Jaunā Gaita nr. 8, 1957. g. martā, aprīlī

Par raksturīgākām Lieldienu parašām

„Jaunās Gaitas” lasītāji dzīvo dažādās pasaules malās, kur vienā un tai pašā laikā ir dažādi, krasi atšķirīgi klimatiskie apstākļi. Ja, piemēram, Amerikā, kur rakstu krājumu iespiež, svin Ziemassvētkus un jaunais baznīcā gājējs, saldams un bieži vien caur kupenām brizdams /gandrīz tāpat kā dzimtenē/, dodas uz dievnamu, tad tai pašā brīdī Austrālijā viņa „Vācijas laika” skolas biedram jāglābjas kā māk no saules tveices, jo tur ir vasaras vidus. Šis apstāklis liecina, ka mūsu uzskatus un sajūtas par latviešu svētkiem, ko atceramies no dzimtenes vai ziņām no saviem vecākiem, sajauc ne tikai svešo tautu ierašas, bet arī dažādo zemju daba.

Latviešu svētku un to parašu veidošanā nozīmīga vieta bijusi mūsu tēvzemes dabas raksturam. Tur ziema, pavasaris, vasara, rudens nav tikai dažādi gada laiki, kas ar maz atšķirībām seko cits citam, bet tie raksturojas asos pretstatos un, gribētos apgalvot, izteicas tik spilgti, iezīmīgi, kā vēl nekur pasaulē neesmu to pamanījis.

Senajiem latviešiem bijuši četri lielākie svētki, kas saistīti ar saules stāvokli debess lokā /tā sauktiem saulgriežiem/: ziemas saulgrieži − kad diena visīsākā un nakts visgaŗākā, pavasaŗa un rudens saulgrieži − kad diena un nakts vienādā gaŗumā, vasaras saulgrieži − kad nakts visīsākā un diena visgaŗākā. Tagad mēs Šos saulgriežus pazīstam kā Ziemassvētkus, Lieldienas, Apjumības, Jāņu dienu, un lielākie no šiem svētkiem kā senatnē, tā mums ir Ziemassvētki un Jāņu diena.

Nav šaubu, ka latviešu jeb latviskie svētki, kādus mēs tos pazīstam un svinam, izveidojušies tautas seno tradīciju un kristīgās baznīcas ierašu mijiedarbībā, bet šī sacerējuma nolūks nav aprakstīt šo veidošanos. Der tikai pieminēt, ka, šādi tapuši, mūsu svētki ir ļoti atšķirīgi no citiem, ir īpatnēji un raksturīgi /nacionāli!/ un bagāti gan garīgā pārdzīvojuma, gan „materiālā” ziņā. Senās Lieldienas atradušās vidū starp Ziemassvētkiem un Jāņu dienu. Par tām nav uzglabājušās tik daudz tradīciju kā par Ziemassvētkiem. Lieldienas arī nav vairs slavinātas ar tādu pilnību, bagātību kā Ziemassvētki. Tautas dziesmas Ziemassvētkus daudzina par bagātiem, kurpretim Lieldienām jau ir nabaga nokrāsa:

Gausi nāca, drīz pagāja
Tie bagāti Ziemassvētki,
Tā nabaga Liela diena
Nāk pakaļ vaidēdama.

Varbūt Lieldienu dēvēšanu par „nabagām” pa daļai pamato dabas svārstīgums /arī pašu tagadējo Lieldienu datums ir ļoti svārstīgs/: reizēm Lieldienas gaišas, saulainas, siltas, reizēm aukstas, sniegputeņainas.

Tautas raksturīgākie ēdieni Lieldienās ir vārīti zirņi un olas. Zirņus ēda, lai iegūtu turību, bagātību.

Olu krāsošana un vārīšana, kas plaši pazīstama arī pie citām tautām, ir raksturīgākā Lieldienu paraša. Olas simbolizē sauli un dzīvību, bet tautā plaši pazīstams bijis arī ticējums, ka tās vārītas, lai „telītes barojas apaļas”.

Visparastākais olu krāsošanas veids bija likt olām vārīties sīpolu mizās. Tad olas ieguva dzeltenu krāsu. Bez tam olas vārīja arī bērzu lapās jeb pirts slotās, rudzu zelmenī, siena gružos: tad tās nokrāsojās zaļā krāsā. Kaut olu krāsošana bijusi plaši izplatīta, par to uzglabājusies tikai viena tautas dziesma:

Pervēsim, māsiņas,
Raibas oliņas,
Šķiņķosim bāliņam
Lieldienas rītā.

Izvārītas olas dažādi izrotāja, izkasot ar naža galu vai adatu dažādus rakstus un simbolus. Raibu olu iegūšanai bija arī citi paņēmieni, piemēram, novārītu olu apslapēja ūdenī, pēc tam aplipināja dažādām sīpolu mizām − vietām gaišākām, vietām tumšākām, vietām piestiprināja arī egles skujiņas vai bērza lapiņas. Šādu olu ietina lupatiņā, cieši nosēja ar dziju un lika vārīties. Tā ola nokrāsojās dzelteniem, zaļiem un brūniem raibumiem. Raibas olas ieguva arī, tās aptinot krāsainiem dzīpariem, raibām lupatiņām vai rakstītām prievītēm. Šādi aptītā vieta nokrāsojās attiecīgā krāsā vai rakstā.

Vēl tautā pazina arī citus olu krāsošanas paņēmienus: ar ziepju gabaliņu uz olas pirms vārīšanas izveidoja dažādus rakstus vai simbolus un, novārot, piemēram, sīpolu mizās, raksti uz dzeltenas olas palika baltā krāsā. Ja vēlējās uz olas iegūt rakstus kādā noteiktā krāsā, novārītu, atdzesētu olu iemērca izkausētā vaskā. Pēc tam novaskotā olā izkasīja dažādus rakstus un olu iegremdēja krāsā.

Parasti raibās olas krāsoja jaunas meitenes, ko pasniegt savam iemīļotajam puisim, lai tādā veidā parādītu savu prasmi. Skaistākās olas neēda, bet glabāja ilgāku laiku.

Plaši pazīstama Lieldienu paraša ir sišanās ar olām. Ja ola saplīst, tā jāatdod tam, kurš to sasitis. Par šo parašu latviešu tautas gara mantās šāds izskaidrojums: Lieldienās sitas ar olām, lai uzzinātu, kurš ilgāk dzīvos; kam stiprākā ola, tas dzīvos visilgāk.

Vienu no galvenajām vietām latviešu Lieldienu parašās ieņem šūpuļu kāršana un šūpošanās. /Šai sakarībā kāds vācu autors Ernests Kristjāns Trautfeters ap 1850. gadu raksta un nodēvē latviešu Lieldienas par šūpuļdienu − Schaukeltage/. Šūpulēs dažādos novados dažādi nosauca: par šūpotnēm, šūpolēm, līgotnēm, airēm jeb eirēm. Šūpules parasti kāra Lieldienu sestdienā, taču vajadzīgās lietas sagatavoja jau iepriekš. Arī šūpuļu kāršanai jau iepriekš izraudzījās piemērotu vietu: tāda parasti bija augstākā kalnā, lai jau no tālienes varētu ieraudzīt.

Latviešiem pazīstami vairāki šūpuļu veidi. Vienkāršākais no tiem: šķūnī pie sijas piestiprina virvi divās vietās, lai atstatums no vienas vietas līdz otrai būtu vismaz metru plats. Virves apakšā ierīko dēlīti, kur sēdēt. Šādās šūpulēs var šūpoties tikai viens cilvēks, un tās parasti sauc par līgačām. − Otrs veids: starp diviem tuvu augošiem kokiem vai divām stipru koku grupām, jeb „āžiem”, kas apakšā sadzīti zemē, bet augšā savienoti kopa, pārliek stipru škērsbomi. Šim bomim uzver divus bērza klūgu vainagus. Katrā vainagā piestiprina bērza kārti, kuŗu apakšējos galus savieno dēlītis, kur šūpojamam sēdēt vai arī stāvēt. Šādās šūpulēs var šūpoties divi cilvēki. − Vēl cits šūpuļu veids: ap šķērsbomi apmet divās vietās virvi tā, ka vienā pusē nokarājas abi virves gali, bet otrā pusē virves vidus daļa. Tad ņem pagaru dēli, kura vienu galu nostiprina virves vidus daļā, bet otru virves galos. Šādās šūpulēs var šūpoties vairāki cilvēki: šūpotāji nostājas dēļu galos, bet šūpojamie dēļa vidū.

Kad šūpulēs pakārtas, vispirms izšūpoja saimnieku un saimnieci. Par to šūpuļu kārēji, kas parasti bija arī šūpotāji, dabūja zināmu samaksu: cimdu pāri, olas, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Sevišķi jauni puiši par jaunu meitu izšūpošanu centās sev izkaulēt zināmu atmaksu, parasti prasīdami: Vai dosi olu?

Lieldienu šūpošanās bija saistīta ar auglības ritiem: jo augstāk šūpojās, jo labāka raža. Lieldienās šūpojās arī, lai vasaru nekostu odi un citi kukaiņi. Šūpošanās laikā klātesošie bieži vien apdziedāja šūpojamos, puiši meitas un otrādi − meitas puišus:

Iešūpoja, ielīgoja, −
Kas iekāpa šūpulī?
Šķību vagu dzinējiņis,
Tas iekāpa šūpulī.

Kaut galvenais šūpošanās laiks bija Lieldienas, tad tomēr šūpojās arī vēl visu nedēļu pēc tām. Tad svinīgā ceremonijā, pieaicinot arī kaimiņus, šūpulēs izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu, kur šūpoties.

Šī īsā sacerējuma nolūks nebija aprakstīt visas citas Lieldienu parašas /mazgāšanās Lieldienu rītā pirms saules lēkta tādā upē, kas tek pret austrumiem; olu iegūšanu „šautnieku” gaitās; putnu dzīšanu, u.t.t./, tikai pieminēt tās, kas latvietim Lieldienās bija jau tīri vai nepieciešamība.

Tad vēl der atzīmēt tagad jau tīri par neticamu kļuvušu ziņu, ka dzimtenē Lieldienas, tāpat kā Ziemassvētkus, svinēja trīs dienas. Bet tautas dziesmās pieminēti pat četru dienu ilgi svētki:

Četras māsas Lieldieniņas,
Četri brāļi Ziemassvētki,
Astoņām dieniņām
Darām saldu alutiņu.

s.s.

Autora piezīme: Lai veiktu šo sacerējumu, izmantoti Latviešu Folkloras Krātuves izdevumi.