SATURS:

  

Vēlēšanu apgabalu delimitācijas struktūra un noteikumi

Valstīs, kur notiek apgabalu delimitācija, ir jābūt izstrādātai delimitācijas procesa formālai struktūrai un noteikumiem, jo atšķirīgs apgabalu iedalījums var izraisīt dažādus vēlēšanu rezultātus – pat, ja vēlētāju tendences ir nemainīgas, delimitācijas procesa struktūra ir ļoti svarīga. Vēlēšanu likumam, kas nosaka šo formālo struktūru un delimitācijas noteikumus būtu jāietver sekojoši jautājumi:

Robežu noteikšanu ir jāuztic kādai delimitācijas institūcijai. Delimitācijas institūcijas sastāvs un iestādes neatkarības pakāpe ir mainīga atkarībā no valsts. Tradicionāli parlamentiem tiek dota iespēja pašiem iezīmēt savus vēlēšanu apgabalus, taču pieaug to valstu skaits, kas šo procesu uztic neatkarīgām komisijām. Tā ir daļa no starptautiskās tendences atstāt politiku nostatus no delimitācijas procesa.

Reformas, kuru rezultātā likumdevēji tika aizstāti ar robežu pārdales komisijām, paredzēja arī sabiedrības pieeju pārdales procesam un formālus kritērijus vēlēšanu apgabalu robežu noteikšanai. Šie robežu pārdales kritēriji parasti ir fiksēti valsts vēlēšanu likumos. Kritērijos bieži vien tiek iekļauti tādi faktori kā iedzīvotāju vienlīdzība, reģionālo un vietējo administratīvo robežu ievērošana un citas ģeogrāfiskās īpatnības, kā dabiskās (fiziski noteiktās) robežas un dažādu interešu kopienu atzīšana.

Valstis bieži nav pielāgojušas pārdales kritērijus atbilstoši faktiskajam pārdales procesa iznākumam, piemēram, godīgai politisko partiju un minoritāšu pārstāvniecībai. Tas tā ir, jo vienmandāta apgabali, kurus izmanto gandrīz visas valstis, kas veic vēlēšanu apgabalu robežu pārdali, nevar nodrošināt proporcionalitāti vai vismaz mazākumu minoritāšu politiskajām partijām, rasu, etniskajām, reliģiskajām un valodas minoritātēm. Dažas valstis tomēr ir pieņēmušas īpašus nosacījumus vienmandāta apgabalu izraisīto neatbilstību mazināšanai un noteiktas minoritāšu grupu pārstāvniecības nodrošināšanai. Jauktās sistēmas, protams, nodrošina proporcionālākus rezultātus, paredzot dažu vietu ievēlēšanu no partiju sarakstiem.

Šī nodaļa apskata izvēles, ko valstis ir izdarījušas, nosakot delimitācijas noteikumus un struktūru, ieskaitot:

 

Robežu pārdales autoritātes nozīmēšana

Valstīm, kas veic vēlēšanu apgabalu delimitāciju, ir jāieceļ robežu delimitācijas institūcija un jāizstrādā noteikts mehānisms pārdales veikšanai. Robežu pārdales institūcijas uzdevums ir vienāds visās valstīs - sadalīt valsti vēlēšanu apgabalos.

Dotās institūcijas izveide un neatkarības pakāpe no likumdevējiem un no partejiskām prasībām, kas tai tiek piešķirta, dažādās valstīs ievērojami atšķiras. Dažas valstis ļauj likumdevējiem pašiem iezīmēt apgabalu robežas. Citas valstis, mēģinot neiepīt "politiku" šajā procesā, pārdali uztic neatkarīgai robežu delimitācijas komisijai. Dažās valstīs delimitācija ir centralizēta vienas pārdales institūcijas rokās. Citās valstīs, pavalstīs vai provincēs apgabali tiek iezīmēti ar vai bez vienotiem noteikumiem. Daudzās valstīs robežu pārdales institūcijas tiek pilnvarotas izvēlēties galīgo delimitācijas plānu, bet citviet, kur pārdali veic ar likumdevējiem nesaistīta institūcija, parlamentam vai valdībai ir jāapstiprina galīgais delimitācijas plāns, pirms tas tiek realizēts.

Dažādi robežu pārdales institūciju tipi un neatkarības pakāpes, ko valstis tām piešķir, aptver plašu spektru. Vienā galā atrodas ASV , kur delimitācijas process ir ļoti politisks un decentralizēts. Atbildību par delimitāciju ASV Kongress piešķir atsevišķi katrai no piecdesmit pavalstīm. Pavalstīm ir arī daži ierobežojumi, un robežu pārdales autoritātes gandrīz vienmēr ir politiskie subjekti, t.i., pavalsts likumdevēji. Otrā spektra galā atrodas daudzas Britu Sadraudzības valstis, kurās politiķi nepiedalās pārdales procesā un delimitācija tiek uzticēta neitrālām vai neatkarīgām komisijām. Centrālā aģentūra var iezīmēt apgabalus visā valstī kopumā. Pat ja aģentūra neiezīmē apgabalus, tā nosaka principus reģionālajām komisijām un pārrauga delimitācijas procesu. Galīgo lēmumu par to, kā jāpārzīmē robežas, pieņem komisija, nevis parlaments.

Šajā sadaļā tiks aplūkotas alternatīvas pieejas robežu pārdales autoritātes nozīmēšanā. Tajā tiks pārrunāta pārdales autoritātes izveide, tas, vai šai autoritātei jābūt pilnībā neatkarīgai un vai centrālām vai reģionālām institūcijām jāveic delimitācija. Tiks aplūkots arī jautājums par to, kam jāpieņem galējais lēmums par apgabalu robežu noteikšanu.

Robežu pārdales autoritātes izveidošana

Dažās valstīs parlaments darbojas arī kā robežu pārdales institūcija. Dažviet, galvenokārt daudzās Sadraudzības valstīs, delimitācijas veikšanai tiek izveidotas sevišķas komisijas. Citās valstīs robežu pārdales uzdevums tiek uzticēts vēlēšanu komisijām vai citām valdības aģentūrām. ASV delimitācijas process atrodas lielākoties pavalstu likumdevēju rokās. Likumdevēju komiteja parasti izstrādā pārdales plānu vai pārskata parlamentāriešu iesniegtos plānus. Francijā, kad 1986.gadā tika atjaunoti vienmandāta vēlēšanu apgabali, apgabalu robežas iezīmēja Iekšlietu Ministrija. Bet tradicionālās liberālās demokrātijas tagad izmanto īpašas robežu pārdales komisijas. Pastāv tendence veidot mazas komisijas, parasti triju līdz septiņu locekļu sastāvā. Kanādā ir triju locekļu komisija, Vācijā un Jaunzēlandē – septiņu locekļu komisijas. Dažas komisijas, kā tas ir Austrālijā un Jaunzēlandē, ir veidotas tikai vai daļēji no valdības pārstāvjiem. Citās valstīs robežu pārdales komisijas izveide ir daudz elastīgāka. Piemēram, Kanādā likums nosaka, ka neatkarīgas provinciālās robežu pārdales komisijas priekšsēdētāju nozīmē provinces augstākās tiesas priekšsēdētājs, taču likums nenosaka divu pārējo komisijas locekļu iecelšanas kārtību. Praktiski šie komisijas locekļi ir akadēmisko aprindu vai valdības pārstāvji, kā, piemēram, provinču likumdevējorgānu ierēdņi. Tiesu locekļi ir plaši pārstāvēti pārdales komisijās daudzās Sadraudzības valstīs. Viņi bieži ir arī komisiju priekšsēdētāji, kā tas ir Kanādā. Jaunzēlandē Pārstāvniecības Komisijas priekšsēdētājs kopš 1956.gada ir vai nu esošais, vai nu pensionētais tiesnesis, kaut arī likums to nepieprasa. Apvienotajā Karalistē vecākie tiesneši ir četru pārdales komisiju priekšsēdētāju vietnieki Anglijā, Skotijā, Velsā un Ziemeļīrijā. Austrālijā, Vēlēšanu Komisijas priekšsēdētājs, kas ir tiesnesis, vada paplašināto vēlēšanu komisiju. Pārdales komisijās bieži tiek iekļauti sabiedrības pārstāvji, kas specializējas vēlēšanu administrācijā, ģeogrāfijā vai topogrāfijā un statistikā. Austrālijā, Jaunzēlandē un Apvienotajā Karalistē komisijā tiek iekļauti vēlēšanu vai dzimtsarakstu pārvaldes ierēdņi, kā arī kartogrāfijas pārvaldes priekšnieks (Apvienotajā Karalistē) un zemes dienesta priekšnieks (Austrālijā un Jaunzēlandē). Statistiķiem ir liela loma Austrālijas komisijās, jo vēlēšanu apgabalu robežu iezīmēšanā iedzīvotāju skaita prognozes tiek izmantotas labāk nekā pašreizējā tautas skaitīšana vai vēlētāju reģistrācijas aprēķini. Kanādā vēlēšanu komisijās var uzaicināt zinātniekus, kas pārzina vēlēšanu sistēmu un/vai ģeogrāfiju. Ievērības cienīgs ir politisko partiju pārstāvju trūkums vairumā Sadraudzības valstu vēlēšanu komisiju . Tā noteiktais nolūks ir komisiju neitralitātes uzturēšana. Izņēmums ir Jaunzēlande, kur septiņu locekļu vēlēšanu komisijā ir divi valdošās partijas pārstāvji un viens opozīcijas partiju pārstāvis.

Komisijas apraksts, ieskaitot tās izveidi un neatkarības pakāpi, ir atrodams Austrālijas (sk. Federālā vēlēšanu apgabalu delimitācija Austrālijā) piemērā.

Objektivitātes apsvērumi, izvēloties robežu pārdales autoritāti

Kopš valsts ir sadalīta dažādu apveidu vēlēšanu apgabalos un no tiem ir iespējami dažādi vēlēšanu iznākumi; pat, ja vēlēšanu norises kārtība paliek nemainīga, vēlēšanu apgabalu robežu pārdales autoritātes nozīmēšana un pilnvaras, kas tiek uzticētas šai autoritātei, ir ļoti nopietnas.

Deviņpadsmitajā gadsimtā gandrīz visur vēlēšanu apgabalu robežas iezīmēja parlaments. Likumdevēji bieži pakļāvās kārdinājumam iezīmēt pārdalītās robežas, lai tās būtu labvēlīgas pašu kandidātiem uz citu partiju kandidātu rēķina. Delimitācija jeb pārdales process kļuva aizvien politiski neobjektīvāks.

Pēdējo piecdesmit gadu laikā pieaugošs valstu skaits ir pārgājis uz neitrālām vai neieinteresētām komisijām, lai izvairītos no politiski neobjektīvās robežu pārdales. 1964. gadā, kad Kanāda vēlēšanu apgabalu delimitācijai pārņēma neatkarīgās pārdales komisijas, ASV palika viena no nedaudzajām liberālajām demokrātijām, kur delimitācijas process saglabājās kā politiķu prioritāte. ASV ir arī to valstu vidū, kas pieņem politisko ieinteresētību kā neizbēgamu delimitācijas procesa daļu.

Nepiekrītot apgalvojumam, ka politiku nevar atdalīt no apgabalu delimitācijas procesa, daudzas valstis ir iecēlušas neitrālas komisijas un ieviesušas vēlēšanu apgabalu robežu iezīmēšanas likumus. Šīm komisijām nav formālu saišu ar politiskajām partijām, un komisiju locekļiem nav atļauts apgabala iezīmēšanā ņemt vērā politiskos datus. Tā vietā, lemjot par apgabala apveidu, viņiem obligāti ir jārēķinās ar tādiem kritērijiem kā vienlīdzīgs iedzīvotāju skaits un administratīvo robežu ievērošana. Kopš šīm reformām nedaudzi ir apšaubījuši delimitācijas procesa objektivitāti šajās valstīs. Vienīgais objektīvās pieejas trūkums ir tas, ka tā ne vienmēr nodrošina neieinteresētu pārdales plānu. Vienkārša politikas ignorēšana nenozīmē, ka delimitācijas plāns nav pakļauts politiskajai ietekmei. Objektīvā pieeja garantē tikai to, ka politiskā neobjektivitāte būs netīša.

Pārdales procesa politiskās neobjektivitātes risinājumi

Dažas valstis ir mēģinājušas rast risinājumu politiskās neobjektivitātes problēmai pārdales procesā. Viens risinājuma ceļš ļauj visu galveno politisko partiju pārstāvjiem darboties institūcijā, kas veic delimitāciju. Cits variants ļauj vadošo politisko partiju pārstāvjiem izanalizēt politiskās ieinteresētības iespaidu uz pārdales plānu pirms tā apstiprināšanas. Savienotajās Valstīs vienu vai arī abas šīs pieejas ir pieņēmusi lielākā pavalstu daļā. ASV pārdales plānu sastāda likumdevēju komiteja vai divpartiju komisija. Lai pārliecinātos par potenciālo ieinteresētības iespaidu, var tikt izmantoti arī politiskie dati, jo pārdales plānu gandrīz vienmēr pieņem pavalsts likumdevējorgāns, kā rezultātā drīzāk ir iespējams plāns, kas ir tīši labvēlīgs vienai politiskajai partijai vai pie varas esošajiem likumdevējiem nekā politiski objektīvs plāns. Jaunzēlande ir pieņēmusi citu pieeju politiskās neobjektivitātes problēmai. Divi no septiņiem komisijas locekļiem ir politisko partiju nozīmēti – viens pārstāv valdošo partiju un otrs – opozīcijas partijas. Šī klātbūtne nodrošina uzkrītošās politiskās neobjektivitātes atpazīšanu un labošanu. Tā kā abi partiju pārstāvji veido komisijas mazākumu, tie nevar izbalsot nepolitiskos komisijas locekļus. Tātad komisijas neitralitāte netiek apšaubīta. Sīkāk par Pārstāvniecības Komisijas izveidi Jaunzēlandē skatieties 'Vēlēšanu apgabalu robežu delimitācija Jaunzēlandē'.

Secinājumi.

Ja delimitācijas procesā tiek izmantoti objektivitātes apsvērumi, tad jau pašā sākumā to ir skaidri jāsaprot kā politiskajām partijām, tā arī sabiedrībai kopumā. Vai politiskās partijas faktiski kontrolē procesu, vai arī tikai uzrauga to, lai nodrošinātu politiski godīgu iznākumu, procesu regulējošiem noteikumiem ir jābūt nemainīgiem, neatkarīgi no tā, kura partija kontrolē valdību vai parlamentu.

No citas puses, ja pārdales process ir objektīvs, tad politiskajām vajadzētu atturēties no mēģinājumiem ietekmēt pārdales procesu vai vismaz nevajadzētu to darīt, apejot pieņemtās normas. Tas ir fakts, ka process tiek vadīts politiski neitrālā veidā, kas garantē pārdales plāna atzīšanu pat tad, ja tam ir politiski neobjektīvs rezultāts.

Robežu pārdales autoritātes centralizācijas pakāpes

Valstis atšķiras pēc tā, cik lielā mērā centralizēta ir pārdale. Vienā spektra malā atrodas ļoti decentralizēts delimitācijas process, kad tādas reģionālās vienības kā pavalstis vai provinces ir atbildīgas par pašu federālo vēlēšanu apgabalu robežu novilkšanu. Ja arī ir paredzēta, kāda federālā vadība, tad tā ir neliela. Otrajā spektra malā atrodas tās valstis, kurās visas valsts vēlēšanu apgabalu robežu novilkšana ir uzticēta vienai aģentūrai. Spektra vidū ir valstis, kuras ir izveidojušas centrālās aģentūras, taču šīs aģentūras faktiski nenosprauž federālo vēlēšanu apgabalu robežas. Tā vietā šīs komisijas nosaka principus, kuriem ir jāseko reģionālajām komisijām, veicot delimitāciju, un pārrauga procesu. ASV atrodas vienā spektra malā, jo pārdales process šeit ir ļoti decentralizēts. Kongress sadala savu vietu skaitu starp pavalstīm; katra no pavalstīm tādējādi ir atbildīga par iedalītā vēlēšanu apgabalu skaita izveidi savās robežās. Katra pavalsts pieņem savu delimitācijas kārtību un nosaka savus pārdales kritērijus. Apgabalos, kuros nepieciešama iedzīvotāju skaita vienlīdzības un minoritāšu tiesību ievērošana, procesa vadīšanā nedaudz piedalās arī federālā valdība un tiesas.

Austrālijā un Kanādā, kur pastāv ASV līdzīgas federālās sistēmas, ir pieņemta daudz centralizētāka kārtība. Austrālijā atsevišķas komisijas federālo vēlēšanu apgabalu delimitācijai tika izveidotas katrā pavalstī gadu simtu mijā. Kanāda pārņēma šo praksi 1964.gadā, kad tika nolemts, ka federālo vēlēšanu apgabalu pārdali jāveic katrā provincē izveidotām neatkarīgām komisijām. Taču gan Kanādā, gan Austrālijā pavalstu vai provinču komisijām, kam ir uzticēta federālo vēlēšanu apgabalu izveide, ir izstrādāti vienoti delimitācijas kritēriji. Abās valstis arī tiek nodrošināta noteikta federālās pārdales koordinācija.

Kanādas Vēlēšanas, pastāvīga federālā aģentūra, koordinē federālo pārdali, līdz procesa sākumam sasaucot kopējai apspriedei visu komisiju vadītājus. Kanādas Vēlēšanas apgādā katru provinciālo komisiju ar federālās pārdales datu bāzi un nodrošina tai kvalificētu personālu. Austrālijā federālajam vēlēšanu komisāram, kas ir administratīvais vadītājs un viens no trijiem Austrālijas Vēlēšanu Komisijas locekļiem, pienākas vieta katras pavalsts pārdales komisijā. Divi pārējie Austrālijas Vēlēšanu Komisijas locekļi ir pielikti klāt, lai izveidotu paplašinātās pārdales komisijas katrā pavalstī.

Vairumā citu valstu pārdale ir centralizēta vienas federālās aģentūras rokās, kas novelk vēlēšanu apgabalu robežas visā valstī. Vācijā to veic pastāvīga septiņu locekļu vēlētāju komiteja, taču arī katrai pavalstij ir tiesības pārdales procesā izteikt savu viedokli. Jaunzēlandē pārdali veic septiņu locekļu Pārstāvniecības Komisija. Francijā, kopš 1986.gadā tika atjaunoti vienmandāta vēlēšanu apgabali, robežas nosaka Iekšlietu Ministrija. Arī Indijā, kur pārdale pēdējo reizi tika veikta 1973.gadā, delimitācijas komisija administratīvi vada procesu visā valstī.

Secinājumi.

Galvenā centralizētās pārdales priekšrocība ir tas, ka pārdales kritēriji var tikt interpretēti vai pielietoti reģionālām variācijām un tā rezultātā izveidotie apgabali var būt vienlīdzīgāki pēc savas būtības. Galvenā decentralizētā pārdales procesa priekšrocība ir tas, ka apgabalu robežas nosaka cilvēki, kas labi pārzina konkrētā reģiona ģeogrāfiju, interešu grupas un citus vietējos apstākļus.

Autoritāte, kas izvēlas galīgo pārdales plānu

Deviņpadsmitajā gadsimtā gandrīz katrā valstī, kurā tika veikta vēlēšanu apgabalu delimitācija, pārdales plānam pirms tā īstenošanas bija nepieciešams parlamenta apstiprinājums. Nesenās reformas, kas paredzēja nepolitisku pieeju delimitācijas procesam, mazināja likumdevēju ietekmi uz pārdales plāna apstiprināšanu. Mūsdienās vairumā valstu parlamenti pārdales procesā spēlē ierobežotu lomu vai arī nepiedalās tajā nemaz. Tomēr dažās valstīs parlamentu atbalsta vietā delimitācijas plānam ir nepieciešams izpildvaras apstiprinājums. Lai gan tas liedz parlamentāriešiem lēmuma pieņemšanu, kas līdz šim ir bijusi viņu privilēģija, pārdales process joprojām paliek politiski ietekmējams. Galīgajiem plāniem, ko izstrādā komisijas, ir likuma spēks. Piemēram, Jaunzēlandē Pārstāvniecības Komitejas izdotais plāns vairs nav nedz labojams, nedz pārsūdzams. Kopš 1983.gada Austrālijas paplašinātajai Vēlēšanu Komisijai ir tādas pašas pilnvaras. Paplašinātā Vēlēšanu Komisija uzklausa Pārdales Komitejas iebildumus par izstrādāto plānu, uz kuriem balstoties var izdarīt grozījumus. Procesu noslēdzot, paplašinātā Vēlēšanu Komisija pieņem šo laboto plānu; tam nav nepieciešams parlamenta atbalsts.

Citās valstīs parlaments var apspriest un, iespējams, pat atlikt komisijas plāna pieņemšanu, taču tas nevar veikt labojumus plānā. Piemēram, Kanādā 1964.gada Vēlēšanu Robežu Grozījumu Akts noņēma atbildību par pārdales veikšanu no parlamenta un uzlika to neatkarīgām komisijām katrā provincē. Parlamentam ir ļauts apspriest komisiju izstrādāto plānu, taču tam nav nekādu tiesību ietekmēt tā īstenošanu. Tomēr parlaments ir izmantojis šo nosacījumu, lai atliktu plānu izpildi. Tas rosināja veikt grozījumus likumā. Tagad pastāv sešu dienu robeža plāna parlamentārai apspriešanai un izvērtēšanai.

Lielbritānijā galīgie četru Robežu Komisiju ierosinājumi stājas spēkā tikai pēc tā, kad tos ir apstiprinājis Parlaments. Taču Parlamenta tiesības apstiprināt vai noraidīt plānu ir formalitāte. Parlaments gandrīz vienmēr ir apstiprinājis komisiju priekšlikumus; citāda rīcība varētu tikt uzskatīta par "politisku". Vienīgie divi izņēmumi bija 1948.gadā, kad Parlaments ierosināja pieņemt vēl papildus septiņas pārstāvniecības vietas nepietiekoši pārstāvētiem pilsētu reģioniem, un 1969.gadā, kad Parlaments atlika pārdales plāna īstenošanu aizbildinoties ar tuvojošos pašvaldību robežu maiņu, kas padarītu plānu nederīgu. Konservatīvā partija uzskatīja abas šīs leiboristu valdības akcijas par politiskām.

ASV ir anomālija attiecībā uz likumdevējiem un pārdales plānu pieņemšanu. Vairumā gadījumu pārdale tiek uzdota pavalstu likumdevējiem. Dažās pavalstīs, kurās pārdale tiek uzticēta īpašai aģentūrai vai komisijai, plāna pieņemšanai joprojām ir nepieciešams likumdevēju apstiprinājums.

Secinājumi.

Ļaujot likumdevējiem radīt, pieņemt vai noraidīt plānu, pārdales process tiek atvērts politiskajai neobjektivitātei. Faktiski daudzi plāni, ko ir pieņēmuši likumdevēji, ir labvēlīgi kādai vienai partijai. Tomēr daži neitrālo komisiju izstrādātie plāni kaut arī netīši, bet izraisa politiski neobjektīvus vēlēšanu rezultātus.

Vēlēšanu apgabalu robežu delimitācijas biežums

Vairumā valstu, kas veic vēlēšanu apgabalu delimitāciju, ir noteikts laika intervāls, kurā jānotiek delimitācijai. Dažās valstīs, piemēram Francijā, nav tādu prasību. Kaut arī tajās nepastāv noteikts laika intervāls, periodi starp delimitācijām īpaši daudz neatšķiras. Jaunzēlandē vēlēšanu apgabalu robežas tiek pārvilktas ik pēc pieciem gadiem, Austrālijā -- vismaz ik pēc septiņiem gadiem, Kanādā un ASV pēc desmit gadiem, sekojot reizi desmit gados notiekošajai tautas skaitīšanai.

Dažās valstīs noteiktais laika intervāls periodiski tika mainīts. Piemēram, Apvienotajā Karalistē pirmajā Pārstāvju Palātas Vietu Sadales Aktā 1944.gadā pārdale tika noteikta katrus 5 - 7 gadus. Likuma grozījumos 1958.gadā tika noteikta pārdale reizi 10 - 15 gados, jo Parlamenta locekļi un politiskās partijas iebilda pret tik biežām vēlēšanu apgabalu robežu maiņām. 1992.gadā intervāls tika saīsināts līdz 8 - 12 gadu periodam, jo ne tik biežu pārdaļu laikā būtiski mainījās iedzīvotāju skaits.

Protams, obligātā laika intervāla noteikšana nebūt nenozīmē, ka pārdalei vajadzētu notikt. Indijā, neskatoties uz likumā noteikto pārdali pēc katras desmitgades tautas skaitīšanas, delimitācija nav notikusi kopš 1973.gada. Ar politisko vienošanos pārdale Indijā ir atlikta līdz gadsimtu mijai.

Ne tik biežas delimitācijas trūkums ir laika gaitā radušās izmaiņas apgabalu iedzīvotāju skaitā. Piemēram apgabalos, kuros iedzīvotāju skaits dekādes sākumā neatšķiras, dekādes beigās ir sastopamas būtiskas atšķirības.

Austrālijā tika rasts unikāls problēmas risinājums. Tā vietā, lai izmantotu pašreizējo iedzīvotāju reģistrācijas aktu datus, delimitācija tiek veikta, izmantojot prognozes, lai katra apgabalā vēlētāju skaits paliktu tāds pats trīsarpus gadu ( Austrālijas septiņu gadu delimitācijas cikla viduspunkts ) laikā. Sīkākai informācijai skatieties nodaļu "Federālā vēlēšanu apgabalu delimitācija Austrālijā".

Secinājumi.

Biežās pārdales trūkums ir lielie naudas un laika izdevumi procesa veikšanai. Turklāt biežās pārdales sarauj saites starp pārstāvjiem un viņu vēlētājiem. Lai noteiktu optimālo intervālu, valstīm ir jāsabalansē pārdales izdevumi un ieguvumi no apgabalu ar līdzīgu iedzīvotāju skaitu uzturēšanas.

Delimitācijas procesam iedalītais laiks

Kamēr vienās valstīs delimitācija nav laika ierobežojumu, citur pārdalei ir stingri noteikti laika periodi. Galīgā termiņa esamība nenozīmē, ka tas vienmēr atbilst tam laika sprīdim, kurā tiek novilktas robežas. Nedz ASV, nedz Apvienotajā Karalistē nav obligātā termiņa delimitācijas pabeigšanai. Kaut arī nedz federālajā likumā, nedz pavalstu konstitūcijās nav noteiktu termiņu, tuvojošos kongresa vēlēšanu kandidātu reģistrēšanas beigas praktiski kalpo par galīgo termiņu federālajai pārdalei ASV. Ja pavalsts likumdevējs orgāns nepabeidz pārdali līdz ar kandidātu reģistrācijas beidzamo termiņu, tiesas var iejaukties un vai nu izstrādāt plānu pašas, vai arī īstenot kādas partijas tiesai ieteikto plānu. No tā izriet, ka faktiski ar likumu nenoteikts delimitācijas termiņš ASV ir divi gadi, sākot ar desmitgades tautas skaitīšanas rezultātu publiskošanu un beidzot ar kandidātu reģistrēšanas beidzamo termiņu pirmajām desmitgades kongresa vēlēšanām. Apvienotajā Karalistē pārdales process var aizņemt divtik garāku laika posmu nekā ASV. 1983.gadā publiskotā Anglijas Robežu Komisijas ziņojuma pabeigšanai bija nepieciešami septiņi gadi. Pēdējā 1995.gada ziņojuma sagatavošanai bija nepieciešami četri gadi. Pretstatā, pārdale Austrālijā un Jaunzēlandē aizņem mazāk nekā gadu. Piemēram, 1984.gadā Austrālijā tika veikta plaša delimitācija. Apgabali 125 Apakšpalātas vietām tika pārveidoti 148 jaunos apgabalos. Viss process - priekšlikumu izstrāde, publiskās aptaujas, ierosinājumu izskatīšana galīgajam plāna variantam - ilga tikai sešus mēnešus. Līdz 1993.gadam Jaunzēlandes Pārstāvniecības komisijai vajadzēja publiskot galīgo plāna variantu ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc tā apspriešanas sākuma. 1993.gada Vēlēšanu Akts neparedz šādus laika ierobežojumus.

Divi faktori, kas šķiet ietekmē pārdalei nepieciešamā laika posma garumu, ir publiskās aptaujas veids un tas, vai parlamentam ir ļauts apspriest un grozīt pārdales plānu. Plašā sabiedrības aptauja Apvienotajā Karalistē būtiski pagarina pārdalei nepieciešamo laiku. Kanādā galvenais atlikšanas iemesls tradicionāli ir bijis Parlaments. Beigu beigās iesniegtā federālā pārdales plāna izskatīšanai Parlamentam tika noteikts sešu dienu termiņš.

Minētais ASV pārdales veids ir labs piemērs tam, cik ātri var pabeigt delimitācijas procesu.

Vairumā pavalstu par vēlēšanu apgabalu noteikšanu un galīgā pārdales plāna pieņemšanu ir atbildīgi likumdevēji. Daļējs šī savlaicīguma iemesls ir strukturēta sabiedrības ieguldījuma trūkums. Lai gan sabiedrība dažos štatos tika uzklausīta 1991.gadā, ir apšaubāms, ka tas noveda pie zīmīgām izmaiņām pārdales plānā.

Secinājums.

Galvenais gara pārdales procesa trūkums ir tāds pats kā attiecībā uz garāku intervālu starp delimitācijām, t.i., var notikt izmaiņas iedzīvotāju skaitā. Piemēram, 1983.gada pārdales rezultātā Anglijā bija liela neatbilstība apgabalu iedzīvotāju skaitā, jo Robežu Komisija pārvilka robežas saskaņā ar 1976.gada (delimitācija sākšanās gada) vēlētāju reģistru.

Publiskā pieeja delimitācijas procesam

Viena no atšķirībām starp valstīm ar pārdales komisijām un valstīm, kurās delimitāciju vada likumdevēji, vēlēšanu komisijas un valdības aģentūras ir procesa pieejamība sabiedrībai. Daudzas valstis, kas ir pieņēmušas neitrālās pārdales komisijas, reformās ir iekļāvušas arī publiskās pieejas nosacījumus, lai mazinātu parlamentu un politisko partiju ietekmi delimitācijas procesā. Viens no 1964.gada Kanādas Vēlēšanu Robežu Pārdales Akta mērķiem bija palielināt sabiedrības informētību par delimitāciju un iesaistīt to pārdales procesā. Akts, veidots pēc Austrālijas parauga, dod sabiedrībai iespēju izteikt komisijai savus ierosinājumus un iebildumus. Mūsdienās Kanādā, līdz ko neatkarīgā pārdales komisija ir pabeigusi plāna izstrādi un ir publicējusi vietējās avīzēs pārdales karti, sabiedrība tiek lūgta izteikties rakstiski vai arī mutiski komisijas organizētajās publiskajās uzklausīšanās. Komisijas ir saņēmušas simtiem komentāru no dažnedažādiem avotiem. Vietējās jurisdikcijas, politiskās partijas, Parlamenta locekļi, vēlēšanu kandidāti, politiskie aktīvisti un citi ieinteresētie pilsoņi ir izteikuši savus komentārus par ierosināto plānu. Pēc šīm uzklausīšanām plāns bieži vien tika pārskatīts. Lai gan Austrālijas pārdales process ir mainījies, kopš Kanāda ir aizguvusi galvenās tā īpatnības, sabiedrības iesaiste joprojām ir būtiska procesa sastāvdaļa. Piemēram, 1983.gadā process tika mainīts, lai dotu sabiedrībai divas iespējas izteikt komentārus par ierosināto delimitācijas plānu. Austrālijas četru locekļu Pārdales Komiteja saņem ierosinājumus no sabiedrības, politiskajām partijām, kandidātiem un Parlamenta locekļiem pirms plāna izstrādes. Līdzko Pārdales Komiteja plānu ir pabeigusi, paplašinātā Vēlēšanu Komisija uzklausa sabiedrības iebildumus pret piedāvāto plānu un, ja tādi ir, izstrādā galīgo karti. Vienīgais ceļš, kādā Austrālijas likumdevēji var komentēt federālo pārdales plānu, ir sabiedrības uzklausīšanas process. Sīkākai informācijai par sabiedrības viedokļa uzklausīšanas procesu šajā valstī skatieties attiecīgo sadaļu par federālo pārdali Austrālijā.

Apvienotajā Karalistē sabiedrības konsultāciju process ir līdzīgs, kaut arī sabiedrības uzklausīšana notiek tikai tad, ja vietējās varas pārstāvji vai vismaz simts vēlētāji iebilst pret piedāvāto karti. Neskatoties uz to, sabiedrības uzklausīšana Apvienotajā Karalistē aizņem daudz vairāk laika nekā citās valstīs. Viens no iemesliem ir tas, ka otra sabiedrības aptauja var notikt, ja ieteiktais plāns ir labots, taču parādās jauni iebildumi.

Valstīs, kurās nav standartizētas publiskās pieejas kārtības, tiesāšanās ir vienīgais veids, kā pārsūdzēt pārdales plānu. ASV cilvēktiesību aizstāvji, sabiedrisko interešu grupas un ieinteresētie pilsoņi bieži iesniedz prasības tiesā, ja uzskata, ka pārdales plāns ir negodīgs. Sekas ir tādas, ka ASV tiesās sakarā ar delimitāciju iesniegto prasību skaits ir milzīgs, daudz lielāks nekā jebkurā citā valstī. Palielinātā sabiedrības pieeja pārdales procesam var vai arī nevar mazināt delimitācijas plāna pārsūdzēšanu skaitu ASV, jo ir arī citi iemesli, kāpēc šo prāvu ir tik daudz. Taču lielāka sabiedrības pieeja delimitācijai varētu padarīt procesu atvērtāku un demokrātiskāku.

Secinājums.

Galvenā publiskās pieejas priekšrocība ir tas, ka vēlēšanu iznākumi tiks uzskatīti par godīgākiem, ja process ir atvērts un pieejams. Valstīs ar mažoritārajām vēlēšanu sistēmām sabiedriskā pieejamība procesam var būt īpaši svarīga, jo vienmandāta vēlēšanu apgabalos ir vērojama sagrozīta attiecība starp politiskās partijas saņemto balsu procentuālo skaitu un iegūto vietu skaitu.

Vēlēšanu apgabalu delimitācijas kritēriju noteikšana

Valstis, kas nesen iesākušas vai reformējušas pārdali, bieži vien ir ieviesušas formālu noteikumu vai kritēriju komplektu, ar kuriem robežu pārdales autoritātēm ir jārēķinās veicot delimitāciju. Kaut arī tas tā ir īpaši valstīs, kurās ir noteiktas neitrālas robežu komisijas; daudzās valstīs, kurās pārdali veic parlaments vai valdības aģentūra, arī ir pieņemti pārdales kritēriji. Šie noteikumi ir iekļauti vēlēšanu likumā, bet dažreiz tie ir sastopami arī valstu konstitūcijās. Izvēlētu pārdales noteikumu piemēri ir atrodami nodaļā Vēlēšanu likumi vai pārdales konstitucionālie kritēriji atsevišķās valstīs.

Pārdales noteikumi bieži nosaka, ka iedzīvotāju skaita ziņā apgabaliem ir jābūt pēc iespējas vienādiem, ņemot vērā arī daudzus citus faktorus. Administratīvās un/vai dabiskās robežas, un citas ģeogrāfiskās īpatnības, kā reti apdzīvota vai izolēta teritorija, ir parasti atzīmējami faktori. Daudzās valstīs par būtisku faktoru tiek uzskatīta arī interešu kopienu ievērošana. Dažās valstīs, īpaši attīstības valstīs, pārdalītāji tiek lūgti ņemt vērā arī dominējošos transporta līdzekļus un/vai komunikācijas.

Gandrīz visās valstīs, kurām ir formāli pārdales kritēriji, tiek pieprasīts, lai apgabali iedzīvotāju skaita ziņā būtu pēc iespējas vienādi. Daudzas valstis pēc vēlēšanu kvotas nosaka

pieļaujamo izmaiņu līmeņus un iedzīvotāju skaita atšķirības robežas. Elektorālā kvota ir teritorijas iedzīvotāji, kas sadalīti apgabalos pēc šai teritorijai iedalīto vietu skaita.

Kaut arī 20.gadsimtā vēlētāju pārstāvniecība ir kļuvusi svarīgāka par kopienu pārstāvniecību, kā to apliecina daudzu valstu, kurās par būtisku tiek uzskatīts iedzīvotāju līdzsvara princips, piemērs, administratīvo apgabalu, fiziski noteiktu, dabisku kopienu un koncentrētu interešu grupu vērā ņemšana pārdalē spēlē būtisku lomu. Faktiski vienmandāta apgabalu primārā funkcija ir pārstāvniecības nodrošināšana ģeogrāfiski norobežotām kopienām.

Ar vēlēšanu iznākumiem saistītie kritēriji

Vienlīdzīga iedzīvotāju sadale, ģeogrāfiskie apsvērumi un interešu kopienas ir tieši ar vēlēšanu apgabalu izveidi saistīti kritēriji. Citi kritēriji skar pārdales procesa rezultātus – piemēram, prasība, lai apgabalu robežas tiktu novilktas, nodrošinot taisnīgu politisko partiju un/vai rasu, etnisko, reliģisko vai valodas minoritāšu pārstāvniecību. Taču valstis, kas veic delimitāciju, parasti nenosaka godīga iznākuma kritērijus. Tas ir tā, jo valstis ar vienmandāta vēlēšanu apgabaliem reti kad sastop šādus standartus, ja iznākumu taisnīgums tiek noteikts kā proporcionāla vai gandrīz proporcionāla politisko partiju un minoritāšu pārstāvniecība.

Secinājumi.

Pārdales kritēriji var būt pretrunā viens ar otru. Piemēram, lai arī gandrīz visas valstis nosaka iedzīvotāju līdzsvaru kā pārdales kritēriju, patiesībā nedaudzās valstīs ir izveidoti apgabali ar vienlīdzīgu iedzīvotāju skaitu. Iemesls ir tas, ka cits kritērijs ir ticis uzskatīts par svarīgāku nekā uzticība iedzīvotāju līdzsvara principam. Piemēram, administratīvo robežu un dabisko kopienu vērā ņemšana bieži pieprasa, lai vēlēšanu apgabali būtu lielāki vai mazāki nekā vēlēšanu kvota.

Valstīm, kas veido kritērijus, vai nu jānosaka kritēriju prioritātes, vai arī jāpieņem noteiktas nekonsekvences apgabalu struktūrā. Daudzas valstis var konkretizēt svarīgāko kritēriju un/vai noteikt pārdalītājiem dažus ierobežojumus (piemēram, pieļaujamo izmaiņu līmeņus), tomēr ļaujot viņiem noteiktu rīcības brīvību šo kritēriju līdzsvarošanā.

Līdzsvarots iedzīvotāju skaits.

Visplašāk pieņemtais pārdales noteikums ir tas, ka apgabaliem ir jābūt relatīvi vienlīdzīgiem iedzīvotāju skaitā, jo iedzīvotāju pārstāvniecība ir centrālais demokrātijas postulāts un valstīs, kurās pastāv vienmandāta vēlēšanu apgabali, šis noteikums pārvēršas par pāri apgabaliem stāvošu iedzīvotāju līdzsvara principu. Vienlīdzīgi apdzīvoti apgabali ir nepieciešami, lai balsotājiem pārstāvju ievēlēšanā būtu vienlīdz svarīgas balsis. Ja, piemēram, pārstāvis tiek ievēlēts no apgabala, kurā ir divreiz vairāk vēlētāju nekā citā apgabalā, balsotājiem lielākajā apgabalā būs uz pusi lielāka ietekme nekā vēlētājiem mazākajā apgabalā.

Līmenis, kurā valstis pieprasa iedzīvotāju skaita līdzsvaru, ir dažāds. ASV ir unikālas savā uzticībā iedzīvotāju skaita vienlīdzības doktrīnai. Neviena cita valsts nepieprasa tik minimālas novirzīšanās, kā "viens cilvēks - viena balss" standarts, ko ASV tiesas pieņēma kopš agrajiem sešdesmitajiem. Jaunzēlande ir ļoti tuvu šim stingrajam standartam, taču tur ir pieļaujamas novirzīšanās piecu procentu robežās no vēlēšanu kvotas. Austrālijā federālajiem vēlēšanu apgabaliem ir jāiekļaujas desmit procentos no valsts vēlēšanu kvotas, kā tas ir paredzēts iedzīvotāju skaita prognozēs tuvākajiem trīsarpus gadiem. Austrālija tiecas uz iedzīvotāju līdzsvaru septiņu gadu cikla vidū, lai izvairītos no lielām pretrunām cikla beigās.

Austrālijas lielā uzmanība iedzīvotāju skaita līdzsvaram ir samērā nesena. Trīsdesmit gadus atpakaļ bija ļoti izplatīta prakse veidot pārmērību radošos lauku vēlēšanu apgabalus, kas bijuši daudz mazāki par pilsētas apgabaliem ( sīkāk skatieties nodaļu "Federālā vēlēšanu apgabalu pārdale Austrālijā"). Kanādā neatkarīgām komisijām, kurām ir uzticēta federālo vēlēšanu apgabalu izveide, ir ļautas līdz pat divdesmit piecu procentu novirzes no provinciālajām kvotām. Bet kopš 1986.gada ārkārtas gadījumos komisijām ir ļauts pārsniegt divdesmit piecu procentu robežu. Šis noteikums tika izmantots, lai radītu piecas no 295 Kanādas Pārstāvju Palātas vietām 1987.gadā un divas no 301 vietām 1996.gadā. 1996.gadā viena Kvebekas vieta tika radīta ar iedzīvotāju skaitu, kas bija par 40,2% mazāks nekā vidēji provincēs, bet viena Njūfaundlendas vieta – ar 62,6% zem vidējā rādītāja..

Vācijā, tā pat kā Kanādā, apgabaliem nav jāatšķiras no vēlēšanu kvotas vairāk nekā par divdesmit pieciem procentiem. Ja atšķirība pārsniedz trīsdesmit trīs procentus, tad apgabala robeža ir jāpārvelk. Bundestāgs, kam ir jāapstiprina iesniegtais pārdales plāns, pirms tas tiek īstenots, bieži atturas no Vēlēšanu Apgabalu Komisijas ieteiktā pārdales varianta apstiprināšanas, kamēr kāds apgabals atšķiras par trīsdesmit trīs procentiem vai vairāk.

Apvienotajā Karalistē pieļauj pat lielākas atšķirības. Sākotnējs standarts 1944.gadā tika noteikts kā divdesmit pieci procenti, taču tas tika atcelts divus gadus vēlāk. Pašreizējais likums pieprasa "pēc iespējas līdzsvarotāku" vēlētāju sadali, taču šim likumam ir jābūt pēc iespējas saskaņotam ar vietējām robežām. Vienlīdzīgi apdzīvotie apgabali var būt ignorēti "īpašu ģeogrāfisku apstākļu" dēļ. Dabisko kopienu vērā ņemšana pamudināja delimitācijas veicējus atstāt Vaitas salu ar 95 000 vēlētājiem kā atsevišķu vēlēšanu apgabalu, kamēr rēķināšanās ar vietējām Londonas robežām atstāja Sarbitonu tikai ar 48 000 vēlētājiem. Līdzīgi, atzīstot grūtības ar pārvietošanos uz salām, komisijas locekļi Skotijā iedalīja Rietumu salām (24 000 iedz.) un Orkneju un Šetlandas salām (31 000 iedz.) savus pārstāvjus.

Līmenis, kādā valsts pieturas pie stingrā līdzsvara principa, ir saistīts ar zīmīgumu, kāds tiek piešķirts individuālai politiskajai vienlīdzībai. ASV stingri pieturas pie individuālajām tiesībām un vienlīdzības tā, ka dažreiz tas nav pārsteidzoši, ka tās attīstīja daudz bargākus standartus nekā jebkura cita valsts ar vienmandāta vēlēšanu apgabaliem. Citas valstis, atzīstot iedzīvotāju skaita vienlīdzību, tomēr izvēlējās līdzsvarot šo faktoru ar citiem, par pamatotiem uzskatītiem kritērijiem. Apvienotajā Karalistē vietējo robežu ievērošanai, salīdzinājumā ar iedzīvotāju līdzsvaru, tiek piešķirta prioritāte. Daudzās Āfrikas valstīs nepieciešamība atzīt atsevišķās ciltis var būt svarīgāka par iedzīvotāju skaita vienlīdzību. Katrai valstij jānosaka pieļaujamā novirze no noteiktā iedzīvotāju līdzsvara modeļa, lai to varētu pielāgot citiem pārdales mērķiem.

Ģeogrāfiskie kritēriji.

Daudzās valstīs vēlēšanu likumi nosaka, ka, novelkot vēlēšanu apgabalu robežas, ir jārēķinās ar noteiktiem ģeogrāfiskiem faktoriem. Ģeogrāfiskie kritēriji var būt sadalīti divās kategorijās – ar ģeogrāfiskām robežām saistīti kritēriji un kritēriji, kas ir saistīti ar ģeogrāfisko lielumu un formu. Robežu pārdales autoritātes varētu tikt lūgtas apsvērt faktorus, kas pieder vienai vai abām kritēriju grupām.

Ar ģeogrāfiskām robežām saistītie kritēriji.

Skaidri noteiktu robežu vērā ņemšana bieži tiek uzskatīta par kritēriju, tām pārdalēm, kad tiek nospraustas vēlēšanu apgabalu robežas. Šīs robežas var iekļaut administratīvās robežlīnijas, kā arī grāfistu un pašvaldību robežas, un/vai dominējošo topogrāfisko īpatnību, kā kalnu grēdas, upes un salas, radītās dabiskās robežas.

Tādi pārdales ģeogrāfiskie kritēriji kā administratīvo robežu un fiziski atdalītu, dabīgu kopienu ņemšana vērā dažās valstīs tiek uzskatīta par augstāku prioritāti nekā citās valstīs. Apvienotajā Karalistē, piemēram, vietējo administratīvo robežu un dabisko kopienu respektēšana ir ļoti svarīgs pieņēmums, vadot pārdales komisijas. Tādēļ arī tā rezultātā radušās lielas iedzīvotāju skaita atšķirības tiek pieņemtas.

Ar ģeogrāfisko lielumu un formu saistītie kritēriji.

Tādi faktori kā teritorijas attālinātība, iedzīvotāju izkliedētība un ģeogrāfiskā pieejamība bieži tiek uzskaitīti kā delimitācijas kritēriji. Šie faktori ir galvenokārt svarīgi valstīs, kurām ir lielas, izkliedēti apdzīvotas teritorijas, kā Kanādā, Austrālijā vai Krievijā, vai valstīs ar salām vai citām izolētām vēlētāju grupām, kurām ir daudz grūtāk nodrošināt servisu.

Divi citi faktori, kas dažreiz tiek uzskaitīti kā delimitācijas kritēriji, īpaši ir saistīti ar ģeometrisko apgabala formu – tuvumu un kompaktumu. Šī kritērija aizstāvji uzskata, ka apgabaliem nevajadzētu piemist dīvainām formām un ka visām apgabala daļām jābūt savstarpēji saistītām. Pēdējo kritēriju, šķiet, pārdales autoritātes izmanto gandrīz visur un tas ir iekļauts noteikumos daudzās valstīs. Piemēram, daudzu pavalstu konstitūcijās ASV tuvums tiek iekļauts kā parlamentāro apgabalu priekšnosacījums. Nesen tas noveda pie nesaskaņām dažās pavalstīs, jo nebija vienotības, vai vienā punktā savienots vēlēšanu apgabals ir uzskatāms par piegulošu. Apgabalu kompaktums, tāpat kā tuvums, bieži tiek izmantots kā nosacījums, kaut arī neobligāti tam ir jābūt uzskaitītam kā kritērijam, kas jāņem vērā. Kompaktums, lai arī iekļauts noteikumos, ne vienmēr ir definēts. Tāpat kā tuvums, tas noveda pie nesaskaņām un pat tiesāšanām daudzās pavalstīs. ASV Augstākā Tiesa nesen ir pieprasījusi pārzīmēt daudzus dīvainas formas "vairākuma mazākuma" kongresa apgabalus. Kaut arī šo apgabalu formas nebija par pamatu tiesas lēmumam, fakts, ka apgabali nebija kompakti, tika uzskatīts par nepieļaujamu motīvu vēlēšanu apgabalu robežu noteikšanā.

Interešu kopienas.

Tā kā pastāv noteikumi, ka vienmandāta vēlēšanu apgabaliem ir jābūt relatīvi vienlīdzīgiem iedzīvotāju skaita ziņā, vienmandāta vēlēšanu apgabali bieži vien neatspoguļo atsevišķās ģeogrāfiskās kopienas, ko apzīmē pašvaldību, grāfistu un citas administratīvās robežlīnijas. Tas tomēr nenozīmē, ka politiskā pārstāvniecība valstīs ar vienmandāta vēlēšanu apgabaliem ir šķirta no priekšstata par "kopienu". Daudzas valstis, kas veido vienmandāta vēlēšanu apgabalus, turpina uzsvērt nepieciešamību izveidot apgabalus, kas pēc iespējas atbilstu līdz šim pastāvošajām kopienām, kas ir noteiktas kā administratīvais dalījums un/vai "interešu kopienas". Galvenais kopienu atzīšanas iemesls ir tas, ka vēlēšanu apgabaliem ir jābūt kaut kam vairāk nekā patvaļīgām, nejaušām cilvēku grupām. Apgabaliem jābūt pēc iespējas saistītām vienībām ar kopīgām interesēm, kas ir saistītas ar pārstāvniecību. Tas padara daudz vieglāku pārstāvju darbu izteikt viņu kopienu intereses.

Interešu kopienu noteikšana.

"Interešu kopiena" reti kad ir statūtu definēta, taču pārsvarā tā tiek uzskatīta par cilvēku grupu, ko vieno kopīgas intereses un vērtības. Šīs intereses var būt kopējās vēstures vai kultūras, kopīgās etniskās izcelsmes un citu saišu, kas rada atsevišķu interešu vēlētāju kopienas, rezultāts.

Lai gan interešu kopienas perimetrs var atbilst administratīvajam dalījumam, tas nevienmēr ir tā. Piemēram, upe var veidot robežu starp diviem administratīviem apgabaliem, taču visā upes ielejā var pastāvēt vienota interešu kopiena.

Pārsvarā kritērijus, kas ir saistīti ar interešu kopienām, var iedalīt trijās kategorijās:1) kritēriji, kas ir saistīti ar administratīvajām un ģeogrāfiskajām robežām; 2) ar kopīgām interesēm un raksturu saistītie kritēriji; 3) ar mijiedarbības modeli saistītie kritēriji. Ar administratīvajām un ģeogrāfiskajām robežām saistītie kritēriji ir apspriesti sadaļā Ģeogrāfiskie kritēriji.

Daži ar kopīgām interesēm un raksturu saistītie kritēriji ir:

Daži ar kopīgās mijiedarbības modeli saistītie kritēriji ir:

Valstis, kas uzskata, ka, veicot delimitāciju, ir jārēķinās ar interešu kopienām, ir pieņēmušas dažādas pieejas. Dažas valstis uzskata interešu kopienas par galveno pārdales kritēriju, kamēr citi kritēriji ir iekļauti tajā kā papildinājums. Citas valstis izturas pret interešu kopienām kā atlikuma parādību, ar ko aizpildīt "caurumus", kas palikuši pēc tādu kritēriju kā administratīvas robežas un ģeogrāfiskās īpatnības apsvēršanas.

Neskatoties uz jēdzienam "interešu kopiena" piemītošo divdomību, daudzās valstīs pārdalītāji ņem vērā šīs kopienas, novelkot jaunas apgabalu robežas. Pārdalītāji, kas pazīst vietējos apstākļus dažreiz var identificēt interešu kopienas, taču biežāk šīs kopienas tiek identificētas ar sabiedrisko aptauju palīdzību.

Secinājumi.

Pārdales kritēriji neizbēgami nonāk pretrunās viens ar otru. Viens no iespējamiem ceļiem, kā tās atrisināt, ir noteikt dotajam mirklim raksturīgāko un svarīgāko interešu kopienu. Šajā procesā būtiskas ir sabiedriskās domas aptaujas. Piemēram, pārdales plāns, kas pie etniskām robežām pieturas vairāk nekā pie administratīvām robežām, var būt dominējošs, ja sabiedrība uzsver, ka etniskās robežas tai ir svarīgākas par administratīvajām robežām.

Taisnīgums attiecībā uz politiskajām partijām un minoritāšu grupām.

Kritēriji, kas nosaka taisnīgumu politiskajām partijām un minoritāšu grupām valsts robežās fokusējas drīzāk uz vēlēšanu iznākumu, nevis uz pārdales procesu. Vēlēšanu sistēmas, kas paļaujas tikai uz vienmandāta vēlēšanu apgabaliem, tomēr nevar garantēt mazākuma politiskajām partijām vai etniskajām, rasu un reliģiskajām minoritātēm proporcionālu vai vismaz minimālu pārstāvniecību. Ir nepieciešami īpaši vēlēšanu nosacījumi, lai vienmandātu apgabalu sistēma varētu nodrošināt minoritātēm kādu pārstāvniecību. Jauktas vēlēšanu sistēmas, tā kā tās kombinē vienmandāta vēlēšanu apgabalus ar vietām, kas uz partiju vēlēšanu saraksta bāzes tiek iedalītas politiskajām partijām, var arī neveidot īpašus nosacījumus minoritāšu pārstāvniecības nodrošināšanai. Valstis, kas iedala vienmandāta vēlēšanu apgabalus, parasti nepieņem uz taisnīgu iznākumu attiecināmus kritērijus, vai nu tādēļ, ka nespēj garantēt taisnīgumu, vai arī sakarā ar to, ka uz partiju sarakstu pamata iedalītās vietas tiek uzskatītas par pietiekošām, lai nodrošinātu taisnīgus iznākumus. Tā vietā, valstis, kas veic delimitāciju, bieži paļaujas uz pārdales kritērijiem, kas nodrošina taisnīgu un objektīvu procesu.

Grūtības taisnīguma nodrošināšanā minoritātēm.

Vienmandāta apgabalu robežu novilkšana, cenšoties nodrošināt proporcionālu partiju un noteiktu minoritāšu pārstāvniecību, patiesībā nav iespējama. Vienmandāta vēlēšanu apgabali neizbēgami veido disproporcionāli mazāk vietu mazākuma partijām un minoritāšu grupām, ja vien šīs grupas nav ģeogrāfiski koncentrētas tādā veidā, ka robežu vilcēji var izveidot apgabalus, kuros šīs grupas ir dominējošas.

Mazākuma partijas un minoritāšu vēlētāju grupas, kas ģeogrāfiski ir optimāli koncentrētas un ir pietiekoši lielas, lai kontrolētu balsu vairākumu nepieciešamajos apgabalos, var cerēt iegūt pārstāvniecību, kas ir daudz proporcionālāka. Piemēram, tā ir noticis ar tādām partijām, kā Kvebekiešu Bloks (Le Bloc Quebecois) Kanādā. Vairums mazākuma partiju un minoritāšu grupu vienmandāta vēlēšanu apgabalos tomēr nesasniedz šo proporcionalitātes līmeni. Faktiski bez īpašiem nosacījumiem mazākumu pārstāvniecībai minoritāšu grupas var būt ārkārtīgi nepārstāvētas. Dažas valstis, kas veic delimitāciju, ir izveidojušas nosacījumus, lai nodrošinātu rasu, etnisko un reliģisko minoritāšu pārstāvniecību parlamentā. ASV un Jaunzēlande ir divi piemēri.

Mazākumu pārstāvniecība ASV.

ASV sava palielā rasu un etnisko minoritāšu skaita un vēstures gaitā notikušās noteiktu mazākuma grupu diskriminācijas dēļ publicējamos pārdales plānos ir nepieciešams pievērst uzmanību minoritāšu taisnīgas pārstāvniecības jautājumam. Vēlēšanu tiesību aktā 1965.gadā un tā grozījumos 1982.gadā ir noteikts, ka pārdales plāns, kas mazina minoritāšu vēlētāju spēku, sadalot minoritāšu kopienas dažādu apgabalu starpā ir nepilnīgs. Aizsargājamajām minoritāšu grupām (galvenokārt, melnādainajiem un spāniskās izcelsmes ļaudīm), lai iegūtu šo aizsardzību jāatbilst trīs kritērijiem:

  • grupai ir jābūt pietiekami lielai un ģeogrāfiski kompaktai, lai vienmandāta vēlēšanu apgabalā veidotu vairākumu;
  • grupai ir jābūt politiski saistītai (tai jābūt kopīgām politiskām interesēm):
  • grupai ir jābūt spējīgai pierādīt, ka iedzīvotāju vairākuma balsis aizsprosto ceļu minoritāšu kandidātiem un ka minoritāšu atbalstītie kandidāti parasti zaudē.

Ja mazākuma grupa atbilst visiem šiem nosacījumiem, tad pārdales plānam ir jābūt veidotam tā, lai mazākuma vēlētāji vienā vai vairākos apgabalos veidotu vairākumu. Mazākuma kopienai sava atbilstība šiem nosacījumiem ir jāpierāda tiesas ceļā. Faktiski neseno tiesas lēmumu virknē ASV Augstākā Tiesa noteica, ka institūcijām, kas patvaļīgi, t.i., bez tiesas atļaujas ir radījušas "vairākuma mazākuma" apgabalus, jāpārzīmē šie "vairākuma mazākuma" apgabali, neņemot vērā rasu un etniskos apsvērumus. ASV Vēlēšanu Tiesību Akts garantē rasu un etnisko taisnīgumu mazākā mērā. Mazākā, tāpēc ka tikai tās mazākuma kopienas, kas atbilst trijiem minētajiem noteikumiem, var izveidot apgabala vairākumu un ievēlēt sev tīkamo kandidātu. Melnādainie un spāņu izcelsmes ļaudis joprojām ir visai tālu no proporcionālas pārstāvniecības ASV Kongresā. Mazākuma kopiena Jaunzēlandē, pateicoties efektīvākam nosacījumam, parlamentā ir pārstāvēta labāk.

Minoritāšu pārstāvniecība Jaunzēlandē.

Unikālā Jaunzēlandes vēlēšanu sistēmas īpatnība ir Jaunzēlandes iezemiešu pēcteču maori pārstāvniecības nosacījums. Papildus sešdesmit vispārējiem vēlēšanu apgabaliem pēdējā pārdalē Pārstāvniecības Komisija ir izveidojusi piecus maori apgabalus. Šie maori apgabali ir ģeogrāfiski nodalīti un pārklāj vispārējos vēlēšanu apgabalus. Lai balsotu maori apgabalā, nevis vispārējā vēlēšanu apgabalā, maori vēlētājam ir jāreģistrējas īpašā sarakstā. Šī reģistrācija ir izvēles lieta; maori var arī reģistrēties vispārējā sarakstā. Pateicoties šai vēlēšanu īpatnībai, pēdējās vēlēšanās 1996.gadā maori ieguva pārstāvniecību, kas ir aptuveni proporcionāla to procentuālajam skaitam.

Secinājums.

Valstis, kas veido vienmandāta vēlēšanu apgabalus nevar garantēt proporcionālu mazākuma politisko partiju un grupu pārstāvniecību savās robežās vismaz bez īpašiem nosacījumiem vai papildus vietām, kas ir ievēlētas no partiju sarakstiem. Tā vietā pārdales kritēriji var būt pieņemti, lai nodrošinātu taisnīgu un objektīvu procesu. Lai arī tas ne obligāti veidos proporcionālu vai pat minimālu pārstāvniecību mazākuma partijām vai grupām, tas garantēs, ka politiskā neobjektivitāte būs nejauša. Valstis ar dziļām rasu, etniskām un reliģiskām plaisām parasti izvēlas kādu proporcionālās pārstāvniecības formu, nevis vienmandāta vēlēšanu apgabalus. Ja vien minoritāte nav ģeogrāfiski koncentrēta vai arī ja nav pieņemti īpaši nosacījumi mazākuma pārstāvniecībai, vēlēšanu iznākums vienmandāta vēlēšanu apgabalos būs labvēlīgs vienām grupām uz citu grupu rēķina. Valstīs ar dziļām plaisām šis fakts drīzāk novedīs pie situācijas saasināšanās, nevis pie stiprām un stabilām valdībām.

 

Federālā vēlēšanu apgabalu pārdale Austrālijā

Šīs pētījums skars vēlēšanu apgabalu robežu noteikšanu Austrālijas Federālā Parlamenta Pārstāvju Palātai, procesu, kas pazīstams kā "pārdale".

Austrālijas Konstitūcija pieprasa, lai Pārstāvju Palātas locekļi būtu ievēlēti no katras pavalsts proporcionāli tās iedzīvotāju skaitam. Tā arī nosaka, ka federālajam vēlēšanu apgabalam nedrīkst būt izveidotam no vairāk nekā vienas pavalsts teritorijas. Šo prasību sekas ir tādas, ka atsevišķam pārdales procesam ir jābūt sāktam, lai noteiktu vēlēšanu apgabalu sadali katrā pavalstī un katrā teritorijā, kas tiek pārstāvēta Parlamentā.

Galvenais, kas izceļ pašreizējos pārdales nosacījumus pēc 1918.gada Sadraudzības Vēlēšanu Akta, kas būtībā tika izmantoti 1984.gadā, ir tas, ka procesa leģitimitāte var būt garantēta, ja tiek ievēroti šādi apsvērumi:

Laika izvēle pārdalei. Nosacījums paredz, ka pārdales ir jāveic pietiekami bieži, lai izvairītos no neproporcionalitātes, t.i., nesakritību vēlētāju skaita ziņā dažādos apgabalos. Turklāt laika izvēle pārdalei ir noteikta likumā un ar to nevar manipulēt, lai iegūtu politisko priekšrocību.

Pārdali vadošās institūcijas. Pārdali veic politiski neitrālas un neatkarīgas institūcijas.

Sabiedrības iesaistes nosacījumi. Pārdales process ir ļoti atklāts, interesentu viedokļi plaši tiek ņemti vērā.

Robežu noteikšanas vadošie kritēriji. Institūcijām, kas veic pārdali ir jādarbojas saskaņā ar labi definētiem un saprātīgiem kritērijiem, ko plaši atbalsta viss politiskais spektrs.

Automātiskā pārdales veikšana. Ja pārdale ir veikta, tai vairs nevar uzlikt veto nedz politiskajā, nedz parlamentārajā līmenī.

Laika izvēle pārdalei.

Pastāv tikai trīs situācijas, kurās var tikt uzsākta Parlamentā pārstāvētās pavalsts vai teritorijas pārdale:

No šiem trijiem iespējamiem pārdales "palaišanas mehānismiem", izmaiņas pārstāvniecības normās kopš 1984.gada veiktajā pārdaļu vairumā bija svarīgākās un visvairāk vērā ņemtas. Nav bijušas pārdales, kam par iemeslu nosaucama neproporcionalitāte.

Pārdales laika izvēles noteikumi ir balstīti uz objektīviem kritērijiem un nepieļauj nekādu patvaļu pārdales plāna sastādīšanā. Noteikumi arī skaidri nosaka, ka pastāv noteikti laika ierobežojumi, kam jāpaiet starp delimitācijām, kas domāti plašas neproporcionalitātes novēršanai.

Pārdali vadošās institūcijas

Pārdale Austrālijā notiek divās galvenajās kārtās. Pirmās kārtas laikā tiek izstrādāta ierosinātā pārdale; otrajā kārtā notiek darbs ar izteiktajiem iebildumiem un tiek pieņemts galīgais lēmums. Šajās divās kārtās ir iesaistītas dažādas institūcijas, kaut arī to sastāvs pārklājas.

Ierosināto pārdali veic pavalsts pārdales komiteja, kurā ietilpst:

Otrā pārdales kārta sākas pēc tā, kad ir publiskots ierosinātais pārdales plāns. Tiek apsvērti iebildumi, un paplašinātā vēlēšanu komisija pieņem galīgo lēmumu. Šajā institūcijā ietilpst pavalsts vai teritorijas vēlēšanu komisija un klāt vēl divi trīslocekļu Austrālijas Vēlēšanu Komisijas biedri, kas neietilpst Pārdales Komisijā, tie ir komisijas priekšsēdētājs un, t.s., ārpustiesas nozīmēta persona.

Austrālijas galvenās politiskās partijas ir vienisprātis, ka pārdales komiteju un paplašināto vēlēšanu komisiju sastāvs ir pieņemams un ļauj tām darboties neatkarīgi un politiski neitrāli.

Sabiedrības iesaistes nosacījumi

Sabiedrības iesaistei pārdales procesā ir izstrādāti plaši nosacījumi. Pārdales komitejām pēc likuma pašā pārdales sākumā ir jāuzklausa sabiedrības ierosinājumi, un jebkuri saņemtie ierosinājumi tiek publiskoti un var būt par pamatu turpmākiem sabiedrības komentāriem. Ir noteikts, ka jāizskata visi ierosinājumi un ieteikumi.

Pēc tā, kad pārdales plāns ir publiskots, var tikt iesniegti iebildumi. Paplašinātai vēlēšanu komisijai ir jāveic sabiedrības aptauja par iebildumiem pret izvirzīto plānu, ja vien iebildumi neskar jautājumus, kas jau ir zināmā mērā cilāti agrākos ieteikumos un komentāros, un nav īgni vai vieglprātīgi. Iebildumus sabiedriskās aptaujas laikā var iesniegt personas un organizācijas, to skaitā, arī personas un organizācijas, iesniedza savus ieteikumus un komentārus iepriekš.

Paplašinātā vēlēšanu komisija var arī uzaicināt citus lieciniekus. Paplašināto vēlēšanu komisiju neierobežo juridiskie pierādījumu noteikumi, un pamatā tai ir būtiska iespēja pašai noteikt, kā ir jāveic sabiedrības aptauja. Aptaujas parasti tiek veiktas pavalsts galvaspilsētā, bet agrāk paplašinātā vēlēšanu komisija dažkārt nolēma veikt aptaujas provinciālās pilsētās, īpaši tur, kur šāda pieeja deva iespēju uzklausīt viedokļus par pretrunīgāk novilktām robežām. Izdarot aptauju, kā tas ir noteikts, paplašinātā vēlēšanu komisijai jāturpina pārdale. Paplašinātai vēlēšanu komisijai ir jānolemj, vai, pēc tās domām, ierosinātā pārdale ir "ļoti atšķirīga" no tās, ko agrāk ierosināja pārdales komiteja, un ja tā, tad jāpublicē attiecīgs ziņojums.

Ja ierosinātais plāns netiek uzskatīts par ļoti atšķirīgu no pārdales komitejas plāna, tad nav iemeslu turpmākiem iebildumiem, un ierosinātais plāns tiek praktiski atspoguļots galīgajā lēmumā, ko pieņem paplašinātā vēlēšanu komisija. Ja ierosinātais plāns tomēr tiek novērtēts kā būtiski atšķirīgs, no organizācijām vai cilvēkiem, kas ir iepriekš iesnieguši ierosinājumus, komentārus un iebildumus, tiek uzklausīti turpmāki iebildumu, kā arī ir jāveic virkni turpmāku sabiedrības aptauju.

Šo izmaiņu mērķis ir padarīt pārdales procesu pēc iespējas atvērtāku un pārskatāmāku par iepriekšējo. Pārdales komitejas un vēlēšanu komisijas pamatojuma paziņojumos sniedz savu ierosinājumu izskaidrojumus, dažās detaļās aprakstot saņemtos ieteikumus, komentārus un iebildumus. Tā rezultātā, tie, kas ir izteikuši ierosinājumus, komentārus un iebildumus, tiek skaidrībā par to, kāpēc viņu nostāja netika pieņemta. Aptauju dalībniekiem parasti tiek dotas iespējas iesniegumos plaši izteikt savus iebildumus, lai paplašinātā vēlēšanu komisija iegūtu no tā pēc iespējas vairāk un lai aptauju dalībnieki būtu gandarīti, ka tiek atbilstoši uzklausīti.

Tādējādi argumenti, kas attiecas uz atsevišķas pārdales būtību, tiek apspriesti pārdales procesa ietvaros, nevis veidojot pamatu nepārtrauktiem jautājumiem par vienas vai otras pārdales leģitimitāti.

Ir arī zīmīgi, ka, neskatoties uz plašiem sabiedrības iesaistes nosacījumiem, pārdali iespējams veikt salīdzinoši ātri.

Robežu noteikšanas vadošie kritēriji

Kritēriji, kas nosaka, kā pārdales komitejām un paplašinātajām vēlēšanu komisijām ir jānovelk robežas, ir pilnībā izklāstīti 1918.gada Sadraudzības Vēlēšanu Aktā un ir sekojoši:

a) Pavalstij vai teritorijai jābūt sadalītai vēlēšanu apgabalos, atbilstoši Pārstāvju Palātas nesenāk pieņemtajiem pārstāvniecības noteikumiem.

b) Kvota tiek noteikta, komentāru iesniegšanas perioda beigās sadalot pavalsts vai teritorijas vispārīgo vēlēšanu reģistru, atbilstoši Pārstāvju Palātas pārstāvniecības noteikumiem. Vēlēšanu apgabalu sadalījums, kas reģistrā atšķiras vairāk nekā par desmit procentiem, nevar tikt ierosināts.

c) Sekojot noteikumiem a) un b), Pārdales Komitejai vai paplašinātai vēlēšanu komisijai pēc iespējas ir jācenšas nodrošināt, lai apgabalu robežas būtu tādas, ka katrā apgabalā iedalīts vēlētāju skaits pēc trīsarpus gadiem, kopš ir veikta pārdale, nebūtu mazāks par 98 procentiem un lielāks par 102 procentiem no vidējā apgabala reģistra šajā laikā.

d) Sekojot noteikumiem a), b) un c), attiecībā uz katru apgabalu ir atbilstoši jāapsver:

i) ierosinātā apgabala robežās esošās interešu kopienas, ieskaitot ekonomiskās, sociālās un reģionālās intereses;

ii) komunikācijas un ceļošanas līdzekļi ierosinātajā apgabalā;

iii) ierosinātā apgabala fizikālās īpatnības;

iv) esošo apgabalu robežas.

Šie kritēriji ir daudzkārt uzskaitīti un ir lielā mērā objektīvi. Salīdzinošā galveno kritēriju nozīme ir skaidri noteikta likumdošanā, un šai lietā pārdali veicošajām instancēm nav būtiska rīcības brīvība.

Ir jāatzīmē, ka šīm institūcijām nav prasīts rēķināties ar pārdales radītām objektivitātes problēmām un faktiski tas arī netiek darīts.

Automātiskā pārdales veikšana.

Ar pašreizējiem nosacījumiem lēmums, ko pieņem paplašinātā vēlēšanu komisija, ir galīgs un tam nevar būt uzlikts politisks veto. Izņemot ļoti ierobežotus konstitucionālos gadījumus, tas nav arī pārskatāms tiesas ceļā.

Noslēdzošie komentāri

Pašreizējā kārtība liels uzsvars tiek drīzāk likts uz procesa likumību, nevis uz īpašiem iznākumiem. Pamatā tiek uzskatīts, ka, ja mehānismi, kas noved līdz īpašai pārdalei, ir pieņemami, tad pārdali pašu par sevi var arī pieņemt tie vēlēšanu procesa dalībnieki, kas redz, ka līdz ar to tiek zaudētas priekšrocības. Pēdējo desmit gadu vēsture rāda, ka šis viedoklis tika atbalstīts.

Federālā pārdale lielā mērā ir pārtraukusi debates par objektivitāti. Austrālijas pieeja var būt pretstatīta ASV pieņemtajai pieejai. ASV apolitiska "sabiedrības kalpa" jēdziens nevienmēr tiek aplūkots ar uzticību, un pārdales parasti tiek veiktas uz atklāti ieinteresētas bāzes. Pārdaļu likumība ASV tādēļ tiek analizēta, atsaucoties uz postulētajiem iznākumiem vairāk nekā uz procesu.

Turklāt, likumīgie pārdales veikšanas nosacījumi ir precīzi izstrādāti un detalizēti un paredz visai šauru brīvās rīcības loku. Kāds to varētu uzskatīt par trūkumu, taču pretējs arguments varētu būt, proti, tas, ka pašreizējie nosacījumi atspoguļo politisko un sabiedrības vienošanos, kas nogurdinošu apsvērumu rezultātā tika sasniegta četrdesmit gadus atpakaļ. Īpašie iznākumi drīzāk var tikt uzskatīti par noturīgu principu izmantošanas, nevis labi izstrādātu dotā brīža apsvērumu rezultāts. Var apgalvot, ka šie faktori ir palielinājuši sabiedrības atbalstu pārdales procesam.