Jaunā Gaita nr. 9, 1957. g. maijā, jūnijā

Biruta Vidmane

Pasaka

 

Laumiņa sēdēja sidrabaina vītola zemākajā zarā. Zem viņas rāmi gulēja dziļi, tumši ūdeņi pilni burvības un baismas. Viegla tikko jaušama migla glaudās ap ūdensrozēm.

Laumiņa raudzījās savā atspīdumā, un viņas acīs bija skumjas. Jau trešo zvaigžņu piebārstīto nakti viņa koklēja un dziedāja, sapņoja un ilgojās, bet vairāk viņa nespēja.

Piecēlusies kājās, Laumiņa iekāra kokli vītola zarā, bet pati steidzās prom pa rasoto pļavu. Kokle žēli ieskanējās, taču Laumiņa neklausījās. Ūdens rozes raudzījās viņai pakaļ, klusi nopūzdamās, un sirmais vītols purināja galvu. Rasas piebirušajā pļavā palika baso kāju notrauktas slieces. Rūgti smaržoja naktsvijoles. Ieejot birzī, Laumiņa apstājās. Vēlreiz pārlaidusi acis ēnainajiem līčiem, viņa aizsteidzās.

Koki izbeidzās, un Laumiņai pie kājām dusēja krēslas pievērpta ieleja. Netālu lejā bija jaušamas kādas mājas. Kas gan tur varētu dzīvot? Vai viņš? − jautāja sev Laumiņa un devās lejup gar ziedošu kartupeļu lauku, aiz kura smaržoja griķu druva. Pie dārza zedeņu sētas viņa apstājās. Brīdi šaubījusies, viņa pārlēca sētai un pazuda ābeļu ķeburainajās ēnās. Dzīvojamās mājas gala logs bija vaļā. Pastiepusies pirkstgalos, Laumiņa ziņkārīgi raudzījās iekšā. Pie paša loga gulēja jauna sieviete, melnus matus kupli izklājusi pār pagalvi.

Tā jau ir tā pati, kas nesa pļāvējiem palaunagu − iesaucās Laumiņa un apsēdās uz soliņa loga priekšā. Domas steidzās pagātnē.

Tas bija kādā rītā, kad saule tikko bija uzlēkusi. No birzs, skaļi runādami, iznāca vīri spožām izkaptīm pār pleciem. Viņi atnāca pie vītola un, nometuši svārkus, ķērās pie darba. Skanēja izkaptis, un vāls pēc vāla rasotās zāles palika guļam.

Laumiņai no pirmā mirkļa iepatika staltais puisis, kas pļāva tūlīt aiz sācēja. Tam bija gaiši, kupli mati un zilas acis kā tālu mežu dūmakas.

Pusdienas laikā no birzs iznāca jauna sieviete, melniem matiem, spridzīgām kaķes acīm. Zem vītola viņa paklāja baltu dvieli un nolika azaidu. Kad vīri sāka ēst, viņa nosēdās puisim blakus un sauca to par Andi.

Tas ir skaists vārds − domāja Laumiņa.

Andis meiču sauca par Mārsnu. Kad pārējie apgūlās, viņi palika runājoties. Tad Andis ielika galvu Mārsnai klēpī un iemiga. Tikai kad vīri cēlās, Mārsna gāja mājup.

Tā tas turpinājās vairākas dienas, līdz pēkšņi Andis vairs nenāca. Mārsna gan atnesa vīriem ēdienu, bet tūlīt atkal aizsteidzās .

Ar katru dienu vairāk Laumiņa ilgojās redzēt Andi, bet viņš nenāca. Tagad viņa gāja to meklēt.

Iztrūkusies no saviem nomoda sapņiem, Laumiņa pavērās apkārt. − Tuvojās saules lēkts. Viņa pielēca kājās un devās uz būdu kalnā, kur pēc citu Laumiņu nostāstiem dzīvoja veca māmiņa, kas lasīja dziedniecības zāles.

Durvīs viņa saskrējās ar salīkušu vecenīti. Ieraugot Laumiņu, vecenītes sīku rievu klātajam vaigam pārslīdēja smaids:

− „Skat, kāda man viešņa; nāc nu iekšā un stāsti, kas uz sirds!”

Laumiņa stāstīja par Andi un savu mīlestību.

„Būs jau tev jāpalīdz”, smēja vecā māmiņa. „Nāc, dzīvo pie manis, gan tad redzēsim, ko darīsim!”

Laumiņa tika vesta būdā, kur smaržoja pēc kaltētām zālēm. Pie sienām rotājās vītuši Jāņu vainagi.

Atvērusi lielu apkaltu lādi un izņēmusi sarkani dzīparotu kreklu un strīpotus brunčus, vecenīte sniedza tos Laumiņai. Apvilkusi dotās drēbes un savus plīvurus noglabājusi, Laumiņa sapina gaŗos matus smagās pīnēs. Tagad viņa līdzinājās zemes radījumam.

„Skaista gan esi, meit, vēl tagad mirstīgo drānās. Tev līdzīgas neesmu redzējusi.”

Laumiņa sapņaini smaidīja. „Bet kur ir Andis, vecmāmiņ?”

„Andis, meitiņ, slims. Viņi ar Mārsnu sastrīdējušies; šis no bēdām kļuvis slims. Es tev iedošu zāles, ej, iedod tās manā vietā, varbūt, tevi ieraugot, kļūs vesels.”

„Vai, vecmāmiņ, kā nu es tā iešu...” Laumiņa ieminējās.

„Ej vien droši! Uzdodies par manu radinieci un saki, ka es nejūtos vesela”, un vecenīte norādīja nelielu būdu kalna nogāzē.

Laumiņa gāja. Līku loču taka veda viņu lejup. Apkārt smaržoja vīgriezes, un Laumiņas sirds bija līksma un viegla. − Tūlīt es viņu redzēšu, tūlīt, tūlīt! −

Dīķis bija klāt. Aizaudzis niedrēm, tas klusēja. Laumiņa apstājās būdas priekšā un raudzījās apkārt. Pie loga ziedēja puķes, un bites un tauriņi tur lidoja no zieda pie zieda.

Piesardzīgi viņa vēra durvis. Lieli aužamie stāvi aizņēma istabas vidu. Gar sienām stāvēja pīti grozi, koka karotes un tāšu tarbas.

„Labrīt,” teica Laumiņa vecajai māmiņai, kas kā pelēka siena gubiņa sēdēja pie stellēm. Laumiņā pavērās rūpju nomākts vaigs un divas laipnas acis. Laumiņa pateica nāciena iemeslu, un māmiņas vaigs atplauka.

„Nāc, meitiņ, tepat jau viņš ir, tas lielais slimnieks,” un viņa veda Laumiņu tumšajā kaktā.

Jā, tur viņš gulēja aizvērtām acīm. Laumiņa apsēdās uz gultas malas un uzlika roku Andim uz pieres. Sajutis šo pieskārienu, puisis atvēra acis. Pēkšņi viņš jutās tik viegli un labi. Smagums no krūtīm bija nozudis, un kaut kas gaisīgs kā ziedu tvaiki likās viņu apņemam. Neizprašanā Andis vēroja Laumiņu, kas padeva zāles un tad atstāja viņu slīganā miegā.

Pret saules rietu slimnieks atkal atvēra savas acis; viss bija tik labi, tikai divas tumšas acis viņu vairs neatstāja.

„Māt, māt,” viņš sauca, „kam pieder šīs acis ar zelta liesmām, šīs acis, kas darīja mani veselu?”

„Nezinu, dēls, viņa teicās esam Kalnietes radiniece.”

Nākamajā dienā, kad Laumiņa ienāca sētā, viņa satika Andi durvīs.

„Ā, šeit ir tās acis, kas darīja mani veselu,” viņš sauca un, pacēlis Laumiņu savās stiprajās rokās, sagrieza viņu jautrā virpulī.

„Trakuli, laid vaļā,” smēja Laumiņa − „Ne jau manas acis, bet zāles tevi darīja veselu.”

„Nē, tavas acis,” tiepās Andis.

 

* * *

 

Savādā pusmaņā pagāja diena pakaļ dienai. Laima bija izstiepusi savas svētītājas rokas pār viņiem, un ikdienas pelēkums un rūpes nedrīkstēja tuvoties. Mārsnas dusmu pilnie skati atdūrās kā pret sienu, un ļaužu asās mēles drīz apdila.

„Būt mirstīgai ir grūti,” domāja Laumiņa, „bet būt laimīgai ir vēl grūtāk. Mirstīgo cilvēku domas un jūtas ir daudz savādākas.”

Laumiņai likās, ka viņa dzīvo divas dzīves. Pēc katras darba un saules pārpilnās dienas naktis atnesa arvien mazāk miega. Kādā rītā pēc bezmiegā pavadītas nakts Laumiņa tuvojās apkaltajai lādei, kur glabājās viņas šķidrauti. Ilgi viņa lūkojās skaistajos sidraba apkalumos.

Pēkšņi soļi ieskanējās aizmugurē, un Laumiņa pietvīka kā nedarbos pieķerts bērns.

Vecā Kalniete stāvēja būdas durvīs, rokā turēdama ozola vainagu.

„Šovakar ir Jāņi.”

Laumiņa klusēdama novērsās. Viņa pacēla lādes vāku un izņēma bāli zaļos plīvurus, kas šķita kā zirnekļa vērpti. Savāda burvība bija ieausta šai mēnesstaru šķidrautā, jo pēkšņi Laumiņa zināja un saprata: „Sidrabs un zelts, zeme un saule, laime un mīla pieder zemes bērniem. Dziļi, klusi ūdeņi, mēness stari un skumjš prieks pieder man,” viņa čukstēja.

Pateikusies vecajai māmiņai par laipno uzņemšanu, Laumiņa devās lejup pa to pašu šauro taku. Viņa pagāja gaŗām pelēkajai būdai dīķa malā, un nogriezās uz gatves ceļa, kas veda uz Mārsnas mājām. Draiskulīgs vējš šūpoja veco ābeļu zarus... Gaŗām paslīdēja griķu druva, noziedējušais kartupeļu lauks, un bērzu valgā ēna saņēma pārnācēju.