Jānis Peniķis

Lauku Avīze, Otrdien, 2001. gada 30. janvārī

Tautas vēlēts prezidents un citi brīnumi

"Lauku Avīzes" š.g. 18. janvāra numurā sociāldemokrātu partijas vadītājs Juris Bojārs piedāvā Latvijas tautas vēlētu prezidentu. Tas tā. Satrūkties liek Bojāra piedāvājums pārtaisīt Latvijas Satversmi, "ļoti prātīgi pārdomāt nepieciešamos labojumus, apspriežot tos ar mūsu labākajiem valsts tiesībniekiem, rīkojot konferences", un visu to izdarīt vēl pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām! Kādēļ tāda steiga? Tādēļ, lai reizē ar vēlēšanām veiktu tautas nobalsošanu par tautas vēlētu prezidentu.

Jā, kas tad te neiespējams? Vienīgais neiespējamais ir "ļoti prātīgi pārdomāt nepieciešamos labojumus". Citādi viss diemžēl ir iespējams. Dažus Satversmes pantus, pat visu Satversmi, var pārrakstīt dažu stundu laikā, vēl pa pāris stundām var apspriesties ar "labākajiem valsts tiesībniekiem" (cik tad nu mums viņu vispār ir?) un kādas nedēļas laikā taču var arī kādu nebūt konferencīti sarīkot. Tad šādu "prātīgi pārdomātu" Satversmes grozījumu var piedāvāt tautas nobalsošanai. Un man diemžēl nav šaubu, ka vēlētāji arī nobalsotu par Bojāra piedāvāto tautas vēlētu prezidentu.

Kas te slikts, ja "tauta grib" pašas vēlētu prezidentu? Vispār jau nekas. Tautas vēlēti prezidenti ir arī citās valstīs, un Latvijai tas būtu panākams ļoti vienkārši. Jāmaina tikai Satversmes 35. pants, "Saeimas" vietā ieliekot "tauta" - un gatavs! Tautas vēlēts prezidents! Tātad ar viena vārda maiņu var atrisināt visas Latvijas politiskās problēmas?

Tieši te slēpjas šāda pavirša, juceklīga, absolūti nepārdomāta priekšlikuma ļaunums. Kādu VARU tādam tautas vēlētam prezidentam tad īsti piedāvā sociāldemokrātu vadītājs Bojārs? Tas nekļūst skaidrs, pat vairākas reizes uzmanīgi pārlasot "Lauku Avīzes" interviju. "Viens no variantiem ir spēcīgs, ar lielām pilnvarām apveltīts prezidents," viņš vienviet saka. Bet to viņš saka, runājot par trūkumiem prokuratūras un Saeimas darbā. Tātad. ko? Prezidentam būs arī prokurora un likumdevēja pilnvaras? Citviet Bojārs saka: "Prezidentam varētu uzlikt galveno atbildību par valsts ārējo pārstāvību. . . prezidents jau varētu atsaukt ārlietu ministru un izdrebināt viņu no biksēm ārā. Vai atsaukt tādu premjerministru, kurš nepietiekami labi runā angliski un reizēm samuld visādas muļķības ārzemniekiem." Tātad prezidents būs ne vien prokurors un likumdevējs, bet arī ārlietu un premjerministrs? Vēl citus savā intervijā Bojārs filozofē par senās Grieķijas demokrātiju (gan nepasakot, ka Atēnās dažreiz amatus sadalīja ar lozi. . .) un jūsmo par Šveices valsts iekārtu (neskatoties uz to, ka tās iekārta ir tiešs pretstats paša Bojāra ieteiktajam "spēcīgā prezidenta" modelim. . . ).

Protams, ne jau Bojārs pirmais vai vienīgais gribējis tautas vēlētu "spēcīgu" prezidentu. 1933. g. to pašu ieteica Kārļa Ulmaņa vadītā Zemnieku savienība, un atjaunotā ZS nu jau vairākus gadus centusies popularizēt to pašu ierosinājumu. Pretēji Bojāra miglainajiem izteikumiem, K. Ulmaņa 1933. g. priekšlikums gan bija ietverts konkrētos 19 Satversmes pantu grozījumos. Īstenībā šie grozījumi būtu mainījuši Latvijas valsts parlamentāro iekārtu uz pusprezidentālu valdību, kaut ko diezgan līdzīgu tagadējai Francijas, t.s. "Degolla" iekārtai. Vai Latvijai 21 gadsimtā arī derētu kaut kas no šādas iekārtas? Iespējams, bet tas tad būtu skaidri un pārskatāmi jāformulē.

Ļaunums, un īsts ļaunums ir tas, ka pašreiz sabiedrībai nevērīgi pasviestie "tautas vēlēta prezidenta" priekšlikumi aizēno patiesās, nopietnās problēmas Latvijas politikā. Ir tā, it kā mēs atkal meklētu glābiņu vācu skribenta Zīgerista vai bankrotējušā kolhoznieka Kaula apkampienos. Ievēlēsim savu prezidentu. . . ēdīsim vāciešu banānus. . . lietosim krievu jaunāko lauktehniku. . . un viss būs kārtībā ar mūsu valsts iekārtu un saimniecību. . . Nebūs, diemžēl nebūs. Latvijas politiskajai iekārtai ir trīs reālas un neatrisinātas problēmas. Pirmkārt, tās centrālais iestādījums, Saeima, "tautas pārstāvju" nams ir gandrīz katastrofāli zaudējis sabiedrības uzticību. Otrkārt, premjeri un citi ministri nāk un iet ik pa dažiem mēnešiem un tātad nevar pat iemācīties savu ministriju ābeces darbu. Treškārt, Latvijas tiesu sistēma, sevišķi zemākajās tiesās, ir vāji sagatavota un apgādāta un padota kārdinājumiem un spiedieniem, ko tiesas Rietumos nekad nepieļautu.

Katrai no šīm problēmām ir risinājums - ne viegls un ātrs - bet tomēr risinājums. Saeimu, piemēram, var pārveidot par īstu tautas pārstāvju namu, pieņemot grozījumus vēlēšanu likumā. Šo rindu autors jau kopš 1991. g. mēģinājis popularizēt t.s. jaukto vēlēšanu sistēmu, to pašu, ko tagad lieto Lietuvā un kas lietota Vācijā jau kopš 1949. g. Ministru kabinetam var radīt stabilitāti un reizē uzlikt nopietnu politisko atbildību ar dažādiem līdzekļiem. Piemēram, Anglijā un vairākās citās parlamentārās valstīs premjerministrs var katrā laikā atlaist parlamentu un noturēt jaunas vēlēšanas - ja viņš ir ar mieru riskēt arī ar iespējamu zaudējumu. Vācijā premjeru (kancleru) parlaments var atlaist tikai tad, ja tas jau iepriekš vienojies par nākamo kancleru. Ir arī citi paraugi. No Latvijas tiesām var prasīt daudz vairāk atbildības - ja valsts ir ar mieru ieguldīt līdzekļus tiesu sistēmas reformā un juridiskajā izglītībā, kas atbilstu Eiropas standartiem.

Bet nevienu no šīm problēmām nevar atrisināt tautas vēlēts prezidents. Latvijas 1922. gada Satversme joprojām ir ļoti labs, ja ne arī ideāls dokuments; tajā ir pārāk liela paļāvība uz "tautas pārstāvjiem" Saeimā un pārāk maz stabilitātes un atbildības mehānismu izpildvarā. Valsts prezidenta institūcija turpretī ir darbojusies apmierinoši tiklab pirmās neatkarības laikā, kā tagad. Nebūs liela nelaime, ja mazliet te kaut ko pamainīsim. Nebūs arī labuma. Jo tā jau nav tā daļa konstitucionālajā instrumentā, kas saplīsusi.