Robežu delimitācija (1. daļa)

Robežu delimitācija ir termins, kas parasti apzīmē vēlēšanu apgabalu robežu noteikšanas procesu, bet tas var arī apzīmēt iecirkņu noteikšanu, t.i., vēlēšanu apgabalu vai iecirkņu noteikšanu vēlētāju pierakstīšanas nolūkos.

Tādēļ, ka šī projekta fokuss ir vēlēšanu administrācija, robežu noteikšanas nodaļa vēlēšanu administrācijas un izdevumu projektā (Administration and Cost of Elections – ACE Project) ietvers tikai jaut?jumus par apgabalu robežu noteikšanu.

 

Pārskats

Periodiskā elektorālo robežu delimitācija ir nepieciešama tādās sistēmās, kas izmanto vienmandātu apgabalus vai vienmērīgi mazus daudzmandātu apgabalus. Ja nenotiek periodiskas vēlēšanu apgabalu robežu izmaiņas, veidojas iedzīvotāju skaita nevienmērības starp apgabaliem.

Apgabalu robežu pārmaiņām var būt nopietnas sekas ne tikai attiecībā uz deputātiem, kas pārstāv apgabalus, bet arī atsevišķiem vēlētājiem un to kopienām. Galu galā apgabalu robežu noteikšana ietekmē vēlēšanu rezultātus un iespaido parlamentā pārstāvēto partiju spēku samēru – bet delimitācijas procesa nozīme reti kad tiek apzināta ārpus politiskajām aprindām.

Dažās valstīs pastāv atšķirīgas apgabalu delimitācijas metodes. Vienās valstīs metodes izvēle notiek vēsturisko tradīciju iespaidā. Citās robežu noteikšanas metodes ir pārmantotas no koloniālās varas vai iespaidīgās kaimiņvalsts. Vēl citās valstīs metodes nosaka apzināti apstākļi, kā zemes platība, dabas specifika vai finansiālie resursi. Lemjot par delimitācijas metodes izvēli, pēdējā laikā valstis ņem vērā politiskās un sociālās reālijas. Iespējamā izvēle katrā ziņā ir plaša. Delimitācijas metodes, kas labi strādā kādā vienā valstī ne vienmēr ir piemērotas citai. Visu iespēju apzināšana ir vislabākā pieeja delimitācijas procesa noteikšanai vai reformai.

Vēlēšanu sistēmas, kurās notiek vēlēšanu apgabalu delimitācija.

Vēlēšanu apgabalu delimitāciju visbiežāk saista ar mažoritārajām sistēmām. Parasti tās izmanto vienmandātu apgabalus un tos ir periodiski jāpārzīmē, lai tie atspoguļotu iedzīvotāju skaita maiņas.

Bet mažoritārās sistēmas nav vienīgās vēlēšanu sistēmas, kurās ir nepieciešama periodiska vēlēšanu apgabalu delimitācija. Proporcionālajā sistēmā, ko raksturo ‘pārceļojošās balsis’ (PBS), arī laiku pa laikam ir nepieciešama vēlēšanu apgabalu delimitācija, jo PBS ietvaros ir vajadzīgi vienmērīgi maza mēroga apgabali. Vēl arī ‘jauktajā’ vai JLP sistēmā ir nepieciešama apgabalu delimitācija, jo šajā sistēmā proporcionālo sarakstu pārstāvniecība tiek kombinēta ar vienmandātu apgabalu elementu.

Delimitācijas procesa svarīgums ir atkarīgs no vēlēšanu sistēmas. Tādēļ, ka mažoritārās sistēmās rezultāti var būt (un bieži vien ir) neproporcionāli – partijām izsniegto mandātu skaits un balsojuma rezultāti nesakrīt – delimitācijas process ir ļoti svarīgs mažoritārās iekārtās. PP un JLP sistēmās delimitācijas process ir mazāk nozīmīgs.

Vēlēšanu apgabalu delimitācijas struktūra un noteikumi

Valstīs, kur notiek apgabalu delimitācija, ir jābūt izstrādātai delimitācijas procesa formālai struktūrai un noteikumiem. Tāpēc, ka atšķirīgs apgabalu iedalījums var izraisīt dažādus vēlēšanu rezultātus – pat, ja vēlētāju tendences ir nemainīgas, delimitācijas procesa struktūra ir ļoti svarīga. Vēlēšanu likumam, kas nosaka šo formālo struktūru un delimitācijas noteikumus būtu jāietver sekojoši jautājumi:

  • Kas iezīmēs vēlēšanu apgabalu robežas? Kam būs galīgā atbildība vēlēšanu apgabalu galīgo variantu pieņemšanā?
  • Vai personām, kas nosaka apgabalu robežas, būtu jābūt neatkarīgām no parlamenta?
  • Vai viņiem vajadzētu būt politiski neitrāliem?
  • Vai parlamentam vajadzētu būt kādai formālai lomai delimitācijas procesā?
  • Vai ir nepieciešams kāds mehānisms, kas ļautu tautai izteikties par procesu?
  • Vai ir nepieciešami delimitācijas kritēriji, kam būtu jāseko robežu zīmētājiem? Ja jā – kādi kritēriji?
  • Cik bieži būtu jāpārzīmē apgabalu robežas, un cik ilgs laiks būtu nepieciešams šim procesam?

Delimitācijas prakse dažādās valstīs ir ļoti atšķirīga . ASV, piem., likumdevēji parasti ir atbildīgi par vēlēšanu apgabalu robežu noteikšanu. Partiju politika un ievēlēto likumdevēju vietu aizsargāšana spēlē lielu lomu delimitācijas procesā. Bet daudzās Britu sadraudzības valstīs politiķi ir norobežoti no delimitācijas procesa. Procesu vada neatkarīgas komisijas, kuru darbību nosaka neitrāli delimitācijas kritēriji. Šīs atšķirības var izskaidrot dažādas sociālas, politiskas, un kultūras normas.

Vēlēšanu apgabalu delimitācijas norise

Kaut gan noteikumi dažādās valstīs ir atšķirīgi, delimitācijas norise visur ir līdzīga. Delimitācija prasa:

  • vietu piešķiršanu valsts iedalījumiem, piem. štatiem vai provincēm;
  • izveidot datu bāzi ar kartēm un iedzīvotāju skaita datiem;
  • visu ģeogrāfisko iedalījumu noteikšanu;
  • izveidot kopsavilkumu un izvērtēt delimitācijas plānu.

Šis process var būt darbietilpīgs un dārgs, un tas viss var prasīt daudz laika.

Noslēgums

Robežu noteikšanas nodaļas vēlēšanu administrācijas un izdevumu (ACE) projekts apskata tās vēlēšanu sistēmas, kurās ietilpst periodiska vēlēšanu apgabalu delimitācija un delimitācijas paveidu priekšrocības un trūkumus (skat. Vēlēšanu apgabalu delimitācija). Tiek apspriesta formālā struktūra un noteikumi valstīs, kas izmanto delimitāciju vai robežu pārzīmēšanu (skat. Vēlēšanu apgabalu delimitācijas struktūra un noteikumi ).

Cerams, ka šī diskusija palīdzēs valstīm pieņemt pārdomātus lēmumus, vai delimitācija ir vajadzīga un ja tā, tad kādas metodes būtu izdevīgākas.

 

Galvenie principi

Tādēļ, ka delimitācijas vai apgabalu pārzīmēšanas prakse katrā valstī ir atšķirīga, ir maz vispārīgo principu, pēc kuriem varētu vadīties. Valstīm ir atšķirīgas nostājas par pamatprincipiem, piem., cik lielā mērā neitrālam vai neatkarīgam no likumdevēju un politiķu ietekmes procesam vajadzētu būt, bet ir trīs vispārpieņemti pamatprincipi:

  • Pārstāvnieciskums
  • Vēlētāju balss spēka vienlīdzība
  • Savstarpīgums (reciprocity)

 

Pārstāvnieciskums

Vēlēšanu apgabalu robežām jābūt tādām, lai vēlētājiem būtu iespēja izvēlēties kandidātus, kas, viņuprāt, patiesi viņus varētu pārstāvēt. Tas nozīmē, ka apgabalu robežām būtu jāsakrīt iespējas ar interešu kopienu robežām. Interešu kopienas var definēt dažādos veidos. Tie var būt administratīvi iedalījumi, etniski vai rasu rajoni, vai dabiskas teritorijas ar dabiskām robežām (piem., salas). Ja apgabali nesakrīt ar interešu kopienām neatkarīgi no tā, kā tos definē, kādam kandidātam varētu būt grūti pārstāvēt pilnīgi visu kāda apgabala elektorātu.

Tomēr, vienalga kādas raksturīpašības vai politiski uzskati nepiemīt tautas pārstāvim, ja pārstāvis kā likumdevējs ir darbojies, lai veiktu pakalpojumus saviem vēlētājiem un lai pasargātu savus vēlētājus, tad vēlētāji varētu viņu apbalvot ar atkalievēlēšanu ja vēlētāji uztver, ka ar to pietiek, lai būtu labi pārstāvēti.

Vēlētāju balss spēka vienlīdzība

Apgabalu robežas ir jāzīmē tā, lai apgabali būtu relatīvi vienmērīgi iedzīvotāju skaita ziņā. Vienmērīgi apdzīvoti apgabali padara balsis līdzvērtīgas pārstāvju ievēlēšanā. Piemēram, ja kādu pārstāvi ievēl no apgabala ar divreiz lielāku vēlētāju skaitu nekā citā apgabalā, lielākā apgabala iedzīvotāju balsis būs tikai uz pusi spēcīgākas par otrā apgabala vēlētāju balsīm. Apgabali ar nesamērīgu iedzīvotāju skaitu – stāvokli, ko sauc par ‘malapportionment’ vai nevienmērīgo iedali – pārkāpj vienu no demokrātijas pamatprincipiem: katram vēlētājam ir jābūt citiem vēlētājiem līdzvērtīgai balsij.

Savstarpīgums

Vēlēšanu apgabalu delimitācijas procedūrai ir jābūt skaidri noteiktai likumdošanā, lai procesu regulējošie noteikumi būtu nemainīgi neatkarīgi no tā, kurš iezīmē apgabalu robežas. Ja process ir bezpartejisks, visām politiskām partijām ir jāatturas no mēģinājumiem ietekmēt iznākumu. Ja politiskiem apsvērumiem ir kāda loma delimitācijas procesā, tad procesam ir jābūt pieejamam ikkatrai partijai. Ja apgabalu robežu noteikšana ir uzdota parlamentam, tad jebkurai partijai ar vairākumu parlamentā būs iespēja kontrolēt procesu. Noteikumiem ir jābūt skaidriem un pieņemamiem visām galvenajām politiskām partijām un delimitācijas procesa dalībniekiem.

 

Administratīvie apsvērumi

Vēlēšanu apgabalu delimitācija var būt sarežģīts, dārgs un laikietilpīgs process. Ja nepastāv nepieciešamā likumu bāze, daudzi lēmumi ir jāpieņem pirms delimitācijas process vispār var sākties, piemēram:

  • cik apgabali ir jāiezīmē;
  • kādus apgabalus būtu jāiezīmē – vienmandātu vai daudzmandātu;
  • kas iezīmēs apgabalu robežas;
  • cik bieži apgabalu robežas būtu jāpārzīmē;
  • kādi kritēriji būtu jāņem vērā, nosakot apgabalu robežas.

Kad šie un tamlīdzīgi lēmumi tiek pieņemti, likumdošanā tie būtu jādetalizē, lai nodibinātu bāzi delimitācijai. Ar attiecīgo likumdošanas bāzi procesa administrācija būs vieglāka.

Pats robežu iezīmēšanas process var būt administratīvi sarežģīts. Ir jāsavāc, jāapstiprina un jāapkopo informācija no daudziem avotiem. Delimitācijas plāns ir jāizvērtē. Izvērtēšanai var būtu nepieciešams kaut kāds mehānisms tautas ieteikumu uzklausīšanai. Pēc delimitācijas gala varianta pieņemšanas, tas ir jāpielieto. Plāna pielietošana var prasīt savstarpēju koordināciju no vietējām un reģionālām pašvaldībām un vēlēšanu ierēdņu atrašanos vietējajos, reģionālajos un valsts līmeņos.

Vēlēšanu likumdošana apgabalu delimitācijai

Ja nepastāv likumu bāze delimitācijas procesa noteikšanai, ir nepieciešama likumdošana, kas nosaka apgabalu izveides struktūru un izveido delimitācijas procesam nepieciešamās institūcijas. Likumdošanai ir jāņem vērā šādi elementi:

  • Apgabalu skaits un to paveids. Cik apgabalu būtu jāizveido? Vai apgabaliem vajadzētu būt vienmandātu vai daudzmandātu, vai arī nepieciešama to kombinācija? Vai apgabalu robežām būtu jāsakrīt ar administratīvām robežām?
  • Robežu autoritāte. Kas zīmēs apgabalu robežas? Vai robežas būtu jāzīmē vienai valsts pārvaldei, vai atsevišķām pārvaldēm katrā reģionā, kur būs mandāti? Kādam vajadzētu būt pārvaldes sastāvam? Kam ir gala vārds plāna izvēlē un pieņemšanā?
  • Pieeja delimitācijas procesam. Kam būtu jādod pieeja procesam? Kādas ir sabiedrības izteikšanās iespējas? Vai politiskām partijai būtu jādod pieeja procesam?
  • Kritēriji apgabalu delimitācijai. Vai likumdošanā būtu jāiekļauj kritēriji robežu noteikšanai? Ja tā, kādiem vajadzētu būt šiem kritērijiem?
  • Darba grafiks apgabalu delimitācijai. Cik bieži būs nepieciešama periodiska delimitācija? Vai likumdošanā būtu nepieciešams grafiks ar skaidri noteiktu robežu pārzīmēšanas periodiem? Vai pašam procesam būtu jāiekļaujas noteiktā grafikā?

Jo sīkāk izstrādāts ir likums, jo mazāk jautājumu un rūpju būs par delimitācijas procedūru. Ja pastāv skaidri noteikta kārtība, delimitācijas administratori var pievērst uzmanību datu vākšanai, apgabalu robežu zīmēšanai un iedales gala varianta realizēšanai.

 

Delimitācijas procesa administrācija

Delimitācijas procesa administrācijas darbā ietilpst vēlēšanu robežu iezīmēšanas procesa pārraudzība un delimitācijas plāna realizēšana. Robežu iezīmēšanas posmā ietilpst sekojoši administratīvie elementi:

Kadru piesaiste:

ir jāpieņem darbā un jāapmāca tās personas, kas savāks un apkopos informāciju delimitācijas datu bāzei.

Datu vākšana un apstiprināšana:

Ir jāsavāc iedzīvotāju dati, kartes un (ja politiski dati tiek uzskatīti par nepieciešamiem) vēlēšanu rezultātu atskaites, jāapkopo šī informācija un jāpārbauda tās pareizība.

Datu vākšana ir jākoordinē vietējām un reģionālām pašvaldībām vai valsts iestādēm, atkarīgi no informācijas avotiem.

Datu bāzes izveide.

no savāktiem datiem ir jāizveido vienota datu bāze;

datu bāze, tehnoloģijas un apmācītus darbiniekus ir jāpiegādā tām personām vai organizācijām, kas iezīmēs apgabalu robežas;

Sabiedrības uzklausīšana

jāpublicē ieteiktā iedalījuma kartes, jāorganizē publiskas sanāksmes, jāiegrāmato sabiedrības izteikumi

Darbi saistīti ar delimitācijas plāna realizēšanu ir šādi:

Karšu un datu apkopojumu izdošana. Ir jāpublicē kartes un datu apkopojumi, kā arī skaidrojumi par delimitācijas pamatojumu.

Koordinācija ko veic valdības iestādes. Valsts, pašvaldību, un reģionālo pašvaldību iestādēm ir jākoordinē sekojoši darbi:

  • vēlētājus ir jāinformē par jaunajiem apgabaliem, kuros viņi ir piereģistrēti;
  • vēlētāju reģistrācijas saraksti ir jāpārtaisa, lai tie atspoguļotu jauno iedalījumu;
  • pēc vajadzības ir jāpārzīmē balsošanas rajoni un jāpārvieto vēlēšanu iecirkņi (ja, piemēram, jaunās apgabalu robežas pārdala vecās);
  • vietējās kartēs ir jāiezīmē jaunie apgabali.

Delimitācijas procesa administrācija var būt grūts darbs. Iespējams, ka kvalificētu darbinieku atrašana vai apmācīšana var būt apgrūtināta, it īpaši, ja process ir datorizēts. Var arī rasties šķēršļi precīzu jaunāko datu atrašanā, it sevišķi karšu iegādē. Un visbeidzot dažāda līmeņa valdības iestādēm var būt problēmas koordinējot datu vākšanas un piemērošanas procesu. Lai delimitācijas process notiktu laikus un būtu taisnīgs, ir nepieciešams pārvarēt šādus šķēršļus.

 

Izmaksu apsvērumi

Vēlēšanu apgabalu delimitācija ir dārgs process ar daudziem darba posmiem. Lielu informācijas daudzumu ir jāsavāc, jāapstiprina un jāapkopo vienotā datu bāzē. Bieži vien šim nolūkam ir nepieciešams pieņemt darbā un apmācīt prāvu skaitu darbinieku. Kad robežu zīmētāji ir uztaisījuši plānu, tas ir jāizvērtē un bieži vien jāpielabo. Un, kad beidzamais variants ir pieņemts, tas ir jāpiemēro. Šī implementācija arī prasa lielu skaitu karšu un atskaišu. Vēlētāju reģistri ir jāmaina, vēlētājus ir jāinformē par viņu jauno apgabalu piederību. Iespējams, ka vēlēšanu administratoriem būtu jāpārzīmē vēlēšanu apgabali un jāpārvieto iecirkņi. Kaut gan datorizācija var padarīt delimitācijas procesu efektīvāku, tā var arī sadārdzināt procesu.

Kadri

Pagaidu kadru izmantošana var ietaupīt naudas līdzekļus, jo delimitācijas process ir relatīvi īslaicīgs. Tāme pieaugs, ja ir nepieciešama darbinieku apmācīšana. Apmācīšana noteikti būs plašāka, ja process ir datorizēts.

Delimitācijas datu bāzes izveide

Delimitācijas datu bāzei ir nepieciešama liela informācijas daudzuma savākšana un apstiprināšana. Sājā daudzumā ietilps iedzīvotāju skaita dati – vai nu tautas skaitīšanas vai vēlētāju reģistra statistika – un detalizētas, pareizas kartes no katras delimitācijai pakļautās teritorijas. Ja datu bāzei ir jābūt arī politiskiem datiem, ir jāapkopo vēlēšanu rezultāti. Kaut gan datu bāzē iekļaujamā informācija var būt pieejama vienā noteiktā vietā, visdrīzāk tā būs izkaisīta pa dažādām vietējām vai reģionālām pārvaldēm. Lai apstiprinātu informācijas pareizību, būtu nepieciešami kontakti ar šo līmeņu ierēdņiem.

Delimitācijas datu bāzes izveides izmaksas būs atkarīgas no datu un karšu pieejamības un pareizības. Tāmes būs atkarīgas arī no delimitācija pakļautās teritorijas lieluma un no ģeogrāfiskā līmeņa, kādā notiek delimitācijas pamatu izveide, t.i., kādā lielumā ir pamatvienība, ko izmantos robežu zīmētāji. Pamatvienības var būt veseli pagasti vai grāfistes, ciemi vai mazpilsētas – taču tās var būt arī tik mazas, kā iecirkņi vai pat pilsētas kvartāli. Jo mazāka ir pamatu vienība, jo vairāk datu ir jāsavāc un jo dārgāk izmaksās delimitācijas process.

Politiskās informācijas iesaistīšana datu bāzē arī sadārdzinās datu bāzes izveides izmaksas. Ja vēlēšanu rezultāti nav vienkārši pieejami no centrālā avota un tos ir jāiegūst atsevišķi, datu savākšana būs dārgāka. Ja politiskie dati nav pieejami tajā pašā līmenī, kā iedzīvotāju dati, vēlēšanu un iedzīvotāju ģeogrāfiskās vienības būs jāsaskaņo, lai iegūtu salīdzināmas vienības. Arī šī saskaņošana sadārdzinās datu bāzes izveidi.

Vēlēšanu apgabalu robežu zīmēšana

Kaut gan robežu zīmēšanas posms delimitācijas darbā var būt laikietilpīgs un nogurdinošs, tas nav īpaši dārgs. Vienīgās vērā ņemamas izmaksas šajā posmā rada sabiedrības atsauksmju iepazīšana pēc delimitācijas pirmā varianta pieņemšanas.

Delimitācijas piemērošana

Kad ir pieņemts gala variants, ir jāizdod kartes un ziņojumi, kas būtu pieejami vietējo un reģionālo pašvaldību ierēdņiem. Šis darbs ir lētāks, ja process ir bijis datorizēts, jo tad kartes un ziņojumus var veidot ar datora palīdzību.

Plāna piemērošanai vēlēšanu darbiniekiem ir jāpārveido vēlētāju reģistri un jāinformē vēlētāji par jauno apgabala piederību. Ierēdņiem varbūt ir arī jāpārzīmē balsošanas rajoni un jāpārvieto iecirkņi. Datortehnoloģijas padara šo procesu lētāku.

Delimitācijas datorizācija

Kaut gan datorizācija var procesu vienkāršot un padarīt to precīzāku, tā var arī sadārdzināt delimitāciju. Pieejamās tehnoloģijas ir dažādas, bet, jo smalkāka tehnika, jo dārgāks var izrādīties iedales process. Programmatūras iegāde un datorizēta datu bāzes iegāde kopā ar darbinieku apmācību veidos lielākos izdevumus.

Paši datori nav īpaši dārgi – vienkārši Pentium PC var tikt izmantoti vairumā gadījumu. Līdzekļus var ietaupīt, ja datori ir jau pieejami.

Programmatūras cenas ļoti svārstās. Visdārgākā ir specifiskā GIS programma delimitācijai. Lētākie varianti ir komerciālās platformāta vai datu bāžu programmas, taču tie nav tik efektīvi.

Darbinieku apmācība darbam ar datoriem var būt dārga. Konsultanti var palīdzēt, iesakot tehniku un integrējot eksistējošo tehniku ar delimitācijas programmatūru, kā arī apmācot darbiniekus darbam ar datoriem, taču arī konsultantu piesaistīšana mēdz būt dārga.

Dārgākais datorizētās delimitācijas posms var būt datu bāzes izveide. Izmaksas ir atkarīgas no tā, vai informācija ir pieejama datoram lasāmā formātā. Ja tā nav, iedzīvotāju un politiskie dati ir jāievada, un šis darbs var prasīt lielus līdzekļus. GIS programmas digitalizācija kartēm ir īpaši dārga. Ja kartes ir pieejamas elektroniskā formātā (uz disketēm, lentēm vai CD-ROM), šie izdevumi var būt lētāki.

Kopsavilkums

Izmaksas delimitācijai ir ļoti dažādas. Jaunzēlande, piemēram, ik pa pieciem gadiem izdod delimitācijai relatīvi mazu summu – 1998. g. procesam tika atvēlēti 1,89 miljoni Jaunzēlandes dolāri. Nesenā delimitācija Anglijā izmaksāja 5 miljonus mārciņu. ASV milzu summas tiek tērētas ik pa desmit gadiem, bet ASV process ir ļoti decentralizēts, un katra štata izdevumi ir ļoti atšķirīgi. Daži štati izdeva vairāk par miljonu USD, lai iezīmētu apgabalu robežas ASV Kongresa vēlēšanām, kamēr citi štati izdeva tikai desmito daļu no šīs summas.

 

Sociālais un politiskais konteksts

Lēmumus par delimitācijas nepieciešamību un delimitācijas metodes būtu jāpieņem, ņemot vērā valstī esošās politiskās un sociālās normas.

 

Vai delimitācija ir nepieciešama

Vienmandātu apgabalu delimitācijai ir vairākas priekšrocības. Trīs visbiežāk minētās ir vienkāršība, stabilitāte un stipras saites starp ievēlētiem pārstāvjiem un viņu vēlētājiem. Atkarībā no sociālā un politiskā konteksta, katra no šīm priekšrocībām var būt svarīga.

Parasti vēlēšanas vienmandātu apgabalos vēlētājam ir viegli saprotamas, it īpaši gadījumos ar mažoritāriem noteikumiem. Vienkāršība var būt svarīga valstīs, kurās ir daudz analfabētu.

Vienmandātu apgabali veicina stabilitāti, nodrošinot stipras vienpartejiskas valdības. Tas ir tāpēc, ka, izmantojot vienmandātu apgabalus vairākumu, partija pēc vēlēšanām parasti iegūst neproporcionāli lielu pārstāvniecību. Tas var būt svarīgi tādās valstīs, kurās pastāv bailes par mazām ekstrēmistu partijām un nestabilām koalīcijām, vai tādās valstīs, kas ir piedzīvojušas šādas situācijas.

Vienmandātu apgabali dod vēlētājiem pārstāvniecību, kas ir cieši saistīta ar elektorātu. Vēlētājiem ir viens, vienkārši atpazīstams, apgabala pārstāvis, pie kā var vērsties ar vietējām vajadzībām. Tas var pozitīvi ietekmēt vēlētāju domas par politisko efektivitāti, un tādejādi palielināt vēlētāju aktivitāti. Sistēmas leģitimācijā politiskā efektivitāte un vēlēšanu aktivitāte ir svarīgi elementi, un tie var būt īpaši noteicoši jaundibinātā demokrātijā.

Taču vienmandātu apgabaliem ir viens nopietns trūkums. Neproporcionāli labā vairākuma partijas pārstāvniecība nozīmē neproporcionālus sliktus rezultātus pārējām partijām. Valstīm, kurās izmanto vienmandātu apgabalus, ir jābūt spējīgām pieņemt neproporcionālus rezultātus. Kaut gan ir iespējams veikt taisnīgu un bezpartejisku delimitāciju, nav iespējams garantēt proporcionālus rezultātus vienmandātu apgabalu sistēmā, izņemot gadījumu, ja pastāv otrs, partejisks balsojums (kā jaukto locekļu sistēmā).

Neproporcionāli rezultāti var būt grūti pieņemami valstī, kur daudzas partijas pārstāv atšķirīgas intereses. Rezultāti varētu būt nepieņemami, ja sabiedrībā pastāv lielas plaisas. Piemēram, ja valstī ir relatīvi liela, politiski vienota etniska, rasu, vai reliģiskā minoritāte, kas regulāri neiegūst tādu pārstāvniecību, kas tai liktos taisnīga, vēlēšanu sekas ar vienmandātu apgabalu sistēmu var izraisīt konfliktus, pat vardarbību un nestabilitāti.

Vai delimitācijas procesu var reformēt?

Kad ir pieņemts lēmums izmantot delimitāciju, ir jānosaka delimitācijas procedūra. Tradicionāli likumdevēji paši ir bijuši atbildīgi par savu apgabalu delimitāciju, un ļaunprātība delimitācijā (kā ķēmīgi izveidoti apgabali vienas partijas izredžu palielināšanai un nesamērīgi apgabalu iedzīvotāju skaita) bija ierasta lieta. Šī ļaunprātība rosināja vairākas valstis veikt reformas, kas izslēdza politiku no delimitācijas procesa. Šajās valstīs neatkarīgas, bezpartejiskas komisijas zīmē vēlēšanu apgabalu robežas, vadoties pēc neitrāliem kritērijiem. Tautu mudina piedalīties publiskā debašu procesā, bet parlamentam ir ierobežota loma, vai arī tam delimitācijas procesā vispār nav nekādas lomas.

Šīs reformas veica vairākas Britu sadraudzības valstis, un to rezultāti šķiet esam sekmīgi. Delimitāciju reti kad uztver kā partejisku, pat tad, ja vēlēšanās tā dod labus rezultātus kādai partijai. Kaut gan šīs reformas ir izrādījušās veiksmīgas, daudzviet tās vēl nav veiktas. Piemēram, paši likumdevēji vēl arvien iezīmē robežas vairumā ASV štatu.

Amerikas politiskā sistēmā un tās institūcijas balstās uz Medisona domu par savstarpēji konkurējošām frakcijām vai interesēm. Plurālisms vēl arvien zeļ. Pateicoties decentralizētai likumdošanas sistēmai un vājām politiskām partijām, likumdevēju institūcijās parasti dominē īpašas šauro interešu grupas. Amerikāņi ir tendēti uz cinismu, pieņemdami, ka politikā pašinterese ir nenovēršama. Delimitācijas reformas diez vai tiks īstenotas tuvākā nākotnē, jo daudziem amerikāņiem liekas, ka ir tikpat neiespējami atdalīt politiku no delimitācijas procesiem, kā atdalīt politiku no likumdošanas.

Tikai mazāk plurālistiskas un politiski ideoliģiskākas valstis, kas ir jūtīgākas pret tautas domu, pieņem atziņu, ka delimitācijas procesu var atdalīt no politikas. Pie tam stipras partiju organizācijas un centralizēta likumdošana ir vajadzīgi nosacījumi, lai ierobežotu deputātu ietekmi uz delimitācijas procesu. Britu sadraudzības valstīs šie priekšnosacījumi pārsvarā pastāv, bet visās valstīs nav vajadzīgie apstākļi.

Secinājumi

Neatkarīgas komisijas un neitrāli delimitācijas kritēriji var tikai ierobežot delimitācijas procesa pieejamību partejiskām interesēm – reformas neproporcionālus rezultātus vienmandātu apgabalu sistēmās neietekmē. Ja politisku taisnīgumu definē pēc rezultātiem un nevis specifiski pēc procesa, ja taisnīgumu uztver kā proporcionālu iznākumu partijām un/vai minoritāšu grupām, tad vienmandātu sistēmas visbiežāk nevarētu uzskatīt par taisnīgām, neskatoties uz to, kas ir atbildīgs par delimitāciju. Valstīs, kurās proporcionalitāte tiek vērtēta visaugstāk, kur ir nopietnas plaisas starp sabiedrības grupām – proporcionālas sistēmas varētu būt piemērotākas ar vai bez vienmandātu apgabalu elementu. Bet, ja prioritāte ir stabilitāte – stipras vienpartejiskas valdības izveide, vienmandātu apgabalu delimitācija ir laba sistēmas izvēle.

 

Vēsturiskais pārskats

Vēlēšanu apgabalu delimitācija ir samērā jauna parādība, kas sakņojas deviņpadsmitajā gadsimtā, kad daudzviet Eiropā ieviesa vienmandātu vēlēšanu apgabalus. Toreiz uzskatīja, ka vienmandātu apgabali indivīdiem dod labāku pārstāvniecību – apmērām vienmērīgi iedzīvotāju skaita ziņā ar apgabalu iedalījumu tiktu pārstāvēts indivīds, nevis kopienas. Periodiska delimitācija bija nepieciešama, lai uzturētu iedzīvotāju skaita vienmērību.

Virzība uz vienmandātu apgabaliem

Astoņpadsmitā gadsimtā pārstāvniecība balstījās uz kopienām, nevis uz iedzīvotāju vai vēlētāju skaitu. Iedzīvotāju daudzums pārstāvētās kopienās, protams, ļoti svārstījās. Anglijā, piemēram, katrai grāfistei, pašvaldībai (borough) un universitātei bija divi pārstāvji parlamenta apakšpalātā (House of Commons), neatkarīgi no pārstāvētās vienības apdzīvotības. Šī parlamenta sastāvs un arī parlamenti visā Eiropā atspoguļoja uzskatu, ka pārstāvniecībai ir jābūt kopienām vai īpašām sabiedrības kategorijām, piem., baznīcai un aristokrātijai, nevis indivīdiem vai individuāliem vēlētājiem.

18. gs. otrā pusē, pilsoņi sāka pieprasīt lielākas vēlētāju tiesības un proporcionālāku pārstāvniecību parlamentā. Vienmandātu apgabalu ieviešanu uztvēra kā virzību uz lielāku demokrātiju. Sabiedriskā doma nosvērās uz to, ka vienmandātu apgabali ne tikai garantētu līdztiesīgāku pārstāvniecību pilsoņiem, bet arī dotu pārstāvnieciskāku parlamentu. Iedzīvotāju vienmērīgumu varētu panākt ar pārstāvju skaitu atšķirību starp teritorijām. Administratīvi iedalījumi, piem. štati, provinces vai grāfistes, dotu arī kopienu pārstāvniecību. Apgabali ar relatīvi vienmērīgu apdzīvotību palielinātu pārstāvniecību pilsētniekiem, strādniekiem un citām tradicionāli mazāk pārstāvētām grupām.

Astoņpadsmitajā gadsimtā vienmandātu apgabalus vispirms pieņēma tās Britu kolonijas, kuras vēlāk kļuva par Amerikas Savienotām Valstīm. Deviņpadsmitā gadsimtā tām sekoja daudzas Eiropas valstis. Dānija pieņēma vienmandātu apgabalu sistēmu parlamenta apakšpalāta vēlēšanām 1849. g. Nesen apvienotā Itālija pieņēma vienmandātu apgabalus nacionālām parlamenta vēlēšanām 1861. g. Ziemeļvācijas Konfederācija tos pieņēma 1861 g., bet Vācijas Impērija 1871. g. Lielbritānija pārgāja uz vienmandātu apgabalu sistēmu 1885. g., un Nīderlande 1887. g. Norvēģija ir viena no pēdējām Eiropas valstīm, kas pārgāja uz vienmandātu apgabalu sistēmu – tas tika izdarīts 1905. g., iegūstot pilnīgu neatkarību.

Pārējās Eiropas valstīs turpināja darboties sistēmas, kurās tika pārstāvētas kopienas un nevis ar delimitāciju iedalīti apgabali. Tās bija pārsvarā mazāk progresīvas valstis, kā, piemērām, Portugāle un Balkānu zemes. No modernajām Eiropas valstīm tikai Šveice un Beļģija izmantoja daudzmandātu apgabalus visu 19-o gs. Beļģijas deviņas vēsturiskās provinces tika izmantotas kā daudzmandātu apgabali, bet līdztiesīgās pārstāvniecības princips tika atzīts, mandātu skaitu attiecinot uz provinces iedzīvotāju daudzumu. Kad Beļģija pārgāja uz proporcionālo sistēmu 1899. g., sistēmā saglabāja daudzmandātu apgabalus senās provinču robežās.

Šveice līdz 1848. g. katram kantonam bija viens pārstāvis federālajā asamblejā. 1848. g. konstitūcija noteica pārstāvniecību uz iedzīvotāju skaitu pamata, un tāpēc 1850. g. tika izveidoti četrdesmit deviņi vēlēšanu apgabali. Toties šo apgabalu robežas septiņdesmit gadus netika mainītas. 1919. g. Šveicē pieņēma proporcionālās pārstāvniecības sistēmu. Kopš 1919. g. Šveicē ievēl pārstāvjus no daudzmandātu apgabaliem, kuru robežas sakrīt ar kantonu robežām.

Proporcionālās pārstāvniecības aizsākumi

Virzība uz vienmandātu apgabaliem apsīka, kad 19. gs. beigās sākās virzība uz proporcionālo pārstāvību (PP). Starp 1899. g., kad Beļģija pieņēma PP sistēmu, un 1921. g., kad to darīja Norvēģija, vairums Eiropas valstu ieviesa kādu PP sistēmas paveidu.

Tādēļ, ka PP izmanto daudzmandātu apgabalus, valstīs ar PP sistēmām periodiskas vēlēšanu apgabalu robežu maiņas nav vajadzīgas. Tā vietā var izmantot administratīvos iedalījumus, kā, piemēram, štatus, provinces vai grāfistes. Iedzīvotāju skaita vienmērību var garantēt pārstāvju skaita maiņa pa apgabaliem, nevis apgabalu robežu izmaiņas. Mūsdienu Eiropā norma ir daudzmandātu apgabali, kas sakrīt ar administratīviem iedalījumiem un neprasa periodisku delimitāciju.

Kopsavilkums

Kaut gan mūsdienu Eiropā pārsvarā pastāv sistēmas, kurās apgabalu periodiska delimitācija nav nepieciešama, ir tomēr vērā ņemami izņēmumi. Apvienotā Karalistē vienmandātu apgabali ir pastāvējuši kopš 1885. g., bet Francijā vienmandātu apgabali tiek izmantoti kopš 1958. g., ja neņem vērā īslaicīgu atgriešanos pie proporcionālās pārstāvniecības 1985. un 1986. g. Īrijā un Maltā, kur izmanto PP sistēmas ar pārceļojošo balsi (PBS), notiek periodiska apgabalu delimitācija.

Citās Eiropas valstīs, kā, piemēram, Vācijā un dažās atjaunotās Austrumeiropas demokrātijās, kā arī valstīs, kas tika iekļautas Padomju Savienībā, pastāv jauktas sistēmas ar vienmandātu apgabalu komponentu. Arī daudzas citas valstis pasaulē izmanto vienmandātu apgabalus ar vai bez PP komponenta neproporcionalitātes izlīdzināšanai. Ir skaidrs, ka vienmandātu apgabalu delimitācijas prakse nav zaudējusi savu pievilcību un turpina darboties daudzviet.

 

Vēlēšanu sistēmas ar vēlēšanu apgabalu delimitāciju

Tradicionāli vēlēšanu sistēmas dalās trīs plašās kategorijās: pārsvara sistēmās, mažoritārās sistēmās un proporcionālās pārstāvniecības sistēmās. Svarīgākā atšķirība starp šīm sistēmām ir veids, kādā tiek izdalīti mandāti:

  • kandidātam ar vislielāko balso skaitu;
  • kandidātam ar balsu vairākumu;
  • proporcionāli, balstoties uz partijām vai kandidātiem nodotām balsīm

Nesena šīm trim kategorijām tika pievienota jauktā (JLP) sistēma, kas kombinē PP un mažoritāro sistēmu elementus.

Apgabalu delimitācija: pārsvara un mažoritārās sistēmas

Vēlēšanu apgabalu delimitācija visvairāk saistās ar mažoritārām sistēmām, kas balstās uz vienmandātu apgabaliem. Periodiska delimitācija ir nepieciešama, lai atspoguļotu iedzīvotāju skaita izmaiņas. Mažoritārās sistēmās partiju vietu skaits ir atkarīgs ne tikai no saņemto balsu proporcijas, bet arī no ģeogrāfiskās vietas, kur balsis ir nodotas. Mažoritārās sistēmās, mazu partiju atbalstītāji, kuri nav ģeogrāfiski koncentrēti, parasti saņem mazāk balsu nekā tas tiek norādīts kopējā balsu skaitā. Proporcionālo sistēmu daudzmandātu apgabali var koriģēt šo problēmu, jo apgabali ar lielāku mērogu dod proporcionālākus rezultātus.

Apgabalu delimitācija: proporcionālā pārstāvniecība

Ir divi galvenie paveidi PP sistēmām: partiju sarakstu un pārceļojošu balsu sistēmas. (Jaukta sistēma arī dod proporcionālus rezultātus, bet jaukto sistēmu apspriedīsim ‘jauktās sistēmas’ apakšnodaļā.) Partiju sarakstu sistēma ir visizplatītākais no šiem paveidiem. Partiju sarakstu sistēmā reti kad ir nepieciešama delimitācija. Ja tiek izmantoti vēlēšanu apgabali, tie ir relatīvi lieli daudzmandātu apgabali ar robežām, kas sakrīt ar administratīviem iedalījumiem. Lai atspoguļotu iedzīvotāju skaita maiņas, tiek mainīts apgabalu mandātu skaits, bet apgabalu robežas paliek nemainīgas.

Pārceļojošā balss sistēma (PBS), ko izmanto Maltā un Īrijā, ir proporcionālās pārstāvniecības sistēmas paveids. Tāpēc, ka balsojums balstās uz kandidātiem, nevis partijām, šīs valstis izmanto mazus daudzmandātu apgabalus tikai ar trim vai pieciem mandātiem katrā. Tāpēc šajās valstīs ir jānotiek delimitācijai ar apgabalu robežu grozījumiem.

Apgabalu delimitācija: jauktās vēlēšanu sistēmas

Jaukto sistēmu popularitāte aizvien pieaug. Tās izmanto gan partiju sarakstus PP sistēmas formā, gan vienmandātu apgabalus ar mažoritāriem noteikumiem. Vācijas vēlēšanu sistēma ir prototips jauktajai sistēmai (JLP).

Tādēļ, ka jauktās sistēmas izmanto vienmandātu apgabalus, apgabalu delimitācijai ir jānotiek periodiski, lai ņemtu vērā iedzīvotāju skaita maiņu vēlēšanu apgabalos. Delimitācijas procesa svarīgums un apgabalu konfigurāciju iespaids uz vēlēšanu rezultātiem ir atkarīgi no tā, vai partiju sarakstu mandāti tiek izmantoti, lai koriģētu nesaskaņas starp vienmandātu apgabalos nodotām balsīm un izsniegto mandātu skaitu. Valstīs ar vācu sistēmu partiju sarakstu mandāti kompensē vienmandātu apgabalu mandātu radīto neproporcionalitāti.

Krievijas sistēmā partiju sarakstu mandāti netiek izmantoti šādā veidā – tā vietā partiju sarakstu mandātus vienkārši pieskaita vienmandātu apgabalos gūtajiem mandātiem. Tādēļ balsu un mandātu samērs var nebūt proporcionāls. Tādā sistēmā, kāda pastāv Krievijā (dažkārt saukta par paralēlo sistēmu), delimitācijas process ir svarīgāks, jo tas var vairāk ietekmēt parlamenta partejisko sastāvu.

 

Pārsvara vēlēšanu sistēmas

Pārsvara sistēma ir visvecākā un visbiežāk izmantotā sistēma. To izmanto ASV un Indijā – pasaules lielākās liberālās demokrātijās – kā arī Apvienotā Karalistē un daudzās bijušās britu kolonijās. Šo valstu vairākums arī izmanto vienmandātu apgabalus, un to robežas ir bieži jāpārzīmē, lai atspoguļotu izmaiņas apgabalu iedzīvotāju skaitā.

Pārsvara sistēmu atbalstītāji piemin trīs galvenās priekšrocības šai iekārtai: vienkāršība, stabilitāte un vēlētāju kopienu pārstāvniecība. Pārsvara sistēma ir viegli saprotama -- vēlētāji vienkārši atzīmē vēlamā kandidāta vārdu. Rezultāti arī ir viegli saprotami -- kandidāts ar visvairāk balsīm iegūst mandātu. Šo noteikumu pazīst kā ‘mandāts pirmajam’ (MP).

Tādēļ, ka MP sistēmās vispopulārākā partija parasti iegūst neproporcionāli lielu vietu skaitu, vairākuma sistēmas parasti veicina spēcīgas vienpartejiskas valdības. Savukārt, no tā izriet stabila politiskā sistēma, jo koalīciju valdību izveide nav vajadzīga.

Pārsvara sistēmas un vienmandātu apgabali

Pārsvara sistēmas visbiežāk asociējas ar vienmandātu apgabaliem un MP noteikumiem. Vienmandātu apgabali veido stipru saiti starp vēlētājiem un viņu pārstāvjiem. Tādēļ, ka katrs vēlētājs ir atbildīgs ģeogrāfiski definētam elektorātam, sistēma veicina parlamentāriešu atbildību vēlētāju priekšā. Vairāk informācijai skat. ‘Mandāts pirmajam’ (MP).

Secinājumi

Vēlēšanu apgabalu delimitācijas process vairākuma sistēmās ir svarīgs, jo tas var ietekmēt ne tikai partejisko, bet pat etnisko, rasu, reliģisko vai lingvistisko sastāvu parlamentā. Efekts var būt ar nodomu, piem., partejiskās ļaunprātības dēļ apgabalu robežu iezīmēšanā, vai bez nodoma – arī apgabalu robežas, ko iezīmē neitrāla komisija, var dot priekšrocību kādai partijai.

 

Mažoritārās vēlēšanu sistēmas

Mažoritāro sistēmu atbalstītāji piemin tās pašas priekšrocības, ko daudzina pārsvara sistēmas piekritēji, t.i., vienkāršība, stabilitāte, vēlētāju kopienu pārstāvniecība. Mažoritārās sistēmas ir relatīvi viegli saprast, to rezultāti ir tendēti uz spēcīgām un stabilām valdībām, un katrai vietējo vēlētāju vienībai ir viens pārstāvis. Mažoritārās sistēmas atšķiras no pārsvara ar to, ka katram pārstāvim ir apgabala vēlētāju absolūtā vairākuma atbalsts.

 

Pārsvara sistēmā kandidāts var tikt ievēlēts bez absolūta vairākuma. Īstenībā vajadzīgais balsu procents var būt diezgan zems -- atkarīgi no kopīgā kandidātu skaita un viņu balss procentiem. Lai kandidāts ar mazāk nekā 50% balsu neiegūtu mandātu, mažoritārās sistēmas noteikumi nosaka, ka uzvarējošam kandidātam ir nepieciešams ‘absolūtais vairākums’, t.i., 50% + 1 balss. Bet tāds noteikums pats par sevi ir nepietiekams, jo pastāv iespēja, ka arī vairāk par diviem kandidātiem neviens neiegūst vajadzīgos procentus. Tāpēc valstīs ar mažoritāro sistēmu pastāv viens no diviem risinājumiem – vēlēšanu otrā kārta vai alternatīvais balsojums.

Divu kārtu sistēma (DKS)

 

Galvenā īpašība DKS iekārtā ir vēlēšanu otrās nepieciešamība, ja pirmajā kārtā neviens kandidāts neiegūst absolūto vairākumu. Divu kārtu sistēmā balsošana notiek divās atsevišķās dienās, parasti ar nedēļas starplaiku. Pirmo kārtu rīko kā MP sistēmā, bet, ja nevienam kandidātam neizdodas iegūt 50% balsu, tiek rīkota vēlēšanu otrā kārta. Otrās kārtas piedalīšanās noteikumi ir atšķirīgi atkarībā no valsts un tā, vai tiek vēlēts parlaments vai prezidents.

‘Mažoritārā otrās kārtas’ sistēma, piemēram, nosaka, ka, ja neviens kandidāts nav ieguvis absolūto vairākumu pirmajā balsojumā, otrā kārta tiek rīkota starp diviem kandidātiem ar visaugstāko balsu skaitu. Šo sistēmu bieži izmanto prezidentu vēlēšanās, un to izmanto arī dažās ASV kongresa vēlēšanās dienvidu štatos.

‘Mažoritārā pārsvara’ sistēmām toties otrā kārtā nenotiek nekādas radikālas izmaiņas kandidātu sarakstā. Uzvarētājs ir tas kandidāts, kurš iegūst visvairāk balsu pat tad, ja viņš nav ieguvis absolūto vairākumu. Dažreiz otrajā kārtā tiek izmantota kāda procentuāla barjera, izsvītrojot no saraksta tos kandidātus, kas nav ieguvuši noteiktu procentu vēlēšanu pirmajā kārtā.

Divu kārtu sistēmu visvairāk saista ar Franciju, kur mažoritārā pārsvara sistēma tiek izmantota Nacionālās Asamblejas vēlēšanās. Vēlēšanu likums nosaka, ka tikai kandidāti ar vismaz 12,5% balsīm pirmajā kārtā tiek iekļauti otrās kārtas sarakstos. Kandidāts ar visaugstāko balsu skaitu otrajā kārtā tiek uzskatīts par uzvarētāju. Vairāk informācijai par DKS, skat. DKS.

Alternatīvais balsojums

Alternatīvo balsojumu var pareizāk raksturot kā ‘mažoritāro priekšrocības’ sistēmu. Vēlētāji ne tikai izdara savu pirmo izvēli starp kandidātiem, bet secībā arī atzīmē alternatīvās izvēles. Kandidātam ir jāiegūst vairākums. Lai noteiktu uzvarētāju, tiek saskaitītas pirmās izvēles balsis. Ja kādam kandidātam ir absolūtais vairākums starp pirmās izvēles balsīm, viņš iegūst mandātu. Ja neviens neiegūst absolūto vairākumu, kandidātu ar vismazāk pirmās izvēles balsīm izsvītro, un to vēlētāju otrās izvēles balsis, kuriem šis izsvītrotais kandidāts bija pirmā izvēle, tiek sadalītas starp pārējiem kandidātiem. Ja no šīs pārdales tomēr neviens kandidāts neiegūst absolūto vairākumu, izsvītrošana un pārskaitīšana turpinās līdz kamēr kādam kandidātam ir absolūtais vairākums. Šo procesu izmanto Austrālijas Pārstāvju Palātas vēlēšanās.

Secinājumi

Mažoritārās sistēmās rezultāti var būt tikpat neproporcionāli kā pārsvara sistēmas mandātu attiecība pret nodotām balsīm. Tas nav pārsteidzoši, jo abas sistēmas paļaujas gandrīz tikai uz vienmandātu apgabaliem. Tāpēc mažoritārās sistēmas apgabalu delimitācijas process ir tikpat svarīgs kā pārsvara sistēmā.

 

Jauktās vēlēšanu sistēmas

Jauktās sistēmās, lai vēlēšanās piešķirtu mandātus, tiek izmantotas atšķirīgas formulas. Viena īpašība ir kopēja visām jauktām sistēmām: vēlētājs patiesībā nodod divas balsis -- vienu individuālam kandidātam kā apgabala pārstāvim un otro kādas partijas sarakstam. Pastāv arī variācijas vēlēšanu noteikumos – pārsvara vai mažoritārās – apgabala komponentam. Bet svarīgākās atšķirības ir attiecībās starp apgabalu un sarakstu mandātiem.

Dažās valstīs mandātu sadale balstās uz sarakstu mandātiem, atskaitot apgabalu mandātus. Citās valstīs mandātu sadale balstās uz sarakstu mandātiem, pieskaitot apgabalu mandātus. Šī atšķirība stipri ietekmē proporcionalitāti starp mandātiem un balsīm.

Jaukto locekļu proporcionālās sistēmas

Valstīs, kā Vācija un Jaunzēlande, mandātus katrai partijai izsniedz, atskaitot partijas iegūtās apgabalu balsis no kopējo mandātu skaita, kas partiju sarakstu komponentā pienākas katrai partijai. Tādējādi partiju sarakstu mandāti tiek izmantoti, lai koriģētu neproporcionalitāti vienmandātu apgabalu rezultātos. Šo sistēmu dažreiz apzīmē kā ‘jaukto locekļu proporcionālo’ sistēmu tādēļ, ka tās rezultāti ir proporcionāli (ja partija ir pārvarējusi iekļūšanas barjeru, ja tāds ir noteikts).

Paralēlās sistēmas

Tādās zemēs kā Krievijā apgabalu mandāti netiek atskaitīti no sarakstu mandātiem – abas mandātu grupas tiek apkopotas. Tādēļ, ka apgabalu un sarakstu mandāti viens no otra ir neatkarīgi, sarakstu mandāti nekoriģē vienmandātu apgabalu neproporcionalitāti. Tāpēc rezultāti šādās sistēmās, kuras dažkārt tiek sauktas par paralēlām, ir tendēti uz neproporcionalitāti.

Secinājumi

Jaukto sistēmu priekšrocība ir tā, ka tās tomēr izmanto vienmandātu apgabalus un tādējādi uztur stipro saiti starp vēlētāju un pārstāvi. Tai pašā laikā jaukto sistēmu rezultāti ir augstākā mērā proporcionāli – kaut gan proporcionalitāte ir atkarīga no izmantotās metodes, t.i., no tā, vai sarakstu mandāti tiek izmantoti, lai koriģētu vienmandātu apgabalu mandātu neproporcionalitāti.

Delimitācijas nozīme jauktās sistēmās ir atkarīga no tā, vai partiju sarakstu mandāti tiek izmantoti šai korekcijai. Ja tā, tad delimitācija nav tik svarīga. Bet, ja sarakstu mandāti tiek pieskaitīti apgabalu mandātiem kā paralēlā sistēmā, delimitācijas process ir svarīgāks. Tādā gadījumā delimitācijas process var būt tikpat svarīgs, kā mažoritārās sistēmās.

 

Proporcionālās sistēmas: pārceļojošā balss

Vairākums valstu ar PP sistēmām neizmanto vēlēšanu apgabalu delimitāciju. Bet valstīs ar PBS, piem., Īrijā un Maltā notiek periodiska apgabalu delimitācija.

Apgabalus ir periodiski jāpārzīmē tādēļ, ka PBS vislabāk darbojas ar vienmērīgiem, maziem apgabaliem. Balsis tiek nodotas, izdarot izvēli starp kandidātu secību, un, ja mandātu apgabalā ir daudz, kandidātu skaits var būt pārmērīgs. Maltā ir tikai piecmandātu apgabali. Īrijā apgabalu mērogs svārstās no trīs līdz pieciem mandātiem.

Proporcionālā sistēmā ar pārceļojošo balsi vēlētāji izdara izvēli noteiktā secībā. Ja kandidāts iegūst tik daudz balsu, ka vēlētāja pirmā izvēle nav vajadzīga, vai, ja kandidāts iegūst tik maz balsu, ka mandāts noteikti viņam liegts, vēlētāja pirmā izvēle pāriet otrai vai tālākai izvēlei. Ievēlēšanai kandidātam ir jāiegūst balsu kvota. Kvotu izstrādā vienkārši sadalot balsu kopskaitu + viena balss ar mandātu skaitu + 1. Tikai kandidāti izsniedzamo mandātu skaitā var sasniegt kvotu.

PBS dod proporcionālākus rezultātus nekā mažoritārās sistēmas. PBS ir divas tādas pašas īpašībās kā mažoritārām sistēmām: vēlētāji izvēlās starp kandidātiem, nevis starp partijām; un valsts tiek sadalīta relatīvi mazos vēlēšanu apgabalos. Šos vēlēšanu apgabalus ir periodiski jāpārzīmē, lai ņemtu vērā izmaiņas iedzīvotāju skaitā. Īrijā, piemēram, konstitūcija nosaka, ka delimitācijai ir jānotiek ik pa divpadsmit gadiem. Pirms 1980 g., kad ieviesa neatkarīgu vēlēšanu komisiju, tika uzskatīts, ka delimitācija un mandātu sadale nāca par labu valdošajai partijai.

 

Vēlēšanu apgabalu alternatīvas

Divi svarīgi faktori, kas ir jāņem vērā, apspriežot delimitācijas alternatīvas, ir (1) apgabalu mērogs un (2) vēlēšanu apgabalu sakritība ar eksistējošām administratīvām un/vai politiskām robežām. Apgabalu mērogs apzīmē apgabala mandātu skaitu. Apgabals var būt vienmandātu vai daudzmandātu, kur mandātu skaits var svārstīties no diviem līdz simts vai pat vairāk. Otrā punkta sakarībā var izmantot valsts esošo administratīvo iedalījumu, kā pamatu vēlēšanu apgabaliem, vai arī iezīmēt vēlēšanu apgabalus, neņemot vērā administratīvās robežas, lai apgabalu iedzīvotāju skaits būtu vienmērīgs.

Šie divi faktori veido pamatu – pirmā dimensija, apgabalu mērogs, ir fokusēta uz jautājumu par vienmandātu vai daudzmandātu apgabaliem. Otrā dimensija ir fokusēta uz vēlēšanu apgabalu sakritību ar jau esošo administratīvo iedalījumu valstī.

Vairums vienmandātu apgabalu nesakrīt ar jau esošo administratīvo iedalījumu. Vienmandātu vēlēšanu apgabali parasti ir mākslīgas ģeogrāfiskas vienības bez nozīmes ārpus vēlēšanu konteksta. Bet daži vienmandātu apgabali, it īpaši valstīs ar PP sistēmu, ir mazas un unikālas kopienas. Piemēram, daži Šveices kantoni veido vienmandātu apgabalus.

Valstis ar daudzmandātu vēlēšanu apgabaliem bieži izmanto administratīvo iedalījumu kā pamatu. Katram apgabalam tiek piešķirti tā iedzīvotāju skaitam atbilstošie mandāti – dažiem abgabaliem ir tik maz kā divi, bet vairumam daudzi pārstāvji. Parasti šīs valstis izmanto kādu PP paveidu. Mākslīgākie daudzmandātu apgabali tiek izmantoti Īrijā un Maltā, kur apgabali ir vienmērīgi maza mēroga tāpēc, ka tur notiek PBS vēlēšanas.

 

Apgabalu mērogs

‘Apgabalu mērogs’ apzīmē apgabala mandātu skaitu. Valstis ir pieņēmušas vēlēšanu likumus, nosakot vienmandātu apgabalu iedalījumu visai valstij, līdz pat sistēmām, kurās visa valsts pēc būtības ir viens vēlēšanu apgabals. ASV un Apvienotā Karaliste ir spektra vienā galā, kur ikkatrs parlamenta deputāts pārstāv kādu apgabalu. Valstis, kā Izraela un Nīderlande, ir spektra otrā galā – tur apgabala mērogs ir vienlīdzīgs parlamenta locekļu kopskaitam. Vairums valstu ir spektra vidū – valstu iekšienē vēlēšanu apgabalu mērogs bieži ir svārstīgs.

Dažas valstis nosaka, ka visiem apgabaliem jābūt vienāda mēroga vai arī nosaka mēroga diapazonu. Tad apgabalu robežas parasti veido pēc kaut kādas formulas, ņemot vērā vēlētāju skaitu uz pārstāvi. Šo pieeju izmanto ASV un vairums citu valstu ar noteiktu vienmandātu mērogu un mažoritārām sistēmām. Šo procedūru arī izmanto Īrijā un Malta, kur PBS tiek lietota mazos daudmandātu apgabalos. Maltā visiem apgabaliem ir noteikts mērogs – pieci mandāti. Īrijā mērogs var būt no viena līdz pieciem mandātiem.

Citās zemes izmanto jau eksistējošas reģionālus, administratīvus vai politiskus iedalījumus. Katram apgabalam tiek piemērots zināms mandātu skaits, balstoties uz iedzīvotāju skaitu. Vairums valstu ar proporcionālās pārstāvības sistēmām izmanto šo procedūru. Jo lielāks mērogs, jo proporcionālāks vēlēšanu iznākums – t.i., jo vairāk mandātu apgabalā, jo tuvāk politiskās partijas kopējo mandātu daļa atspoguļos tās iegūtos balsu procentus.

Vienmandātu apgabalus ir periodiski jāpārzīmē, lai iedzīvotāju skaits apgabalos būtu pēc iespējas vienmērīgāks. Periodiska delimitācija ir arī nepieciešama dažās valstīs ar vienmērīgi maziem daudzmandātu apgabaliem. Bet liela mēroga apgabalus nav jāpārzīmē; mandātus vienkārši pārceļ no viena apgabala uz citu, lai pārstāvētais iedzīvotāju skaits būtu vienmērīgs.

 

Vienmandātu apgabali: priekšrocības un trūkumi

Dažos aspektos debates par vienmandātu apgabalu priekšrocībām salīdzinājumā ar daudzmandātu apgabaliem vai otrādāk līdzinās debatēm par izvēli starp mažoritārām un proporcionālās pārstāvības sistēmām. Tas ir tāpēc, ka mažoritārās sistēmas parasti izmanto vienmandātu apgabalus, bet proporcionālas pārstāvniecības sistēmas balstās uz daudzmandātu apgabaliem. Mūsu diskusijas būs centrēta tikai uz vienmandātu apgabalu priekšrocībām un trūkumiem.

Vienmandātu apgabalu priekšrocības

Vienmandātu apgabalu atbalstītāji piemin vairākas priekšrocības, to skaitā:

  • saiti starp vēlētāju un pārstāvi, ko veicina tas apstāklis, ka katram vēlētājam ir tikai viens, viegli atpazīstams, apgabala pārstāvis;
  • tas, ka vienmandātu apgabalu iekārta veicina pārstāvja kalpošanu apgabalam, dodot vēlētājiem vienu viegli atpazīstamu ‘ombudu’;
  • palielina politiķu atbildību, jo pārstāvim jābūt atbildīgam, lai varētu tikt ievēlētam atkārtoti;
  • garantē ģeogrāfisku pārstāvniecību;
  • veido spēcīgas vienpartejiskas valdības un tādejādi veicina politiskās sistēmas stabilitāti.

Vienmandātu apgabalu trūkumi

Vienmandātu apgabalu kritiķi aizrāda, ka vienmandātu apgabali:

  • ir periodiski jāpārzīmē, lai to iedzīvotāju skaits būtu vienmērīgs;
  • ir mākslīgas ģeogrāfiskas vienības, kuru robežas neiezīmē skaidri atpazīstamas kopienas, un tāpēc apgabaliem nav īpašas nozīmes;
  • ir tendēti uz vairākuma partijas pārsvara neproporcionālo palielināšanu, tādejādi samazinot pārējo partiju rezultātus un dodot vispārīgi neproporcionālu iznākumu.

 

Secinājumi

Vienmandātu apgabalu priekšrocības balstās uz ciešām saitēm starp pārstāvjiem un vēlētājiem, pārstāvju atbildību pret vēlētājiem un vietējo interešu atbalstu. Tāpēc, ka vienmandātu apgabali parasti tiek izmantoti mažoritārās sistēmās, tiek uzskatīts, ka tie arī veicina spēcīgu un stabilu valdību.

 

Daudzmandātu apgabali: priekšrocības un trūkumi

Daudzmandātu apgabalu priekšrocības un trūkumi arī mijas ar debatēm par mažoritārās vai proporcionālās iekārtas priekšrocībām un trūkumiem. Šīs apakšnodaļa būs veltīta tikai daudzmandātu apgabalu priekšrocībām un trūkumiem salīdzinājumā ar vienmandātu apgabaliem.

Daudzmandātu apgabalu priekšrocības

Visbiežāk pieminētās daudzmandātu apgabalu priekšrocības ir šādas:

  • daudzmandātu apgabali labāk atspoguļo administratīvos iedalījumus vai kopienas, jo mandātu skaits apgabalos ir maināms neatkarīgi no apgabala ģeogrāfiskā lieluma;
  • robežu delimitācija nav nepieciešama, pat ja iedzīvotāju skaits apgabalā mainās, tāpēc, ka apgabalu mandātu skaitu var mainīt;
  • daudzmandātu apgabali ir nepieciešami, lai nodrošinātu propocionālu pārstāvniecību, lai gan ne visos daudzmandātu apgabalos būs proporcionāla pārstāvniecība politiskajām partijām.
  • daudzmandātu apgabaliem ir tendence veicināt līdzsvarotāku pārstāvniecību, mudinot partijām izvirzīt daudzveidīgāku kandidātu klāstu.

Sakarā ar pēdējo punktu – ir pierādījumi, ka sievietes biežāk tiek ievēlētas daudzmandātu apgabalu iekārtā. Arī etniskas, reliģiskas un lingvistiskas minoritātes parasti tiek labāk pārstāvētas daudzmandātu apgabalos, jo politiskās partijas mēdz meklēt lielāku līdzsvaru kandidātu izvēlē. Daudzmandātu apgabalu sekas grupām ar teritoriālu koncentrāciju ir mazāk pareģojamas – īpaši ASV nēģerus un spāniskās izcelsmes pārstāvjus visbiežāk ievēl no vienmandātu apgabaliem tāpēc, ka ASV Vēlēšanu tiesību akts veicina tādu vēlēšanu apgabalu izveidi, kuros dominētu rasu un etniskās minoritātes. Detalizētākai diskusijai par minoritāšu pārstāvniecību un vienmandātu apgabaliem skat. ‘ASV: Etniskās minoritātes un vienmandātu apgabali’.

Daudzmandātu apgabalu trūkumi

Daudzmandātu apgabalu galvenie trūkumi ir tas, ka tie:

  • vājina attiecības starp pārstāvjiem un vēlētājiem
  • un mazina individuālo pārstāvju atbildību

 

Secinājumi

Daudzmandātu apgabalu priekšrocības balstās uz to spējām veicināt līdzsvarotāku pārstāvniecību gan tradicionāli mazāk pārstāvētām grupām (piem., sievietēm un etniskām minoritātēm), gan partijām. Bet šī priekšrocība ir daļēji atkarīga no apgabalu mēroga un vēlēšanu noteikumiem. Jo lielāks apgabalu mērogs, jo proporcionālāks rezultāts būs politiskām partijām. Bet noteikumi var to iespaidot – bloka balsojums daudzmandātu apgabalos dos pat neproporcionālākus iznākumus nekā MP vienmandātu apgabalos. Tikai liela mēroga daudzmandātu apgabali ar PP noteikumiem neapšaubāmi sniegs proporcionālus rezultātus.

 

Administratīvo un vēlēšanu apgabalu robežu sakritība

Daudzās zemēs, it īpaši tajās, kur tiek izmantoti daudzmandātu apgabali, vēlēšanu apgabalu robežas seko jau esošām administratīvām robežām – pārsvarā štatu vai provinču robežām. Bieži vien šīm robežām ir kāda vēsturiska nozīme. Citi administratīvie iedalījumi ir samērā jauni vai nenozīmīgi.

Vēlēšanu apgabalu un administratīvo apgabalu robežu sakritībai ir zināmās priekšrocības, jo tādā gadījumā vēlēšanu apgabali:

  • sakrīt ar pašvaldībām, kas administrē vietējās pārvaldes funkcijas;
  • sakrīt ar sociālām, politiskām un citām nevalstiskām organizācijām, kas ir piesaistītas administratīviem rajoniem;
  • būs nozīmīgāki vēlētājiem, ja tie sakritīs ar labi pazīstamiem administratīviem nodalījumiem;
  • administratīvie rajoni atspoguļos ģeogrāfiskas interešu kopienas.

 

Sakritība ar valdības funkcijām

Administratīviem iedalījumiem var būt svarīgas valdības funkcijas. Piemēram, pašvaldības var būt atbildīgas par nodokļu iekasēšanu vai tieslietām, izglītību vai veselības aprūpi. Vietējo pašvaldību vēlētāji var identificēties ar apgabalu pārstāvjiem un nodibināt ar tiem attiecības, kas sakrīt ar šiem administratīviem iedalījumiem, it īpaši, ja vēlētājiem ir vajadzīga palīdzība viņu attiecībās ar šiem valdības pārstāvjiem.

Var arī būt, ka vēlēšanu administrācija ir vieglāk organizējama administratīvo iedalījumu iekārtas ietvaros. Ja tā, tad var būt vieglāk rīkot vēlēšanas vēlēšanu apgabalos ar robežām, kas sakrīt ar administratīvo apgabalu robežām.

Attiecības ar nevalstiskām organizācijām

Valdības iestādes nav vienīgās organizācijas, kas izmanto administratīvu iedalījumu. Daudzas sociālas, kultūras un politiskās organizācijas arī strādā administratīvo iedalījumu robežās, to skaitā politiskās partijas, arodbiedrības, profesionālās asociācijas un daudzas citas sociālas, kultūras un ar cilvēku darbu saistītas organizācijas. Šo organizāciju biedri iespējams identificētos ar pārstāvjiem no viņu paša administratīvā apgabala. Arī ievēlētie pārstāvji varētu vieglāk sastrādāties ar šo nevalstisko organizāciju biedriem teritoriālā kontekstā.

Vēlēšanu apgabalu atzīšana

Štatu vai provinču robežas salīdzinoši labāk veicina vēlētāju identitātes izveidošanos nekā mākslīgi izveidoto vēlēšanu apgabalu iedale. Vēlētāji varētu arī vieglāk atšķirt savu apgabalu no citiem un vieglāk atpazīt savu pārstāvi, ja administratīvo un vēlēšanu apgabalu robežas sakristu.

Interešu kopienu atspoguļojums

Vēlēšanu apgabali, kas sakrīt ar ilglaicīgām administratīvām teritorijām var atspoguļot reālas interešu kopienas, kas balstās uz kopēju vēsturi, rasu, etniskām vai lingvistiskām rakstura īpašībām. Modernākie administratīvie iedalījumi, uz ko balstās vēlēšanu apgabali, bieži vien ir bez saknēm. Tādi apgabali nesaved kopā vēlētājus ar kopējām interesēm.

Administratīvo apgabalu izmantošanas trūkumi

Administratīviem apgabaliem visā pasaulē nav tāda pati nozīme. Dažās zemēs administratīvie iedalījumi atspoguļo svarīgas reģionālas īpašības, bet citur tie ir neseni veidojumi – mākslīgi un nenozīmīgi to iedzīvotājiem. Dažkārt administratīvie iedalījumi pat sašķeļ dabiskās rasu, reliģiskās vai lingvistiskās kopienas. Tādos apstākļos administratīvo robežu izmantošana vēlēšanu apgabalu izveidē nonāk konfliktā ar vēlēšanu apgabalu veidošanu, kas atspoguļotu interešu kopienu izvietojumu.

Vienmandātu vēlēšanu apgabali un administratīvie iedalījumi

Daudzmandātu apgabalu pielāgošana administratīviem iedalījumiem ir ierasta prakse daudzmandātu apgabalu sistēmās, bet valstīs ar vienmandātu apgabalu iekārtu šī sakritība var būt problemātiska. Tas ir tāpēc, ka bieži vien pastāv konflikts starp iedzīvotāju skaita vienmērības prasībām un administratīvo iedalījumu ievērošanu.

Bet tas nenozīmē, ka vienmandātu apgabali valstī nevar sakrist ar administratīviem iedalījumiem– daudzas valstis ar vienmandātu apgabaliem tomēr uzsver vajadzību ņemt vērā administratīvās robežas. Bet šajās prasībās uzsvars svārstās atkarībā no iedzīvotāju skaita vienmērības prasībām un citiem delimitācijas kritērijiem, kas var nonākt konfliktā ar administratīvo iedalījumu ievērošanu. Apvienotajā Karalistē, piemēram, uzskata, ka lielas iedzīvotāju skaita svārstības ir pieļaujamas, lai vietējo administratīvās robežas tiktu ievērotas. ASV Kongresa vēlēšanu apgabalu robežas nekad nešķērso štatu robežas, toties tiek uzskatīts, ka rūpīga iedzīvotāja skaita vienmērības ievērošana ir daudz svarīgāka nekā vietējo administratīvo robežu vērā ņemšana.