VĒLĒŠANU LIKUMA IZVEIDES PRINCIPI

Pārskats

Izveides principi

Izveides komponenti

Praktiski ieteikumi vēlēšanu sistēmu veidotājiem


PĀRSKATS

Veidojot vēlēšanu sistēmu, būtu jārada tāda sistēma, kurai piemīt šādas īpašības (šie principi ir iekļauti ‘Izveides principos’):

Lai sniegtu praktiskus ieteikumus vēlēšanu sistēmas veidotājiem, mēs ieskatīsimies sekojošos izveides apsvērumos:

 

IZVEIDES PRINCIPI

Izveidojot vēlēšanu sistēmu, vislabāk ir uzsākt plānošanu ar sarakstu, kurā tiek rezumēti kritēriji, ko vēlaties panākt, kā arī tas, no kā vēlaties izvairīties, un – plašā nozīmē – kādu parlamentu un valdību jūs esat iecerējuši. Kritēriji, kas tiek aprakstīti nodaļās ‘Pārstāvnieciska parlamenta nodrošināšana’ un ‘Parlamentārās opozīcijas izveides veicināšana’ skar lielāko daļu no mūs interesējošiem aspektiem, taču saraksts nav izsmeļošs un lasītājs varētu pielikt vēl daudzus punktus. Ir arī skaidrs, ka daži kritēriji pārklājas, bet citi var šķist konfliktējoši. Tas tā var likties, jo tā arī patiesībā ir: veidojot institūcijas, ir jāmeklē kompromisi starp dažādām vēlmēm un mērķiem.

Tā, piemēram, kāds varētu izvirzīt kā mērķi neatkarīgu kandidātu ievēlēšanu, bet tajā paša laikā vēlas sekmēt stipru politisko partiju izaugsmi. Vai arī sistēmas veidotājam var likties, ka tāda struktūra, kas dod vēlētājiem plašu izvēles loku starp kandidātiem un partijām, ir vislabākā – un tomēr šāda pieeja varētu novest pie pārāk sarežģītiem vēlēšanu biļeteniem, kas mazāk izglītotajiem vēlētājiem rada grūtības. Tātad svarīgākā īpatnība vēlēšanu sistēmas izvēlē vai reformā ir prioritāšu sakārtošana, ņemot vērā, kuri kritēriji jūsu situācijā ir tie svarīgākie, un tad vērtēt, kura vēlēšanu sistēma vai sistēmu kombinācija var vislabāk kalpot šiem mērķiem.

 

Pārstāvnieciska parlamenta nodrošināšana

Pārstāvniecībai var būt vismaz trīs paveidi:

Pirmkārt, ģeogrāfiskā pārstāvniecība nozīmē, ka katram reģionam, neatkarīgi no tā, vai tā būtu pilsēta vai mazpilsēta, province vai vēlēšanu apgabals, ir parlamenta pārstāvji, kurus ievēl reģionā un kuri ir galu galā atbildīgi sava reģiona priekšā.

Otrkārt, parlamentam būtu funkcionāli jāpārstāv valsts politisko/ politisko partiju situāciju. Ja puse vēlētāju balso par kādu partiju un tā netiek ievēlēta parlamentā vai iegūst tikai dažus mandātus, nevarētu teikt, ka šī sistēma pienācīgi pārstāv tautas gribu. Ne tikai ar politisko partiju pārstāvniecību, bet arī ar neatkarīgo deputātu ievēlēšanu, efektīvam parlamentam būtu jāatspoguļo sabiedrības ideoloģiskā daudzveidība.

Pastāv arī jautājums, vai parlamenta pārstāvji raksturo valsti – vai parlamenta sastāvs patiesi atspoguļo nāciju, izskatās, jūt un darbojas tā, kā tajā tiek atainota tauta. Tā labā parlamentā vajadzētu būt iekļautiem vīriešiem un sievietēm, jauniem un veciem deputātiem – tam būtu jāatspoguļo atšķirīgās reliģiskās piederības, valodu kopienas, un etniskās grupas, kādas pastāv valsts sabiedrībā.

 

Kā padarīt vēlēšanas pieejamas un nozīmīgas

Vēlēšanas, protams, ir laba lieta – bet, ja ir grūti balsot vai arī ja galu galā to rezultāti maz ko maina valsts pārvaldē, tās var būt maznozīmīgas tautai. ‘Balsošanas vieglumu’ nosaka tas, kāda ir vēlēšanu biļetenu sarežģītība (skat. ‘Balsu skaitīšanas indekss’), cik viegli ir vēlētājam nokļūt vēlēšanu iecirknī (skat ‘Balsošanas vietas’), cik nesen vēlētāju saraksts ir ticis revidēts (skat. ‘Vēlētāju reģistrācijas indekss’) un arī tas, cik vēlētājs var būt pārliecināts, ka viņa balss tiek nodota slepenībā.

Kopā ar šīm rūpēm pastāv arī dziļāks jautājums: vai vēlētāja patiesi ietekmē gala rezultātu? Ja jums ir skaidrs, ka jūsu izvēlētajam kandidātam nav izredžu iegūt mandātu jūsu iecirknī, kāda jēga vispār balsot? Dažās sistēmās ‘izšķērdētās balsis,’ t.i., balsis, kas netiek izmatotas neviena kandidāta ievēlēšanai (tas nav tas pats, kas nelikumīgas vai kļūmīgas balsis, kas netiek saskaitītas) var būt samērā pamatīga daļa no vispārējā balsu kopskaita valstī.

Vēlēšanu nozīmīgumu nosaka arī ievēlētā parlamenta spēcīgums. Autoritāro sistēmu butaforiskās vēlēšanas, vai vēlēšanas bez patiesas izvēles, valstīs, kur parlamentiem nav īstas ietekmes nedz uz valdības izveidi, nedz valdības programmām, ir daudz mazāk nozīmīgas, nekā vēlēšanas valstīs, kur parlamentiem ir patiesas iespējas ietekmēt tautas ikdienai būtiskos elementus. Bet pat demokrātiskās parlamentārās iekārtās vēlēšanu sistēmas izvēle var iespaidot institūciju likumību. Piemēram, starp 1919. un 1946. g-iem. Austrālijas Senātu ievēlēja ar ļoti neproporcionālu vēlēšanu sistēmu, Alternatīvo balsojumu pielietojot daudzmandātu apgabalos un tādējādi iegūstot nelīdzsvarotus un nepārstāvnieciskus rezultātus. Tādā veidā Senāta leģitimitāte tika grauta gan tautas, gan politiķu acīs, un daži politologi te saskatīja cēloņus vispārējai tautas neuzticībai visām federālās valdības institūcijām. Pēc tam, kad 1948.g. sistēmu nomainīja daudz taisnīgākā Nepārceļojošo balsu sistēma , Senāts tika uztverts kā uzticības vērta un patiesi pārstāvnieciska institūcija, cēlās cieņa pret tā svarīgumu valsts likumdošanā.

 

Samierināšanās veicināšanas mehānismi

Vēlēšanu sistēmas var uztvert ne tikai kā līdzekļus valdošās institūcijas izveidošanai, bet arī kā mehānismus konfliktu noregulēšanai sabiedrībā. Dažās sistēmas zināmos apstākļos tiek veicināti partiju mēģinājumi paplašināt savu vēlētāju loku, meklējot atbalstu ārpus savas vēlētāju pamatbāzes, piem., kaut kāda partija varbūt gūst savu galveno atbalstu melnādaino vēlētāju vidū, zināma vēlēšanu sistēma varētu mudināt šādu partiju mēģināt meklēt atbalstu starp baltajiem vai citu rasu vēlētājiem. Tādā veidā partijas programma varētu tikt pārveidota, lai piesaistītu un iesaistītu citu rasu pārstāvju balsis, padarot pašu partiju atvērtāku sabiedrībai. Līdzīgi stimuli vēlēšanu sistēma var pamudināt partijas būt mazāk ekskluzīvām etniskā, reģionālā, lingvistiskā vai ideoloģiskā ziņā. Piemēri, par veidiem, kā atšķirīgas vēlēšanu sistēmas ir kalpojušas kā efektīvi mehānismi konfliktu noregulēšanā atrodas vēlēšanu sistēmu nodaļā ‘ACE’ projektā.

Bet vēlēšanu sistēmas var arī mudināt vēlētājus meklēt tīkamu pārstāvniecību ārpus tām partijām, kas tradicionāli pārstāv viņu grupu, atbalstot partijas, kas parasti ir pārstāvējušas kādu citu vēlētāju loku. Tāda vēlēšanu uzvedība veicina saprašanu un kopienas izveidi. Sistēmas, kas dod vēlētājam vairāk par vienu balsi vai pieļauj sarakstā iekļauto kandidātu sakārtošanu pēc vēlamības, veido telpu, kurā vēlētāji var šķērsot ierastās sociālās robežas. Jordanā līdz 1989. g., piemēram, musulmaņu vēlētājs varētu divas no viņa trim balsīm nodot Islamisko partiju kandidātiem, bet trešo – neatkarīgam kristietim. Etniski fragmentārajā Papua-Jaungvinejā sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados bija iespējams kandidātus sarindot pēc izvēles vēlēšanu biļetenā, tādējādi veicinot alianses un balsu apmaiņu starp kandidātiem-sāncenšiem un atšķirīgu kopienu grupām. Kad sistēmu atmeta, grupām vairs nebija mudinājumu sadarboties, un to uzvedība uzreiz kļuva tendēta uz ekskluzivitāti.

 

Stabilas un efektīvas pārvaldes veicināšana

Izredzes stabilas un efektīvas valdībai veidošanai nosaka daudzi faktori. Ne tikai vēlēšanu sistēma, bet sistēmas rezultāti var veicināt stabilitāti daudzos svarīgos veidos. Galvenie jautājumi šai sakarā ir, vai cilvēki uztver sistēmu kā taisnīgu, vai valdība var efektīvi izstrādāt likumus un veikt pārvaldi, un vai sistēma izvairās no diskriminācijas pret īpašām partijām vai interešu grupām. Vēlēšanu rezultātu taisnīguma uztvere ir ļoti atšķirīga katrā valstī. Lielbritānijā divas reizes 1951. un 1974. g-os. tā partija, kas ieguva visvairāk balsu nacionālā līmenī, tomēr ieguva mazāk vietu parlamentā, nekā viņu sāncenši, bet tur šo parādību uztvēra, kā vispārīgi taisnīgas sistēmas untumu (skat. ‘Mandāts pirmajam – MP’), nevis kā dziļu netaisnību, kas būtu jāmaina. Toties Mongolijā 1992. g. Bloka balsošanas sistēma (skat. ‘Bloka balsojums’) ļāva Mongolijas Tautas Revolucionārajai Partijai iegūt 92% mandātu ar tikai 57% balsu. Daudzi šo rezultātu uzskatīja ne vien par netaisnīgu, bet arī par bīstamu demokrātijai, un līdz 1996.g. vēlēšanām vēlēšanu sistēma tika pārveidota.

 

Valdības un vēlēto pārstāvju atbildības veicināšana

Atbildība ir viens no pārstāvnieciskas valdības stūrakmeņiem, un tā ierobežo ievēlētu personu iespējas nepildīt solījumus, kas tika doti vēlēšanu kampaņas laikā. Atbildīga politiska sistēma ir tāda, kurā gan valdība, gan parlamenta deputāti ir augstākā mērā atbildīgi saviem vēlētājiem. Plašākā nozīmē vēlētājiem ir jābūt spējai ietekmēt valdības veidošanu vai nu mainot koalīciju, kas atrodas pie varas, vai izslēdzot partiju, kas nav pildījusi solījumus. Labi izveidotas vēlēšanu sistēmas veicina abu šo mērķu sasniegšanu. Atbildību garantē ne tikai regulāras nacionālas vēlēšanas, tā ir arī atkarīga no ģeogrāfiskās atbildības dinamikas, kas ir atkarīga no vēlēšanu apgabalu lieluma un reģionālā rakstura (skat. ‘Vēlēšanu apgabalu robežu delimitācijas indekss’) un arī no vēlētāju iespējām izvēlēties ne tikai starp partijām, bet arī starp individuāliem kandidātiem (skat. ‘Alternatīvais balsojums’ un ‘Apgabalu lielums’). Ir arī palīgmetodes atbildības veicināšanai: dažos ASV štatos var atsaukt štata parlamenta deputātus, ja zināms vēlētāju skaits viņu apgabalā to pieprasa. Citos iecirkņos ir arī ‘tiešās demokrātijas’ mehānismi: tautas nobalsošana un saistoši inciatīvu nobalsojumi.

 

Politisko partiju attīstības veicināšana

Ir daudzi pierādījumi gan no tradicionālām, gan jaunām demokrātijām, kas liek domāt, ka demokrātijas ilglaicīgai konsolidācijai (t.i., kādā mērā demokrātiskais režīms ir aizsargāts pret iekšējiem uzbrukumiem politiskās kārtības stabilitātei) ir nepieciešama stipru un efektīvu politisko partiju izaugsme un uzturēšana. Tātad vēlēšanu sistēmai būtu jāveicina šī tendence, nevis jāpadziļina vai jāatbalsta partiju fragmentācija. Līdzīgā kārtā vairums ekspertu piekrīt, ka sistēmai būtu jāveicina tādu partiju izaugsmi, kādas balstās uz vispārīgām politiskām vērtībām un ideoloģijām, nevis uz etniskiem, rasu, vai reģionāliem jautājumiem. Partijas, kas balstās uz tādiem plašiem, vispārējiem principiem visdrīzāk novērsīs sabiedriskā konflikta draudus un arī atspoguļos nacionālo domu labāk nekā partijas, kas galvenokārt balstās uz šauriem vai reģionāliem jautājumiem.

 

Parlamentāras opozīcijas izveides veicināšana

Efektīva valdīšana ir atkarīga ne tikai no tiem, kas atrodas pie varas, bet gandrīz tikpat lielā mērā arī no tiem, kam ir vietas parlamentā, bet, kas neatrodas ‘pie varas’. Vēlēšanu sistēmai būtu jāpalīdz nodrošināt dzīvotspējīgu opozīciju, kas var kritiski vērtēt lēmumus, sargāt minoritāšu tiesības, un efektīvi pārstāvēt savu atbalstītāju loku. Opozīcijas grupējumiem vajadzētu būt pietiekamam vietu daudzumam (pieņemot, ka viņi ir pie vēlēšanu urnām tās vietas nopelnījuši), lai tie varētu efektīvi strādāt un sevi pasniegt kā reālu alternatīvu pastāvošajai administrācijai. Protams, ka opozīcijas spēks ir atkarīgs no daudziem faktoriem, ne tikai no vēlēšanu sistēmas izvēles, bet tomēr, ja pati sistēma padara opozīciju par bezspēcīgu, pati demokrātija tiek pamatos novārdzināta. Tai pašā laikā, vēlēšanu sistēmai būtu jāliek šķēršļi pieejai, ko varētu saukt par ‘uzvarētājs iegūst visu’; tāda pieeja padara valdību aklu pret citiem uzskatiem un opozīcijas vēlētāju vajadzībām un vēlmēm, un ar tādu pieeju gan vēlēšanas, gan pati iekārta tiek uzskatītas par sacensībām, kurās netiek pieļauts neizšķirts rezultāts.

 

Izdevumu apsvērumi

Vēlēšanu sistēmas izvēlei ir plašas administratīvas sekas, un izvēle ir atkarīga ne tikai no valsts tehniskajām spējām rīkot vēlēšanas, bet arī no valsts iespējām tās apmaksāt. Vienkāršākās un lētākās sistēmas izvēle var ilglaicīgi nenest nekādus labumus, jo vēlēšanu sistēma, kas slikti darbojas, var negatīvi ietekmēt visu politisko sistēmu un demokrātijas stabilitāti. Vēlēšanu sistēmas izvēle ietekmēs administratīvos jautājumus, kurus apspriedīsim sekojošās nodaļās.

 

Vēlēšanu apgabalu robežu nozīmēšana

Jebkura vienmandātu apgabalu sistēma prasīs laikietilpīgu un dārgu procesu, nosakot skaitliski mazo vēlēšanu apgabalu robežas, kas ir atkarīgas no to iedzīvotāju skaita un sablīvētības, to ‘interešu kopības’ un to saskares. Vēl – šis uzdevums reti ir vienreizējs, jo robežas nereti tiek pārzīmētas, lai atspoguļotu iedzīvotāju skaita izmaiņas. ‘Mandāts pirmajam (MP)’ un ‘Divu kārtu (DKS)’ sistēmas sagādā vislielākās galvassāpes šajā sakarā. ‘Jaukto locekļu proporcionālās (JLP)’ un ‘Nepārceļojošo balsu (NBS)’ sistēmas arī prasa vēlēšanu apgabalu robežu noteikšanu, bet šīs sistēmas ir vieglāk veidojamas, jo daudzmandātu apgabali parasti ir lielāki un to kopējais skaits ir zemāks.

Šīs skalas otrajā galā ‘Sarakstu proporcionālās pārstāvniecības’ sistēmas ir parasti vislētākās un visvieglāk administrējamās. Tas ir tāpēc, ka tās vai nu izmanto vienu vienīgu nacionālu vēlētāju loku, bez robežu iezīmēšanas nepieciešamības, vai arī tās izmanto ļoti lielus daudzmandātu apgabalus, kas saskan ar jau pastāvošām provinciālām robežām. Sjeraleones pārejas perioda vēlēšanas 1996. g. bija jārīko ar nacionālu ‘Sarakstu proporcionālās pārstāvniecības’ sistēmu, jo pilsoņu karš un tā sekas, iedzīvotāju pārvietošanās nozīmēja, ka vēlēšanu rīkotājiem datu trūkuma dēļ nebija iespējas noteikt mazākus vienmandātu apgabalus, pat ja viņi būtu vēlējušies to darīt.

 

Vēlētāju izglītošana

Skaidrs, ka vajadzība izglītot vēlētājus būs krasi atšķirīga dažādās sabiedrībās – bet, kad pienāk laiks vēlētājiem parādīt, kā aizpildīt vēlēšanu biļetenus, ir vērā ņemamas atšķirības arī starp sistēmām. Principi priekšrocības sistēmās (kā Nepārceļojošo balsu (NBS)’) ir īpaši sarežģīti, ja tie tiek pielietoti pirmo reizi, un vēlētāju izglītošanai ir jāuzņemas atbildību par to izskaidrošanu velētājiem, it īpaši, ja ir obligāti jānumurē biļetenos iekļautos kandidātus, kā, piemēram, tas ir jādara Austrālijā. Arī ‘Jaukto locekļu proporcionālās (JLP)’ sistēmas uzliek šo atbildību: pēc 50 gadiem ar JLP sistēmu daudzi vācieši vēl arvien domā, ka abām viņu balsīm ir vienāda vērtība, kamēr īstenībā otrā ‘nacionālā proporcionālā pārstāvniecībā’ balss ir vissvarīgākā, jo tā partiju samēru parlamentā (skat. ‘Vācija – Jaukto locekļu proporcionālā sistēma’). Pretstatam, vienas balss sistēmās kā Mandāts pirmajam (MP), balsošanas principi ir daudz vieglāk saprotami.

 

Skaitīšana

Mandāts pirmajam (MP) un vienkāršas slēgto sarakstu proporcionālās pārstāvniecības sistēmās balsis ir visvieglāk saskaitāmas, jo tajās ir tikai viens kopskaits katrai partijai vai kandidātam, no kā noskaidro rezultātus. Jaukto locekļu proporcionālā (JLP) sistēma gandrīz vienmēr prasa divu biļetenu skaitīšanu, kamēr Nepārceļojošo balsu sistēma (NBS) ar numurētiem kandidātiem sarakstos ir vissarežģītākā sistēma, jo tā prasa nemitīgas pārskaitīšanas, utt.

Sarakstu proporcionālās pārstāvniecības sistēmas, it īpaši nacionālās sistēmas ar slēgtiem sarakstiem, ir vislētāk administrējamas un prasa vismazākos administratīvos resursus. Pēc tam seko MP, NBS un JLP minētā kārtībā. Pēc mūsu aprēķiniem, sistēma, kas pēc iespējas uzliek spiedienu kādas valsts administratīvām spējām ir Divu kārtu sistēma.

 

IZVEIDES KOMPONENTI

Pamatā, vēlēšanu sistēmas pārtulko vispārējās vēlēšanās nodotās balsis parlamenta vietās, ko ieņem partijas un kandidāti. Galvenie manīgie faktori ir:

 

PRAKTISKI IETEIKUMI VĒLĒŠANU SISTĒMU VEIDOTĀJIEM

Viens no skaidrākajiem secinājumiem, ko var izdarīt salīdzinoši pētot vēlēšanu sistēmas ir tas, ka ir izvēļu klāsta patiesais plašums un pielietojuma iespējas. Konstitūciju veidotāji jaunās demokrātijās pārāk bieži vienkārši izvēlas to sistēmu, kas viņiem vislabāk pazīstama. Parasti tā ir koloniālās varas sistēmās (ja zeme tika kolonizēta), kur veidotāji neapskata vispiemērotākās alternatīvas. Mūsu uzdevums ir piedāvāt pietiekamas zināšanas, lai vēlēšanu sistēmu veidotāji varētu pieņemt sakarīgus lēmumus. Tas nenozīmē, ka mēs atbalstītu smagas pārmaiņas jau eksistējošās vēlēšanu sistēmās; salīdzinošā pieredze ar sistēmu reformām līdz šim ir rādījusi, ka mērenas reformas, izmantojot tās daļas no jau ierastās sistēmas, kas strādā labi, bieži vien dod labākus risinājumus nekā pāreja uz pilnīgi jaunu un nepierastu sistēmu.

Var daudz ko iemācīties no citu pieredzes. Piemēram, valsts ar ‘Mandāts pirmajam’ (‘MP’) sistēmu, kas vēlas pāriet uz proporcionālāku sistēmu, bet grib paturēt arī ģeogrāfisko vēlēšanu iecirkņu priekšrocības, varētu apsvērt Jaunzēlandes pieredzi, jo tur 1993. g. pārgāja uz jaukto locekļu proporcionālo sistēmu (JLP). Ja kāda līdzīga valsts vēlētos paturēt vienmandātu apgabalus, bet veicināt arī kompromisu un saprašanos starp grupām, tā varētu apskatīt Pupua-Jaungvinejas pieredzi ar Alternatīvo balsojumu Okeānijas reģionā. Valsts ar smagi sašķeltu sabiedrību varētu apsvērt Dienvidāfrikas pieredzi ar 1994. g. Sarakstu proporcionālās pārstāvniecības vēlēšanām un pētīt multietnisko varas dalīšanu valdībā, kas sekoja vēlēšanām. Valsts, kas vienkārši izjūt vajadzību samazināt izdevumus un nestabilitāti, ko rada Divu kārtu sistēma (DKS), varētu ieskatīties Īrijas pieredzē (skat. ‘Īrija: NBS arhetips’). Katrā no šiem gadījumiem vēlēšanu sistēmas maiņa ir skaidri ietekmējusi konkrētas valsts politiku.

 

Sistēmai jābūt vienkāršai

Ilglaicīgi efektīvas vēlēšanu sistēmas izveidei ir jābūt viegli saprotamai gan vēlētājam, gan politiķiem. Pārlieku lielā sarežģītība parasti noved pie pārpratumiem, nevēlamām sekām un vēlētāju neuzticības vēlēšanu rezultātiem.

 

Nevajag izvairīties no jauninājumiem

 

Daudzas sekmīgas sistēmas mūsdienu pasaulē izmanto jauninājumus, lai risinātu problēmu specifiku, un ir pierādījušas savu efektivitāti. Ir daudz ko mācīties no citu pieredzes.

Jāņem vērā no laika un konteksta izrietošie faktori

Vēlēšanu sistēmas nedarbojas vakuumā. To panākumi ir atkarīgi no kultūras tradīciju un politisko institūciju laimīgajām laulībām. Pirmais jautājums, kas cerīgam vēlēšanas sistēmas veidotājam būtu jāuzdod ir:

Kāds ir politiskais un sociālais konteksts kurā strādāju?

Otrais varētu būt:

Vai es cenšos izveidot ilglaicīgu sistēmu, vai arī sistēmu, kas ir nepieciešama pārejas periodā?

Jāuzmanās par zemu vērtēt vēlētāju intelektuālās spējas

Kaut gan vienkāršība ir svarīga, ir bīstami par zemu vērtēt vēlētāju spējas saprast un izmantot visdažādākās vēlēšanu sistēmas. Sarežģītas priekšrocības sistēmas ir bijušas sekmīgi pielietotas tādas Āzijas un Klusā okeāna attīstības valstīs kā , piemēram, Papua-Jaungvinejā un Šrilankā, kamēr daudzas nesenas vēlēšanas jaunajās demokrātijās ir pasvītrojušas starpību starp ‘funkcionālo’ un ‘politisko’ lasītprasmi. Pat ļoti nabadzīgās zemēs vēlētāji bieži vien spēj – un arī vēlās – izteikt komplicētas politiskas izvēles.

Labāk, lai kļūda tiktu pieļauta iekļaujot sistēmā pēc iespējas plašāka politiskā spektra pārstāvjus, nekā vispār mazinot to līdzdalību.

Kur vien iespējams, vai relatīvi viendabīgas, vai arī sašķeltās sabiedrībās, vēlēšanu sistēmai būtu jāveido parlaments, kurā jācenšas iekļaut visas svarīgās intereses. Vienalga vai minoritātes ir ideoloģiskas vai etniskas, rasu vai valodu, kādu svarīgu viedokļu izslēgšana no parlamenta, it īpaši attīstības valstīs, ir bieži vien izraisījusi katastrofāli regresīvas sekas.

Process ir svarīgs izvēles faktors

Veids, kādā tiek izvēlēta vēlēšanu sistēma, ir arī ārkārtīgi svarīgs faktors sistēmas leģitimācijā. Process, kas iesaista daudzas vai visas grupas, kā arī pašus vēlētājus, parasti dod rezultātam daudz lielāku piekrišanu nekā izvēle, ko uztver kā partiju pašinterešu motivētu. Kaut gan partiju apsvērumi ir nenovēršami, apspriežot vēlēšanu sistēmu izvēli, plašs starppartiju un tautas atbalsts institūcijām ir nepieciešams, lai institūcija tiktu pieņemta un cienīta. Jaunzēlandes reforma, pārejot no MP uz JLP, piemēram, sekoja publiskiem balsojumiem, kas palīdzēja leģitimēt gala rezultātu (skat. Jaunzēlande: Vestminsteras demokrātija pāriet uz PP’). Bet Francijā, kad Sociālistu valdība nolēma pāriet no Divu kārtu (DKS) sistēmas uz PP, daudzi to uztvēra kā šaurās partijas intereses motivētu lēmumu, un tas tika atcelts tūlīt pēc tam, kad Sociālisti 1988. g. zaudēja varu.

Ir jācenšas panākt sistēmas leģitimāciju un akceptu gan no visu iesaistīto un ieinteresēto spēku puses

Visiem grupējumiem, kas vēlas piedalīties demokrātijas procesā, būtu jājūt, ka sistēma ir taisnīga un tā dod viņiem vienlīdz tādas pašas iespējas tikt ievēlētiem. Par galveno mērķi būtu jāizvirza tas, ka tie, kas ‘zaudēs’ vēlēšanās nepārvērtīs savu vilšanos par pašas sistēmas vainošanu un neizmantos vēlēšanu sistēmu kā ieganstu demokrātijas konsolidācijas destabilizēšanai. 1990. g. Nikaragvā Sandinisti zaudēja varu, bet pieņēma savu sakāvi tāpēc, ka viņi pieņēma arī vēlēšanu sistēmas taisnīgumu. Dienvidāfrikā, Sjeraleone un Mozambikā asiņaini pilsoņu konflikti tika izbeigti, atrodot institucionālus risinājumus, kas bija plaši pieņemami visām pusēm.

Ir jācenšas panākt maksimāla vēlētāju ietekme

Vēlētājiem būtu jājūt, ka vēlēšanas viņiem piedāvā ietekmi pār valdībām un valdību programmām. Izvēli var palielināt dažādos veidos. Vēlētāji var izvēlēties starp partijām, starp dažādu partiju kandidātiem, un starp kādas partijas kandidātiem. Viņi varētu atšķirīgi balsot gan par prezidentu, gan par augšpalātu, apakšpalātu, reģionālo un vietējo pašvaldību vietām. Vēlētājiem jābūt pārliecinātiem par to, ka viņu balsis patiesi ietekmē ne tikai parlamenta sastāvu, bet arī valdības veidošanu.

Vēlētāju ietekme ir jālīdzsvaro ar vajadzību veicināt sakarīgu politisko partiju izveidi

Vēlme palielināt vēlētāju ietekmi būtu jālīdzsvaro ar vēlmi veicināt sakarīgu un dzīvotspējīgu politisko partiju izaugsmi. Palielinot vēlētāju izvēles uz vēlēšanu biļeteniem, var panākt rezultātu, kad parlaments ir fragmentēts un nevienam nav vēlamais iznākums. Vairums politologu piekrīt, ka sakarīgas partijas ar plašu bāzi ir starp galvenajiem faktoriem, kas nepieciešami efektīvas un dzīvotspējīgas demokrātijas nostiprināšanā.

Ilglaicīga stabilitāte un īslaicīgas priekšrocības ne vienmēr saskan

Kad politiskas skatuves aktieri pārrunā jaunu vēlēšanu sistēmu, viņi bieži vien atbalsta ierosinājumus, kas viņu partijām varētu dot panākumus nākamās vēlēšanās. Bet šī var būt bīstama stratēģija, it īpaši attīstības valstīs, jo vienas partijas īslaicīgie panākumi var arī izraisīt ilglaicīgu politisku krīzi un sociālos nemierus. Tā, piemēram, Dienvidāfrikā pārrunās pirms 1994. g. vēlēšanām Āfrikas Nacionālais Kongress (African National Congress; ‘ANC’) varēja pieprasīt eksistējošās Mandāts pirmajam (MP) sistēmas saglabāšanu, jo tā dotu ANC lielākus panākumus, prēmējot tai mandātus kā lielākajai partijai. Tomēr, ANC pieprasīja proporcionālās pārstāvniecības paveidu un neieguva tik daudz vietu, kā tā būtu ieguvusi ar MP – jo ANC saprata, ka ilglaicīga stabilitāte ir svarīgāka nekā īslaicīga uzvara pie urnām.

Tāpat vēlēšanu sistēmām ir jābūt pietiekami atsaucīgām, lai reaģētu uz mainīgiem polītiskiem apstākļiem un jaunu politisko kustību parādīšanos. Pat nostiprinātās demokrātijas, atbalsts galvenajām partijām reti kad ir stabils, bet jaunās demokrātijās politika gandrīz vienmēr ir ļoti dinamiska. Tas nozīmē, ka kāda partija, kas gūst panākumus ar sistēmas palīdzību vienās vēlēšanās, ne vienmēr gūs panākumus nākamajās.

Nevajag iedomāties, ka izveidotā sistēma izārstēs visas slimības

Kamēr pastāv pārliecinoša iespēja, ka vēlēšanu sistēmas maiņa var būt visefektīgākais veids, kā mainīt politiskās sacensību dabu, tomēr vēlēšanu sistēmas nevar būt brīnumzāles valsts politiskajām slimībām. Citas ietekmes un to iespaids, it īpaši nācijas politiskā kultūra, parasti daudz vairāk ietekmē demokrātijas izredzes nekā tādi institucionālie faktori kā vēlēšanu sistēma. Pastāv arī bīstamība, ka pozitīvie efekti, ko dod labi izveidota vēlēšanu sistēma, var viegli nogrimt nepiemērotā konstitucionālā sadalē, vai arī salūzt zem valsts ārējiem draudiem.

Nevajag arī par zemu vērtēt vēlēšanu sistēmas ietekmi

Kaut gan mēs pieņemam, ka visā pasaulē sociālie ierobežojumi demokrātijai ir pamatīgi, tomēr ir jāatzīst, ka šie ierobežojumi atstāj vietu manevrēšanai ar apzinātām politiskām stratēģijām, kas var vai nu veicināt, vai nu kaitēt demokrātijas sekmīgai izveidei. Nē, vēlēšanu sistēmas nav brīnumzāles, bet tās ir centrālais līdzeklis jebkādas valsts iekārtas stabilai strukturēšanai. Veiksmīga vēlēšanu sistēmas izveide varbūt nenovērsīs vai neapslāpēs nesamierināmu naidu, ta?u institūcijas var palīdzēt ievirzīt politisko sistēmu pareizā gultnē, mazinot konfliktus un prasot lielāku atbildību no valdības. Vārdu sakot, kaut gan vairums no pārmaiņām, ko var veikt pārvēršot vēlēšanu sistēmas ir marģināls, tieši šie marģinālie iespaidi var būt izšķiroši starp demokrātijas konsolidāciju vai arī tās sagraušanu.

Ir jāizvērtē vēlētāju spējas pieņemt pārmaiņas

Sistēmas maiņa varētu likties kā laba ideja politiķiem un politikas lietpratējiem, kuri saprot eksistējošās sistēmas trūkumus, bet, ja reformas ierosinājumus pareizi nepasniedz, tauta var noraidīt reformu, uzskatot to par politiķu mēģinājumu mainīt likumus sev par labu. Bīstamākās ir tādas situācijas, kad pārmaiņas tiek uztvertas kā rupji manevri politisku panākumu sasniegšanai, kā Francijā 1986. g., Čīlē 1989. g., un Jordanā 1993. g.. Ja sistēma bieži tiek mainīta, vēlētāji var īsti nesekot līdzi un galu galā var arī zaudēt izpratni par notiekošo, kā daži politologi ir novērojuši Bolīvijas gadījumā.

Ir jāizvairās kļūt par pagātnes sistēmu mantojuma vergu

Pārāk bieži vēlēšanu sistēmas, kas ir nepiemērotas jaunas demokrātijas vajadzībām tiek pārmantotas vai pārņemtas no kolonizācijas laikiem nemaz nepaanalizējot, vai tās būs spējīgas darboties jaunos politiskajos apstākļos. Piemēram, gandrīz visās bijušajās Britu kolonijās Āzijā, Āfrikā un Klusajā okeānā pieņēma MP sistēmas. Daudzās šajās jaunajās demokrātijās, it īpaši tajās, kurās ir etniski sašķeltas sabiedrības, šī sistēma bija galīgi nepiemērota to reālajām vajadzībām. Daudziem politologiem ir līdzīgi uzskati par bijušajām franču kolonijām Rietumāfrikā, piem. Mali 1992 g. (skat. Mali: Divu kārtu sistēma) kas arī ir cietušas no bīstamas polarizācijas, pārņemot Francijas DKS sistēmu. Daudzas postkomunistiskās valstis turpina izmantot Padomju ēras vairākuma nosacījumus un obligāto balsošanu (skat. ‘Ukraina – Mažoritārisma bīstamība jaunā demokrātijā’)

Ir jāizvērtē jebkādas jaunas sistēmas ietekme uz sabiedrības konfliktiem

Vēlēšanu sistēmas var tikt uztvertas ne tikai kā mehānismi parlamentu un prezidentu ievēlēšanai, bet arī kā līdzekļi sabiedrībā pastāvošo konfliktu noregulēšanai.

Dažas sistēmas zināmos apstākļos mudinās partijas censties meklēt atbalstu ārpus to pamatbāzes. Diemžēl visbiežāk mūsdienu pasaulē ir tāda situācija, ka nepiemērotas vēlēšanu sistēmas veicina jau eksistējošu negatīvu tendenču padziļināšanos, piem., mudinot partijas uzskatīt vēlēšanas par sacensībām, kurās nav pieļaujams neizšķirts rezultāts, un tātad uzvesties augstprātīgā un naidīgā veidā pret tiem, kas neiekļaujas viņu atbalstītāju pamatbāzē. Veidojot jebkādu politisku institūciju, galu galā būtu jāsaprot, ka, ja tā nepalīdzēs mazināt spriedzi sabiedrībā, tā vismaz varētu nepasliktināt situāciju.

Ir jāmēģina paredzēt neparastus un pat maz ticamus iznākumus

Pārāk bieži vēlēšanu sistēmas tiek veidotas lai izvairītos no pagātnes kļūdām, it īpaši nesenās pagātnes neveiksmēm . Ir jāuzmanās reaģēt pārspīlēti, izveidojot sistēmu, kas pārspīlē nepieciešamās izmaiņas. Sistēmu veidotājiem būtu jāuzdod sev arī neparastus jautājumus, lai viņiem vēlāk nenāktos atbildēt uz neērtiem jautājumiem:

[ atpakaļ ]