Šveices parlamentā ir divas palātas - Nacionālā Padome un Valstu Padome. Nacionālajā Padomē kantoni tiek pārstāvēti pēc to iedzīvotāju skaita. Valstu Padomē katram kantonam ir divi pārstāvji, bet ir arī daži ‘puskantoni’ tikai ar vienu pārstāvi. Visā valstī ir vienādi Nacionālās Padomes vēlēšanu likumi; Valstu Padomei katrs kantons drīkst noteikt savus vēlēšanu likumus, ja vien tie ir demokrātiski.

Kad 1848.g. tika dibināta modernā Šveice, vēlēšanu likumi Nacionālās Padomes ievēlēšanai vienmandātu apgabalos balstījās uz tādiem ‘uzvarētājs paņem visu’ principiem kā MP. Bet pēc Pirmā pasaules kara likumi tika mainīti – tika pieņemta sarakstu PPS sistēmu. Patlaban Nacionālajā Padomē ir 200 deputātu, kurus ievēl 26 vēlēšanu apgabalos -- 26 Šveices kantonos un puskantonos. Lielākais kantons Cīrihe ievēl 35 pārstāvjus, bet mazākie kantoni tikai pa vienam. Partijas iesniedz kandidātu sarakstus katrā kantonā – katrā sarakstā ir partijas kandidāti uz šī kantona vietām. Rezultātus katrā kantonā skaita atsevišķi.

Pretstatā tādām valstīm kā Vācija, Šveicei nav minimāls balsu skaits vai slieksnis pārstāvniecībai un tajā ziņā proporcionalitātes princips tiek pielietots tīrā formā.

Kandidātus partiju sarakstos sarindo vēlētāji, nevis partijas. Partijas vienkārši iesniedz sarakstu bez prioritāšu secības, parasti alfabēta kārtībā. Kandidātu vārdu skaits nedrīkst būt lielāks par vietu skaitu tajā kantonā, kurā iesniegts saraksts. Sarindojot secībā individuālos kandidātus, vēlētājiem ir trīs iespējas:

Atstāt kandidāta vārdu sarakstā bez izmaiņām;

Ieskaitīt kandidātu sarakstā otrreiz;

Izsvītrot kandidātu no saraksta;

Vienīgais noteikums ir tas, ka kopējais vārdu skaits sarakstā nedrīkst pārsniegt attiecīgā kantona mandātu skaitu. Vēlētājs var arī nemainīt sarakstu vispār, un šajā gadījumā priekšrocība netiek dota nevienam kandidātam, bet biļetens tiek ņemts vērā, izrēķinot partijas kopējo vietu skaitu.

Vēlētāji var arī savu izvēli sarakstā padarīt sarežģītāku, ierakstot tajā citu partiju kandidātus (‘panachage’.) Tā Sociālistu atbalstītājs varētu iekļaut Brīvo Demokrātu kandidātu vienreiz vai divreiz. Līdz ar šo iespēju rezultātu aprēķināšana kļūst ārkārtīgi sarežģīta. Minētajā gadījumā, piemēram, Brīvo demokrātu kandidāts, ko vēlētājs ir ierakstījis sarakstā, tiek pieskaitīts Brīvo Demokrātu partijai, bet atskaitīts no Sociālistu partijas spēka; vēlētājs ir sadalījis savu balsi starp divām partijām. Vēlētājs var ierakstīt kandidātus kaut vai no visām partijām, ja vien vārdu kopskaits nepārsniedz kantona mandātu skaitu.

Rezultātu aprēķināšana notiek sekojošā veidā: katram kantonam vietu skaitu katrai partijai nosaka kopējais balsu skaits tās partijas kandidātiem. Kandidāti iegūst šos mandātus pēc savas vietas sarakstā. Ierindojums balstās uz to, cik reizes kandidāta vārds parādās visos sarakstos, ieskaitot gadījumus, kad tas ir ierakstīts citu partiju sarakstos.

Izvēles brīvība Šveices sistēmā vājina partiju kontroli pār kandidātiem, un tāpēc partiju disciplīna ir zema. Kaut gan partijas Šveicē tomēr nosaka, vai kandidātu iekļauj vai neiekļauj sarakstā, partijas nespēj noteikt kandidāta iespēju tikt ievēlētam ierindošanas kārtība. Pēc tam, kad kandidātus iekļauj sarakstā, tie būtībā ir patstāvīgi un katram ir pašam jācenšas gādāt, lai pēc iespējas vairāk vēlētāji viņu ierindo divreiz, un lai mazāk vēlētāju viņu izsvītro. Liekas, ka šī sistēma dod lielāku varu vēlētājiem, bet tā arī vairo interešu grupu iespaidu. Šīs grupas savus dalībniekus informē par kandidātiem, kas atbalsta grupas intereses, un par kuriem būtu jābalso divreiz, kā arī par kandidātiem, kuri neatbalsta grupas intereses un kuri tāpēc ir jāizsvītro. Kāda skolotāju grupa, piemēram, varētu paziņot saviem locekļiem, kuri kandidāti simpatizē skolotāju interesēm un kuri nē. Ļoti daudzas grupas, starp tām ir arī arodbiedrības un biznesa apvienības, sūta vēstules. Kandidāti ir pakļauti partijām tikai tādā ziņā, lai parādītos sarakstos, bet pēc tam viņiem ir vajadzīgs daudzu un dažādu interešu grupu atbalsts.

Šveicieši balso par partiju sarakstiem, bet viņu sistēma ļauj viņiem arī izteikties par vai pret individuāliem kandidātiem. Vēlēšanas noris arī relatīvi mazos apgabalos, un tie vēlētājiem rada lielāku māju sajūtu, nekā tas būtu vienā lielā nacionāla apgabalā. Šie abi faktori kopā padara attiecības starp vēlētājiem un kandidātiem tuvākas. Ar šādu sistēmu patlaban 14 partijas ir ieguvušas mandātus Nacionālajā Padomē.

Bez vēlēšanām šveiciešiem ir arī liela iespēja izteikties tautas nobalsošanas ietvaros. Patiešām, no visām tautas nobalsošanām Rietumu demokrātijās kopš Otrā pasaules kara vairāk nekā divas trešdaļas ir notikušas Šveicē. Vēlētājiem ir tiesības pieprasīt tautas nobalsošanu par katru likumu, ko pieņem parlaments. Pēc noteikuma ir vienīgi jāsavāc 50 000 paraksti kas, ir relatīvi viegls uzdevums valstī ar 7-iem miljoniem iedzīvotāju. Vēlētājiem ir arī pēdējais vārds konstitucionālajos labojumos. Konstitūcijas labojumus, ko izlemj parlaments, ir jānodod apstiprināšanai tieši vēlētājiem. Vismaz 100 000 vēlētāju var arī paši iesniegt konstitucionālos labojumus, kurus vispirms izskata parlamenta debatēs, bet pēc tam nodod tautas nobalsošanai. Šis konstitucionālās iniciatīvas instruments tiek plaši pielietots, un to var attiecināt uz jebkuru jautājumu, ko izlemj tauta. Kad 19. gs. ieviesa tautas nobalsošanu, tika sagaidīts, ka tā veicinās jauninājumus. Modernās Šveices dibinātāji cerēja, ka vēlētāji būs atvērti pārmaiņām, taču notika tieši pretējais: tautas nobalsošanai bieži vien ir bijis bremzējošs efekts. Labākais piemērs ir tas, ka Šveicē sievietes balsstiesības ieguva tikai 1971. g. Parlaments bija gatavs dot sievietēm balsstiesības daudz agrāk. Tas ir tipisks piemērs tam, ka paiet ilgs laiks, kamēr Šveices vēlētāji tiek pārliecināti pieņemt jaunu ideju.