Jaunā Gaita Nr. 94, 1973

 

 

Njordurs P. Njardvīks (Njördur P. Njardvik, 1936)

TAUTAS PLĀNOŠANAS MINISTRIJA

Romāna fragments

Lidijas Dombrovskas viņetes

 

Njardvīka romānā varas dēļ sacenšas divas partijas: labklājības partijas programma sola tautai progresīvu attīstību, progresīvās partijas mērķis ir -labklājību tautai. Priekš kāda laika pieņemts lēmums par tautas pieauguma pakļaušanu centrālai kontrolei, kas nodota īpašas tautas plānošanas ministrijas pārziņā. Tā izsniedz vajadzīgās dzemdēšanas atļaujas. Ja lūguma parakstītājs nav valdības partijas biedrs vai atbalstītājs, ministrija atrod visādus aizbildinājumus, lai atļauju nepiešķirtu. Stefanam Haldoursonam, kam arī neveicas, viņa draugs Magnuss Vesteinsons ieteicis pāriet valdošajā progresīvajā partijā. Viņš ieradies partijas sanāksmē, lai apliecinātu savu piederību partijai.

 

 

Ļaužu pilnajā zālē viņš sēdēja pašā vidū. Sadzirdis, ka izsauc viņa vārdu, Stefans piecēlās no vietas. Skanētu skaisti, ja varētu piebilst: Kā kalns no jūŗas. Bet ne nu viņā bija kaut kas no kalna nekā. Viņš piecēlās, un pārējie palika sēžam, tas viss. Neieradis ko tādu darīt, viņš sajuta citu acis pievēršamies sev; un tas viss bija aplam savādi. Viņš it kā redzēja, it kā tikai noģida: milzīgs skaits galvu novirinājās un pagriezās uz viņa pusi; un visu skati bija kā bultas, kas reizē izšautas uz vienu mērķi. Uz viņu. Šeit viņā lūkojās pavisam savādāk nekā bankā, kur apmeklētāji cita nekā negaidīja kā tikai, lai viņus apkalpotu. Gaiss zālē it kā piebira pilns dažādu jautājumu. Tur krustojās labvēlība ar savādu skepsi. Ko citu būs gaidīt?

Labāk no tā nekļuva.

Gluži neticami, cik ātri viņš pieveica atstatumu līdz paaugstinājumam, kaut arī ceļš gan nebija nekāds īsais. Vismaz tā izskatījās no zāles vidus. Kad viņš nostājās publikas priekšā, likās, ka seju rindas zālē bija tepat klāt, gandrīz vai ar roku aizsniedzamas . Protams, mēģināt sniegties viņam nenāca ne prātā. Viņš iekrampējās ar rokām pults malā. Jutās uzreiz drošāk. Bija noskatījies citus arī tā darām.

Tad viņš sāka runāt. Pirmie vārdi krita lēnām, it kā vilcinoties, un pagalam svinīgi.

- Dārgie biedri! Es dzirdu jūs jautājam: Kāpēc esi šeit atnācis? Tā tas vienmēr. Tam - tāpat kā visām citām lietām - ir sava priekšvēsture un dziļāki iemesli. Es tos pa kārtai mēģināšu aplūkot. Bet vispirms lielos vilcienos: Mūsu zemē tas vispār ir ļoti neparasti, ka kāds ir ar mieru mainīt uzskatus. Kaut kas ārkārtīgi sevišķs, tiklīdz tiem sakars ar politiku. Jaunībā mēs tik pamatīgi apgūstam polītiku un metodes, kuŗas mums ļauj iedziļināties politiskos jautājumos, ka brieduma gados lieki ar šādu prātniecību vairs noņemties. Pret to nav gluži nekā ko iebilst. Ir ļoti pareizi, ka jaunatni jau pašā sākumā uzved uz pareizā ceļa. Un, protams, mēs nevaram vainot jaunatni, ja pareizais ceļš ne vienmēr ir gluži pareizs. Tomēr bieži tas tāpat izrādās pareizs. Grūtāk atbildams jautājums, vai šādi apgūtu viedokli vajadzētu uzskatīt par patstāvīgu domu. Tas drīzāk būtu saucams par mantojumu.

Stefans brītiņu apklust un pārlaiž skatu klātesošajiem. Viņš satver ūdens karafi un piepilda glāzi, sakārtodams domas un atvilkdams elpu.

- Bet nu es stāvu jūsu partijas priekšā, un tomēr esmu savus uzskatus mainījis. Dziļa pārliecība teica, ka man tie būtu jāmaina. Patiesībā jau ir tā: tādam, kas nekad nav mainījis uzskatus, tādu nekad arī nav bijis. Apgūts mantojums varbūt, bet savas patstāvīgas pārliecības tādam nav. Cilvēks spēj mainīties, pat ja politiskie principi kā tādi būtu un paliktu nemainīgi. Cilvēks var godīgi izvēlēties vienus vai otrus principus. Tā tas ir - vienkārši un pašsaprotami.

- Turpretī ir bīstami, ja cilvēks maina pārliecību, palikdams pie vecajiem uzskatiem. Tāds izsmej pats sevi un arī visus pārējos. Esmu pārliecināts, ka esat ar mani vienisprātis. Gaŗāku izskaidrojumu nevajag. Lieta ir ļoti vienkārša, kaut arī pie tās varētu ilgi un gaŗi kavēties. Vienu es tomēr vēlētos pasvītrāt: Es nedomāju, ka uzskatus vajadzētu mainīt visiem. Vismazāk jums, godājamie klausītāji. Gluži otrādi.

- Es arī apzinos, ka man nav jātaisnojas par savu jaunapgūto pārliecību. Tādēļ es stāvu šeit. Un tomēr - es gribētu, lai jūs līdz sirds dziļumiem izprastu, ka mana izšķiršanās pilnīgi un galīgi saraut saites ar labklājības partiju nav no gaisa nokritusi. Esmu visu nopietni pārdomājis. Šis pārdomu laiks, līdzībās runājot, bija kā lēna, pakāpeniska pamošanās no dziļa un ilga miega. Viena pēc otras manu acu priekšā iznira šīs partijas aplamības. Sevišķi sāpīgi izjutu un pats pieredzēju, ka šī partija necienīgi izturas iepretim cilvēciskajām vērtībām.

- Ciktāl man zināms, labklājības partijas programmā ir uzsvērts, ka partija rūpējas par cilvēka pašvērtību un labklājību, lai palīdzētu ikvienam cīņā par laimi personiskajā dzīvē. Pats par sevi saprotams, ka atsevišķa cilvēka intereses nedrīkst, kur vien to iespējams novērst, aizēnot vispārības intereses. Vienlaikus mana pārliecība saka, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības iet savu ceļu pretī laimei un labklājībai, ja viņš ievēro sabiedrības prasību būt pienācīgi mērenam šajā ziņā. Kad es atklāju, cik lielā mērā labklājības progresīvās attīstības programma nesaskan ar tās dzīves praksi, vajadzēja rūpīgi pārlikt, apsvērt partijas piederības jautājumu. Tas nu ir noticis...

Runādams Stefans lūkojās tālumā, neviena no zālē sēdošajiem neredzēdams. Viņš runāja, it kā tukšām solu rindām. Tāpēc viņš pagalam iztrūkās, kā nule no miega uztraukts, kad viņa runu pārtrauca jauno partijas biedru aplausu zalve. Tā urbās ausīs un uz mirkli galīgi izsita no sliedēm. Viņš izmisis lūkojās apkārt, bet tad domas pavediens atkal bija rokā un viņš turpināja:

- Jūs, protams, iebildīsit: Mēs vienmēr esam zinājuši, ka labklājības partija sola tikai pa tukšam un tālāk par solījumu netiek. Tā droši vien ir. Bet atkal lieta nav tik vienkārša. Esmu uzaudzis labklājībnieku aizvējā, apgādāts un pasargāts. Tādēļ citādi nevarēju līdz pats nebiju izjutis, cik viss tas ir riebīgi. Bet tā kā biju nepārprotami ieskatījis lietas to būtībā, es nespēju vairs tāda kauna priekšā aizdarīt acis. Šie bija grūti brīži. No sirds vēlējos, lai atziņu kauss būtu gājis man gaŗām, kaut arī tagad esmu pateicīgs, ka liktenis man piešķīris šīs šķīstīšanas ugunis. Visļaunākais, ka labklājības partija pati, kā šķiet, tic, ka tā dzīvotu saskaņā ar programmu, ka grib uzvest valsti uz progresa ceļa. Lai cik likumsakarīgi, tas liekas pagalam nožēlojami. Tādēļ nu ir liels prieks, ka pēdīgi vajadzēja atdarīt acis. Tādējādi kļuvu patstāvīgs.

- Kas sekojis pēc tam, ir vienkāršāks par vienkāršu, notikušā loģisks turpinājums. Es vēroju apkārtni ar acīm, kuŗas neaizmigloja nepārbaudīta vēlība vai nenovīdība. Sākumā - šķita, ka stāvu uz galvas un redzu visu ačgārni. Bet tad atklāju: nevis pasaule stāvējusi ar kājām gaisā, bet es pats. Pēc tam viss rādījās skaidri un vienkārši. Man tikai jāgriežas pie jums. Mana īstā vieta ir šeit. Es zinu: man nav jums šīs lietas jāskaidro. Bet es domāju, ka ir godīgāk to darīt. Ja ne vairāk, tad lai vismaz arī citi spētu atrast ceļu. Tāpēc es šeit stāvu. Un es ceru, ka neesmu nevēlams. -

Dārdošs aplausu vilnis bija visskaidrākā atbilde. Protams, protams, tu esi viens no mums! Kuŗa partija nepriecātos, ja pieaug biedru skaits? Vienalga, kādas pārliecības. Vai kāds to prasa? Varbūt tas vispār nav no svara? Jauns partijas biedrs vienmēr ir apliecinājums, ka partija ir uz pareizā ceļa. Ka taisnība ir tās pusē. Kuŗš tad te nu būtu ar kājām gaisā! Vai tad nu mums acu nav pierē!

Neteiksim, ka tieši Stefana Haldoursona uzrunātie noņemtos ar tādām pārdomām. Bet, kas zina! Turpretī, ka runātājs kļuvis šāsdienas varonis, par to divu domu nav, redzot, kā visa zāle salīgojas, kad viņš, nokāpis no paaugstinājuma, dodas atpakaļ uz savu vietu. Viens otrs tuvāk ejai pasniedz roku, vēlēdamies vēl uzskatamāk apliecināt, cik priecīgi viņi jūtas par jauno partijas biedru. Stefans to jūt, lielā sirsnība viņu aizkustina, un viņš izbrīnā sev jautā, kālab gan viņš jau sen neatrodas starp šiem ļaudīm.

Pilnajā zālē viņš uzmeklē savu krēslu un apsēžas, bet pazust starp citiem viņš nepazūd. Viņš ir pacēlies pāri visiem. Apkārtsēdošie to zina un šad tad pamet paslepus skatienus uz viņa pusi. Tie ir pavisam citādāki skatieni, nekā tie, kas viņu durstīja, pieceļoties, lai runātu. Viņš ir atklājis savas kārtis, un īstā reizē; kopā ar visām citām partijas rokās guļ trumpis. Viņš ir iekļāvies kopībā, pavisam vienkārši.

Vēl divi citi tika runājuši, apliecinot uzticību partijai, bet krietni vien bālāk. Un ar to sapulce ir galā. Virzīdamies uz ārdurvīm, viņš jūt kādu roku uz pleca. Pienācis Magnuss Vesteinsons.

- Es tevi aizvedīšu mājās, - viņš saka.

Viņi iesēžas īstā amerikāņu kreiserī un brauc. Automašīna klusi slīd nakts tumsā. Viņiem laika gana. Labu brīdi viņi sēž, katrs savās domās iegrimis. Tad Magnuss pēkšņi ierunājas:

- Tu tikai esi pulveris!

- Ko tu ar to domā?

- Tikai to, ko es teicu. Nekā vairāk. Ka tu esi velna pulveris. Un es nabags nervozēju vai visu sapulces laiku, -

Magnuss smejas. Un pēc tam piemetina:

- Varēju tās rūpes sev aiztaupīt. Tu jau visu izliki kā profesionāls orators. Man nebija ne jausmas, ka tev tādas runas dāvanas. Tā vien liekas, ka dzīvē būsi nošāvis greizi. Tev būtu jātaisa polītika. Kas zina, vai tu pat neuzdienētos par tautas plānošanas ministru. Padomā tik, tad tev nevajadzētu celt traci, kad iegribas uztaisīt sievai bērnu. Man pat liekas, ka viņi tev noticēja.

- Ko tu ar to domā?

- Ko es domāju. Tu nu ar prasi kā... Protams, ko jau teicu. Man likās, ka viņi tev no tiesas noticēja.

- Ko noticēja?

- Noticēja, ka tu nu esi īsts un pārliecināts progresīvais. Tu jau lēji tā, it kā tevī būtu tas spēks un pārliecība. Es paliku mēms aiz pārsteiguma. Tevī klausoties jau pats Visuvarenais Dievs noticētu. Vai vismaz Svētais Pēteris.

- Bet kālab gan lai viņi man neticētu?

- Paklau, Stefan! Neba nu šī pirmā reize mums kopā. Neāksties, gluži vienkārši! Es jau muti turēšu, nebēdā. Neviens vairāk par mums abiem un ministru Steinu Grjoutu par šo lietu nezina. Un viņš - spēlē līdz. Tu esi uz zaļa zara, Stefan!

- Bet es jau tikai teicu, kā ir.

- Kā tu teici ?

- Tīru un skaidru patiesību. Es no tiesas esmu pārliecināts, ka progresīvajai partijai ir taisnība. Es jau teicu, ka es ilgi domāju, kamēr izdomāju. Vai neatceries, ka sākumā man šī lieta šķita tik nepieņemama. Toreiz, kad tu par to pirmoreiz ieminējies. Bet tad es sāku visu pārlikt. Tad, vecīt, manī viss apsviedās otrādi. Neesmu nekādus saltus melus pūtis. Vai neatceries, ka teicu - ideja man vienmēr pirmā vietā, tā ir svarīgāka par personisko ieguvumu. Un tāda mana pārliecība ir joprojām. Citādi jau es nebūtu mainījis partiju .

- Tas nu ir pēc vella!

- Jā, tavās ausīs šāda runāšana skan jocīgi. Un tomēr - tā ir patiesība. Lai kā negribētos to teikt, taču jāatzīst, ka neviens cits kā labklājības partija neieveda šo tautas pieauguma kontroli. Tā ir tās vaina.

- Nav mana lieta aizstāvēt tavu labklājības partiju. Protams, tā šo lietu izdabūja cauri. Bet es tā kā pazīstu vienu, kas gaudin gaudās, ka progresīvās partijas ministrs nedod viņa sievai bērna atļauju...

- Tas nekā negroza. Pats par sevi saprotams, ka progresīvā partija jauno kārtību izmanto savā labā. Bet neba tur tā vaina. Viņi tikai turas likuma robežās. Un to likumu sabiedrībai uzspieda tā otra, priecādamās uz savu labumu. Nav ko pārmest progresīvajai partijai, ja tā tagad likumu izmanto pa savam un trāpa tiem, kas paši pie visa vainīgi. Es arī tai nekā nepārmetu. Vismaz - nespēju pārmest, kad nu visu savā galvā esmu pārlicis.

- To var manīt. Būs vien tiesa, ka tu spēj pārliecināt pašu To Mūsu Kungu. Bet tev ar to vien vēl nepietiek. Tagad tu ņem arī mani uz grauda. Lai paliek, lūdzams! Un tad es tev vēl teikšu no visas sirds: Nesāc nu tikai šo te klāstīt arī ministram! Viņam var likties, ka ar tevi viss nav gluži kārtībā. Neticu, ka viņš dos dzemdēšanas atļauju tādam, kam mendelis galvā. Labklājības partijas biedra karte ir vēl ļaunāka lieta, bet tomēr...

 

Jaunā Gaita