Referāts Baltijas Studiju Veicināšanas apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies) 17^ā konferencē, Džordžtaunas universitātē (Georgetown University), Vašingtonā, D.C., 2000. g. 15.—17. jūnijā.

(Par vērtīgo palīdzību ar Saeimas dokumentiem pateicos Anitai Vītoliņas kundzei no Latvijas Saeimas Tieslietu kancelejas.)

Par tulkojumu no angļu valodas atbildīgs ir Juris Žagariņš.

Kopš neatkarības atjaunošanas 1991. gadā Latvija ir paturējusi spēkā 1922. gadā pieņemto Satversmi kā valsts polītisko un likumisko ietvaru. Atšķirībā no saviem kaimiņiem Baltijā un Austrumeiropā, Latvija kopš Padomju Savienības iziršanas nav turējusi Satversmes sapulces, nav sasaukusi komitejas pamatlikumu pārrakstīšanai, nav balsojusi referendumos lai veidotu jaunus pamatlikumus. Taču, 1922. g. Satversme nav palikusi gluži nemainīga. Tās saturs ir tapis formāli grozīts četras reizes. Turklāt dažāda veida valsts amatpersonu rīcības ir ietekmējušas dažādu valsts iestāžu funkcijas un kompetences un tās ir panākušas neformālus bet būtiskus Satversmes grozījumus. Interesants polītikas moments ir tas, ka šie grozījumi ir notikuši minimālu strīdu pavadīti. Patiesībā, ārpus šaura politikāņu, akadēmiķu un žurnālistu loka, plašāka latviešu sabiedrība šos grozījumus nav ne ievērojusi.

1922. gada dokuments

Satversmes pirmatnējo dokumentu 1922. gada 15. februārī pieņēma 152 locekļu Satversmes sapulce, kas bija ievēlēta vispārējās vēlēšanās un kas iesāka darboties 1920. gada 1. maijā. Pašu Satversmes sarakstīšanu veica 26 locekļu komiteja. Satversmes sapulce rīkojās kā pagaidu Saeima jaunveidotajā Latvijas valstī, tātad tās darbība bija dalīta starp parastajiem likumdošanas pienākumiem un Satversmes sapulces pienākumiem. Satversmes rakstīšanas komiteja veidoja Satversmes projektu divās daļās: Pirmā daļā valdības struktūra tika nosprausta un Otrā daļā indivīda tiesības noskaitītas. Otrā daļa netika pieņemta Sapulces pilnvarotajā sesijā. Lai gan vairums delegātu šķietami atbalstīja Otrās daļas būtību, šķērslis radās no Sapulces vadības statūtiem kad 62 locekļi aiz protesta par atsevišķiem likuma pantiem atturējās galējā balsojumā par Satversmes vispārējo tekstu. Satversmes projekta Pirmo daļu pieņēma gandrīz vienbalsīgi - gan pēc dzīvām debatēm par dažām īpašām detaļām - un tā tapa būtībā par tagadējo Latvijas Satversmi.

Satversmes dokuments iezīmē valdības struktūras un to pamatdarbību skaidrā, lietišķā un lakoniskā valodā: 1922. gada Satversmes tekstā ir nedaudz vairāk par 3000 vārdu. Tās astoņdesmit astoņi panti ir sakārtoti septiņās nodaļās: Vispārējie noteikumi, Saeima, Valsts Prezidents, Kabinets, Likumdošana, Tiesas un Valsts kontrole. Satversmes dokumenta teksts liecina, ka Satversmes Sapulce bija saskaņota apņēmībā veidot parlamentāru demokrātiju ar spēcīgu likumdevēju varu (Saeimu), izpildvaru (Ministru Prezidentu un Kabinetu) atkarīgu no Saeimas uzticības, un lielākoties ceremoniālu valsts galvu, Prezidentu. Samērā īsās sadaļas par tieslietām un par valsts kontroli liecina par cieņu pret tiesas neatkarības principu. Tautas suverenitāti garantē Saeimas vēlēšanas ("Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.") un likuma panti par referendumiem un par likumdošanas iniciatīviem. 1933. g. martā nelielas pārmaiņas Satversmes teksta 74. un 79. pantos tika pieņemtas, lai noskaidrotu referendumu rīkošanas procedūru.

1922. gada Satversmi premjerministrs Kārlis Ulmanis atcēla - bet nelikvidēja - kad viņš uzņēmās ārkārtas pilnvaras un atlaida Saeimu. Viņš solīja Satversmi pārstrādāt, bet tas nenotika Ulmaņa režīma sešos gados. 1940. gada jūnijā Satversmi ar lielu troksni "atjaunoja" Padomju okupācijas vara, lai to lietotu kā legālu aizsegu marionešu valdības izveidošanai un lai pievienotu Latviju Padomju Savienībai. Paradoksālā kārtā, Padomju leļļu meistari paši izdarīja savu Satversmes pārkāpumu neliekot lēmumu par Latvijas neatkarības uzdošanu apstiprināt tautas referendumā, kā to prasa Satversmes 77. pants.

1990. - 1993. gada "mijkrēsla zona"

1922. gada Satversme pazuda no aprites līdz vēlajiem 1980iem gadiem. Kad dažādi spēki vilka Latviju atpakaļ uz nacionālo neatkarību, Satversmes dokuments atkal pacēlās uzmanības centrā. Agrajos 1990os gados Tautas Frontes vadība, Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības vadība un citu neatkarības kustību vadības bija vienisprātis, ka 1922. gada Satversmei bija jāpaliek par Latvijas likumisko pamatu - taču ne tuvu nebija skaidrs, kad un kā tam būtu jānotiek un kādai attiecībai, ja vispār kādai, būtu jābūt ar toreiz vēl pastāvošo Padomju Savienību. Būtu jāpatur prātā, ka izšķirošajā laikā starp 1988. un 1991. gadu gandrīz visi, atskaitot vienīgi ekstremālus gadījumus - gan nacionālās neatkarības vadītāji gan Maskavas centristi - uzsvēra likumību, saticību, kārtību un mierīgu rezolūciju samilzušajai Padomju iekārtas krīzei. Tā arī tagad saprotam toreizējo Baltijas vadoņu neizlēmību un apmulsumu - pat šķietami drosmīgo lietuviešu pusē.

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome 1990. g. 4. maijā izdeva proklamāciju skanošiem vārdiem "Par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu" kas apstiprināja, starp citu, 1922. gada Satversmes atjaunošanu "visā Latvijas teritorijā" (proklamācijas 3. paragrāfā). Taču tālāk proklamācijā tika paskaidrots (6. paragrāfā), ka Augstākā Padome ir nolēmusi "uzskatīt par iespējamu, pārejas periodā, atzīt normas un citus likumdošanas aktus no Latvijas PSR Satversmes kādi ir spēkā Latvijas teritorijā. . . " Nākošā paragrāfā (7. par.) tika solīts izveidot komisiju, kas revidētu 1922. gada Satversmi, lai tā būtu saskaņā ar "šodienas Latvijas polītisko, ekonomisko un sabiedrisko situāciju." Šāda komisija nekad netika dibināta. Valdības struktūra un valdības prakses pamats palika - vairāk vai mazāk - tas pats no Padomju republikas iemantotais.

1991. gada 21. augustā, pēc neveiksmīgā Kremļa apvērsuma jeb puča, Latvijas Augstākā Padome deklarēja, ka "pārejas periods" ir beidzies un Latvija ir pilnībā atjaunojusi suverēno valstiskumu. Taču arī tagad ne solis netika sperts lai formāli pilnībā restaurētu 1922. gada Satversmi. Augstākā Padome pieņēma sēriju likumu - daži no tiem apzīmēti kā "Satversmes likumi" - bet tikai 1993. gada 5. un 6. jūnijā tika ievēlēts jaunais parlaments (par Saeimu dēvēts saskaņā ar 1922. gada apzīmējumu). Šīs Saeimas pirmā sapulce 1993. gada 6. jūlijā tagad tiek uzskatīta par 1922. gada Satversmes pilnīgas restaurācijas datumu.

Četras formālas pārmaiņas

Kopš 1993. gada Satversme ir labota četras reizes. (Šeit jāpiemin, ka "labojums" (angliski "amendment") Latvijas praksē nozīmē jauna teksta ierakstīšanu jau pastāvošajā paragrāfā vai jauna seriāli numurēta paragrāfa pievienošanu oriģinālajam dokumentam. Tas atšķiras no Amerikāņu prakses, kur oriģinālais teksts atstāts neaizskarts un labojumi tiek pierakstīti pielikumā un specifiski kā tādi apzīmēti. Latviešu prakse var būt maldinoša: ja Satversmes teksts tiek publicēts, kā bieži gadās, bez anotācijām kas norāda uz pārmaiņām, lasītājs nevar zināt vai teksts ir tekošā versija vai jau novecojusi.) Hronoloģiskā kārtībā, pārmaiņas kas tikušas pieņemtas ir sekojošās:

1994. g. 27. janvārī Saeima izšķīrās pārmainīt balsošanas tiesību minimālo vecumu no 21 uz 18 gadiem (Satversmes 8. paragrāfs). Parakstījis Valsts Prezidents Ulmanis 1994. g. 12 februārī. Stājies spēkā 1994. g. 27. februārī.

1996. g. 4. decembrī Saeima izšķīrās nodibināt Latvijas Satversmes tiesu (pārmaiņa 85. paragrāfā). Parakstījis Valsts Prezidents Ulmanis 1996. g. 12 jūnijā. Stājies spēkā 1996. g. 26. jūnijā.

1997. g. 4. decembrī Saeima izšķīrās pagarināt Saeimas pilnvaru laiku no 3 gadiem uz 4 gadiem (10. paragrāfs), un Valsts Prezidenta pilnvaru laiku tāpat no 3 gadiem uz 4 gadiem (35. paragrāfs). Jaunu klauzulu ierakstīja 37. paragrāfā attiecībā uz tiesībām tikt izraudzītam par prezidentu: " Par Valsts Prezidentu nevar ievēlēt pilsoni ar dubultpilsonību." Dažas sīkas tehniskas dabas pārmaiņas tika izdarītas 11., 13., 30., 39., 45., 81., un 86. paragrāfos. Parakstījis Prezidents Ulmanis 1997. g. 17. decembrī. Spēkā stājies 1997. g. 31. decembrī.

1998. g. 15. oktobrī Saeima izšķīrās Satversmē ielikt jaunu nodaļu, 8. Nodaļu, zem nosaukuma "Cilvēka pamattiesības", ietverot paragrāfus 89 - 116. Tai pašā reizē viens teikums tika pielikts 4. paragrāfā, "Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda." Tehniskas dabas pārmaiņas tika izdarītas 77. un 82. paragrāfos. Parakstījis (toreiz Prezidenta Ulmaņa prombūtnē) Saeimas Prezidents A. Čepānis 1998. g. 23. oktobrī. Spēkā stājies 1998. g. 6. novembrī.

Kā redzams, sešos īsos gados 1922. gada Satversmē ir izdarītas būtiskas pārmaiņas. Četrpadsmit no tās sākotnējiem 88. paragrāfiem ir pārlaboti, divdesmit astoņi jauni paragrāfi ir pielikti klāt. Tiesa, lielais vairums pārmaiņu ir bijuši tehniskas dabas un valodas labojumi. Bet pārmaiņu vēriens būtiskajos noteikumos arī ir uzkrītošs. Prezidenta un Saeimas pilnvaru laiks ir ticis pagarināts par vienu gadu. Jauna valsts institūcija, Satversmes Tiesa ir tikusi radīta, ar autoritāti deklarēt jebkuras citas valsts iestādes lēmumus par spēkā neesošiem.

Virkne cilvēktiesību un polītisko tiesību ir tikuši apstiprināti valsts pamatlikumā - kā to nepaspēja izdarīt Satversmes autori 1922. gadā. Varbūt maznozīmīgākais no būtiskajiem likumu grozījumiem bija pats pirmais, ko pieņēma, t.i. balsstiesību piešķiršana astoņpadsmitgadīgajiem. Šāda norma labi iederas globālajās tendencēs, lai gan dažās citās zemēs tā tikusi pieņemta tikai pēc dzīvām debatēm.

Te nu paceļas liels jautājums par Latvijas Satversmes pārmaiņām: Šo pārmaiņu norisē polītika nav spēlējusi gandrīz nekādu lomu. Tas ir, ap šīm pārmaiņām nav bijusi gandrīz nekādi publiski strīdi, ne pirms ne pēc to pieņemšanas, polītiskās partijas nav veidojušas savus atšķirīgos viedokļus par tām, un plašākā publika, šķiet, nav pat tās apzinājusi. Būtu jāpiemetina, ka tas, ka publika šīs pārmaiņas nav apzinājusi nav izskaidrojams ar polītiķu un žurnālistu klusēšanu. Proponēto pārmaiņu teksti, Saeimas komiteju ziņojumi, plenārās debates un tā tālāk visas tikušas kārtīgi ziņotas gan drukas mēdijos, gan pa televizoru gan pa radio. Taču šīs informācijas domātie saņēmēji gluži vienkārši nav bijuši ieinteresēti šo informāciju saņemt. Tiesa, salīdzinot ar reportāžām par sulīgiem skandāliem, šiem Satversmes jautājumiem ir tikusi veltīta tikai formāla žurnālistu uzmanība, bet tomēr - informācija ir bijusi visai tautai pieejama.

Zīmīgs rādītājs šai bezstrīdu pieejai Satversmes pārmaiņām ir balsojumu vēsture Saeimā. Pēc Satversmes 76. paragrāfa, Saeima likumu "var grozīt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas [100]locekļu. Pārgrozījumus pieņem trijos lasījumos ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu." (Ir arī noteikums Satversmes 78. paragrāfā par tautas iniciatīvām par Satversmes grozījumiem, bet tas nekad nav bijis pielietots.) Citiem vārdiem procesuālā barjera Satversmes grozījumiem nav sevišķi augsta: vismaz 67 no 100 Saeimas deputātiem jāpiedalās balsojumā un grozījums tiek pieņemts ja tas iegūst vismaz 46 balsis.

Uzkrītošais par minētajiem četriem Satversmes grozījumiem kas notikuši kopš 1994. gada ir tas, ka pret tiem nav bijusi nekāda nopietna pretestība Saeimā nedz pat šaubu pazīme, kas izpaustos kā atturēšanās no balsošanas. Divpadsmit gadījumos, kad Saeima ir balsojusi par Satversmes grozījumiem (četru likumprojektu trīs lasījumos), caurmēra balsojums ir bijis 90,12 procenti klātesošo. Viszemākais balsojums notika 1996. g. 11. aprīlī, kad "tikai" 54 no 72 klātesošiem (tas ir, 75 procenti) balsoja par, trīs pret, un 15 atturējās. Pēdējā lasījumā šis likumprojekts saņēma 75 no 76 balsīm. Vēl viens tuvs balsojums - ja tā to varētu saukt - notika 1997. gadā (par četru gadu pilnvaras laiku Saeimai un prezidentam), kad tikai 68 deputāti ieradās balsot par katru no trīs lasījumiem. Pozitīvais balsojums gan bija gandrīz vienbalsīgs visos lasījumos (68, 66, un 67 respektīvi).

Summējot, Satversmes pārmaiņas ir saņēmušas ārkārtīgi augstas pakāpes apstiprinājumu no Saeimas.

Konstitucionālu principu evolūcija?

Konstitucionāli principi attīstās un pārmainās nevis tikai caur formāliem likumprojektiem bet arī pa citiem ceļiem - tiesiskām interpretācijām un likumdevēju un izpildvaras rīcībām kas ar laiku veido konstitucionālu paradumu jeb leģitimitāti. Vislabākais zināmais tādas konstitucionālo principu grozījumu polītiskās sistēmas piemērs, protams, ir Apvienotā Karaliste. Briti iztiek bez īpaša Satversmes dokumenta. Viņu pamatlikumu veido vesels vēsturisku dokumentu klāsts, un tāpēc viņiem nav arī nekas, ko formāli grozīt.

Tiesiska konstitucionālo principu interpretācijas ideja atrodas visagrākā stadijā Latvijā. Parastās tiesas iestādes Latvijā, kā vairumā Eiropas valstu, mēdz izvairīties no Satversmes lietām, nevis kā to dara tiesas iestādes Amerikas Savienotās Valstīs. Satversmes Tiesa Latvijā pastāv tikai ceturto gadu kopš dibināšanas, bet tās lēmumi un diktāti pirmajās divpadsmit vai vairāk lietās liecina, ka tā būs nopietni ņemama savā Satversmes likuma izšķīrēja un, varbūt, veidotāja lomā. Šo attīstību būs rūpīgi jāvēro nākotnē.

Tāpat rūpīgi būs jāvēro Saeimas, ministru kabineta un prezidenta prakse. Dažas no viņu rīcībām varētu būt īslaicīgi līdzekļi mērķa sasniegšanai vai personīgi paradumi, bet citas var arī palikt par institucionalizētām procedūrām, tātad konstitucionāliem principiem. Vēl ir par agru, tikai desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, lai atšķirt vienas no otrām. Šeit pieminēšu dažus piemērus, kurus būtu vērts tālāk vērot.

1. piemērs. Tiklīdz Saeimas deputāti tiek iecelti par Kabineta ministriem, daži (bet ne visi) uz laiku noliek savus Saeimas mandātus. Šī prakse nav Satversmē ne priekšrakstīta ne aizliegta. To uzskata vienkārši kā darba efektivitātes prasību, t.i. darbā aizņemtiem Kabineta ministriem nav laika piedalīties Saeimas likumdošanas rutīnā. Taču šis paradums, protams, ir ar savu konstitucionālu implikāciju par varu atšķirtību, jeb likumdošanas varas atšķirtību no izpildvaras. (Tāds jēdziens, starp citu, ir pilnīgi svešs "klasiskajā" britu parlamenta-kabineta valdībā.)

2. piemērs. 1994. gadā, Saeima pieņēma Saeimas Kārtības rulli, kas kopš tam ir ticis nedaudz pārmainīts kādas astoņas vai deviņas reizes. Saprotamā kārtā, šis Kārtības rullis ir daudz sīkāk detalizēts un daudz garāks nekā pati Satversme - kādas piecas reizes garāks. Lielais pārsvars Kārtības ruļļa satura ir par Saeimas interno mājturību, t.i. par pašas Saeimas struktūrām un procedūrām.

Bet viena svarīga daļa, Kārtības ruļļa III. nodaļa, ir ar virsrakstu "Priekšsēžu ievēlēšana, apstiprināšana, iecelšana, atbrīvošana un atlaišana [un] uzticības un neuzticības apliecināšana." Šai īsā nodaļā (10 paragrāfi no 200 paragrāfiem visā Kārtības rullī) ir definēti procedūrāli noteikumi un apstākļi saistīti ar Valsts Prezidenta, Valsts Kontroliera, Saeimas Valdes, Ģenerālprokurora, tiesnešu un dažu citu augstu ierēdņu ievēlēšanu. Šī nodaļa arī satura noteikumus par izpildvaras, t.i. Ministru Kabineta locekļu iecelšanu un atcelšanu. Citiem vārdiem, Kārtības ruļļa III. nodaļa regulē procedūrālās attiecības starp Saeimu un visām pārējām galvenām valdības iestādēm. Kā tāda, tā ir savā būtībā Satversmes sastāvdaļa, izmaskota kā Kārtības ruļļa nodaļa.

Tas, ka šādi noteikumi var iedarboties ar tālejošām sekām tika uzskatāmi demonstrēts Prezidenta vēlēšanās 1999. gadā. Ņemot vērā valodu, kādā 25. un 26. Kārtības ruļļa paragrāfi ir formulēti, visagrākos, publiski deklarētos prezidenta kandidātus varēja atlaist un jaunus, iepriekš nepieteikušos kandidātus varēja nominēt balsošanas procesa pašā vidū. Te nav runa par agro kandidātu un vēlo kandidātu kvalifikācijām bet par to, vai tas ir gudri ievēlēt valsts galvu tādā procesā, kas izriet no nejaušām polītiskām sakritībām.

3. piemērs. Bieži mēdz teikt, ka Valsts Prezidenta amats Latvijā ir tikai "ceremoniāls". Tā gandrīz varētu raksturot kā savu lomu uzskatīja pirmie trīs prezidenti (Jānis Čakste, Gustāvs Zemgalis un Alberts Kviesis) līdz pat 1936, gadam (Kad Kārlis Ulmanis pats sevi iecēla Prezidenta amatā. Taču tas nebūtu gluži precīzs raksturojums pat tajos laikos. Tas kļuvis daudz nepareizāks kopš 1993. gada. Prezidenta Gunta Ulmaņa valdības laikā (1993. - 1999. gadi), prezidenta pienākumi ir izpletušies krietni vien tālāk par viņa priekštečiem 1920'os gados. Šī tendence, šķiet, turpinājās Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras pirmajā gadā.

Prezidenta aktīvisma izplešanās ir notikusi divos galvenos virzienos: ārlietu polītikas vadīšanā un likumdošanas procesos. Likumdošanas lietās Satversme piešķir Prezidentam tiesības proponēt likumprojektus (65. paragrāfā) kā arī tiesības uzlikt veto (71. paragrāfā), t.i. tiesības sūtīt likumprojektu atpakaļ uz Saeimu pārspriešanai. Saeimai turpretī ir tiesības atteikties likumprojektu pārspriest, kurā gadījumā Prezidentam ir obligāti jādeklarē jaunais likums par spēkā esošu. Guntis Ulmanis ir pielietojis gan prezidenta tiesības uzdot likumprojektu gan tiesības uzlikt savu veto daudz biežāk, nekā tas tika darīts 1920'os gados, un Vaira Vīķe-Freiberga līdz šim ir turpinājusi darīt tāpat.

Taču ārlietās visvairāk Prezidenta loma ir tikusi uzsvērta. Piemēram, savos pirmajos sešos amata gados, Guntis Ulmanis 79 reizes ceļoja uz ārzemēm. Daži no šiem ceļojumiem bija ceremoniālas "valsts vizītes", bet daudz citi bija arī "darba vizītes" un piedalīšanās starptautiskās konferencēs un simpozijos. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ceļojumi liecina, ka viņam turēs līdzi vai pat pārspēs Ulmaņa priekšzīmi. Vēl citi prezidentāla aktīvisma piemēri ārlietās, blakus ceļojumiem, protams, ir atzīmējami, kā Prezidenta Ulmaņa loma sarunās par Krievijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas 1994. gadā.

Jautājums ko es šeit gribu pacelt ir nevis, vai palielinātais prezidenta aktīvisms likumdošanā un ārlietās ir nesis labus, sliktus, vai vienaldzīgus rezultātus. Svarīgi ir tas, ka pamazām notiek konstitucionālo varu distribūcijas grozījumi. Satversmes 53. paragrāfs nosaka, ka "Valsts Prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Visiem Valsts Prezidenta rīkojumiem jābūt ministru prezidenta vai attiecīgā ministra līdzparakstītiem, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par šiem rīkojumiem. . . ". Šis nereti pārprastais paragrāfs ir šķietams aicinājums uz prezidentālu bezatbildību. Taču, kā konsitucionāli juristi zina, tas īstenībā ir tikai pieklājīgs veids kā pateikt, ka, tā kā Prezidents nav atbildīgs pret vēlētājiem, viņa pavēles stājas likumīgā spēkā tikai tad, kad viņa parakstam ir pielikts klāt kāda ministra paraksts, kas ir saucams pie atbildības pret vēlētājiem. Bet prezidentālā aktīvisma realitāte pēdējos septiņus gadus liecina, ka pavisam cita kārtība ir izveidojusies. Kas notiek, ja Prezidents publiski noslēdz kādu starptautisku saistību, kurai nepiekrīt ne Ārlietu Ministrija ne Kabinets? Prezidents nav "polītiski atbildīgs," un šī saistība tātad nav legāli saistoša Latvijai. Taču ļaunums jau varbūt ir neatgriezeniski padarīts. Vienīgais pretlīdzeklis būtu Prezidenta atcelšana no amata, ko var izdarīt tikai Saeima ar ne mazāk par 67 balsīm no 100 deputātiem, kam jābalso par atcelšanu (51. paragrāfs). Protams, tas ir iznākums ar nelielu varbūtību, taču ar to pietiek, lai ilustrētu potenciālās problēmas, kas izriet no aktīvista prezidenta izveidošanās.

Lai summētu: 1922. gada Satversme ir pamatā palikusi nemainīga, bet formālie labojumi un dažas neformāli ieviesušās valdības procedūras kopš 1993. gada ir tai piešķīruši ievērojamas pārmaiņas. Vēl citas pārmaiņas ir sagaidāmas nākotnē, kad, piemēram, jaunā Satversmes Tiesa lems par tālākām konstitucionālām interpretācijām un precizējumiem un Latvija pielāgosies jaunajai starptautiskajai tiesiskajai videi, ieskaitot arī iespējamo dalībnieka statusu Eiropas Savienībā. Kas ir līdz šim pietrūcis ir konstitucionālo pārmaiņu polītiskā dimensija - tas ir, plaša publiska apziņa un informēta diskusija. Publiskās intereses trūkums ir ļāvis viegli veikt un pieņemt pārmaiņas; jautājums ir - vai publikas intereses trūkums ir ļāvis valsts pamatlikuma pārmaiņas pārāk viegli veikt un pieņemt?