Jaunā Gaita nr. 81, 1970

Ints Liepa

TRIJNIEKS

Pastāsts

Jāņa Gorsvāna viņetes

Trīs meitenes atradās izbraukumā.

Vai nav tā, ka šī mazā ziņa par it kā nenozīmīgu lietu, liek izdomai palaist vaļā draisku putnu baru, liek bezbēdīgiem vējiem trakulību un dēku joņos griezties, liek tev saujā trīs mirdzošus tauriņus, kuŗi mulsina tevi ar vieglu skumju un draisku smieklu šaltīm, jo tu nevari iekļauties samezglotajā jutoņā? Jo nevar taču izprast jaunību un viņas nemieru, tāpat kā nevar izskaidrot un saprast piederēšanas un ziedošanās dziņas, neņemot vērā arī vairošanās dziņu. Bet tas jau nav arī jādara - tā izskaidrošana, jo ar to varētu nodarīt pāri visskaistākām lietām, kas būtu tas pats kā notraukt rasas lāses rozes ziedam, vai ļaut tūļīgiem pirkstiem izjaukt smalko krāsu rakstu uz tauriņa spārniem.

Šīs meitenes bija īstas, nevis girls, apzīmējot visus sieviešu kārtas radījumus līdz 99 gadu vecumam, jo viņas bija astoņpadsmit un deviņpadsmitgadīgas. Tie ir gadi, kad sapņiem un ilgām ir visaugstākā vērtība. Apmēram tā kā pirmām zemenēm.

Ja vēl piezīmētu, ka meitenes atradās vairākus simtus jūdžu no mājām, ka viņām bija nodoms ceļot nedēļu vai mazliet ilgāk un ka bija arī apskaužami saulainas dienas augusta vidū, tad būtu dots uzskatāms ieloks varbūtējām norisēm. Kā skatuve sagatavota filmēšanai - kameras pievērstas aktieŗu un dekorāciju kompleksam, kas jāiedarbina dzīvībā. Vai arī - gleznotājam jau ota ir rokā un rūpīgi sagatavotais un ielogotais audekls sagaida krāsu brīnumu.

Trīs bezbēdīgi un jauni cilvēku bērni savā vaļā ir droša iespēja trakulībām un dēkām, it sevišķi, ņemot vērā mazo lielības piedevu katrā izdarībā. Dēkas. Jā, kāpēc ne, ja izdevības rastos. Meklēt jau nu neies, nē. Nu - vismaz necentīsies pārmērīgi. Jo tādu cenšanos varētu izskaidrot kā kautrības un sievišķīgas pazemības trūkumu. Pazemības? Šis vārds gan neizteic īsto jēdzienu, jo nevis pazemība, bet valdonība - gan labi slēpta un maskēta - dominē visskaistākā no visam melnas maģijas un seksa kulta mākslām - koķetērijā. Šī iedarbīgā māksla ir gan iedzimta, bet ir labi kā visus talantus to izkopt un izsmalcināt.

Pašlaik viņas atradās viesnīcā un gultās, jo bija vēl agrs rīts. Tad Antra tādā treknā basā nodziedāja savām draudzenēm - reiz dzīvoja trīs žī-īdi -, izpelnīdamās spilvenu pa galvu no Rūtas un miegainu norūcienu - aiztaisi savu maujamo - no Liegas. Viņas gan palaida smieklu tūliņ, tiklīdz tie trīs žīdi bija izveidojušies viņu iztēlē kā viņas pašas.

Pēc brīža gulētājas kļuva atkal nemierīgas, un tad Liega reizē ar gaŗu nopūtu izteica savu vajadzību - Es nemaz nebūtu dusmīga, ja kāds man piedāvātu kafiju.-

- Gultā, vai ne ? Kas tas kāds lai būtu? Vīrietis? Kā tad, kā tad - Rūta prātoja.

Arī Antrai te bija kaut kas sakāms - Jā, Liega, noķer gan kādu vīrieti, un viņš pienesīs tev kafiju gultā. Katru rītu, ieskaitot arī svētdienas. Viņš tev nesīs to kafiju labu laiku, tā kādus mēnešus sešus vai mazliet ilgāk. Atkarā no tā, cik tu būsi vērta, vai, citādi izsakoties, - cik daudz cukura tu pieliksi tai jūsu kopējai kafijai.-

- Un pēc tiem dažiem mēnešiem viņš vairs kafiju nenesīs? - Liega tēloja nesaprašanu.

- 0-jā, nesīs. Protams, ka nesīs, bet ne tev. Kādai citai, ja tāda gadīsies pa ceļam.-

- Piemēram, man, - Rūta plati smaidīja, - ja būšu laikus un īstā laikā pratusi smaidīt un iekārtojusies pa ceļam tam vīrietim, tavam kafijas nesējam.-

- Zināt ko? - Liega ieņēma aizstāvja poziciju, - jūs esat kā tādi divi miesnieki, nogrābuši nabaga romantiku, nogāzuši to uz gaļas cērtamā bluķa un kauj nost. Un nevis kārtīgi bez sāpēm, bet ar košera paņēmieniem un lopu mocīšanu.-

- Apturi! - Antra tēloja svētas dusmas.

- Tu iedrīksties par daudz, salīdzinādama romantiku ar lopu.-

Pa šīs muldēšanas laiku meitenes bija jau saģērbušās, salikušas mantas somās un gatavas ceļam. Ieceltais kasieris Antra atstāja paredzēto dzeramnaudu uz galdiņa. Rūta piesvieda vēl klāt dažus gaišus naudas gabalus, teikdama - Tas speciāli no manis tam jaunajam puisim. Man liekas, viņš ir šeit telpu apkopējs.-

- Bet viņš taču ir gandrīz bērns. Piecpadsmit, varbūt sešpadsmit. Tu jau vēl neesi tanīs gados, kad pie puikām jāķeras, - Liega cēla iebildumus.

- Tas nekas. Pie puikām var ķerties katrā laikā. Un bez tam, viņš izskatās pēc italieša. Tie aug ātri, un varbūt viņš būs jau paaudzies un derīgs, mums atpakaļbraucot.-

- Ļ-ļoti t-tālredzīgi, - Antra piekrita.

- Sievietēm ir grūti laiki - riebīga konkurence un tā. Jāizmanto katra iespēja iesprausties rindā. Saprotiet, - vismaz rindā tikt. Un vai tad liela nelaime, ja mēs, šīs paaudzes sievietes, aizņemtos vīriešus no nākamās paaudzes rezervēm? Tas jau tiek praktizēts pat valsts saimniecībā, dzīvojot mazliet uz nākotnes rēķina.-

- Tagad tu apturi! - Liega apturēja viņu.

- Ka tu esi gudra, to mēs zinām, un tev tas nav jādemonstrē ar politekonomijas izvirzuļiem. Bez tam, tas jaunais itālietis tev nemaz nepiestāvētu - divi uzrauti deguni kopā - phē!

- Ja tas būtu vajadzīgs, es varētu nokārt savu snīpi uz leju...-

Viņas brauca brokastīs uz nākamo pilsētiņu pa ceļam. Uz ceļu kartes tā izskatījās mazliet lielāka par pārējām apkārtnē. Bez tam viņas bija nolēmušas paildzināt gaidīšanas laiku, - lai uznāk izsalkums. To rijīgumu Liega mācēja demonstrēt ar šaudīgu mēli un diezgan neglītiem guldzieniem rīklē, kas viss kopā atgādināja badīgu suni, norijot palielu kaulu.

Un tad pilsētiņa bija klāt. Te bija galvenā iela un dažas blakus ieliņas, un te bija arī izkārtnes par ēšanas iespējām. Bija vienkārši Eat uzraksti un bija ari restorāni, kuri piedāvāja šāsdienas speciālēdamo un dzērienus.

- Te, - pēkšņi un nepiemēroti skaļi Rūta iesaucās, - iesim iekšā te.-

- Kāpēc te? Tāda maza vietiņa - Antra brīnījās, bet tad tūliņ citā tonī pielika - šī ir cēla vieta ēšanai, kā tad. Liega, vai tu arī skaties uz to pašu vīrieti, uz kuŗu ir vērstas Rūtas nopūtas? Es domāju to tur logā, ar to blondo cekulu un vilnas svītriņu zem nāsīm.-

- Zinātnieku valodā tādu svītriņu sauc par puņķu bremzi, - Rūta cēli paskaidroja.

- Ko jūs apceļat to nabaga vīrieti, - Liega gandrīz uztraucās. - Viņš gan izskatās pilngadīgs, bet kā nu tā mēs trīs metīsimies uz viņu vienu. Kanibālisms. Jā, tas būs tas, ja mēs te iesim iekšā. Nu tad iesim iekšā!-

Ēdnīcas iekšpuse bija glīti apkopta, un te varēja izjust tādu īpatu mājīgumu un it kā personīgu aicinājumu pabūt te ilgāk un justies mājās. Vai tie bija rakstainie galdauti un dzīvās puķes un svečturi uz galdiņiem? Laikam gan.

Apkalpotāja atnesa ēdienu sarakstus un ledus ūdeni glāzēs. Tad viņa sakārtoja blakus galdiņu, kur šorīt kāds jau bija ēdis.

- Nez', kas šitā pindzele varētu būt tam vīrietim, - prātoja Rūta, - sieva, mīļākā, māsa? Kaut kas viņi ir viens otram, kad tā divi jauni un tā kopā divi vien.-

- Pajautā viņai, - ieteica Liega, - un esi laipna, ja viņa ir māsa, tad - nu, ir labi jau laikus radināties sadzīvot pa labam ar nākamiem radiem. -

- Ja viņi ir vienkārši mīlētāji, tad tam vīrietim ir slikta gaume, - Antra pārņēma lietu savā rīcībā. - Viņai ir tādas šauras japāņu acis un pametiet savu aci uz viņas staigāšanas ierīci - miesa tomēr ir nepieciešama mazliet, sevišķi ap ceļiem. Kauls ir laba lieta tikai tad, ja tas ir ziloņkauls.-

Apkalpotāja, nesagaidījusi no viesiem rīkojumu par izvēlēto ēdamo, aizgāja pie vīrieša, un viņi klusu sarunājās. Viņš laikam bija zinātājs virtuvē, cik daudz nu te bija jāzina, jo nekas sarežģītāks par dažādiem burgeriem te netika piedāvāts. Kad apkalpotāja atkal atgriezās, meitenes pārgāja atpakaļ uz latviešu valodu. Ja viņu sarunās nebija nekā tāda, ko citi nedrīkstētu dzirdēt, tad viņas parasti sarunājās angliski. Pašlaik tas tā nebija. Pašlaik Liega teica - Nē, Antriņ-meitiņ, tā tas nebūs vis. Tu neiesi vis tur pie tā vīrieša viena pati, jo šī ir mūsu kopēja lieta.-

- Es pirmā viņu ieraudzīju, - Rūta iebilda, - bet godinot mūsu cienījamo trijnieku, es piekāpjos uz lozēšanu.-

Lozējot Antra tomēr paturēja savas tiesības, vai, kā viņa teica, tiesības uz pienākumu aizstāvēt trijnieka slavas braucienu uz triumfa galotnēm. Tagad viņa pieradīs, ka dabūt to smuko vīrieti šurp pie viņu galda ir gluži vienkārša lieta. Un par spīti un par sirds dragāšanu tai viņa pīlītei, tai apkalpotājai.

Apkalpotāja lielā mierā noskatījās lozēšanas ceremoniju, noklausījās meiteņu runas un tad, saņēmusi ēdienu pasūtinājumu, tikpat mierīgi aizgāja uz virtuvi. Reizē ar viņu turp devās arī Antra. Ko viņa tam vīrietim teica, kādu iemeslu uzdeva, to viņa pati vēlāk nevienam nestāstīja, bet tas cilvēks tiešām atnāca un apsēdās pie meiteņu galda. Viņš pat veda Antru pie rokas.

- Pasaulīt, - Rūta latviski teica, - ir gan tas lopiņš smuks. Tagad, tuvumā, viņš izskatās vienkārši burvīgs. - Liega piekrita - jā, tās acis ir bez vainas un mute - na! - gandrīz vai gribētos krist samam ap kaklu un...-

- Pagaidi, - Antra apturēja, - tu savu runu virzi tā, it kā būtu jau ar šamo gultā.-

- Nu, ja tik tālu nonāktu, tad es iepriekš viņam noskalpētu nost to puņķu bremzi. Man tādas sukas un birstes nepatīk.-

Tas „smukais lopiņš” tikai klausījās un smaidīja. Viņš pat nejautāja, kādā valodā viņas runā.

Drīz apkalpotāja atnesa ēdienu.

Ārā tādi nelieli vaļēji sporta ratiņi piedzina putekļu mākoni līdz pašām ēdnīcas durvīm. Jaunais braucējs gandrīz vai vienā paņēmienā izlēca no ratiem, atrāva ēdnīcas durvis un ar tādu ērmīgu roku un galvas kustību sveicināja mazo sabiedrību pie galdiņa. Latviski.

- Labrīt, Robīt. Sveika, princese Gundega. Ko tad nu abi tik svinīgi apkalpojat, - trīs zaļas meitenītes? Tava vieta, Robi, ir tur aiz letes pie pannām, vai ne? Laikam jau šie putnu bērni ar savu čivināšanu ir tevi izvilinājuši kā sapalu no pacerēm. Bet šitie ēdelīgie irbju cāli nemaz nav pilngadīgi vēl un par mazgadīgo pavešanu, pat ar savas sievas laipnu atļauju, draud...-

- Pietiek, pietiek,- viņu apturēja skaistā latviešu valodā Roberts, tas ēdnīcnieks.

- Es atļāvu tev tik tālu izrunāties un izgāzties tāpēc, ka to jau viens otrs šorīt ir izdarījis. Šīs ir latviešu meitenes.-

Lielais runātājs tagad nebilda ne vārda. Smagos brīžos piemēroti vārdi nerodas. Viņa iziešana bija tāda pat kā ienākšana un aizbraucošo ratu riepas ietrieca mājas sienā oļu strūklu.

- Mums būtu jādara gluži tas pats un vēl straujāk. Jāpazūd, - Liega teica pēc pagara klusuma brīža. - Lūdzu piedodiet, ja varat. Un - lūdzu rēķinu.-

- Nieki, nieki! - Roberts protestēja.

- Mēs jau varējām jūs laikus brīdināt, ka saprotam latvisko valodu, bet pats nelabais dīdīja arī mūs abus - dzirdēt asprātības un jokus un pie tam vēl savā valodā.-

- Jā, - tagad runās iejaucās arī Gundega, tā apkalpotāja, - nebija jau arī nemaz tālu no patiesības tas, ko jūs teicāt par to pīlīti, par japāņu acīm, par to bremzi. Mēs neesam neko daudz vecāki par jums - trīs vai četrus gadus, es tā vērtēju. Apmēram gadu esam precējušies un saimniekojuši šinī ēdnīcā, kuŗu nopirkām pēc tam, kad gadījās saņemt tādu nelielu mantojumu. Tad likās dabiski, uzsākt kādu veikaliņu, jo mēs abi studējām to priekšmetu, ko izsmej ar nosaukumu - žīdu inženierzinātnes. Šinī ceļmalā ir ļoti vientulīgi un tāpēc arvien no sirds apsveicam tādus ciemiņus kā jūs.-

- Tā tas ir, - runāšanu pārņēma Roberts, - tikai šoreiz labā saprašanās mazliet nošķiebās tādēļ, ka dažas jūsu piezīmes jau pašā sākumā bija manu sievu aizkārušas. Tagad tas nu it kā būtu nolīdzinājies un aizmirsts. Un kad vien jums gadās atkal būt šinī pusē, lūdzam ienākt ciemos pie mums. Lai jūs nekas neatbaidītu, esmu pat ar mieru noskalpēt to vilnas svītriņu zem deguna.-

- To tu nedarīsi vis. To svītriņu es saņēmu kā mantojumu laulībā, un tā viņa paliks. Nē, jūs neesat mums neko parādā, - viņa noraidīja Antras roku ar naudu, - jūs esat mūsu viesi.-

Viesi diezgan steidzīgi izlasījās pa durvīm, gan vēl murminādami atvainošanos.

Nedaudz ārā no pilsētiņas Liega iegrieza ratus pa zālainu sliedi, kas izbeidzās pie maza strauta.

- Kāpēc tā? - viņai tika jautāts.

- Lai varētu izskalot mutes.-

- Un varbūt mēģināt norīt netīro mēli.-

Un kad visas kājas bija sakārtas strautā, Antra uzsauca:

- Nu tad! - Un visas atgāza, galvas un gaudoja kā vilki - oū-ū-ū-ū!

Velna pilnas.

Jaunā Gaita