Jaunā Gaita nr. 86, 1971

 

Stefans C. Reinoldss (Stephen C. Reynolds)

KRIZE MŪSDIENU ĒTIKĀ

 

Apceres autors Dr. Stefans C. Reinoldss (Stephen C. Reynolds) dzimis 1937. g. 14. martā Losandželesā, ASV. Filozofijas doktora grādu ieguvis Harvardas universitātē 1966. gadā. Strādājis par reliģijas vēstures profesoru Dienvidkalifornijas universitātē Losandželesā no 1964. līdz 1966. g. Pašlaik nodarbināts par profesoru Oregonas universitātē Judžinā, Oregonā, ASV. Piedalījies vairākās zinātniskās konferencēs par Austrumeiropas problēmām. Precējies ar latvieti Māru Cepurīti, audzina dēlu Krišjāni un meitu Annu, iemācījies latviski.

 

 

Uzruna Amerikas slavu biedrībā „Dobro Slovo” Vilametes universitātē Salemā, Oregonā 1968. g. 24. novembrī, atzīmējot 50. Latvijas brīvvalsts dibināšanas dienu 1918. g. 18. novembrī.

 

Vielu pārdomām rodam divos procesos, kuŗus pēdējos desmit gados vērojam Padomju Savienības polītikā. Viens no šiem procesiem ir tā sauktā ‘liberālā’ jeb ‘humānā’ nostāja padomju iekšpolītikā, ‘monolita saskaldīšana’ un ‘atslābums’ padomju blokā. Kopš 1968. g. augusta šis ierobežotais process kļuva redzamāks, un sajūsma par to izteikta daudz retāk. Saskaņā ar šādu ‘liberalizāciju’ ārlietu polītikā ieviesās ‘koeksistence’, ‘détente’ , ‘tiltu celšana’ un ‘sadarbība’. Nav noliedzams, ka Savienoto Valstu valdība un ziņu izplatīšanas iestādes ir daudzinājušas šo ‘liberalizāciju’, lai tautu noskaņotu labvēlīgi par šādu ārlietu polītiku; katrs, kas seko teoloģijas žurnāliem, zinās, ka akadēmiski teoloģiskās iestādes pilnīgi atbalsta šo nostāju rakstos par ētiku un polītiku.

Daudz retāk iztirzātam otram procesam nenāk līdz šāds īpašs vārdu krājums. Šo procesu saukšu par ‘neostaļinismu’ un definēšu par atgriešanos pie Staļina laika terrora vai šāda terrora turpināšanas, gan citādā veidā. Šie jaunie terrora veidi atļauj liberalizācijai un neostaļinismam pastāvēt vienā laikā, kaut gan šīs divas nostājas var būt un ir konfliktā viena ar otru; varētu domāt, ka beigu beigās tās būs nesavienojamas. Līdz šim konflikti izšķirti par labu neostaļinismam.

Détente polītikas aizstāvji savos priekšlikumos balstās uz liberalizāciju, bet nav vēl mēģinājuši nostāties pret neostaļinismu; rezultātā padomju vadoņi jūtas droši, jo, lai cik nekrietna viņu rīcība pārvaldītajās zemēs, Rietumu valdības neko nedarīs, atskaitot vājus protestus.

Divām neostaļinisma instancēm Rietumos tika veltīta attiecīga uzmanība, bet Savienotajās Valstis tās rādija uz liberalizācijas fona kā izņēmumus. Tā ir tendencioza un metodoloģiski neaizstāvama pozīcija: šīs instances vajadzēja izskaidrot sakarā ar neostaļinismu, apzīmējot tās kā piemērus, tālāk apskatot jautājumu par abu šo procesu cilmi un attieksmēm. Tas nav noticis; šis temats tiek apiets, galvenokārt aiz vēlēšanās nepretoties reklamētās ‘liberalizācijas’ sekām, kuŗas mērķis bija noskaņot tautu par détente nostāju ārpolītikā; daļēji jāsecina arī apātija tautā.

Minētie piemēri ir žīdu vajāšana, kuŗu plaši publicēja 1966. gadā, galvenokārt Elija Vīseļa (Elie Wiesel) grāmatas The Jews of Silence iespaidā, kuŗā attēlota gudra un spējīga žīdu tauta[1]; un četru krievu rakstnieku, Siņavska, Daņiela, Galanskova un Ginsburga tiesāšana, kas saistīja pasaules uzmanību. Šie notikumi nozīmīgi galvenokārt tādēļ, ka par tiem tika ziņots arī Rietumu zemēs. Tie ir vispārējā procesa sastāvdaļa, kas ietekmē desmitiem miljonu personu dziļāk nekā liberalizācija, bet pilnīgi negatīvā veidā. Šo procesu raksturo vajāšana reliģijas dēļ, kā ari nacionālisma apspiešana kuŗu piedzīvo nekrievi Padomju Savienībā. Šis atklājums tagad tik pilnīgi dokumentēts, ka nevaram šaubīties par attiecīgiem faktiem. Metodes, ar kuŗām padomju valdība grib iznīcināt gan reliģiskas, gan etniskas vienības, tagad ir pilnīgi skaidras. Dokumenti, kas attiecas uz šādu apspiešanu un pretestību tai, sasnieguši Rietumus arvien lielākos apmēros pēdējos divos vai trīs gados; tomēr maz vērības veltīts šiem avotiem, un samērā mazs skaits aptveŗ, ka reliģiskās un nacionālās vienībās kādi 150 miljoni cilvēku cīnās par savu eksistenci pret režīma uzbrukumiem, kas kļūst arvien ļaunāki[2]

Ievērojot šo situāciju, informācija publikai, kas pieejama no ziņojumiem, kā arī plašie teoloģiskie un ētiskie ‘konstruktīvākas’ (vai brīvākas, ne tik sastingušas) ārpolītikas nostājas izskaidrojumi izvēršas par spēcīgas un brutālas vajāšanas apzinātu ignorēšanu un par simpatizēšanu vajātājiem, nevis par līdzcietību apspiestajiem, lai kādi būtu šādas rīcības cerētie mērķi.

Šādu situāciju vienīgi var saprast kā katastrofu ētikā, par kuŗu atbildīgas ievēlētās un ieceltās valdības amatpersonas, ziņu izplatītāji un daudzas no mūsu visaugstākām akadēmiskām autoritātēm ētikā; viņi ļāvuši pastāvēt šādam divkāršam standartam, kas radījis vispārēju liekulību.

Tādēļ ir nepieciešams apskatīt dažādās pieejas šim jautājumam un mēģināt iespējāmi skaidri raksturot problēmas, kas ar tām saistās.

Kādi apsvērumi liecinātu, ka šis temats nav tikai šauri nacionāls vai sektiski aprobežots? No kādas perspektīvas būtu iespējams izprast doto situāciju un novērst šo katastrofu ētikā?

Dažās aprindās, sevišķi akadēmiskās, var manīt bailes no tādiem, kas izmanto pretkomūnismu (patiesībā zināma veida pseudo pret-komūnismu), lai veicinātu totalitārismu vai kaut ko līdzīgu Rietumos; kaut arī šīs bailes neattaisno padomju tirannijas ignorēšanu, tās nav bez pamata. Mūsu uzdevums tādēļ ir novilkt mērauklas, pēc kuŗām varētu atvairīt, nosodīt un pretoties neostaļinistiskai apspiešanai, tomēr neatbalstot rasu šķirotājus, fašistus, antisemītus un citus, kas no pretkomūnistiskā noskaņojuma gribētu gūt sev kādu nepelnītu labumu.

Ir nepieciešams šo uzdevumu veikt. Man nerūp tas, ko mūsdienās dēvē par ‘seju’ (image); kas runās patiesību par neostaļinismu, mūsdienās progresīvajās aprindās tiks nozākāts par fašistu, reakcionāru vai arī citādi, un ne mazāk akadēmiskajās sfairās, kur runīga minoritāte uzskata par modes lietu padomju sistēmas aizstāvēšanu un izplata uzskatus, ko gūst no padomju propagandas; turklāt daudzi citi ir ar mieru mazināt šīs problēmas nozīmi vai pieņemt plātīgu ‘neitralitāti’ šai lietā. Šādi noskaņojumi pastāv, bet tie nav izšķirīgi mūsu mērķiem. Daudz svarīgāk, ka tiem, kam trūcis informācijas, bet kas spēj paši spriest, nebūtu jāsastopas ar^ bezjēdzīgu izvēli starp neatbildīgām alternatīvām: aizstāvēt fašismu tikai tādēļ, lai pretotos komūnismam, vai otrādi. Es ticu, varbūt pārāk optimistiski, ka šādu personu vēl ir daudz un ka tās spēj pietiekami ietekmēt mūsu sabiedrību.

Vairākas nostājas, pašlaik izplatītas dažādās aprindās, ir pabalstījušas pašreizējo nelāgo situāciju, un tās būtu tuvāk jāpārbauda nekā līdz šim darīts.

Viena no šīm nostājām ir piesaukt ‘mieru’, kas būtu par iemeslu dot padomju valdībai pilnīgu vaļu izrīkoties pēc patikas, vismaz padomju bloka apmēros. ‘Miers’ kļūst tātad par iemeslu, kuŗa dēļ publikai aizliedz informāciju par padomju tiranniju, kas Amerikas ārlietu polītikā radītu prasību pēc aktīva atbalsta apspiestajiem. Pati miera ideja tiek iznīcināta, to reducējot līdz kaŗa noliegšanai. Viens veids, kā sasniegt šādu ‘mieru’, būtu, ja milzīgais totalitārisms sekmīgi iznīcinātu savus ienaidniekus – tas ir, visus tos, ko tas varbūt aiz pilnīgi ideoloģiskiem un doktrināriem iemesliem uzskata par saviem ienaidniekiem. Miers, reducēts līdz kaŗa noliegšanai, var drīz pārvērsties par starptautisku draudu.[3] Mieram jābūt ar dziļāku nozīmi. Parasti ‘miera’ piesaukšana saistās ar pieņēmumu, ka kaŗš ir vienīgā alternatīva šādai brīvai vaļai Maskavā un tātad mazākais no diviem ļaunumiem. Dažreiz pūlas atrast zīmīgus tikumus padomju varas iekārtā, un šāda ‘augstāka labuma’ teorija var būt patstāvīga.

Viens šāds uzskats saistās ar plaši pieņemto ‘dzīves standarta’ kritēriju, mērījot to patēriņa precēs. Tas ir radījis nebeidzamu, veltīgu strīdu starp tiem, kas saka, ka krievu dzīves standarts ceļas un tagad ir augstāks nekā pirms revolūcijas, un tiem, kas apliecina, ka tas ir daudz zemāks nekā Rietumos. Abām pusēm ir taisnība, un nevienai nav nekādas jēgas par pašreizējām vajāšanām un rezultātu, kas ar tām sakarā. Tā kā ekonomiskais determinisms ir oficiālā padomju doktrīna un Savienoto Valstu nacionālās reliģijas citāda forma, ir grūti ļaudis pārliecināt, ka ‘patēriņa preces’ padomju blokā nav svarīga lieta; patiešām, tā nav svarīga. Apspiestie necieš galvenokārt televizoru trūkuma dēļ; un viņi nepārstāv, kā padomju valdība arī atzīst, kādas sevišķas ekonomiskas šķiras, ko varētu apsūdzēt par pretošanos bezšķiru sabiedrībai.[4]

Augstākā intellektuālā līmenī atrodam kārdinājumu attaisnot visu kā tiekšanos uz cilvēces apvienošanos. Par piemēru var ņemt Pjēru Tejāru de Šardēnu (Pierre Teilhard de Chardin), lai notēlotu šo tendenci. Ir novērots, ka viņš, liekas, dod totalitārismam pozitīvu iztulkojumu vai iztulkojumu, kas pielaiž tanī pozitīvi piedalīties, kā formu, ko viņš nosauc par ‘totālizāciju’; tā ir savienota ar ļaunuma jēdzienu, kas ir, vispārīgi runājot, panteisks: ļaunums nav sastopams savā patiesi sātaniskā spēkā, bet to var pārspēt un pacelties tam pāri evolūcijas ceļā, iekļaujoties pilnīgākā un augstākā visumā.[5] Pēc šī uzskata evolūcija noteic vēsturi. Tejāram tas ir liels cerību avots; un tiešām, daudzkas viņa skatījumā ir pievilcīgs. Mirča Eliāde, neatsaucoties tieši uz Tejāru, bet uz citiem tās pašas tendences atklājumiem ‘attaisnot’ vēsturisku ļaunumu augstāka labuma dēļ, kuŗa nolūkiem tas kalpo, raksta:

Mums vajadzētu zināt ... kā būtu iespējams paciest un attaisnot tik daudzu tautu ciešanas un iznīcināšanu, tautu, kuŗas cieš un tiek iznīcinātas aiz vienkāršā iemesla, ka viņu ģeogrāfiskais stāvoklis tās nolicis vēstures kājceļā; ka tās ir kaimiņos ar impērijām, kas atrodas pastāvīgā ekspansijas stāvoklī.[6]

Varbūt vislabāk to ir pateicis Dostojevskis. Ivans Karamazovs prasa:

‘Pasaki man vaļsirdīgi, es tev lūdzu – atbildi man: iedomājies, ka tas esi tu, kas ceļ cilvēces likteņa ēku ar nolūku padarīt cilvēkus laimīgus beigās, piešķirt viņiem beidzot mieru un pieticību, bet, lai to panāktu, ir vajadzīgs un tiešām pavisam nenovēršams mocīt līdz nāvei tikai vienu mazu radījumu, mazo meiteni, kas sita pret krūtīm ar savu dūrīti, un dibināt šo ēku uz viņas neatriebtām asarām – vai tu būtu ar mieru būt architekts ar šādiem noteikumiem? Pasaki man un nemelo!’

‘Nē, es nebūtu ar mieru,’ Aloša sacīja klusu.[7]

Vēl viena iespaidīga nostāja, liekas, ir jauna varas dievināšanas forma. Mēs varbūt drīkstam ticēt žurnāla Time ziņojumam, ka krievu invāziju Cechoslovakijā 1968. gada augustā ASV ārlietu ministrija uzņēma ne vien vienaldzīgi, bet pat ar zināmu līdzjūtību – eksklūzīva internacionāla varas kluba augstā līmeņa biedru līdzjūtību pret padomju pretējo pusi (counterparts), kad pēdējiem bija jātiek galā ar dumpi savas ietekmes aplokā.[8] Šī ‘varai pieder tiesības’ pieeja nevarētu atrast plašas simpātijas pat tagad, bet tās, kas to pieņem, nenovēršami ir personas, kam pieder vara, un šim apstāklim, bez šaubām, ir bijusi sava nozīme polītiskos lēmumos.

Aplūkojamais temats tieši skaŗ pašreizējās debates akadēmiski teoloģiskās aprindās par situācijas ētiku. Debates līdz šim ir galvenokārt balstījušās vairāk uz individuāliem lēmumiem nekā uz publikas spriedumiem, bet viss, kas ir tik kļūmīgs kā ‘jaunā morālitāte’, ir jāpārbauda kā polītiski, tā privāti.

Situācionālisma aizstāvji apgalvo, ka šī pieeja atļauj radikāli agapatiskās ētikas brīvāku lietošanu personām nekā likumos centrēta pieeja. Viņu pretinieki apgalvo, ka tai ir tendences dot svētību tīrai patvaļai un ka praksē mērauklas lieto tik un tā, bet ‘jaunā morālitāte’, atteicoties tās atzīt, ļauj lietot slepenas mērauklas, uz kuŗām kritiskas pārbaudes neattiecas. Situācionālisma Bārta saknes ir pietiekami labi pazīstamas, bet mēs aizmirstam, ka galvenā nostāja profesionālajā teoloģiskajā ētikā ir cieši saistīta ar Bārta noraidījumu lietot komūnistu totalitārismam mērogu, ko viņš lietoja nacistu totalitārismam, pamatojoties uz to, ka

... Baznīca nekad nedomā, nerunā vai nerīkojas, ‘principa pēc’. Drīzāk tā tiesā garīgi un individuālus gadījumus.[9]

Rezultātā garīgais spriedums identificējas ar atsevišķu aizspriedumu sētu, un desmitu miljonu īstu, apspiestu personu lieta tiek ignorēta, pat ignorēta ‘principa pēc’ – slepena un neatzīta principa, ka labais totalitārisms ir vienkārši ļauns, kamēr kreisais totalitārisms ir piedodams.

Šāda ētikas perversija ir netaisna pat komūnistu apspiedējiem: vai viņiem vajadzētu jau iepriekš zināt, ka Rietumu progresīvi kristīgie uzskati pieļaus mazināt neģēlības, kas viņām izrādās par derīgām? Tas droši vien arī palīdz varbūtējiem galējā labā spārna pretiniekiem, kuŗi var rādīt savu viedokli kā vienīgo alternatīvu pret aizbildināšanos padomju apspiedēju priekša.

Un beidzot, šis neapstiprinātais un varbūt neapzinātais situacionālisms negribot balsta visciniskāko, makiavelliskāko polītikas paveidu, piemēram, lēmumus, ko izperina augstāk minētā varas kluba mentalitāte.

Kopsavilkumā pašreizējās diskusijas tieksme ir atbalstīt Situācionālisma kritiķus pret tā aizstāvjiem: situācijas ētikas lietošana polītikā ir veicinājusi untumainību un neatbildību; kā gan tas varētu būt citādi.

Ētikas nespējā attiecīgi izmantot kulturālo genocidu lielā mērā vainojama tendence subordinēt to tādiem apsvērumiem kā ‘miers’, kas nepareizi definēts vienīgi kā kaŗa noliegums, ‘dzīves standarta’ mērīšana ar ‘patēriņa precēm’ vai cilvēces apvienošana ar visiem iedomājamiem līdzekļiem, nedomājot par upuriem. Bez cenšanās ‘attaisnot’ vēsturisko ļaunumu totalitārisma modernā formā mums jāatmet arī varas kluba polītika, kas atbrīvo varu no ētiskas tiesāšanas, un situācionālisms, kas dominē pašreizējā akadēmiski teoloģiskā ētikā, kas operē kā dubultstandarts, atļaujot kreisā spārna totalitārismu tiesāt pēc citādām mērauklām nekā tām, ko piemēro labā spārna diktatūrām.

Tagad mums jānovelk līnijas, pa kuŗām mēs varētu nokļūt pie pieņemamākas ētikas. Mans ieteikums ir sākt ar dokumentu, kuŗa ētiskais saturs ir pelnījis vairāk uzmanības nekā līdz šim: Apvienoto Nāciju konvencija sakarā ar genocida noziegumu novēršanu un sodīšanu (United Nations Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide). Šinī konvencijā genocids tiek definēts šādi:

Katrs no sekojošiem rīkojumiem īstenots ar nodomu iznīcināt daļēji vai pilnīgi kādu nacionālu, etnisku, rasisku vai reliģisku grupu kā tādu: (a) nogalinot grupai piederīgos; (b) nopietni ievainojot grupas piederīgos fiziski vai garīgi; (c) ar nodomu pakļaujot grupu apstākļiem, kas kalkulēti tā, lai iznīcinātu grupas piederīgos daļēji vai pilnīgi; (d) uzspiežot likumus ar nolūku nepielaist dzemdības šai grupā; (e) ar varu pārvietojot bērnus no vienas grupas uz otru.[10]

Definīcijā divi punkti ņemami vērā: pirmkārt, reliģiskas grupas ir ieskaitītas un, otrkārt, genocidā ietilpst ne vien fiziska grupas piederīgo iznīcināšana, bet arī uzspiesta asimilācijā citā grupā. Viens pielikums, kas tālāk paskaidrotu definīciju, nelaimīgā kārtā tika atmests; pielikums definīcijā būtu ietilpinājis sekojošo:

Katrs pārdomāts rīkojums, īstenots ar nodomu iznīcināt kādas nacionālas, rasiskas vai reliģiskas grupas valodu, reliģiju vai kultūru, pamatojoties uz nacionālo izcelsmi vai ticību, kā: (a) aizliegt lietot grupas valodu ikdienas sarunās vai skolās, vai aizliegt iespiest un izplatīt publikācijas grupas valodā; (b) iznīcināt vai aizliegt lietot bibliotēkas, muzejus, skolas, vēsturiskus pieminekļus, pielūgšanas vietas vai citas grupas kultūras iestādes vai priekšmetus.[11]

Šo pielikumu iesniedza, ticat vai neticat, Padomju Savienība.

Amerikas sabiedrībā šis jautājums parādījās pavisam citādā ietvarā, kuŗā ir viegli nesaskatīt šī jautājumā implikācijas. Ļoti sekmīgi tās ir formulējis Džeks D. Forbss (Jack D. Forbes):

Etniskie iedzīvotāji ir padarījuši Amerikas Savienotās Valstis neizmērojami bagātākas, un šāds papildinājums ir bijis iespējams tādēļ, ka šīs grupas ir varējušas darboties kā dzīvi un vienreizēji kultūras atjaunošanas centri.[12]

Forbss turpina:

Angloamerikāņu ‘balto’, vairākums pa lielākai daļai ir pārvaldījis ASV publiskās skolas, un reti kāds noliegtu, ka šīs skolās parasti ir bijušas vienaldzīgas vai pat naidīgas etnisko grupu mantojumam un kultūrai. Patiesībā varētu spriest, ka angloamerikāņu vairākums ir apzinīgi lietojis publiskās skolas kā līdzekli, lai iznīcinātu minoritāšu kultūras un valodas. Vai šis /nav/ piektā un četrpadsmitā konstitūcijas papildinājuma pārkāpums? Vai vairākums drīkst lietot valsts naudu, lai kādai minoritātei uzspiestu savu kultūru, nepārkāpjot papildinājumu par ‘vienlīdzīgu likuma aizsardzību’ četrpadsmitajā papildinājumā?

... vai integrāciju var uzspiest minoritātei, ja šāda integrācija būtībā nozīmē, ka minoritāšu vecāki nepārvaldīs un neietekmēs ‘apkārtnes’ skolu vai skolas, un ka viņu bērni būs apkaimē izkaisīti tā, lai rastos vairāk šķēršļu grupas kulturāli etniskās identitātes saglabāšanai?

... integrācija, ko vēlas abas puses ... ir izteikti atšķirīga no uzspiestas integrācijas. Līdzīgi integrācija, ko vēlas vairākums, bet atvaira mazākums, īstenībā atšķiras no integrācijas, ko vēlas mazākums, bet kam pretojas vairākums.[13]

Forbss turpina, aizstāvot melno pārvaldīšanas tiesības apkārtnes skolās, nevis balto pārvaldītas integrētas skolas. Kā viņš norāda, Amerikas indiāņi jau sen ir saredzējuši šādu etniski kulturālu skolu nepieciešamību. Melnie iedzīvotāji virzoties no integrācijas uz pašvaldību kā mērķi, secina to pašu un ar to vienā un tanī pašā laikā dod varbūt lielāko šī gadsimteņa izaicinājumu un iespēju Amerikas izglītības iestādēm, sasniedzot paši savam virzienam jaunu universālitātes līmeni. Atzīstot šo kopības un kultūras identitāti, Amerikas nēģera centieni vēl jo vairāk līdzinās katra atsevišķa cilvēka centieniem.

Tagad mēs varam izteikt to mērogu, kuŗa trūkums, liekas, ir aprakstītās ētikas krizes cēlonis: tas ir kultūras brīvība. Varam teikt, ka šis mērogs noderētu arī citu vērtību morālo neskaidrību noskaidrošanā. Nacionālisms tad nevar kļūt šaurs un šovinistisks un internacionālisms nospiedošs vai totalitārs tanī ziņā, ka katram jākalpo kultūras brīvībai. Ekonomiskie apsvērumi ir apstiprināti, bet ierobežoti, jo tiek uzsvērts kulturālo mērķu virziens.

Savā sevišķi nozīmīgajā grāmatā Philosophy in a New Key Suzanna Langere (Suzanne Langer) apraksta rituāli vērtīgo darbību – ar to viņa domā katru kulturāli nozīmīgu, afirmatīvu darbību – :

Katra neveiksme simbolikas procesā grauj cilvēka brīvību... Vislielākais kavēklis ir dezorientācija, dzīvības simbolu sabrukums vai to sagraušana un reliģisko rītu zudums vai to apspiešana.

Tādēļ rituāli nozīmīgo darbību traucējumu (apzinātu vai neapzinātu) vienmēr izjūt kā nepanesamu pārestību, ko cilvēks vai cilvēku grupa var nodarīt viena otrai. Likt cilvēkam rīkoties pret viņa principiem – pacifistam kaŗot, patriotam nonievāt savu karogu, pagānam kristīties – nozīmē apdraudēt viņa pasaules uzskatu, viņa paša spēku un mērķtiecību, lai cik fantastiski būtu ticējumi, ko viņš atzīst par svētiem, un par cik tie stāv konfliktā ar sabiedrības prasībām, spiest tos pārkāpt nekad nevar uzskatīt par nenozīmīgu darbību. Cilvēks dedzīgi cīnās pret piespiedu liekulību, jo rituāla izpildīšana nozīmē arī tā atzīšanu, vismaz zināmā mērā; pat kādas svešas mitoloģijas sludināšana, kas ir nesavienojama ar paša ‘patiesības’ vīziju, sagrauj šo vīziju. Tā ir personības noliegšana. Piespiedu apliecinājumu mācīšanu vai melu atzīšanu cilvēks izjūt par apvainojumu, kas lielāks pat par izsmieklu un nievāšanu. Parastais apvainojums ir sitiens pašapziņai (ego), bet sirdsapziņas spaidi grauj cilvēka pasauli, humanitāti un mērķi.[14]

Blakus viņas vārdiem es lieku komūnistu veterāna Džona Kolaskija (John Kolasky) vārdus, kuŗa ciešanas un panākumi centienos, kas saistās ar tautu atbrīvošanu no padomju tirannijas, apkauno kā mūsu ‘antikomūnistu krustnešus’, tā arī tos, kuŗi tik ļoti grib domāt labāko par padomju režīmu.

Cilvēka valodas un kultūras iznīcināšana – svētākais tautas mantojums, ko viņš saņēmis no saviem senčiem – nospiež viņu viszemākajā degradācijā, atrauj viņam tautisko pašcieņu un noliedz tam kultūras mantojuma stiprinošo veldzi.[15]

Kolaskijs nesludina šauri kulturālu nacionālismu, bet gan neviltotu internacionālismu. Viņš tagad varētu rast vērtīgu atbalstu starp rakstniekiem no daudz un dažādām cilmēm un ar atšķirīgām nosliecēm, kam kopīga kultūras brīvības izpratne. Starp tiem būtu kardinālis Danjēlū (Daniélou):

Esmu teicis, ka cilvēce virzās uz vienotību, bet es gribētu paskaidrot, ka šāds virziens nebūtu vēlams, ja vienotība novestu līdz vienādībai, – pie atšķirībām bagātās kultūras iznīcināšanas ... kas ir viens no cilvēces vērtīgākiem īpašumiem. Ja reiz pazaudēts kādas kultūras sniegums, tas nav vairs aizstājams. Tas bija Andrē Žids (André Gide), kas sacīja, ka universālāks būs tas rakstnieks, kuŗš jo dziļāk saistījies pats ar savas tautas kultūru. „Nav neviens angliskāks par Šekspīru un neviens universālāks; neviens italiskāks par Danti un neviens universālāks; neviens franciskāks par Rasinu un neviens universālāks.” Iznīcināt šīs atšķirības tieši tanī momentā, kad jaunās valstis tas atkal atklāj ar prieku, būtu noziegums pret kultūru un pret cilvēci.[16]

Un Mozus Moskovics, kuŗa apliecinājums ir īpaši nozīmīgs tādēļ, ka tas saistās ar uzbrukumu nacionālismam kā galīgam spēkam pasaules polītikā:

Reliģijas brīvība, sazināšanās un biedrošanās ir jāizprot kā grupu tiesības, jo šo tiesību noliegšana smagi ierobežo, ja arī pilnīgi neiznīcina indivīda spējas tās pareizi izmantot... ja indivīdam nav tiesību un iespēju attīstīt savas etniskās grupas tradīcijas un kultūru, viņš ir dziļi ievainots savās cilvēciskās tiesībās un pamatbrīvībā. Viņš tiek ievainots, kaut arī viņam būtu tiesības un brīvība citos virzienos. Ja grupas pastāvēšana tiek apdraudēta, tad indivīda kā grupas locekļa pastāvēšana arī tiek apdraudēta... Tas indivīds, kuŗa cilvēciskās tiesības un brīvību Apvienotās Nācijas cenšas sludināt un aizstāvēt, ir cilvēks savā nacionālā, kulturālā un garīgā vidē. Ja viņam tiek liegta raksturīgā vide, kā arī raksturīgā nacionalitāte un kultūra, cilvēks zaudē savu būtisko humanitāti, jo garīgi tiek atraisīts no savas pagātnes un zaudē savu tradicionālo enkurvietu. Bet šīs ir nenovēršamas sekas loģiskos secinājumos doktrīnā, kuŗā atšķirtas indivīda cilvēciskās tiesības un brīvība no viņa tiesībām un brīvības, kad viņš tiek uzskatīts par kādas rases, valodas vai etniskas grupas locekli.[17]

Kultūras brīvības perspektīvā redzam, ka Latvijas ideja, kā arī visu citu apspiesto etnisko un reliģisko vienību centieni Padomju Savienībā ir universāls mērķis. Beigu beigās tie ir visas cilvēces centieni.

Territorijā, kuŗu Padomju Savienība okupē, tagad atrodas simtiem dažādu etniski kulturālu tradiciju tēvu zemes un daudzas reliģiskas saimes, kuŗas pārstāv neaptveŗamas bagātības. Notikums, kuŗu šodien pieminam, bija ziedošanās vienas šādas tradicijas dzīvei: vienas starp daudzām; bet šādas tradicijas līdzinās personām: katra ir savdabīga un neaizstājama. Padomju sistēma (un viņas pašreizējais sāņcensis Ķīnas komūnistu sistēma) proponē cilvēces apvienošanu, šādas tradicijas iznīcinot ar genocidu. Tādā kārtā katra no apspiestām kopām pārstāv cilvēka morālo esmi, un ikviena locekļa dedzīgā lojalitāte savai kopai nav vis kāda veida kollektīvs egoisms, bet gan cilvēka brīvības universāls apliecinājums.

Šinī gadījumā krievu nacionālisms apspiež un iznīcina, bet ne tādēļ krievi ir ienīstami – neaizmirsīsim, ka to krievu skaits, kuŗi atdeva savas dzīvības par brīvības centieniem, pārsniedz daudzu citu tautu kopskaitu. Nacionāla un garīga pretošanās tirannijai ir aizsardzība arī krievu kultūras tradīcijām.

Brīvība ir nedalāma, un tai jābūt indivīdu un kopību brīvībai, jo cilvēks kā morāla būte dzīvo kādā kopībā, īpaši kādā kulturālā kopībā, nevis kādā abstraktā vai nediferencētā.

Tādēļ šīs dienas piemiņas svētkos mēs varam no jauna izjust ne tikai sirdsdedzi par kādu mazu tautu, kuŗu daudzi pat nepazīst; mēs saskatām cilvēka dzīvības un brīvības būtību, kuŗas aizstāvēšana visiem spēkiem tieši tagad ir šīs mazās tautas, kā arī daudzu viņas kaimiņu tautu liktenīgais uzdevums.

Šeit mēs sastopamies ar baismīgu un neizbēgamu īstenību, kuŗā veŗoties mums jāizvēlas mērķi, jāizlemj, kam mēs ticam un kā mums jādarbojas. Mums šeit jālemj par cilvēku un viņa likteni, par viņa morālo būtību un brīvību.

 

(No angļu valodas tulkojušas Māra Cepurīte-Reinoldsa un Dagmāra Grīsle-Hilla)

 

 

 

AVOTI UN PIEZĪMES.



[1] Elie Wiesel, The Jews of Silence (N.Y.: Holt, Rinehart and Winston, 1966); skat. arī ‘Ben Ami’, Between Hammer and Sickle (Philadelphia: Jewish Publication Society of America, 1967); un Ronald I. Rubin, ed. The Unredeemed: Anti-Semitism in the Soviet Union (Chicago: Quadrangle, 1968).

[2] Literatūra par šo tematu ir tik plaša, ka bez augšminētajiem norādīšu tikai uz vēl dažiem no svarīgākajiem darbiem: Nikita Strūve, Christians in Contemporary Russia (N.Y.: Scribner’s, 1967); Michael Bourdeaux, Opium of the People (Indianapolis, etc.: Bobbs-Merrill, 1966); idem, Religious Ferment in Russia (N.Y.: St. Martin’s Press, 1968); J.C. Pollock, The Faith of the Russian Evangelicals (N.Y.: McGraw-Hill, 1964); Evalds Dubnaitis, Der Kampf gegen Religion in den ... baltischen Laendern ... (Koenigstein: Institutum Balticum, 1966); V. Stanley Vardys, ed., Lithuania Under the Soviets (N.Y.: Praeger, 1965); John Kolasky, Education in the Soviet Ukraine Toronto: Peter Martin Associates, 1968); Olaf Caroe, Soviet Empire (2nd ed.; N.Y.: St. Martin’s Press, 1967); Erich Goldhagen, ed., Ethnic Minorities in the Soviet Union (N.Y.: Praeger, 1968); Robert Conquest, ed., Soviet Nationalities Policy in Practice (N.Y.: Praeger, 1967); Robert Conquest, ed., Religion in the USSR (N.Y.: Praeger, 1968); Anatolij Marchenko, My Testimony (N.Y.: Dutton, 1969).

[3] Cik bīstami ir atļaut nepareizi definētam ‘mieram’ funkcionēt kā internacionālam draudam, aprakstījis Henrijs A. Kisingers (Henry A. Kissinger) savā grāmatā Nuclear Weapons and Foreign Policy (N.Y.: Harper, 1957) un The Necessity for Choice (N.Y.: Harper, 1961); un nesen iznākušajā grāmatā American Foreign Policy (N.Y.: Norton, 1969).

[4] Gandrīz tieši pretēju uzskatu varat lasīt Roberta L. Heilbronera (Robert L. Heilbroner) rakstā ‘Counterrevolutionary America’, Commentary, April 1967, pp. 31-38; vēlreiz iespiests Irving Howe, ed., A Dissenter’s Guide to Foreign Policy (N.Y.: Praeger, 1968), pp. 241-259, kur pievienotas arī debates starp Heilbroneru un Denisu Rongu (Dennis Wrong). Disputētais punkts nav tas, vai ASV būtu jāatbalsta labā spārna diktatūra ‘trešajā pasaulē’ tikai tādēļ, ka tā ir pretkomūnistiska; principā es pievienojos, ka tā nav laba polītika. Bet tālāk Heilbroners grib iznīcināt visu, kas varētu sacensties ar ekonomisko labklājību kā cilvēka lojalitātes objektu, un viņš mēģina izskaidrot visu cilvēka dzīvi vienīgi ekonomiskos tvērienos. Es uzskatu šādu viedokli kā tīšu draudu visam, kas dod cilvēka dzīvei saturu un nozīmi; turpretī Heilbroners uzskatītu manu nostāju kā draudu viņa vērtībām. Līdzīgu nostāju Heilbroneram ir pieņēmis Baringtons Mūrs (Barrington Moore), kuŗa uzskatus pienācīgi apstrīd Sidnejs Huks (Sidney Hook) rakstā ‘The Human Cost of Revolution’, Survey: A Journal of Soviet and East European Siudies No, 66 (January 1968), pp. 129-137.

[5] Šeit man ļoti noderīgs bija Roberta P. Šarlemana (Robert F. Scharlemann) nepublicētais raksts ‘The Eschatologv of Teilhard de Chardin’, un ari Ernsta Benza (Ernst Benz) Evolution and Christian Hope, (Garden City, N.Y.: Doubleday-Anchor Books. 1968) 13. nodaļa, lai izvērtētu Tejāru de Šardēnu; un lai izveidotu šeit sniegto nostāju, esmu daudz guvis no Džordža V. Florovska (Georges V. Florovsky), īstā brīvības teologa mūsu gadsimtenī; skat. George Huntston Wiiliams, ‘Georges Vasilievich Florovsky’: His American Career (1948-1965)’, The Greek Orthodox Theological Review. Vol. 11 (1965), pp. 7-107. Noderīgu atbalstu esmu atradis Mirča Eliades(Mircea Eliade) darbos (skat. nākamo piezīmi), un guvis no diviem filozofiem, kuŗi ir darījuši daudz, lai attīstītu Gestalt teorijas līnijas, lai tās kalpotu brīvībai –Suzannas Langeres (Suzanne Langer), (skat. 14. piezīmi)un Maikla Polāņa (Michael Polanyi).

[6] Mircea Eliade, Cosmos and History (N.Y.: Harper Torchbooks, 1959), p. 151.

[7] Fyodor Dostoyevsky. The Brothers Karamazov, Vol. 1, (Baltimore: Penguin, 1958) pp. 277 f.

[8] Time, 30. August 1968, p. 13: ‘Here and there in Washington, amid genuine indignation, there was also an occasional flicker of professional sympathy for Russia, as between one world power and another („There are, after all, not many in the club,” said one official).’

[9] Karl Barth, Against the Stream (London: 1954), p. 114, apud Charles C. West, Communism and the Theologians (London: SCM, 1958), p. 50.

[10] Article II of the Convention, Yearbook of the United Nations 1948-49 (N.Y.: Columbia U.P., 1950), p. 959.

[11] Ibid., p. 958.

[12] Jack D. Forbes, Afro-Americans in the far West (Berkeley: Far West Laboratory for Educational Research and Development, n.d. /1968/, p. 49. Esmu pateicīgs Čārlzam Pāmerlī (Charles Palmerlee), kas vērsa manu uzmanību uz šo darbu, iedodams man šo grāmatu.

[13] Ibid., pp. 53 f.

[14] Suzanne Langer, Pkilosophy in a New Key (N.Y.: N.A.L.-Mentor n.d,), p. 244.

[15] John, Kolasky, Education in Soviet Ukraine (Toronto: Peter Martin Associates, 1968), p. 165.

[16] Jean Daniélou, Prayer as a Political Problem (trans. J.R. Kirwan; London: Burns & Oates, 1967), p. 115.

[17] Moses Moskowitz, The Politics and Dynamics of Human Rights (Dobbs Ferry N.Y.: Oceana Publications, 1968), pp. 169 f.

 

 

 


 

NODIBINĀTA APVIENĪBA TAUTĪBU PĒTĪŠANAI

1971. gada augustā nodibinājās zinātniska apvienība, kas veicina Austrumeiropas tautību pētīšanu. Apvienība cenšas pievērst kā zinātnieku, tā arī plašākas publikas uzmanību tiem daudzajiem zinātniskiem jautājumiem, kas saistīti ar pētījumiem par: 1) Austrumeiropas tautībām, ieskaitot nekrievu tautības Padomju Savienībā un 2) tiem divdesmit miljoniem amerikāņu, kas ir Austrumeiropas tautību locekļi vai to tieši pēcnācēji. Šīs tautības, to dzīve, locekli un pat vēsture kā Austrumeiropā, tā arī te Amerikā zinātniski maz aprakstītas un daudzi jautājumi, kas saistīti ar tām, nemaz nav skarti. Materiālu par šīm tautībām ir maz, sliktas kvalitātes, grūti apzināmi un nav viegli pieejami. Skolās un universitātēs par viņu literatūrām, valodām, vēsturi, sadzīves formām un normām māca tikai retos izņēmuma gadījumos atsevišķi zinātnieki, kas par šiem jautājumiem un tautām interesējušies. Ceram nākotnē situāciju uzlabot.

Pašlaik apvienība mēģina noteikt, kas jau šai laukā ir padarīts un tiek darīts, lai varētu plānot turpmāko darbību. Apvienība cenšas apzināt un uzņemt sakarus ar organizācijām un zinātniekiem, kas jau par šiem vai līdzīgiem jautājumiem interesējas un ar tiem nodarbojas, lai sadarbotos kopēju mērķu sasniegšanā. Arī financiāls atbalsts tiek meklēts.

Apvienība oficiāli saucas „The Association for the Study of the Nationalities (USSR & East Europe), Inc.” Tās biedru maksa ir divi dolāri gadā. Tie, kas vēlas apvienību atbalstīt vai par to tuvāk informēties, lūgti rakstīt apvienības sekretāram un kasierim Andrim Skreijam, Department of Sociology, University of Nebraska at Omaha, Omaha, Nebraska 68101, U.S.A.

 

 

Jaunā Gaita