Jaunā Gaita nr. 81, 1970

 

 

PA AIZAUGOŠĀM TEKĀM

  • Ģirts Salnais, Sirds gūstekņi. Proza. Mineapolē: Tilts, 1968. 454 lp.

  • Alfreds Dziļums, Aizaugušās drupas. Cīnītāju atmiņas. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1968. 256 lp.

Kad mūsu dzīvi saviļņo vēsturisku notikumu brāzmas, arī tās plūsmu satrauc rezonējoši uzplūdi un atplūdi. Tie mūsu dzīvei uz brīdi piešķiŗ citu gultni, citu ritmu dienu un nakšu nemainīgajā maiņā. Vēlāk, notikumu viļņiem aprimstot, arī personiskā dzīve atgriežas lēnā bezpārmaiņu tecējumā - kaut arī bieži vien citādā gultnē. Un pēc zināma laika pat atmiņa vairs neatsauc tos apstākļus, kādos mainījās mūsu personiskā, individuālā dzīve - labi, ja mēs vispār vēl atgādinām paši sev par lielajiem vēstures notikumiem. Mūsu individuālā dzīve, mūsu likteņi lēnām aizaug.

Varbūt iebildīs - kas par to? Vai bieži vien tā pat nav labāk? - Vismaz daļēju atbildi var rast, izlasot Salnā un Dziļuma grāmatas. Lielai daļai lasītāju tēlotie notikumi un cilvēki liks atcerēties pašu pārdzīvojumus un attieksmi pret notikumiem, ļaus ieraudzīt likteņa kopību ar tēlotajiem cilvēkiem - vienotību ar sociālo kopumu, ko sauc par tautu. Šo mērķi abas grāmatas varbūt pavisam neapzināti sasniedz lieliski.

Bet ir vēl kāds cits nozīmīgāks apstāklis. Vismaz Dziļums savā grāmatā lasītāju noliek dažu vēstures perspektīvu priekšā, par kuŗām viens otrs no mums klusībā jau sācis domāt, bet kas vēl nekur latviešu literātūrā aizjūŗas zemēs nav tik apzinīgi formulētas. - Der piezīmēt, ka Dziļuma darbs ir daudzu cilvēku atmiņu kopojums, galvenokārt par laiku no 1944.-45. gadam, paša autora dzīves filozofijas caurausts un ar kommentāriem par toreiz notikušo. Tas viss radies tikai pēc vēsturiskas laika atstarpes. Salnā grāmata, kas nosaukta par prozu, ir stāstu un tēlojumu virknējums dažos ciklos, kam katram sava zināma kopība temas vai laikmeta ziņā. Varbūt tāpēc nevarētu prasīt no vienas grāmatas tieši to pašu pieeju ko no otras, kaut arī abu nosliece ir radnieciska. Tomēr, kamēr Dziļums sasniedz maksimālo iespaidu, Salnā grāmatai dažos gadījumos to mazliet traucē tieši drāmatiskais jeb fābulas elements.

Krājumā Sirds gūstekņi četri cikli. Pirmais, "Kapteiņa Zīles jaunība", iesākas jau Pirmā pasaules kaŗa laikā Ukrainas stepēs. Vēstures notikumi vērojami tikai tēloto notikumu fonā, galvenais moments viscaur ir cilvēku intimā, individuālā dzīve, likteņu saskares. Šeit tēlojums labs, fābulējums - ne viscaur vienādi gluds. Šur tur traucē salkans pliekanums valodā, piem. stāstā "Stepē". - Otrs cikls "Paaudžu degsme", arī risinās Pirmā pasaules kaŗa laikā un ir varbūt visvājākais no cikliem. Uzbūve un drāmatiskais kāpinājums labs, bet tēlotie notikumi ir pārāk neticami - visāda sagadīšanās, grēku nožēla un rakstura maiņa pašās beigās u.t.t. Protams, autoram jau nav jātēlo tikai patiesi notikumi, - gluži otrādi. Bet tēlot patiesīgi gan būtu vēlams. - Trešais cikls "Ikdienas puantes" ir noskaņā visgaišākais. Neskaidrs paliek pirmā stāsta nosaukums. Otrs stāsts, šķiet, jau kaut kur dzirdēts vai lasīts līdzīgā versijā, un nobeigums atkal ne visai ticams - vienas mēbeles apmaina gan divus mīļākos neizšķirs! - Pēdējais cikls "Liktenība" ir varbūt visiespaidīgākais, jo noved lasītāju vistuvāk mūsdienām, - Otra pasaules kaŗa laikā, - dienās, kas tik daudziem no mums vēl ir personisko atmiņu klāstā. Spēcīgais drāmatisms un laikmeta elpa (1944./45.g.), kas viscaur izlaužas tēlojumā, kaut kā pilnīgi aizklāj tos dažus vājos vai nepilnīgos momentus, kas rodami šais stāstos. Tā stāstā "Pārcelšanās uz Kuršu kāpu" autors atstājis neatbildētus vairākus loģikas jautājumus. "Vrakā", diemžēl, atkal fakti šķiet neticami. "Aiznaglotie vārti" būtu labāks stāsts, ja atkal nerastos sadursme ar loģiku un faktiem. Neņemot to visu vērā, gribētos teikt, ka pirmie divi ceturtā cikla stāsti vieni paši spēj attaisnot visu Salnā krājumu - jo tie spēj aizvest mūs tajās personiskās dzīves takās, kuŗām nedrīkstam ļaut aizaugt.

Citiem literāriem līdzekļiem to pašu dara Alfreds Dziļums ar Aizaugušām drupām. Viena no šīs grāmatas daudzajām pievilcīgajām īpašībām ir tā, ka mēs sastopamies vaigu vaigā ar cilvēkiem, kas bijuši un daļēji vēl tagad ir dzīva miesa un asinis - un daudzi no tiem mums pazīstami vai zināmi. Dziļums stāsta pats par šiem liktenīgajiem gadiem mūsu tautas un mūsu pašu dzīvē, viņš ļauj stāstīt arī daudziem citiem to dienu lieciniekiem. Un no visiem šiem stāstiem, visām atziņām it kā nemanot lasītāja domas satek atpakaļ pie visu mūsu pirmavota pa tiem pašiem ceļiem un tekām, pa kuŗiem mēs reiz no tā aiztecējām katrs uz savu pusi. Vēl vairāk. Mēs kaut kā caur netveŗamu jēdzienu jūkli sākam taustīties pēc atbildes uz ļoti fundamentāliem, ļoti satraucošiem, ļoti satriecošiem jautājumiem: Kāpēc? Vai tas tiešām bija vajadzīgs? Kas būtu noticis, ja...? Kas tur bija vainīgs? Ko es darītu šodien, ja zinātu, ka...? Vai tas bija to vērts? - Un vēl daudziem līdzīgiem jautājumiem.

Ja arī Dziļuma grāmata uz visiem šiem jautājumiem neatbild, vismaz varam būt pateicīgi, ka tā mūsos tādus izraisa. Atbildēt mēs katrs varam tikai klusībā savas sirdsapziņas priekšā. Dziļums ir cilvēks un rakstnieks ar sirdsapziņu, un mēs varam būt pateicīgi, ka viņš mūs aizvedis uz šīm aizaugušajām drupām, jo mēs tur sastapsim paši sevi. Un uz drupām taču mēdz augt jauna dzīve.

 

Ilmārs Briedis

Jaunā Gaita