Jaunā Gaita nr. 9, 1957. g. maijā, jūnijā

 

 

Uz tieviem kātiem līgojas ugunspuķes. Jūnijs. Jasmīni zied, un dīķis pilns baltajām ūdensrozēm. Sēžu dīķa malā uz laipas kājām ūdenī. Pāri pretī pie šķūņa krievu gūsteknis Grigors jūdz zirgu. Tūliņ man būs jābrauc grābt āboliņu, tēvocis ar zēniem jau laukā gubo.

Šorīt Juris man no pienotavas pārveda biezu vēstuli, ar to man visu dienu galva pilna. No Rūža. Viņš uzrakstījis stāstu. Gaŗu, gaŗu, piecas lielās rūtiņpapīra loksnes! Bet, galvenais, pirmās lapas augšējā stūrī uzrakstīts, ka tas veltīts man. Un vēl viena mazāka lapiņa pielikta klāt, ar dzejoli, un stūrī atkal, ka tas veltīts man... Lūdzu!

Lielas, zilas spāres lidinās gar dīķa kalmēm. Reizēm uzpūš viegls vējš un paceļ uz augšu lēpju lapu malas, un tās tad mirdz saulē kā sudrabs. Es taču vēl esmu nieka meitene, pamatskolniecīte, bet veltīts man.. ā!... Žēl tikai, ka nav neviena, kam es to varētu pastāstīt. Bet varbūt, kad braukšu nākošo reizi uz Rekstelēm, paņemšu stāstu līdz un parādīšu Aijai − −

Manī rodas satraukums. Pa galvu sāk jaukties rindas, teikumi, vārdi, es gribētu tos tvert un sakārtot, bet tie atkal pazūd. Es gribētu uzskriet augšā savā istabā, paņemt zīmuli un papīru un arī kaut ko rakstīt. Kādu dzejoli. Vai stāstu par kādu meiteni. Jā, par kādu meiteni, un viņa būtu tāda kā es... Bet Ansis nu ir iejūgts, un mums jādodas uz lauku. Uzsēžos grābekļa augstajā sēdeklī kā tronī, un mēs grabēdami braucam pāri pagalmam.

Rūdi! Te ir spoža diena, vējš un saule, un zaļi koki. Mēs vācam sienu. Viss smaržo. Pa pļavām lēkā lieli, zaļi sienāži, milzīgi sienāži... Tev sveicieni, sveicieni, Rūdi!...

„Vai dieniņ! Nu jau to cūku sagrābsi! Apturi, apturi!” kalpone Zete kliedz no sakņu dārza pāri grāvim. Pievelku grožus, paskatos. Ak tu mūžs! Lielā cūka Čapa ar visiem sivēniem ievandījusies taisni grābekļa zaros starp lielajiem riteņiem, un nu visi uztrūkusies rukšķ un grozās, un nezina, kā tikt laukā. Noliecos, mēģinu Čapu ar roku izgaiņāt. Bet viņa, muļķe, tik nikni iekviecas un pamet šņukuru uz manu pusi, ka atraujos atpakaļ un palieku neziņā sēžam. Beigās, par laimi, pienāk Zete un, priekšautu vicinādama, izpestī Čapas saimi, kas steidzīgi aiztuntuļo gar klēts stūri.

Mēs ar Ansi braucam tālāk. Grābekļa lielie riteņi mīksti veļas pāri ceļmalas velēnai, aiz tiem paliek noliektu zāļu un ziedu svītras. Ap mums san zaļi lauki un pļavas, kur vienā otrā vietā gar siena vāliem kustas cilvēki. Viegls vējš no Lielupes puses iesit vilni zilgani zaļajos jaunajos rudzos. Kaut kur tālumā noskan vairāki dobji rībieni. Kaŗš. īstenībā tas nav nemaz tik tālu.

Kaŗš?... Nē, manas domas nespēj aizķerties pie šī vārda, nē.

Priekšā man klanās Anša galva, viņa brūnās, smailās ausis. Anša ausis ir briesmīgi mīkstas... Diezi’, kā tas ir, kad tāds vēja vilnis kā nupat noglaužas gar Anša ausīm, kad saskaras divi tādi maigumi kā Anša ausis un valgs vēja vilnis, pacēlies no ūdens, no meldriem, nākdams varbūt pārvēlies pāri noziedējuša vītola galotnei?... Varbūt, ja es pieliktu roku Ansim pie auss, varbūt es varētu kaut ko samanīt? Tāpat kā dažreiz var saost sauli bērnu matos −.

Pamalē atkal nodun grāvieni, dobji un samtaini kā tāls pērkons.

Nu, Ansīt, pieliec nu soli! Tā jau mēs līdz launagam nekur netiksim!

*

Pelēka nakts. Braucu ātri gar ceļa malu. Smilgas un zāles dīc gar mana divriteņa spieķiem. Dažreiz uz takas gadās kāda grumba, pa tumsu nevar no tām izvairīties. Tad mans rats mazliet salecas, un zvans pats no sevis noskan − ting... Es uzlieku tam plaukstu, tas apklust.

Braucu, cik ātri varēdama. Ir vēls, varbūt jau divpadsmit. Pusnakts. Man vajadzēja izbraukt agrāk, bet Rekstelēs tik jautri gāja, spēlējām bumbu līdz tumsai.

Dažās vielās pāri ceļam liecas tumši koku puduri. Dažreiz pret gaišajām debesīm tie izskatās kā spokaini, salīkuši stāvi. Vai tur kaut kas nesakustējās? Vai neiečabējās zāle?...

Tad nē jel! − saku sev, tās tur ir tikai trīs, četras apses un mazs vītoliņš, vairāk nekas. Es taču te visu pazīstu! Tomēr minu pedāļus labi ātri.

Un tad nāk Veideļu ceļa gals un mazais uzkalns, un klēts stūris, un es esmu mājās. Piere slapja.

Pagalmā kā liels, melns kamols man pretī veļas Mūlis un ir milzīgi priecīgs par tādu negaidītu satikšanos nakts laikā. Viņš lēkā ap mani un luncinās, un reizēm viņam pasprūk pa rējienam.

„Kuš, Mūli, esi mierā! Neuzmodini māju...” es viņu klusi baru un grūžu projām. Bet viņš neliekas ne zinis. Izskrien strauju līkumu pa rasaino zāli un tad metas atpakaļ, lēkā uz augšu un strīķē mani savām smilšainajām ķepām. Mani jaunie svārki!

„Mūli, vai tu liksies mierā, tu nejaukais suns! Nu!”

Bet, kad veŗu durvis, Mūļa kuplā aste pēkšņi nolaižas, viņš paliek klusi stāvam un, galvu piešķiebis, skatās man pakaļ. Kā viņš zina, ka nedrīkst nākt līdz, ka viņam jāpaliek laukā... Ak tu nabadziņš! Panākos atpakaļ un apsēžos uz virtuves sliekšņa.

„Mūlīt, Mūlīt, nāku! Jā... jā... tāds labs suns... Mūlis... jāguļ te vienam pašam laukā, citi visi gultās, jā... jā...” Glaudu viņa mīksto galvu. „Tāds mīļš suns, jā...” Mūlis sēž man līdzās, ausis nolaidis, un klausās. Pa brīdim aplaiza savu purnu, dod man ķepu. Kad pakašāju viņu aiz auss, viņš nošļūk man pie kājām un sāk snaust...

Augšā mana istaba vēl sakarsusi no dienas saules. Noģērbjos un ieliekos gultā. Bet ir pārāk karsts, nevaru aizmigt. Uz mirkli uzdedzu uguni, paskatos pulkstenī. Nav nemaz vēls, tikai nedaudz pāri vienpadsmitiem. Un es tā steidzos... Pieeju pie atvērtā loga, apsēžos uz zemās palodzes. Te ir mazliet, mazliet vēsāks.

Lejā guļ dārzs, zaļš un pelēks zem vasaras gaišajām debesīm. No dīķa vēl arvien skan varžu kurkstēšana. Tikko manāma vēja plūsma jauc smago, sakarsušo gaisu, jauc smaržas no nopļautajām pļavām, no ziedu pilnajām liepām dārza malā, no mazajām rozītēm, kas baltas spīd tepat lejā zem mana loga.

Krūzē uz palodzes vīst no karstuma noliekušās lauku puķes.

*

Bumbumbum brrrrr! Balts, rasains vasaras ābols iekrīt pa logu istabā un aizripo pa grīdu līdz galda kājai.

Kopš jaunajā ābelē pretī manam logam sākuši nogatavoties āboli, mani trīs brālēni, Jānis, Juris un Gunis, tiklīdz no rītiem uzcēlušies, tūliņ drāž nolasīt nedaudzos nokritušos. Vienu tad viņi mēdz uzmest man − pacelšanai. Bet citreiz viņi uzmet tikai zaļu, negatavu ābolīti, brūniem tārpu caurumiem izēstu. Es to nonesu lejā un nolieku Gunim uz brokasta šķīvja. Pie galda sēzdamies, Gunis saka:

„Kāpēc tad taisni man? Vai tad es metu?” un noliek ābolu priekšā Jānim.

„Nu, es jau nu arī nemetu!” apgalvo Jānis un aizbīda ābolu Jurim. Juris ir jaunākais no mums visiem.

„Domā laikam, ka es!” viņš paceļ balsi. „Nemazam! Es neesmu metis, to es pats skaidri zinu!”

Mēs ar Juri sēžam līdzās. Paskatos viņā cieši, saku klusi: „Kaunies, Juri, un es tev dodu braukt ar savu ratu...”

Juris skatās savā kafijas krūzē. Pēc brītiņa viņš ir izdomājis, paceļ lielās, pelēkās acis un saka:

„Nu − Gunis meta. Un kas tad tur ir?”

... parasti pēc modināšanas vēl brīdi paguļos, jo drīkstu celties mazliet vēlāk nekā zēni. Bet šorīt man jāsteidzas, jātiek laikā uz kuģi. Tēvocis man atļāvis uz pāris dienām aizbraukt mājās uz Jelgavu.

Blūze un svārki izgludināti jau gaida uz krēsla. Kājas nav jāauj, jo pāri rasainajai pļavai līdz pieturai jāiet basām, un es viens divi esmu gatava. Portfelī man krējuma pudele pilsētniekiem, otra blūze un katram gadījumam arī jaunās, baltās kurpes. Varbūt jāaiziet kaut kur ciemā. Bet krustmāte skatās un gudro, vai nevarētu iespiest man vēl kādu lauku labumu.

„Vajadzēja nu gan vismaz kādu oliņu paņemt,” viņa saka, „paskaties, vai tad nav vēl kāds stūris brīvs? Jeb es sataisīšu mazu sainīti?...”

Ak!

Kādēļ mūžīgi jādomā tikai par ēšanu? Mans portfelis jau tā galīgi apaļš, saspiedīs visas manas mantiņas kopā ar ēdamiem... „Nē, krustmāt, nē! Man taču kurpes arī līdz pieturai jānes rokā... Nē, vairāk gan neko, lūdzu!”

Krustmāte neziņā stāv pie galda, rokas ar avīžpapīros ietītām olām uz manu pusi pastiepusi. Paņemu dažas, sabāžu jakas kabatās un taisos ātrāk laukā pa durvīm. Vakar tika runāts gan par sviestu, gan biezpienu, kas man būšot jāaizved. Svaigus pīrāgus arī vakar cepa, tos tad jau nu arī vajadzētu. Un kādu ķimeņu maizīti, tik labi iznākušas... bet medus gan visādā ziņā jāpaņemot! − Un mani lauku radi kļuva pavisam sapīkuši, kad pateicu, ka augstākais vienu kārtīgi aizkorķētu krējuma pudeli es ņemšu, bet vairāk neko. Kam tad tik milzīgi gribējās ēst? Un pēc kā es izskatīšos, apkrāvusies pudelēm un avīžpapīros ietītiem saiņiem... Nē!

„Nu tad vismaz pasaki, ka mēs devām, bet tu neņēmi!... krustmāte nosauc no lieveņa.

Upmalā ļaudis jau sanākuši un gaida kuģi. Netālu no manis pie divi lieliem groziem stāv kāda sieviņa. Visu ceļu no mājām man prātu kremt olas jakas kabatās. Tās sašķīdīs un tad būs ! Pievirzos sieviņai.

„Vai jūs, lūdzu, nevarētu te paņemt no manis dažas olas?” vaicāju klusi. „Man vienkārši nav, kur likt...”

Sieviņa izbrīnījusies paskatās manī. „Vai, bērns, kā tad tev nu nav kur likt... tak jau...” Bet es mudīgi salieku savas olas uz viņas groza malas, nomurminu kaut ko un manos projām. Arī viņai nav vaļas ilgi brīnīties, jo kuģis ir piestājis, un ļaudis pa laipu sāk steigties uz klāja.

*

Jelgavā tētis atnācis man pretī uz upmalu. No mūsu dārza paņēmis līdz ķiršus mazā baltā turziņā, un nu ejam abi ēzdami gar tirgus laukumu.

„Vai, tie nu gan ir saldi!”

„Ir? Nu jā”, tie ir beidzamie, no mana ķirša.”

Tirgus laukumā izraktas gaŗas, līkumotas gaisa patvertnes, maziem gaišiem koka skurstenīšiem.

„Kā te viss sarakts un sataisīts...”

„Jā, slikti... Ko mēs darīsim, ja ienāks tie velna krievi? Tev nemaz nav bailes?”

„Viņi neienāks! Gan viņus aiztrieks!”

„Tu domā?...” tētis kā pētīdams, kā ticēt gribēdams raugās manī.

„Zināms! Un kas tagad mūsu dārzā? Ērkšķogas?”

„Jā, ērkšķogas un viss kas, tad tu redzēsi. Un zirņi arī... tu taču ēd zirņus?”

„Jā, man garšo!”

„Tos tad tu varēsi saēsties! Un vecmāmīte ceps pusdienās ābolu plāceņus, tos tad tu arī ēd labi daudz − viņa tevi tā gaidīja!”

„Un kādas tagad puķes?”

„Kādas nekādas! Naktsvijoles zied...” Tētis skatās manī un tad apstājas. „Pagaidi, ļauj man tevi kārtīgāk apskatīt! Tu jau esi nodegusi brūna kā moris!”

„Zināms. Es taisni sauļojos, tīšām.”

„Hm... un tas brūnums skaitās ļoti liels skaistums?”

„Tēti!...”

„Bet es jau neko nesaku! Nāc, paņem labāk mani zem rokas − tā kā īsta liela jaunkundze!”

Ejam, sasmejamies.

„Tu nu gan esi!” saka tētis.

„Kas tad?”

„Ak, nu vispār!”

„Tu pats esi!”

Nu tēta acīs iemirdzas mazās dzirkstelītes. „Es? Kā tad es? Nē, ja tie cilvēki zinātu − ko viņi domātu!”

„Tēti, kāpēc tev vienmēr tā jāmuļķojas!”

„Bet es jau runāju nopietni!”

„Jā, jā... Nemaz nē! Tu tikai jokojies...”

„Bet, mīļā, kā lai te jokojas? Lieta ir nopietna... Vai tad nav?”

Kad nemaz vairs neatbildu, tētis pēc brīža saka:

„Ak tad tu gribi, lai es runāju nopietni?”

„Nu, zināms.”

„Mm. .. Bet ko tad lai es pa piemēram saku?”

„Nu... mēs varētu runāt par filmām...”

„Par filmām? Bet es par filmām nekā nezinu, nudien, nekā nezinu.”

„Tu varētu mani šodien uz kādu aizvest − pēcpusdienā...”

„Vai, nē! Uz kino gan nē! Tik skaistā laikā...”

Brīdi ejam klusēdami. Tad tētis sāk smieties. „Hā, hā, hā! Bet labāk atceries, kā tas toreiz bija ar to saldējumu! Hā, hā! Tas nu gan bija joks! Vai man’ dieniņ’, to es savu mūžu neaizmirsīšu! Hā, hā!...”

„Tēti, nesmejies taču tā pa visu ielu... cilvēki skatās... toreiz es taču vēl biju galīgs bērns.”

„Tā? Un kas tad tu tagad esi?”

„Ei, nu beidz taču!”

„Taču taču, tiču taču!”

„Es ar tevi vairs nerunāju! Es atbraucu pēc ilga laika un tu tā...”

Tētis paskatās. „Nu labi, labi,” viņš žigli noglauda man galvu. „Tagad iesim mājās un iekodīsim drusku − tu nemaz nevari iedomāties, kas man tev pataupīts! − un vēlāk brauksim peldēties. Un tad mēs redzēsim, vai tu vari pārpeldēt pāri Lielupei vai nē.”

„Bet es jau esmu pārpeldējusi desmitām reižu! It kā tu to nezinātu!”

„Esi? Tā. Nu tad jau tu esi tīri dūšīgs meitēns beigu beigās...”

Mājās man viss liekas mazliet svešāds, mūsu dzīvokļa smarža, istabas, mēbeles. Tas vienmēr tā, kad esmu bijusi projām kādu laiku.

„Labs ir, iešu jau iešu pēc tavas mīļās ābolu sulas,” saka tētis un ņem pagraba atslēgas. Tad it kā starp citu viņš noliecas pie kakta ēdamistabas stūrī. Pacilā vienu pudeli, otru, patur pret logu. Beigās nosaka: „Jāuznes kāda vīna pudele arī, te jau nekā vairs nav...”

Apstaigāju istabas. Viesistabā logi vaļā, aizkari viegli plīvo. Uz apaļā galda vāze ar lielām, dzeltenām gladiolām, vecie pelnu trauki. Pārvelku roku dīvānam. Man gribas aptaustīt visu, aizkārt vecās, pazīstamās lietas. Piesēžos klavierēm, to skaņa liekas mazliet svešāka nekā agrāk.

Tētis nāk atpakaļ. „Nu? Mākslas moceklītis? Spēlē, spēlē, es jau nemaz neklausos!”

Pāri klavierēm, caur atvērtajām durvīm, redzu viņu pie ēdamistabas galda. Viņš apslauka uznestās pudeles, noliek glāzes, priecīgi nosaka, „Nu tā!” un ņem viļķi.

Paukšķis. Elpas vilciens. „Ā-ā!... Nāc mudīgi! Paod, cik brīnišķīgi smaržo!”

*

Pēcpusdienā eju uz pilsētu.

„Kur nu tu skriesi...” iebilst māmiņa, „neaizmirsti, ka piecos ejam pie vecātēva!”

„Tūliņ būšu atpakaļ. Man jānopērk šis tas: zīmuļi, kāds blociņš...”

Aizeju līdz Lielai ielai. Tā ir karsta un putekļaina. Pretī man steidzas vasarīgi tērpušies ļaudis, viens otrs vācu kaŗavīrs. Daudzām sievietēm kājās klikatiņas, dažām ar glītiem izgriezumiem koka papēžos. Vēroju, kādas katrai ir un gudroju, ka man arī vajadzētu klikatiņas. Mājās mētājās kāda tumši sarkana ādas josta; augšas no tās iznāktu labu labās −.

Nogriežos uz Katoļu ielu un pa ēnas pusi eju stacijas virzienā. Aiziešu līdz Skolotāju veikalam un tad pa Pasta ielu nākšu atpakaļ.

Katoļu iela, kā parasts, ir trokšņaina. Neganti grabēdami gaŗām brauc laucinieku rati. Pa retam gludi un mīksti uz saviem gumijas riteņiem, aizbrauc arī kāds no Jelgavas ormaņiem. Tiem dzird tikai zirgu pakavu gaišos piesitienus − klip klap, klip klap...

Pēkšņi atskan spalgs grāviens, tam seko otrs, trešais... Apstājos un apjukusi skatos apkārt. Tad ieraugu, ka ielas galā pret zilajām debesīm ceļas melns dūmu stabs. Atkal atskan sprādzieni.

„Uzlidojums!” sauc kāds vīrietis. Cilvēki uz ielas sāk skriet, kāds aizkar manu plecu: „Te, te, šinīs vārtos! Tālāk sētā ir patvertne, skrieniet!”

Kādā dārzā starp sakņu dobēm ierakta neliela patvertne. Cilvēki satraukti un apmulsuši sasēstas uz gaŗajiem dēļu soliem. Laukā dzird lidmašīnas, vienu, otru sprādzienu. Sāk gaudot trauksmes sirēnas.

„Tā − uz līdzenas vietas...” kāds novelk, „gaišā dienas laikā! Un nu tikai viņi sāk pūst!”

„Tā jau es domāju, ka tā būs!” mazliet attapusies iesāk kāda sieviete. „Es teicu savējiem, lai ved mantas ārā, bet šie dzīvo vienā mierā − gan jau, gan jau, krievs vēl tālu... Un tagad − še tev! Pagalam būs!”

Kāds brīdis paiet bez trokšņiem. Lidmašīnas vairs nedzird. Vīrieši, kas sastājušies pie patvertnes durvīm, stāsta, ka cita nekā neredzot kā vienīgi melnos dūmus stacijas virzienā. Tad atkal noskan pāris rībienu, un visi saspiežas atpakaļ patvertnē.

„Nestāviet tak pie durvīm!” sauc kāda balss no paša tālākā patvertnes kakta. „Nāciet iekšā! Ieraudzīs no gaisa, ka te cilvēki, un metīs virsū!”

Neziņā paiet vairāk nekā stunda. Nekas nenotiek, tikai laiku pa laikam atskan pa rībienam. Daži jau atstājuši patvertni. Citi zina stāstīt, ka stacijā esot sabumbots munīcijas vilciens, un tas tagad degot un sprāgstot.

Iznāku no patvertnes. Laukā ir spoža saule un violeti zilas debesis. Dobēs ap patvertni smaržo gurķu un tomātu lapas, saulē spīd dzelteni, briestoši ķirbji. Ap zemē iespraustu nokaltušu zaru aptinies puķu zirnis divi sārtiem ziediem.

Sasilis, aizsnaudies dārziņš −

Izeju uz ielas. Tā ir tukša, tikai rets cilvēks kaut kur aizsteidzas. Skriešus dodos uz mājām. Kāpnēs iegājusi, redzu, ka māmiņa augšā tur durvis vaļā.

„Nu paldies Dievam, ka tu vienreiz pārnāci!” viņa saka, mani ieraudzīdama. Viņai ir sasarkuši vaigu gali, un zods mazliet raustās runājot.

*

Pievakarē krievu lidmašīnas atkal nomet dažas bumbas.

Tad sāk degt. Tur. Un tur. Un tur, pāri Bārdiņu namam. Kādēļ deg? Krievi nosvieduši degbumbas... Vācieši paši aizdedzinājuši, neļaujot cilvēkiem dzēst, šaujot. .. Neviens nezina pateikt. Bet deg. Nu arī tur. Nu arī tālāk mūsu ielā.

Daži cilvēki, saiņiem rokās, dodas laukā no pilsētas. Mēs sēžam kāda neliela parka patvertnē, kas atrodas pāri ielai, pretī mūsu mājai, un gaidām. Ko mēs gaidām? − Tas tikai uzlidojums, no lidmašīnām jau projām aizbēgt nevar... Varbūt uguns vēl norims... Varbūt vēl −

Varbūt negribam vēl aiziet.

Bet liesmas pieņemas. Naktī aizmiegu patvertnē uz sola. Rīta pusē pa miegam dzirdu kāda vīrieša balsi: „Nu vairs nekur nevar iet, nu visapkārt uguns... vīriešiem jānoārda sēta, jānocērt koki.” ja uguns tiek līdz šejienei, tad mēs sadegsim, patvertnei koka ieeja...”

Kad sētu noārda, var redzēt ielu un pāri pretī mūsu māju. Tā vēl stāv, bet trešā māja pa labi ir aizdegusies.

„Es aizskriešu, paņemšu vēl kaut ko...” saku māmiņai, „savu dzintara rokas sprādzi... kaut ko no rakstāmgalda...”

„Nerunā muļķības! Tu neiesi projām nevienu soli! Tādā laikā kā tagad! Vai tu nedzirdi, ka laukā šaudās?”

„Nu jau vairs nešauj...”

„Lūdzu, nerunā tagad par tādām lietām! Tā jau uztraukuma diezgan. Kā tu to nesaproti!”

Daži mēģina glābt mantas. Kāda ģimene nones no mājas otra stāva jaunu dīvānu, klavieres, noliek uz ielas. Nedaudz vēlāk mēbeles sadeg uz ielas.

Iet stundas. Nāk vakars. Visapkārt deg, deg, deg...

Kaut kas notiek. Ātri un neapturami. Ļaudis stāv bariņā pie patvertnes durvīm, sārtu blāzmu sejās, dūmos piemiegtām acīm un skatās ugunsgrēkā. Gaisā lido dzirksteles kā lielas, sarkanas sniega pārslas. Ap namiem vējā plok un ceļas liesmu mēles. Nu deg arī mūsu māja. Svelme. Dūmi. Pelnu plēnes.

„Ejiet iekšā,” kāds saka, „jātaisa durvis ciet, dūmi... Ja kļūst par daudz biezs, saslapinait kādu drānu un turiet uz deguna...”

Sēžam patvertnes tumsā. Klausāmies, kā laukā sprakšķ. Mana galva ir tukša, bez vienas domas. Deg −

Nakti uztrūkstamies no šauteņu un ložmetēju trokšņiem.

„Tā ir tuvcīņa,” kāds tumsā saka, „tā tad krievi tepat...”

Krievi... Krievi tepat!...

 

Klusi un satraukti klausāmies šaušanā. Domās pavadām katru šāvienu. Tas bija tuvu... Tas mazliet tālāk... Tas arī... Varbūt viņi attālinās, varbūt viņus atsit... Tad skaudri notarkšķ ložmetējs tepat tuvumā. Vai viņi nāk?!...

Domās man pavīd krievu kaŗavīru zemie, pelēkie stāvi, dīvaini tukšās, nekustīgās sejas. Ja viņi ienāk... Ja viņi ienāk un atrod mūs te. .. Sajūtu bailes un riebumu. Kaut kas manī dreb. Ieķēros plaukstām sola malā, klausos šāvienos.

Paiet stunda, divas. Trokšņi pamazām noklust, un pēkšņi visos ataust viena skaidra doma: projām! Te vairs nav ko kavēties, ātrāk prom no šejienes!

Nepacietīgi gaidām rītu, gaismu. Tad ejam.

Dīvaina, spokaina diena. Ir karsts jau no paša rīta. Bet sauli neredz, debesis aizsedz bieza dūmu kārta. Mūsu ēnas bālas un izplūdušas slīd pāri gruvešiem, kas vēl karsti vietām gruzd un liesmo. Tālruņu stabi nodeguši, stiepules, nokritušas uz ielas, pinas pa kājām. Viss pelnains, pelēks.

Mūsos nav nekā. Nesāp nekas. Paejam gaŗām kūpošai vietai, kur bija mūsu mājas. Nesāp nekas. Ir tikai bailīgā steiga: ātrāk projām, ātrāk laukā no šejienes, krievi...

Paceļu acis. Netālu no mūsu patvertnes stāv zaļš, apdedzis koks. Mirkli manī kaut kas ieduras, iesmeldzās. Dzīvs, zaļš koks, apdegušām, brūnām lapām vienos sānos... Nabaga koks...

Bet mēs ātri pasteidzamies tam gaŗām.

Ejam laukā pa Dobeles ceļu. Diena ir karsta, šosejas asfalts vietām kūst. Jelgavas dūmaka paliek aiz muguras. Tagad pār mums ir spoža saule un spilgti zilas vasaras debesis bez neviena mākoņa.

Pie rokas nesu savu portfeli. Tanī ir manas jaunās, baltās kurpes, blūze, pāris zeķu un vaska papīrā ietīts žāvētas gaļas gabals. Māmiņa nes alumīnija piena trauku ar ūdeni. Dažreiz mēs pieejam pie viņas un nodzeramies. Dažreiz paskatos atpakaļ. Debess malā pāri zaļajiem laukiem guļ tumši pelēks dūmu klēpis. Jelgava − −

Vietām ceļa malā aug koki: augstas priedes, alkšņi, ozoli. Tie lēni viļņo, klusi šalc. Zem tiem ir ēna, mīksta, mikla zāle, daži mazi ziedi. Mēs steidzamies tiem gaŗām. Pāri ceļam vējš aizpūš vasarīgu pūku. Es sekoju tai acīm, skatos, kā tā lido, celdamās un krizdama pret debess zilumu, pret koku zaļumu. Pēc īsa brīža tā pazūd debesu zilgmē pāri egļu galotnēm.

Pazūd. Uz visiem laikiem.

 

Jaunā Gaita