Darba grupa:

Darba grupas vadītājs un darba materiāla autors - LU profesors, Dr.Jur.Habil. LZA akadēmiķis Juris Bojārs,

Juridisko zinību maģistrs Jānis Grasis

Latvijas Republikas tauta pieņem šo 1922. gada 7. novembra Satversmes jauno 2002. gada redakciju, lai:

uz visiem laikiem nodrošinātu latviešu tautas suverēnu valstiskumu latviešu un līvu vēsturiskajā teritorijā, kas iegūts 1918. gada 18. novembrī, pasludinot neatkarīgu Latvijas valsti, kura ir izveidota latviešu tautas pašnoteikšanās un neatkarības cīņu rezultātā un pēc piecdesmit gadu ārvalstu okupācijas atjaunota 1990. gada 4. maijā;

izpildītu 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācijas 7. punktu par jaunas, mūsu laikmetam atbilstošas Satversmes sagatavošanu un pieņemšanu;

nodrošinātu Latvijas valsts attīstību, uzplaukumu, kā arī garantētu tās iekšējo un ārējo drošību vienotas Eiropas valstu saimē;

nodrošinātu cieņu pret cilvēku un cilvēka tiesības visiem atbilstoši starptautiskajām Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes cilvēka tiesību normām un Latvijas likumiem;

panāktu, ka visas pārvērtības Latvijā tiek īstenotas, pirmkārt lai uzlabotu tautas labklājību un garantētu Eiropas augstākajam līmenim atbilstošas ilgtspējīgas labklājības valsts radīšanu;

sekmētu politiski un sociāli integrētas, brīvas, patiesi demokrātiskas visas tautas valsts, kā arī atklātas sabiedrības izveidi un

izslēgtu jebkuras personas, šķiras, sabiedrības kārtas, politiskas partijas, ārvalstu vai pašmāju monopolu diktatūru.

 

 

nodaļa

Vispārējie principi un noteikumi

1.pants

Latvija ir suverēna, neatkarīga, tiesiska, demokrātiska, parlamentāra republika un sociālā taisnīguma valsts.

Latvijas un latviešu tautas valstiskums nav zaudējams, un tā atņemšana vai ierobežošana pretrunā ar šo Satversmi nav likumīga un nav atzīstama nekādos apstākļos.

Latvijas valsts suverenitāte un neatkarība nav ierobežojama, un Latvijas valsts parlamentārais raksturs nav maināms citādi kā vienīgi ar tautas nobalsošanu.

Latvijā nevar tikt ievesti, izveidoti un atrasties nekādi ārvalstu vai to juridisko personu finansēti bruņotie spēki vai bruņotas vienības citādi kā tikai saskaņā ar Saeimas ratificētiem starptautiskajiem līgumiem.

Latvija nav kolonizējama. Visi Latvijas dabas resursi pieder Latvijas tautai.

Jebkura ārkārtēja vara, kuru ieguvusi kāda amatpersona, institūcija vai personu grupa, pārkāpjot Satversmes noteikumus, ir noziegums pret Latvijas valsti, par ko vainīgie saucami pie atbildības likumā noteiktā kārtībā.

Persona, kuras rīcība ir vērsta pret Latvijas starptautisko drošību vai uz tās valstiskuma zaudēšanu, ir vainīga noziegumā pret Latvijas valsti, pat ja tā izpilda pavēles.

Visai Latvijas valsts pārvaldei jābalstās tikai uz likumu.

Ja Latvijas likums vai likumpakļautības akts ir pretrunā ar vispāratzītu starptautisko tiesību principu vai Latvijai saistošu starptautisko līgumu, tad piemērojama starptautisko tiesību norma.

Latvijas valsts darbības mērķis ir nepārtraukta visas tautas labklājības celšana, balstoties uz sociālo taisnīgumu un rūpēm par ikvienu sabiedrības locekli, īpaši tiem, kas paši nevar uzlabot savu labklājību.

 

2.pants

Latvijas tauta un tās tiesības

Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

Latvijas tautu veido Latvijas pilsoņi.

Latvijas tauta īsteno savu suverenitāti tieši vai ar Saeimā un pašvaldībās ievēlēto pārstāvju starpniecību.

Visu Latvijas valsts institūciju vara izriet vienīgi no tautas.

Visas valsts un pašvaldību amatpersonas ir atbildīgas tautas priekšā.

Tautai ir tiesības ievēlēt, iecelt un likumā noteiktā kārtībā noņemt jebkuru valsts un pašvaldību amatpersonu.

Latvijas tautai pieder neatņemamas un suverēnas tiesības noteikt savu valsts iekārtu, pieņemt Satversmi, konstitucionālos un parastos likumus, noteikt valsts politiku, tautsaimniecību, attiecības ar citām valstīm, Latvijas iesaistīšanos starptautiskajās organizācijās un kultūras dzīvi atbilstoši savām interesēm un tradīcijām.

 

3.pants

Latvijas valsts pilsonība ir laikā un telpā noturīga personas politiska un juridiska saikne ar Latvijas valsti.

Latvijas pilsonības iegūšanu un zaudēšanu noteic likums.

 

4.pants

Latvijas pilsoņu galvenais politiskais pienākums ir būt uzticīgiem Latvijas valstij, aizsargāt to, nežēlojot savu dzīvību, un pildīt tās likumus.

Pilsonis var atteikties pildīt savu obligātā militārā dienesta pienākumu un aizstāt to ar tikpat ilgu alternatīvo dienestu vienīgi savas reliģiskās pārliecības dēļ.

Pilsoņu, kuriem šīs tiesības nav atņemtas, pienākums ir piedalīties visu varas institūciju vēlēšanās un tautas nobalsošanā.

Vienīgi Latvijas pilsoņiem ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību pārvaldē tieši un ar savu brīvi ievēlēto pārstāvju starpniecību (un pieņemt likumus tieši – tautas nobalsošanā un ar savu brīvi ievēlēto pārstāvju starpniecību.

 

5.pants

Latvijas valsts teritorija

Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.

Latvijas valsts teritorija nav atsavināma ne pārdodot, ne citādi.

Latvijas valsts teritorijas un robežu izmaiņas noteicamas vienīgi ar īpašu likumu un starptautisko līgumu, kas abos gadījumos jāratificē Saeimā ar tādu pašu balsu vairākumu kā izmaiņas Satversmē.

Būtiskas teritoriālas izmaiņas apstiprināmas vienīgi tautas nobalsošanā. Jautājumu par to, kādas teritoriālas izmaiņas ir būtiskas, noteic Saeima.

Latvijas valsts galvaspilsēta ir Rīga.

 

6.pants

Latvijas valsts valoda un karogs

Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda – tās tautas valoda, kura savas pašnoteikšanās rezultātā izveidojusi Latvijas valsti.

Valsts nodrošina latgaliešu valodas kā latviešu valodas vēsturiski izveidojušās īpašas literārās formas un lībiešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.

 

7.pants

Latvijas valsts amatpersonas

Latvijas valsts augstākās amatpersonas to rangu kārtībā ir: Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, Ministru prezidents, Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Satversmes tiesas priekšsēdētājs, ģenerālprokurors, Valsts cilvēka tiesību pilnvarotais (ombūdsmans), ministri, valsts ministri un parlamentārie sekretāri.

Latvijas valsti vienlaicīgi nedrīkst atstāt visas trīs tās augstākās amatpersonas.

Par Latvijas valsts amatpersonām var būt tikai Latvijas Republikas pilsoņi.

Latvijas valsts amatpersonas savā darbībā vadās no Satversmes, likumiem un likumpakļautiem aktiem.

Neviena valsts amatpersona bez Saeimas piekrišanas nedrīkst pieņemt nekādus ārvalsts vai tās juridisko, vai fizisko personu piešķirtus apbalvojumus, dāvanas, stipendijas, titulus vai amatus.

Valsts amatpersona var atteikties pakļauties augstākstāvošas amatpersonas vai institūcijas rīkojumam vai normatīvajam aktam, ja to izdevusī augstākstāvošā amatpersona vai institūcija nav bijusi kompetenta to izdot vai rīkojusies, pārkāpjot Satversmi vai likumu.

Visām algām valsts budžeta sektorā jāveido vienotu likmju tīkls. Visu valsts augstāko amatpersonu algām, Valsts prezidentu, Saeimas prezidiju, Ministru prezidentu, ministrus, valsts ministrus, parlamentāros sekretārus, Saeimas un pašvaldību deputātus ieskaitot, jābūt piesaistītām pie minimālās algas valstī. Minimālās algas var pacelt, vienīgi pieaugot nacionālajam produktam uz vienu iedzīvotāju. Nepaceļot minimālās algas valstī, valsts amatpersonu algas pacelt nevar.

Valsts vai pašvaldību amatpersonas alga nevar būt augstāka par Valsts prezidenta algu.

 

 

2.nodaļa

Cilvēka pamattiesības un to aizsardzība

8.pants

Cilvēka pamattiesību atzīšana, nodrošināšana un aizsardzība

1. Cilvēka cieņa ir neaizskarama, tā jārespektē un jāaizsargā valstij.

2. Latvijā visām reformām jābūt vērstām uz cilvēka dzīves pastāvīgu uzlabošanu visās tās jomās.

3. Latvijas valsts atzīst un ar visu tās institūciju palīdzību aizsargā Satversmē, likumos un Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos noteiktās cilvēka pamattiesības.

4. Ja Satversmē un likumos noteiktā cilvēktiesību aizsardzības pakāpe ir zemāka par Latvijas starptautiskajās saistībās noteikto, tad visām valsts institūcijām jānodrošina valsts starptautisko saistību izpilde.

5. Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības darbojas un ir īstenojamas tieši. To piemērošanai nav nepieciešamas citas tiesību normas, ja vien Satversmē vai Latvijai saistošā starptautiskā līgumā nav noteikts citādi.

6. Likumi un citas tiesību normas var ierobežot Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības tikai tik tālu, cik Satversme to paredz. Likumi un citas tiesību normas, kas pārkāpj šo principu, nav spēkā no to pieņemšanas brīža, nav piemērojamas tiesās, un valsts izpildvara nedrīkst tās īstenot.

7. Nevienai valsts institūcijai vai amatpersonai nav tiesības uz jebkādu darbību, kuras mērķis būtu iznīcināt vai ierobežot Satversmē, likumos vai Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos noteiktās cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības.

8. Likumi un citi normatīvie akti Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības un to īstenošanas kārtību var tikai konkretizēt.

 

9.pants

Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

 

10.pants

Tiesības būt atzītam par personu

Ikvienam ir tiesības būt visur atzītam par personu likuma priekšā

11.pants

Ikvienam ir tiesības uz rīcību, kas nav aizliegta ar likumu, ja tas nav pretrunā ar valsts drošības, sabiedriskās kārtības, sabiedrības veselības, Latvijā vispārpieņemtās morāles, kā arī citu personu tiesību un brīvības ievērošanu.

12.pants

Tiesību vienlīdzība

Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

13.pants

Diskriminācijas aizliegums

1. Jebkura diskriminācija, izslēgšana, tiesību ierobežošana vai priekšrocības pēc rases, ādas krāsas, nacionālās, etniskās piederības, valodas, dzimuma, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelsmes vai stāvokļa, īpašuma, ieņemamā amata, ģenētiskajām īpatnībām, veselības stāvokļa un vecuma ir aizliegta.

2. Jebkura veida nacionālās, rasu un reliģiskās neiecietības un naida propaganda Latvijā ir aizliegta ar likumu.

3. Valsts respektē kultūras, reliģijas un valodu daudzveidību.

4. Invalīdiem ir neatņemamas tiesības uz respektu pret viņu cilvēcisko cieņu, tiesības uz darbu un pasākumiem, kas pēc iespējas kompensē invaliditāti, nodrošina viņiem iespējas dzīvot neatkarīgi, kā arī piedalīties sabiedrības un kultūras dzīvē.

5. Uz pilsonības balstīti atsevišķu tiesību ierobežojumi, priekšrocības vai izslēgšana nav šī panta pārkāpums.

 

 

14.pants

Tiesības uz dzīvību

Ikvienam ir tiesības uz dzīvību.

Nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt dzīvību.

Nāvessods Latvijā ir aizliegts. Šo aizliegumu var atcelt uz laiku valstij ārkārtēju briesmu gadījumā un ar Saeimas pieņemtu likumu.

Genocīds ir vissmagākais starptautiskais noziegums pret cilvēka tiesībām uz dzīvību, un tam nav noilguma.

 

15.pants

Ikvienam ir tiesības uz brīvību, personas neaizskaramību un drošību.

Nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt vai ierobežot brīvību, kā tikai saskaņā ar likumu.

16.pants

Verdzības, piespiedu darba un cilvēku tirdzniecības aizliegums

1. Verdzība un tai līdzīgs atkarības stāvoklis, piespiedu darbs, tirdzniecība ar cilvēkiem, īpaši sievietēm un bērniem, ir aizliegta un stingri sodāma.

2. Nav uzskatāms par piespiedu darbu tāds darbs, kas saistīts ar:

1)noziedznieku rehabililitāciju saskaņā ar tiesas spriedumu un ieslodzījuma vietas apkopšanu;

3)darba spējīgo iedzīvotāju iesaistīšanu dabas katastrofu un to seku likvidēšanā;

4) darba spējīgo iedzīvotāju iesaistīšanu vietēja rakstura sabiedriskajos darbos, kas saistīti ar to pilsonisko pienākumu pildīšanu.

 

17.pants

Tiesības uz taisnīgu tiesu un atlīdzinājumu

1.Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā un neatkarīgā tiesā.

2.Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

18.pants

Nevainīguma prezumpcija

Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta neatkarīgā tiesā saskaņā ar likumu.

 

19.pants

Personas procesuālās pamattiesības

1. Ikvienam tiesībpārkāpuma gadījumā ir tiesības griezties ar sūdzību vai iesniegumu policijā, prokuratūrā, tiesā, Satversmes tiesā, pie Valsts cilvēka tiesību pilnvarotā (ombūdsmana) un tiesības uz šī iesnieguma savlaicīgu izskatīšanu vai viņa lietas izlemšanu.

2. Ikvienam aizturētajam vai arestētajam nekavējoties jāpaziņo, par kāda noziedzīga nodarījuma pastrādāšanu viņu tur aizdomās.

3. Ikvienu kriminālnoziegumā aizdomās turētu, aizturētu personu ne vēlāk kā triju dienu laikā ar pamatotu tiesas lēmumu jāapcietina, jānoteic viņam cits drošības līdzeklis vai arī jāatbrīvo.

4. Krimināllietā aizdomās turētajam apsūdzība jāceļ ne vēlāk kā desmit dienas no drošības līdzekļa izvēlēšanās.

5. Ikvienam, pret kuru ir celta apsūdzība par kriminālnozieguma pastrādāšanu, ir tiesības uz savlaicīgu, taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu neatkarīgā, objektīvā un likumīgā tiesā, balstoties uz likumu.

6. Jautājums par lietas nodošanu tiesai jāizlemj ne vēlāk kā divu nedēļu laikā pēc lietas saņemšanas tiesā.

7. Nevienu kriminālnoziegumā aizdomās turēto nedrīkst turēt apcietinājumā ilgāk par vienu gadu, bet nepilngadīgos - ne vairāk kā sešus mēnešus, skaitot kopā pirmstiesas un tiesas izmeklēšanas laiku, izņemot recidīvistus un tos, kas tiek turēti aizdomās par vairāku smagu noziegumu pastrādāšanu, vai gadījumus, kad aizdomās turētais pats apzināti vilcina tiesas procesu.

8. Ikvienam ir tiesības tikt tiesātam , kā arī aizstāvēties personīgi vai arī ar sava advokāta palīdzību, izņemot gadījumus, ja to pieļauj likums.

9. Ikvienam krimināllietā tiesājamajam ir tiesības uz advokāta palīdzību. Maznodrošinātā aizstāvību nodrošina uz valsts rēķina.

10. Lietas dalībniekiem, kuri nepārvalda tiesvedības valodu, tulka palīdzību nodrošina uz valsts rēķina.

11. Ikvienam jādod pietiekams laiks un apstākļi savas aizstāvības sagatavošanai.

12. Krimināllietā nevienu nevar piespiest liecināt pašam pret sevi vai atzīt sevi par vainīgu.

13. Tiesājamā vaina krimināllietā jāpierāda apsūdzētājam.

14. Nepilngadīgo lietās pirmstiesas izmeklēšanai un tiesas procesā jāņem vērā viņu vecums, rehabilitācijas sekmēšana un psihiskās veselības aizsardzība.

15. Katram ir tiesības uz sprieduma pārsūdzēšanu augstākā tiesas instancē.

16. Kā pirmstiesas izmeklēšanas laikā, tā tiesu spriežot, sevišķa uzmanība jāveltī cietušo, liecinieku tiesību un viņu drošības aizsardzībai.

17. Nevienu nedrīkst otro reizi tiesāt par noziegumu, par kuru viņš jau vienu reizi notiesāts vai arī attaisnots, izņemot sakarā ar lietā jaunatklātiem apstākļiem.

 

20.pants

Goda un cieņas aizsardzība

Valsts aizsargā cilvēku pret jebkuriem nelikumīgiem fiziskiem un garīgiem viņa goda un cieņas aizskārumiem.

21.pants

1. Ikvienam ir tiesības uz privātās, ģimenes dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

2. Dzīvokļa kratīšana, korespondences pārbaude un noklausīšanās drīkst notikt vienīgi cīņas ar noziedzību nolūkos un saskaņā ar likumu, bet ne politiskos, uzņēmējdarbības un citos nolūkos.

3. Ikvienam ir tiesības uz personīgo datu aizsardzību.

1) Dati par personu vācami un apstrādājami vienīgi godīgiem mērķiem, balstoties uz šīs personas piekrišanu vai uz cita likumā noteikta pamata.

2) Ikvienam ir tiesības brīvi iepazīties ar datiem, kas par viņu savākti, respektējot citu personu likumīgās intereses, konfidencialitāti, profesionālos un uzņēmējdarbības noslēpumus, kā arī pieprasīt tos labot atbilstoši patiesībai.

3) Datus savākušās institūcijas pienākums ir tos izlabot atbilstoši pamatotam attiecīgās personas pieprasījumam.

4) Šī panta 3.daļā minēto noteikumu ievērošanai seko neatkarīga valsts vai pašvaldību institūcija.

 

22.pants

Spīdzināšanas, nežēlīgas, cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās un sodu aizliegums

1. Spīdzināšana, citāda fiziski vai garīgi cietsirdīga, cilvēka cieņu pazemojoša izturēšanās pret viņu ir aizliegta.

2. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.

23.pants

Prettiesisku medicīnas eksperimentu un tirdzniecības ar cilvēku orgāniem aizliegums

 

1. Prettiesiski medicīniski eksperimenti ir aizliegti.

2. Šī panta izpratnē prettiesiski ir šādi medicīniski eksperimenti:

1) eksperimenti, kas veikti ar cilvēku pret viņa gribu vai viņam nezinot;

2) cilvēku selekcija;

3) cilvēku klonēšana.

3. Tirdzniecība ar cilvēku orgāniem un to daļām kā uzņēmējdarbības veids ir aizliegta.

24.pants

Pārvietošanās un dzīvesvietas izvēles brīvība

1.Ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.

2. Šajā pantā noteikto tiesību īstenošanai, pamatojoties uz likumu, ar tiesas spriedumu vai administratīvo aktu var noteikt tikai tādus ierobežojumus, kas nepieciešami valsts drošības, sabiedriskās kārtības, tiesību sargāšanas un citu juridisku un fizisku personu tiesību nodrošināšanai.

25.pants

Izbraukšanas un atgriešanās brīvība

1.Ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas.

3. Šajā pantā noteikto tiesību īstenošanai, pamatojoties uz likumu, ar tiesas spriedumu vai administratīvo aktu var noteikt tikai tādus ierobežojumus, kas nepieciešami valsts drošības, sabiedriskās kārtības, tiesību sargāšanas un citu juridisku un fizisku personu tiesību nodrošināšanai.

26.pants

Personu izraidīšana un izdošana

1. Latvijas pilsoni nedrīkst izraidīt no Latvijas.

2. Latvijas pilsoni nevar izdot ārvalstīm, ja Latvijai saistošajā starptautiskajā līgumā tas nav noteikts citādi.

3. Ārvalstnieku, kas likumīgi atrodas Latvijas teritorijā, drīkst izraidīt vienīgi kompetenta vara pēc likumā noteiktas procedūras. Izraidīšanas procedūras laikā kompetentai varai jāuzklausa ārvalstnieka viedoklis, kā arī jāpieņem un jāizskata viņa lūgums pārskatīt izraidīšanas lēmumu.

4. Ārvalstnieku patvaļīga, masveida izraidīšana ir aizliegta.

 

27.pants

Domu, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība

1.Ikvienam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, tai skaitā: brīvību pēc savas izvēles pieņemt reliģiju vai ticību, ievērot to, piekopt, pielūgt Dievu vienam vai kopā ar citiem, piedalīties dievkalpojumos un mācīt ticību.

2.Nevienam nedrīkst uzspiest kādu reliģiju vai tās mācīšanos, kā arī piespiest atteikties no tās.

3.Baznīca Latvijā ir atdalīta no valsts.

4.Šajā pantā noteiktajai ticības brīvībai ar likumu un uz tā pamatotu tiesas spriedumu var noteikt tādus ierobežojumus, kas nepieciešami sabiedrības drošības, kārtības, veselības, Latvijā vispārpieņemtās morāles, kā arī citu cilvēku pamattiesību un brīvības aizsardzībai.

28.pants

Uzskatu, vārda, preses, radio un televīzijas brīvība

1. Ikvienam ir tiesības brīvi turēties pie saviem uzskatiem.

2. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi meklēt, iegūt, uzkrāt un izplatīt, neskatoties uz robežām, jebkuru informāciju, idejas un paust savus uzskatus mutiski, rakstiski, mākslinieciskā veidā un ar jebkuriem saziņas līdzekļiem pēc savas izvēles.

3. Amatpersona var atteikties izpaust viņas rīcībā esošo dienesta informāciju tikai tad, ja viņa pierāda, ka tā pēc likuma ir slepena vai konfidenciāla.

4. Latvijā ir preses brīvība, kas ietver brīvību dibināt, izdot un izplatīt preses izdevumus, grāmatas, brošūras un citus izdevumus.

5. Valsts uztur sabiedrisko radio un televīziju, kā arī garantē to neatkarību programmu veidošanā, ievērojot šī panta 6. daļu.

6. Valsts radio un televīzijai fakti jāizgaismo patiesīgi un bezpartijiski. To izmantošana atsevišķu politisko partiju, juridisko, fizisko personu vai ekonomisko grupējumu savtīgajās interesēs nav pieļaujama.

7. Privāto radio un televīzijas sabiedrību un staciju dibināšanas un darbības kārtību nosaka likums.

8. Cenzūra Latvijā ir aizliegta.

9. Valsts aizsargā masu informācijas līdzekļu brīvību un daudzveidību.

10. Šajā pantā noteikto tiesību un brīvības īstenošana ir saistīta ar īpašiem pienākumiem un atbildību. Tai ar likumu, uz tā pamatotu tiesas spriedumu vai administratīvu aktu var uzlikt ierobežojumus, lai garantētu valsts drošību, sabiedrisko kārtību, sabiedrības veselību, Latvijā vispārpieņemtās morāles, kā arī citu personu tiesību un brīvības ievērošanu.

 

29.pants

Tiesības uz labu valsts pārvaldi

1.Ikvienam ir tiesības uz labu valsts un pašvaldību pārvaldi, ar ko saprot:

1) viņa lietu kārtošanu valsts institūcijā objektīvi un savlaicīgi;

2) ikviena tiesības tikt uzklausītam, pirms lieta tiek risināta pretēji viņa interesēm;

3) pārvaldes iestāžu pienākumu pamatot savu lēmumu ar likumu un izskaidrot savu lēmumu pieņemšanas iemeslus;

4) visas valsts vai pašvaldību institūcijas ir atbildīgas par to amatpersonu prettiesiskās darbības, bezdarbības vai nolaidības radīto kaitējumu.

5) šī panta 4)daļā minētās amatpersonas ir atbildīgas attiecīgajām valsts vai pašvaldību institūcijām par savas prettiesiskās darbības, bezdarbības vai nolaidības radīto kaitējumu.

 

30.pants

Apvienošanās brīvība

1.Ikvienam ir tiesības apvienoties un līdzdarboties biedrībās, arodbiedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās savu interešu aizsardzībai, kā arī atturēties no līdzdalības tajās.

2.Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību un arodbiedrību likumīgās tiesības.

6.Šajā pantā noteikto tiesību un brīvību īstenošanai ar likumu var arī noteikt īpašus ierobežojumus tiesnešiem, prokuroriem un personām, kas dien aizsardzības spēkos, policijā, valsts drošības un citos speciālajos valsts bruņotajos dienestos.

31.pants

Sapulču un gājienu brīvība

1.Ikvienam ir tiesības brīvi piedalīties iepriekš pieteiktās miermīlīgās sapulcēs, gājienos un piketos sabiedriskās telpās un vietās

2.Sabiedriskām organizācijām savās slēgtās telpās sapulcēm iepriekšējs pieteikums nav nepieciešams.

3.Šajā pantā noteikto tiesību un brīvību īstenošanai ar likumu vai uz tā pamatotu administratīvu aktu var noteikt tādus ierobežojumus, kas nepieciešami valsts drošības, sabiedriskās kārtības, sabiedrības veselības, Latvijā vispārpieņemtās morāles, kā arī citu personu tiesību un brīvības nodrošināšanai.

32.pants

Sūdzību un iesniegumu brīvība

1.Ikvienam ir tiesības vērsties valsts vai pašvaldību iestādēs ar sūdzībām un iesniegumiem, kā arī savlaicīgi saņemt atbildi pēc būtības.

2.Neviena tiesības nedrīkst ierobežot un pasliktināt tā tiesisko stāvokli sakarā ar sūdzības iesniegšanu.

33.pants

Tiesības uz īpašumu un uzņēmējdarbības brīvība

1. Ikvienam ir tiesības uz likumīgi iegūtu īpašumu, kā arī tiesības to iegūt, brīvi izmantot, gūt no tā labumu un nodot citam.

2. Valsts aizsargā īpašuma un mantošanas tiesības.

3. Valsts aizsargā uzņēmējdarbības brīvību.

4. Īpašums uzliek pienākumus - to izmantojot, jāievēro pilsoniskā sabiedrībā pieņemtās citu personu un sabiedrības intereses.

5. Uzņēmējdarbības un īpašuma izmantošanas ierobežošana pieļaujama vienīgi saskaņā ar likumu valsts, sabiedrības vispārējā labuma un sociālā taisnīguma interesēs.

6. Nevienam nedrīkst patvaļīgi atsavināt īpašumu.

7. Īpašuma piespiedu atsavināšana iespējama tikai izņēmuma gadījumos valsts un sabiedrības vajadzībām uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību, kā arī pēc tiesas sprieduma.

 

34.pants

Darba pamattiesības

1. Ikvienai pilngadīgai personai, īpaši darbiniekam, ir šādas pamattiesības:

1)uz darbu un iztikas nopelnīšanu ar savu darbu; valsts sekmē bezdarba izskaušanu;

2)brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai;

3)iegūt bezmaksas informāciju par darbavietām, palīdzību darba izvēlē un darbiekārtošanā;

4)uz bezmaksas profesionālo pārorientāciju;

5)uz aizsardzību pret prettiesisku atlaišanu;

6)sievietēm, darbiniecēm, uz tādu īpašu aizsardzību, kādu pieprasa viņu sievietes un mātes stāvoklis;

7)uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem, kuros tiek respektēta viņa veselība, drošība un personības cieņa;

8)darba vietās, kur riskus nav iespējams izslēgt vai ievērojami samazināt, tie jākompensē ar darba stundu samazināšanu vai papildus apmaksātām brīvdienām, vai garāku apmaksātu atvaļinājumu;

9)taisnīgu, darbam atbilstošu samaksu, kas nodrošina viņam un viņa ģimenei cilvēka cienīgu iztiku;

10)vienādu samaksu par vienādas vērtības darbu;

11)savlaicīgi iegūt konsultācijas un informāciju par stāvokli savā uzņēmumā un izmaiņām tajā, kas varētu ievērojami ietekmēt darbinieku stāvokli, īpaši par štatu samazināšanu, ievērojot uzņēmējdarbības konfidencialitātes noteikumus;

12)slēgt darba līgumu vai piedalīties koplīgumā;

13)uz līdzdalību darba apstākļu, tā organizācijas, vides un veselības aizsardzības, sociālo un kultūras pasākumu noteikšanā savā uzņēmumā;

14)piedalīties kolektīvos pasākumos savu darba interešu aizsardzībai, ieskaitot streiku;

15)uz darba nedēļu, kas nav garāka par 40 stundām, iknedēļas brīvdienām un ikgadēju četras nedēļas garu apmaksātu atvaļinājumu;

16)uz darbinieku prasījumu prioritāti iepretim citiem prasītājiem darba devēja maksātnespējas vai bankrota gadījumā.

2.Arodbiedrību biedru un arodbiedrību darbinieku diskriminācija Latvijas iestādēs un uzņēmumos ir aizliegta.

3. Šī panta 1.14) daļā noteikto tiesību un brīvību īstenošanai ar likumu vai uz tā pamatotu tiesas spriedumu var noteikt tādus ierobežojumus, kas nepieciešami valsts drošības, sabiedriskās kārtības, sabiedrības veselības, Latvijā vispārpieņemtās morāles, kā arī citu personu tiesību un brīvības nodrošināšanai.

 

35.pants

Ģimenes un bērna tiesības

1. Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni kā dabisku sabiedrības pamatvienību, vecāku, bērna tiesības, kā arī materiāli un citādi sekmē dzimstību.

2. Darba devējam un darbiniekam, īpaši valsts un pašvaldību iestādēs un uzņēmumos, savstarpēji jāsaskaņo darba un ģimenes pienākumu pildīšana.

3. Bērnam ir tiesības uz tādu aizsardzību, sociālo un personas drošību, veselības, citu aprūpi un uzraudzību, izglītību, viedokļa izteikšanas brīvību viņu skarošajos jautājumos atbilstoši viņa vecumam un garīgajam briedumam, kā arī uz cilvēka cienīgu iztiku, kāda nepieciešama viņa labklājībai un attīstībai labvēlīgos apstākļos.

4. Bērnu darba, seksuālā ekspluatācija un bērnu pornogrāfija ir aizliegta.

5. Jauniešus nedrīkst pieņemt darbā, pirms viņi nav ieguvuši pamatizglītību.

6. Jauniešu darba laikam, smagumam un apstākļiem jāatbilst viņu vecumam, briedumam, tos jāaizsargā pret ekonomisko ekspluatāciju un darba apstākļiem, kas varētu kaitēt viņu drošībai, veselībai, fiziskajai, garīgajai, morālajai, sociālajai attīstībai vai tālākai izglītībai.

7. Katram bērnam ir tiesības regulāri uzturēt tiešus personīgos sakarus ar abiem saviem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā ar viņa interesēm.

8. Ikvienā bērna tiesību īstenošanas gadījumā jāizvēlas bērna interesēm vislabāk atbilstošais risinājums.

9. Bērnu pabalstiem jāpieaug atbilstoši nacionālā kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumam.

10. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.

11. Bērnu un jauniešu tiesību īstenošana nav iespējama bez viņu atbildības par sevi un savu uzvedību vecāku, audzinātāju, aizbildņu, aizgādņu, sabiedrības valsts un likuma priekšā atbilstoši viņu vecumam, fiziskajam un garīgajam briedumam.

 

36.pants

37.pants

Aizsardzība pret nabadzību, veco cilvēku tiesības un tiesības uz sociālo nodrošinājumu

1. Ikvienam ir tiesības būt aizsargātam pret nabadzību un sociālo izslēgšanu.

2. Ikvienam ir tiesības gūt labumu no sociālās aizsardzības pakalpojumiem.

3. Ikvienam ir tiesības uz cilvēka cienīgu sociālo nodrošinājumu vecuma, darba nespējas, darba negadījuma, bezdarba, apgādnieka zaudēšanas un citos likumā noteiktajos gadījumos.

4. Nopelnītā pensija jāizmaksā pilnā apjomā.

5. Valsts nodrošina vecajiem cilvēkiem iespēju, cik vien ilgi iespējams, palikt pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, goda pilnu, cilvēka cienīgu un neatkarīgu dzīvi sev pierastajā vidē, līdzdalību sabiedriskajā un kultūras dzīvē, informāciju par viņiem domātajiem pakalpojumiem, kā arī viņu prasībām, materiālajām iespējām, valsts un pašvaldību iespējām, veselības stāvoklim atbilstošu mitekli, veselības un personīgo aprūpi.

6. Šajā pantā noteiktās tiesības nodrošina atbilstoši nacionālajam kopproduktam uz vienu iedzīvotāju un tā pieaugumam.

 

38.pants

Tiesības uz veselības aizsardzību

1. Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam bezmaksas medicīnas palīdzības minimumu un profilaktisko veselības aprūpi atbilstoši likumam

2. Valsts budžeta līdzekļi veselības aizsardzībai piešķirami vienīgi valsts un pašvaldību veselības aizsardzības iestādēm.

3. Valsts budžeta līdzekļiem un to pieaugumam veselības aizsardzībai jāatbilst nacionālajam kopproduktam uz vienu iedzīvotāju un tā pieaugumam.

39.pants

Tiesības uz izglītību

1. Ikvienas personas un visas tautas attīstības pamats ir izglītības un zinātnes nepārtraukta attīstība, kas ir valsts un pašvaldību pienākums.

2. Ikvienam ir tiesības uz vienlīdzīgiem pamatiem ar citiem, atbilstoši savām spējām, iegūt izglītību valsts un pašvaldību mācību iestādēs.

3. Pamatizglītība ir obligāta.

4. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt amatizglītību un vidējo izglītību.

5. Talantīgākajiem valsts nodrošina bezmaksas augstāko izglītību, maģistratūru un doktorantūru valsts un pašvaldību mācību iestādēs.

6. Valsts atzīst izglītības iestāžu dibināšanas brīvību, ievērojot demokrātijas principus un vecāku tiesības nodrošināt viņu bērnu izglītību atbilstoši viņu reliģiskajai, filozofiskajai pārliecībai un uzskatiem par pedagoģijas pamatiem.

7. Valstij un pašvaldībām nav jāfinansē privātās mācību iestādes no sava budžeta.

8. Ārvalstu, to juridisko personu un ārvalstu pilsoņu dibinātās mācību iestādes Latvijā darbojas pēc vienādiem kritērijiem un vienādām likuma prasībām ar Latvijas mācību iestādēm.

 

40.pants

Akadēmiskās, zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvība

1. Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību.

2. Valsts atzīst augstākās izglītības un zinātnisko iestāžu brīvību. Šajā daļā noteiktā brīvība tiek īstenota, ievērojot valsts un sabiedrības intereses.

3. Šīs brīvības īstenošanu valsts sekmē, augoši finansējot zinātnes un mākslinieciskās jaunrades attīstību atbilstoši nacionālajam kopproduktam uz vienu iedzīvotāju un tā pieaugumam.

4. Šajā pantā noteikto tiesību un brīvības īstenošanai ar likumu vai uz tā pamatotu tiesas spriedumu var noteikt tādus ierobežojumus, kas nepieciešami valsts drošības, sabiedriskās kārtības, sabiedrības veselības, Latvijā vispārpieņemtās morāles, kā arī citu personu tiesību un brīvības nodrošināšanai.

 

41.pants

1. Latvijā pastāvīgi dzīvojošām personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.

2. Mazākumtautību tiesības uz to savstarpējās vienlīdzības principa pamata valsts aizsargā atbilstoši Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

 

42.pants

Tiesības uz tīru vidi

Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot tīrā un labvēlīgā vidē atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām ar šādu pasākumu palīdzību:

1) uzraugot vides stāvokli un sniedzot ziņas par to, bet katastrofu gadījumos arī nekavējoties veicot nepieciešamos pasākumus;

2) rūpējoties par vides saglabāšanu un uzlabošanu;

3) stingri sodot par tās piesārņošanu un

4) novēršot tās kvalitātes pazemināšanos.

 

43.pants

Patērētāja tiesību aizsardzība

Valsts aizsargā patērētāju pret sliktas kvalitātes, kā arī kaitīgu produkciju un pakalpojumiem.

44.pants

Cilvēka tiesību valsts pilnvarotais

Latvijas valsts Cilvēka tiesību pilnvarotais (ombūdsmans) ir no Saeimas, Valdības un citām valsts varas institūcijām neatkarīga valsts kontroles, cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību sargāšanas institūcija strīdu atrisināšanai starp cilvēku un valsts varas institūcijām, kuram atsevišķos, likumā noteiktos gadījumos ir prokurora tiesības šajā jomā ļaunprātību novēršanai no valsts, pašvaldību varas institūciju vai amatpersonu puses.

3.nodaļa

Saeima

45.pants

Saeima ir Latvijas valsts parlaments, kas pārstāv Latvijas tautu, īsteno tās augstāko varu un pieņem likumus tautas vārdā.

Saeima sastāv no simts visas tautas pārstāvjiem - deputātiem.

Saeimu ievēl uz četriem gadiem.

Saeimas vēlēšanu rezultāti pārsūdzami tiesā.

Saeima un tās deputāti ir atbildīgi par savu darbību tautas priekšā.

 

46.pants

Saeimas ekskluzīvās tiesības

pieņemt, grozīt, atcelt un apturēt, kā arī skaidrot likumus;

lemt par valsts sociālo politiku;

pieņemt valsts budžetu;

noteikt nodokļus un nodevas;

lemt par valsts aizņēmumiem ārvalstīs un to atdošanu

lemt par valsts iekšējiem aizņēmumiem;

lemt par valsts ārējās tirdzniecības un tās bilances sabalansēšanas politiku;

noteikt un uzraudzīt valsts monetāro sistēmu;

noteikt un ik gadus pārraudzīt visu līmeņu valsts amatpersonu un ierēdņu algas un pensijas, kā arī algu sistēmu valsts budžeta sektorā;

izveidot un finansēt bruņotos spēkus, bruņotas vienības, tiesību sargāšanas institūcijas, noteikt to pakļautību un lemt par to finansēšanu;

apstiprināt nacionālās drošības koncepciju un valsts aizsardzības koncepciju;

kontrolēt Nacionālos bruņotos spēkus (NBS), Iekšlietu ministriju un Satversmes aizsardzības biroju, noteikt to struktūru, personālu un tā komplektēšanas principus, kā arī budžetu un tā izlietojumu;

lemt par NBS vienību izmantošanu ārpus valsts teritorijas;

iecelt amatā un atbrīvot no tā likumā noteiktās NBS un valsts drošības iestāžu amatpersonas;

pieteikt karu;

ievērojot šajā Satversmē noteiktās Valsts prezidenta un Ministru prezidenta pilnvaras, lemt par izsludinātā ārkārtējā, izņēmuma stāvokļa un mobilizācijas pamatotību;

izskatīt Ministru prezidenta gadskārtējo ziņojumu par nacionālo drošību;

lemt valsts teritorijas jautājumus, ievērojot Satversmes 5.panta noteikumus;

lemt par ārvalstu bruņoto spēku atrašanos valsts teritorijā un tās noteikumiem, ievērojot Satversmes 1.panta prasības;

lemt par visu zemes dzīļu un atjaunojamo dabas resursu krājumu izmantošanas politiku, to nacionalizāciju un denacionalizāciju;

lemt par dabisko un citu monopoluzņēmumu politiku, kā arī to nacionalizāciju un denacionalizāciju;

lemt par bēgļu uzņemšanas politiku un limitiem;

ratificēt starptautiskos līgumus;

noteikt pilsonības un naturalizācijas noteikumus;

uzaicināt un noklausīties plenārsēdē vai komisijā jebkuru valsts amatpersonu (ievērojot tiesas neatkarību), likt atskaitīties valsts pārvaldes institūciju vadītājiem vai pārstāvjiem, uzdot tiem jautājumus un pieprasīt no viņiem jebkuru informāciju;

veidot valsts tiesu varas sistēmu un jaunas tās institūcijas;

reizi četros gados ievēlēt (otrs variants “iecelt”) tiesnešus, izņemot Satversmes tiesas priekšsēdētāju un Augstākās tiesas priekšsēdētāju;

veidot Saeimas pastāvīgās un ārkārtas komisijas;

apstiprināt tarifu komisiju sastāvu monopolu pakalpojumu uzņēmumos;

piedalīties monopola preču un pakalpojumu cenu noteikšanā.

 

47.pants

Saeimas tiesību ierobežojumi

pieņemt likumus un lēmumus, kas ir pretrunā ar šo Satversmi, pasaulē vispārpieņemtiem tiesību vai starptautisko tiesību principiem, kā arī Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, tajā skaitā likumus, kas atceļ privātīpašumu, tiesības to iegūt, nodot tālāk un mantot;

pārkāpt šajā Satversmē noteiktās Saeimas pilnvaras.

 

48.pants

Saeimas neaizskaramība

Saeima ir neaizskarama un nav iesūdzama tiesā.

Policijai, NBS un valsts drošības dienestiem aizliegts Saeimas telpās veikt jebkurus piespiedu pasākumus, tajā skaitā aizturēt, arestēt, kratīt un izņemt priekšmetus, bez Saeimas priekšsēdētāja piekrišanas.

Saeimai ir pašai savs drošības dienests, kas pakļauts Saeimas priekšsēdētājam.

 

49.pants

Saeimas ievēlēšana pēc jauktās vēlēšanu sistēmas

Saeimu ievēl vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un brīvās vēlēšanās.

50 Saeimas deputātus ievēl pēc proporcionālās vēlēšanu sistēmas.

Pārējos 50 Saeimas deputātus ievēl pēc mažoritārās relatīvā vairākuma sistēmas.

 

50. pants

Vēlēšanu īpatnības pēc proporcionālās un mažoritārās vēlēšanu sistēmas

1.Pēc proporcionālās vēlēšanu sistēmas 50 deputātus ievēl Rīgas, Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales vēlēšanu apgabalos. Pēc šīs sistēmas deputātu mandātus Saeimā iegūst proporcionāli par katru sarakstu nodoto vēlētāju balsu skaitam un tikai to partiju saraksti, kas savā apgabalā ieguvuši ne mazāk par 5% vēlētāju balsu. Saeimas deputātu skaits katrā šajā vēlēšanu apgabalā ir proporcionāls tā vēlētāju skaitam.

3.Vienlaicīgi ar katru no mažoritārā vēlēšanu apgabala ievēlēto deputātu ievēl arī viņa aizvietotāju, kurš viņu aizvieto slimības, komandējuma, citas prombūtnes laikā, kā arī sakarā ar deputāta pāriešanu administratīvā amatā, atteikšanos no mandāta vai viņa mandāta atņemšanu.

4.Ikvienu deputāta kandidātu var izvirzīt tikai vienā – vai nu šī panta 1. vai 2. daļā minētā apgabalā, tikai no attiecīgā apgabala vēlētāju, pastāvīgo iedzīvotāju – pilsoņu vidus un no Latvijā reģistrēto politisko partiju sarakstiem.

51.pants

Tiesības vēlēt Saeimu

Tiesības vēlēt Saeimu ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu.

Katrs vēlētājs var vēlēt tikai vienu reizi proporcionālajā un vienu reizi mažoritārajā vēlēšanu apgabalā.

Vēlēšanu tiesības ir atņemtas personām, kas ir:

notiesātas par noziedzīgu nodarījumu ar brīvības atņemšanu un izcieš sodu;

pārkāpušas velēšanu likumu, kas atzīts ar tiesas spriedumu.

 

52.pants

Tiesības būt ievēlētam Saeimā

Saeimas deputāts nevar vienlaicīgi būt Valsts prezidents, Ministru prezidents, ministrs, valsts ministrs, valsts sekretārs, tiesnesis, valsts kontrolieris, nevienas valsts vai pašvaldību institūcijas vadošo amatu ieņemoša persona, jebkuras reliģiskās konfesijas vadītājs vai priesteris, kamēr viņš pilda šo amatu, jebkura militārpersona vai citas spēka struktūras amatpersona. [Atsevišķs viedoklis – Ministru prezidentu un ministrus izslēgt]

Saeimā var ievēlēt katru Latvijas pilsoni ar nevainojamu reputāciju, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu un vismaz septiņus gadus ir Latvijas pilsonis.

Deputāta kandidāta reputāciju vērtē vēlētājs.

Nevienam nevar liegt kandidēt Saeimas vēlēšanās, ievērojot šajā pantā noteiktos ierobežojumus. Nevienu nedrīkst atlaist no darba vai vajāt tāpēc, ka viņš kandidējis Saeimas vēlēšanās vai noteiktas politiskās partijas sarakstā.

Saeimas deputāta kandidātam pirms katrām vēlēšanām jāiziet pilna veselības pārbaude vēlēšanu likuma noteiktā kārtībā.

Par Saeimas deputātu nevar ievēlēt personu, kas:

1) ir notiesāta par noziegumu pret Latvijas valsti, kā arī par tādiem kriminālnoziegumiem, kuri minēti Saeimas vēlēšanu likumā;

2) ir Latvijas pilsonis, kuram vienlaicīgi ir arī citas valsts pilsonība;

3) nav izgājis šī panta 5.daļā minēto veselības pārbaudi;

4) ir Valsts prezidents;

5) ir jebkura līmeņa tiesas tiesnesis; dien komandējošā sastāvā valsts militārajā dienestā, policijā vai Satversmes aizsardzības birojā;

6) kandidē tādas partijas sarakstā, kas:

a) iestājas pret Latvijas valsts neatkarību un tās teritoriālo neaizskaramību;

b) iestājas pret Latviju kā nacionālu valsti un latviešu tautas valstiskumu;

c) iestājas pret demokrātisku valsts pārvaldes formu;

d) pauž jebkuras totalitārisma, rasisma, nacionālās vai šķiriskās neiecietības idejas.

7. Šī panta 6. 1) un 6.6) d) daļā uzskaitītos pārkāpumus nosaka tiesa.

53.pants

Saeimas vēlēšanu laiks

Saeimas kārtējās vēlēšanas izdarāmas oktobra mēneša pirmajā sestdienā.

54.pants

Vēlēšanu rezultātu noteikšana

Vēlēšanu rezultātus noteic Centrālā vēlēšanu komisija.

55.pants

Jaunievēlētās Saeimas pirmā sēde

Kārtējās vēlēšanās ievēlētā Saeima sanāk uz pirmo sēdi novembra mēneša pirmajā

Ārkārtas vēlēšanās ievēlētās Saeimas pirmā sēde

Ārkārtas vēlēšanās ievēlētās Saeimas pirmā sēde sanāk ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc tās ievēlēšanas, un tās pilnvaras izbeidzas ne ātrāk kā pēc trīs gadiem ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu nākošā novembra mēneša pirmajā otrdienā.

57.pants

Saeimas deputāta atsaukšana

Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas deputātus.

58.pants

Saeimas sēžu vieta

Saeima savas sēdes notur Rīgā Saeimas ēkā, un tikai ārkārtēju apstākļu dēļ tā

59.pants

Saeimas pirmā sēde

Saeimas pirmo sēdi līdz Saeimas prezidija ievēlēšanai vada iepriekšējās Saeimas priekšsēdētājs vai, ja tas nav iespējams, viņa vietnieks.

Jaunievēlētās Saeimas pirmo sēdi atklāj Valsts prezidents ar runu par stāvokli valstī. Debates par šo runu Saeimā netiek atklātas.

Saeimas priekšsēdētājs pirms savu pienākumu pildīšanas sākšanas nodod tādu pašu zvērestu kā Valsts prezidents.

Saeimas deputāti pirms jaunievēlētās Saeimas pirmās sēdes paraksta šādu zvērestu: “Es …. ar šo apliecinu savu uzticību neatkarīgai Latvijas valstij un apņemos godprātīgi pildīt savus Saeimas deputāta pienākumus, ievērot Latvijas Republikas Satversmi un likumus”.

Deputāts, kas nav parakstījis šī panta 4. daļā noteikto zvērestu, nav pielaižams pie savu pienākumu pildīšanas, un viņa vietu ieņem:

nākamais šī saraksta loceklis, kam ir tiesības viņu aizvietot, ja šis deputāts ir ievēlēts pēc proporcionālās sistēmas;

ja deputāts, kas atteicas parakstīt zvērestu, ievēlēts pēc mažoritārās sistēmas, tad viņa vietu ieņem tā aizstājējs, bet, ja arī viņš atteicas parakstīt zvērestu, tad deputāta vietu šajā vēlēšanu apgabalā iegūst nākamais deputāta kandidāts, kurš ieguvis visvairāk balsu.

 

60.pants

Saeimas deputātu pilnvaru pārbaude un to atņemšana

Saeima pati pārbauda un apstiprina deputātu pilnvaras.

2.Saeima savam deputātam mandātu nevar atņemt citādi, kā vien balstoties uz likumu un ar vairāk nekā pusi visu Saeimas deputātu balsu.

pēc notiesājoša tiesas sprieduma krimināllietā;

tiesas sprieduma, ar kuru vēlēšanas tiek pasludinātas par spēkā neesošām (nenotikušām).

ja Saeimas deputāts izstājas no savas frakcijas, ir izslēgts no tās, tiek izslēgts vai izstājas no partijas, kuras sarakstā viņš ievēlēts Saeimā, tas zaudē savu deputāta mandātu bez īpaša mandātu komisijas lēmuma un Saeimas balsojuma, viņa vietu ieņem nākamais deputāta kandidāts no tā paša saraksta vai deputāta aizvietotājs, bet, ja arī ar viņu notiek tas pats, tad deputāta vietu šajā vēlēšanu apgabalā iegūst nākamais deputātu kandidāts, kurš ieguvis visvairāk balsu.

61.pants

Saeimas prezidijs, tā locekļu ievēlēšana, darba laiks un atstādināšana no amata

Saeimas prezidijs vada Saeimas darbu.

Saeimas prezidijs sastāv no Saeimas priekšsēdētāja, viņa diviem biedriem un sekretāra.

Saeimas prezidiju ievēl ar parasto balsu vairākumu no visu deputātu skaita.

Par piekrišanu šī panta 2 .daļā paredzētajam balsojumam nedrīkst būt ne apsolīta, ne dota kāda atlīdzība, ne naudā, ne ar amatiem, ne citādi, izņemot to, kas noteikts šī panta 5.daļā.

Pirms Saeimas prezidija ievēlēšanas partijām, kas pārstāv Saeimas deputātu vairākumu, jāparaksta rakstiska vienošanās par prezidija sastāvu, kas var būt saistīta ar vienošanos par Saeimas komisiju vadību un valdības veidošanu. Šī vienošanās jāapstiprina ar Saeimas deputātu vairākuma balsojumu un jāpublicē “Latvijas Vēstnesī.”

Saeimas prezidijs darbojas nepārtraukti visu Saeimas pilnvaru laiku, sesiju starplaiku un brīvdienas ieskaitot.

Saeimas prezidija locekļus atbrīvo no ieņemamā amata pēc jautājuma izskatīšanas mandātu komisijā ne mazāk kā divos lasījumos un ar trīs piektdaļām balsu no visu Saeimas deputātu skaita.

Saeimas prezidija locekli var atstādināt no amata vienīgi sakarā ar:

nespēju tikt galā ar saviem pienākumiem;

ilgstošu slimību, par ko tiek uzskatīta nespēja pildīt savus pienākumus vairāk nekā 100 dienas veselības stāvokļa dēļ;

Satversmes vai likumu rupju vai sistemātisku pārkāpšanu;

amorālu, zemisku rīcību.

 

62.pants

vada Saeimas, tās Prezidija sēdes un ir augstākā Saeimas amatpersona tās ārējā pārstāvībā un personāla vadīšanā;

aizvieto Valsts prezidentu tā prombūtnes laikā ārvalstīs un slimības laikā, kā arī citos gadījumos, kad Valsts prezidents objektīvu apstākļu dēļ nespēj pildīt savus pienākumus.

vada Saeimas drošības dienestu.

 

63.pants

Valsts prezidents var atlaist Saeimu vienīgi, ja tā:

divu mēnešu laikā nespēj vienoties par valdības izveidošanu;

trīs mēnešu laikā kopš budžeta gada sākšanās nav spējusi apstiprināt valsts budžetu;

nav spējīga sekmīgi pildīt savus likumdevēja pienākumus savu iekšējo pretrunu dēļ un nespēj vienoties par valstiski svarīgiem jautājumiem.

Šī panta 1.3)daļā minētajā gadījumā jautājums par Saeimas atlaišanu tiek galīgi izlemts tautas nobalsošanā, kurai jānotiek ne vēlāk kā viena mēneša laikā no Saeimas atlaišanas. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos balsotāju skaita izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu. Ja tauta nenobalso par Saeimas atlaišanu, tad tiek pieņemts, ka tauta nobalsošanā atlaidusi Valsts prezidentu.

Saeima pati var sevi atlaist pirms laika ar visu deputātu balsu vairākumu un izsludināt jaunas vēlēšanas.

Ja Saeima ir atlaista pirms laika, tad jaunas Saeimas vēlēšanas izsludināmas ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas.

Ja Saeima ir atlaista, tad tās deputātu pilnvaras paliek spēkā līdz jaunās Saeimas sanākšanai. Atlaistā Saeima var sanākt uz sēdēm tikai tad, ja Valsts prezidents to sasauc. Šādām Saeimas sēdēm dienas kārtību noteic Valsts prezidents.

 

64. pants

1.Saeimas deputāts var atteikties no mandāta, par to rakstiski paziņojot Saeimas priekšsēdētājam.

2.Šādā gadījumā deputāta vietu ieņem nākošais no attiecīgās partijas deputātu kandidātu saraksta, ja deputāts ievēlēts pēc proporcionālās sistēmas.

5.Ja Saeimas deputāts atsakās no mandāta sakarā ar iecelšanu par Ministru kabineta locekli, tad, zaudējot ministra amatu vai atsakoties no tā, deputāta mandātu viņam atjauno.

65.pants

Saeimas sesijas

Saeimas prezidijs sasauc Saeimas sesijas un nosaka kārtējās vai ārkārtējās sēdes un sesijas, izņemot ārkārtas gadījumus, kad to dara Valsts prezidents vai Ministru prezidents. Ja ārkārtas sesiju vai sēdi sasauc Valsts prezidents, Ministru prezidenta piekrišana tam nav nepieciešama.

Saeimai nedrīkst būt mazāk par vienu sesiju gadā.

 

66.pants

Obligāti sasaucamās Saeimas sēdes

Saeimas prezidijam ir jāsasauc Saeimas sēde, ja to pieprasa Valsts

prezidents, Ministru prezidents vai ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas

67.pants

Saeimas darbības un kārtības noteikšana

Savas darbības un kārtības noteikšanai Saeima izstrādā un pieņem

Kārtības rulli, kuram ir likuma spēks.

68.pants

Saeimas sēžu atklātums

1.Saeimas sēdes ir atklātas.

3. Visiem Saeimas sēžu un komisiju sēžu protokoliem jābūt publiski pieejamiem.

4. Desmit Saeimas locekļiem, Valsts prezidentam, Ministru prezidentam vai ministram pieprasot, Saeima ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu var nolemt noturēt slēgtu sēdi.

69.pants

Lemttiesīgās sēdes

Saeima var pieņemt likumus, lēmumus un citus saistošus aktus, kā arī ievēlēt, iecelt vai apstiprināt amatos amatpersonas vienīgi, ja tās sēdē piedalās vismaz puse Saeimas locekļu.

Saeimas svinīgās un informatīva rakstura sēdes, kurās tiek uzklausītas amatpersonas, bet netiek pieņemti šī panta 1. daļā minētie lēmumi, ir tiesīgas arī ar jebkuru mazāku klātesošo deputātu skaitu. (2.variants: D.daļā noteikt nepieciešamo kvorumu)

 

70. pants

Lēmumu pieņemšana

Saeima, izņemot Satversmē sevišķi paredzētos gadījumus, pieņem savus lēmumus ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu.

Atturējušos balsis netiek ieskaitītas pret pieņemamo lēmumu, bet tiek uzskatītas par nepiedalīšanos lēmuma izlemšanā.

Tautas nobalsošanā pieņemtus likumus un lēmumus Saeima var grozīt ne agrāk kā pēc gada un ar divu trešdaļu visu deputātu skaita balsu vairākumu.

 

71.pants

Saeimas pastāvīgās komisijas

Saeima ievēlē komisijas, noteicot to locekļu skaitu un uzdevumus.

paskaidrojumus no ministrijām, valsts un pašvaldību iestādēm, uzaicināt savās sēdēs dot paskaidrojumus ministrus, kā arī valsts un pašvaldību izpildvaras jebkuras citas amatpersonas.

3.Komisijas var darboties arī starp sesijām.

5.Par piekrišanu šī panta 4.daļā paredzētam balsojumam nedrīkst būt ne apsolīta, ne dota nekāda atlīdzība ne naudā, ne ar amatiem, ne citādi.

72.pants

Saeimas ārkārtas komisijas

Saeimas izmeklēšanas un citas ārkārtas komisijas izveido uz laiku noteiktu jautājumu izskatīšanai,izņemot tiesas nolēmumus konkrētās lietās, kā arī valsts institūciju vai iestāžu un augstāko valsts amatpersonu tiesību vai ētikas normu pārkāpumu izmeklēšanai.

Saeimai jāieceļ noteiktiem gadījumiem izmeklēšanas komisijas vai citas ārkārtas komisijas, ja to pieprasa ne mazāk kā viena ceturtā daļa Saeimas locekļu.

Saeimas izmeklēšanas komisijās pēc proporcionalitātes principa jāietver arī to partiju deputāti, kuras nav pārstāvētas valdībā.

Saeimas izmeklēšanas komisija var izmeklēt jebkuru jautājumu, kura izmeklēšanai tā izveidota.

Šo komisiju sēdes ir atklātas, taču komisija var nolemt noturēt slēgtas sēdes.

Saeimas izmeklēšanas komisijas sēdēs liecinieku uzaicināšanai, nopratināšanai un pierādījum iegūšanai tiek piemēroti kriminālprocesa principi un Krimināllikuma normas, tajā skaitā jautājumos par liecinieku un ekspertu atbildību un aizsardzību. Šo liecinieku liecības var izmantot tiesā kā apsūdzības izvirzīšanai un pamatošanai, tā arī aizstāvībai.

Izmeklēšanas komisiju sēdēs visi nopratināmie var izmantot advokātu, konsultantu un ekspertu palīdzību.

Tiesām, prokuratūrai, policijai un citām valsts varas institūcijām un iestādēm jāsniedz Saeimas izmeklēšanas komisijām procesuālā un administratīvā palīdzība un to pieprasītā informācija.

Komisijās nodoto lietu izmeklēšanai Saeima var no prokuroru vidus pieaicināt īpašu prokuroru, kuram izmeklējamā lietā ir tiesas apgabala virsprokurora tiesības.

Īpašajam prokuroram jābūt politiski neatkarīgai personai ar nevainojamu reputāciju, augstu kompetenci juridiskajos jautājumos un vismaz ar desmit gadu kopējo pieredzi tiesā, prokuratūrā, policijā, un vismaz piecu gadu pieredzi prokuratūras darbā.

Īpašā prokurora kandidatūra Saeimai nav jāsaskaņo ne ar vienu valsts institūciju.

Īpašā prokurora pienākums ir komisijas izmeklējamā lietā un komisijas sēdēs veikt visas prokuroram raksturīgās, nepieciešamās procesuālās darbības, ieskaitot liecinieku nopratināšanu, liecību pārbaudi un pierādījumu nostiprināšanu.

Komisijas jautājumu lemšanā īpašais prokurors nepiedalās, komisijā viņam nav balss tiesības, pierādījumu novērtēšanā viņš pakļauts tikai likumam.

Izmeklējamajā lietā īpašais prokurors nav atkarīgs no savas pastāvīgās darbavietas vadības lēmumiem un uz izmeklēšanas laiku, kā arī saistībā ar izmeklējamo lietu viņš bauda tādu pašu neaizskaramību kā Saeimas deputāts.

Saeimas izmeklēšanas komisijas sēžu un tās īpašā prokurora darbu fiksē ar visiem kriminālprocesā atļautajiem līdzekļiem.

Saeimas izmeklēšanas komisijas lēmums var būt par pamatu politiskas neuzticības izteikšanai, kā arī saukšanai pie krimināltiesiskas, civiltiesiskas vai disciplināras atbildības likumā noteiktā kārtībā.

 

73.pants

Saeimai ir tiesības iesniegt Ministru prezidentam vai atsevišķam ministram rakstveida pieprasījumus un uzdot mutiskus jautājumus, uz kuriem ir jāatbild viņiem vai viņu pilnvarotai atbildīgai valsts amata personai. Uz rakstveida pieprasījumu jādod rakstveida atbilde. Ja Saeima tā nolemj, par atbildi var notikt debates. Ministru prezidentam vai ministram uz Saeimas vai tās komisiju pieprasījumu jāceļ tām priekšā attiecīgi dokumenti un aktis.

74.pants

1. Saeimas locekli ne par balsošanu Saeimā, ne par Saeimā, tās komisijās vai, pildot deputātu pienākumus, izteiktām domām nevar saukt pie atbildības ne krimināltiesiskā, ne civiltiesiskā, ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā.

2. Saeimas locekli var saukt pie tiesas atbildības, ja viņš, kaut arī amatu izpildot, izplata:

godu aizskarošas ziņas, zinādams, ka tās ir nepatiesas, vai

godu aizskarošas ziņas par privātu vai ģimenes dzīvi.

3. Deputāta imunitāte sākas ar brīdi, kad Saeimas mandātu komisija atzīst viņa pilnvaras un, ja viņš nav pārvēlēts jaunā Saeimā, beidzas ar brīdi, kad jaunievēlētā Saeima sanāk savā pirmajā sesijā.

75.pants

1. Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanas, ne citādi aprobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima.

katru Saeimas locekļa apcietināšanu nekavējoties, bet ne vēlāk kā divdesmit četru stundu laikā jāpaziņo Saeimas prezidijam, kurš to ceļ priekšā nākošā Saeimas sēdē izlemšanai par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā vai par viņa atbrīvošanu. Laikā starp sesijām, līdz sesijas atklāšanai, par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā lemj Saeimas prezidijs.

76.pants

Deputāta kriminālā vajāšana un administratīvā soda uzlikšana

1.Pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajāšanu vai uzlikt viņam administratīvu sodu bez Saeimas piekrišanas.

2.Ikviena krimināllieta un cita kriminālprocesuāla darbība pret deputātu nekavējoties pārtraucama pēc attiecīga Saeimas lēmuma, bet starpsesiju periodā -pēc Saeimas prezidija lēmuma.

77.pants

Tiesības atteikties no liecības došanas

1. Saeimas loceklim ir tiesības atteikties no liecības došanas:

1) par personām, kuras viņam kā deputātam uzticējušas kādus faktus vai ziņas;

2) par personām, kurām viņš, izpildot savus deputāta pienākumus, uzticējis kādus faktus vai ziņas;

2. Tik tālu, cik tas skar atteikšanos sniegt liecības šī panta 1.daļas ietvaros, arī nekāda dokumentu izņemšana nav pieļaujama.

78.pants

Aizliegums deputātam ņemt valsts pasūtījumus un koncesijas

Saeimas loceklis nevar pats, ne arī uz citas personas vārda saņemt no valsts pasūtījumus un koncesijas. Šī panta nosacījumi attiecas arī uz ministriem.

79.pants

Deputātu atalgojums

Saeimas locekļi saņem atalgojumu no valsts līdzekļiem.

Saeimas prezidija locekļu un deputātu algām jābūt piesaistītām pie minimālās algas un nacionālā produkta uz vienu iedzīvotāju valstī. Bez nacionālā produkta uz vienu iedzīvotāju un minimālās algas pieauguma Saeimas prezidija locekļu un deputātu algas paaugstināt nedrīkst.

 

80.pants

Saeimas un komisiju sēžu atreferējumi

1.Par Saeimas un komisiju sēžu atreferējumiem, ja tie atbilst patiesībai, nevienu nevar saukt pie atbildības.

2.Par Saeimas un komisiju slēgtām sēdēm var sniegt ziņas tikai ar Saeimas vai komisijas prezidija atļauju.

4.nodaļa

Likumdošana

81.pants

Likumdošanas tiesības un kārtība

1.Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kartībā un apmēros.

5.Likumu steidzamību noteic ne mazāk kā ar 55 (otrais variants: “divām trešdaļām”) deputātu balsīm.

82.pants

Likumprojektu iesniegšanas tiesības

Likumprojektus var iesniegt Saeimai Valsts prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī šinī Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā viena desmitā daļa vēlētāju.

83.pants

Valsts budžeta pieņemšanas kārtība

1.Saeima ik gadus vismaz septiņdesmit dienas pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu budžetu, kura projektu tai iesniedz Mnistru kabinets.

izdevumiem, tad lēmumā jāparedz arī līdzekļi, ar kuriem segt šos izdevumus.

4.Ja trīs mēnešu laikā pēc jaunā budžeta gada sākuma Saeima jauno budžetu nav pieņēmusi, tad Valsts prezidentam Saeima jāatlaiž.

5.Pēc budžeta gada notecēšanas Ministru kabinetam jāiesniedz Saeimai

84.pants

Starptautisko līgumu apstiprināšana

1. Visiem starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā

izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana.

3.Starptautisko līgumu ratifikācija, kuru īstenošanai nepieciešamas Satversmes būtiskas izmaiņas vai kuri ierobežo Latvijas valsts suverenitāti, iespējama tikai pēc šo Satversmes izmaiņu apstiprināšanas tautas nobalsošanā.

85.pants

Likumu parakstīšana, izsludināšana un stāšanās spēkā

1. Valsts prezidents paraksta un izsludina Saeimā pieņemtos likumus ne agrāk kā

septītā dienā un ne vēlāk kā divdesmit pirmā dienā pēc to iesniegšanas Valsts prezidentam.

2. Likums stājas spēkā četrpadsmit dienas pēc izsludināšanas, ja likumā nav

86.pants

1. Č2. etrpadsmit dienu laikā, skaitot no likuma iesniegšanas Valsts prezidentam, Valsts prezidents motivētā rakstā Saeimas priekšsēdētājam var prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu.

3. Ja Saeima šādu likumu otrreiz pieņem ar trīs piektdaļu vairākumu no visu deputātu skaita, klātesot ne mazāk kā trim ceturtdaļām no visu deputātu skaita, tad Valsts prezidents otrreiz ierunas nevar celt.

 

87.pants

Valsts prezidentam ir tiesības apturēt likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem.

Valsts prezidentam likuma publicēšana ir jāaptur, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešdaļa Saeimas locekļu.

Šīs panta 1. un 2. daļā minētās tiesības Valsts prezidents vai viena trešā daļa Saeimas deputātu var izlietot četrpadsmit dienu laikā, skaitot no likuma pieņemšanas Saeimā.

Šādā kārtā apturētais likums nododams tautas nobalsošanai, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju.

Ja augšminēto divu mēnešu laikā šāds pieprasījums neienāk, tad pēc šī laika notecēšanas likums ir publicējams.

Tautas nobalsošana tomēr nenotiek, ja Saeima vēlreiz balso par šo likumu un ja par tā pieņemšanu izsakās ne mazāk kā trīs ceturtdaļas no visiem deputātiem.

 

88.pants

Tautas nobalsošanai nenododamie likumi

Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, ārkārtējā stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm, izņemot 84. panta 3.daļā noteiktos gadījumus.

89.pants

Likuma atcelšana tautas nobalsošanā

Saeimā pieņemtais un 87. panta kārtībā apturētais likums ir atcelts tautas nobalsošanā, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likuma atcelšanu.

90.pants

Likumu steidzamas otrreizējas caurlūkošanas un tautas nobalsošanas aizliegums

Ja Saeima ar ne mazāk kā divu trešdaļu balsu vairākumu pieņem likuma steidzamību, tad Valsts prezidents nevar prasīt šāda likuma otrreizēju caurlūkošanu, to nevar nodot tautas nobalsošanai, tas ir parakstāms un izsludināms ne vēlāk kā trešā dienā pēc tam, kad Prezidents pieņemto likumu saņēmis.

91.pants

Satversmes grozīšana, jaunas Satversmes un tautai būtisku likumu pieņemšana

Saeima var grozīt Satversmi sēdēs, kurās piedalās vismaz trīs ceturtdaļas Saeimas locekļu. Pārgrozījumus pieņem trijos lasījumos ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu.

Ja Satversmē ierosināts izdarīt būtiskas izmaiņas vai arī tiek ierosināts pieņemt pilnīgi jaunu Satversmi, tad šādi grozījumi vai šāda jauna Satversme pieņemama vienīgi tautas nobalsošanā.

Jautājumu par to, vai šī panta 2.daļā noteiktie grozījumi ir būtiski, vai arī tā ir pilnīgi jauna Satversme, Saeima lemj ar visu deputātu balsu vairākumu. Ar tādu pašu balsu vairākumu Saeima lemj par šo grozījumu vai jaunas Satversmes nodošanu tautas nobalsošanai.

Ja sagatavots tautai svarīgs likumprojekts, kas pieņemams tautas nobalsošanā, likumprojekts nododams tautas nobalsošanai ar visu Saeimas deputātu balsu vairākumu.)

Ja Saeima pieņēmusi tik svarīgu likumu, kas, pēc Valsts prezidenta domām, pieņemams tautas nobalsošanā, tad viņam ir tiesības to neparakstīt un nodot tautas nobalsošanai.

92.pants

1. Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesības iesniegt Valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu vai likuma projektu, kuru Valsts prezidents nodod Saeimai ne vēlāk kā divas nedēļas pēc tā saņemšanas.

2. Ja Saeima šī panta 1.daļā noteikto likumprojektu divu mēnešu laikā, bet Satversmes grozījumus č3. etru mēnešu laikā no projekta saņemšanas nepieņem bez grozījumiem pēc satura, tad tas ir ne vēlāk kā divu mēnešu laikā nododams tautas nobalsošanai.

 

93.pants

Satversmes panti, kuri grozāmi tikai tautas nobalsošanā

Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, piekto, sesto, četrdesmit devīto un šo pantu, tad šādi grozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā.

94.pants

Tautas nobalsošanai nodoto Satversmes, tās grozījumu un likumu pieņemšana

Tautas nobalsošanai nodota jauna Satversme, Satversmes grozījums vai likuma projekts ir pieņemts, ja tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgiem vēlētājiem, kas piedalījušies pēdējās Saeimas vai Valsts prezidenta vēlēšanās.

95.pants

Tiesības piedalīties tautas nobalsošanā

Tautas nobalsošanā var piedalīties visi Latvijas pilsoņi, kuriem ir balsstiesības Saeimas vēlēšanās.

Ministru kabineta tiesības pieņemt noteikumus neatliekamas vajadzības gadījumā Saeimas sesiju starplaikā

1.Laikā starp Saeimas sesijām Ministru kabinetam ir tiesības, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks.

2.Šādi noteikumi nevar grozīt Satversmi, vēlēšanu likumus, likumus, kas pārdala pilnvaras starp pašvaldībām un centrālajām valsts varas institūcijām, kā arī Ministru kabineta, tiesu varas un procesa likumus, Civillikumu, Krimināllikumu, budžetu un budžeta tiesības, tie nevar attiekties uz amnestiju, valsts nodokļiem, muitām un aizņēmumiem, un tie zaudē spēku, ja nav vēlākais trīs dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas iesniegti Saeimai un nav pieņemti Saeimā vēlākais mēnesi (otrais variants: “divus mēnešus”) pēc šīs sesijas atklāšanas.

97.pants

Ārkārtas likumdošana

Kara, Latvijas valsts vai tās demokrātiskās iekārtas pastāvēšanai bīstama bruņota dumpja, valsts apvērsuma mēģinājuma vai līdzīga ārkārtējā stāvokļa laikā, ja Saeima ir atzinusi tā esamību, nekas no šajā Satversmē noteiktā nevar tikt iztulkots tā, ka tas atņemtu spēku šādā laikā saskaņā ar Saeimas kārtības rulli pieņemtam likumam, kura mērķis ir novērst kritisko stāvokli valstī, ja vien šis likums nav pretrunā ar šo Satversmi, ANO starptautiskajām humanitārajām konvencijām un Latvijai saistošām starptautisko cilvēktiesību normām.

5.nodaļa

Valsts prezidents

98.pants

Valsts prezidenta statuss

1. Valsts prezidents ir Latvijas Republikas valsts galva, augstākā valsts amatpersona, kas pārstāv Latvijas Republiku, bruņoto spēku augstākais vadītājs, nacionālās drošības padomes priekšsēdētājs.

2.Valsts prezidenta amata nosaukums ir aizsargāts ar likumu, un jebkurai citai personai to aizliegts lietot.

3.Valsts prezidents ir atbildīgs par savu darbību Latvijas tautai.

4.Valsts prezidents nav atbildīgs ne Saeimas, ne tiesas priekšā par sava amata pildīšanas laikā veiktu darbību viņam Satversmē noteiktās kompetences ietvaros, kas nav pretrunā ar likumu un atbilst Latvijas valsts interesēm.

99. pants

1. Valsts prezidentu uz č2. etriem gadiem pilsoņi ievēl vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās vēlēšanās.

3. Pilsoņu tiesības piedalīties Valsts prezidenta vēlēšanās ir tādas pašas kā Saeimas vēlēšanās.

4. Valsts prezidenta vēlēšanas notiek izejamā dienā. To datumu noteic Saeima, tomēr tās nedrīkst izsludināt vēlāk kā trīs mēnešus pirms iepriekšējā Valsts prezidenta amata likumīgā laika izbeigšanās vai divus mēnešus pēc tam, kad iepriekšējais Valsts prezidents pirms laika beidzis pildīt savus pienākumus.

5. Valsts prezidenta vēlēšanas uzskatāmas par notikušām, ja tajās ir piedalījusies vismaz puse no vēlētajiem, kuri piedalījušies pēdējās Saeimas vai Valsts prezidenta vēlēšanās.

6. Ievēlēts ir tas kandidāts, kurš ir savācis vairāk nekā pusi balsu no vēlētāju skaita, kuri piedalījušies šajās vēlēšanās.

7. Ja pirmajā vēlēšanu kārtā ne par vienu no kandidātiem nav nodota vairāk kā puse balsu, tad uz otro kārtu tiek izvirzīti tikai tie divi kandidāti, kas pirmajā kārtā savākuši visvairāk balsu.

8. Otrā vēlēšanu kārta notiek ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc pirmās kārtas rezultātu izsludināšanas.

9. Otrajā vēlēšanu kārtā uzvar visvairāk balsu savākušais kandidāts.

10. Ja vēlēšanās izvirzīts tikai viens kandidāts, tad vēlēšanas uzskatāmas par notikušām, ja tajās ir piedalījusies vismaz puse no vēlētajiem, kuri piedalījušies pēdējās Saeimas vai Valsts rezidenta vēlēšanās, un šis kandidāts ir ievēlēts, ja par to ir nobalsojusi vismaz puse no vēlētāju skaita, kuri piedalījušies šajās vēlēšanās.

 

100. pants

Valsts prezidenta kandidāta kritēriji

1. Valsts prezidenta kandidātam jābūt:

a) ne jaunākam par čb) etrdesmit (otrs variants: piecdesmit) gadiem;

c) personai, kas ieguvusi Latvijas Republikas pilsonību dzimstot;

d) uz vēlēšanu brīdi Latvijā pastāvīgi nodzīvojušam ne mazāk kā če) etrus gadus;

f) ar nevainojamu reputāciju;

g) ar neatkarīgu raksturu.

2. Pārējie kritēriji Valsts prezidenta kandidāta izvirzīšanai ir tādi paši kā Saeimas deputātu kandidātiem.

3. Šī panta 1.d) un e) daļā noteikto izvērtē vēlētāji.

 

101.pants

Valsts prezidenta kandidāta izvirzīšana

1. Valsts prezidenta kandidatūru var izvirzīt:

a) Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā reģistrētās politiskās partijas, kurām ir ne mazāk kā 2 tūkstoši biedru;

b) ne mazāk kā desmit tūkstoši vēlētāju.

102. pants

Amatu nesavienojamība

1. Valsts prezidenta amats nav savienojams ar citu amatu.

2. Ja par Valsts prezidentu ievēlētā persona ir Saeimas deputāts, tad viņam jānoliek deputāta pilnvaras.

3. Valsts prezidents nevar būt politiskas partijas vai politiskas organizācijas biedrs. Pēc ievēlēšanas amatā Valsts prezidentam darbība politiskajā partijā vai politiskajā organizācijā jāaptur.

103.pants

Valsts prezidenta darbības laiks

Nevienu nevar ievēlēt par Valsts prezidentu vairāk kā divas reizes.

Iepriekšējais Valsts prezidents noliek savas pilnvaras savas prezidentūras pēdējā dienā.

Jaunievēlētais Valsts prezidents stājas pie amata pildīšanas tajā pašā dienā, kad iepriekšējais Valsts prezidents noliek savas pilnvaras.

Ja Valsts prezidenta amats atbrīvojas pirms laika, tad jaunievēlētais Valsts prezidents stājas pie sava amata pienākumu pildīšanas ne vēlāk kā vienu nedēļu pēc Valsts prezidenta vēlēšanu rezultātu izsludināšanas.

 

104. pants

Valsts prezidenta stāšanās amatā

Valsts prezidents, uzņemoties amata pienākumus, Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu: "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret

105.pants

Valsts prezidenta pilnvaras

Ārlietās Valsts prezidents:

garantē valsts ārpolitikas pēctecību un stabilitāti;

reprezentē Latvijas valsti starptautiski;

pieņem citu valstu diplomātiskos pārstāvjus un to iesniegtos akreditācijas rakstus (vēstules);

ieceļ Latvijas valsts ārkārtējos un pilnvarotos vēstniekus pēc Ārlietu ministrijas priekšlikuma; Valsts prezidents var Ārlietu ministrijas ieteikto kandidātu noraidīt;

izsniedz Latvijas valsts ārkārtējiem un pilnvarotajiem vēstniekiem akreditācijas rakstus;

pēc Ārlietu ministrijas pamatojuma paraksta starptautiskos starpvalstu līgumus un Saeimas lēmumus par starptautisko līgumu ratifikāciju.

Iekšlietās Valsts prezidents:

ir NBS augstākais vadītājs;

vada Nacionālās drošības padomi;

ieceļ NBS virspavēlnieku kara laikam;

izveido Valsts prezidenta militāro padomi;

iesaka Saeimai apstiprināšanai NBS komandiera kandidātu;

pēc Ministru kabineta ieteikuma ieceļ amatā Nacionālo bruņoto spēku augstākos komandierus;

ierosina Saeimai jautājumu par kara pasludināšanu un uzsākšanu;

jaunievēlētās Saeimas pirmajā sēdē, kā arī katru gadu Saeimas rudens sesijas pirmajā sēdē notur runu par stāvokli valstī; diskusijas par šo runu netiek atklātas;

atlaiž Saeimu Satversmē noteiktā kārtībā;

nepieciešamības gadījumā vada politisko partiju un Saeimas frakciju konsultācijas par Ministru prezidenta kandidatūras izvēlēšanos;

ja divu mēnešu laikā no Saeimas ievēlēšanas vai valdības atkāpšanās Saeima nespēj izveidot valdību, Valsts prezidents atlaiž Saeimu un tiek izsludinātas jaunas tās vēlēšanas;

paraksta, izsludina, aptur un liek otrreiz caurlūkot likumus;

nodod likumus, kas nav stājušies spēkā, Satversmes tiesai, lai pārbaudītu to atbilstību Satversmei;

nodod tautas nobalsošanai likumus, ievērojot Satversmes 90., 91. un 92. pantā noteikto kārtību;

pieņem valdības atkāpšanos;

iesniedz Saeimā savus likumu un likumu grozījumu projektus;

Satversmē paredzētajos gadījumos sasauc Saeimas ārkārtas sēdes un noteic tām dienas kārtību;

sasauc un vada Ministru kabineta ārkārtas sēdes un noteic tām dienas kārtību;

piešķir augstākās militārā dienesta pakāpes;

piešķir ordeņus, goda nosaukumus un pensijas, stipendijas un citus apbalvojumus par īpašiem nopelniem valsts labā;

deleģē Ministru prezidentam savas tiesības parakstīt atsevišķus starpvalstu līgumus;

ieceļ Augstākās tiesas priekšsēdētāju;

ieceļ Satversmes tiesas priekšsēdētāju;

ieceļ ģenerālprokuroru;

ieceļ Valsts cilvēka tiesību pilnvaroto (ombūdsmanu);

ieceļ Valsts kontrolieri;

ieceļ tās augstākās valsts amatpersonas, kuru iecelšana ar Valsts Prezidenta rīkojumu noteikta īpašos likumos;

pieprasa no Saeimas tās pieņemto likumu rakstiskus skaidrojumus;

pieprasa no Augstākās tiesas; Satversmes tiesas, Tieslietu ministrijas un Latvijas Universitātes viedokli vai skaidrojumus juridiskos jautājumos;

pieprasa no Ministru kabineta vai Ministru prezidenta skaidrojumus par valdības aktiem, tās rīcību un pasākumiem;

apžēlo notiesātos.

 

106.pants

Valsts prezidenta pilnvaras un pienākumi ārkārtējā stāvokļa, kara draudu un kara gadījumā

 

1.Ja kāda valsts pieteikusi Latvijai karu vai ienaidnieks uzbrūk Latvijas robežām, vai arī gatavojas šādam uzbrukumam, tad Valsts prezidentam nekavējoties jāsasauc Saeima, kura lemj par kara pasludināšanu, uzsākšanu un citiem valsts drošības nodrošināšanai nepieciešamiem pasākumiem.

2.Iekšējo nemieru, nekārtību, valsts apvērsuma vai tā draudu, kā arī dabas katastrofas gadījumā Valsts prezidents nekavējoties sasauc Saeimu, ja tā nav sasaukta, ar tās piekrišanu izsludina valstī ārkārtējo stāvokli, kā arī ar Ministru prezidenta un Ministru kabineta līdzdalību vai, ja tas nav iespējams, viens dara visu, lai novērstu vai likvidētu apdraudējumu valstij un tā sekas.

3.Ja šī panta 1. un 2. daļā minētajos gadījumos objektīvu apstākļu dēļ Saeimas vai Ministru kabineta ārkārtas sēdes nav iespējams sasaukt vai nav iespējams sasaukt savlaicīgi, tad Valsts prezidentam kopā ar Ministru prezidentu vai, ja tas nav iespējams, bez viņa jāveic visi nepieciešamie iekšējie un starptautiskie pasākumi Latvijas valsts suverenitātes, neatkarības un drošības garantēšanai. Valsts prezidentam nekavējoties jāinformē tauta par šiem pasākumiem un apsvērumiem to veikšanai.

4.Ārkārtējā stāvokļa apstākļos Valsts prezidents var veikt tikai tādus pasākumus, kādus tie pieprasa. Saeima var atcelt Valsts prezidenta izsludināto ārkārtējo stāvokli.

5.Jebkuri ārkārtējā stāvoklī izdotie Valsts prezidenta rīkojumi darbojas ne ilgāk kā vienu mēnesi pēc to noteikšanas, izņemot gadījumus, kad Saeima tos apstiprina ar likumu vai atceļ.)

6.Ārkārtējā stāvokļa laikā Saeimu atlaist nedrīkst.

7.Nekādi ārkārtējā stāvokļa noteikumi nevar atcelt, grozīt vai apturēt Satversmes darbību.

8.Šajā pantā minētās tiesības Valsts prezidents nedrīkst ļaunprātīgi izmantot autoritāras varas vai diktatūras iedibināšanai.

 

107.pants

Apžēlošanas tiesību īstenošana

Valsts prezidentam ir tiesības apžēlot notiesātos, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā. Šo tiesību izmantošanas apjomu un kārtību nosaka īpašs likums. Amnestiju dod Saeima.

108.pants

Valsts prezidentam ir likuma ierosināšanas, apturēšanas un izsludināšanas tiesības.

Valsts prezidentam ir tiesības Saeimas pieņemtu likumu nosūtīt Satversmes tiesai pārbaudīt tā atbilstību Satversmei. Pārbaudes laikā šāds likums uzskatāms par apturētu. Ja Satversmes tiesa atzīst, ka likums ir pretrunā ar Satversmi, Valsts prezidents šādu likumu neparaksta un nodod Saeimai otrreizējai izskatīšanai.

Tautas nobalsošanā pieņemtos likumus Valsts prezidents apturēt nav tiesīgs. Tie viņam jāparaksta publicēšanai trīs dienu laikā no tautas nobalsošanas rezultātu pasludināšanas.

 

109. pants

Valsts prezidenta amata zaudēšanas pamati un kārtība

2.Prezidenta atstādināšanas no amata pirms laika lietas izskatīšanu Saeimā Satversmes 111. un 112. pantā noteiktajos gadījumos ar saviem parakstiem var ierosināt ne mazāk kā puse visu Saeimas locekļu.

3.Pirms balsojuma Saeimas plenārsēdē par Valsts prezidenta atstādināšanu no amata 110., 111. un 112 pantā noteiktajos gadījumos šis jautājums jāizskata slēgtā, īpaši šim nolūkam sasauktā Saeimas Nacionālās drošības komisijas sēdē, kuru šajā gadījumā vada Saeimas priekšsēdētājs. Prezidentam vai viņa pilnvarotam pārstāvim jādod iespēja izteikties gan šajā komisijā, gan Saeimas plenārsēdē.

4.Valsts prezidentu 110., 111. un 112. pantā noteiktajos gadījumos var atstādināt no amata pirms laika tikai ne mazāk kā ar divu trešdaļu visu Saeimas deputātu balsu vairākumu.

110.pants

Valsts prezidenta atkāpšanās no amata

111.pants

Valsts prezidenta atstādināšana no amata veselības stāvokļa dēļ

3.Ja Valsts prezidents veselības stāvokļa dēļ pats nav spējīgs izvēlēties komisijai savu ārstu, tad to izdara viņa dzīvesbiedrs. Jā arī tas nav iespējams, tad to izdara Valsts prezidenta kanceleja.

112. pants

113.pants

2.Tautas nobalsošana uzskatāma par notikušu, ja tajā piedalījusies ne mazāk kā puse no tiem vēlētājiem, kas piedalījušies pēdējās Saeimas vai Valsts prezidenta vēlēšanās, bet Valsts prezidents uzskatāms par atlaistu, ja par to nobalsojusi vairāk nekā puse no vēlētājiem, kas piedalījušies nobalsošanā.

3.Valsts prezidents uzskatāms par atlaistu šajā pantā noteiktā kārtībā nākamajā dienā pēc tam, kad Vēlēšanu komisija paziņojusi nobalsojuma galīgos rezultātus.

114.pants

1.Valsts prezidentam viņa amata pildīšanas laikā ir imunitāte pret kriminālo un civilo lietu ierosināšanu un izpildīšanu.

2.Valsts prezidentam nav imunitāte pret tiesu un tā sprieduma izpildīšanu civillietā, ja:

a) viņš pats šajā lietā griezies tiesā;

b) ja lieta ierosināta, pirms Valsts prezidents ievēlēts savā amatā.

 

115.pants

Valsts prezidenta aizvietošana

Ja Valsts prezidents atrodas ārvalstīs, atvaļinājumā vai citādi uz īsu laiku aizkavēts izpildīt savu amatu, tad viņu aizvieto Saeimas priekšsēdētājs.

Ja Valsts prezidents ir uz laiku atstādināts no amata vai zaudējis savu amatu pirms laika un jaunais Valsts prezidents vēl nav ievēlēts, tad uz šo laiku viņa pienākumus pilda kolēģija, kas sastāv no Saeimas priekšsēdētāja, Augstākās tiesas priekšsēdētāja un Satversmes tiesas priekšsēdētāja.

Ja Valsts prezidents tiek aizvietots šī panta 1. daļā noteiktā kārtībā vai sakarā ar viņa pilnvaru apturēšanu uz laiku, tad viņa aizvietotājs nav tiesīgs izmantot pilnvaras vai pildīt pienākumus, kas noteikti Satversmes 105.panta 2.daļā, izņemot tās 3), 5), 7), 8), 11), 12), 15) un 31) punktā noteikto, ko aizvietotājs ir tiesīgs pildīt.

 

116. pants

Valsts prezidenta aktu kontrasignācija

Visiem Valsts prezidenta aktiem jābūt līdzparakstītiem no Ministru prezidenta vai attiecīga ministra, kuri līdz ar to uzņemas politisko atbildību par šiem rīkojumiem. Šī kārtība neskar Valsts prezidenta rīkojumus Satversmes 105. panta 2. daļas 4), 9) līdz 18) un no 21) līdz 26) punktā minētos gadījumus.

Ja Valsts prezidents rīkojies pēc Ministru kabineta, Ministru prezidenta vai kāda ministra ierosinājuma, tad visu atbildību par to nes rīkojuma iniciators.

 

 

6. nodaļa

Valsts padome

117.pants

Valsts padome un tās uzdevumi

Valsts padome ir koleģiāla, konsultatīva valsts institūcija, kura darbojas pie Valsts prezidenta un sastāv no valsts augstākajām amatpersonām.

Valsts padomes mērķis ir apspriest un noteikt valsts darbības galvenos stratēģiskos mērķus, uzdevumus un rast to risinājumus.

Valsts prezidents nepieņem lēmumus viņa kompetencē esošajos svarīgākajos valsts politikas jautājumos pirms to apspriešanas Valsts padomē.

 

118.pants

Valsts padomes sastāvs

1. Valsts padomes priekšsēdētājs ir Valsts prezidents.

2. Valsts padomes sastāvu pēc ieņemamajiem amatiem (ex officio) veido: Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, Ministru prezidents, Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Satversmes tiesas priekšsēdētājs, ģenerālprokurors, Latvijas Universitātes rektors un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents.

3. Valsts padomes locekļi par šī amata pildīšanu algu nesaņem.

4. Valsts prezidents var uzaicināt pastāvīgi piedalīties Valsts padomē ar balss tiesībām arī citas amatpersonas, kuras viņš uzskata par nepieciešamām, tač5. u ne vairāk kā piecas.

6. Valsts prezidents var uzaicināt piedalīties atsevišķās Valsts padomes sēdēs bez balss tiesībām arī citas amatpersonas vai ekspertus.

 

119.pants

Valsts padomes locekļu atcelšana vai atteikšanās no amata

Ikvienu paša iecelto Valsts padomes locekli no amata atceļ Valsts prezidents.

Ikviens Valsts prezidenta ieceltais Valsts padomes loceklis ar iesniegumu Valsts prezidentam var atteikties no šī amata.

 

120.pants

Valsts padomes sēdes

1. Valsts padomes sēdes sasauc un vada Valsts prezidents, kur un kad viņš to uzskata par nepieciešamu.

2. Valsts padomes sēdes ir slēgtas. Likuma ietvaros tajā izskatītie jautājumi var būt konfidenciāli.

3. Par Valsts padomes sēdēs izskatītajiem jautājumiem, ja tie nav konfidenciāli, tiek informēti masu informācijas līdzekļi.

 

 

7.nodaļa

Ministru kabinets

121.pants

Ministru kabinets, tā darbības laiks, atbildība un sastāvs

Ministru kabinets ir Latvijas Republikas valdība un augstākā izpildvara.

Ministru prezidenta un Ministru kabineta darbības laiks atbilst to atbalstījušās Saeimas darbības laikam.

Ministru kabinets strādā kā kolektīva institūcija un par savu darbību nes atbildību Saeimas un tautas priekšā.

Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta, ministriem, valsts ministriem un parlamentārajiem sekretāriem.

Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība.

 

122.pants

Sava amata ieņemšanas laikā ne Ministru prezidents, ne ministri, ne valsts ministri, ne parlamentārie sekretāri nedrīkst būt ne Saeimas, ne pašvaldību deputāti, ne ieņemt amatus tiesās vai šķīrējtiesās.

123.pants

Uz interešu konflikta pamatotie aizliegumi un noteikumi

1. Sava amata ieņemšanas laikā ne Ministru prezidents, ne ministri, ne valsts ministri, ne parlamentārie sekretāri nedrīkst ieņemt nevienu citu apmaksātu amatu ne citās valsts institūcijās vai uzņēmumos, ne privātos uzņēmumos. Viņi nedrīkst ne paši nodarboties ar uzņēmējdarbību (komerciju), ne vadīt uzņēmumus, ne būt privāto uzņēmumu padomju vai valžu locekļi, ne uzņemties uzdevumus, kas var traucēt Ministru prezidenta vai ministra pienākumu pildīšanu vai var kompromitēt viņa kā valsts amatpersonas darbību.

2. Visām šī panta 1. daļā minētām amatpersonām pēc amata ieņemšanas nekavējoties jāiesniedz Saeimai un Ministru kabinetam ziņojums par savu un savu ģimenes locekļu komercdarbību, akcijām un citiem ievērojamiem īpašumiem un interesēm vai pienākumiem ārpus oficiālajiem pienākumiem, kas var ietekmēt viņa kā valsts amatpersonas vērtējumu, un nekavējoties jānovērš jebkura interešu konflikta situācija atbilstoši likumam.

3. Šī panta 1. daļā minētās amatpersonas nedrīkst pieņemt nekādas dāvanas vai honorārus ne no privātām, ne juridiskām personām, ne bez Saeimas piekrišanas ārzemju apbalvojumus, ja likums vai cits normatīvais akts nenoteic citādi.

 

124.pants

Ministru prezidenta un ministra kandidatūrai piemērojamie noteikumi

Par Ministru prezidentu var būt ievēlēta ne jaunāka par 35 gadiem persona, kas ieguvusi Latvijas pilsonību dzimstot, kura atbilst visiem Saeimas deputāta kandidāta kritērijiem.

Nevar iecelt par Ministru prezidentu, ministru, valsts ministru vai parlamentāro sekretāru personu, kura mazāk nekā pirms desmit gadiem notiesāta par nodarījumu, kas saistīts ar morāli zemisku rīcību.

 

125.pants

Ministru prezidenta iecelšana un Ministru kabineta izveidošana

1.Ministru prezidenta kandidatūru izvirza Valsts prezidents pēc konsultācijām ar Saeimā pārstāvētajām politiskajām partijām. (otrais variants – "izvirza Saeimā pārstāvētās politiskās partijas un ievēl Saeima")

2.Ministru prezidentu ieceļ ar visu Saeimas deputātu balsu vairākumu. Pirms šī balsojuma debates nenotiek.

3.Ja par Ministru prezidenta iecelšanu un Ministru kabineta izveidošanu ir panākta vienošanās, tad tai jābūt rakstiski iesniegtai Saeimas priekšsēdētājam ne vēlāk kā 24 stundas pirms attiecīgā balsojuma Saeimā, izslēdzot svētdienas un svinamās dienas. Saeimas sekretārs par to nekavējoties rakstiski informē visus Saeimas deputātus. Šī vienošanās jāpublicē “Latvijas Vēstnesī.” Jaunu vienošanos nevar parakstīt pirms iepriekšējā nav oficiāli atsaukta.

4.Par piekrišanu Ministru prezidenta iecelšanai, ministru un citu amatu sadalīšanai un par uzticības valdībai balsojumu nedrīkst būt ne apsolīta, ne dota ne deputātiem, ne partijām, ne to amatpersonām nekāda slepena atlīdzība, ne naudā, ne citādi.

5.Ja pirmajā vēlēšanu kārtā Ministru prezidents netiek iecelts, tad ne vēlāk kā pēc vienas nedēļas tiek rīkota nākošā balsošanas kārta.

6.Ja arī otrajā balsošanas kārtā Saeima Ministru prezidentu nevar iecelt ar vairāk nekā puses visu Saeimas deputātu balsīm, tad ne vēlāk kā pēc vienas nedēļas tiek rīkota trešā balsošanas kārta, kad Ministru prezidents tiek iecelts ar vienkāršu balsu vairākumu, balsojumā piedaloties ne mazāk kā pusei no visiem Saeimas deputātiem.

7.Saeimai jāieceļ Ministru prezidents un viņam jāizveido valdība ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc Saeimas vēlēšanu galīgo rezultātu izsludināšanas, pretējā gadījumā Valsts prezidents Saeimu atlaiž un tiek izsludinātas jaunas vēlēšanas.

8.Valsts ministrus un parlamentāros sekretārus ieceļ amatā un atlaiž tādā pašā kārtībā kā ministrus. Valsts ministrs un parlamentārais sekretārs ir pakļauts ministram.

 

126.pants

1. Ministru prezidents pēc savas iecelšanas Saeimā nodod šādu zvērestu: "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un likumus. Pret visiem es izturēšos taisnīgi un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās sirdsapziņas."

2. Ministri pēc viņu apstiprināšanas Saeimā nodod un paraksta tādu pašu zvērestu kā Ministru prezidents.

 

127.pants

Ministru prezidenta, ministra atkāpšanās no amata un Ministru kabineta atkāpšanās

1. Ministru prezidents, ministrs, valsts ministrs un parlamentārais sekretārs jebkurā laikā var pats atkāpties no amata.

2. Ministru kabinets kopumā ar ministru balsu vairākumu var lemt par savu atkāpšanos.

3. Ministru prezidents iesniedz atkāpšanās rakstu Valsts prezidentam un paziņo par to Saeimas priekšsēdētājam.

4. Ministru prezidenta atkāpšanās nozīmē visa Ministru kabineta atkāpšanos.

5. Ja Ministru kabineta atkāpšanās laikā Saeima nav sesijā, tad Saeimas priekšsēdētājam tā nekavējoties jāsasauc.

6. Ministrs iesniedz atkāpšanās rakstu Ministru prezidentam.

7. Valsts ministrs un parlamentārais sekretārs iesniedz savu atkāpšanās rakstu savam ministram.

128.pants

Neuzticības izteikšana Ministru prezidentam un ministram

1.Ministru prezidentam vai ministram Saeima var izteikt neuzticību un atstādināt viņus no amata vienīgi ar visu Saeimas deputātu balsu vairākumu tikai sakarā ar:

1)nespēju tikt galā ar saviem pienākumiem;

2)veselības stāvokli;

3)Satversmes vai likuma pārkāpumu;

4)amorālu, zemisku rīcību, kas nav savienojama ar Ministru prezidenta vai ministra amatu;

5)atbalsta zaudēšanu Saeimā.

2. Ministru prezidentam vai atsevišķiem ministriem neuzticības izteikšanu ar saviem parakstiem var ierosināt Valsts prezidents vai trīsdesmit Saeimas deputāti.

3. Jautājumu, vai ir pamats neuzticības izteikšanai Ministru prezidentam pēc šī panta 1.1) daļas pazīmēm, izvērtē Saeima.

4. Ministru prezidentu var atstādināt no amata sakarā ar veselības stāvokļa vienīgi, ja viņš 100 dienas pēc kārtas šī iemesla dēļ pastāvīgi nav spējīgs pildīt savus amata pienākumus.

5. Ārstu ekspertu komisiju Ministru prezidenta veselības stāvokļa noteikšanai šī panta 1.2) daļā noteiktajā gadījumā veido no trim ārstiem, vienu pieaicina pats Valsts prezidents, otru - Saeimas prezidijs, bet trešo pats Ministru prezidents. Šie eksperti atbild par sava slēdziena pareizību Krimināllikumā noteiktā kārtībā.

6.Ja Ministru prezidents veselības stāvokļa dēļ pats nav spējīgs izvēlēties komisijai

kanceleja.

11.Pirms balsojuma īpaši šim nolūkam sasauktā Saeimas sēdē par neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam un viņa atstādināšanu no amata jautājums par to jāizskata Saeimas Nacionālās drošības komisijā, kuras sēdi šādā gadījumā vada Saeimas priekšsēdētājs. Ministru prezidentam vai viņa pārstāvim pirms balsojuma par neuzticības izteikšanu jādod iespēja uzstāties gan komisijā, gan Saeimas plenārsēdē.

12.Ja Saeima izteic neuzticību visam Ministru kabinetam, tad tas uzskatāms par neuzticību arī Ministru prezidentam.

13.Ministru prezidents var izteikt neuzticību atsevišķiem ministriem, kurai nav jāiegūst apstiprinājums Saeimā.

14.Lēmuma projektu sakarā ar neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam, Ministru kabinetam, ministram vai valsts ministram un parlamentārajam sekretāram Saeimā var iesniegt ne mazāk kā trīsdesmit Saeimas deputāti.

15.Ja neuzticība izteikta atsevišķam ministram, tad tam jāatkāpjas un Ministru prezidentam viņa vietā jāaicina cita persona.

129.pants

1.Ja Saeima izteic neuzticību Ministru prezidentam, tad jāatkāpjas visam Ministru kabinetam.

3.Ministru kabinetam neuzticības izteikšanu ar saviem parakstiem var ierosināt Valsts prezidents vai trīsdesmit Saeimas deputāti.

4.Ministru kabinetam Saeima var izteikt neuzticību ar visu Saeimas deputātu balsu vairākumu.

130.pants

1.Ministru prezidenta vai Ministru kabineta atkāpšanās rakstu pieņem Valsts prezidents.

131.pants

3.Ja Ministru prezidents atrodas ārvalstīs vai ir saslimis, tad uz šo laiku viņš ieceļ sev aizvietotāju, bet, ja tas nav izdarīts, tad viņu aizvieto Ministru kabineta izraudzītais ministrs.

132. pants

Krimināllietas ierosināšana pret Ministru prezidentu

1. Saeima var atļaut krimināllietas ierosināšanu pret Ministru prezidentu tikai ar Saeimas deputātu vairākuma piekrišanu.

2. Ievērojot šī panta 1. daļā noteikto, krimināllietu pret Ministru prezidentu var ierosināt vienīgi ģenerālprokurors.

3. Laikā, kamēr Ministru prezidenta krimināllieta tiek izmeklēta un izskatīta tiesā, viņa pilnvaras tiek apturētas un viņa pienākumus pilda aizvietojošais ministrs.

4. Notiesājoša sprieduma gadījumā Ministru prezidents ar sprieduma stāšanos spēkā nekavējoties zaudē savu amatu.

 

133.pants

Ministru kabineta un ministru tiesības un pienākumi

 

Ministru kabineta tiesības un pienākumi ir:

1) jaunizveidotajam Ministru kabinetam ne vēlāk kā divu nedēļu laikā jāizstrādā sava darbības programma līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām Valdības deklarācijas veidā;

2) Valdības deklarācija Ministru kabinetam no jauna jāapstiprina vai jāmaina būtisku valdības izmaiņu gadījumā. Valdības deklarācija nekavējoties jāiesniedz apstiprināšanai Saeimā;

3) Valdības deklarāciju apstiprina ar Saeimas deputātu balsu vairākumu. Tās neapstiprināšana vai noraidīšana Saeimā nozīmē neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam;

4) ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā no Ministru kabineta izveidošanas jāsagatavo Valsts tautsaimniecības attīstības plāns laikam līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, ko apstiprina Saeima, un jāatbild par tā sekmīgu īstenošanu;

5) jāsagatavo Ministru kabineta Saeimā nododamo likumu un lēmumu projekti;

6) ne vēlāk kā 70 dienas pirms nākamā finansu gada sākuma jāiesniedz valsts budžeta projektu Saeimā;

7) jānodrošina Satversmes, likumu, Saeimas pieņemto lēmumu, Latvijai saistošo starptautisko līgumu, Valsts prezidenta rīkojumu un Ministru kabineta pieņemto normatīvo aktu īstenošana;

8) trīs mēnešu laikā no valdības izveidošanas jāsagatavo valsts ārpolitikas programma, kas saskaņojama ar Valsts prezidentu, un jānodrošina tās īstenošana;

9) jānodrošina valsts institūcijas ar nepieciešamo finansējumu tām noteikto uzdevumu izpildei nacionālās drošības jomā;

10) jāieceļ amatā un jāatbrīvo no tā likumā noteiktās Aizsardzības, Iekšlietu ministrijas sistēmas un valsts drošības iestāžu amatpersonas;

11) jāapstiprina nacionālajai drošībai svarīgu valsts objektu saraksts un jāīsteno to drošības pasākumi;

12) kara, ārvalstu iebrukuma, nemieru vai cita ārkārtējā stāvokļa gadījumā jāveic visi nepieciešamie pasākumi valsts drošības garantēsanai;

13) dabas katastrofas gadījumā jāveic viss nepieciešamais tās ierobežošanai un seku likvidācijai.

1. Katrs Ministru kabineta loceklis savu ministriju vada patstāvīgi un pats nes par to atbildību.

2. Ministru kabinets atrisina domstarpības starp ministriem.

3. Ministru kabinets nedrīkst īstenot izpildvarai neraksturīgu darbību, kas šajā Satversmē noteikta citai valsts institūcijai.

 

134.pants

Ministru kabinetam padotās iestādes un to pienākumi

1. Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes.

Katra ministrija un valsts pārvaldes iestāde sagatavo likumprojektus un jautājumus Ministru kabineta sēdēm savas kompetences ietvaros.

Visām ministrijām likumprojekti pirms to iesniegšanas Ministru kabinetā jāsaskaņo ar Tieslietu ministriju.

 

135.pants

1. Ministru prezidents ir valsts izpildvaras vadītājs.

2. Ministru prezidents:

vada Ministru kabineta darbu un tā sēdes;

ieceļ ministru, kas Ministru prezidentu aizstāj prombūtnes vai slimības laikā;

nes galveno atbildību par Valdības deklarācijas, kā arī Tautsaimniecības attīstības programmas izstrādi un tās īstenošanu;

noteic Ministru kabineta darba procedūru;

paraksta starpvaldību līgumus;

nosaka un pārdala ministru pienākumus, kā arī seko to izpildei;

sadarbībā ar citiem Ministru kabineta locekļiem veido valsts pārvaldes iestādes;

veido pastāvīgās vai īslaicīgās ministru komitejas īpašu uzdevumu veikšanai;

informē Valsts prezidentu par visiem Ministru kabineta pasākumiem un tā īstenoto politiku;

sniedz Saeimai gadskārtējo ziņojumu par nacionālo drošību;

nodrošina nacionālās drošības, valsts aizsardzības un tautsaimniecības mobilizācijas koncepcijas plānu izstrādi un izpildi;

vada valsts apdraudējuma situācijas novērtēšanas un novēršanas pasākumus no Ministru kabineta puses;

ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks vai draud izcelties nemieri, kas apdraud Satversmē noteikto demokrātisko valsts iekārtu, vai notikusi dabas katastrofa, tad Ministru prezidentam kopā ar Valsts prezidentu jādara viss valsts neatkarības, drošības un demokrātiskās valsts iekārtas nodrošināšanai, briesmu novēršanai un to seku likvidēšanai, nepieciešamības gadījumā izsludinot ārkārtējo stāvokli un nekavējoties paziņojot par to Saeimas prezidijam;

ārkārtējā stāvokļa apstākļos veic tādus pasākumus, kādus tie pieprasa;

ierosina vai pieņem ministru atkāpšanos no amata, informējot par to Valsts prezidentu un Saeimas priekšsēdētāju.

136.pants

Likumprojektu, valsts politikas un citu jautājumu apspriešana Ministru kabinetā

1. Ministru kabinets apspriež visus atsevišķus ministriju izstrādātos likumprojektus un jautājumus, kuri attiecas uz vairāku ministriju darbību, kā arī atsevišķu kabineta locekļu ierosinātus valsts politikas jautājumus.

2.Ministru kabineta sēdes ir atklātas.

3.Ministru kabinets var noturēt arī slēgtas sēdes konfidenciāla rakstura jautājumu izskatīšanai.

8.nodaļa

Valsts ārpolitika

137.pants

Valsts ārpolitikas pēctecības un stabilitātes nodrošināšana

Latvijas valsts ārpolitikas pēctecību un stabilitāti garantē Valsts prezidents.

Valsts ārpolitiku īsteno Ministru kabinets un tās pakļautībā esošā Ārlietu ministrija, nodrošinot daudzpusēji sabalansētu, uz Latvijas nacionālo interešu īstenošanu un ārējo drošību vērstu augsti profesionālu ārpolitiku.

Latvijas valsts augstāko amatpersonu oficiāli paustais viedoklis svarīgākajos Latvijas ārpolitikas jautājumos nedrīkst būt pretrunā ar Latvijas valsts ārpolitikas programmu.

 

138.pants

Latvijas valsts ārpolitikas pamatprincipi

139.pants

Latvijas ārpolitikas galvenie mērķi

nodrošināt Latvijas un tās tautas valstiskumu un starptautisko drošību neierobežoti tālā nākotnē;

sekmēt un nodrošināt cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu atbilstoši starptautisko tiesību pamatprincipiem un valsts starptautiskajām saistībām;

nodrošināt sekmīgu Latvijas ekonomisko attīstību un taisnīgu starptautisko darba dalīšanu;

nodrošināt Latviju pret globalizācijas negatīvajām sekām un ekonomisko kolonizāciju;

veicināt Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā, NATO un citās starptautiskajās organizācijās, sekmējot Latvijas nacionālo interešu ievērošanu.

 

9.nodaļa

Valsts aizsardzība un nacionālā drošība

140.pants

1. Valsts nacionālā drošība ir Latvijas tautas valstiskuma, valsts neatkarības, teritoriālās neaizskaramības, Satversmē noteiktās demokrātiskās valsts iekārtas, cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību, labklājības un stabilitātes nodrošināšana.

2. Nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums.

3. Miera laikā Latvijā nevar atrasties un nevar tikt ievesti ārvalstu bruņotie spēki, kodolieroč4. i, kodoliekārtas, ārvalstu fiziskajām vai juridiskajām personām piederošas vai pakļautas bruņotas vienības, izņemot atbilstoši Latvijas starptautiskajiem līgumiem, kas Saeimā ratificēti ne mazāk kā ar divu trešdaļu visu deputātu balsu vairākumu.

 

141.pants

Valsts institūcijas, kas, atbilstoši Satversmei un likumam, atbild par nacionālo drošību, ir: Saeima, Valsts prezidents, Ministru prezidents, Ministru kabinets, Nacionālās drošības padome, Aizsardzības ministrija, Nacionālie bruņotie spēki, Iekšlietu ministrija un Satversmes aizsardzības birojs (SAB).

142.pants

Nacionālā drošības padome

1.Nacionālās drošības padome (NDP) saskaņo valsts institūciju vienotu valsts politiku, plānus un koncepciju nacionālās drošības jomā, kā arī iesniedz Saeimai priekšlikumus par SAB direktora iecelšanu un atbrīvošanu no amata.

143.pants

1. Valsts aizsardzības un drošības bruņotās institūcijas ir: NBS, kas sastāv no regulārajiem Aizsardzības spēkiem un Zemessardzes, Iekšlietu ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošās institūcijas un Valsts drošības iestādes.

aizsargāt valsti kara un miera laikā;

aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu, tās institūcijas, tautsaimniecības drošību, valsts iekšējo kārtību un drošību, pilsoņu pamattiesības, pamatbrīvības un īpašumu to apdraudējuma gadījumā;

ārkārtējā stāvokļa, tajā skaitā dabas katastrofu un citu stihisku nelaimju gadījumos, nodrošināt kārtību, satiksmes, citu komunikāciju drošību un sniegt palīdzību iedzīvotājiem;

miera laikā rīkoties patstāvīgi, pēc savas iniciatīvas, bez civilās varas uzaicinājuma šī panta 1.2) 3) daļās noteiktajos gadījumos vienīgi tad, ja civilās varas pārstāvji nevar savlaicīgi dot šādus rīkojumus un kavēšanās varētu novest pie nelabojama kaitējuma.

 

144. pants

1.Aizsardzības ministrija:

2.Aizsardzības ministrs veic civilo kontroli pār NBS un citām ministrijas pakļautībā, pārraudzībā un pārziņā esošajām institūcijām.

145.pants

Nacionālo bruņoto spēku vadība

Nacionālo bruņoto spēku augstākais vadītājs ir Valsts prezidents.

Miera laikā Nacionālos bruņotos spēkus vada NBS komandieris.

Kara laikā Valsts prezidents ieceļ virspavēlnieku.

3)izdod personu tiesības un brīvību ierobežojošus rīkojumus.

 

146.pants

Zemessardze

1.Latvijas Republikas Zemessardze ir brīvprātīgs militarizēts sabiedrības pašaizsardzības formējums.

2.Zemessardze ir NBS sastāvdaļa, un tā:

1)saskaņā ar valsts aizsardzības plānu piedalās valsts aizsardzības uzdevumu plānošanā un izpildē;

2)iesaista Latvijas Republikas pilsoņus valsts aizsardzības, sabiedriskās un tiesiskās kārtības nodrošināšanā, sniedzot šajos jautājumos palīdzību personām, iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām;

3)nodrošina kaujas, mobilizācijas gatavību un pretizlūkošanu savās struktūrvienībās;

4)veic zemessargu tiesisko un militāro apmācību;

5)savas kompetences ietvaros sadarbojas ar Aizsardzības spēkiem, policiju, valsts drošības dienestiem, valsts un pašvaldību iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām.

3.Zemessardzē aizliegta politisko partiju darbība, sadarbība ar politiskajām partijām un palīdzības saņemšana no tām.

147. pants

Iekšlietu ministrija

Iekšlietu ministrija un tās pakļautībā un pārraudzībā esošās institūcijas:

1) izstrādā un īsteno valsts iekšlietu politiku;

2) sargā sabiedrisko kārtību, drošību un koordinē tās nodrošināšanas pasākumus valstī kopumā un pašvaldību teritorijās;

3) aizsargā personu tiesības un likumīgās intereses;

4) īsteno ugunsdrošības, ugunsdzēsības un glābšanas pasākumus;

5) apsargā, kontrolē robežu un nodrošina vīzu režīmu;

6) prognozē un novērš valsts, sabiedrības un tautsaimniecības drošības apdraudējumus.

148.pants

Valsts drošības iestādes

1.Valsts drošības iestādes ir:

1)Satversmes aizsardzības birojs;

2)NBS Militārās pretizlūkošanas dienests;

3)Iekšlietu ministrijas Drošības policija.

2.Valsts drošības iestādes pilda izlūkošanas, pretizlūkošanas un cīņas ar organizēto noziedzību pienākumus.

149. pants

Valsts aizsardzības pienākums

1. Kara laikā katra vesela obligātā dienesta vecumā esoša vīriešu dzimuma pilsoņa pienākums ir aizsargāt savu valsti.

2. Miera laikā katra vesela obligātā dienesta vecumā esoša vīriešu dzimuma pilsoņa pienākums ir izpildīt obligātā militārā dienesta pienākumu un savlaicīgi gatavoties tam.

3. Obligātā militārā dienesta pienākumu miera laikā var aizstāt ar atbilstoši smagu, likumā noteiktu alternatīvo dienestu.

 

 

10.nodaļa

Tautsaimniecība, dabas resursi, finanses, īpašums

150.pants

Tautsaimniecības un tirgus darbības pamatprincipi

1. Latvijas tautsaimniecības galvenais uzdevums ir augošas tautas labklājības nodrošināšana, nabadzības izskaušana un demokrātijas galvenā balsta - plašas vidusšķiras - izveidošana.

2. Latvijas tautsaimniecība darbojas valsts regulētas tirgus ekonomikas apstākļos.

3. Tautsaimniecības valsts regulējuma mērķis ir:

1) nodrošināt valsts iekšējo tirgu pret pasaules ekonomikas globalizācijas un tās svārstību izraisītajām negatīvajām sekām;

2)rūpēties, lai Latvijas iesaistīšanās starptautiskās, reģionālās vai globālās organizācijās un globālos ekonomikas procesos nenovestu pie tā, ka tiek slēgtas vai cieš veselas Latvijas tautsaimniecības nozares, reģioni vai arī valsts tautsaimniecībai stratēģiski svarīgi uzņēmumi.

3)sekmēt privāto iniciatīvu, lauksaimniecisko, rūpniecisko ražošanu un tirdzniecību, kā arī saprātīgu peļņas sadali starp ražotājiem, pārstrādātājiem tirgotājiem un aizsargāt sabiedrību pret pārmērīgu peļņas gūšanu;

4) nepieciešamības gadījumos ar valsts investīcijām attīstīt un atbalstīt valsts un pašvaldības uzņēmumus stratēģiskajās zinātnes ietilpīgajās nozarēs;

5) nodrošināt tirgus mehānismu sekmīgu darbību valsts, pašvaldību un visas sabiedrības interesēs;

6) nodrošināt ar nodokļu sistēmas un citu ekonomisko instrumentu palīdzību valsts un sabiedrības materiālo resursu sadalīšanu un pārdalīšanu, kas vislabāk kalpotu visas sabiedrības, nevis atsevišķu šķiru vai indivīdu interesēm;

7)nepieļaut, lai brīvā kapitāla brīva pārvietošanās noved pie tā, ka īpašuma tiesības uz zemi, galvenajiem dabas resursiem un pakalpojumiem, pretēji sabiedrības interesēm, nonāk šaura personu loka, pārsvarā ārvalstu vai ārvalstnieku, īpašumā vai kontrolē;

8)panākt, lai ar lauksaimniecību ekonomiskās drošības apstākļos nodarbojas, cik vien praktiski un ekonomiski iespējams, vairāk ģimeņu

9)nepieļaut, ka Latvijas uzņēmumi un uzņēmēji tiktu nostādīti ekonomiski, īpaši no nodokļu viedokļa, sliktākos apstākļos nekā ārvalstu uzņēmumi un uzņēmēji;

10)nodrošināt ārējās tirdzniecības bilances līdzsvaru - imports nedrīkst tā pārsniegt eksportu, ka tas grauj valsts maksājumu bilanci un valūtas stabilitāti;

11)sekmēt to tautsaimniecības nozaru un sabiedrisko pakalpojumu apmierinošu darbību, kuru brīvais tirgus nespēj nodrošināt.

 

151.pants

1. Latvijas dabas resursi, ieskaitot minerālos, lielo upju atjaunojamos enerģijas avotus, un ienākumi no tiem ir valsts īpašumā, ievērojot likumīgās īpašuma tiesības un starptautiskos līgumus.

2. Latvijas tautai nedrīkst atņemt tās dabiskos iztikas līdzekļus.

3. Šī panta 1.daļā minēto valsts resursu pārvaldīšanas, atsavināšanas un no tā iegūtās peļņas izmantošanas kārtība nosakāma vienīgi ar likumu.

 

152.pants

1. Saeimas un Ministru kabineta pienākums ir nodrošināt valsts un visas sabiedrības interesēm atbilstošu budžeta politiku.

2. Saeimas un Latvijas Bankas pienākums ir īstenot uzņēmējdarbību un tautas labklājības attīstību sekmējošu kredīta politiku.

 

153.pants

Latvijas Banka un valūta

1. Latvijas nacionālā valūta ir lats.

2. Latvijas valūtas emitēšanas un valsts valūtas rezervju glabāšanas tiesības pieder Latvijas Bankai.

3. Latvijas Bankas pienākums ir nodrošināt Latvijas valūtas stabilitāti un ierobežot inflāciju.

4. Latvijas Bankas īstenotai valūtas politikai jābūt sabalansētai, tai jāsekmē preč5. u eksports un pozitīva ārējās tirdzniecības bilance.

6. Latvijas Banka ir neatkarīga valsts institūcija, kas pakļauta vienīgi Saeimas kontrolei.

 

154.pants

1. Valsts pienākums ir pēc iespējas novērst monopola situācijas izveidošanos ražošanā un pakalpojumu sniegšanā.

2. Jaunu piedāvātāju iekļūšanu tirgū nedrīkst apgrūtināt.

3. Valstij un pašvaldībām jākontrolē monopolu preč4. u un pakalpojumu cenas ar valsts regulēšanas sistēmas palīdzību - lai tie nevarētu izmantot savu monopolstāvokli nesamērīgas peļņas iegūšanai pretēji valsts un sabiedrības interesēm.

5. Valsts vai pašvaldību dabiskā vai stratēģiskā monopola kontrolpaketi nedrīkst pārdot vai ieķīlāt ārvalstu, ārvalstu fizisko vai juridisko personu kontrolē esošam uzņēmumam.

 

155.pants

Valsts elektroenerģētika

1. "Latvenergo" ir valsts enerģētikas monopols, kas nav privatizējams, ieķīlājams, ne kopumā, ne pa daļām.

2. Ceļot spēkstacijas uz lielajām Latvijas upēm, ne mazāk kā 51% no to kapitāla jāpieder Latvijas valstij, un spēkstacijām jābūt “Latvenergo” pārvaldē.

3. Latvijas enerģētikas tirgus ir atvērts. Ikviena fiziska vai juridiska persona ir tiesīga Latvijā celt siltuma vai alternatīvās enerģijas spēkstacijas, būvēt uz Latviju elektropārvades līnijas un pārdot paša saražotu elektroenerģiju par vietējā tirgus cenām bez starpniekiem.

4. Starpnieku firmām tirgot elektroenerģiju Latvijā aizliegts.

 

156.pants

Gaisa satiksme

Gaisa satiksmes regulēšanu Latvijā veic valsts.

157.pants

Dzelzceļa satiksme

1. Dzelzceļa satiksme Latvijā ir valsts pārvaldē.

2. Latvijā dzelzceļa satiksmes pamatā ir brīvā tirgus un privātās iniciatīvas principi.

3. "Latvijas dzelzceļa” sliežu ceļi, tilti, to būvniecība, uzturēšana, darbība un satiksmes drošība ir valsts pārvaldē.

4. "Latvijas dzelzceļa” uzņēmuma vai tā daļas privatizācija var notikt, tikai balstoties uz likumu, saglabājot valstij “Latvijas dzelzceļa” kontrolpaketi.

5. Valstij jānodrošina dzelzceļa modernizācija, pasažieru pārvadāšana un citu pakalpojumu sniegšana, ievērojot visas sabiedrības intereses.

6. "Latvijas dzelzceļa” uzņēmumu likvidācija, apvienošana, sadalīšana, īpašuma tiesību maiņa uz sliežu ceļu atsevišķiem posmiem vai atsevišķu posmu slēgšana, kas ietekmē pakalpojumu sniegšanu pasažieriem, var notikt vienīgi ar Saeimas piekrišanu.

 

158.pants

Autoceļi un auto pārvadājumi

Autoceļi, tilti uz tiem un ceļu satiksmes drošības aprīkojums ir valsts īpašumā, tie nav privatizējami, valsts un pašvaldības atbild par satiksmes drošību uz tiem.

 

159.pants

1. Latvijai kā jūras valstij jāsaglabā kuģniecība kā sava tradicionālā tautsaimniecības nozare.

2. Valstij jāīsteno tāda nodokļu un kredīta politika, lai Latvijas valsts un privātie kuģi atrastos zem Latvijas karoga.

 

160.pants

Tautsaimniecības un reģionu attīstības plānošana

1. Latvijas zemei jābūt apdzīvotai, kas valstij jānodrošina ar saprātīgu lauksaimniecības, mežkopības politiku, rūpniecības uzņēmumu investīciju izvietošanu un plānošanu.

2. Valsts pienākums ir ar īpašas nodokļu un investīciju politikas palīdzību rūpēties, lai iedzīvotāji nepamet veselus rajonus, reģionus, novadus vai tautsaimniecībai stratēģiski svarīgas nozares.

 

161.pants

Nodokļi

Valsts nodokļu sistēmai jābūt sociāli taisnīgai, tai jāsaudzē sociāli maznodrošinātos un sociāli mazāk aizsargātos iedzīvotāju slāņus, kā arī jāsekmē uzņēmējdarbība.

 

162.pants

Valsts pienākums ir nodrošināt ar atbilstošu nodokļu, muitas, karantīnas, kredītu, cenu, subsīdiju, iekšējā tirgus aizsardzības, ārējā tirgus nodrošināšanas un kooperatīvu veidošanas politiku darbavietas un cilvēka cienīgu iztiku lauku rajonu iedzīvotājiem, zemes apdzīvotību, pašus iedzīvotājus - ar Latvijā tradicionāli ražotiem lauksaimniecības produktiem.

163.pants

11. nodaļa

Tiesu iekārta

164.pants

Tiesas neatkarība, tās veidošanas un darbības pamatprincipi

Tiesu vara Latvijā ir neatkarīga, visos līmeņos nodalīta no likumdošanas, izpildu varas un atbildīga vienīgi likuma priekšā.

Tiesu var spriest tikai tā tiesu varas institūcija, kurai šīs tiesības piešķir Satversme, likums, un tikai likumā noteiktā kārtībā.

Ikvienu jaunu tiesu var izveidot tikai ar Saeimas pieņemtu likumu.

Tiesnesis nedrīkst vienlaicīgi ieņemt nekādu citu amatu vai strādāt citu algotu darbu, izņemot pedagoģisko darbu.

Saeimas un pašvaldību deputāti, Ministru kabineta locekļi un citi valsts un pašvaldību izpildu varas pārstāvji nedrīkst būt ne tiesas, ne šķīrējtiesas tiesneši, ne tiesas piesēdētāji.

Kara tiesas darbojas uz sevišķa likuma pamata tikai kara vai ārkārtējā stāvokļa laikā.

Tiesas spriedumi Latvijā tiek taisīti un pasludināti Latvijas Republikas vārdā.

Tauta piedalās tiesas spriešanā ar piesēdētāju institūciju.

Visās krimināllietās, kas ierosinātas par smagiem noziegumiem, par tiesājamā vainu spriež divpadsmit zvērināti piesēdētāji.

 

165.pants

Tiesu sistēma

1. Tiesu Latvijā spriež rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas un Augstākā tiesa, bet kara vai izņēmuma stāvokļa gadījumā - arī kara tiesas.

2. Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei un citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas.

3. Augstākās tiesas Senāts ir pēdējās instances tiesa civillietās, krimināllietās un administratīvajās lietās, tā spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.

166.pants

Tiesu neatkarība

Valsts institūcijām, sabiedriskajām un politiskajām organizācijām, citām juridiskajām un fiziskajām personām ir jārespektē, jāievēro tiesu neatkarība un tiesnešu neaizskaramība.

Nav pieļaujama nekāda tiesas spriešanas ierobežošana, iespaidošana, ietekmēšana, tieši vai netieši draudi, citāda prettiesiska iejaukšanās tiesas spriešanā neatkarīgi no tā, kādā nolūkā un ar kādu ieganstu tas tiktu darīts. Tiesneša vai tiesas piesēdētāja ietekmēšana un iejaukšanās tiesas spriešanā ir aizliegta.

Tiesu neatkarību garantē valsts.

Spriežot tiesu, tiesa vadās vienīgi no Satversmes, likuma un citiem normatīvajiem aktiem, Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem, vispārpieņemtajiem tiesību principiem, Latvijas un pasaules tiesu prakses un vispāratzītajām morāles normām.

 

167.pants

Izraugoties kandidātu tiesneša amatam, jāievēro princips, ka par tiesnesi var strādāt tikai Latvijas Republikas pilsonis, augsti kvalificēts un godīgs jurists, kurš atbilstu arī visiem Saeimas deputāta kritērijiem.

168.pants

Tiesnešu ievēlēšana un iecelšana amatā

1. Tiesnešus uz č2. etriem gadiem ievēl Saeima. Šajās vēlēšanās uz katru tiesneša amatu jāizvirza vismaz divi kandidāti.

3. Augstākās tiesas un Satversmes tiesas priekšsēdētāju uz č4. etriem gadiem ieceļ Valsts prezidents. Otrais variants: Augstākās tiesas un Satversmes tiesas priekšsēdētāju pēc Valsts prezidenta ierosinājuma uz č5. etriem gadiem ieceļ Saeima.

6. Pirms stāšanās pie sava amata pildīšanas tiesnesis nodod likumā noteikto zvērestu, kuru pieņem Valsts prezidents.

 

169.pants

Tiesneša atcelšana un atlaišana no amata pirms laika, pārcelšana citā amatā vai pazemināšana amatā

1. Par pamatu tiesneša atbrīvošanai no amata var būt:

1) paša vēlēšanās;

2) ievēlēšana vai iecelšana citā amatā;

3) veselības stāvoklis, ja tas neļauj turpināt tiesneša darbu;

4) likumā noteiktā amata pildīšanas maksimālā vecuma sasniegšana;

5) piederība pie partijām vai politiskajām organizācijām, ja tiesnesis atsakās pārtraukt savu piederību pie tām.

2. Par pamatu tiesneša atlaišanai no amata var būt:

1) sakarā ar likumā noteiktā ievēlēšanas termiņa notecēšanu un tālāku neievēlēšanu tiesneša amatā;

2) notiesājošs spriedums krimināllietā, kad tiesnesis zaudē savu amatu līdz ar tiesas sprieduma stāšanos spēkā;

3) tīšs Satversmes vai likuma pārkāpums vai nolaidība, kas saistīta ar tiesas spriešanu un izraisījusi būtiskas sekas;

4) apkaunojošs nodarījums, kas nav savienojums ar tiesneša statusu;

5) ja tiesnesis neatbilst kādai no Satversmes 167.pantā un likumā par tiesu varu noteiktām prasībām;

6) nav izturējis tiesu varas likumā noteikto pārbaudes laiku.

3.Atļauta tiesneša pārcelšana uz citu tiesneša amatu vai vietu pretēji viņa gribai, nepazeminot viņa algu, tiesu reformas vai tās organizācijas izmaiņu dēļ.

170. pants

1. Tiesas process ir atklāts, mutisks un notiek likuma par tiesu varu un procesuālo likumu noteiktā kārtībā.

2. Likumā noteiktos gadījumos tiesa var izskatīt lietu slēgtā sēdē.

3. Tiesājamam nav jāpierāda savs nevainīgums, visas šaubas par tiesājamā vainu tiesai jāvērtē par labu tiesājamam.

4. Visi tiesas spriedumi un lēmumi, izņemot Augstākās tiesas Senāta nolēmumus, ir pārsūdzami likumā noteiktā kārtībā.

5. Sūdzība nevar pasliktināt sūdzības iesniedzēja tiesisko stāvokli, ja vien sūdzību nav iesniegusi arī pretējā puse.

 

171.pants

1. Nevienu nevar notiesāt par kriminālnoziegumu sakarā ar jebkuru darbību vai bezdarbību, kas nebija noziegums saskaņā ar Latvijas likumu vai starptautiskajām tiesībām brīdī, kad tas tika pastrādāts.

2. Nekas šajā pantā neliedz notiesāt un sodīt jebkuru personu par darbību vai bezdarbību, kas bija noziegums brīdī, kad tas tika pastrādāts, saskaņā ar civilizēto tautu vispārpieņemtajiem tiesību principiem.

3. Nevienam par noziegumu nedrīkst uzlikt smagāku sodu, nekā tas bija likumā noteikts nodarījuma laikā.

 

172.pants

Prokuratūra it tiesu varas institūcija, kas pastāvīgi veic uzraudzību likumā noteiktās kompetences ietvaros.

Prokuratūra:

1) uzrauga izziņas un citu iestāžu operatīvo darbību;

2) organizē, vada un veic pirmstiesas izmeklēšanu;

3) uzsāk un veic kriminālvajāšanu;

4) uztur valsts apsūdzību;

5) uzrauga sodu izpildi;

6) likumā noteiktajā kārtībā aizsargā personu un valsts tiesības un likumīgās intereses;

7) likumā noteiktajos gadījumos iesniedz prasības pieteikumu vai iesniegumu tiesā;

8) likumā noteiktajos gadījumos piedalās lietu izskatīšanā tiesā.

Prokuratūras darbu vada Ģenerālprokurors.

Ģenerālprokuroru uz četriem gadiem ieceļ Valsts prezidents pēc konsultācijām ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju, tieslietu un iekšlietu ministru.

(Otrais variants: pēc Valsts prezidenta ieteikuma ieceļ Saeima)

 

173.pants

Satversmes tiesa

1.Satversmes tiesa ir neatkarīga tiesu varas institūcija, kas:

1)izskata lietas par likumu un normatīvo aktu atbilstību Satversmei un Latvijai spēkā esošajiem starptautiskajiem līgumiem, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas;

2) izskata sūdzības par cilvēka konstitucionālo pamattiesību pārkāpumiem;

3)veic Satversmes izskaidrošanu (interpretāciju);

4) izlemj Saeimas vai pašvaldību deputātu mandātu atņemšanas tiesiskumu.

2.Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas, kas ir pretrunā ar Satversmi.

3.Izņemot Satversmes tiesu, nevienā citā tiesā nevar apstrīdēt atbilstoši publicētu likumu vai normatīvo aktu spēkā esamību vai atbilstību Satversmei.

4.Satversmes tiesa var arī dot izskaidrojumu par to, ka noteikts starptautisko tiesību princips vai norma ir Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļa.

174.pants

1. Satversmes tiesas tiesnešus uz likumā noteikto laiku apstiprina Saeima, aizklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu.

2. Satversmes tiesas priekšsēdētāju amatā ieceļ Valsts Prezidents. (Otrais variants: Satversmes tiesas priekšsēdētāju pēc Valsts prezidenta ieteikuma ieceļ Saeima.)

3. Par Satversmes tiesas tiesnesi var būt vienīgi persona, kas atbilst visiem citiem likumā par Satversmes tiesu noteiktajiem kritērijiem un kuram ir vismaz desmit gadus ilga prakse juridiskajā darbā.

 

175.pants

Satversmes tiesas spriedums

1.Satversmes tiesas spriedums ir galīgs, tas stājas spēkā pasludināšanas brīdī.

2.Tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma pasludināšanas brīža, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.

3.Ja Satversmes tiesa ir atzinusi par neatbilstošu Satversmei kādu Latvijas parakstīto vai Latvijai saistošo starptautisko līgumu, tad Ministru kabinetam ir pienākums gādāt par grozījumiem šajā līgumā, šā līguma deonsēšanu, tā darbības apturēšanu vai pievienošanās atsaukšanu.

 

 

12.nodaļa

Pašvaldības

176. pants

Latvijas valsts teritorija no vietējā līmeņa pārvaldes viedokļa ir iedalīta pašvaldībās.

Pašvaldība ir valsts administratīvi teritoriālās vienības Latvijas pilsoņu - vietējo iedzīvotāju - ievēlēta vara, kas patstāvīgi un uz savu atbildību pārvalda šo teritoriju Satversmē un likumā nodalīto pilnvaru ietvaros savu iedzīvotāju interesēs.

Noteiktas pašvaldības iedzīvotājs ir tas, kam šīs pašvaldības teritorijā ir pastāvīgā dzīvesvieta un kas ir ierakstīts šīs pašvaldības iedzīvotāju reģistrā.

Pašvaldība ir valsts varas, tautvaldības pamats, kā arī demokrātijas un valsts pārvaldes skola.

Pašvaldība ir atbildīga par savu darbu savu vēlētāju un likuma priekšā.

Pašvaldības iedzīvotāju tiešās demokrātijas instrumenti ir pilsoņu sapulces, tautas nobalsošana un citi likumā noteikti pasākumi.

 

 

 

177.pants

Pašvaldību varas un izpildu institūcijas

1. Pašvaldības varas un tās pastāvīgo iedzīvotāju augstākā pārstāvības institūcija ir dome.

2. Pašvaldības izpildvara ir izpilddirektors ar viņam pakļautajiem departamentiem.

 

178.pants

1. Pašvaldībām ir tiesības likumā noteiktās jomās kopēji ar valsts centralizētās pārvaldes institūcijām īstenot savas un savu iedzīvotāju vietējā rakstura intereses tik tālu, cik to pārvalde ar Satversmi vai likumu nav nodota valsts centrālās varas vai citām institūcijām.

2. Latvijā sabiedriskos pienākumus un pakalpojumus veic tās varas institūcijas, kas ir tuvāk iedzīvotājiem. Citādu varas un pilnvaru sadali var pamatot tikai efektivitātes un taupības apsvērumi.

3. Centrālajai varai uzdodot pašvaldībai kāda pienākuma izpildi, jāņem vērā tā apjoms, būtība, efektivitāte un ekonomiskie priekšnoteikumi.

4. Pašvaldībām ir tiesības patstāvīgi noteikt to kompetencē esošo pilnvaru izpildes kārtību un finansēt savu darbību no sava budžeta.

5. Valsts centrālās varas institūcijām nav tiesības iejaukties ar Satversmi un pašvaldību likumdošanu noteiktajā pašvaldību iekšējā kompetencē.

6. Ja valsts ar likumu vai citādi uzdod pašvaldībai veikt kādu valsts centrālās varas kompetencē paliekošu funkciju, tad tas jāfinansē no valsts budžeta un jāļauj šo pilnvaru īstenošanu pielāgot vietējiem apstākļiem.

7. Pašvaldība, kuras teritorijā dzīvo vismaz 20 000 iedzīvotāju, ja ar to netiek pārkāptas visas valsts intereses, var pēc sava pieprasījuma un ar valdības piekrišanu izstrādāt un pieņemt pati savu satversmi (hartu), kas tiek apstiprināta ar valsts likumu. Šāda pašvaldības satversme nedrīkst būt pretrunā ar Latvijas valsts Satversmi. Pilsēta, kurai ir sava satversme, pārvalda arī savu rajonu.

8. Pašvaldības var organizēt tautas nobalsošanu savās robežās svarīgu vietējo jautājumu izlemšanai.

9. Pašvaldības patstāvīgi izveido savas izpildinstitūcijas, pārvaldes struktūras un patstāvīgi izvēlas savus darbiniekus.

10. Jautājumos, kas skar pašvaldību kompetenci, Pašvaldību savienībai ir tiesības pārstāvēt pašvaldības sarunās ar Ministru kabinetu, ziņot par pašvaldību viedokli Saeimā, iesniegt Satversmes tiesā prasības par likumu atbilstību Satversmei un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

11. Plānojot un pieņemot lēmumus jautājumos, kas skar pašvaldības, valsts varas augstākajām institūcijām savlaicīgi jākonsultējas ar pašvaldībām.

12. Pašvaldībām ir tiesības teritoriāli apvienoties un savas kompetences ietvaros veidot apvienības ar citām pašvaldībām un juridiskām personām īpašu kopējo mērķu sasniegšanai.

 

179.pants

1. Pašvaldība ir ekonomiski patstāvīga vienība, tai ir savi finansu līdzekļi, kas atbilst to likumā noteikto pilnvaru īstenošanai un ar kuriem tās var brīvi rīkoties savu pilnvaru robežās.

2. Pašvaldībām ir tiesības Satversmes un likumu ietvaros uzlikt vietējos nodokļus un nodevas, noteikt to likmes un izmantot to līdzekļus.

3. Finansu sistēmai, uz kuras balstās pašvaldību budžeti, jābūt daudzpusīgai un elastīgai, lai ar tās palīdzību pēc iespējas pilnīgāk varētu segt to izdevumus.

4. Likuma ietvaros pašvaldībai ir tiesības turēt, iegūt, rīkoties ar nekustamo un kustamo īpašumu, dibināt, turēt īpašumā, vadīt un atsavināt savus uzņēmumus un to daļas, saskaņā ar valsts budžetu patstāvīgi veidot, pārvaldīt un izmantot savus budžeta līdzekļus.

5. Nacionālajam kapitāla tirgum jābūt pašvaldībām pieejamam. Pašvaldību tiesības aizņemties finansu līdzekļus var ierobežot vienīgi likums.

6. Valsts pienākums ir dot garantijas maksātspējīgo pašvaldību finansēšanai arī no starptautisko finansu tirgu līdzekļiem.

7. Valsts pienākums ir piedalīties ar valsts budžeta līdzekļiem pašvaldību finansu izlīdzināšanā, līdzsvarojot attīstības iespējas dažādos reģionos un teritorijās ar Izlīdzināšanas fonda palīdzību un konsultējoties ar pašvaldībām par pārdalāmo līdzekļu piešķiršanas kārtību.

8. Pašvaldībām piešķiramās dotācijas pēc iespējas nedrīkst būt paredzētas tikai noteiktu projektu finansēšanai. Subsīdiju piešķiršana neierobežo pašvaldību galveno brīvību – tiesības izraudzīties finansu politiku savas kompetences ietvaros.

 

180. pants

1. Pašvaldības nedrīkst pieņemt lēmumus un noteikumus, kas ir pretrunā ar Satversmi un likumiem, kā arī tādus, kuriem būtu atpakaļejošs spēks un kas pārkāptu pašvaldību iedzīvotāju likumiskās tiesības un intereses, izņemot gadījumus, kad tas notiek pamatoti un ir nepieciešams kopējo interešu labad.

 

181.pants

Pašvaldību domi pārvēlē reizi četros gados.

Domi ievēl pašvaldības pastāvīgie iedzīvotāji - Latvijas Republikas pilsoņi, kas nav jaunāki par 18 gadiem, vispārīgās, vienlīdzīgās, proporcionālās, tiešās, personālās un aizklātās vēlēšanās.

Domē var ievēlēt ikvienu personu, kam ir tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās, kas nav bijusi notiesāta par apzinātu kriminālnoziegumu un kam dotajā pašvaldībā pastāvīgā dzīvesvieta ir ne mazāk kā 3 gadus.

Tiesības vēlēt pašvaldību vēlēšanās Latvijas pilsoņiem – vietējiem iedzīvotājiem -ir tādas pašas kā Saeimas vēlēšanās.

Pašvaldību vēlēšanu likumdošana nedrīkst saturēt stingrākus ierobežojumus nekā Saeimas vēlēšanu likumdošana.

Vienas pašvaldības pamatvienības sadalīšana vairākos vēlēšanu apgabalos nav pieļaujama.

 

182.pants

1. Pašvaldības dome ievēl savu priekšsēdētāju un izpilddirektoru.

2. Dome ievēl tādas komitejas un komisijas, kādas nepieciešamas tās galveno uzdevumu īstenošanai, noteic to pienākumus un sastāvu.

3. Pašvaldības domē pārstāvētajām politiskajām partijām ir tiesības pieprasīt pārstāvību visās pašvaldības izpildinstitūcijās atbilstoši savu ievēlēto deputātu skaitam.

4. Dome izveido arī šī panta 2. daļā minēto galveno uzdevumu īstenošanai nepieciešamās izpildinstitūcijas.

5. Dome ievēl savu kontroles un revīzijas institūciju.

6. Komitejas un komisijas nevar pašas īstenot savas darbības kontroles funkcijas.

 

183.pants

Pašvaldību domēs lēmumi tiek pieņemti ar klātesošo deputātu balsu vairākumu. Domes sēde ir tiesīga pieņemt saistošus lēmumus, ja tajā piedalās ne mazāk kā puse no visiem tās deputātiem.

Atsevišķu, īpaši svarīgu lēmumu pieņemšanai var tikt noteikts augstāks nepieciešamo balsu skaits.

Domes priekšsēdētāju ievēl ar visu domes deputātu vairākuma balsīm, bet noņem ar divām trešdaļām visu deputātu balsu.

 

184.pants

Pašvaldībai ir sava kompetences sfēra, kuru tai izdala valsts.

Pašvaldības vara izplatās un tās normatīvajiem un citiem aktiem ir spēks vienīgi tās teritorijas robežās.

Pašvaldība savas kompetences ietvaros atbild par šādiem jautājumiem:

1) vietējās varas amatpersonu iecelšanu un to kompetences noteikšanu;

2) vēlēšanu iecirkņu darbību;

3) sava budžeta pieņemšanu un tās darbības finansēšanu;

4) vietējo attīstības plānu izstrādi;

5) vietējo nodevu noteikšanu;

6) vietējā rakstura ceļu uzturēšanu kārtībā;

7) pašvaldības ierēdņu iecelšanu, viņu kompetences noteikšanu, atbildību par viņu darbu un disciplīnu;

8) vietējo izglītības iestāžu darbības nodrošināšanu;

9) vietējās veselības aizsardzības sistēmas darbības nodrošināšanu;

10) izpētes un izmeklēšanas komisiju izveidošanu un to darba organizāciju;

11) sabiedriskās kārtības un sabiedrības drošības kontroli un garantēšanu, , tajā skaitā tās, kas saistīta ar noziedzību vai izriet no dabas parādībām un katastrofām;

12) sabiedriskās pieklājības un morāles nodrošināšanu;

13) ekoloģijas kontroli un veselīgas vides nodrošināšanu;

14) bāriņtiesu darbības nodrošināšanu;

15) ārpustiesas strīdu izšķiršanu;

16) sanitārijas kontroli un pirmās palīdzības nodrošināšanu;

17) pilsētu un pagastu vides, arhitektūras un dabas ainavu kontroli un to veidošanu;

18) vietējo tirgu politiku;

19) ugunsdzēsību;

20) ūtrupju un izsoļu organizāciju;

21) dzīvnieku veterināro aprūpi un ražas aizsardzību.

 

185.pants

Domes sēžu atklātums

1. Pašvaldības domes sēdes ir atklātas.

2. Ja to pieprasa sabiedriskās morāles vai citi svarīgi apsvērumi, dome var noturēt slēgtas sēdes.

3. Vienmēr atklātām jābūt tām domes sēdēm, kurās tiek pieņemts pašvaldības budžets, apspriesta tā izpilde vai spriests par pašvaldības finansu līdzekļu, kā arī kustama vai nekustama īpašuma izlietojumu.

 

186.pants

Pašvaldību darbības administratīvā uzraudzība un kontrole

1. Administratīvo uzraudzību pār pašvaldībām valsts īsteno tikai Satversmē un likumā noteiktajos ietvaros un kārtībā.

2. Administratīvās uzraudzības pār pašvaldībām mērķis ir nodrošināt pašvaldību darba atbilstību Satversmei un likumam, kā arī veicināt to uzdevumu sekmīgāku izpildi.

3. Administratīvā uzraudzība pār pašvaldībām tiek īstenota tādējādi, lai kontrolējošās institūcijas iejaukšanās būtu atbilstoša to interešu svarīgumam, kuru aizsardzība ir iejaukšanās mērķis.

4. Ministru kabinets veic pašvaldību darbības pārbaudi no valsts kopējo interešu viedokļa.

5. Valsts kontrole pārbauda pašvaldību budžeta līdzekļu izmantošanas lietderību un likumību, kā arī pašvaldību uzņēmumu darbību no publisko līdzekļu izmantošanas saimnieciskuma likumības viedokļa.

6. Prokuratūra pārbauda pašvaldību amatpersonu darbību no interešu konflikta un krimināltiesību viedokļa.

7. Strīdus starp Ministru kabinetu, kā arī citām valsts varas institūcijām un pašvaldībām izšķir tiesa.

 

187.pants

Pašvaldības un uzņēmējdarbība

1. Pašvaldībām ir tiesības nodarboties ar uzņēmējdarbību tikai ar bezpeļņas uzņēmumu starpniecību, kuri apmierina noteiktas sabiedriskas intereses vai sniedz pašvaldību iedzīvotājiem sabiedriski nepieciešamus pakalpojumus.

2. Pašvaldību tiesības un pienākums ir sekmēt tautsaimniecības un uzņēmējdarbības attīstību savā teritorijā. Noteikta privāta uzņēmuma darbību pašvaldība var sekmēt tikai tad, ja tam ir nopietns pamatojums, ja ar līdzīgu uzņēmējdarbību nenodarbojas šīs pašvaldības uzņēmums un ja sakarā ar šādu atbalstu pašvaldības deputātiem vai tās administratīvo struktūrvienību vadītājiem nerodas interešu konflikts.

 

188. pants

1. Pašvaldības, atbilstoši to teritorijā ievēlēto pašvaldību deputātu skaitam, var sniegt materiālu atbalstu Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā reģistrētajām politiskajām partijām.

2. Pašvaldība var sniegt atbalstu arī tādai politiskajai partijai, kas vairs nav pārstāvēta tās deputātu vidū, tač3. u ne ilgāk kā vienu gadu pēc tās pārstāvības pārtraukuma.

4. Par šajā pantā minētā atbalsta veidu un lielumu lemj pašvaldības deputāti.

5. Šāds atbalsts nedrīkst nevienu partiju ne pārmērīgi subsidēt, ne pārmērīgi diskriminēt.

 

189.pants

Likumdošana par pašvaldībām

1. Likumdošanai par pašvaldībām jābūt saskaņotai ar šo Satversmes nodaļu.

2. Sīkāki noteikumi par pašvaldībām noteikti likumdošanā par pašvaldībām.

3. Rīgas pilsētas pašvaldība darbojas uz īpaša likuma pamata.

 

 

13. nodaļa

Valsts kontrole

190.pants

Valsts kontrole un tās pilnvaras

Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla iestāde, kuras mērķis ir kontrolēt valsts un pašvaldību, kā arī to uzņēmumu līdzekļu izlietojumu atbilstoši likumam valsts, pašvaldību un sabiedrības interesēs.

191. pants

Valsts kontrolieru iecelšanas, atcelšanas un atskaitīšanās kārtība

Valsts kontroles priekšsēdētāju ieceļ Valsts prezidents pēc Saeimas ieteikuma.

Valsts kontroles priekšēdētāju ieceļ amatā uz četriem gadiem. Viņu var atkārtoti iecelt šajā amatā.

Par valsts kontrolieri var iecelt tikai personu ar neatkarīgu, neietekmējamu raksturu, nevainojamu reputāciju un augstāko ekonomisko vai juridisko izglītību.

Šī panta 3.daļā minētās īpašības izvērtē Valsts prezidents un Saeima.

Par valsts kontrolieri nevar iecelt Saeimas deputātu. Kontrolieris nedrīkst ieņemt nevienu citu algotu amatu.

Valsts kontrolieri nevar atcelt no amata citādi kā sakarā ar:

1) nespēju tikt galā ar sava amata uzdevumiem;

2) veselības stāvokli;

3) Satversmes vai likuma pārkāpumiem.

Valsts kontrolieri atceļ no amata Valsts prezidents pēc savas vai Saeimas iniciatīvas.

Šī panta 6.1) daļā noteikto vērtē Valsts prezidents un Saeima.

Valsts kontroles priekšsēdētāja veselības stāvoklis var būt par pamatu viņa atstādināšanai no amata, ja viņš šī iemesla dēļ vairāk nekā simts dienas pēc kārtas nav bijis spējīgs pildīt savus dienesta pienākumus.

Šī panta 6.3) daļā minēta Satversmes pārkāpuma faktu vērtē Satversmes tiesa, bet likuma pārkāpumu - Augstākās tiesas Senāts.

Valsts kontroles iekārtu un kompetenci nosaka sevišķs likums.

 

P i e ņ e m t s t a u t a s n o b a l s o š a n ā 2 0 0 2. g a d a ......

Satversmes sapulces sekretārs R.Ivanovs