Tas, ka mūsu visnedemokrātiskākais Saeimas vēlēšanu likums tiks grozīts, nav šaubu, tikai jautājums, kad un kā to izdarīs. Patiesībā tas būtu Saeimas uzdevums, un būtu ļoti jauki, ja tā to izdarītu. Taču ne tā ne arī partijas nesteidzas pat par to runāt. Tādēļ pastāv jautājums- vai varēsim piespiest politiķus, kuriem tas nebūt nav pa prātam, vai atkal nonāksim līdz tautas nobalsošanai, kuras iznākums jau šobrīd ir skaidrs- tauta nobalsos par maiņu. Tikai kārtējo reizi tērēsim laiku un naudu.

Līdz šim visi, kuri ir konkrēti pieminējuši iespējamo jaunā likuma variantu min Lietuvas un Vācijas jaukto principu, kurā 50% deputātus ievēl no partiju sarakstiem, bet otrus 50% no apgabaliem, kuros, pārvarot likumā noteiktās barjeras (iemaksas, atbalsta paraksti), var startēt arī nepartejiski pilsoņi. Taču runājot ar lietuviešiem, tie nebūt nav apmierināti. Ja godīgi, tad neapmierinātība un viedokļi arī šeit ir dažādi, taču galvenokārt secina, ka liela daļa vainas ir tam, ka šie divējādie pieejas principi mulsina un sajauc galvas vēlētājiem, kādēļ gan caur partijas sarakstiem, kā arī no apgabaliem, tiek ievēlēti ne vienmēr labākie. Vācijā arī šis likums ir jau no kara beigām kā pēcokupācijas palieka.

Aptaujājot Latvijas iedzīvotājus un apskaidrojot viņiem katra varianta principus, neapšaubāmi, saprotamākais un vienkāršākais ir apgabalu princips. Jā, tāds mums bija visus okupācijas gadus un saistās ar pilnīgu beztiesiskumu, jo toreiz “mīļotā partija” visu jau iepriekš salika pēc saviem ieskatiem, bet vēlēšanas bija tikai farss, taču tajā pašā laikā pēc šī paša vēlēšanu likuma vēlējām LTF kandidātus 1990.gadā Augstākajā padomē. Toreiz bija šī varianta visīstākā paraugstunda, kad vēlētāju sapulcēs vajadzēja savākt atbalstītāju skaitu, lai tiktu listē, kad bija jāpārdomā sava programma un smalki uzsvari katrā iecirknī, ņemot vērā gan nacionālo sastāvu, gan rajona ražošanas, domāšanas un daudz citas nianses.

Kādas es saskatu priekšrocības apgabalu principam pret šodienējo- partiju:

Galvenais uzsvars, ko šobrīd izmanto partijas lai gūtu panākumus vēlēšanās, ir dažu populārāko politiķu “lokomotīves” princips, tai pašā laikā nepopulāru vadoni, kā tas, piemēram, bija partijā “Saimnieks”, ieliekot visos apgabalos pirmajā numurā, pat ar lielu daudzumu mīnusa zīmēm nevarēja izbalsot no ievēlētajiem.

Ļoti bieži tiek rakstīts par vēlētāju muļķību, politisku tuvredzību. Bet kā var pārmest vēlētājiem viņu nepareizo izvēli, ja, ierodoties vēlēšanu iecirknī, viņam jāizšķiras vispirms jau par astoņiem partiju sarakstiem, kuru programmas faktiski ne ar ko neatšķiras, tad vēl jāizpēta astoņsimts kandidātu biogrāfijas. Skaidrs, ka lielai daļai šī problēma ir ļoti vienkārša - atrod sarakstu ar to vienu, viņam kaut kā iepatikušos politiķi ( Gorbunovs, Ādamsons ), un šo listi tad arī iemet urnā. Kāda starpība! Uz tā vēlētāja dzīves vietu tā kā tā neatbrauks, pie sevis arī nepieņems, palīdzība nekāda, atbildība –arī nē. Un viņi jau arī nesaprot, kurš tad ir viņu pārstāvis, jo balsoja par Paulu, bet uzvarēja Tautas partija, tomēr valdību vada Latvijas ceļš ? Viss vienā putrā!

Daudz tiek runāts par deputātu mazo atalgojumu salīdzinājumā ar Latvijas dzelzceļa, Latvenergo un citu valsts uzņēmumu vadītāju, pilnvarnieku, nemaz nerunājot par veiksmīgo privātbiznesa īpašnieku peļņām, bet tikpat kā nepiemin, ka katram deputātam ir vēl palīgi, kuru algas tiek maksātas tuviem ģimenes locekļiem, tātad izmantotas ģimenes budžeta, labākajā gadījumā- partijas kases papildināšanai.

Tad nu lūk- ja šis deputāts būs ievēlēts no sava apgabala un ja vēlēsies tikt atkārtoti ievēlētam, viņam būs jāpapūlās arī kaut ko reālu paveikt priekš saviem vēlētājiem, un pirmais, ko tad vajadzēs darīt- iekārtot savu biroju, kurā strādās šis palīgs: uzklausīs vēlētājus, sagatavos viņa vizīti un veiksmīgu satikšanos ar iedzīvotājiem. Tagad jau pats palīgs būs jāmeklē spējīgs un arī alga viņam jāsamaksā. Un ne tikai esošajam deputātam, bet arī citām partijām, ja tās domās par iespēju uzvarēt nākošajās vēlēšanās.

Te nu mani pretinieki sauks- tā būs galīga anarhija, jo katrs deputāts sāks “vilkt deķi” uz savu pusi, radot tikai sajukumu un nekārtību valstī.

Izbeigsim demagoģiju! Šodien tik daudz mūsu vēlētāji saprot, ka viņu apgabalā vien citu pensijas likumu neieviesīs, taču patiesi rūpējoties par infrastruktūras uzlabošanu, dodot padomus par iespējamiem ražošanas vai cita biznesa izvēršanas iespējām, panākot nepieciešamo, pamatotu palīdzību grūtībās nonākušiem, tādā veidā radot un nodrošinot darba vietas, dodot cilvēkiem mērķus un cerības- šādu godīgu un patiesu deputāta darbu tauta sapratīs un arī novērtēs.

Un kas tad būs šo apgabalu deputātu kandidāti? Protams, ka vislielākās izredzes ir no partijām izvirzītiem, ar daudzpusīgu atbalstu bruņotiem. Tātad būs arī jāpārdomā piezemētāka un konkrētāka programma, nevis šodienējā- centīsimies, cīnīsimies, atbalstīsim…. Un pats galvenais, būs stipri jāapsver, kuru un kāpēc likt tajā vai citā apgabalā. Šeit tad arī būs lielākas iespējas reģionālajiem partiju biedriem, kurus parasti Rīgas elite atceras tikai tuvojoties vēlēšanām. Bieži vien tautā zināms vietējais līderis var izrādīties vēlamāks, gudrāks un spējīgāks darbos par Rīgas kundziņu. Un, ja viņam startēt neļaus partija, bet tauta atbalstīs, viņš startēs bez partijas atbalsta. Vai tagadējā Saeimā nav neatkarīgie deputāti. Ir, tikai ar to starpību, ka viņi pirms tam ir piemuļķojuši gan savu partiju, gan vēlētājus.

Saskaitījuši balsis un uzzinājuši ievēlētos, arī būs skaidrs, kura partija cik ir ieguvusi. Tālāk jau viss notiks kā pēc tagadējām vēlēšanām: veidos koalīcijas, sastādīs valdību, dalīs ietekmes sfēras un centīsies izbrīvēt pēc iespējas lielāku vietu pie valsts labumu “siles”.

Sabiedriskā organizācija “Rītdienai” nodibināja ne tikai, lai panāktu vēlēšanu likuma maiņu, jo tās biedri saprot, ka ar to ir par maz, lai kaut kas būtiski mainītos. Taču ar kaut ko ir jāsāk, jo mainīt var ar konkrētu un mērķtiecīgu darīšanu. Vēlēšanu likuma maiņa būs pirmais trieciens pa šodienējo iesīkstējušo valdošo eliti. Tas liks satrūkties, jo būs diezgan būtiski mainījušies spēles noteikumi, kā to rakstīja savā rakstā Lauku Avīzē politoloģe I. Ostrovskas k-dze.

Pie secinājuma, ka labākais ir mažoritārais variants, “Rītdienai” nenonāca uzreiz. Sākts tika ar mūsu valsts pirmo likumu- ar maināmo sarakstu principu. Par tā rašanos un darbību ir aprakstījis profesors Rihards Treijs. Tajā, iedziļinājušies, mēs atradām to par ļoti labu. Mūs savaldzināja iespēja, ka šajā gadījumā nav jāmaina, bet jāatjauno bijušais vēlēšanu likums, kas, mūsuprāt, prasītu mazāku piepūli un būtu vieglāk paskaidrot tautai, ja jautājums nonāktu līdz tautas nobalsošanai (referendumam). Ar lielu degsmi ķērāmies strādāt. Bija jau tik tālu, ka jurists-advokāts Vilhelms Kozlovskis izstrādāja un noformēja attiecīgo likumu punktu grozījumus.

Pateicoties interneta sakariem, par mūsu grupas darbību uzzināja gan Latvijā, gan ārzemēs. Te gan jāatzīst, ka organizācijas dibināšanas iniciatoru pulkā arī bija latvieši no daudzām pasaules valstīm. Tautfrontiešiem pazīstamais čikāgietis Rihards Spuris bija atbraucis uz Latviju, un ir viens no organizācijas dibināšanas dalībniekiem.

Izraisījās ļoti dzīva diskusija, kura parādīja, ka mūsu lēmumi bijuši pārsteidzīgi. Tika iesaistīti un savus priekšlikumus deva politologs Jānis Peniķis, politiķis Ivars Silārs. Vērtīgus padomus ir devuši profesori G. Ķēniņš-Kings, Juris Žagariņš. Ar Elizabetes Rūtens gādību savus apsvērumus par vēlēšanu likuma pamatprincipiem mums deva “Central European Review” Baltijas lietu redaktors Mels Huanga kungs. Tika un vēl šobrīd tiek pētīti citu valstu vēlēšanu likumi.

Apkopojot to visu, kā svarīgākie tiek ieteikti sekojoši principi:

1. Vēlēšanu likumam ir jābūt viegli saprotamam

2. Parlamenta veidošanas izmaiņas tik un tā neatrisinās visas problēmas, tādēļ ir vērts fokusēties uz vēlēšanu likuma aspektiem, kuru izmaiņas var dot būtiskus rezultātus.

3. Ļoti svarīga ir pastāvīga komunikācija starp deputātiem un vēlētājiem, kas būtu panākams labāk, ja deputāts ievēlēts no apgabala.

4. Izveidot kancelejas- reģistrus, kas būtu starpnieki starp deputātiem un vēlētājiem.

5. Kandidāts drīkst kandidēt tikai vienā apgabalā.

6. Likt šķēršļus nenopietniem kandidātiem

7. Ministram jāatstāj Saeima, nepieļaut būt abiem: ministram un deputātam.

8. Svarīgi- neradīt izmaiņas uz slikto pusi.

Apkopojot šos ierosinājumus un saliekot dažādu variantu rāmjos, secinājām, ka tie vislabāk pārklājas mažoritārā likuma izvirzītajiem principiem. Tad rodas jautājums: kāpēc labo sajaukt ar slikto, kādēļ labam, svaigam augļu desertam jaukt klāt sapuvušus. Kādēļ atkal manipulēt ar puspatiesībām, iztopot, vai aizsargājot kādu ieinteresēto priekšrocības. Ja reiz darīt, tad darīt pēc taisnības un patiesības, ja darīt, tad padarīt darbu līdz galam.

Taču, apzinoties šī pasākuma svarīgumu, esot pārliecināti, ka bez tautas iejaukšanās diez` vai piespiedīsim Saeimu to darīt, “Rītdienai” plāno rīkot konferences, rosināt diskusijas tautā caur VAK rajonu nodaļām un presi. Gribu paskaidrot tiem, kuri brīnīsies un jautās- kāpēc Vides aizsardzības klubs? Tādēļ, ka tautas dzīves vide nav tikai daba, bet arī normāls materiālais stāvoklis, iespēja iegūt izglītību, bagātināt un pašam bagātināties kultūras vidē, justies drošam, vajadzīgam un piederīgam savai valstij.

Ļoti ceru, ka ar savu rakstu būšu ierosinājis savus piekritējus dot papildinājumus un labojumus, bet pretiniekus- ar spēcīgiem un neapgāžamiem argumentiem atspēkot mūsu ierosināto likuma maiņas variantu un dot savējo.

Cerot uz aktīvu un auglīgu sadarbību!

Ierosinājumus varat sūtīt uz redakciju vai uz VAK- Audēju ielā 7/9-402, Rīga LV- 1966.

Alnis Freibergs.
VAK nodaļas “Rītdienai” vadītājs.
Telefons: +371-9487122
e- pasts: alnis@lis.lv