Jaunā Gaita nr. 98, 1974

 

 

ĶELNES MEMORIĀLI

 

(Memoriāli − no itāliešu memorale, atgādinājuma ieraksts.)

 

 


1. rindā no kreisās: Ārija Zveja, Janīna Babre, Margarita Ausala, Lidija Dombrovska, Margita Gūtmane, Velta Sniķere.
2. rindā stāv no kreisās: Andrejs Eglītis, Indra Gubiņa, Arnolds Apse, Jānis Andrups, Ilze Šķipsna, Alberts Spoģis, Juris Kronbergs, Voldemārs Avens.

Harija Blezūra un Gunara Irbes uzņēmumi.

 


Gundaris Pone diriģē pirmatskaņojumu „Meistara Jāņa pasaule”.

Man tie lielie smiekli nāca... Andŗa Vītoliņa bērnu un jaunatnes koŗa un orķestŗa dalībnieki gājienā uz Ķelnes Domu. No kreisās: Inta Āboliņa, Andra Irbe un Daina Millere.

 

Aizvadītajā vasarā Ķelnē no 19.-22. jūlijam notika Rietumeiropas latviešu III dziesmu svētki, kas bija veltīti latviešu vispārējo dziesmu svētku un Latvijas himnas simtgadei. Dziedātāju, dejotāju un sarīkojumu apmeklētāju skaits − ap 5.000. Par to jau plaši rakstīts trimdas presē − laikrakstos Laiks, Latvija Amerikā, Londonas Avīze, Latvija u.c.

Svētku rīcības komitejas priekšsēdis Longīns Apkalns svētku Vadonī:

„Mēdz teikt, ka pagātne neatkārtojas. Un tomēr − nākotne uzdīgs no pagātnes, dzieto viņai līdzīga.”

Abu starpā − tagadne. Šoreiz: Ķelne, dziesmu svētki, 1973. gada vasara.

 

*

Kaut kā jau viņi brauca, gāja. Virzījās uz Ķeizardārza pusi − toreiz 1873. gada jūnijā.

Vēstures grāmatās par to maz runā. Runā par teiktām runām, par panākumiem un atsauksmēm. Par domstarpībām pie banketa galda. Par koŗu sastāvu, dziesmām un komponistiem. Tātad par to noglancēto, kas „paliek vēsturē” un ar tās starpniecību spīd vēl pēc gadu simtiem.

Bet kādi bija viņi, kas orēs un ratos brauca pa grumbuļainiem ceļiem uz Rīgu?

Par ko domāja viņi, ko viņi cerēja? Kādas rūpes palika aiz muguras, kādas nāca līdz? Kaut kur taču bija zirgi jāpiesien, kaut kur bija jāpaēd. Vai kādam zirgu nenozaga?

Kā dienas solī gāja tie, kas palika mājās? Radio nebija, istabas kaktā bija tīnes, bet kustošās bildes uz to sienām bija tikai ēnu raksts.

Par visu to nav ne vārda vēstures grāmatās.

Viens skaidrs − viņiem neatkārtojās nekādas pagātnes. Tādu nebija. Nākotne? Tā vēl sēdēja uz savas aizvāztās pūra lādes, un varbūt labi, ka tā.

 

*

Ķelne, 1973.

Torīt, kad viss bija cauri un pagalam, viņa sēdēja Gircenichā, svētku „galvenajā mītnē”, un bārstīja plaukstās nepārdotos žetonus, un stāstīja:

„Priekšpusdienā vēl tā. Bet uz vakara pusi vairs nespēju salasīt, kas rakstīts programmas lapiņās. Ķelnes plāns bija pārvērties murskulī. Ne ceļa parādīt...”

Turpat nedēļu viņa bija no rīta līdz vakaram sēdējusi informācijas birojā...

Tā bija dziļuma dimensija. Par zirgu pie slitas.

 

*

Seno dziesmu folkloristiskā stīga ir tā, uz kuŗas drebējis un šūpojies mūsu dziesmu svētku būtvainebūt. Dziesmu svētkos Ķelnē tapa jauna, spontāna folklora. Viena tāda īsa teika: Svētku atklāšana bijusi paredzēta ar tauŗu vai fanfaru skaņām, bet spēlētājs pazaudējis notis...

Tādēļ murdoņu milzu izstādes zālē centās pārspēt trejdekšņi. Beidzot jau ļaudis sadzirdēja un norima, un viss sākās labi un skaisti.

Sākās labi un skaisti. Rīcības komitejas priekšsēdis, svētkus atklājot, igauņu un lietuviešu valodā sveica mūsu kaimiņu pārstāvjus. Tā tam vajadzētu būt vienmēr. Mēs esam no viena krasta.

Sēdēju žurnālistiem atvēlētajās vietās. It kā pa tievu trubiņu skaļrunis pūta zālē runātāja sakāmo. Ja iegrozījās, varēja jau saprast.

Gaidīju uz pāris vienkāršiem, pavisam vienkāršiem teikumiem: Sūtām sveicienus visiem tiem latviešiem, kas šodien pulcējas Rīgā uz saviem dziesmu svētkiem!

Jo viņi arī pulcējās.

Nekā vairāk jau nevajadzēja, tikai dažu pavisam vienkāršu vārdu. Tā − no sirds. Vienreiz, kaut uz brīdi, aizmirstot to, kas šķiŗ.

Bet tie vārdi nenāca.

Zinu jau − arī Rīgā 1973. gada jūlijā „rīkotājas amatpersonas” nepārdabūja pār lūpām ne pušplēsta vārda sveicienam tiem latviešiem, kas arī kaut kur pasaulē ar dziesmām piemin I vispārējos latviešu dziesmu svētkus Rīgā 1873. gadā.

Bet vai tad mēs nebūtu − tā kā labāki?

Laikam jau taisnība vien būs, ka ne. Mūsu likteņu mikrokosms, divās rindkopās izstāstāms.

 

*

Latviešu dziesmu svētku vēsture ir tautas pretestības kustības vēsture. Tā stāsta par milstošu spēku, kas, nevienam ļauna nedarot, laužas uz augšu, plūst un pālo, lai miermīlīgiem līdzekļiem apliecinātu: Mēs esam!

Rietumeiropas latviešu III dziesmu svētki Ķelnē 1973. gada jūlijā tika sasaukti, cita starpā, arī, lai atzīmētu Latvijas himnas Dievs, svēti Latviju 100 gadus.

Tā ir cienījama dziesma, kam tāds gadu skaits uz muguras un kuŗā nav neviena draudpilna vai uzpūtīga vārda, tikai par dziedāšanu, ziedēšanu un − diešanu.

Bet vai tad to drīkstēja saplūdināt kopā ar pavisam cita rakstura vācisko „īberalli” (zinu jau, tagad citi vārdi!), kā tas notika Ķelnē, latviešu dziesmu svētku atklāšanas sarīkojumā?

Vai Bundesrepublikas valdība to prasīja? Vai Ķelnes pilsētas galva? − NETICU!

Bet ne spraudziņa nepalika starpā − tikai diriģents pagrieza publikai muguru.

 

*

Pavadāmi Jāņu dienu... Melodija, ieslēpušies programmas lapiņas sīkajā tekstā, aicināja. Šī dziesma Alfrēda Kalniņa Baņutā ir kā spodra laipa, kam viens gals atbalstās Rīgas operas nama „gaļorkā”, kājās stāvētāju „plauktā”, otrs...

Ķelnē, latviešu operu mūzikas koncerts − ar Baņutas fragmentiem.

Milzīga tirgus halle sadalījusies divi daļās. Priekšā tie, kam ir „tā naudiņa” Aizmugurē − kam kaut kā tās nav vis. Pa vidu tukšums. Simboliski?

Orķestris spēlē melodijas no operām Uguns un nakts, Dievi un cilvēki un Baņuta.

Gar priekšā sēdētāja ausi redzu sīciņus melnus vīrus, kas plāta muti, stāvot orķestra priekšā.

Kāpēc viņi nedzied?

Šis ir nepareizs jautājums. Tādi esot. Pareizi tas skanētu: Kāpēc bija jāpārdod biļetes vietās, − līdz kuŗām nesniedzās ne Lāčplēša (Pēteris Lielzuika), ne Kangara (Longīns Apkalns) balsis?

Padziedami nu, bāliņi,
Mēs vienā pulciņā.

Te bija divi pulciņi, un viens − bez dziesmas.

 

*

Latviešu dziesmu svētku vēsture nesākas ar Rīgu 1873. gadā, bet ar Dikļiem 1864. gadā. Tiesa, tie bija tikai viena maza novadiņa dziesmu svētki, bet tie bija pirmie.

Toreiz notika kaut kas, ko mēs, ar dziedātāju tūkstošiem lepoties ieraduši, aizmirstam pat pieminēt. Juris Neikens raksta:

... pagasta skolnieki, 120 skaitā, bija sapulcējušie Dikļu pagasta skolā, kas tepat tuvu pie baznīcas, tie, gaŗā strēķī stādīti, pa trim un četriem līdzās, ap pulksten divpadsmitiem dziedādami nāca uz dziesmu placi. ... un dziedāja nu kopā bērnu korī gan baznīcas, gan lauku dziesmiņas, uz divi, trīs un arī četrām balsīm. Bija tikpat ar ko klausīties.

Un tā notika tas, kam bija jānotiek: No Dikļu pagasta skolas iznākuši, latviešu bērni „uz divi, trīs un arī četrām balsīm” atdeva latviešu tautai tās lielāko dārgumu − meldiju kamolā ievīkstīto latviešu tautas dzeju, kam nu uz tautas melodiju spārniem bija dimdēt uz augšu un pārplēst gadsimtus ilgi pār tautu gulējušo svešo dziesmu un svešo vārdu, citzemnieku kungu slāņa kultūras vāku.

Ne jau Dikļu svētku vīru koŗa vācu garīgajās, bet bērnu koŗa „lauku dziesmiņās” ir mūsu atgriešanās sākums.

 

*

Dīvaina sagadīšanās, bet arī Ķelnē 1973. gada vasarā visa noglancētā „lielo programma” ar sāpīgi izjūtamām rituāla izpildījuma iezīmēm padevās vienas „lauku dziesmiņu” pusstundas priekšā. Tās, kad dziedāja un spēlēja Andŗa Vītoliņa un Andreja Pommera mēģinājumos saliedētais, no daudzām zemēm kopā salidojušais bērnu koris un orķestris.

Tā bija pusstunda, kad senatne patiesi „zaigoja un laistījās”, bet vienlaicīgi − tā nebija senatne, bet tagadne, visiem saskatāma un saklausāma.

Tā nebija pusstunda, kad „pagātne atkārtojas”, tā bija pusstunda, kad tagadne bija radījusi kaut ko jaunu − sev atbilstošu un vajadzīgu.

Reti gadās dzirdēt tik vienprātīgu „tautas balsi” − ka šis nu bijis pats cildenākais dziesmu svētku brīdis.

Ne jau ar muzikālu perfekciju šis „pasaku ansamblis” pieveica pūķi. Bet ar to spontāno prieku un Andra Vītoliņa radošo izdomu, kas bija atraduši viens otru, lai rezultātā ierasto rituālo kustību vietā būtu tas grūti definējamais jaunais, kā vajag, lai no „mēs saglabāsim” izšautos „mēs radīsim”.

Abiem diriģentiem vienlaicīgi diriģējot, no skatuves plūda tas īstais dziesmu svētku gars, kas nav taisīta māksla, bet dziesma ar meijām, kalmēm un prieku.

Paldies!

Der laikam arī piebilst, ka Gircenicha lielajā zālē diez vai kādreiz agrāk būs koncertējis orķestris ar katram orķestrantam individuāli rakstītām, viņa instrumentam un spējām tieši šai reizei pieskaņotām oriģinālpartitūrām.

 

*

Vēl tikai vienu reizi visu dažādo sarīkojumu un programmu panorāmā uzvirpuļoja līdzīgs pārdzīvojuma un prieka virpulītis − kad The Avon Chamber Ensemble ar palīgiem Gircenicha atskaņoja Gundara Pones „Meistara Jāņa pasauli” (vai, citiem vārdiem: De Mundo Magistri Ioanni: echus, voces, tintinnabulaque ex antiquiate rigensi, 1973). Tas notika latviešu jaunās instrumentālās mūzikas koncertā, diriģējot autoram.

Bet tā bija − „cita opera”. Tie vairs nebija dziesmu svētki, tā bija latviešu autora skaņrade pavisam citā plāksnē − intellektuālā mūsdienu skaņrade. Bet kaut kā tā tomēr vairāk saderējās kopā ar Dikļu dziesmu svētkiem 1864. gadā un Ķeizardārzu Rīgā 1873. gadā nekā noglancētais rituāls pirms un pēc Pones un Vītoliņa.

Sajūta, ka kaut kas top, ka nestāvam un nemīņājamies uz vietas.

 

*

Rakstu: Rituāls. Tas nozīmē, ka kaut ko atkārto tāpēc, ka tā pienākas, ka tā ir „smuki”, ka ir „latviski” un jāsaglabā.

Kaut kas skumīgs piesitās šajos Ķelnē notiekošajos dziesmu svētkos, kas veltīti divām simtgadēm. Jau ar raksturīgo Vadoni, kam trūka praktiskas nozīmes − tas nebija līdz iznēsājams sava dižā formāta un viegli nosmulējamo vāku dēļ.

Tā bija dlžāšanās, noglancēta virspuse. Bet dziļuma dimensijas kliedza uz mums katru mīļu brīdi.

Ar savām „tautiskajām konservu kārbiņām” − pārgreznotām − pat vēl ne pusaudzēm − meitenēm milzu zīļu vainagos, kas neprata ne vārda latviski.

Ar Norviļa „masu dziesmu”, kas ar saviem vārdiem vien jau attaisnoja visus, kam tajā pašā dienā Rīgā bija jādzied līdzīgas. Kad liek, tad dzied!

Ar brūno krāsu Latvijas ķiršsarkanā vietā, uz tilta sakārtos karogos.

Ar „bargajām naudām”, ko iekasēja vācu ķelneri.

Mēs plūdām pa ielām, skrējām pār tiltiem, vedām bērnus uz priekšu un atpakaļ, koristiem bija jāguļ uz šaurām matracēm kā bungām (šie taču, galu galā, bija viņu svētki!), un dievkalpojums Domā bija tāds kā ticības lietu gadatirgus, un beigu beigās − nekādas īstenas sajūsmas nebija.

 

*

Negatīvais vien? − Bet es jau rakstīju: bija pāris gaismas punktu.

Neviens nav jātiesā. Par rīcības komiteju var uzrakstīt simtu sūdzības grāmatu, bet tikpat daudz to varētu rakstīt arī par jebkuŗu citu rīcības komiteju. (Varbūt rakstītāji būtu citi.)

Bet man liekas − bija gluži vienkārši tā, ka dziesmu svētki jau pieder citam laikam un noteikti pieder citai zemei un videi, ne tai, kuŗā (kuŗās) mēs dzīvojam, cik spēdami mēģinot saglabāt kaut ko no rituāla, kuŗa īstenais saturs mums jau svešs.

Dziesmu svētki bija pretestības kustība − aci pret aci ar tiem, kuŗus gribēja pārspēt „dziesmu vara”. Ķelnē mūs neviens neapdraudēja, nekas nebija aizliegts. Un ar ko īpaši dižoties mums arī nebija. Palika pāri tikai tā − glance.

Cauri tai − kā jaunam ledum − spīdēja un kustējās brīdinātājas ēnas, izmisīgi mūsu vietā Valža Krāslavieša vārdiem lūdzoties: Mūsu dienišķu pērienu dodi mums šodien!

Gunars Irbe


Jaunā Gaita