Raksts par ieguldījumiem, rediģēts 2005. gada 17. decembrī

(Šī raksta publikācija ir domāta 2006. gada sākumā. Šis ir īstais gada laiks pārdomāt plānus drošākai nākotnei. Mēs dzīvojam lielu pārmaiņu, lielas nedrošības un lielu neziņu laikā. Šie apstākļi mani rosina ieteikt latviešiem abos kontinentos pārdomāt, pārvērtēt un pārveidot savus plānus.)

 

 

NODROŠINĀT SAVU NĀKOTNI

 

Gundars Ķeniņš Kings

   

 

I

Taupība un turība

Stanforda Universitātes finanšu profesors Herberts Dūgals saviem maģistratūras studentiem ar padomiem neskopojās. Reiz, pirms piecdesmit gadiem, viņš studentu pavasara svētkos atbildēja jautājumu par to, kā tikt turīgam. “Gribat būt bagāts? Ātrākais un vieglākais, tomēr riskantais, veids ir apprecēt bagātu sievu!” Citiem vārdiem, pie turības tikt nav viegli.

Mūsu attieksmes, pret turību vēl veidojas gan Amerikā, gan Latvijā. No vienas puses dzirdam sūkstīšanos par ideālu trūkumu, materiālismu, un globalizāciju pat no tiem, kas ar patriotisku sajūsmu ārzemēs par lētu naudu pērk lētas, Latvijā šūtas bikses. No otras, lasām aicinājumus dāsni ziedot vienam vai otram cēlam mērķim. Iztikušie latvieši arvien vairāk pievēršas ieguldījumiem pensiju fondos. Liekas, ka latvieši sāk vairāk apzināties, ka viņu nākotni nodrošina ne tik daudz valsts, kā viņu pašu ražīgs darbs, regulāri izdarīti ietaupījumu un gudri ieguldījumi. Viņi ir ievērojuši, ka materiālā turība ir tā, kas palīdz viņiem labi iztikt pašiem un palīdzēt citiem. Nauda nav mīlama, bet personiskā turība ir šodien stiprākais pamats nodrošinātai nākotnei. Citas iecerētās iespējas vēl joprojām ir tikai utopiskas ilūzijas.

Īsti bagātu latviešu Amerikā nav daudz. Latvijā dzimušie Amerikas lielbagātnieki nav latvieši; tie ir ļaudis ar citu kultūru. Viņi jau agri sāk izmantot tās iespējas, ko citi nesaredz. Viņi izceļas ar to, ka viņi ļoti aktīvi atbalsta labdarīgus pasākumus savās mītnes zemēs. Nedaudzie latviešu bagātnieki ir sekmīgi uzņēmēji, kas ir uzauguši un uzsitušies nevis ar savu alkatību, bet ar laimi un mērķtiecīgu darbu. Pārējie gandrīz visi ir labākie savu profesiju pārstāvji. Arī viņi ir daudz sasnieguši ar lietpratīgu darbu. Latvijā par bagātniekiem es uzskatu tos, kuriem bankas Latvijā piedāvā savus pakalpojumus kārtot viņu internacionālos ieguldījumus, ja tie sasniedz 200 000 eiro līmeni.  

Turīgo latviešu skaits arī aug. Tur starp citiem atkal atrodam kompetentus inženierus, kā arī ārstus un juristus. Tie ir vidusšķiras ļaudis, kas ir īpaši daudz ieguldījuši izglītībā. Lielais vairums ir, kā sacīt, iztikuši. Es rēķinu, ka vismaz katra sestā latviešu ģimene Amerikā ir turīga, kā sacīt, tikai klusi miljonāri (šajā miljonā jāieskaita visu viņu aktīvi, ieskaitot ieguldījumus viņu pensiju fondos.) Viņu nākotne jau liekas nodrošināta.  

Interesanti, ka šie un citi Amerikas latvieši pie turības ir tikuši daudz strādājot un taupīgi dzīvojot saimnieciski izdevīgos apstākļos. Amerikā iebraucot, viņi strādāja viegli atrodamus darbus, mācījās, pirka lētas automašīnas un vecākas mājas, izskoloja bērnus universitātēs un atlika savu tiesu naudas nebaltām dienām. Šodien viņi ir iepirkuši mājas vai dzīvokļus, bet vairums ir izvairījušies no ieguldījumiem akcijās un citos vērtspapīros. Latvieši ārzemēs dzīvo iztikuši. Latvijā atjaunojas un aug pilsonīgā vidusšķira.  

Latviešiem Latvijā ir gājis daudz grūtāk. Pēc padomju valsts saimnieciskās sistēmas sabrukuma Latvija tikai lēnām pielāgojās tirgus saimniecībai. Ir padarīts diezgan daudz, bet daudz ir 15 gados nogulēts. Saimniecisko attīstību joprojām kavē nepieņemami augsta korupcija un savstarpēja neuzticība. Ja daži latvieši šajos gados iekārtojās ļoti labi ar pazīšanos vadošās aprindās, citi, kaut vai mazāku iespēju un lielāku zināšanu trūkuma dēļ, netika daudz tālāk par pieticīgu vidusšķiras dzīvi.  

Gluži kā Vācijā vācieši pēc kara, arī latvieši vispirms rūpējas par ēšanu un apģērbšanos. Pēc tam pērk automašīnas, vēlāk sāk plānot mājas vai dzīvokļa iepirkumus. Tā dzīvo vislabāk nodrošinātie latvieši Latvijā.  

Citiem latviešiem iet grūtāk. Pusei no latviešiem nav pat bankas konta. Tie latvieši dzīvo no rokas mutē un neiekrāj pat tik daudz, ko pirms simts gadiem ietaupīja kalpi uz laukiem un strādnieki pilsētās, kuri agrāk iegādājās savus namiņus Čiekurkalnā un Torņakalnā.  

Progress nav kā silts pavasara lietiņš, kas maigi aprasina visus vienādi. Tas ir visvairāk saistīts ar jauninājumiem. Tas drīzāk nāk kā mežonīga vētra, kas var sagāzt visu ierasto. Tāpat kā citas pārmaiņas, progress savus labumus nepiedāvā vienādi.  

Tālāk nav vērts vispārināt tiešus vērtējumus naudā. Naudai nav visur vienādas labklājības vērtības. Par Kalifornijas miljonāriem laikrakstos var skatīt karikatūras, kas rāda miljonāru stāvam pie savas pussakritušās būdas un vecā Volkswagen auto. Ceļā uz turību daudzi latvieši Kalifornijā savlaicīgi iepirka savas tagad dārgās mājas. Viņiem vai nu ir bijis daudz tālredzības vai arī daudz laimējies.  

Ziemeļrietumu štatos par to pašu Kalifornijas miljonu var iepirkt dzīvokļu māju, lai iekasētās īres maksas papildinātu ienākumus. Pensionāriem patīk pārcelties uz lētāku dzīvi Vašingtona štatā, kur nav štata ienākumu nodokļa un nav arī PVN pārtikas produktiem un zālēm.  

Jāpiemin, ka tie, kas tālredzīgi izglītojās un ar Laimas gādību strādāja jaunās tehnoloģijas nozarēs, dzīvo iztikuši gan Amerikā, gan Latvijā. Viņu lielais un izdevīgais ieguldījums ir bijis viņu pašu izglītībā. Salīdzinot ar citiem, viņu atalgojums un vēlāk arī viņu iekrājumi un viņu pensijas ir augsti.  

Tā tad kopīgais ir strādīgums un taupīgums, kas gan ne tuvu nesasniedz paskopo ķīniešu un skotu ieguldījumus. Sava nozīme ir laimei vai apsviedībai mainīgos apstākļos, izglītībai un aroda izvēlei. Arī ar darbiem tā, ka šādos apstākļos mainās izvelēto karjeru raksturs un izvēlētas karjeras. Pie turības ir visgrūtāk tikt, visu mūžu darot vienu un to pašu vienā un tajā pašā darba vietā. Lielākā profesionālās kustības brīvība un apsviedība balstās uz plašu izglītības bāzi un noderīgu ekspertīzi.  

Tā arī nonākam pārdomām par mērķiem un ļoti personiskas ietaupījumu un ieguldījumu stratēģijas veidošanu. Nonākam pie vispār ievērojamiem slēdzieniem:  

Ieguldījumu stratēģija ir saistīta ir individuālu dzīves ziņu un nolūkiem, iekāroto ģimenes dzīves stilu un izvēli par to, ko tērēt vai taupīt. Daži taupa vairāk, citi iekrāj mazāk.  

Liela daļa no turības ir saistīta ar aroda izvēli, iegūto izglītību, stiprām ģimenes saitēm un ģimenes nekustamo īpašumu iegādi.  

Liela nozīme šis stratēģijas izveidošanā ir specifiskam dzīves posmam. Studenti ar sava laika ieguldījumu, savas naudas un savu vecāku pabalstu iegūst izglītību, kas noder gan izglītota cilvēka dzīvei, gan specifiskai karjerai. Vēlāk, ieguldījumi ir mājas vai dzīvokļa ieguvei. Šodien vairojas arī tālāki iekrājumi. Tos redzam pensiju fondos, ko pieklājīgās darba vietās finansē abi, darba devēji un viņu darbinieki. Ar visu to, pensionāru proporcija iedzīvotājos aug, īpaši Eiropā. Tā norāda uz vēl neatrisinātām problēmām nākotnē.  

Beidzot, pensionārs domā, kam viņš atstās pieklājīgu mantojuma masu. Amerikā, kur krājēju proporcija tautā ir zema, redzam pastiprinātu interesi par labklājības nodrošinājumu no sabiedrības puses. Saredzam arī praktiskas grūtības to izdarīt.  

Man liekas bīstami saistīt ieguldījumu stratēģiju pašu ar lielākiem, citādi atzinības vērtiem mērķiem. Labdarībai var atlikt savu ienākumu daļu un tai var novēlēt lielāku mantojumu.  

Vēl daudz grūtāk ir savus finansiālos plānus saistīt ar komerciālas dabas ieguldījumiem Latvijā. To varam vērot ar ārzemju latviešu nelaimēm, kas rodas tad, kad ieguldījums piedalīšanās tādos, kas ir uzskatāmi par sava veida palīdzības pasākumiem Latvijā. Tad, trūkstot kopīgiem, saskaņotiem ieguldītāju mērķiem, bez kompetentas vadības šīsdienas mainīgajos apstākļos labi domāti ieguldījumi viegli aiziet bojā.  

Rīgā birža un vērtspapīrus tirgus vēl tikai veidojas. Liekas, ka tāpēc vēl tagad ir viegli kontrolēt piedāvājumu un pieprasījumu ārpus normāla tirgus. Latvijas kuģu sabiedrība apbrīnojamā kārtā uzrāda lielas svārstības no viena gada pelņas līdz zaudējumiem citā gadā. Latvijas firmas Grindeks vienas akcijas vērtība īsā laikā pacēlās no viena līdz septiņiem latiem. Tik lielas svārstības liek domāt par manipulācijām ar informāciju, kas ir bijusi slēpta plašākai publikai. Slikti informēti tirdzinieki daudzkārt zaudē.  

Reiz vēl bēgļu laikā pēc Otrā pasaules kara uzklīda sapņi par latviešu masveida ieceļošanu eksotiskajā Tobago vai ziemeļnieciskā Mēnas štatā. Ja no Mēnas projekta nekas neiznāca, tad senā pieredze Tobago rāda, ka ideja turēties kopā visās lietās tomēr nepasargā no iznīkšanas vai izklīšanas plašākā pasaulē. Ar līdzīgu pieredzi Misisipi štata Senatobijas laukos dalījās kādreizējie latviešu kokvilnas plūcēji un viņu pēcnācēji.  

Pat šie nedaudzie piemēri rāda, ka pazīstamā žurnālista un sabiedriskā darbinieka Ojāra Celles aicinājums iekrāto ieguldīt kādā Latvijas attīstības fondā ir jāapsver vispusīgāk.  

Grandiozus mērķus, kā Abrenes kādreizējais pasākums vecā Francijas pilī, ir neiespējami sasniegt ar latviešu ziedojumiem. Mērķi šādiem pasākumiem ir pārāk plaši, lai tie ieinteresētu lielu un ilgstošu atbalstītāju saimi. Nesalīdzināmi labāk ir izveidoti Latvijas Okupācijas muzeja mērķi, tā sekmīga darbība un patiešām ieinteresētu un iesaistītu ziedotāju atbalsts. Daudz pareizāk darbojas arī Latvijā noorganizētais Vītola stipendiju fonds. Jau sevi pierādījuši ir dažādi citi sabiedriskie ieguldījumi vienkāršām, labi izprastām vajadzībām. Tādi latviešiem ir sekmīgi veco ļaužu nami Amerikā, Anglijā, Kanadā un Vācijā. Tur vērojami kopīgi personiskie un sabiedriskie Ieguldījumi, kā arī valsts atbalsts.  

Šo ievadu noslēdzot, es ceru, ka šis raksts, vismaz pa daļai, interesēs visus lasītājus. Dažus vairāk, dažus mazāk. Rakstam varbūt ir pārsteidzoši tā plaši filozofiskie pamati. Tos, kas vēlas lasīt tikai par ieguldījumu finansiālo pusi, es aicinu vispirms pievērsties šī raksta III sadaļai. Vēlos teikt, ka es visvairāk rakstu tiem vidusšķiras latviešiem, kuri vēlas uzlabot un nodrošināt savu un savas ģimenes finansiālo nākotni.

Kā jau labi zināms, latvieši ir labi taupītāji. Taupība ir labs, pat nepieciešams ieguldījumu pamats. Šeit tālāk teiktais vairāk attiecas uz iztikušiem latviešiem Latvijā, kas pelna vismaz 400 latu mēnesī, kā arī turīgajiem, kuru ienākumi sasniedz 1 000 latu mēnesī. Amerikā tas domāts vairumam no latviešu ģimenēm, kas cer sev nodrošināt labāku nākotni. Šis raksts jau tagad noderēs turīgajiem Amerikas latviešiem. Viņu ienākumi sasniedz 100 000 dolāru gadā un tie jau ir vai drīz būs miljonāri. Daļa no zemāk lasāmā noderēs arī tiem, kas sevi uzskata par tikai iztikušiem latviešiem. Arī viņu ģimenēm nāk klāt jauna vidusšķiras paaudze.  

Latvijā agrākie ietaupījumi ir gandrīz visi izgaisuši 1990. gadu sākumā. Es šodien Latvijā par turīgu uzskatu labi izglītotu ģimeni, uzņēmēja vai profesionāla rakstura darbu, kā arī māju vai dzīvokli dzimtas īpašumā. Šie ir latvieši, kuri gan Amerikā, gan Latvijā sāk rūpēties var savu ienākumu pietiekamību pensijas gados.

 

 

II  

Bagātība  

 

Respektējama statistika un mūsu pašu pieredze Amerikā rāda, ka pie turības un labas dzīves ir vieglāk tikt zemēs, kur saimnieciskā rosība ir vairāk vai mazāk atstāta uz tirgu orientētā sabiedriskā sistēmā. Citiem vārdiem, ir turīgas un mazturīgas ģimenes un tautas. Mēdz teikt, ka liels sociālais nodrošinājums noved pie zemākiem ienākumiem un lielāka kolektīva bezdarba. No otras puses, tirgus saimniecībā valda individuāla uzņēmība un jauninājumi. Dzīve iet uz priekšu, kopā lielāku nedrošību, augstākā labklājības līmenī. Tur atrodam gan lielākas iespējas, gan vairāk riska, gan augstāka līmeņa labklājības. Lai nodrošinātu nākotni, mums jālīdzsvaro dažāda veida risks ar mūsu spējam pielāgoties mainīgiem laikiem un meklēt jaunas, labākas iespējas. Tur neder tikai šaura finansiāla rakstura analīze. Ir gudri tiekties uz augšu vairākās, arī materiālās dimensijās.  

Gan trūcīgas ģimenes, gan mazturīgas tautas, kas cenšas sasniegt un pārsniegt savu kaimiņu labklājību, to var izdarīt. Tad ar lielu apņēmību un sīkstumu jāstrādā mērķtiecīgu darbu, kas ir tirgū pieprasīts. Svarīgākais faktors ir gan individuālā, gan visas tautas darba ražība.  

Karā izpostītā Somija un noplicinātā somu tauta mums dod lieliskus augstas ražības un uzplaukuma paraugus. Tur dzīve iet uz priekšu, gan ar lielāku nedrošību mainīgos apstākļos. Somijā tagad atrodam gan lielākas iespējas, gan vairāk riska, gan augstāka līmeņa labklājības. Lai nodrošinātu nākotni, arī latviešiem ir jāmācas līdzsvarot dažāda veida risku ar mūsu iespējām un gribu pielāgoties allaž jauniem apstākļiem un meklēt sev jaunas, labākas iespējas.  

Hārvarda Universitātes profesors Benjāmiņš Frīdmans atrod, ka turība ir jāizprot un jāvērtē tās plašākā nozīmē. Frīdmans vēro, ka turīgie viņu kopienās ir laimīgāki, jūtas ērtāk, ir iecietīgāki un miermīlīgāk izkārto attiecības ar citiem. Vairāk kā mazturīgie, viņi ciena demokrātiskus procesus. Šis apstāklis ir viens no tiem, kas mūs rosina rūpēties par mūsu trūcīgajiem līdzpilsoņiem. Es vēl no savas puses vēlos aizrādīt, ka tur, kur ir daudz mantas, par to strīdas un tiesājas. Amerikā ir daudz vairāk juristu kā inženieru. Līgumiem ir jābūt skaidriem. Tas jāņem vērā visiem, kas sevi iesaista pasākumos un ieguldījumos, kur svarīgas ir partneru attiecības. No šī viedokļa spriežot, jau pašā sākumā ir ļoti, ļoti svarīgi vienoties par kopīgiem mērķiem.  

Normāls cilvēks cenšas tikt uz augšu. Vispirms viņš cenšas iegūt iecerēto (vai atgūt zaudēto) mantu un savu vietu sociālās attiecībās. Pēc tam viņš vēlas sasniegt vairāk. Tik, cik ir ieguvuši viņam līdzīgi ļaudis dotajos apstākļos. Proti, cilvēks pielāgojas visiem apstākļiem, bet viņš ir ar sevi un citiem visvairāk apmierināts tad, kad viņam dienu no dienas iet labāk. Interesanti, ka agrāk iebraukušie un vietējā sabiedrībā integrētie latvieši Apvienotajā Ķēniņvalstī un Amerikā dzīvo labi, caurmērā vismaz virs iedzimto labklājības līmeņa.  

Šādos apstākļos arī latviešiem mazāk skauž citu lielākā turība, un viņi paši jūtas ierosināti padarīt un palīdzēt vairāk. Viņu centība un sasniegumi nāk par labu viņiem pašiem un citiem. Viņi paplašina tālākas izaugsmes pamatus sev un visai viņu sabiedrībai.  

Tirgus ekonomikas tēvs, lietišķs skots, mācītājs un lietišķas ētikas profesors Adams Smits savus norādījumus vērtīgai dzīvei mums dod jau pirms pāris simt gadiem. Atceroties viņa mācīto, zinām, ka tautu (un, protams, pašu) īstā bagātība nav mērojama ne zeltā, ne sudrabā, bet lieliski padarot sabiedrības novērtēto un pieprasīto. Smita tirgus saimniecības teorija reizēm satrauc gan tās aizstāvjus, gan kritiķus. Proti, viņam nav tīras teorijas, un viņa analīze lielā mērā balstās uz praktiskā dzīvē vēroto. Viņa laikā to turību sasniedz ar jaunu tehnoloģiju un labāk dalītu darbu no vienas puses. No otras, atrodot saražotajām precēm plašāku tirgu, ceļas darba ražība un samazinās izmaksas. 

Īstenībā Smits nepūlas vērtīgas dzīves saimniecisko dimensiju atdalīt no citiem apsvērumiem par ētisku un vērtīgu dzīves veidu. Latviešiem Juris Neikens, arī mācītājs, raksta, ka tikai tas darbs ir svarīgs, kas ir lieti noderīgs. Domājot par iegūto, mēs atceramies bībelisko domu, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien. To citā veidā pirms simt gadiem pasniedz tik latviskais Kārlis Skalbe savā pasakā par vērdiņu. Pēc mūslaiku sociālās utopijas drausmīgajiem eksperimentiem un itin mehāniskās industrializācijas sasniegumiem mēs atgriežamies pie tēvu tēvu gudrības.  

Mēs vēlamies dzīvot pašiem patīkamu, materiāli pietiekamu, labi izglītotu, sabiedriski atbildīgu, produktīvu cilvēku dzīvi. Mūsu turība parasti atspoguļo šos mērķus, mūsu darbu, mūsu izdevumus un ieguldījumus, mūsu zaudējumus un ieguvumus.  

Tā arī plānojot nodrošināto nākotni, mēs ievērojam gan savas vajadzības, dažāda veida riskus un draudus, gan iespējas apgūt jaunas zināšanas un iemaņas, kas noderēs lielajos laikmeta griežos. Šīs atziņas mums jāveido un jāstiprina taisni tagad, kad mēs kļūstam arvien atkarīgāki no negaidītiem, straujiem jauninājumiem visas pasaules saimnieciskā un sabiedriskā dzīvē. Mēs mācāmies gan paši uz savu roku gan no citiem ģimenē, skolā un darbā. Visur valda neierastas, izdevīgas un riskantas pārmaiņas. Iecerētā stabilitāte ir vairāk meklējama mūsu pašu spējās un izdarībā. Šajā sakarībā ir jāpiemin, ka Latvijā, intelektuālam kapitālam vēl pietrūkstot, valsts atbalsts studējošiem ir visiem izdevīgs sabiedrības ieguldījums.  

Ir nepietiekami un bīstami plānot nākotnes darbus un sasniegumus tikai ierobežoti, tikai finansiālā plāksnē vien. Mēs tomēr to palaikam darām, kaut vai tāpēc, ka daži no svarīgajiem faktoriem nav a priori precīzi prognozējami vai aprēķināmi. Precīzu aprēķinu trūkums nemaina dažu apstākļu lielo nozīmi. Taisni otrādi. Ir gudri pārdomāt taisni par to, kas vēl nav gluži skaidri saredzams.  

Manuprāt, visas pasaules, un arī Latvijas, saimnieciskā nākotnē liela nozīme četriem faktoriem, kas lielā mērā noteic uzņēmuma attīstību un tā vērtību tirgū:  

Jaunajiem un vecākajiem ir dažādi dzīves stili. Pirmie vairāk mācās un ceļo, otri tērē mazāk, slimo vairāk, bet dzīvo ilgāk. Viņi nepērk automašīnas un neceļ jaunas mājas. Tā materiāli turīga un demogrāfiski novecojusies sabiedrība tomēr nonāk pie arvien lielākām pārmaiņām. Tās raksturo lielākas vajadzības medicīnas nozarē un pie atplūdiem auto rūpniecībā. Ārstniecībā trūkst mediķu, auto rūpniecībā trūkst darba. Šo situāciju Amerikā un Apvienotā Ķēniņvalstī uzlabo ar maz ierobežotu imigrāciju. Latvijā jaunu, aktīvu strādātāju masveidīga izceļošana uz pastāvīgu (ne pagaidu) dzīvi ārzemēs stāvokli pasliktina. Dzīves vietas maiņa, kas nav bez savām problēmām, ir bieži saistīta ar vērtīgiem novērojumiem un kvalifikāciju celšanu. Taivānā augstu vērtē tos ķiniešus, kuri tur atgriežas uz pagaidu vai pastāvīgu dzīvi.  

Viens faktors, kas ir saistīts ar ieguldījumiem ir tas, ka sievietes, kas parasti dzīvo ilgāk par vīriešiem, iegūst lielāku proporciju iedzīvotāju demogrāfiskā struktūrā. Viņas vairāk un vairāk pārņem uzkrāto ieguldījumu pārvaldi un apsaimniekošanu. Viņas jau tagad rūpējas par tekošiem izdevumiem mājsaimniecībā. Ir loģiski, ka latviešu sievietēm būtu jau laikus piedalīties visos ģimenes ieguldījumu lēmumos.  

Visas tautas labklājību noteic tās kopējā produktivitāte, tās kopprodukts (IKP). Darba ražība ceļas nevienādi. Ja izdarām ieguldījumus privātā sektorā, ir ieteicams informēties par darba ražību dotajā Latvijas saimniecības nozarē un uzņēmumā. Nav ieteicams ieguldīt tur, kur neceļas darba ražība. Lai celtu darba ražību, jāizmanto visas iespējas izmantot visas augstāk minētās iespējas vairāk eksportēt, vairot un iesaistīt gan zināšanu, gan fizisko un sociālo kapitālu. Jāņem vērā, ka darba ražību ceļot, noder ne tikai zemākas ražošanas izmaksas, bet vēl vairāk spējas radīt un pārdot arvien vērtīgākas preces un pakalpojumus. Šajā ziņā Igaunija ir par Latviju sekmīgāka. Tas ir labs piemērs tam, ko var padarīt mērķtiecīga un pašapzinīga tauta.  

Kopā ņemot šos apsvērumus, redzam, ka nav sevišķi svarīgi mēģināt visu aprēķināt naudā vai iegūt tikai mantu, ko var saēst kodes un rūsa. Mēs arī atzīstam, ka mēs nevaram īsti pasargāt to, ko var nozagt zaglis naktī, gan dienā. Tāpat mēs nekad neaprēķināsim, cik ir vērta patīkama dzīve jaukā mājā, ko mums dod pastaiga Siguldas pils parkā un ko iegūsim no labas grāmatas. Pietiks zināt to, kas mums pašiem ir svarīgs. Šodien mēs zinām, ka mēs visvairāk savu un mūsu tālāko nākotni nodrošinām gan ar mūsu pašu un visas sabiedrības ieguldījumiem izglītībā, gan ar atbalstu visai valstij svarīgā zinātnes nozarē, gan ar mūsu ražību darbā.  

Mēs varam sagaidīt, ka mūsu pārdomas mums palīdzēs labāk saskatīt mūsu pašu piederību un mērķtiecīgu lomu mainīgajā pasaulē. Tālo nākotni, kā to savā pēdējā grāmatā uzsver Roberts Konkests, izcils angļu-amerikāņu vēsturnieks un literāts Stanforda Universitātes Hūvera institūtā, paredzēt nevar. Šis slēdziens ir īpaši attiecas uz tautām, kas agrāk bija padomju valdīšanā. Taču, mācoties no iepriekš piedzīvotā, mēs varam sevi labāk nodrošināt tuvākajai nākotnei. Līdz ar to iegūstam sīkstumu un apsviedību, kas noderēs vienmēr. Arī šīs īpašības palīdzēs veidot mūsu personiskos nākotnes plānus un aktīvi piedalīties mūsu sabiedriskā dzīvē.

 

 

III  

 

Mantiskā turība un finansiālie apsvērumi

 

Tagad es pievēršos finansiāla rakstura ieguldījumiem. Tos parasti pērk, saglabā vai pārdod. Tā ir manta ar naudas vērtību tirgus saimniecībā.  

Savos piemēros es izmantoju manas turīgās ģimenes pieredzi. Tā nav alkatīga, bet ir finansiāli sekmīga. To es pazīstu vislabāk. Šī pieredze atbilst manai pārliecībai par to, kas ir ieteicams citām vidusšķiras ģimenēm. Tā visvairāk attiecas uz iespējām Amerikā. Es ceru, ka ar laiku šie novērojumi un ieteikumi arvien vairāk noderēs arī Latvijā.  

Ģimenē, ko pieminēšu, esam vīrs un sieva, pensionējies Pacifika Luterāņu Universitātes profesors, agrākais Amerikas finanšu (Financial Executives) institūta biedrs, un atpūtā aizgājusi rēķinvede. Mēs sevi uzskatām par turīgiem un labi nodrošinātiem. Mēs tagad cenšamies vairot mūsu kapitāla vērtību.  

Mūsu dēls, agrāk grāmatvedis, ir bibliotekārs. Liels mūzikas mīļotājs, viņš augsti vērtē mierīgu, nesasteigtu un mazmainīgu darbu bez spriedzes. Viņš dzīvo vienkāršu, bet ērtu dzīvi. Labs savu iekrājumu saimnieks, viņš saviem ieguldījumiem pieskaita viņa daļu viņa darba vietas pensiju fondā. Viņš ir turīgs jau vēl pirms viņa pensijas gadiem.  

Mūsu meita importē un pārdod laboratoriju iekārtas farmācijas rūpniecībai, bet viņas vīrs ir padomdevējs tajā pašā nozarē. Viņi ir jau tagad turīgi. Viņi daudz ceļo, bet viņu mājas ir viņu pastāvīgās darba vietas. Manas meitas un viņas vīra lielākie ieguldījumi ir viņu jūrmalas mājā, ko viņi pašreiz pārbūvē. Tur arī aug mans mazdēls, un tur krājas viņa izglītības fonds.  

Mana dēla plāni ir visvienkāršākie. Viņš ir aizgājis no saspriegtā darba saimnieciskā pasaulē, bet viņām patīk taupīt un būt pastāvīgam. Viņš cenšas celt savu ieguldījumu vērtību un turpināt savu mierīgo dzīvi.  

 

Mantiskā turība

 

Turība daudziem ir manta. Tā par mantisko turību mēs varam saukt tos materiālos ieguldījumus un uzkrājumus, kas mūs var nodrošināt pret negaidītām nelaimēm, vairot mūsu ienākumus un nostabilizēt mūsu labklājības līmeni. Uzkrātā manta mums pieļauj būt sabiedriski dāsniem tagad vai vēlāk.  

No finansiālās perspektīvas skatoties, mēs vēlamies gan drošību, gan augstākus ienākumus. Kā vienā vai otrā gadījumā, ieguldījumu tiešā un relatīvā vērtība mainās.  

Naudas vērtību pa daļai saēd inflācija. Šogad Amerikā tā 2006.gadā varētu ap 4 procentiem, bet Latvijā tā turas augstu, ap 7 procentiem gadā. Maza inflācija ir sava veida nodoklis, kas palīdz uzturēt nodarbinātību un saimniecisko izaugsmi, īpaši lielajās valstīs. Turpretim deflācija, ko raksturo pieaugoša naudas vērtība un vispārējā cenu krišanās, norāda uz saimnieciskiem atplūdiem un lielāku bezdarbu. Atskatoties uz neseno pagātni, redzam, ka tie, kas savus iekrājumus tur banku tekošos kontos, pakāpeniski un vienmēr zaudē to vērtību.  

Latvijas iedzīvotāji savās zeķēs paglabātās vai bankā noguldītās naudas vērtību pazaudē ātrāk kā Amerikā. Jāpiezīmē, ka Latvijas valdība cer inflācijas tempus samazināt līdz 3,5 procentu caurmēra līmenim 2008. gadā. Šis iecerētais līmenis ir tuvu inflācijas tempam, ko Amerikā un Eiropas Savienība uzskata par normālu.  

Inflāciju nevar apstādināt ar vienu vai diviem rīkojumiem. Taču neierobežota inflācija savukārt sagrauj gan saimnieciskās, gan sabiedriskās attiecības. Tuvākā nākotnē ieguldītāji var rēķināties ar vismaz mērenu inflācijas tempu. Sekmīgākas kontroles programmas prasa ilgāku laiku un visas tautas iesaisti. Ir lieliski, ja valsts veido un iedzīvina visiem saprotamu saimniecisko politiku un tautas attīstības ilgtermiņa stratēģiju.  

Tā kā šodien naudas vērtību lielā mērā nosaka kredītu pieprasījums un piedāvājums, pret šo svārstību risku nodrošināties ir grūti. Mēs pietiekami nepārzinām Šveices saimnieciskās izredzes, un mēs īstenībā īsti neuzticamies ne eiro, ne Amerikas dolāram. Zelts, ko agrāk uzskatījām par stabilu vērtību, šodien savā cenā ļoti svārstās, jo tas ir kļuvis par tādu kā pēdējo rezervi nemieru un vai pat panikas satrauktās valstīs. Lielie piedāvājumi internacionālā tirdzniecībā no Krievijas pēdējos gados samazina briljantu cenas.  

Viss tek, viss mainās. No ieguldījumiem visvairāk mainās akciju vērtība. Kā to rāda Boeing, International Business Machines un Microsoft firmu nesenā pieredze, akciju vērtība mainās ar firmas, respektīvi, akcionāru, pašreizējo vai gaidāmo peļņu. Vienalga kā lasām grāmatvežu sagatavotos darbības pārskatus, firmas vērtība tajos ļoti konservatīvi atspoguļo tikai vēsturiski ieguldītā, agrāk zaudētā un iegūtā kapitāla vērtību. Grāmatās un grāmatvežu atskaitēs par uzrādītā uzņēmuma kapitāla vērtību nav tā vērtība tirgū. No ieguldītāju viedokļa nozīmīga ir kapitāla tirgus vērtība, ko finanšu pārskatos parasti lasām tikai kā īpašu piezīmi. Kapitāla vērtību tirgū nosaka uzņēmuma pašreizējā vai sagaidāmā peļņa. Tad, kad es biju padomdevējs Boeing apgādes daļā, es tur ierosināju uzlabojumus ar tālejošām sekām. Šie uzņēmuma iekšējie uzlabojumi īsā laikā pacēla peļņu vairāk kā tirdzniecība ar transporta lidmašīnām. Šī pieredze man norāda, ka ieguldīt kādā uzņēmumā, ir informēti jānovērtē tā peļņas izredzes. Tur, kur peļņa ir svārstīga, akcijas var zaudēt savu vērtību. Tā tas vēl bija ar Boeing akcijām. Tās nokrita tad, kad šī firma nespēja sekmīgi sacensties ar Airbus. Tagad, atjaunojusi savas konkurēt spējas, Boeing akciju vērtība ir gada laikā dubultojusies.

   

Galvenie mērķi un vienkāršotas ieguldījumu stratēģijas

   

Patērētāji visumā maz plāno savus ieguldījumus. Amerikā, kur taupīt nav sevišķi ierasts, lielākais patērētāju pirkums ir automašīna(s). bet lielākais ieguldījums ģimenes mājas. Šie galvenie izdevumi un ieguldījumi bieži vien nosaka ģimenes ienākumu, izdevumu un pat aizņēmumu dinamiku. Automašīnas bieži pērk uz parāda, bet mājas ieķīlā hipotēkas aizdevumam. Šādi pirkumi un izdevumi ir vairāk vai mazāk saistīti ne tik daudz ar transporta vai pajumtes funkcijām, bet ar pelnītāju karjeru, sociālo vidi un viņu stāvokli sabiedrībā.  

Šīs sadzīves normas pieļauj pa daļai dzīvot ar kredītkartēm un tāpēc neprasa tiešus uzkrājumus. Tā arī maz tiek plānots nākotnei, kaut mājas vai dzīvokļa iegādei. Tāpēc, rūpējoties par nākotnes nodrošināšanu, ir svarīgi kaut visvienkāršākā veidā plānot ieguldījumus. Šie minimālie plāni ir jāierobežo ar domu, ka sociālās pensijas nākotnē vairumam nebūs pietiekamas, lai šie pensionāri iztiktu tikai ar tām. Ja darba mūža sākumā varam uzņemties vairāk riska, tad vēlāk izdzīvošanai domātie līdzekļi ir apsaimniekojami konservatīvi. Tas tāpēc, ka mēs nevēlamies pārdzīvot savu maksātspēju. Vairs nestrādājot peļņas darbu, ietaupījumi ir tie, kas izceļ pensionāra labklājību no nabadzības.  

Plānotos ieguldījumus sāksim ar personiskās un visas ģimenes situācijas analīzi. Riska vērtējumus noliksim pie malas vienkāršības dēļ, bet tos aizmirst nedrīkstam. Negribam būt nabagi. Domāsim par ieguldījumiem, kas mūs pasargā no naudas trūkuma ikdienas vajadzībām. Tikai pēc tam apsvērsim iespējas kļūt turīgiem un dzīvot ērtāk.  

Jājautā, kādas ir mūsu prioritātes, kas sasniedzams, kā to izdarīt. Jānoskaidro ikdienas vajadzības. Izmaksām jāaprēķina nedēļas, mēneša un gada personiskā budžeta apmēri. Katrā ziņa ir ieteicams jau laikus rūpēties par jumtu virs galvas un bez tam atlikt kādu, kaut mazu, daļu no atalgojuma ietaupījumiem.  

Tātad mūsu pirmais finanšu plāna mērķis ir izdarīt ieguldījumus, kas pietiekami nodrošina mūsu tekošos maksājumus un rezerves nebaltām dienām. Nākošais ir ilgtermiņa mērķis iegūt iecerēto izglītību, ģimenes māju vai dzīvokli un vairot mūsu kapitāla vērtību.  

Ņemot vērā strādājošo ienākumus, šis minimālās iztikas rezerves var būt samērā mazas, tradicionāli apmērām trīs vai četru mēnešalgu lielumā. Šīs rezerves pietiekamību mēs paši palaikam pārbaudām, to vismaz paceļot augstāk, lai vismaz nosegtu inflācijas radīto reālo nodilumu.  

Vairumam no pensionāriem svarīgākais ir jau laikus iekrātais. Ja arī šīs veco ļaužu rezerves atspoguļo mazākas ikdienas prasības, iekrājumi papildina parasti tik nepietiekamās sociālās nodrošinātības un mazu pensiju ienākumus.  

Pirmajā gadījumā ieguldītājs cenšas sevi nodrošināt pret īslaicīgu bezdarbu un par lielākiem negaidītiem maksājumiem. Otrajā ieguldītāja rūpes ir par to, lai viņš pārdzīvotu iemīļoto kaķi un suni, bet nepārdzīvotu savus ietaupījumus. Īpaši Latvijā šīs nepatīkamās izredzes ir ļoti reālas. Mēs varam droši rēķināties, ka sociālās pensijas ne Amerikā, ne Latvijā nekad nenosegs visas, īpaši ārstēšanās vajadzības. Pensionāri šīs problēmas var samazināt, paceļot savu darba mūžu un savlaicīgi realizējot citus uzkrājumus un vairs mazāk vajadzīgu mantu.  

Vairumam no mums šo finansiālo rezervju nozīme ir lielāka, kā mēs to parasti iedomājamies. Kopā ar saviem laikabiedriem mēs biežāk mainām darbu, cenšamies pielāgoties jauniem apstākļiem darbā, atgriežamies skolā vai izvēlamies citu karjeru. Bez pārmaiņām mēs varam arvien vairāk zaudēt ierasto un pierasto. Taču pārmaiņas var atnest negaidītas problēmas un prasīt naudu.

Vairumam no mums īstā nauda šodien ir kredīts. Mēs uzticamies, ka mums par paveikto maksās, mēs rēķināmies ar to, ka darba devēja naudas pārvedumu mūsu banka pieņems, mēs ticam, ka skaidrā nauda nezaudēs vērtību ļoti ātri. Mēs tomēr zinām, ka tirgus saimniecībā uzkrātās materiālās vērtības nav gluži stabilas, bet mainās ar visas tautas saimniecības dinamiku. Tas visvairāk attiecas uz uzņēmējiem. Viņi arī uzņemas lielāku risku. Taču galvenais, vismaz jau no Adama Smita laikiem, ir lūkoties, lai padarīts būtu tirgus saimniecībā kvalitatīvi labs, piegādāts laikā un saimnieciski vērtīgs.  

Mazam ieskatam par mantas mainīgo vērtību der atskatīties Latvijas nesenā pagātnē. Ar padomju sistēmas sabrukumu ne tikai negaidīti sarūk iespējas strādāt un pelnīt, bet ātri pazūd arī iepriekš uzkrātais. Salīdzinot ar daudz sekmīgāko tirgus saimniecību citur pasaulē, īpaši te pat kaimiņos, Igaunijā un Somijā, Latvijas attīstība 15 gadu laikā ir bijusi lēnāka. Latvijā ilgais pārejas laiks ir daudzkārt izniekots. Pieturēšanās pie padomju laika iestādījumiem un ierašām ir tikai kavējusi attīstību.  

Vēl nav beigusies tā sauktā valsts nozagšana vai izpārdošana par lētu cenu un ierobežotu pircēju skaitu. Tie ir lielā mērā spekulatīvi pirkumi, ar lielu risku un ļoti nedrošu nākotni. Pieredze Latvijā rāda, ka tikai samērā nedaudzi agrākie valsts uzņēmumi spēj aktīvi darboties modernā saimniecībā. Tie ir kroplīgi fizisku preču ražotāji, kam nav īstas saites ar tirgu. Tie izput, vai tos pārņem tie ieguldītāji, kuri labi pazīst tirgus saimniecību.  

Vieni pērk lētus lūžņus un cer tos pārdot par augstāku cenu. Piemērs ir tie, kas ir pārdevuši veselas iekārtas uz Ķīnu un tie, kas būtībā vēl cer ko iegūt no nekustamo īpašuma vērtības. Otri pērk uzņēmumu(s), ko viņi cer atveseļot un attīstīt. Viņus interesē uzņēmuma spējas strādāt un pelnīt. Ražošanas iekārtām un precēm bez pieprasījuma tirgū nav normāla uzņēmuma vērtības. Bez tās materiālu uzkrājumi un mašīnas ir vērtas tikai tik daudz, cik par tām kāds maksā likvidācijas gadījumā. Tās ir lūžņu cenas, relatīvi daudz zemākas kā izpārdotā lauku saimniecībā, kur mainās tikai mantas īpašnieki, bet ne lauksaimniecība pati.  

Latvijā ļoti trūkst visāda veida kapitāla. Es pirmā vietā lieku intelektuālo kapitālu. Es tur iekļauju kvalifikāciju darbiem, kas prasa augstāko izglītību un pat pārskološanos, lai piemērotos nodarbinātības struktūrai visā valstī. Ja tas ir sasniegts, tad Latvijas saimniecisko izaugsmi, teiksim personisko un tautas turību, vietējie krājēji varēs to atbalstīt ar saviem ieguldījumiem. Tas pa daļai notiek uzņēmumos, kas spēj pelnīt ar mazu tradicionālu kapitālu. Citādi pašreiz augstos attīstības tempus ar saviem ieguldījumiem noteic ārzemju firmas. Ārzemju ieguldītājus visvairāk pievelk ar zemām algām saistītām ražošanas izmaksas un samērā lētas nekustamo īpašumu cenas. Tos atbaida Latvijas uzņēmēju sliktā slava 1990. gados un korupcija šodien.

   

Ieguldījumu tirgus, mākleri, aģenti un finansiālie plāni

   

Arvien plašākā ieguldījumu pasaulē atrodam arvien lielāku mākleru un finansiālo aģentu lomu. Šai parādībai ir vairāki iemesli. Būtībā ieguldītāji vērtspapīrus pērk tirgū ar mākleru starpniecību. Latviešiem mākleri piedāvā lielu ieguldījumu izvēli un palīdz samazināt risku ar ieguldījumu izkliedi. Man ir grūti iedomāties ieguldītājus, kas pērk obligācijas, akcijas vai citus vērtspapīrus bez konsultācijām ar kādu mākleri. Manuprāt, mākleru pakalpojumu vērtīgākā funkcija ir samazināt ieguldītāja risku.  

Relatīvi augstu risku uzņemas tie, kas savus ieguldījumus koncentrē. Labs piemērs Latvijā ir Grindeks firmas akcijas. Visa farmācijas nozare visā pasaulē ātri aug, jo aug veco ļaužu proporcija iedzīvotāju struktūrā un aug arī zinātnisko atklājumu nozīme. To, protams, ir ievērojuši daudzi ieguldītāji, arī tie ārzemnieki, kas pērk Grindeks akcijas. Var pieņemt, ka bagātie ieguldītāji ir pietiekami labi iepazinuši Grindeks darbību, un tā ir samazinājuši šo apzināto risku un savus pirkuma izdevumus. Visumā tomēr jāsaka, ka šodien vēl daudzi citi atturas no ieguldījumiem korumpētā valstī, kur informāciju par uzņēmumu īsto vai gaidāmo peļņu var manipulēt. Tāpēc arī Latvijā mazāk pērk un pārdod akcijas. Pērk un pārdod rūpīgi izvērtētus uzņēmumus.  

Risku parasti samazina ar ieguldījumu izkliedi un vērtspapīru izvēli, ko raksturo stabili, samērā nelieli ieguldījumi. Tāds var būt obligāciju portfelis, kas satur ne tikai Amerikas, bet arī citas obligācijas no valstīm ar pierādītu maksātspēju stabilā naudā. Tāds var būt ieguldījums kādā no akciju fondiem (mutual funds), kura mērķi un darbība saskan ar ieguldītāja prioritātēm. Mākleri kā agrāk, tā šodien pārstāv lielās ieguldījumu (investment banks) firmas. Šīs firmas visvairāk tirgo valsts un pašvaldību obligācijas un lielo uzņēmumu akcijas. Vērtspapīru tirgus šodien ir internacionāls. Šajā tirgū atrodam visāda veida ieguldījumu iespējas. Šeit mēs tomēr runājam gan par lielām, gan par samērā mazām firmām, kur parasti lielākā daļa no akcijām ir pārdotas plašākai ieguldītāju publikai. Pavisam mazo firmu šajā tirgū nav.  

Saimniecisko uzplūdu gados biržās un citos naudas tirgos pieprasījums ir tik liels, un piedāvājums ir tik liels, ka akciju cenas pa daļai ceļas ar konjunktūru. Taču tā sauktie spekulatīvie ieguldījumi palīdz stabilizēt šos tirgus. Rezultātā ieguldījumu vērtība svārstās samērā maz. Samērā maza ir arī peļņa. Tādi sasniegumi, kā iepriekš neaprēķināmais Google akciju pieaugums nepilna gada laikā ārkārtīgi reti sastopams. Nav vērts māklerim prasīt, kur atrast tik lielu peļņu.  

Aģenti mēdz būt pavisam lielo ieguldītāju pārstāvji. Citi aģenti darbojas nekustamo īpašumu un apdrošināšanas nozarēs.  

Pirms gadiem piecdesmit mākleri apkalpoja tikai bagātos un gādāja par ļoti rūpīgiem, analītiskiem novērojumiem par izvēlētā uzņēmuma vadību un firmas darbības finansiāliem rādītājiem. Toreiz katra šāda analīze prasīja apmēram nedēļu rūpīga darba, bet salīdzinājumi prasīja vēl citus darbietilpīgus pētījumus. Mazie ieguldītāji tos nevarēja atļauties.  

Taču jau pirms četrdesmit gadiem šo analītisko darbu atviegloja ar īpašām datorprogrammām. Tās palīdzēja biežāk novērtēt atsevišķu firmu darbību un to akcijas vai citus vērtspapīrus un tos sadalīt pa dažādām riska, peļņas un citām kategorijām. Šodien mēs varam izvēlēties gan par dažādu ieguldījumu ienesību, to vērtības celšanos un to izkliedi. Te runājam par dažādiem apvienotiem ieguldījumu fondiem (mutual funds).

Ieguldījumus tajos var izdarīt ar aģentu vai mākleru palīdzību gan Amerikā, gan Latvijā. Ja arī šo starpnieku pakalpojumi ir noderīgi, uz tiem nevar vienmēr paļauties. Viņi pārstāv ieguldījumu firmas, un tur pētniecības darbus visvairāk raksturo gudri sastādītu datorprogrammu pielietojumi. Tur, pēc manām domām, trūkst pietiekamu vadības un firmas tuvāko plānu novērtējumu. Tā kā daži mākleri cenšas bieži un daudz pirkt un pārdot, ieteicams izvairīties no nepārdomātiem darījumiem.  

Katram ieguldītājam piemērotu mākleru atrast nav viegli. Latvijā to vēl ir maz, un viņu reputācija vēl nav nostabilizējusies. Savā ziņā lielāku drošību mākleru pakalpojumos Latvijā dod Unibanka, Hanzas banka un citas. Latvijā bankas izkopj savas mākleru funkcijas. Amerikas komercbankām raksturīga ir tām uzticētu ieguldījumu (trust funds) pārvalde un apsaimniekošana. Bankas aktīvi meklē šīs pārvaldniecības iespējas, kas parasti ir saistītas ar mantojumiem. ģimenes fondiem un dāvinājumu izpildi. Vēl retāk Latvijā ir atrast uzticamus un kompetentus finanšu padomdevējus. Zinu tika vienu, Amerikā izglītotu, finanšu lietās kompetentu darba devēju Latvijā, kurš apmāca savus darbiniekus, īpaši pensiju plānošanā.  

Ilggadīgi un visvairāk pieredzējušie mākleri, viņu firmu viceprezidenti, ir stipri aizņemti un ir izvēlīgi jaunu klientu piesaistē. Viņu uzdevums ir veidot ieguldītāju klientūru. Viņš pieņemamus klientus parasti nodod vienam no saviem diviem vai trīs palīgiem. Jaunam klientam, kurš varētu nākt ar vēl pieticīgu, teiksim 50 000 dolāru ieguldījumu, jārēķinās, ka atrastais mākleru firmas pārstāvis būs jauns, ar vēl ierobežotu pieredzi. Šie jaunie mākleri tomēr kompetenti pārzina tirgu un var klientam sagādāt viņu firmas novērtējumus. Viņi mazāk gatavi iepazīt jaunā klienta personiskos mērķus. Es ieteicu pie māklera griezties ar personīgu ieguldījumu plānu, to ar viņu pārrunāt, un dažas nedēļas vēlāk saņemt ieguldījumu firmas pētnieku ziņojumus un māklera ieteikumus.  

Iepazīstoties ar jaunu klientu, mākleris no paša sākuma vēlas uzzināt, kaut vai vispārējos vilcienos, klienta ienākumu un uzkrātā kapitāla lielumu. Viņš ieteiks vispirms liks klientam izvēlēties viņa finansiālos mērķus:  

Ja iespējamais klients ir visvairāk ieinteresēts pats pirkt un pārdot akcijas uz savu roku, tad viņš to var izdarīt bez māklera pakalpojumiem ar interneta palīdzību.

Mākleris savās pārrunās ar klientu vēlēsies noskaidrot tā interesi par kapitāla vērtības celšanos, kas šodien iespaido finansiālo ieguldījumu stratēģiju. Viņš interesēsies par klienta ienākumu pietiekamību, par nodomiem nodokļu lietās un viņa vajadzībām ieguldījumus ātri pārvērst skaidrā naudā. Iespējams, ka viņš paskaidros, ka spekulatīvi pasākumi, kur iecerēta ļoti augsta peļņa un ko raksturo lieli, riskanti ieguldījumi, šeit pieminētā stratēģiju izvēlē neiederas.  

Mūsu attiecības ar mūsu mākleru ir ilggadīgas. Gadu gaitā viņš ir labi iepazinies ar mūsu finansiāliem darījumiem. Viņš ir daudz pieredzējis mans agrākais students, kurš reizēm arī pats izmanto manu lemtspēju un pieredzi. Mēs ar viņu pārskatām savu ieguldījumu stratēģiju reizi gadā, tikai nereti izdarot biežākus ieguldījumus. Viņš, varbūt pilnīgāk par mani pašu, izprot mūsu ilgtermiņa mērķu un manas pieredzes nozīmi. 

Tas pats mākleris izprot, ka manas sievas un mani mērķi ir dzīvot ierastā labklājības līmenī, droši saglabāt mūsu mantojuma masu un celt mūsu ģimenes fonda vērtību.  

Mūsu ieguldījumu stratēģijas ir apzināti konservatīvas. Varbūt par daudz uzmanīga, bet mums piemērota. Mūsu gados mēs nevēlamies raizēties par mūsu ieguldījumiem.  

Kā jau minēts, mana sieva un es vēlamies turpināt ērtu dzīvi Amerikas apstākļos, mums ierastā labklājības līmenī. Mēs vēlamies droši saglabāt mūsu mantojuma masu un celt kapitāla vērtību mūsu ģimenes fondam. Mēs mūsu īstermiņa naudas rezerves atjaunojam reizi mēnesī. Pēc tam mēs pārceļam daļu no citādi brīvās naudas uz citiem, ilgtermiņa ieguldījumiem. Viena daļa no ilgtermiņa ieguldījumiem ir mūsu pensiju papildinājumu avots. Kopā ar pensijām tie pašreiz viegli nosedz mūsu ikdienas vajadzības un pieļauj arī iepriekš neplānotus izdevumus vai citus ieguldījumus. Otra daļa ir ieguldījumi ar gaidāmu kapitāla vērtības (capital gains) pieaugumu.  

Mūsu mākleris apkalpo arī manu dēlu un manu meitu. Arī viņu ieguldījumi atbilst viņu mērķiem, dzīves veidam, talantiem un iespējām.  

Mans dēls īstermiņa ieguldījumos tur apmēram divu mēnešu ienākumus, bet citādi viņš savus ieguldījumus koncentrē diezgan agresīvā akciju fondā. Viņa mērķis ir turība un finansiāla patstāvība. Viņš nevēlas savus ieguldījumus iesaldēt mājā vai iepirktā dzīvoklī. Viņam patīk iespēja visus savus ieguldījumus pie vajadzības pārvērst naudā. Viņa sekmīgie ieguldījumi ir mērķēti uz mērenu kapitāla vērtības pieaugumu.  

Manas meitas ģimenē ir divi pelnītāji ar augstiem, bet svārstīgiem ienākumiem un izdevumiem. Viņu īstermiņa noguldījumi ir mazi, jo viņi par savām rezervēm pamatoti uzskata agrāk iepirktās akcijas, ko vajadzības gadījumā var viegli pārdot. Viņi pagaidām turpina pēc iespējas daudz ieguldīt savā lielajā, vēl neizmaksātā jūrmalas mājā. Arī citādi viņi dzīvo ļoti iztikuši. Viņu burāšana vietējā līcī, kā arī atvaļinājumu izbraukumi Amerikā un uz ārzemēm, parasti ir ar savu lietišķo dimensiju. Tie veicina sadarbību ar viņu partneriem un klientiem. Es un mana sieva reizēm papildinām mana mazdēla izglītošanās fondu.  

 

Ieguldījumu struktūra  

 

Tālāk es mazliet vienkāršoti pastāstu par manu, šodien samērā konservatīvo ieguldījumu struktūru. Pirms es tai pievēršos tuvāk, es vēlos uzsvērt, ka mūsu ieguldījumi augstākā izglītībā (manas sievas maģistra un mani doktora grādi; mēs gādājām arī par mūsu dēla un meitas augstāko izglītību līdz bakalaura grādam) ir bijis mūsu vērtīgākais gan intelektuālā, gan finansiālā ziņā. Seko īss pārskats par mūsu pārējiem ieguldījumiem. Tie ir:  

Nauda rezerves īstermiņa ieguldījumos. Tie glabājas gan mūsu bankas kontā, gan pie mūsu māklera, kurš (bez atlīdzības par šo pakalpojumu) kārto maksājumus par pirkumiem, ko izdarām ar viņa firmas izsniegto kredītkarti. Šie īstermiņa noguldījumi ir domāti tekošiem maksājumiem. Mums mājās skaidras naudas tikpat kā nav. Mēs iepludinām saņemtos pensiju maksājumus mūsu bankas kontā, bet mūsu plašos pirkumus uz bezmaksas kredīta sedz ienākumi no mūsu ieguldījumiem pašvaldību obligācijās. Augļu procenti mūsu īstermiņa noguldījumiem bankas kontā ir nenozīmīgi, un gluži nesedz inflācijā zaudēto. Ienākumus, kas pārsniedz mūsu īstermiņa rezerves, mēs noliekam ilgtermiņa ieguldījumos.   

Šos uzkrājumus mēs uzturam trīs mēnešu ienākumu līmenī. Tie ir domāti tekošiem izdevumiem, plānotiem atvaļinājumu braucieniem, īsti negaidītiem izdevumiem un tādiem, ko mēs saucam par dulliem (riskantiem un spekulatīviem) gājieniem. Tie balstās uz svaigu, bet ļoti nepilnīgu informāciju. Pie dulliem gājieniem ieskaitām mūsu neizdevušos ieguldījumu kāda jauna patērētāju produkta izveidē, manu ļoti izdevušies Amgen akciju pirkumu tad, kad šī firma plānoja lielāku laboratoriju iekārtu iegādi, kā arī manas sievas ieguldījumu Microsoft akcijās; pagaidām viņa vēl gaida uz sekmīgāku šīs firmas iesaisti jaunos tirgos, kas tagad ir iesākusies.  

Valsts un pašvaldību obligācijas (municipal bonds), ko varētu saukt par groziņu ar dažādām olām. Mūsu gadījumā tās ir dažādu pašvaldību, slimnīcu, universitāšu un līdzīgu organizāciju ilgtermiņa parādzīmes. Dzīvojot Amerikas Savienotās Valstīs, kur ienākumu nodokļu sistēmu daži sauc par progresīvu, mēs cenšamies izvairīties no tādiem ienākumiem par kuriem ir jāmaksā nodokļi. Mūsu ienākumi no šī obligāciju fonda ir atbrīvoti no federālās valdības uzliktajiem ienākumu nodokļiem.  

Gadiem ejot, šie ieguldījumi ir pierādījuši savu noderību, lai pasargātu mūsu mantojuma masas kapitālu un mums sniegtu papildus ienākumus. Mūsu ieguldījumu obligāciju fondos (managed municipals) es uzskatu par drošu gan tā kopumā. To nodrošina mūsu māklera firmas gādātā ieguldījumu (un riska) izkliede. Fonda obligācijas ir pietiekami dažādas, lai ienākumi no tām būtu samērā stabili un labi līdzsvaroti pret lielākām svārstībām. Citiem vārdiem, ieguldītā kapitāla vērtība lēnām pieaug, un mūsu augļu procenti ir samērā stabili. Šī tipa ieguldījums mums ir izdevīgāks par federālās valdības obligācijām. Vairāku gadu laikā šeit ieguldītā kapitāla vērtība ir negaidīti pieaugusi par apmēram 1 procentu, bet gada ienākumi pašreiz turas 5 procentu līmenī. Citiem vārdiem, obligācijās ieguldītais kapitāls ir saglabāts un nosargāts pret inflāciju tās pašreizējā līmenī. Šo ieguldījumu lielums saskan ar mūsu mērķiem un šīsdienas vajadzībām. Mēs to pirms vairākiem gadiem pacēlām augstu pirms augsto tehnoloģijas firmu akciju sabrukuma, bet tagad to paturam līdzšinējā līmenī.  

Pensijas. Mūsu pensijas (pensions and annuities), kopā ar beznodokļu obligāciju augļiem mums nodrošina ērtu, pat bezrūpīgu, dzīvi. Šie ienākumi ir stabili, un te izskaidrojums ir vienkāršs. Personiskie ieguldījumi pensijām atrodas pensiju fondos, kas ienākumus parasti saņem no obligāciju augļiem vai akciju tirgus. Ieguldītājs parasti var izvēlēties šī ieguldījuma veidu un lielumu. Pirms pensionēšanās mēs izvēlējāmies paši piemaksāt 10 procentus no manas mēnešalgas un tā papildināt darba devēja 10 procentu iemaksu, kopā veidojot gadskārtēju 20 procentu lielu ieguldījumu Pacifika Luterāņu Universitātes izkārtotā profesoru pensiju fondā TIAA-CREF). Pensijas lielumu visvairāk nosaka ilggadīgās iemaksas. Tie profesori Amerikā, kas ir iekrājuši mazāk, tagad bieži pelnās līdz 70 gadu vecumam un tā ceļ savu pensiju ieguldījumu un vēlāko pensiju lielumu. Manos atalgojuma gados mēs šo ieguldījumu novirzījām uz CREF mūsu ieguldījuma vērtības celšanai, bet pēc manas pensionēšanās mēs to pārcēlām uz TIAA stabilo pensiju fonda daļu, kur ienākumi bija nodrošināti ar obligācijām.  

Par to var teikt, ka šis mūsu ieguldījums tagad atbilst sava veida apdrošināšanas polisei. Arī te pastāv sava izvēle. Mēs esam izvēlējušies mums abiem piemērotāko mazākās pensijas variantu, kas pilnas pensijas ienākumus nodrošina mums abiem kopā vai vienam atsevišķi uz mūžu.  

Par sociālām mūža pensijām mēs (un mūsu darba devēji) esam maksājuši obligātos nodokļus. Šis pensijas, precīzi izsakoties, nodrošina valsts no saviem ienākumiem saskaņā ar sociālo politiku. Šodien tās liekas drošas. Grūti pareģot, kas notiks tālākā nākotnē. Mana meita ir pārliecināta, ka sociālās pensijas nākotnē ierobežos turīgiem ļaudīm. Viņa ar sociālo pensiju nerēķinās. Viņas brālis cer to saņemt, bet viņš arvien augstāk vērtē savu labāk nodrošināto bibliotekāra pensiju.  

Ņemot vērā mūsu ieguldījumus pašvaldību obligāciju tirgū un pensiju fondos, mums dzīvības apdrošinājumu tikpat kā nav. Es esmu paturējis tikai man izdevīgo bruņoto spēku dzīvības apdrošināšanas polisi; puse no šī ieguldījuma aizies dēlam, otra puse meitai).  

Ieguldījumi akciju tirgū. Šie ir mūsu vērtīgākie, arī riskantākie ieguldījumi. To tirgus vērtība, kā reiz teica ieguldījumu banku ķēniņš Dž. Pīrponts Morgans, svārstās. Vēl pirms Otrā pasaules kara amerikāņu turīgās ģimenes mēdza savu brīvo naudu ieguldīt tā sauktos bāra bērnu un atraitņu akcijās. Tās bija akcijas, kas tajos laikos regulāri maksāja itin stabilas dividendes. Atskatoties uz pēdējo simtgadi, redzam, ka daudzas no šīm lielajām, reiz tik drošajām firmām (telefona, dzelzceļu, un tramvaju līnijām) vairs augstas dividendes nemaksā vai arī ir izputējušas pavisam.  

Akciju tirgus tagad daudz vairāk orientējas uz akciju (respektīvi, īpašnieku kapitāla) vērtības celšanos. Cieši saistītas ar uzņēmuma peļņu, dažu uzņēmumu akciju vērtība var ļoti pacelties pat ļoti svārstīgā laikā. Šiem uzņēmumiem ir liela loma laikā, kad pārejam uz laikmetu, kur saimnieciskā dzīvē dominē izglītība, jaunas tehnoloģijas un pakalpojumi.    

Atskatoties uz gadu desmitiem, šīs svārstības nav kavējušas mūsu kapitāla vērtības vispārēju pieaugumu. Pēdējos gados šie ieguldījumi, orientēti tikai uz ieguldītā kapitāla vērtības celšanos (growth and capital appreciation funds), ir pieauguši par apmērām 11 procentiem gadā, visumā virs biržas cenu caurmēra. Tie ir arī izdevīgi no nodokļu maksātāju redzespunkta, jo šīs akcijas pārdodot, par kapitāla vērtības pieaugumu jāmaksā tikai nesamazināti nodokļi.  

Par pārmaiņām valsts nodokļu politikā un saimnieciskās dzīves novērtējumā mēs daudz paļaujamies gan uz mūsu māklera, tas ir mūsu finansiālā padomnieka, ziņojumiem, gan mūsu pašu vērojumiem. Māklera ieteikumi ir saskanējuši ar mūsu mērķiem un nolūkiem. Tie ir visumā bijuši sekmīgi, bet uz tiem pilnīgi paļauties nevar.  

Piemēram, es varu atzīties, ka mēs vēl nesen izdarījām pāragrus ieguldījumus Eiropā. Mūsu māklerim nodoto rīkojumu pamatā tomēr ir mani piesardzīgie slēdzieni par saimniecisko stāvokli Amerikā. Tie mēdz būt mazliet uzmanīgāki un izrādās tālredzīgāki par tiem, ko lasām ikdienas ekonomiskā literatūrā, laikrakstā The Wall Street Journal un iknedēļu Londonas žurnālā The Economist.  

Atgādinu, ka akciju tirgū ieguldījumi ir riskantākie no visiem. Tāpēc ir labi rīkoties nesteidzīgi un apdomīgi, reizēm palaižot garām dažas lieliskas iespējas. Visumā varam teikt, ka mēs no mērena riska akciju tirgū nebaidāmies. Mūsu mērķis šajā gadījumā nav celt mūsu ienākumus, bet kapitāla vērtību mūsu ģimenes fondam.  

Mājas un nekustami īpašumi (real estate). Vispirms stāstīšu par mūsu ģimenes pieredzi. Tā ir bagāta ar pārsteigumiem.  

Kā daudzi latvieši, mēs uzskatām iepirktu ģimenes māju vai dzīvokli par nepieciešamu un jau no seniem laikiem ierastu ieguldījumu. Mūsu māju mēs nopirkām pirms 45 gadiem. Mūsu izvēlētie maksājumi bija augsti diezgan, lai daļu no tiem varētu uzskatīt par taupības veidu, par mums obligātiem mantas uzkrājumiem. Tad un vēl šodien mūsu svarīgākie apsvērumi bija tās tiešais tuvums darba vietai, labām skolām un tās piemērotība mūsu ģimenes vajadzībām. Ja ar laiku mūsu mājas vērtība ir daudzkārt cēlusies, vēl vērtīgāka liekas tās zemes platība ar dārzu. Mūsu mežmalā mēs labprāt vērojam putnu izdarības un ar zināmu prieku un nepatiku atrodam, ka kustīgās vāveres apēd mūsu lazdu riekstus un puķu sīpolus.  

Taču mūsu apkārtne mainās un jādomā, ka kaimiņos drīz cels dzīvokļu mājas. Tad, kad mums šo māju un zemes mums vairs nevajadzēs, tās aizies ģimenes fondā. Par mājas un zemes vērtību jāpiezīmē, ka tā ilgus gadus stāvēja uz vietas. Ar laiku tā sāka celties.

Šodien, pēc 40 gadiem, tās vērtība ir desmit reiz lielāka par sākotnējo. Tā tikai pēdējā laikā ir augusi par apmēram 10-20 procentiem gadā. To var izskaidrot ar pārmaiņām Amerikas saimnieciskā dzīvē, jaunu iedzīvotāju pieplūdumu Takomā un tās apkārtnē, un augstākām algām. Nozīmīgākie faktori ir Boeing detaļu fabrika mums tuvējā pilsētiņā, augsto tehnoloģiju attīstība un ļoti aktīva rosība ostā.  

Vispār, mūsu pieticīgie ieguldījumi nekustamos īpašumos ir bijuši visvairāk saistīti ar to, kas ir licies vērtīgs mūsu ģimenes dzīvei. Tā, bērnu un pašu priekam bijām, kopā ar citiem Amber Associates partneriem, nopirkuši zemi pie kalnu upes ar mežu un mazu ezeriņu. Izņemot suni, kas baidījās lāčus, mēs daudzus gadus izbraucām īsākām atpūtas dienām uz šo upmalu. Vēl tagad mūsu dēls un meita ar prieku atceres peldēšanos vasarā un lašu zveju rudenī. Kad pārdevām šo īpašumu, mēs naudu ieguldījām tālākā piepilsētas zemē.  

Pēc ilgas gaidīšanas uz pārmaiņām būvniecības noteikumos un augstāku konjunktūru, Amber Associates arī šo īpašumu pārdeva. Vēl nesen, 2005. gada oktobrī svinējām šīs ieguldījumu grupas likvidēšanos. Tad arī pārrunājām riskus un problēmas, kas ir saistītas ar nekustamiem īpašumiem, īpaši tiem, kas ir izdevīgi pārdodami tikai pēc ilgāka, iepriekš nenosakāma laika. Tie prasa uzmanīgu īpašuma uzraudzību un pārvaldi. Dažos gadījumos īpaša loma ir galvenajam partnerim.  

Tā viens cits no mūsu ieguldījumiem zemē, ko raksturoja skaistas vietas, pārvērtās kādas Kanadas firmas akcijās. Šīs akcijas mūsu grupas galvenais partneris, pastāvīgais saimnieks (managing partner) un pilnvarnieks pēc tam ieguldīja kādā celulozes un papīrfabrikā uz Vācijas un Čehu republikas robežām. To diezgan nevarīgi apsaimniekoja kāda Šveices firma, un mēs bijām laimīgi, ka no šim akcijām tikām vaļā ar ļoti pieticīgu peļņu. Šī avantūra, kaut izdevusies, mums atgādināja, cik svarīgi ir ieguldītāju mērķi un sadarbošanās savā starpā. Jāatzīst, ka pēdējā gadījumā mums vairs nebija nekādas kontroles par negaidīto un neaprēķināmo risku. Mums ļoti nepatika peldēt līdzi mūsu partneriem vēl nepazīstamos ūdeņos.  

Atgriežamies pie apsvērumiem ģimenes mājas pirkumā. Ja pirmajā vietā vienmēr būs ģimenes dažādās vajadzības, jau tūlīt otrajā ir vieta saimnieciskiem apsvērumiem. Māju vērtību vispirms paceļ un nodrošina iespējami liela rosība jaunās saimniecības nozarēs un stiprs pieprasījums. Mājas novietojums labā vai ļoti labā rajonā arī paceļ mājas vērtību. Te runājam par to augstām cenām ne tikai Sanfrancisko un tās Silikonielejas apkārtnē, bet arī Sandiego, Sietlā un citos nozīmīgos akadēmiskos, pētniecības un jaunu pasākumu centros.  

Es, starp citu, vienu gadu nodzīvoju īrētā dzīvoklī Sanfrancisko centrā, pie operas. Tas atradās vesela kvartāla jaunceltnē, ko bija uzcēluši bagātnieki no vīnogu dārziem Napas ielejā. Daļa no dzīvokļiem bija izpārdoti privātīpašniekiem. Tur, izcilā vietā, bija visas labierīcības, kā arī lielisks publiskais transports. Es varēju gluži viegli iztikt bez automašīnas. Dzīvokli izīrēt dzīvokļa īpašniekam bija labs ieguldījums. Mani ikmēneša maksājumi īpašniekam finansēja viņa paša regulāros maksājumus par dzīvokļa pirkumu. Tā vērtība arī strauji cēlās. Novēroju, tur absolūti bija nepieciešama kompetenta nama pārvalde un īrnieku izvēle.  

Amerikā kārtīgu īrnieku nav daudz. Šī iemesla dēļ ģimenes mājas iznomāšanai, ir ieguldījumi, kas ir saisti ar lielu risku, ko nesedz tā sauktās drošības depozīts. Liekas prātīgāk ģimenes māju nopirkt savām vajadzībām un vēlāk pārdot, bez rūpēm par īrnieku atbildības sajūtu un godīgumu. Vispār, zemes īpašumi mēdz būt ilgtermiņa ieguldījumi, kas bieži prasa neparedzēti ilgu laiku to realizācijai.  

Māju vērtību var pacelt vai noturēt zemas aizņēmumu procentu likmes. Tā kā federālā centrālā banka tās paceļ, lai ierobežotu inflāciju, kādreiz ir izdevīgi pārņemt pārdevēja hipotekārās saistības, ja salīgtās augļu likmes raksturo zemi procenti. Kaut vai viena procenta starpība 15-20 gados pircējam sastāda ievērojamu ietaupījumu vai izdevumus. Katra ietaupījuma procentu procenti gadu gaitā var būt krietna daļa no ieguldītāja turības.  

Māju pērkot vai pārdodot ir jāņem vērā konjunktūra nekustamu īpašumu tirgū. Salīdzinājumiem ar iepriekšējiem gadiem, par to bankas un nekustamo īpašumu aģenti apkopo informāciju un par to vāc un apkopo bankas un aģenti šajā tirgū. Takomā to raksturo nesen pārdoto māju caurmēra vērtība (250 000 dolāru), tukšo dzīvokļu un tirgū pieteikto, bet nepārdoto māju skaits.  

Īpašumi Latvijā. Mēs savu Rīgas nama daļu esam uzdāvinājuši meitai, jo viņas ilgtermiņa plāni saskan ar līdzīpašnieku uzskatiem par šī nama tālāko nākotni. Mēs esam pieredzējuši dažu latviešu draugu un amerikāņu kolēģu saimnieciskās neveiksmes Latvijā. No tām mācoties, es ieteicu ārkārtīgi uzmanīties ar ieguldījumiem Latvijas saimniecībā. No tiem labākie liekas jaunas ģimenes mājas Rīgas pievārtē.  

Nami Rīgas centrā ir pēdējā laikā ļoti cēlušies savā vērtībā. Jaunceltnes un pārbūves finansē ar ļoti strauji augošiem hipotekāriem kredītiem (ap 40 procentiem pagājušā gadā). Rīgas centrā jauna dzīvokļa cena sasniedz 1 300 latus par kvadrātmetru, ko der salīdzināt ar zemākām cenām citur (840 latu Berlīnē); prasītie hipotēku augļu procenti saskan ar izdevīgām Rietumeiropas banku likmēm, un Latvijas apstākļos nav augsti.  

Mēs paši izvairāmies no ieguldījumiem Latvijā. Ņemot vērā mūs cienījamo vecumu, ilgtermiņa ieguldījumi Latvijā un ar tiem saistīto lielo risku nav mums piemēroti. Mana meita šo risku samazina glabājot savu naudu Latvijā tur pēc viņas domām visdrošākajā, Māras, respektīvi, Sampo bankā. No otras puses, jāpiemin samērā zemie nodokļi Latvijā. Faktiski Latvijā nav nodokļu par realizētu ilgtermiņa kapitāla vērtības celšanos.

   

Ieguldījumu izvērtējumi

   

Tālāk seko daži vārdi par mūsu pārrunām ar mūsu mākleru, apsvērumiem un pieredzi ar dažiem ieguldījumiem. Tās notika pēc dažām telefoniskām sarunām. Tajās mēs apmainījāmies ar dažiem novērojumiem un jautājumiem, dodot māklerim laiku sagatavoties šim pārrunām.  

Mūsu pašu budžeta aprēķini arī mainās. Amerikas nodokļu sistēma 2006. gadā mainīsies maz. Tomēr federālās valdības atbalsti ārstniecībai un medikamentu iegādei mūsu ģimenei ļaus krietni ietaupīt. Būs vairāk brīvas naudas.  

Pēc aptaujām ar manu mākleri par Amerikas fiskālo deficītu un iespējamo inflācijas paātrināšanos nākošā gadā, mēs vēlākās pārrunās pie labi klāta galda vispirms pārskatījām mūsu ieguldījumu pietiekamību saskaņā ar mūsu galveniem mērķiem, to struktūru, kā arī mūsu veiksmēm un neveiksmēm.  

Tad vienojāmies likvidēt daļu mana ieguldījuma akciju fondā ar garantētu vērtību vairākiem gadiem. Pie 4 procentu inflācijas šādām garantijām nav nekādas vērtības. Es šī ieguldījuma vietā izvēlējos fondu ar internacionāla rakstura ieguldījumiem, īpaši Japānā, kur nākošajos gados ir paredzama strauja saimnieciskā izaugsme. Es sagaidu, ka šī un citu fondos ieguldītā tirgus vērtība gada laikā pacelsies par vismaz 10 procentiem.  

Mēs reizēm pērkam akcijas atsevišķos uzņēmumos. To darām izņēmuma kārtā tad, kad mēs jūtamies labāk informēti par uzņēmuma peļņas izredzēm. Tiem, kam nav daudz piedzīvojumu atsevišķu uzņēmumu akciju tirgū, ieteicam sākt ar pazīstamo, kaut vai vietējo pārtikas lielveikalu ķēdi. Šajos, vairāk patstāvīgos pasākumos, ieguldītājam ieteicams apsvērt sekojošo:

Tālāk viens piemērs. Es pats uz savu roku taisījos nopirkt 1000 Nordstrom veikalu ķēdes akcijas, kas 2005. gada oktobrī kotējās ap 32 dolāriem par akciju. Es savos aprēķinos ļoti augstu vērtēju skandināviski godīgās Nordstromu ģimenes atgriešanos firmas aktīvā vadībā, intensīvās darbinieku apmācības, augstākai vidusšķirai piemērotāku preču izvēli, gandrīz nobeigtu jaunu informācijas un loģistikas sistēmu un augsta līmeņa rosību firmas izvēlētos darbības reģionos. Mans mākleris aizrādīja, ka konjuktūra nav droša visos šajos rajonos, ka tirgotāji ir ļoti norūpējušies par savām izredzēm Ziemassvētku sezonā. Viņš daudz paļāvās uz savas firmas pētnieku mazāk cerīgo pētnieku vērtējumu. Tā arī atstājām šo pirkumu vēlākiem vērtējumiem. Novembrī tās sasniedza 39 dolārus. Rakstot šīs rindas decembra vidū, vēroju, ka Nordstrom akciju cenas ir atkritušas uz 37 dolāriem. Pieaugums atspoguļo pēkšņu, varbūt vēl nedrošu vispārēju akciju vērtības pieaugumu un, vēl vairāk, Nordstrom pieaugošo pelņu.  

Liekas, ka es doto situāciju biju novērtējis pareizi. Tikai vēlāk redzēsim, vai esmu palaidis garām vienreizēju izdevību. Ir ļoti iespējams, ka manu pirmo aprēķinu laikā kādi lielie ieguldītāji bija Nordstrom firmas darbību un peļņas izredzes izpētījuši paši ar saviem aģentiem un tad pasteigušies citiem priekšā un ar sev izdevīgiem masīviem pirkumiem pacēluši cenas biržā.  

Mākleru informāciju saņem daudzi ieguldītāji, un tā vienādo ieguldītāju kopīgo gudrību un samazina apžilbinošu panākumu iespējas. Es pats izjūtu gandarījumu, ka manas vecmodīgās analītiskās spējas vēl nav galīgi nodilušas.  

Ieguldījumus nav iespējams izdarīt bez brīvas naudas vai aizņēmumiem. Regulāri maksājumi par ģimenes māju ar laiku pieļauj citus ieguldījumus. Taupīt, kaut vai 10 procentus no nopelnītā atalgojuma, ir nopietna nepieciešamība taisni mazturīgiem darbiniekiem, kas to vēl var izdarīt pirms sava darba mūža beigām. Svarīga ir dzelžaina apņēmība taupīt. Amerikā ģimenēm ar diviem pelnītājiem ieteic iztikt ar vienu, lielāko algu, un otru saņemto algu atlikt ieguldījumiem. Īslaicīgu personisko vai ģimenes deficītu var vajadzības gadījumā nosegt ar aizņēmumiem vai agrāk uzkrātiem līdzekļiem.  

Šiem budžeta aprēķiniem seko ieguldījumu plāni sākas ar uzkrājumu un ieguldījumu pārskatu un analīzi jaunākās informācijas gaismā. Šī informācija ir noderīga, bet būtībā tikai aptuvena. Manuprāt, analizēt ļoti precīzu, bet saturā ierobežotu informāciju nav vērts. Daudz svarīgāk ir apsvērt visu galveno, kaut neprecīzo.  

Lielāko daļu no pārmaiņām mūsu ieguldījumos noteic dažādi pareģojumi un to izvērtējumi no mūsu puses. Ja senāk pietika pārdomāt ziņojumus par stāvokli saimniecībā un ieskatīties dažu firmu finansiālos pārskatos par pēdējiem pieciem gadiem, ar to šodien, lielo pārmaiņu laikos, nepietiek.  

Pārmaiņas paceļ pareģojumu nozīmi. Šajā sakarībā ir vērtīgi atcerēties sengrieķa Arhiloha teikto un agrākā rīdzinieka, slavenā filozofa Īsajas Berlīna atkārtoto. Berlīns pareģus un lēmējus sadala divās grupās, ežos un lapsās. Eži, kā saka Berlīns, labi pazīst un ievēro tikai vienu, lielu lietu. Citiem vārdiem, eži ir tie, kas pazīst un uzsver nedaudzas, šķietami imperatīvas parādības, ieskaitot reālpolitiskus lēmumus valstī, saimniecisko internacionalizāciju un lielos civilizācijas konfliktus. Lapsu pieeja ir daudz uzmanīgāka, līdzsvarotāka un visumā sekmīgāka. Lapsas zina daudzas lietas. Lapsas uzskata, ka pasaule mainās līdz ar veiksmīgiem un neveiksmīgiem pasākumiem un to mijiedarbību. Sekmes vienā vietā veicina inovāciju citā. Neveiksmes bremzē.    

Pēc ilggadīgiem novērojumiem Kalifornijas U. Berklijā profesors Filips Tetloks ir nonācis pie vairākiem slēdzieniem:  

Sekmīgākie pareģi, starp tiem lapsas, ir tie, kas vairāk apskata daudzus, varbūt sākumā neievērojamus faktorus.  

Pareģojumus var sadalīt trīs variantos. Pirmie ir pareģojumi, kas piepildās. Otri ir tie, kas nepiepildās. Trešais variants uzskata, ka pareģotajā laikā nekas daudz nemainīsies. Mana pieredze, īstu lapsu apspriedēs, norāda, ka pat lielāko banku un citu firmu naudas saimnieki nespēj vai negrib nekā daudz pareģot. Runājot par pārmaiņām augļu procentos, viņi atzīstās, ka puslīdz normālos apstākļos viņi nezina, vai šis likmes celsies vai mazināsies. Kopīgos lēmumos viņi parasti vienojas par to, ka tās paliks pašreizējā līmenī. Tas saskan ar citur teikto, ka sekmīgs uzņēmuma vadītājs ir tas, ka izdara vairāk pareizus, kā nepareizus lēmumus.  

Izņēmums ir tad, kad situāciju tiešām noteic kāds īpaši svarīgs faktors. Tāds ir federālās centrālas bankas pārvaldes izvērtējumi par Amerikas saimniecisko dzīvi. Parasti te ir liela loma daudzām analīzēm, bet tās papildina novērotais un gaidāmais centrālās bankas politikā attiecībā uz inflāciju un tās kontroli. Šodien, kad savu darbu sāk jauns šīs bankas priekšsēdis, ir radusies milzīga interese par viņa lēmumiem. Protams, ka šajā situācijā pareģojumi krīt visām pusēm, bet īstie naudas saimnieki labprātāk nogaida, kas notiks. Interesanti, ka federālās bankas jaunākie pētījumi iekļauj aprēķinus par agrāk neaprēķināmo, īpaši sarežģītos produktivitātes vērtējumus, Amerikas saimniecībā. Ekonomisti Elena Magratana un Edis Preskots federālā rezerves bankā Mineapolē ir pārliecināti, ka līdz ar šiem aprēķiniem federālās centrālās bankas lēmumi uzlabosies.  

 

IV  

Ieteikumi  

 

Nobeidzot šo garo, bet nepilnīgo rakstu, es ceru, ka tas būs pamatā lasītāju nopietnam ieskatam viņu dzīvē. Ceru, ka tas viņiem palīdzēs novērtēt savus sasniegumus un spējas, un tad paplašināt viņu tuvākos un tālākos plānus. Tie kļūs vērtīgi, ja viņi tos nopietni pārskatīs ik gadus un tos apņēmīgi un noteikti iedzīvinās. 

Es ceru, ka šī raksta lasītāji būs pārtikuši un ar laiku sasniegs zināmu turību. Šo turību tomēr vispareizāk ir izprast kā visas ģimenes labklājību. Mainīgos laikos stipras ģimenes iegūst jaunu nozīmi. Tās ir vērtība pati par sevi.  

Mūsu, augstāk aprakstītās, ģimenes situācijā es un mana sieva esam rūpējušies par savu, mūsu dēla, mūsu meitas un mūsu mazdēla izglītību mājās un skolās. Manuprāt, mēs mūsu ģimenes nākotni nespējam droši pareģot. Līdz ar to es un mana sieva uzskatām, ka mēs ar mūsu ieguldījumiem esam visas ģimenes finansiālās labklājības garants. Tas ir iegūts, un mūsu rezerves liekas pietiekamas.  

Tagad domājam par to, ko atstāsim pēc tam, kad būsim aizgājuši vēl lielākā atpūtā. Tur mēs nekādu mantu sev līdzi neņemsim.  

Mēs tagad sākam vairāk plānot mūsu ģimenes fonda darbību un dāvinājumus. Jau tagad mūsu nolūkos ir dāvinājumi, kas nodrošina augstāko izglītību gan mūsu mazdēlam, gan palīdz citiem. Esam ievērojuši, ka šajā ziņā mūsu gandarījums ir liels, ja esam parūpējušies par labu stipendiātu izvēli un viņu sasniegumiem. Te mums palīdz pieredze, kas iegūta, veidojot stipendiju stratēģiju mūsu universitātē, kārtojot stipendiju baltiešu studentu apmaiņas lietas Amerikā un apsekojot vairāku Latvijas doktorantu karjeras. Sekmīgākie ir uz tehnoloģijām orientēti uzņēmēji. Daži no tiem vismaz uz laiku ir arī mācībspēki, kuri ar savu darbu ceļ izglītības kvalitāti Latvijā.  

Pirms nospraužam noteiktus mērķus, mēs vēl pārdomājam rīcības izvēli saviem ieguldījumiem izglītotā sabiedrībā. Ir labi iepazīties ar to, kas notiek nozarē, ko mēs vērtējam augsti. Vēl pirms naudas dāvinājumiem specifiskiem nolūkiem, es pēc pensionēšanās esmu mācījis Latvijas augstskolās kā viesprofesors, esmu vadījis mācībspēku un studentu apmaiņas un izdarījis respektējamus pētniecības darbus. Esmu vienīgais ārzemju latvietis, kas par to ir ieguvis tādu atzinību kā Spīdolas balvu. Savus mācību materiālus un bibliotēku esmu nodevis augstākai izglītībai Latvijā kopā ar piecām grāmatām, ko esmu uzrakstījis tieši latviešu vajadzībām. Jāpiezīmē, ka vairāki mani Amerikas kolēģi ir iesaistījušies labos darbos, ka palīdz Igaunijā un Latvijā. Arī viņi ir devuši savu laiku, savas grāmatas un citus pakalpojumus par velti vai par niecīgu atlīdzību. Labi darbi vienmēr atrod sev piemērotu vietu.  

Mēs zinām, ka mēs varam stipendiju dāvinājumus nodot Vītolu fondam Rīgā. Mēs ļoti atzinīgi vērtējam Baltijas studiju apvienības (AABS) stipendiātu sasniegumus Latvijā pēc viņu studijām Amerikā.  

Mēs vēl šajās lietās mācāmies. Cenšamies palīdzēt tā, lai iegūtu ne tikai indivīdi, bet visa sabiedrība. Domājam par mūsu mazdēlu, kurš dzīvos vēl nepārredzamā nākotnē. Esam jau nodibinājuši maģistratūras stipendiju Pacifika Luterāņu universitātes saimnieciskās vadības skolā. Tā ir domāta ārzemju studentam. Ar prieku pārskatām atskaites par pirmo stipendiātu sasniegumiem. Pirmā absolvente ir izcili spējīga studente no Gruzijas, kas pēc maģistratūras atgriezās dzimtajā zemē. Pagājušā gadā mēs nodevām nodevuši kapitālu stipendijai Igaunijas Biznesa skolā. Tā ir domāta latviešu studentam, kas ārzemēs vēlas sagatavoties darbam starptautiskai saimniecībai.  

Seko mani ieteikumi tiem, kas vēlas labāk nodrošināt savu nākotni:  

Esiet gudri kā lapsas!  

Novēlu visiem šī raksta lasītājiem panākumus visā viņu dzīvē, šogad un nākotnē. Novēlu viņiem nodrošinātu nākotni! Novēlu viņiem tik lielas sekmes, kas viņiem atļaus palīdzēt arī citiem!  

Gundars Ķeniņš Kings

 Kas jauns Latvijā?