma laika. Tie prasa uzmanīgu īpašuma uzraudzību un
pārvaldi. Dažos gadījumos īpaša loma ir galvenajam partnerim.
Tā viens cits no mūsu
ieguldījumiem zemē, ko raksturoja skaistas vietas, pārvērtās
kādas Kanadas firmas akcijās. Šīs akcijas mūsu grupas
galvenais partneris, pastāvīgais saimnieks (managing partner) un
pilnvarnieks pēc tam ieguldīja kādā celulozes un papīrfabrikā
uz Vācijas un Čehu republikas robežām. To diezgan nevarīgi
apsaimniekoja kāda Šveices firma, un mēs bijām laimīgi, ka
no šim akcijām tikām vaļā ar ļoti pieticīgu peļņu.
Šī avantūra, kaut izdevusies, mums atgādināja, cik svarīgi
ir ieguldītāju mērķi un sadarbošanās savā starpā.
Jāatzīst, ka pēdējā gadījumā mums vairs
nebija nekādas kontroles par negaidīto un neaprēķināmo
risku. Mums ļoti nepatika peldēt līdzi mūsu partneriem vēl
nepazīstamos ūdeņos.
Atgriežamies pie apsvērumiem
ģimenes mājas pirkumā. Ja pirmajā vietā vienmēr būs
ģimenes dažādās vajadzības, jau tūlīt otrajā
ir vieta saimnieciskiem apsvērumiem. Māju vērtību vispirms
paceļ un nodrošina iespējami liela rosība jaunās saimniecības
nozarēs un stiprs pieprasījums. Mājas novietojums labā vai
ļoti labā rajonā arī paceļ mājas vērtību.
Te runājam par to augstām cenām ne tikai Sanfrancisko un tās
Silikonielejas apkārtnē, bet arī Sandiego, Sietlā un citos
nozīmīgos akadēmiskos, pētniecības un jaunu pasākumu
centros.
Es, starp citu, vienu gadu nodzīvoju
īrētā dzīvoklī Sanfrancisko centrā, pie operas.
Tas atradās vesela kvartāla jaunceltnē, ko bija uzcēluši
bagātnieki no vīnogu dārziem Napas ielejā. Daļa no dzīvokļiem
bija izpārdoti privātīpašniekiem. Tur, izcilā vietā,
bija visas labierīcības, kā arī lielisks publiskais
transports. Es varēju gluži viegli iztikt bez automašīnas. Dzīvokli
izīrēt dzīvokļa īpašniekam bija labs ieguldījums.
Mani ikmēneša maksājumi īpašniekam finansēja viņa paša
regulāros maksājumus par dzīvokļa pirkumu. Tā vērtība
arī strauji cēlās. Novēroju, tur absolūti bija nepieciešama
kompetenta nama pārvalde un īrnieku izvēle.
Amerikā kārtīgu
īrnieku nav daudz. Šī iemesla dēļ ģimenes mājas
iznomāšanai, ir ieguldījumi, kas ir saisti ar lielu risku, ko nesedz
tā sauktās drošības depozīts. Liekas prātīgāk
ģimenes māju nopirkt savām vajadzībām un vēlāk
pārdot, bez rūpēm par īrnieku atbildības sajūtu un
godīgumu. Vispār, zemes īpašumi mēdz būt ilgtermiņa
ieguldījumi, kas bieži prasa neparedzēti ilgu laiku to realizācijai.
Māju vērtību var
pacelt vai noturēt zemas aizņēmumu procentu likmes. Tā kā
federālā centrālā banka tās paceļ, lai ierobežotu
inflāciju, kādreiz ir izdevīgi pārņemt pārdevēja
hipotekārās saistības, ja salīgtās augļu likmes
raksturo zemi procenti. Kaut vai viena procenta starpība 15-20 gados pircējam
sastāda ievērojamu ietaupījumu vai izdevumus. Katra ietaupījuma
procentu procenti gadu gaitā var būt krietna daļa no ieguldītāja
turības.
Māju pērkot vai pārdodot
ir jāņem vērā konjunktūra nekustamu īpašumu tirgū.
Salīdzinājumiem ar iepriekšējiem gadiem, par to bankas un
nekustamo īpašumu aģenti apkopo informāciju un par to vāc
un apkopo bankas un aģenti šajā tirgū. Takomā to raksturo
nesen pārdoto māju caurmēra vērtība (250 000 dolāru),
tukšo dzīvokļu un tirgū pieteikto, bet nepārdoto māju
skaits.
Īpašumi Latvijā. Mēs
savu Rīgas nama daļu esam uzdāvinājuši meitai, jo viņas
ilgtermiņa plāni saskan ar līdzīpašnieku uzskatiem par
šī nama tālāko nākotni. Mēs esam pieredzējuši dažu
latviešu draugu un amerikāņu kolēģu saimnieciskās
neveiksmes Latvijā. No tām mācoties, es ieteicu ārkārtīgi
uzmanīties ar ieguldījumiem Latvijas saimniecībā. No tiem
labākie liekas jaunas ģimenes mājas Rīgas pievārtē.
Nami Rīgas centrā ir pēdējā
laikā ļoti cēlušies savā vērtībā.
Jaunceltnes un pārbūves finansē ar ļoti strauji augošiem
hipotekāriem kredītiem (ap 40 procentiem pagājušā gadā).
Rīgas centrā jauna dzīvokļa cena sasniedz 1 300 latus par
kvadrātmetru, ko der salīdzināt ar zemākām cenām
citur (840 latu Berlīnē); prasītie hipotēku augļu
procenti saskan ar izdevīgām Rietumeiropas banku likmēm, un
Latvijas apstākļos nav augsti.
Mēs paši izvairāmies no
ieguldījumiem Latvijā. Ņemot vērā mūs cienījamo
vecumu, ilgtermiņa ieguldījumi Latvijā un ar tiem saistīto
lielo risku nav mums piemēroti. Mana meita šo risku samazina glabājot
savu naudu Latvijā tur pēc viņas domām visdrošākajā,
Māras, respektīvi, Sampo bankā. No otras puses, jāpiemin
samērā zemie nodokļi Latvijā. Faktiski Latvijā nav
nodokļu par realizētu ilgtermiņa kapitāla vērtības
celšanos.
Ieguldījumu izvērtējumi
Tālāk seko daži vārdi
par mūsu pārrunām ar mūsu mākleru, apsvērumiem un
pieredzi ar dažiem ieguldījumiem. Tās notika pēc dažām
telefoniskām sarunām. Tajās mēs apmainījāmies ar
dažiem novērojumiem un jautājumiem, dodot māklerim laiku
sagatavoties šim pārrunām.
Mūsu pašu budžeta aprēķini
arī mainās. Amerikas nodokļu sistēma 2006. gadā mainīsies
maz. Tomēr federālās valdības atbalsti ārstniecībai
un medikamentu iegādei mūsu ģimenei ļaus krietni ietaupīt.
Būs vairāk brīvas naudas.
Pēc aptaujām ar manu mākleri
par Amerikas fiskālo deficītu un iespējamo inflācijas paātrināšanos
nākošā gadā, mēs vēlākās pārrunās
pie labi klāta galda vispirms pārskatījām mūsu ieguldījumu
pietiekamību saskaņā ar mūsu galveniem mērķiem, to
struktūru, kā arī mūsu veiksmēm un neveiksmēm.
Tad vienojāmies likvidēt
daļu mana ieguldījuma akciju fondā ar garantētu vērtību
vairākiem gadiem. Pie 4 procentu inflācijas šādām garantijām
nav nekādas vērtības. Es šī ieguldījuma vietā izvēlējos
fondu ar internacionāla rakstura ieguldījumiem, īpaši Japānā,
kur nākošajos gados ir paredzama strauja saimnieciskā izaugsme. Es
sagaidu, ka šī un citu fondos ieguldītā tirgus vērtība
gada laikā pacelsies par vismaz 10 procentiem.
Mēs reizēm pērkam
akcijas atsevišķos uzņēmumos. To darām izņēmuma kārtā
tad, kad mēs jūtamies labāk informēti par uzņēmuma
peļņas izredzēm. Tiem, kam nav daudz piedzīvojumu atsevišķu
uzņēmumu akciju tirgū, ieteicam sākt ar pazīstamo, kaut
vai vietējo pārtikas lielveikalu ķēdi. Šajos, vairāk
patstāvīgos pasākumos, ieguldītājam ieteicams apsvērt
sekojošo:
Liekas, ka es doto situāciju
biju novērtējis pareizi. Tikai vēlāk redzēsim, vai esmu
palaidis garām vienreizēju izdevību. Ir ļoti iespējams,
ka manu pirmo aprēķinu laikā kādi lielie ieguldītāji
bija Nordstrom firmas darbību un peļņas izredzes izpētījuši
paši ar saviem aģentiem un tad pasteigušies citiem priekšā un ar
sev izdevīgiem masīviem pirkumiem pacēluši cenas biržā.
Mākleru informāciju saņem
daudzi ieguldītāji, un tā vienādo ieguldītāju kopīgo
gudrību un samazina apžilbinošu panākumu iespējas. Es pats izjūtu
gandarījumu, ka manas vecmodīgās analītiskās spējas
vēl nav galīgi nodilušas.
Ieguldījumus nav iespējams
izdarīt bez brīvas naudas vai aizņēmumiem. Regulāri
maksājumi par ģimenes māju ar laiku pieļauj citus ieguldījumus.
Taupīt, kaut vai 10 procentus no nopelnītā atalgojuma, ir
nopietna nepieciešamība taisni mazturīgiem darbiniekiem, kas to vēl
var izdarīt pirms sava darba mūža beigām. Svarīga ir dzelžaina
apņēmība taupīt. Amerikā ģimenēm ar diviem
pelnītājiem ieteic iztikt ar vienu, lielāko algu, un otru saņemto
algu atlikt ieguldījumiem. Īslaicīgu personisko vai ģimenes
deficītu var vajadzības gadījumā nosegt ar aizņēmumiem
vai agrāk uzkrātiem līdzekļiem.
Šiem budžeta aprēķiniem
seko ieguldījumu plāni sākas ar uzkrājumu un ieguldījumu
pārskatu un analīzi jaunākās informācijas gaismā.
Šī informācija ir noderīga, bet būtībā tikai
aptuvena. Manuprāt, analizēt ļoti precīzu, bet saturā
ierobežotu informāciju nav vērts. Daudz svarīgāk ir apsvērt
visu galveno, kaut neprecīzo.
Lielāko daļu no pārmaiņām
mūsu ieguldījumos noteic dažādi pareģojumi un to izvērtējumi
no mūsu puses. Ja senāk pietika pārdomāt ziņojumus par
stāvokli saimniecībā un ieskatīties dažu firmu finansiālos
pārskatos par pēdējiem pieciem gadiem, ar to šodien, lielo pārmaiņu
laikos, nepietiek.
Pārmaiņas paceļ
pareģojumu nozīmi. Šajā sakarībā ir vērtīgi
atcerēties sengrieķa Arhiloha teikto un agrākā rīdzinieka,
slavenā filozofa Īsajas Berlīna atkārtoto. Berlīns pareģus
un lēmējus sadala divās grupās, ežos un lapsās. Eži,
kā saka Berlīns, labi pazīst un ievēro tikai vienu, lielu
lietu. Citiem vārdiem, eži ir tie, kas pazīst un uzsver nedaudzas,
šķietami imperatīvas parādības, ieskaitot reālpolitiskus
lēmumus valstī, saimniecisko internacionalizāciju un lielos
civilizācijas konfliktus. Lapsu pieeja ir daudz uzmanīgāka, līdzsvarotāka
un visumā sekmīgāka. Lapsas zina daudzas lietas. Lapsas uzskata,
ka pasaule mainās līdz ar veiksmīgiem un neveiksmīgiem pasākumiem
un to mijiedarbību. Sekmes vienā vietā veicina inovāciju citā.
Neveiksmes bremzē.
Pēc ilggadīgiem novērojumiem
Kalifornijas U. Berklijā profesors Filips Tetloks ir nonācis pie vairākiem
slēdzieniem:
Sekmīgākie pareģi,
starp tiem lapsas, ir tie, kas vairāk apskata daudzus, varbūt sākumā
neievērojamus faktorus.
Pareģojumus var sadalīt
trīs variantos. Pirmie ir pareģojumi, kas piepildās. Otri ir tie,
kas nepiepildās. Trešais variants uzskata, ka pareģotajā laikā
nekas daudz nemainīsies. Mana pieredze, īstu lapsu apspriedēs,
norāda, ka pat lielāko banku un citu firmu naudas saimnieki nespēj
vai negrib nekā daudz pareģot. Runājot par pārmaiņām
augļu procentos, viņi atzīstās, ka puslīdz normālos
apstākļos viņi nezina, vai šis likmes celsies vai mazināsies.
Kopīgos lēmumos viņi parasti vienojas par to, ka tās paliks
pašreizējā līmenī. Tas saskan ar citur teikto, ka sekmīgs
uzņēmuma vadītājs ir tas, ka izdara vairāk pareizus, kā
nepareizus lēmumus.
Izņēmums ir tad, kad
situāciju tiešām noteic kāds īpaši svarīgs faktors. Tāds
ir federālās centrālas bankas pārvaldes izvērtējumi
par Amerikas saimniecisko dzīvi. Parasti te ir liela loma daudzām analīzēm,
bet tās papildina novērotais un gaidāmais centrālās
bankas politikā attiecībā uz inflāciju un tās kontroli.
Šodien, kad savu darbu sāk jauns šīs bankas priekšsēdis, ir
radusies milzīga interese par viņa lēmumiem. Protams, ka šajā
situācijā pareģojumi krīt visām pusēm, bet īstie
naudas saimnieki labprātāk nogaida, kas notiks. Interesanti, ka federālās
bankas jaunākie pētījumi iekļauj aprēķinus par agrāk
neaprēķināmo, īpaši sarežģītos produktivitātes
vērtējumus, Amerikas saimniecībā. Ekonomisti Elena Magratana
un Edis Preskots federālā rezerves bankā Mineapolē ir pārliecināti,
ka līdz ar šiem aprēķiniem federālās centrālās
bankas lēmumi uzlabosies.
IV
Ieteikumi
Nobeidzot šo garo, bet nepilnīgo
rakstu, es ceru, ka tas būs pamatā lasītāju nopietnam
ieskatam viņu dzīvē. Ceru, ka tas viņiem palīdzēs
novērtēt savus sasniegumus un spējas, un tad paplašināt viņu
tuvākos un tālākos plānus. Tie kļūs vērtīgi,
ja viņi tos nopietni pārskatīs ik gadus un tos apņēmīgi
un noteikti iedzīvinās.
Es ceru, ka šī raksta lasītāji
būs pārtikuši un ar laiku sasniegs zināmu turību. Šo turību
tomēr vispareizāk ir izprast kā visas ģimenes labklājību.
Mainīgos laikos stipras ģimenes iegūst jaunu nozīmi. Tās
ir vērtība pati par sevi.
Mūsu, augstāk aprakstītās,
ģimenes situācijā es un mana sieva esam rūpējušies par
savu, mūsu dēla, mūsu meitas un mūsu mazdēla izglītību
mājās un skolās. Manuprāt, mēs mūsu ģimenes nākotni
nespējam droši pareģot. Līdz ar to es un mana sieva uzskatām,
ka mēs ar mūsu ieguldījumiem esam visas ģimenes finansiālās
labklājības garants. Tas ir iegūts, un mūsu rezerves liekas
pietiekamas.
Tagad domājam par to, ko atstāsim
pēc tam, kad būsim aizgājuši vēl lielākā atpūtā.
Tur mēs nekādu mantu sev līdzi neņemsim.
Mēs tagad sākam vairāk
plānot mūsu ģimenes fonda darbību un dāvinājumus.
Jau tagad mūsu nolūkos ir dāvinājumi, kas nodrošina augstāko
izglītību gan mūsu mazdēlam, gan palīdz citiem. Esam
ievērojuši, ka šajā ziņā mūsu gandarījums ir
liels, ja esam parūpējušies par labu stipendiātu izvēli un
viņu sasniegumiem. Te mums palīdz pieredze, kas iegūta, veidojot
stipendiju stratēģiju mūsu universitātē, kārtojot
stipendiju baltiešu studentu apmaiņas lietas Amerikā un apsekojot
vairāku Latvijas doktorantu karjeras. Sekmīgākie ir uz tehnoloģijām
orientēti uzņēmēji. Daži no tiem vismaz uz laiku ir arī
mācībspēki, kuri ar savu darbu ceļ izglītības
kvalitāti Latvijā.
Pirms nospraužam noteiktus mērķus,
mēs vēl pārdomājam rīcības izvēli saviem
ieguldījumiem izglītotā sabiedrībā. Ir labi iepazīties
ar to, kas notiek nozarē, ko mēs vērtējam augsti. Vēl
pirms naudas dāvinājumiem specifiskiem nolūkiem, es pēc
pensionēšanās esmu mācījis Latvijas augstskolās kā
viesprofesors, esmu vadījis mācībspēku un studentu apmaiņas
un izdarījis respektējamus pētniecības darbus. Esmu vienīgais
ārzemju latvietis, kas par to ir ieguvis tādu atzinību kā Spīdolas
balvu. Savus mācību materiālus un bibliotēku esmu
nodevis augstākai izglītībai Latvijā kopā ar piecām
grāmatām, ko esmu uzrakstījis tieši latviešu vajadzībām.
Jāpiezīmē, ka vairāki mani Amerikas kolēģi ir
iesaistījušies labos darbos, ka palīdz Igaunijā un Latvijā.
Arī viņi ir devuši savu laiku, savas grāmatas un citus
pakalpojumus par velti vai par niecīgu atlīdzību. Labi darbi
vienmēr atrod sev piemērotu vietu.
Mēs zinām, ka mēs
varam stipendiju dāvinājumus nodot Vītolu fondam Rīgā.
Mēs ļoti atzinīgi vērtējam Baltijas studiju apvienības
(AABS) stipendiātu sasniegumus Latvijā pēc viņu
studijām Amerikā.
Mēs vēl šajās lietās
mācāmies. Cenšamies palīdzēt tā, lai iegūtu ne
tikai indivīdi, bet visa sabiedrība. Domājam par mūsu mazdēlu,
kurš dzīvos vēl nepārredzamā nākotnē. Esam jau
nodibinājuši maģistratūras stipendiju Pacifika Luterāņu
universitātes saimnieciskās vadības skolā. Tā ir domāta
ārzemju studentam. Ar prieku pārskatām atskaites par pirmo
stipendiātu sasniegumiem. Pirmā absolvente ir izcili spējīga
studente no Gruzijas, kas pēc maģistratūras atgriezās
dzimtajā zemē. Pagājušā gadā mēs nodevām
nodevuši kapitālu stipendijai Igaunijas Biznesa skolā. Tā ir domāta
latviešu studentam, kas ārzemēs vēlas sagatavoties darbam
starptautiskai saimniecībai.
Seko mani ieteikumi tiem, kas vēlas
labāk nodrošināt savu nākotni:
Esiet gudri kā lapsas!
Novēlu visiem šī raksta
lasītājiem panākumus visā viņu dzīvē, šogad
un nākotnē. Novēlu viņiem nodrošinātu nākotni!
Novēlu viņiem tik lielas sekmes, kas viņiem atļaus palīdzēt
arī citiem!
Gundars Ķeniņš Kings