Jaunā Gaita nr. 90, 1972

 

Valentīns Pelēcis

 

TĀLS IR CEĻŠ ATPAKAĻ UZ DZIMTENI

(Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1971, 328 lp.)

Piezīmes par Alfreda Bērziņa atmiņu grāmatu.
 


Raksta autors Valentīns Pelēcis savās kristībās 1908. gadā. Aiz mātes māsa Zenta, aiz tēva brālis Arnolds (nošauts 1942. g. 15. martā). Tēvam blakus nelaikā mirušais brālis Antons.

Ar savu humoru un īpatnējo skatījumu uz dabas norisēm un cilvēku radītām pārvērtībām Valentīns Pelēcis pazīstams latviešu literatūrā ar savu Malēnieša pasauli (1. daļa 1967. g., 2. daļa 1969. g., 3. daļa 1971. g.).

Tādi nu reiz dzīvības likumi: gadi krājas „mugurā” un pamazām nolēnina visžiglākos, visveiklākos tecētājus, – „Viņš ir maktens runātājs!” – stāstīja mans tēvs, kad Alfreds Bērziņš, būdams Alūksnē izdotās (zemn. sav. atbalstītās avīzītes) Malienas Ziņas īslaicīgs redaktors, 1931. gada rudenī ieradies Cieršņūs taisni kulšanas talkā, lai aprunātos par latviešu zemnieku savienības propagandas lietām vietējā pagastā. Tam sekoja straujš kāpiens cauri pēdējai brīvi ievēlētai Saeimai, Saeimas nolikvidēšanai, sabiedrisko lietu ministra postenī. Daudzi Malienas zemnieki prātoja, ka viņš kādreiz, varbūt, ieņemšot Kārļa Ulmaņa vietu. Jā, 1940. gada 16. jūnijā sabiedrisko lietu ministrs atklāja mūsu pēdējos, neatkarīgos dziesmu svētkus Daugavpilī, Radiofonam pieslēgtajā runā bez kaŗa grūtību pieminēšanas tomēr bija daudz optimisma, paļāvības vadonim, jo pa šiem labajiem gadiem tik labi viss bija padevies, kaut arī nākamā rītā sarkanarmijas tanki sadragāja mūsu mūžīgās Latvijas robežas.

Vīrs, kas 1971. gadā liek savai grāmatai virsrakstu – „Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni”, vairs nerotaļājas tik viegli ar lozungiem un vārdiem. Žēl, ka viņa pēdējās brīvības laika runas saturs nav uzņemts skaņu lentē, jo mūsu ikkatra „nemirstīgā” īpašība ir aplam apgalvoto – neatcerēties, bet nepasacītās „gudrības” „atcerēties” arī tad, ja tās kļūmajā pagātnē nemaz nav sacītas. Ne mazāk vērtīgas ir runas pēc negaisiem. Pēc pāris gadu desmitiem visi notikumi tā puslīdz pārskatāmi. Nu var spriest kā Bērziņš, tā Ģērmanis, tā arī katrs glupais, ko un kā vajadzēja.

Pamācīgs ir autora spriedums 5. lp.: „Lasot daudzo atmiņu stāstus, mums ir tik daudz ‘patiesības’, pie tam pretrunīgas, ka tajās atrast ‘īsto patiesību’ nav iespējams. Pierādīt, kuŗš rakstītājs ‘tuvāk patiesībai’, ir tikpat neiespējami, jo dokumenti, uz kuŗiem varētu atsaukties, mums svešumā pieejami pārāk niecīgos apmēros. Par tādiem grūti uzskatāmi arī dažu ārvalstu sūtņu ziņojumi, jo avoti, no kuŗiem viņi ziņas ievāca, pēc manas drošas informācijas, (pasvītrojums mans, V.P.), ne vienmēr bija pietiekami objektīvi.” Vārdi vietā, tikai uz kādiem dokumentiem balstās „drošā informācija”?

Un ja arī, tad tomēr ir cilvēki, kas spēj uzrakstīt arī objektīvas patiesības, lai gan autors tālākās rindkopās tādu iespēju apšauba. Tāpat lēnprātīgs sirmgalvja viedums ir teikumā 6. lp.: „Katrs no mums, jaunatni ieskaitot, kuŗa pati Latvijas brīvības gadus nav pārdzīvojusi, ir pietiekami inteliģents (pasvītrojums mans. V.P.), lai saprastu, ka neviens valstsvīrs nav bez kļūdām, ka neviena valsts iekārta nav tāda, kas pilnīgi apmierinātu visus valsts iedzīvotājus, ka neviena valdība nav spējīga atrisināt visus jautājumus bez pārskatīšanās un neveiksmēm.” Jāpiemetina, ka šādi viedumi pasaules tautu piedarbā visai bieži dzirdēti, tikai, diemžēl, tikpat bieži „visaugstākajām varas galotnēm” kā demokrātiskām, tā diktatoriskām, šīs intelliģences pietrūkst, vai arī – ja ir, tad snauž, jo balss tai arī nomodā nevar pārbļaut propagandu.

Grāmatas saturs sākas ar 1945. gada ziemu Berlīnē un Kurzemē. Patiesībā gan autors iesāk ar 1943. gada novembri, kad GESTAPO viņu atbrīvo no koncentrācijas nometnes ar nosacītu dzīves vietu Berlīnē. Te seko apraksts par bumbvedēju uzlidojumiem u.t.t. Zināmu neskaidrību rada šādi divi teikumi: „Kad sarkanās armijas masas bija jau ielauzušās Latgalē, latviešu bēgļi sāka parādīties arī Berlīnē, Viens no pirmajiem, laikam jau 1943. gada vidū vai pēdējā pusē, Berlīnē bija ieradies mans bijušais kollēga no valdības – A. Valdmanis”. (12. lp.) „Sarkanarmija Latvijas territorijā otrreiz ielauzās tikai 1944. gada vasarā. Visdziļākais iebrukums notika virzienā Šauļi-Jelgava-Tukums naktī no 26. uz 27. jūliju.” Iespējams, ka ap to pašu laiku arī Latvijas austrumu robeža Latgalē tika pārieta, bet nekādā gadījumā 1943. gadā. 1944. gada vasarā Valdmanis no Berlīnes esot pazudis. Vispār tikšanās ar Alfredu Valdmani pieminēta ļoti skopi, negribot jādomā, vai tikpat vēsas abu ministru un vārda brāļu attieksmes bija arī Kārļa Ulmaņa valdībā. Saprotams, pēc ilgiem gadiem un rūgtiem pārdzīvojumiem gan esot bijis daudz ko runāt, bet no visa tā A. Bērziņa atmiņā palicis tas, ka Valdmanis mitinājies lepnākā viesnīcā nekā autors, saņēmis algu no Drezdenes bankas un piederīgos novietojis drošā vietā pie Prāgas. Apciemošanai pat lidmašīnu atļāvies. Šie novērojumi lieku reizi apstiprina, ka, valsts iekārtām mainoties, finanču ministri allaž vieglāk tiek cauri, bet propagandas ministri tiek „piemeklēti” vissmagāk.

Daudz pilnīgāk izgaismota tikšanās ar atv. pulkvedi A. Freimani, kas grib A. Bērziņu pierunāt piedalīties latviešu avīzes Latviešu Balss izdošanā. Ar Freimani viņam pazīšanās no Latvijas laikiem. Pēdējais kopā ar Rīgas ūtrupnieku E. Karlsonu dažas reizes ieradušies pie viņa ministrijā, vienreiz pat ar dīvainu (?) priekšlikumu, lai Bērziņš brauktu uz Berlīni satikties ar Hitleru, jo Munteru Hitlers nepieņemšot. Grūti saprast šī priekšlikuma „dīvainību”, jo autors dīvainā kārtā nepaskaidro, kādā vajadzībā paziņas viņu gribējuši pie Hitlera „aizdeleģēt”. Viens no viņiem atvaļināts pulkvedis; kam sakars varētu būt ar militārām lietām, otrs – Rīgas ūtrupnieks, kam uzticēta saimnieciski neveiksmīgu pasākumu nolikvidēšana. Autors arī šoreiz Freimaņa priekšlikumu noraidījis, atzīdams sevi juceklīgajos notikumos par nepiemērotu laikraksta izdevēja pienākumiem. Tiekoties ar atvaļināto pulkvedi, parādās arī kāda cita mūsu ne visai cildināma īpašība. Tā 17. lp, Freimanis saka: „Ir vēl citi, kas grib iegūt laikraksta izdošanas tiesības. Ja kāds no viņiem griežas pie jums, neuzticieties. Tiem aizmugurē stāv GESTAPO.” Viņš nevienu tieši vārdā nesauca, bet lika saprast, kas tie varētu būt. Ja jau nu „lika saprast, kas tie varētu būt”, tad autors, jādomā, arī vārdus bez nosaukšanas „saprata”. Vēsturiskām atmiņām šāda veida miglainība nav diezcik piemērota. Var rasties aplami minējumi. Lai nu kā, izrādās, ka Freimanis spējis sadabūt kopā tik iespaidīgu redakciju, kādas pat brīvības gados atsevišķam lielam laikrakstam nebija: prof. L. Bērziņš, prof. T. Celms, archibīskaps T. Grīnbergs, gleznotājs prof. V. Tone, prof. komponists J. Vītols. Vēl interesantāk, pats Freimanis pirmajā Latviešu Balss numurā 1944. gada novembrī nolējis tādu propagandas gebelsiādi par „Lielvācijas” uzvaru „piecas minūtes pirms divpadsmitiem”, jaunajiem ieročiem u.t.t., ka neviļus jādomā par tiem, kuŗi tad īsti bijuši pilnīgā GESTAPO vai SD kalpībā. Tanī laikā ievadrakstu uzrakstīšanu būtu bijis gudrāk uzticēt Rīgas ūtrupniekam Karlsonam, ja no tik slavenas redkollēģijas neviens nevēlējās, nedrīkstēja vai nespēja to darīt. Tā laika situācijas raksturošanai Latvijā, autors izvēlējies Jāņa Veseta, (šķiet, arī bija īslaicīgs Malienas Ziņu redaktors?) un dzejnieka Andreja Eglīša kaŗa ziņotāju rakstus, kas abi ievietoti Berlīnes Latviešu Balss otrā numurā. Vesets gleznaini apraksta Vidzemes bēgļu traģēdiju. Pārdzīvojumu serdē izceldams kādu Trikātas lauksaimnieku, kas pirms savu māju atstāšanas sapulcina visus kopā, uzvelk Latvijas karogu, notur cerību pilnu runu par pārnākšanu atpakaļ un nodzied „Dievs, svēti Latviju” Iespējams, ka atgadījās arī tik noturīgi patriotiski cilvēki, bet no savas puses vairāk nekā 200 cilvēkiem, kas 1944. g. 22. un 23. jūlijā pameta Mālupes pagastu, vēlāk satiekoties neko tik cildenu nedzirdēju. Nevaļas, baiļu un neziņas bijis pārpārēm, lai vēl domātu par atvadrunām un karogiem.

Atceros gan, ka frontē pie Anneniekiem 1944. g. septembrī, kad sarkanie sakopās jaunam pretuzbrukumam, (pēc „Grossdeutschland” tanku divīzijas uzbrukuma apturēšanas), mums bija „klusāka” nedēļa, mēs savīkšām dievkalpojumu mazajā Annenieku baznīciņā, jo turpat kapsētiņā Bērzes kreisajā krastā bija mūsu pozicijas. Sprediķošana un ērģelēšana notika pēc tam, kad bijām saņēmuši kopš Jelgavas pazaudēšanas nesaņemto „Gebelsa asaru” devu (kantīni), bet tad bez optimisma jau skanēja arī:

Lai nepūš vairs pīlītes naīvas,
Ka vēl kaut kur uzvara mīt –
Mums skaidrs: pār veļupi laivas
Daudz brāļus jau aizvedīs rīt...

Tanī pašā laikraksta numurā ir dzejnieka Andreja Eglīša kaŗa ziņotāja apraksts par kādu kauju pie Dobeles. (Kad mani ievainoja, Līduma bataljona Dobelei tuvākās pozicijas atradās pie Ausātiem, ap 10 km rietumos un ziemeļrietumos no Dobeles). Pēc Ēglīša stāstījuma spriežot, viņš pats ir kādā sešu dienu ilgā lielkaujā pirmajās pozīcijās aktīvi piedalījies. Varbūt viņš šo smago kauju tik grandiozi patriotiskās izjūtās pārdzīvoja. Man savā neilgajā frontes posmā nekā tik varonīga nebija. Bija bailes no nāves, vēl vairāk no smagas sakropļošanas vai gūstā krišanas. Interesantas ir autora atmiņas par vācu okupācijas laika latviešu funkcionāriem Berlīnē, (27. lp.) Tie turējušies savrup no pārējiem latviešu bēgļiem (citādas pārtikas devas?). Bijušie ģenerāldirektori vēl sevi uzskatījuši par amatā esošiem un apmetušies vienkopus. Šo nelaimīgo aizstāvēšanai mana iebilde: Vēl viņus iecēlēja valdība bija pie varas. Kaut kas aptuvens nedaudzās parallēlēs, ir arī ar mūsu brīvās Latvijas sūtniecībām. Sevišķi tagad Čangkaišeka norietam tuvojoties, mums šo traģikomismu vajadzētu skaidrāk apredzēt.

Ģenerālis Dankers esot dabūjis no vācu iestādēm atļauju Latvijas 1918. gada 18. novembŗa atceri savīkšt Latvijas sūtniecības namā. Ģenerāldirektoriem bijušas gaŗas pārrunas, vai Alfredu Bērziņu aicināt vai ne? Beigās nolēmuši – jā! Autors apgalvo, ka viņš neko tik nožēlojamu 18. novembŗa sarīkojumos kā organizācijā, tā patriotiskā noskaņojumā neesot redzējis nekur citur svešumā kā toreiz – Berlīnē. Telpas vāji apgaismotas. (Brīnums, ka gaisma pēc tām bumbošanām vispār bija! V.P.) Vairums civīlos tērpos, (sabiedrisko lietu ministrijas laikos visi vairāk bija mundieros? V.P.), mazās grupiņās sastājušies, klusi sarunājušies savā starpā. Redzējis vienu otru paziņu arī no Rīgas laikiem, bet kautkā neizdevies sasveicināties. (Pasvītrojums mans. V.P.) Redzot autoru neveikli apkārt raugoties, pienācis drukna auguma vīrs leģionāra tērpā, kas, roku sniedzot, teicis, ka viņš esot tas briesmīgais Arājs. Protams, A. Bērziņš tanī laikā arī nekā nezināja par SD vīru Arāju, tikai nelaime, ka par šīs „leģionāru” grupas „varoņdarbiem” mēs joprojām visumā negribam neko „zināt”. Lai jau israēlieši, poļi un baltkrievi pa savam apgaismo Arāja grupas asiņaino vēsturi. Ērmīgākais notikums šinī groteski skumīgajā sarīkojumā bijusi nacionālā (kādēļ ne Latvijas? V.P.) karoga pasniegšana Dankeram. (29. lp.) Dankers svinīgi ieņēmis pozi telpas vienā galā. Pāri telpai traukušās tautu meitas, pasniegdamas ģenerālim karogu. Pēc karoga saņemšanas Dankers svinīgi solījies darīt visu iespējamo, lai šo karogu nogādātu atbrīvotā Latvijā. Savādā kārtā Bērziņš neatceras, vai pēc tam tikusi dziedāta Latvijas lūgšana. Turpmākās rindās autors „lavierē” starp to, kādi ir bijuši Dankeram un citiem „ģenerāldirektoriem” skarbie pārmetumi par sadarbošanos ar vāciešiem un kādas faktiskās rīcības iespējas. Ja autors sviedis pirmo akmeni par šo groteski skumjo sarīkojumu, pirmo latviešu bēgļiem svešā pilsētā, tad nevajadzēja locīties atpakaļ, jo mūsu pēdējās, neatkarīgās Latvijas valdības pamatsauklis bija: „Labāk stāvus mirt nekā ceļos dzīvot.” Taču prakse pierāda, ka no katra simta labākā izlasē ir tikai viens „stāvus mirējs”, pārējie deviņdesmitdeviņi aizrāpos „brīvprātīgi” nobalsot par jebkuŗu necilvēcību.

Tēvzemes mīlestības pilni ir tālākie A. Bērziņa citējumi, ko 1944. gada beigās un 1945. g. sākumā dzejojuši un cerējuši Veronika Strēlerte, Elza Ķezbere, Pāvils Klāns (Tēvijas redaktors P. Kovaļevskis) u.c. Kā sevišķa kuriozitāte atzīmējama vācu leitnanta Abiša ziņojums par latviešu varonību tanku dūŗu (Pfanzerfaust) lietošanā pret krievu tankiem. Šī „dūre” esot lietojama vienīgi tad, ja to latviešu leģionārs „pa spraugu vai lūku iesviežot (Pasvītrojums mans, V.P.) tankā. Ej nu sazini, varbūt arī tādas pa spraugām iesviežamas tanku dūres bija, bet tās, ko es iepazinu, bija tā (apmēram) kā kosmiskās raķetes izšaujamas. Smagajiem „Staļiniem” gan vairs nespēja krūšu bruņas „izkausēt”, bet kāpurvažas vai pakaļpusi vēl tīri labi sapostīja. Varbūt leitnants Abišs arī būs bijis no nekad neuzvaramo kaŗa ziņotāju kadriem?... Tādi niekus negvelž. Lai cik un kas krita pie Volchovas, Opočkas, Čudovas u.c., ar Abiša liecību tiem piemiņu tikpat lieki celt kā tai dēvētai „Latviešu gvardes divīzijai”, kas Latviju „atbrīvoja” Staļina vārdā, un par kuŗas puišu varoņdarbiem teiksmas sacer Ingrīda Sokolova...

Varbūt pati interesantākā nodaļa Alfreda Bērziņa grāmatā ir: valdību „taisīšana” vairumā. Autors raksta 44. lp.: „Kamēr Berlīnē, slēpdami viens no otra savus nolūkus (pasvītrojums mans, V.P.), vācu okupācijas laika latviešu polītiķi virināja iestāžu durvis, Latvijā organizējās polītiskās grupas, kas ticēja 1918. gada brīnumam.” Šo grāmatas nodaļu (izlasīt tomēr vajag katram, kas grib zināt par mūsu likteņiem!) bez visiem tiešamības atstāstījumiem autors ietvēris vienā īsā un neapstrīdami patiesā atlējumā, proti, izmisuma brīžos cilvēki, pat tādi, kas ir ar aukstu prātu, tic neiespējamam (pasvītrojums mans, V.P.). Tālāk seko gan autora paša visai izvairīga un sajukušajiem apstākļiem tālredzīga nostāja, gan atstāstījumi par ģenerāļa Bangerska un citu skumji absurdo naīvumu Latvijas neatkarības atjaunošanai Hitlera Vācijas drupās.

Nodaļā „Dieva putniņi”, autors atkārtojis daudzas lietas, kas par „pārvietoto personu” rašanos un nometnēm ir milzum daudz aprakstītas gan mūsu svešatnes periodiskos izdevumos, gan grāmatās. Ievērību pelnī autora tikšanās ar ASV („polītiskās pārvaldes” resp. CIC leitnantu. Te lieku reizi pierādās, cik labi organizēta un mērķtiecīga ir žīdu informācija par visu, kas attiecas uz viņu tautu. Autors saka, šis leitnants no galvas noskaitījis Arāja komandas latviešu noziegumus pret žīdiem. Kad Bērziņš iebildis pret šādiem apvainojumiem kā nepamatotiem, tad leitnants pavisam skarbi noprasījis, vai Latvijā vācu okupācijas laikā darbojusies Arāja komanda žīdu iznīcināšanai vai ne? Kā jau iepriekš minēts, autors ar Arāju bija saticies jau Berlīnē 1944. g. novembrī, un līdz 1945. gada pavasarim, satikdamies ar visiem augstākiem vācu laika „noslāņojumiem”, tīri neziņā nevarēja būt. Tāpat, Arāja komandu salīdzināt ar ASV gangsteriem nebija visai pareizi. Amerikāņu noziedznieku sabiedrības slepkavības izdara tādos gadījumos, lai novērstu nozieguma neizdošanos, savstarpējas konkurences un vadības dēļ un nevēlamu liecinieku apklusināšanai. Arāja vīri Hitlera SD vadībai palīdzēja slepkavot ne vien polītiskos pretiniekus, bet visus žīdu cilmes cilvēkus. Tā, piem., Alūksnē leitnanta Znotēna grupa 1941. g. rudenī nošāva visus Alūksnes žīdu tautības iedzīvotājus, tikko piedzimušus zīdaiņus ieskaitot (vairāk nekā 150 dzīvības). Kad 7. Siguldas kājnieku pulka kapteinis Ķiploks bija uzdrošinājies protestēt, tad Znotēna puiši viņu apcietinājuši. Tikai kapteiņa draugu pūļu rezultātā šis godprātīgais Latvijas armijas virsnieks nav apguldīts kopā ar žīdiem. Lai kā mēs vēlētos vainot tikai „dažus”, lai arī visus šos gadus mēģinām nekā „nezināt”, nekā nesadzirdēt par to, Israēla un tās žīdu brāļi visā pasaulē nepārtraukti dokumentē, nepārtraukti bazūnē šos notikumus. Un patiesība ir: ko reiz Israēļa pravieši ierakstīja savā talmudā, to āriešu pagāni pārtulkoja svētajā bībelē. Vēsture, ko žīdi šodien raksta par savas tautas ciešanām, jau ar uzrakstīšanas brīdi kļūst par daļu no Rietumu pasaules pārliecības un ticības. Bez tam šim izlūkošanas ierēdnim nevajadzēja būt nemaz sapropagandētam, kā to A. Bērziņš spriež. Ne vien padomju okupētās valstīs, bet arī visā Rietumeiropā, visai nežēlīgi izrēķinājās ar tiem, kas bija sadarbojušies ar Hitlera okupācijas varu. Leģionāru liktenis dažus mēnešus arī karājās gandrīz tikpat „tievā diedziņā” kā vlasoviešu liktenis.

Nodaļa „Aizmirstības putekļos” ievadīta ar patriotiskām izlasēm no Andreja Eglīša, Veltas Tomas, Gunara Saliņa, Veronikas Strēlertes u.c. dzejas. Savādi liekas tas, ka valodas veidojuma ziņā, starp atsevišķām nodaļām jūtama starpība. Varbūt šo iespaidu rada daudzo citātu iestarpināšana, bet iespējams arī, ka tas ir Alīdes Cīrules nopelns, palīdzot sakārtot manuskriptu. Šīs nodaļas zelta vārdi: Un tā kā pūlim trūkst atmiņu, pūlis nepazīst ilgstošas pateicības jūtas pret tiem, kas pašaizliedzīgi kalpojuši zemei un tautai. Kas gan šo patiesību pilnīgāk var izjust par pašu autoru, kas savos labākajos gados teica kvēlas runas daudzās tautas sapulcēs! Daudz līdzjūtīgu vārdu veltīts leģionāriem nodaļā „Tie, kas zaudēja visvairāk”. Pats reiz biju kopā ar leģiona vienkāršajiem kareivjiem no Kurzemes frontes līdz gūstam Cedelghemā. Varu liecināt, ka sākumā viena, otra „prominentāka” persona gan tik atsaucīga nemaz nebija. Kāds augstāks (nu jau Dieva valstībā aizgājis) garīdznieks bija pateicis: viņiem tikai Dievs var palīdzēt... Vēlāk, kad bijām izlaisti no gūsta un Daugavas Vanagu organizācija apvienoja vislielāko biedru skaitu, tad jau par varoņiem mūs sāka saukt arī tie, kas sākumā mūsu kaŗošanu nepareizā pusē nožēloja, ja arī tieši nenosodīja. Šīs nodaļas apraksti un statistika ir publicēta vairākos agrākos izdevumos.

Pāris turpmākās nodaļas ir par bēgļu nometņu spekulantiem (pašapgādnieki), kā arī par mukšanu no Tīringenas, kad amerikāņi saskaņā ar vienošanos Potsdamā, atdeva to krieviem. Izrādās, ka A. Bērziņš tiešām gribējis sagādāt legālu izkļūšanu no Tīringenas arī citiem latviešu bēgļiem, bet nav zinājis, cik maz šādos apstākļos spēj arī bijušais ministrs. Man gadījās Rietumvācijā nometņu laikā sastapt pāris Tīringenas bēgļus – latviešus, kas bija sarūgtināti. Apgalvoja: vākuši pat līdzekļus auto sagādei, lai var ātri nokļūt amerikāņu stābā un nokārtot bēgļu evakuāciju, bet Bērziņš kā braucis, tā aizbraucis. Tikai nu autors atklāj, ka darījis visu iespējamo...

Tālāk apstāstītas DP laika dažādo komiteju un padomju dibināšanas, nesaskaņas, pa vidu arī statistika un bēgļu pakāpeniska izklaide pa visu Rietumu puslodi. Tāpat dažādās „pretlikumīgās” bēguļu izdarībās nekas jauns nav pierakstīts, bet daudz kas pārrakstīts no Latviešu Ziņām un citām publikācijām. Īpatnāki ir epizodi, kur autors pastāsta, kā viņu draugs Eduards Žuburs izvedis no Berlīnes u.t.t. A. Valdmanis ierosinājis, ka bijušajiem Latvijas valdības locekļiem – A. Bērziņam, J. Bastjānim un Valdmanim kopīgi vajadzētu apmeklēt Eizenhauera štābu, lai mēģinātu „ieskaidrot” latviešu bēgļu atšķirīgo stāvokli. Tad autors saka: „Varbūt ideja nebūtu slikta, tikai, kā visus trīs iesēdināt vienā braucamā rīkā?” (109. lp). Vēlāk Valdmanis izšķīries doties turp viens, un Bērziņam raizes atkritušas. Par šo posmu ir pulka samelsts. Noskaidrot arī vairs neko nevarēs, jo daudzi „papīri” pazuduši, daudzi vīri pazemē. Es, Beļģijā gūstā būdams un arī no gūsta iznācis, dzirdēju, ka leģionāru problēmas apgaismošanā visvairāk rūpējušies sūtnis Dr. Valters, A. Valdmanis un Latvijas Sarkanā Krusta pārstāvis Liepiņš. Bet, varbūt, arī šī ir tikai teiksma.

Otrreiz autors satiekas ar amerikāņu CIC (1946. g. februārī) Latviešu Centrālās Padomes sēdē Hanavā, kur cīņas spara pilns aizstāvējis ulmaniešu karogu. Otrā sesijas dienā ieradies kāds amerikāņu virsnieks un bez ierunām iesēdinājis savā mašīnā un aizrāvis uz Bād-Nauheimu. Tur CIC pratināšanas virsnieks A. Bērziņu nosēdinājis tā, lai pratināmajam gaisma krīt sejā. (Tā darīja arī Latvijas polītiskā pārvalde.) A. Bērziņš tiek apvainots par sadarbošanos ar GESTAPO. Pratinātājs lasījis rokrakstā rakstītu denunciāciju, bet centies to tā noslēpt, lai „apsūdzētais” neredzētu rokrakstu. Par šo traģikomisko notikumu man sagadījies dzirdēt visādas baumas no bijušajiem Hanavas nometnes bēgļiem. Tas, ka mūsu valsts bijušais sabiedrisko lietu ministrs būtu apcietināts par siļķu spekulāciju, ir muļķība. Īstais cēlonis, liekas, bija kāda veikla karjerista un „kalpu kalpiņa” apmelojums. Tāda mazākais ir tā latvieša - šofera liecība, kas Bērziņa „glābēju” aizvedis līdz CIC durvīm. Tur „fiksais glābējs”, mašīnā sēdēdams, nopīpējis vienu amerikāņu cigareti, licis braukt atpakaļ uz nometni un paziņojis: „Es pārpratumu nokārtoju, mūsu ministru drīzumā atbrīvos.” Vissirsnīgāk cietušo sagaidījis Hanavas nometnes komandants V. Korsts.

Vēl ir nodaļa par Eslingenas nometni, kas autoram ļoti imponējusi tās intellektuālā „sastāva” dēļ. Te daudz pazīstamu vārdu, daudz autora atzinīgu slavinājumu utt. Arī vairākas grupu nobildēs ar pazīstamām sejām, arī tāda, kur autors izskatās gandrīz kā 16. maija rītā. Vispār grāmata ir bieza ar aprakstiem par dažādām bēgļu nometnēm, autoram simpātiskām personām. Ja mani kā lasītāju daudz kas gaŗlaiko, tas nenozīmē, ka šai grāmatai nebūtu vēsturiska aizdīgļa tiem latviešiem, kas šai juku posmā nebija piedzimuši. Man tikai tas viss pārāk zināms.

Alfreda Bērziņa paša īstāko izjūtu un spriedumu nodaļa, man šķiet, pēdējā „Daži vārdi par mums pašiem”. Ceturtajos ASV rietumkrasta latviešu dziesmu svētkos 1970. gada jūlijā bijusi bagātība: latviešu ārstu konference, daudzi blakus notikumi un Zviedrijas ciemiņa Ulža Ģērmaņa lasījums ar intriģējošo virsrakstu „Kāpēc mēs esam tādi, kā esam”. Lai cik uzmanīgi autors pret Ģērmani „laipo” (sak’, tā būtu jātiek cauri, lai vilks paēdis un kaziņa dzīva!), tomēr rindu pa rindai „īlens izlien no maisa”. Stokholmieši jau vispār brīnījušies, ka A. Bērziņš iešot apciemot „socialdemokratu” (pēdiņas manas. V.P.) Ģermāni.

Arī autoram savieša atklātība paliek nepanesama, un „likumsakarīgi”, kā mums veciem vīriem sašutumā gadās, pamostas kādreiz propagandētās teiksmas. Ja Bērziņš apgalvo, ka pat vācu junkuru pēcteču darbos viņš neesot atradis tik pilnīgu latviešu negatīvo īpašību „katalogu” (pēdiņas Bērziņa. V.P.) kā Ģērmaņa sacītā, tad, diemžēl, Bērziņš nav uzmanīgi ne noklausījies Ģērmaņa priekšlasījumu, ne arī pa īstam izlasījis grāmatu Tā lieta pati nekritīs, īpaši 62. un 63. lappusi.

Ko lai dara, atliek tikai nodziedāt „Skaista bij jaunība, tā nenāks vairs...”


Valsts un ministru prezidentu Kārli Ulmani apsveic bērnu koris. Šādās reizēs parasti pie prezidenta labās un kreisās, rokas bija sabiedrisko lietu ministrs un grāmatas Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni autors Alfreds Bērziņš. Uzņēmums pārņemts no žurnāla Aizsargs 9. burtnīcas – Latviešu tautas vadoņa 60 gadi (1937. g.) Atb. red. minētajā izdevumā cita starpā raksta: „Agrāko vēlēto neatbildīgo pilsētu domju vietā iecēla latviskas pilsētu valdes, kā viņu atbildīgos vadītājus un pilsētu saimniekus nolika pilsētu galvas...”

„Lai organizētu strādniekus viņu dzīves vajadzību apmierināšanai un izkopšanai, arī strādnieku arodbiedrības pēc 15. maija ieguva pavisam jaunu un daudz lielāku nozīmi... Viņas sadarbojas ar Latvijas darba kameru, kas arī ir Prezidenta sen iecerēts institūts strādnieku pienākumu noteikšanā un tiesību kārtošanā, un kas ar sevišķa pilnvarnieka, ministra Bērziņa starpniecību atrodas paša Prezidenta pārziņā.”

 

Jaunā Gaita