Jaunā Gaita nr. 88, 1972

 

 

 

JĀNIS GAILIS

 

„Būdami lieli individuālisti, mākslinieki agri vai vēlu atraujas no organizētām vidēm un aiziet savu ceļu pavisam vieni.” Šos Tālivalža Ķiķaukas vārdus var labi attiecināt uz latviešu gleznotāju Jāni Gaili–sava ceļa gājēju un lauzēju. Kā mazs zēns Jānis sācis pelnīt naudu, ķerdams zaļās vardes Liepājas ezerā un pārdodams tās Liepājas vācu patriciešiem. 1971.gadā viņa gleznu reprodukciju mape izpelnījusies labas atsauksmes kā svešumā, tā dzimtenē. Kopā ar gleznas „Negaisa draudos” reprodukciju sniedzam četru speciālistu atsauksmes par fani Gaili–latviešu gleznotāju.

Jūŗas nemiers Gailim šalca jau šūpulī, „Uz skolu Liepājā 10 kilometrus negāju pa ceļu, bet vienmēr gar jūŗas malu,” Kur ūdens satiekas ar zemi ir kā kaujas fronte–vilnis nepārtraukti cīnās ar krastu. Nemitīgā plūsma un maiņa. Plašums uz kuŗa saskaŗas debess augstums ar dzelmes bezdibeņiem. Jūŗas līmenis – logs uz noslēpumainu pasauli ar neizskaitāmiem radījumiem. Dzelme – zvejnieku laipnā maizes devēja un ļaunā dzīvības ņēmēja, pēdējā dusas vieta. Dzelmē dus arī milzīgi spēki, kad tie atmostas – vētras un bangas. Cik vājš un mazs to priekšā cilvēks! Jūŗa – bezgalīgā mūžība, šodien tāda kā pasaules radīšanas pirmajā dienā; jūŗa – cilvēka roku nepārveidota pirmatnēja daba. Šie iespaidi un pārdzīvojumi Gaili pavada visu mūžu. Kad atceras dzimteni–acu priekšā jūra. Jūras ainavas Gailim ir dzimtenes simbols. Citi audekli atkal dabas spēku pārdzīvojums, kad vilnis triecas pret klinti un vēji dzenā mākoņus. Vētras milzīgo enerģijas potenciālu, nesagūstāmo spēku darbošanos, glezniecībā var parādīt tikai samērā mazā dabas ainavas izgriezumā. Lai šajā mazumā radītu lieluma ilūziju tāpēc Gaiļa audekli tiecas būt kā koncentrēts atomu enerģijas gabals. Tajos eksplodē kāpinātas krāsas, traucas otas triepieni un spēcīga kustība. Spēku koncentrāciju uz audekla vairo arī Gaiļa paņēmiens izteikt spriegumu gleznas trešajā dimensijā: zeme un ūdens attālinās dziļumā, debess un mākoņi nāk uz priekšu pret skatītāju. Krāsu salikumā un triepienā jūtams ritms. Tā gleznā parādīts elements, kas dzīvības un dabas pamatos – „ritmā brīnišķīgā visa dzīve rit.” Gaiļa darbos redzam skrienam mākoņus un viļņus, šķiet dzirdam vētras aurus un ūdens šļācienus. Ar sparīgo, šķietami nesavaldīto tēlošanas veidu mākslinieks mēģina paradīt nesagūstāmo enerģiju, milzīgos dabas spēkus, pirmatnējo dabas esamību – aina, kas atklājas acij, pārdzīvojums, kas pārņem dvēseli cilvēkam vienam pašam vētrā jūŗas malā...

Gaiļa māksla ir vientuļa, Tajā grūti saskatīt ietekmes vai priekšgājējus. Viņa audekliem nav radinieku. Kopējās izstādēs tie atdalās un izceļas. Tie arī nodrošina autoram vietu latviešu glezniecībā.

Jānis Krastiņš

 

 

Ir literālam, ir metaforiskam tēlošanas paņēmienam bieži ir kopēja matērijas vieliskuma izjūta. Mājas, klintis, ūdeņi – nekustīgie un kustīgie – liedagi un seklas, viss tas veidots no vielas, kas apstādina mūsu taustīgos pirkstus vai tiem pretojas, Bet gaisā, debesīs, mākoņos, lietū, vējā un vējā trauktajās lapās sastopamies ar vielu, ko nespējam ar savām rokām ne tvert, ne izmērot. Tas ir pārejošais un maiņām pakļautais. Ota šais gleznojumos ar šo Arielam līdzīgo vielu izbūrusi vislielākās pārmaiņas. Tiešām, mēs redzējām viļņus, to ūdens daļu, kas visvairāk ir kā gaiss – šļakatas, putas, mirdzinājumi – kas visatsaucīgāk padodas dzejisko pārveidību prasībām. Tā vien liekas, ka apvārsnis ir katras otas atturības mala un robeža, un ka reiz pārieta, ota ir brīva visu pārveidot un sagrozīt, atstāstīt un sakropļot, atsaukties uz katru untumu, impulsu un iedomu, tikai reti izšķiroties par debess mākoņu vai lapotņu individuālo vai literālo valodu. Ruisdēla, Hobemas un Konstebla debesīs mēs kustamies bez straujām pārmaiņām no tuvākā caurlaidīgā gaisa virs zemes un ūdeņiem, dziļāk caur vidējo mākoņiem apveltīto vidus attālumu, pa kuŗu spēj lidot putni, tad aiz tā viegli un gludi – prom telpas bezgalīgajās dzīlēs. Šais Gaiļa gleznās mēs varam nepiespiesti kustēties no rampas ugunīm līdz aizmugures dekorācijām, kas ir debess; viegli saskarties – līdz šai vietai – ar putniem virs straumes un dīķa virsmas, virs klintīm, krasta un jūŗas. Šī starptelpa – skatuves vidusdaļa – ir caurlaidīgā, apdzīvojama. Taču doties kopā ar kaiju telpas lielākos attālumos, lietū vai mākoņos, vai debesdekorāciju lapotnes zibsnījumā nozīmē ieiet valstībā kur enerģija ir masa, un masa ir telpa un krāsa. Pēkšņi un strupi telpa vairs nav tikai telpa.

Apvienot tveŗamo un netveŗamo, mainīgo un nemainīgo, noliekot tos līdzās bez ķildas un berzes, nozīmē runāt mūsu iekšējās un ārējās pasaules valodu vienā laikā. Tas nekad nav bijis viegli panākams, ja nevēlas klausītāju vai skatītāju pakļaut sairuma nemieram. Sadiegt prozas un dzejas fragmentus, literālo un metaforisko, ne arvien nozīmē radīt ērtu apģērba gabalu. Satraucošu, rosinātāju – jā, bet ne ērtu.

Dr. Džordžs V. Vebers jun.

 

 

Gaiļa otas vilciens tikpat priekšmetīgā kā bezpriekšmetīgā tēlojumā var būt tikpat smalks un smalkjūtīgi lirisks kā Koro (Corot), bet allaž un vienmēr viņš maigo notonējumu atdzīvina ar kādu spēcīgu, reizumis nesaudzīgu, izaicinātāju krāsu plankumu. Citiem vārdiem, pat maigākajās krāsu pret- un post- ludijās Gailis sevi apliecina kā dramatisks sintetiķis. Lietājot šo adjektīvu, domājam ne tikdaudz par teatrāliem efektiem – kaut arī tos viņa darbos var atrast – bet gan vārda pirmatnējā, vissenākajā darbības nozīmē. Gailis ir aktīvs, darbīgs sintetiķis. Snaudulību, tīksmināšanos ar romantisko lieglaimi velti meklēt viņa dienās, raksturā un gleznās. Kā dramatisks sintetiķis, viņš instinktīvi meklē kontrastus, krāsu dinamiku, tādas krāsu asociācijas, kas blakus cita citai paaugstina balsi. Gailis nevairās plaši izmantot kontrastu likumus, nemēģinot – kā to darīja venecieši – mīkstināt kontrastu efektus ar dzintarainu koptoni. Palaikam viņa krāsas detonē, lai vērstu uzmanību uz kādu dramatisku notikumu, dramatisku kustību, dramatisku izjūtu. Gailis lietā krāsu piesātinājumus, „nākošos” un „aizejošos” krāsu kontrastus, sarkanam plankumam steidzot uz priekšu, zilganam atkāpjoties. Pretstatiem mākslinieks izmanto tā saukto „silto” un „auksto” krāsu kontrastus...

Dr. Hugo Vītols

 

 

Jānis Gailis, Dr. H, Vītola ievads, Dr. Dž. V. Vebera jun. kommentāri, Amber Printers & Publishers Ltd., Toronto, Canada, 1971.

 

 

Kad nesen gleznotājs Jānis Gailis man atsūtīja jocīgu pastkarti ar uzlīmētu gaili, nebūt nevarēju iedomāties, ka tagad redzu šo pašu vārdu ar zelta burtiem uz audekla imitācijas vāka jūŗas ūdens zilumā.

Brangi lepns luksa izdevums: trīsdesmit gleznu reprodukcijas krāsās un pie tam labās, H. Vītola klasiski, kulturāli, vēsturiski, ziniski grezni pasniegtais ievads, kas ŕ la grande maniére efektīvi un ar con mucho gusto izkliedzot glābēja vārdu: „Thalatta! Thalatta! Jūŗa! Jūŗa!” mūs ieved gailiskajā pasaulē, iesākot ar mākslinieka mātes pūra lādi, tur glabājot nīcietes svētku tērpu – apbrīnojami izsmalcinātos krāsu laukumu pretstatos.

Uzsitot pavisam vētrainu vilni jau stiliski, lingvistiski paskaidrodams, vēsturiski aprādīdams, mākslinieciski sintezēdams un analizēdams, H. Vītols atmērī, iesver, paskatās un servē no baroka turziņas, vai atskaņo no vāgneriskas taures un il jette feu et flamme savu ievadu no monologa pārvērsdams korī.

Greznā tēlojuma monumentālā iecere daļēji noārda to mūsu ieskatu par gleznotāju Jāni Gaili, kas saistās ar tā l’Enfant terrible izrīcībām trimdas mākslā [skat. JG73 - red.]un šis magna cum laude apcerējums spektru pārvērš scepterī, un tas skan visnotaļ teju teju poētiski, tā izravējot mazāko aizdomu plūksniņu, un pasniedz mums Gaiļa mākslu kā le grand oeuvre.

Summējot rakstīto, nevarētu teikt, ka copia verborum, bagātīgi, hiperbolistiski, veidojot ekspresionistiskā sintētiķa vaibstus autors to dara sausi: O nē, jo tad mēs tikai atkārtotu mūsu trimdinieku nil admirari kompleksu.

Vai gleznu mapei ir arī savi trūkumi? Mazu neziņu rada reprodukciju tieksme lobīties ārā no sējuma: vai tas tā bijis iecerēts, lai tautieši vieglāk darbus varētu ielogot un kārt pie sienas? Taču pilnīgi neielīmētas šīs lappuses nav. Savu vienveidīgu, monotonu iekārtojumu rada apstāklis, ka visi (izņemot vienu) darbi ir viena formāta (48 x 37, bet nav minēts vai collas vai centimetri) un par šo kuriozo īpatnību, kas varētu būt konsekventa Section d’Or lietāšana, ne viens, ne otrs recenzents nemin nekā.

Tāpat būtu bijis dokumentāri labāk, ja beigās, uzskaitot gleznotāja patstāvīgās izstādes, būtu atzīmēti galeriju nosaukumi katrā pilsētā. Savelkot diedziņus kopā: laba mape, kādu mums varēja būt vismaz ducis, jo labu gleznotāju mums trimdā netrūkst. (Piem., Milts, Staprans, Janelsiņa, J. Annus, Vīdzirkste, Reinholds, Ed. Dzenis, Zusters, J. Soikans, Neilis, A. Annus, L. Strunke u.c.)

Tālivaldis Ķiķauka

Jaunā Gaita