Gaisma ievainoja

putna spārnus,

kas pacēlās pret ausmu.

Tu pieskāries lūpām klintij

un teici: diena.

No putna asins uz ūdens

Gaisma ieķērās

atskabargainā

pakrantē.

Pieskaŗoties

tā bij raupja

Tavas acis seko

kaiju vēdām

selgā.

Kādēļ tu mani

sauci

Laivas,

kas izbrauca vakarā tukšas,

atgriežas, piesmeltas

Es raugos zivju mirušās acīs –

tur nespoguļojas vairs

Saule

savā tumšajā laivā

iesāka irties pret nakti,

un mēs palikām pēkšņi

Tikpat gausi kā gaisma

atnāca krēsla

pārvilka mums pār plakstiem

Vakars izklāja

Pakrēslas smaržas un skaņas

gulstas rēni

kā putekļu kārta

pār mirušiem

Pamostoties,

ostas ugunis

aiz tava pleca

un gājēja soļi ielā.

Viss tas jau bijis

pirms tūkstoš gadiem.

Tu sakusties,

un es negribot pielieku

Tu atkal skaties

pāri tumsai uz mani,

atkal tu skaties

Taustot

tu pārvelc plaukstas

man pār seju.

Gaisma deva un gaisma ņēma.

Zem taviem pirkstiem

es palieku iekalta

Nosalusi diena

satver tavus siltos

pirkstu galus

tepat pie mājas,

ārā uz ielas.

Pietvīcis prieks

asiņu gaiteņos joņo,

un soļu pakavos

strauji kumeļi auļo

uz rožu laukiem

tavos vaigos.

Minsterē, 1969.g. decembrī

Dzeltena pastmarka

uz tumši zilas aploksnes.

Apgaismota loga raksts

bezmiega naktij.

Katram lasāms.

Ķelnē. 1971.g. aprīlī

Pilsoni No-Pie-Atlīdzinātais,

Autoceļa hunni,

Dižveikala virsaiti,

Biroja beduīn, -

Tavai neskaidrajai mežonībai

Kāds noņemtu netīri balto

Un vērstos tā košā mozaīkā,

Ja vien tu atkāptos dažus soļus

Pār gadsimtiem.

Varbūt valdnieks tu būtu,

Cēzars purpurā,

Grieķu apmetnī,

Nokaisīts zelta zvaigznēm.

Tu skūpstītu savu trīs māsu kaklus

Un glāstītu viņu matus un krūtis -

Druzilla, Druzilla,

Vismīļākā no visām,

Vistuvākā,

Svētā, svētā!

Tev lai pieder mana valstība...

Gandrīz tikpat mīļš

Zirgs ziloņkaula aizgaldā,

Spēks un skaistums, patiesais draugs -

Vai tas mazāk labs konsuls

Par citiem? Par tārpiem?

Vai tārpu samīt ir nelietība?

Vai plēsoņu atvairīt - ļaunums?

Sāncenšu pazemojums un gals.

Izvarotās bezpalīdzība.

Spīdzināto kviecieni, vaidi, šņuksti.

Gladiatori, Panteras. Ziloņi. Lauvas.

Nāves sodi. (Radiniekiem jāsmaida).

Amfiteātrī

Tauta auro un rēc.

Tauta šausmās aiztur elpu.

Tauta klusē.

Pret Cēzaru nav pretindes.

Un tavs zeltītais tēls, ak dievišķais,

Ik dienas vizuļo templī,

Allaž tērpies gluži kā tu.

Tu mazgājies smaržvielās karstās un vēsās.

Tu čuksti Jupitera ausī.

Tev tīkas blēdīties kauliņu spēlēs.

Inkognito

Tu topi par dauzoņu

Smirdošajos kvartālos.

Tu esi dziedonis, aktieris, dejotājs,

Kaŗapulku vadonis, zēnu mīlnieks...

Tu esi viss.

Tev pieder viss.

(Līdz atentātam.)

Kaligula,

Tu slēpies

Menedžera veikaluzvalkā

Vai pulkveža uniformā.

Domiciān -

Vai tu tīksmīgi dur mušas

Ar zīmuļa smaili?

Ugunsbardi,

Greznais postītāj,

Tev ir studenta džinsi un bārda.

KĀDA 19.GADSIMTA

GLEZNOTĀJA

PIEZĪMES

„Es paskatījos uz savu spoguļattēlu un gandrīz
izbijos no tās sejas izteiksmes nekrietnības."

Delakruā.

Šekspīrs bija - un nebija - Dezdemona,

Otello un Jago;

Tādēļ viņš samanīja

To īstenos vaibstus;

Pat es - nebūdams Dižbards -

Šorīt spogulī pazinu Jago,

Tomēr nojauzdams,

Ka tas neesmu gluži es pats...

Bez tam redzu - un neredzu -

Sevi ģermāņu barbarā,

Kas romiešu villā nokauj saimnieku

Un izvaro tā kundzi un meitu;

Es esmu - un neesmu - nokautais,

Kundze, meita un vergi.

Es esmu Antonijs, Kleopatra,

Oktaviāns - un tikai es pats. -

Mākslinieks

Atrod slepeno eju,

Bet allaž atgriežas no dēkām.

Marokas saulē, kas mocoši atstaro

No balsinātajām sienām,

Es sastapu beigtos kalifus, vezīrus,

Senseno harēmu tīksmes un bēdas.

Saulē un lapotnē tepat aiz loga,

Nakts tālumos virs Parīzes jumtiem

Es dažkārt jaušu citu gadtūkstoti -

Neaizmirstot, ka mirkļi neatgriežas.

Meklējiet un nemeklējiet mani sejās,

Ko atmodina mana ota.

NAV TIESA...

Nav tiesa!

Tā nebija.

Tēvs ar nazīti

Neizgreba mani

No sausas ozola šķilas.

Tas nav tiesa.

Bet toreiz,

Kad es gāju

Tam dīvainam ābeļu dārzam cauri,

Es skatījos apkārt

Un atpakaļ vēros.

Un tāpēc man tagad

Ir žagaru rokas,

Un tāpēc man tagad

Ir siekstas sirds.

1972.g. jūlijā

ES TEV PATEIKŠU

SAVU VĀRDU....

Es tev pateikšu savu vārdu,

paņem to mutē,

apsildi elpā

un ja varēsi pierast

pie vērmeļu rūgtuma,

pie pīlādžu sūruma,

tad es tev pateikšu mīļus vārdus,

ņem tos mutē,

ietin matos,

padusē sildi

un saki man savus mīļos vārdus.

Un tā

pa ziemas vidu,

pa aukstuma aukstumu,

lādēsim zilu laivu

ar lūpām,

ar mēlēm,

ar labajiem vārdiem,

ar senu līgo dziesmu

līksmajām skaņām.

Nāc,

es tev pateikšu savu vārdu.

1973.g. janvārī

Tad, kad pielīst tie lielie lieti,

kad tie melnie vēji pūš,

tad brīžiem tā liekas,

ka būtu pat labi,

ja priecātos tārpi

šajā tukšajā būrī.

Taču dzīvība kāda,

Tad, kad pats sevi vairs nevaru izsapņot,
tad atliek vēl pārbrist
tumšajiem ūdeņiem pāri.
Varbūt ka stāvēšu
vēlreiz

es saules dziestošos staros

ar kājām

upes abējos krastos,

Tad, kad rēgainie zari
ieķeras miklajā tumsā,
lai dilstošo mēnesi zagtu,
tad pēkšņi tavu pirkstu gali
no manām ribām
sāk taisīt kokli,
un es zinu,
es zinu,

ka aklajam kalpam

šonakt vēl nevaj'dzēs rakt.

Jūŗas šalkoņa nepazīst pulksteņa tikšķus,

lielais vilnis

aizplūst

atpakaļ.

Vējš glāsta smiltīs atstātās pēdas;

pie pašas apvāršņa malas

maza melna laiva

iebrauc debesīs

(vai arī pārbrauc

pasaules malai pāri).

Krastā paliek

vienkāje kaija

ar nolauztu bultu

atstieptā spārnā.

Viss jau ir noticis,

viss vēl notiks.

Smiltis,

viļņu smiekli,

kaija,

un es dzirdu, ka pulksteņi tikšķ.

Nāc,

es atstāšu acis vaļā.

IDEJISKA

SANĀKSME

(Dzejiska reportāža par kultūrvēsturisku
notikumu Ņujorkas hotelī)

Ideju jau bija daudz,

bet visas tās līda

kā dūmi acīs

un kā dūmi izklīda.

Tikai viena

nekultiem salmiem matos,

meža zemeņu muti,

krūtīm

kā ciņiem Lubānas klānos,

jumi un mikrofonu rokā,

likās kā sengaidīts pavasaŗa lietus.

Ideja, uz tāfeles uzvilkta,

bija kā liels, veselīgs bērns,

Tikai Tēva Valodas trūka rokā.

Bet visu to var sadabūt,

galvenais - bērns,

latviešu bērns.

Un cerība ziedēja debesu lūkā

kā sēklām pilna saules puķe

van Goga gleznā.

KRATEKLĪ

Viņi zagās iekšā pa vienam

kā manīgi kaķi,

šķērsojot telpu,

aizturētu elpu,

īstenībai nepieskardamies,

pārlēca pāri pagātnei

un tad,

it kā neglābjamā agonijā

sāka zīdīt savus bērnus,

kas pa melnām nabas saitēm

izkliedza savus protestus

milzu skaļruņu apklātās mutēs.

Klanīdami, galvas

it kā pazītu kādu,

raustot iekšas,

it kā dzemdības būtu neglābjamas,

rēca, sēca atvērtās mutes.

Vēders un kājas kārpījās, spēra.

Kaņepes augt sāka matu vietā.

Bet es,

apstulbumā,

sapņodams par bērzu sulām,

un maukdams kārkliem mizu,

nepamanīju,

ka jumts bija pacēlies,

solos neviens nesēdēja

un skatuvē kūla

ar ģitārām rudzus.

Izkāmējušies

kā tādi zobu bakstāmie,

kā siena dakšas,

kā meitu zagļi

acīm apēdām visu,

kas izdalījās ar divi,

vai izlija

kā apgāztas vāzes.

Un tumsā,

uz muguras guļot,

laizījām pagātni

kā konfekti uz koka kāta,

- tā izkāmējušies mēs bijām.

PAR SAITĒM UN
CEĻOŠANU

Richardam Rīdziniekam

Šeit šodien, rītā citur, visur garām steidzas

Liels svētceļnieku pulks ar saviem karogiem

Un aicina, lai, rindā stājoties, man beidzas

Izbrīns, sāpes, mīla, naids. Kā skaidri var tiem

Iegalvot, ka zaudētais ir mans, ne mūžam viņu,

Ka pazīšu to tikai es, neredzēs cits?

Jo tālāk eju, meklēju un klausos, gaidot drošu ziņu –

Jo asāk redzu: ceļotāju uztur spīts

Un pārliecība, ka par nozagto jau lūgts

Par daudz. Ir jaunam tiesas vilnim celties laiks.

Pamati paliks: bārenītes dziesma rūgta,

Karotāja, kalpa, kārklinieka kliedziens baigs:

To vēlreiz dzirdēsim, to dzirdam, esam dzirdējuši.

Bet, jaunu namu ceļot, krietnībā vai durvis cieši slēgsim

Katram klaidonim, kā vienmēr? Lai tie pazuduši!

Tēvtēvu pavards sildīs tikai to, ko pazīsim!

Mēs esam maza tauta, draugs, un izšķērdīga pārmēr.

Vējš kapu kopas latvim kaisa tundrā, ērtībā;

Kā, kur un kāpēc: pēdas savu skumjo stāstu atstāj vienmēr,

Un tur es esmu, tur es būšu, tur es biju savā bērnībā.

Tev varbūt vējš pār jūŗu atnes dzimtās puses šalkas,-

Pie manis, liekas, katra jauna vēsma piesārņota.

Jo jautrāk iet, jo tālāk tiek, gruzd kvēlāk neizteicamas alkas.

Tev laba ābece, bet arī man tā Rīgā reiz no tēva dota.