TAUTISKIE SIMBOLI
Gunars Janovskis, Rolands. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1971. 187 lp.
Līdzīgi agrākiem Janovska darbiem Rolands ir autora "otra es", Umura, atmiņu risinājums, Dažu dienu ilgā ceļojumā uz Šetlandes salām Umurs satiek pievilcīgu norvēģieti. Rodas aizdomas, ka tā varētu būt viņa drauga Ulža "lielā mīlestība", kuŗu tas tomēr neapprecēja. Umurs ieslīgst atmiņās par Uldi un tā draugiem un pārdzīvo pagājušos notikumus reālāk nekā īstenību (126). Atminas pārņem Umuru, bet dzīve rit tālāk. Būdams Knuta Hamsuna rakstu cienītājs, viņš liekas nojauš, ka pilnīga padošanās atmiņām var izslēgt viņu no dzīves. Līdzīgi kā Hamsuna romānā Un dzīve rit tālāk Augustu pasaules braucēju nomāc un nobeidz maigo, miermīlīgo aitiņu bars. Dzīvot atmiņās ir aiziet no īstenības, tik jāprot atkal uzņemt sakarus ar dzīvi. Umurs to dara. Viņš vairākkārt veikli pārtrauc atmiņu plūsmu, atsvaidzina pagātnes ēnas ar īsiem īstenības epizodiem un saista lasītāja interesi līdz galam. Kaut ari stāstījums saista, tas ir netiešs, zināmā mērā nereāls, jo autors atstāsta lasītājam nevis dzīves īstenību, bet galvenokārt to, ko Umurs atceras no Ulža vēstījumiem. Stāstījums būtu tiešāks, iespaidīgāks, ja norautu atmiņu plīvuru un rādītu mūsdienu notikumus dzīvē, nevis atmiņās par nostāstiem. Bet autoram liekas tuvs šāds rakstīšanas veids. Rotaļājoties ar atmiņām, viņš mēģina saistīt pagātni ar tagadni, domas ar īstenību Stāstījums ir rezignējošā, skumji smeldzošā (moll) noskaņā, kaut optimistiski aktīva (dūr) noskaņa būtu piemērotāka autora patriotiskai tematikai.
Janovskis prot interesanti stāstīt. Viņš ir labs vērotājs ar humora izjūtu. Saistīgā valodā viņš izteic savus novērojumus un dzīves gudrības, nevis pamācīdams, bet ļaudams to izdarīt piemērotos apstākļos sava romāna ļaudīm. Viņš apsveŗ būvniecību, glezniecību, mūziku, literātūru, polītiku, skatuves mākslu, dziļjūŗas zveju, valodniecību un daudz ko citu. Prātojot par laimi laulībā, Umurs apsveŗ mīlestību (112, 132) vai arī kopīgas intereses (130), bet viņa draugs Uldis apprec Ingrīdu aiz aprēķina, jo viņa ir latviete. Protams, viņa ir skaista, gudra un uzņēmīga (157), bet tāda ir arī bagātā norvēģiete Grēta. Uldis un Grēta dikti mīl viens otru (47, 144), bet par Ulža un Ingrīdas mīlu maz kas zināms.
Kaut arī Umura atmiņu stāsts saistās ar mūslaiku jaunatni, tas liekas domāts "veciem tīreļpurva vilkiem", un jaunatne tēlota tāda, kādu to iedomājas un vēlētos redzēt šie vecie vilki un autors. Umurs pat lieto archaiskus vārdus un izteicienus, kas varētu būt aizmirsti: "bārdas dzenamie rīki" (10), "odiers" (34), bet viņam netrūkst arī īsti latvisku vārdu, kā "tutenis" (123), "dzirkles" (156), "gleznturis" (68). Savādi, ka Umurs sauc augstskolas durvju sargu Anglijā par "onkulīti" (115). Tāda bija Latvijas universitātes "šveicara" uzruna, kad no viņa gribēja pirkt iespiestas lekcijas, ja pats negribēja sēdēt klausītavā un pierakstīt.
Brēmenes Rolanda pieminekli Umurs ievērojis kā vācu tautisku simbolu, kas vienojis jauniešu paaudzes un kļuvis par tradiciju. Arī Uldis, kas uzaudzis svešumā, meklē šādu simbolu. Brīdi viņš iedomājas to atradis angļu lidotāja Bola piemineklī, bet drīz atskārst, ka šāds simbols var vienīgi būt Latvijas Brīvības piemineklis Rīgā (137/8). Ulža tēls ir vislabāk iezīmētais Umura atmiņās. Norvēģiete Grēta jau ir bālāka un latviete Ingrīda pavisam viegli skicēta. No reālā dzīvē aprakstītām personām Grētas tēls ir dzīvs un pārliecina, tas izriet no viņas izturēšanās un valodas. Arī pārējie reālās dzīves tēli ir labi raksturoti īsos, kodolīgos vilcienos.
Latviskums ir šī romāna pamatdoma, Tā paudēji ir Umurs un Uldis, Trimdā uzaugušais Uldis ne tikai iemācās nevainojami runāt latviski, viņš aktīvi piedalās arī latviešu organizācijās un pat pamet savu lielo mīlestību Grētu, lai apprecētu Ingrīdu, kuŗas vienīgā, bet izšķirīgā priekšrocība ir latviskums, jo viņš grib audzināt savus bērnus tā, lai tie būtu latviešu tautas daļa (161). Ulža kāzu runa ir uzslavas vērta. Arī Umurs izceļ latviskumu, zemgalieša lepnumu (87) un latvieša pašsavaldīšanos (119) pretēji krievu tieksmei "siekaloties" (145). Viņš uzsver latviešu valodas (114, 150) un paražu nozīmi, it sevišķi trimdā, kaut arī atceras latviešu reizēm paštaisno neiecietību neatkarības laikos (87). Stāstījums nobeidzas ar Umura vēlēšanos nokļūt, ja ne pašam, tad vismaz Ulža dēlam, pie Brīvības pieminekļa, kas ir latviskuma simbols trimdiniekiem un dzimtenē palicējiem.
Hamilkars Lejiņš