KAD BŪT REĀLISTAM NOZĪMĒ IDEĀLIZĒT
Latvijas PSR Valsts Mākslas Akadēmija. Red. Indulis Zariņš. Rīgā: Liesma, 1969. 142 lp.
Jau 1919.g. 4. maijā Cīņā publicētajā tautas izglītības komisāriāta ziņojumā teikts, ka maija vidū Rīgā darbību uzsākšot "plaša proletāriskās mākslas darbnīca", iztirzājot sīkāk arī tās proponēto mākslas programmu, pasvītrojot, ka proletāriātam jāveido sava īsta cīņas laikmeta māksla, kas plašās masas apvienotu "kopējā revolūcionārā sajūsmā". Akadēmijas vārds apzināti netika lietots (arī Pēterburgas Mākslas akadēmija pēc revolūcijas kļūst par 'Brīvās mākslas darbnīcām'), jo ar šo jēdzienu saistījās pamatotais priekšstats par veco, konservātīvo iekārtu un tās mākslas ideāliem. Par mācībspēkiem sagatavošanas klasēs un meistardarbnīcās bija aicināti V. Purvītis, T. Zaļkalns, J. Tilbergs, R. Zarinš, J. Madernieks, J. Kuga, B. Dzenis, S. Vidbergs, A. Drēviņš, K. Ubāns, V. Tone u.c. Savu praktisko darbību "proletāriskās mākslas darbnīca" nespēja uzsākt. Tikai ar neatkarīgās Latvijas 20.augusta (1919.g.) lēmumu, ieceļot V. Purvīti par direktoru, sākās pirmie mākslas akadēmijas organizēšanas darbi. Mācībspēku sastāvs ir relātīvi reakcionārs - tikai 20.gadu pirmajā pusē viņiem pievienojās K.Miesnieks, B..Dzenis, K. Ubāns, V. Tone, bet T.Zaļkalns pēc Otra pasaules kaŗa. To nedarīja J. Madernieks. (A. Drēviņš aizgāja uz Krieviju). Toreizējos MA mērķus V. Purvītis formulēja kā "bez nevajadzīga formālisma pašķirt ceļu uz mākslu visiem tiem, kam vien ir dāvanas un izturība darbā".
Kopš tām dienām daudz ūdeņu aiztecējis. MA jubilejas izdevuma ievadā (7.lp.) teiktais: "Sen jau pagājis laiks, kad ar akadēmijas vārdu saistīja visu konservātīvo mākslā un rutīnu profesijā", tiešām skan ļoti avangardiski. Bet kā tas atbilst īstenībai?
Patlaban MA darbojas 10 katedras. Tās it: zīmēšanas (doc. V. Dišlers); glezniecības kopā ar teātra dekorāciju nozari (prof. V. Kozins); grafikas un pielietojamās grafikas (prof. A. Apinis); tēlniecības (E. Melderis); lietišķi dekorātīvās mākslas (prof. G. Kruglovs); tekstilmākslas (doc. R. Heimrāts); interjēra un iekārtas (vecākais pasniedzējs V. Šusts); rūpnieciskās mākslas (doc. v.i. T. Caumigs); mākslas vēstures (doc. R. Lāce); sabiedrisko zinātņu (doc. P. Zeile). Paidagoģijas nodaļu vada vecākā pasniedzēja V. Hibnere. Vēl notiek obligāta svešvalodu mācīšana (vācu, franču, angļu) un fiziskā audzināšana. Akadēmijas rektors ir L. Svemps.
Ar laikmetīgu pieeju izceļas visas MA lietisko mākslu katedras. Pēc formas tās maz atšķiŗas no savām māsām Rietumos, vienīgi to darbības fons ir cits. Varbūt visefektīvākā, un līdz ar to savdabīgākā, ir tekstilmākslas katedra. Tam iemesli nav tālu jāmeklē - audzēkņi spēj izjustas krāsu mijiedirbes studijas sekmīgi apvienot ar radošiem eksperimentiem, kuŗu pamatos nepārprotams tautas mākslas sniegums.
Aina ir pavisam citāda, kad nonākam pie daiļo mākslu katedrām. Padomju apstākļos mākslas izpratnes jēgu pietiekami labi raksturo citāts 23.lappusē, kas runā par zīmēšanas katedras mērķiem:
Mācību procesā par pētīšanas objektiem kalpo klusās dabas, klasiskās tēlniecības paraugi (galvu un figūru ģipšu nolējumi), kā arī ainava, arhitektūra, dzīvnieki. Sevišķa uzmanība visās nodaļās tiek pievērsta cilvēku figūru studijām, jo Mākslas akadēmijas svarīgākais mērķis - sagatavot studentus sociālistiskā reālisma mākslas uzdevumu risināšanai, kuru pamatā ir dzīves atspoguļošana tematiskās figurālās kompozīcijās, bet tas ir ļoti sarežģīts tēlotājas mākslas žanrs .
Un glezniecības katedras aprakstā 31.lpp.:
Galvenais studiju objekts ir cilvēks. Jauno mākslinieku audzināšanas pamatā ir īstenības reālistiska atainošana, formas un krāsas apgūšana. Mācību procesā sevišķa uzmanība tiek veltīta kompozīcijai. Katedras mērķis - ar sistemātiskām nodarbībām, kā arī ar vasaras praksi kolhozos, rūpnīcās, uz celtnēm utt. sagatavot studentus diplomdarbam. Diplomdarbs apliecina jaunā mākslinieka profesionālās iemaņas, radošo individualitāti, viņa spējas uztvert un atspoguļot apkārtējo dzīvi.
Jāpiezīmē, ka "uztvert un atspoguļot apkārtējo dzīvi" padomju žargonā nenozīmē to darīt reālistiski vai pat naturāli, bet gan ideālizējot. Citiem vārdiem, šeit darīšana ar sava veida vīzuālu polītisku žurnālistiku. Tieši tādēļ jāstaigā pa tradicionālās mākslas ceļiem, jo gala rezultāts, noteicošās kompartijas un vadošās vecās paaudzes labi samaksātās mākslinieku grupas uztverē, ir neaizstājams palīgs obligātās propagandas nolūkiem.
Laikā, kad technoloģijas ietekmē daiļās mākslas ir zaudējušas savu sākotnējo lomu un nozīmi, jājautā, vai vislabākā propaganda tomēr nebūtu padomju mākslinieku atbrīvošana no uzliktajām važām?
Izdevums bagātīgi illustrēts ar fotografijām un audzēkņu darbu attēliem.
Laimonis Mieriņš