Jaunā Gaita nr. 91, 1972

 

Juris Zommers

 

 

DĀVANA

(KASTAŅI UN TU)

 

 

Es tevi modināšu,

     Es tevi modināšu,

     Es tēmēšu taisni

     pret tavu logu

     kastani brūnu.

 

Pāri

     tūkstoš

     un vienai

     sīku māju rātnai mugurai

     pāri līdz

     svarotām glāžu sienām

     mani kastaņi norūc

     mēnesnīcā.

 

Zinātnieki

nakts sardzē

brūnastainas zvaigznes skaita -

     tur tavā klēpī

     krājas tie, silti

     grauzdēti

     Tev šonakt.

 

NĀRU LAIKS

 

 

Nočirkst

pulēts

vilnis

zem zirnekļa

ūdens kājas

 

            plīst skanīgs

            sudrabs

            viegli pūsts -

 

Kaut kur

vēl vienmēr

zilā bruņotā

vabole

grauž vienmuļi

saldus dūņu kātus -

 

Tur lēna elpa

kalmju dvašā

gaida, laikam -

 

Te zīmes pierāda: nezinot

mēs uguns joslu pārgājām.

Viss klusē

visas lietas klusē

pie pārejas,

Citās dimensijās

mēs sevi atradām,

kur sīksti klusums valda,

kur esam svešās kāpās

nepazīstami, pie

tumsas dzīta krasta.

 

Piedod! man:

es nemanīju

tavu draudu.

Kā zelta mārki

tavas acis.

Tavos vasaras skūpstos

sāļa dvaša.

Kā sen pieraduši

tavi pirksti

sijā baltas smiltis.

Ir pārejas stunda:

jūŗas miltos zib

zvīņas pelēkzilas.

 

Tavu atblāzmu es nesu šovakar.

Tālu tu aizpeldi bez

skaņas. Kā mēness ēna

 

es tevi gūstu

tavā nāras ceļā -

 

Cik dziļi un tumši

tavi ūdeni...

Tik dziļi un tumši.

 

 


 

Irma Bērziņa

 

 

MANA SĀPE

 

Neskrienu

pa tavām ielām

meklēt atmiņas.

Man rēta

plaukstā sūrst -

nobradāts vizbuļu lauks

tavā

elksnājā.

 

Ķelnē, 1971.g.

PAIPALAS DZIESMA

Pelēka paipala

bēdu kliedz

pāri sudraba

jūŗai.

 

Netīrs uzkupcis

bērnu māti

pasaules tirgū

par staiguli pārdevis,

rokas naudu nodzēris,

sāpju naudu izkaulējis,

pats savā kabatā iebāzis,

nu dižojas:

- Labāk zīle rokā,

nekā mednis kokā!-

 

Izvarota, piesmieta,

pasaules lielceļa malā

uz pelēka akmeņa pārdotā tup

un lūgšanu skaita:

- Brīvība, vienlīdzība, brālība,

šīs trīs

der tikai tam,

kam vara un kam viltus! -

 

No kapa mironis ceļas

un sauc:

- Kam acis redzēt,

  lai redz,

kam ausis dzirdēt,

lai dzird! - 

Es un miers

piesmiets

tāpat kā tā

pasaules tirgū

pārdotā.

 

Pelēka paipala

bēdu kliedz

pāri sudraba

jūŗai.

 

Ieklausies, kaimiņ,

varbūt jau rīt

tevi pārdos tāpat,

tikai uzkupcis

šoreiz,

laikam gan,

 

būs cits.

-

 

 

Ķelnē, 1971. g.

 

SATIKŠANĀS

 

Nosalusi diena

satver tavus siltos

pirkstu galus

tepat pie mājas,

ārā uz ielas.

Pietvīcis prieks

asiņu gaiteņos joņo,

un soļu pakavos

strauji kumeļi auļo

uz rožu laukiem

tavos vaigos.

*

 

Minsterē, 1969.g. 6.decembrī

 

 


 

Gunars Saliņš

 

 

 

ZAĻUMSVĒTKI

ŅUJORKAS

PIEVĀRTĒ

 

Nakts bija krāšņa

zem trimdas

priedēm -

 

ieradās viesi pa šosejām,

ieradās viesi pa sliedēm,

daži vasarnieki pa gaisu no mošejām,

daži no Buļļu priedēm -

 

un dziedāja estrādē koris,

un tad pārīši dziedāja griezdamies

un tad par vieniem un otriem pārāk

vīri pagraba bārā:

 

„Te es dzēru, te man tika,

šai mazā krodziņā,

roku meičai apkārt liku...”

 

Te atdalās kāds no bara un drāžas

tā kā pa kaŗa lauku, kā ar šrapneļa pārsistu pieri,

drāžas un meklē

komandieri -

uzgrūžas vientulim

man,

ar acīm netrāpīgām pa desmit reiz knipsē.

es saku:   „Vecīt, nemeklē - šamais

              Londonā pakārās

              šlipsē.”

Acis šim sagriežas

šķērsām pār pārsisto pieri:

„Jā, bet viņš neticēja tai lietai,” viņš brēc,

„viņš neticēja -

mans komandieris...”

 

„Un tu?” no tumsas kāds čukst.

 

„Es,

idiots,

ticēju...”

un acis šim atkal knipsē.

„Ak tad pakāries?

Ak tad šlipsē?”

Un mēs iejūkam

pie citiem

šmitiem:

 

viens vēl vakar

kāzas dzēris,

otrs bēres,

trešais ķēris

blēdīgu sievu,

bet nepieķēris-

un kā kūdot, kā mierinot skaidro šim cits:

 

„Ka manējā Rīgā ir kompartijā,

tas

nekas,

bet ka viņa precējusies ar krievu - mīlīt,

ja tikšos, tarrrkš! -

ar mašīnpistoli,

tarrrkš! - tarrrkš! -

sievu un

krievu...”

 

Zem priedēm skan tango sens – „Pie Rio Negro...”

Uz aizvelk viņu uz dejas grīdu

kāda bavāriski jodlerējoša

sarkanmataina

Ieva.

       („Ēva,” kāds pačukst, „no vācu kroga Ņujorkā.”)

 

Bet tālāk

tumsā,

krūmos,

kā no Jāņu zālēm vai nezālēm reibuši,

jauni puiši, jaunas meitas

noliecas ap Latgales māla krūzi

un piesit tai -

                 un sāk skanēt -

                                      sāk skanēt

ne „Aiz ezera balti bērzi”,

bet latviski blūz:

 

„Māmiņa, mana māmuliņa...”

pirksti plūc ģitāri.

„Māmiņa, mana māmuliņa...”.

mutē elso ermoņikas.

„Māmiņa...” balss, kāda balss gluži plika,

kāda balss kā no šūpuļa brēc:

„Māmiņa, mana māmuliņa

ar smagu sirdi

uz grūtām kājām

piegāja pie čigānietes.

Čigānietes acīs

zibeņu spērieni,

krūšu dziļumos

traki smiekli.

Šausmās māte sarāvās,

čigāniete izbļāva:

‘Tev būs īsts

Pērkoņdēls!’”

 

Un tad viņi noliecas visi un auro,

auro Latgales krūzē

šos

blūz...

          Un kāds rečitē pēkšņi man līdzās

          (kāds, kas jau pakāries?):

          „Mūsu dzimšanas gaismas spēles

          joprojām nav beigušās,

          mūsu paliekas visos kontinentos

          vieno pasaules galus

          ar mūsu iesākumu...”

 

Nakts plivinās kā šlipse

gar trimdas

priedēm.

 

 

1971

 

 

 

 

 

 

 

Šveice bija Raiņa un Aspazijas otra dzimtene. Atrauts no savas tautas, vientulības klusuma kalnā Rainis uzraksta daudzus no saviem labākajiem darbiem brīvības cīnītāja Vilhelma Tella zemē. Vēl daudzi citi latviešu polītiskie darbinieki gadsimteņa sākumā atraduši patvērumu Šveicē, turpretim daži nesenā pagātnē klauvējuši pie slēgtām durvīm...

Tāda ir Šveice – kalni un ielejas.

1972. g. 9. septembrī Kastaņolā atklāja Raiņa un Aspazijas pieminekli.

 

 

MAZA ŠVEICES LAIKMETĪGĀS LIRIKAS IZLASE

Irmas Bērziņas izlase un atdzejojumi

Skat. Irmas Bērziņas apceri, Šveices laikmetīgās dzejas atspulga

 

Rainer Brambach

AN DER PLAKATWAND

 

Sein Mädchen und er

auf der Strasse, Allerweltstrasse,

im Knall der Motoren,

im Abgas stehn sie,

 

Vollgasbengel Lederkopf Raketenarsch

haut vornüber vorbei...

 

an der Bell Tell Shell Plakatwand

oder ähnlich, sehr ähnlich

und nah den abstrakten Bildern

aus Schmieröl

auf dem Asphalt

stehn sie beisammen

still,

als käme Feierabend.

 

Rainers Brambachs
 

 

PIE PLAKĀTU SIENAS

 

Viņa meitene un viņš

uz ielas, vispasaules ielas,

motoru rūkoņā,

atgāžu tvaikos

stāv viņi abi

 

Pilnjaudas skrējējs, ādasgalva, raķešpakaļa

drāžas uz priekšu, gaŗām...

 

Pie Bella, Tella, Šella plakātu sienas

vai līdzīgas, gaužām līdzīgas

un tuvu abstraktām gleznām,

no smēreļļas uz asfalta

darinātām,

stāv viņi kopā,

pavisam klusu,

kā svētvakaru

gaidīdami.

 

(Welt und Wort Nr. X/1969., Heliopolis Verlag, Tübingen, 328. lp.) Rainer Brambach – Ich fand keinen Namen dafür, Diogenes Verlag Zürich 1969, 52. lp.

 

 

KOKS

 

 

Kopš es tālu ārā

ciematā apdzīvoju māju,

no pagraba aug koks

cauri grīdas klonam

un jumta dzīvokļiem.

Lapas līdzīgi karogiem,

karājas pa visiem logiem ārā,

 

galotne šūpojas pāri

pelēki sūnotam jumtam.

 

Bezrūpīgi mitinos pazarēs,

pagalmā pūst malkas skaldāmais bluķis,

noliktavā zāģis rūsē.

Protams kaimiņi mēļo:

Viņa māja ir kā mūsu mājas,

kāds bezrūpīgs āksts –

Klausaities, viņš dzied rīta agrumā,

runā un smejas, kad krēslo!

 

Koks aug.

 

(ensamble, Band I., Benteli-Verlag, Bern, 1958, 43. lp.)

 

 

ZIŅOJUMS NO DĀRZA

  

 

Ar rožu ugunīgo atklāsmi

mājā ienāk pusdienas laiks.

Ēdamistabā

pa gaļas sadalīšanas

un glāžu izdzeršanas laiku

klusums.

 

Ārā dārznieka atpūtu

apēno zediņi.

Viņš nekad neuzzinās,

ko noklusē lazda,

kuŗu pēcpusdienā cirtīs –

 

(Widerspiegel von Hans Bender: Cari Hanser Verlag, 1963, 84. lp.)

 

 

 

 

 

Ērika Burkarte (Ērika Burkart)

 

PIRMS PAVASAŖA NĀKŠANAS

 

 

 Šai dienai

nav acu,

ir gan saknes.

Nedziedināms klusums

sūrst.

 

Beigta kaķene

ilgi zem sniega gulējusi

pavasaŗa padebešiem rāda

savus kailos zobus.

 

Uz ielas,

virpuļota, vazāta

laikraksta lapa, kuras virsraksts

„Brīvība”,

kā arī vējš nepūš,

divi vai trīs cerības spārnu vēdu ilgumā,

vienmēr atkal parādās virspusē.

 

Putnu balsis trīcošā pelēkumā,

kas vēlīnā pēcpusdienā,

pāri, no sniega atbrīvotiem,

māju šķirstiem varavīksnē zied.

 

Priesterieni gaida krokusliesmas.

Ar asnu šķēpiem atvērtu sirdi

es eju vējā mirt.

 

(Die weichenden Ufer, Artemis Verlag, Zürich und Stuttgart, 1967, 25. lp.)

 

 

ATZĪMES

 

 

Savā kalendārā

redzu atzīmētu ceļojuma,

no kuŗa es tikko atgriežos,

datumu.

Dīvaini, neatceros,

ka būtu šo galdu atstājusi,

vēl vienmēr gaidu

ar zvaigzni atzīmēto dienu.

 

Graužu rakstāmirbuli, pāršķirstu

pilno un jauno mēnesi.

– Vilcinādamās roka zīmē

(cerību sauc hidra)

zvaigzni

maskā laiks.

 

(Die weichenden Ufer, Artemis Verlag, Zürich und Stuttgart, 1967., 45. lp.)

 

SVĒTLAIME

Spēļu kauliņš,

kuŗam vēl nav iezīmētas acis.

Sirdspuksts pirms saules lēkta.

Nekad vairs neatrodamā rājumā

sarkanā puķe, zilā.

 

Svētlaime ir balts dzīvnieks,

Tas nav mājas dzīvnieks.

Viņa biklums saudzējams.

Nedziedināma ir viņa

sirdī kostā rēta.

 

(Die Weichenden Ufer, Artemis Verlag, Zürich und Stuttgart, 1967).

 

 

 

 

 

Hanss Ulrichs Christens (Hans Ulrich Christen)

 

VECUMA DĒĻ

 

 

Vakarā

arī ziemās

viņi sēž

uz soliem

uzgaidāmās telpās

un brīvā dabā –

 

Istabas īres māju kazarmās

ir par dārgām

atkritumu spaiņi

cerību pārpildīti

un nāve

vēl ir par grūtu –

 

(Hans Ulrich Christen, Wie du mir, Lukianos Verlag Hans Erpf, Bern, 1969, 48. lp.)

 

 

 

 

 

Dīters Fringeli (Dieter Fringeli)

 

ARESTS

 

 

Mācītājs

Mani ieslēdza

Savā lūgšanā

 

Kā lai es tieku no tās

atkal ārā.

 

(Neue Züricher Zeitung – Literatur und Kunst, Nr. 224, 1971, 53. lp.)

 

 

LAIKS

 

 

Laiks

Dziedāt dziesmu

No tām dziesmām

Ko nedziedāja

Kad bija laiks

Dziedāt dziesmu

Par to laiku.

 

(Literarische Beilage – Publikationen Nr. 5, 1971.)

 

 

 

 

 

Christofs Geizers (Christoph Geiser)

 

 

 

 

 

Katram pašam ir savs lietusmētelis

Kuŗu viņš aizpogā kad līst

Un uzsit apkakli

Diviem darinātu

Mēteļu nav

Kam nav neviena

Salst

 

(Christoph Geiser – Bessere Zeiten–Regenbogen–Reihe Nr. 12., Zürich, 1968, 10. lp.)

 

 

 

 

 

Pauls Gizi (Paul Gisi)

 

KAUT KUR

 

 

šur

tur

ārā

iekšā

augšā

apakšā

iemeties

augonis

un pūžņo

pašā vidū

kas ir

kaut kur

visur

un

nekur

 

(Publikationen Nr. 5, 1971, Literarische Beilage, 2. lp.)

 

 

 

 

 

Eižens Gomringers (Eugen Gomringer)

 

 

paceļas

nosarkst

kustas

 

pieskaŗas

pamana

sagrābj

 

kustināts

aizkārts

saprot

 

redz

ierauga

runā

 

(ensemble, Band I., 78. lp., Benteli-Verlag, Bern 1958)

 

 

 

 

pienāk un

pārredz

 

izsauc un

ierīko

 

savieno

pārskata

 

aiziet un

atstāj

 

(ensemble, Band 1., Benteli Verlag, Bern, 1958 75. lp.)

 

 

 

 

klusēt klusēt klusēt
klusēt klusēt klusēt
klusēt           klusēt
klusēt klusēt klusēt
klusēt klusēt klusēt

 

(Kurt Leonhard – Moderne Lyrik, Cari Schünemann Verlag, Bremen 1963, 189. lp.)

 

 

 

 

 

Valters Gross (Walter Gross)
 

KATRS VĀRDS

 

Ko es noklusēju,

neskan pāri manām lūpām,

mana mēle nelocīsies nevienam,

nevienā dienā, nevienā stundā.

 

Nejautā,

nesamaini vārdu sīknaudā,

man nav vēstuļu par lietu,

kas ir jau nolemta –

bet mana klusēšana

nenozīmē arī piekrišanu.

 

Diezgan vārdu,

par daudz rindu, katra no tām

var mani novest tur,

kur jūs gribat.

 

Pietiek

katram pelēkam rītam,

kad saule man vairs neuzlēc,

stundai ar svaigas maizes smaržu,

agrīnajiem strādniekiem,

tam vēl nenotikušajam,

kas laikrakstā jau izklāstīts,

rudastītim uz jumta kores,

kas sīki savu pantu parkšķina

un debess četrstūrim

virs mūŗa sienām.

 

(Bestand und Versuch – Schweizer Schrifttum der Gegenwart, Artemis Verlag – AG Zürich, 1964, 335. lp.)

 

 

 

 

 

Ernsts Halters (Ernst Halter)
 

OSTA

 

Tā viņas še ienāk šīs lietas:

baros no kravas kuģiem,

līgodamās bezmiega

bēguma dūņās.

 

Neviens tās negaida,

neizkrauj un neiztukšo

viņu lēzeno klāju;

vietējais vējš

grūsta viņas

no viena bezvēja otrā.

 

Tukšas buŗas.

 

Šai noplukušajai precei

lietus darina bezjumta šķūni.

 

Kāds dažkārt vēlētos

tikai, asaru dzidrumā skalotu,

stikla pērli.

 

Tumsas migla gul kārtu kārtām.

 

(Ernst Halter, Die unvollkommenen Häscher, Regenbogen-Reihe Nr. 19., 1970, 14. lp.)

 

 

 

 

 

Inese Herbenere (Ines Herbener)
 

JAUTĀJUMS

 

Jo kur gan citur

lai mēs mirt mācāmies

ja ne pasaules malās

kur pat puķes

un zivis

ciešanu zīmes nes.

 

Kur gan citur

lai uzņemšanu atrodam

ja ne zāles čukstu

atbalss ziedos

ja ne

agrīno un vēlo

sāpju dāvanu

nenovēršamībā.

 

Jo kā gan

lai mēs mirt mācāmies

ja mēs sauli

valodu

atmiņas

atvadās neiesaiņojam

un ejam ubagot

par vientulībā ieputināto ilgu

vienīgi stipro saiti:

Dievu.

 

(Ines Herbener, Grenzland, Regenbogen-Reihe Nr. 10, 1968, 4. lp.)

 

 

 

 

 

Rolfs Herlers (Rolf Hörler)
 

KĀPĀS

 

Kāpa ceļo

birstoša smilšu grauda solī

un speŗ savu pēdu

nākamajā gadu simtenī.

Zāles cekula bārkstīs

atmiņas plīvo.

Pusdienas laikā

ar lomu

no jūŗas

atgriežas zvejnieki,

bet tu guli

mana maiguma tīklā

un auklē laimi

uz delnas.

 

(Rolf Hörler, Mein Steinbruch, Regenbogen-Reihe No. 21, 1970, 40. lp.)
 

 

PARADOKSS

 

Izsvied laiku

pa logu,

ej uz ielas

un katru mirkli

divreiz apgriez,

pirms tu to izdod.

 

Tā tev

vienmēr

laika pietiks.

 

(Rolf Hörler, Mein Steinbruch, Regenbogen-Reihe No. 21, 1970, 50. lp.)
 

 

LAIKA ZĪME

 

Vairākkārt dienā,

noteiktos laikos

radio stacijas raidīta,

tieši pirms ziņām

tā ienāk pie mums mājā

un mēs nostādām pulksteņus pēc tās.

Par divdesmit santīmiem

skanīgs pulkstenis telefona klausulē

nolasa vienu nodaļu no sava

divdesmitčetrstundu romāna

un pilda mūsu ausi ar zīmi.

Mēs esam lietas kursā.

Mēs zinām laiku.

 

Laiks ir pilns zīmju

un būtu laiks

laika zīmes saprast

un pēc tām rīkoties,

lai pie pēdējās –

iepriekš neparedzētās –

nav par vēlu.

 

(Rolf Hörler, Mein Steinbruch, Regenbogen-Reihe Nr.21, 1970, 37. lp.)
 

 

 

 

 

 

Frederiko Hindermans (Frederiko Hindermann)
 

„NEAIZMIRSTULE”

 

Tu aizmirsti atslēgu,

neatrodi bagāžas zīmi,

bet atceries ķirzaku,

kas četrpadsmitā augustā

aiz stūŗa uz mums glūnēja

kā neprātīgi satiksmes signāluguņi,

un, varbūt, laimīgi kopā ar mums

dega šī mirkļa liesmās.

Pirkstus savijuši,

miegā saucam vārdus

krustvārdu mīklai kaut kādā uzgaidāmā telpā,

kāpjam pa ļodzīgām kāpnēm

pretī vilcieniem, zobārsta urbjiem kaimiņos;

 

viens pakaļ otram sakām,

toreiz bija sliktāk, nē, bija labāk!

bet mēs maldāmies: bija tikai toreiz, nekas cits,

nepūlēsimies, nav jēgas...

mēs pazīstam viens otru tik ilgi un no matiem

es tev nopūšu

ledainu pūku.

 

(Neue Züricher Zeitung – Literatur und Kunst, Nr. 224, 1971, 53. lp.)

 

 

 

 

 

Ervins Jekle (Erwin Jaeckle)
 

SOĻI

 

naktī

baļķu sienas izelpo

tavus soļus

 

kā gāja

tā nāk tie

 

vilcinādamies

 

kāpj pa klusi

atpūstām durvīm

pirms agrīnām

bezdelīgu čalām

kurlā pagalmā.

 

(Bestand und Versuch – Schweizer Schrifttum der Gegenwart, Artemis Verlag – AG, Zürich, 1964.)

 

NEKURIENĒ

 

uz sliegšņa

tupēdams

es pūšu stabuli

 

skats

aizslīd pāri

pirkstu dejai

 

nekurienē

 

aug zāle

aiz mājas

vīra augstumā

un turas.

 

(Neue Züricher Zeitung – Literatur und Kunst, Nr. 224, 1971, 53. lp.)

 

 

 

 

 

Pauls J. Marks (Paul J. Mark)
 

RĪTA LŪGŠANA

 

Es pieceļos,

apģērbjos,

uz savas mājas jumta

uzvelku buŗas

un esmu gatavs –

 

baidos, ka nebūs vēja,

baidos, ka buŗas plīsīs,

baidos, ka viļņi satrieks māju,

baidos, ka noslīkšu,

baidos, ka pieķeŗos gruvešiem,

baidos, ka stāvu kails,

kails kā toreiz,

kad vēsma

mani no zemes

radīja.

 

(Regenbogen-Reihe Nr. 11, Zürich, 1969, 14. lp. Paul J. Mark, Randsteine)

 

 

 

 

 

Kurts Marti (Kurt Marti)
 

LĪDZĪBA PROGRESIJĀ

 

pazudušāks

par pazudušo dēlu

postā

pazuda

pazudušā dēla

dēls

labklājībā

viņš nenonāca

cūku aizgaldā pie siles

bet gan augstu pašā augšā

kur bēdu un drabiņu vietā

viņš barojās

ar sparģeļu asniem un jūŗas vēžiem

pazudušāks

par pazudušo dēlu

pie jūŗas vēžiem

gaida

dēla

pazudušais tēvs

bēdās

 

(Bestand und Versuch – Schweizer Schrifttum der Gegenwart, Artemis Verlag-AG Zürich 1964, 494. lp.)

 

 

 

 

 

Hanss Mīletālers (Hans Muhlethaler)
 

ES VALDU BEZ SATVERSMES

es valdu bez satversmes

zemē kuŗu tu

nekad neesi redzējis

jaunu valsti celt

uz satriekto likumu gruvešiem

jo vēsture

godā pagājušo

to sadragājot

tāpēc ka dzīvais

 

sākuma grib

 

esmu dzimis

vēža zīmē

mugurkauls man

nedziedināmu trumu saēsts

drīz es vairs nevarēšu

taisni iet

pie zemes kas mani sauc

noliegts

es tuvojos sīkām

lietām

debess atspulgai

rasas lāsē

 

mana dzīve ir atsolis

sadrupušu akmeņu lūgšanā

kāda dusmīga dieva

lielo robežupju

krastmalas smiltīs

 

(Hans Muhlethaler, Zutreffendes ankreuzen, Kandelaber Verlag, Bern, 1930, 64. lp.)

 

 

 

 

 

Kūno Rēbers (Kuno Raeber)
 

EJA

 

Kas tumšajā tempļa ejā ieiet,

kur senie attēli: ērglis

ar vilku māti un vērsi kokā pūst,

to pārsteidz tie, iepriekš pārvērstie,

kas ielodzēs zem lāsakmeņa mājo.

Tie mēlē viņam seju un roku,

līdz viņš pats, jauns zvērs būdams,

vilku mātes cici zīž.

 

(Widerspiel von Hans Bender, Carl Hansen Verlag, 1963, 113. lp.)

 

 

 

 

 

Hanni Salfingere (Hanni Salfinger)
 

BLAKUS PIEZĪMES

 

Kad lapas krīt

mežā:

vairāk zaru

vairāk pazares

vairāk stumbru

 

taču mazāk ceļu

 

*

mēs:

mūsu apšaubāmo gadu

degošā

pelnu sauja

 

*

depresija:

pūles

sevi uztveŗ

 

ar ko un kā

 

Minhauzens stāsta

– Minhauzens šis pļāpa –

viņš esot aiz paša matiem

sevi

izvilcis no purva

 

pasaka

bet

iegaumējama

 

(Neue Züricher Zeitung – Literatur und Kunst, Nr. 224, 1971, 53. lp.)

 

 

 

 

 

Jorgs Šteiners (Jorg Steiner)

 

 

Vējš guļ sagūstīts,
bēgums velk melnus tīklus,
virs karstajām smiltīm
tavs attēls trīc:

 

paisums acīs,

rokās jūŗa,

smarža sausajos matos

un sirdī okeans.

 

Dienas vīlē

tava ēna elpo,

atrastā gliemežnīcā

stunda rit.

Ceļi – no krasta uz krastu –

ir iespējami.

 

(ensemble, Band I. 1958., Benteli-Verlag, Bern, 90. lp.)

 

 

 

 

 

Hanss Martins Ulbrichs (Hans Martin Ulbrich)
 

PROGRAMMAS

 

Arī jūsu programma sludina:

 

Tas ir sarkans, tas zaļš, tas

melns. Gadījumā, ja būtu tā un tā,

jūs to noteikti zinātu.

 

Seko zils, dzeltens. Jūs pavisam

noteikti zināt: tikai šī krāsa der

un tā un tā. Nokrāsā un mirdzumā tās

patlaban ir tādas un par citu jums

nav daļas. Tie ir likumi, kuŗus jūs

paši darināt. Un, ja jums vajadzētu

citus, nedarinātus, teiksim – citādu

nokrāsu, jums tās nebūtu.

 

Tikai šablons jums ir viss un

vienīgais, jums – ne man.

 

(Hans Martin Ulbrich, Merksätze – Regenbogen-Reihe Nr. 20., Zürich, 1970, 23. lp.)

 

 

Visus šeit publicētos dzejoļus atdzejojusi Irma Bērziņa.

Skat. Irmas Bērziņas apceri, Šveices laikmetīgās dzejas atspulga

 

 

 

Jaunā Gaita