|
DZEJA LATVIJĀ
1969.GADĀ
|
Sniegt lasītājiem tīrākās un īstākās dzejas balsis bijis Jaunās Gaitas nolūks visus šos gadus. Sekojošā mazā izlase atšķiŗas no iepriekšējām ar to, ka tā vairāk cenšas parādīt nevis dzejnieku talantu un morālo spēku, bet gan realitāti Latvijā, kāda tā atspoguļojas 1969.g. dzejā.
Kā Baltijas jūŗa pēc vētras krastā izmet ne tikai dzintaru, bet ari vecus kokus, sarūsējušus dzelžu un jūŗas zāles, tā šī izlase cenšas parādīt vētraina gada atskaiti, ko mūsu rakstniecības apcirkņos ieskalojusi mīļā jūŗa, nolādētā jūŗa.
|
|
Daina Avotiņa
|
|
| * * * |
Imantam Ziedonim
Un tāds tu ej pa zemi šo − Mīlēts un nesaprasts, Kā maizi sevi griez un dod, Pats drūpi kā Gaujas krasts,
Un atvari dziļāki, dziļāki verd Karstajā dvēselē. Cik ilgi tā varēsim dzert un dzert No tevis mēs?
(Akmens ziedēšana, Liesma, 1969)
|
|
|
|
|
LATVIJAS VĒSTURES MOTĪVS: VECRĪGA |
Vēji trako. Vēji kauc. Rīga klusē. Klusē akmens sievas kailās. Klusē heraldiskie zvēri. Klusē torņi. Torņu galos gaiļi klusē.
Vēji ārdās. Vēji rēc. Rīga klusē. Tā kā atslēga, kas klusē, kad ap dzelzi svīstot sitas paņēmēja pulss. Iekaŗotājs vienmēr krīt. Viņa asinis uz bruģa klusēs.
Vēji vēzē. Vēji sit. Rīga klusē. Vienaldzība? Trulums? Gļēvums? Nejautā. Tev neatbildēs. Pārejošam vajag kliegt. Taisnoties. Pierādīt. Mūžīgais var klusēt.
(Gadu gredzeni, „Liesma”, 1969.gadā)
|
|
Mirdza Ķempe
|
|
| RĪGA NEKLUSĒ |
Rīga, šalci tu kā sila priede, Smaga lietus pielijuši, Bet nekad tu neapklusi, Sevi projām neaizsviedi Arī tad, kad žņaudza Salaspils, Biķernieku nāves sils. Rīga − priede, asins lietus pielijusi, Vienmēr izslējies uz austrumpusi − Arī dziļākajās naktīs neslīgi uz sāniem, Savu maizi slepeni un dāsni Devi tautas glābējiem un partizāniem. Imants Sudmalis kad tribīnes šeit grāva, Kuras murgu runātāji asiņainie slēja. Neatļāva Tautas gars nekad tev dusēt, Rīga, Jo tu − Spīdolas un Raiņa, darbaļaužu, Vienmēr tevī dūca mūsu kokļu stīgas, Vienmēr dziedāja: − Es likteņsagšu aužu. Zināms bija Lielā Trimdinieka vēlējums: − Brīvā Latvija brīvā Krievijā! Rīga, uguns rakstā tu to ieviji. Aicināji kopā cīnīties un dzīvot mums Visās sāpju dienās, visās laimes dienās. Arī tavas kapsētas nav slēgtas nāves sienās: Liesmas plīvo, ziedi augšup nirst, Mūsu mīļie nenomirst! Un es laimīga pie mātes kapa slīgu, Brāļu armija kad atdeva mums Rīgu. Šurp pa briesmu un pa nāves ceļiem nācām, Sauca Spīdola: − Rīgu neatdodiet vāciem! Dzīvie, kritušie, par Rīgu pateicos! Un pat varoņa bez vājuma ja nava, Sevi pārvarēt lai ir visaugstākā no slavām. Dzīvie, kritušie, jums pateicos! Rīga neklusē, kad atkal drasē, spoži postas, Volfu, Grifu, Hundingu sen pazīstamās kara draudzes, Kuras dedzināja Eiropu, slepkavoja mūs, nevienu nespēj saudzēt. Heraldiskie zvēri atpleš rīkles un bez žāvām mostas. Zinām: šajā laikmetā nav tautas, kura spētu Gluži viena savu brīvi nosargāt Un pret Ārprātīgo bruņojumu stāt, Tikai Tautu vienotība Melno uzvarētu. Ir vien divas nometnes. Kurā stāvi? Vai par dzīvību vai par baismīgāko nāvi? Dzirdam: Rīga dimd no darbaļaužu rokām, Veseri šķiļ dzirkstis, nomods katrā logā. Kalēji iet tautām pūru kalt, Malējas steidz miera maizi malt. Šad tad sprēšļu logos paskatās; Skrej tur zvaigžņu kumeļš apseglots, Visums tam kā lielceļš dots, Arī Rīgai pāri lepna Gaisma lās. Vai vien Livonijas Indriķi mums lasīt spēt, Vecā vēsturē tās divdomības sēt, Kuras mietpilsoņus ielīksmo? Galveno lai redzam, Ne kā strausi smiltīm galvas sedzam! Ko mums slapstīties tā pa vēsturi, Kad no mūsu dzīvības bezgaldaudz bij prasīts, Ka pat gadu simti neizdzēstu Pārestības, upurus un mokas − Vārdus atklātus lai runā mutes, raksta rokas! Kurā pusē, dzejniek, stāvi! Tu par dzīvību vai nāvi?
(Karogs, 1969,8) |
|
Māris Čaklais
|
|
| KĀ BĒRNI GUĻ |
Paskaties naktī, neviļus paskaties naktī − bērni guļ tā, ka pasaules karš kļūst neiespējams.
Rokām aptvēruši savus bailīgos zaķus un drosmīgos lāčus vai arī tikpat mīļo spilvena stūri, kājām, kājelēm uz visām pusēm visneiedomājamākajās pozās guļ bērni.
Vai tas ir smaids no gaisušās dienas vai topošā sāpe no nākamās − kas to lai zina, bet putnelim, lūpu kaktā kas tup, ir mierīga miega maigie spārni, Ar tādu uzticību, ar tādu paļāvību guļ bērni − ka pasaules karš kļūst neiespējams,
Un vispār jebkurš karš.
Un tieši tāpēc jo briesmīgāka ir tā iespējamība.
(Lapas balss, Liesma, 1969.)
|
|
Valdis Lukss
|
|
| REKVIĒMS |
Toronto − ir tāda pilsēta pasaules malā. Toronto − Savādi skan tās vārds: kā sakosti zobi, kā zemē nobērti gadi, kā lāsti − Toronto!
Droši vien Tukuma pusē desmitreiz krāšņāk zied vasaras vidi, nemaz nerunājot par maiju, kad kolhozu ābeļu dārzos balti mākoņi dzīro un ķirši − tie ir tādi, ka sirdi no krūtīm ceļ laukā. Pat vējš dvašo smaržīgs un kairs kā medaina liepziedu tēja, Un zāle − tā ir tik saulaini zaļa, ka aizraujas elpa un acis sāk sāpēt.
Es nezinu, Kā tas ir tur, viņā pasaules malā, Toronto. Droši vien ceļmalas ķimenes neredz, baltais amoliņš nezied un, kas ir kumelīte, − nezin neviens. Bet vai tur ieklausās kāds, kā stropā dzied bišu māte pirms spietošanas?
Es nezinu, Kā tas ir tur.
Bet tagad − vienalga... tagad starp mums nav tikai okeāns vien, tagad nāve mūs šķir − un tu neredzēsi nekad, kā tavā Tukuma pusē kolhozu dārzi zied, un tu neredzēsi nekad, kādi Tukuma pusē jauni cilvēki aug, un tu nedzirdēsi nekad, kādas dziesmas viņi dzied Tukuma pusē.
Vieglas smiltis tev vēlu! Bet es zinu, ka svešā pasaules malā, Toronto, smiltīm viegluma nav − nav.
(Dzejas diena, Liesma 1969)
|
|
Valdis Rūja
|
|
|
No dzimtā novada burtnīcas ZILĀKALNA OZOLI
Ziemeļu kara teika
|
Trešo nakti Ligas templi zaļā Zviedru karaliskais eskadrons Svētās ugunīs cep briežu gaļu, Svētā avotā trenc mazgāt zirgus, Svētos ozolus cērt dzīru sārtiem.
Tas, kurš uzvarējis, svēts kļūst pats, Scepteris mans − Zilākalna migla, Vidzeme − zem kājām paklājs plats.
Karalis uz celma kā uz troņa Atbalstās ar zizli debesīs. Pēkšņi redz, no lejas izlūks joņo. Melnas nojausmas pa tumsu klīst.
Niknas ēnas kust aiz katra koka, Kalnu sažņaudz cilpa dzīva, barga. Mēness pat ar tiem uz vienu roku, Piemiedz aci, noslēpumu sargot.
Izkaptis aiz stabiem, ugunskuri Šurp kā vilku acis bultas raida. Pilni Trikātas un Dikļu puri Dusmu rāvas, akačaina naida.
− Svešniek, smagiem dzelžu pakaviem Nestaigā pa baltu šķidrautu, Necērt skaidas, kuras sirdīs krīt, Teiksmām netēmē ar akmeni. Akmens, gaisā pasviests, krīt uz galvas. Par šiem ozoliem rīt samaksāsit Viņu mazdēliem ar galvām savām. Tādi ozoli nav nogāžami, Kuriem tik daudz zaru, tik daudz zīļu. * Un, kā piedošanu prasot, skanstīs Kārlis savu spieķi iedēstīja, Lai no viņa ataug ozols. Zintis Stāsta: pareģojums piepildījies. Ozols ataudzis un stāv vēl šodien, Gadu simtiem spītējot un cirvjiem, Pašā degungalā nedraugiem Ciets kā piga, pabāzta no zemes.
(Dzejas diena, Liesma, 1969)
|
|
PAAUDŽU MAIŅA |
|
| I |
Mašīnists dzēra tēju Un vecās lokomotīves bēres.
Viņš aizveda to Līdz fabrikas vārtiem, No kuriem nekad tā vairs neiznāks.
Nopūta pēdējoreiz. Nopūtās pats. Un nāca mājās dzert teju.
Un uz sliežu ceļa Nostājās jaunā un spīdīgā.
Uz jauno un spīdīgo Bija dusmas.
Kā viņa dzīvos − Malkas un ogļu garšu Nezinājusī?
Kur viņa aizdrāzīsies? Tie vēja ķērāji Jau ir zināmi. Tfu!
Bet jaunā un spīdīgā Skatījās aizejošajā mugurā Un nejuta viņas domas.
Jauni apvāršņi. Jauni ātrumi. Jauni cilvēki. Tikai ceļš , Viens un tas pats.
|
| II |
Dēli nomaina tēvus. Un nomaina visādi.
Reizēm pēc stafetes plakāta, Reizēm pēc tā otras puses.
Taču tēvi nekad Neliek dēliem skūt bārdas Pie tā paša friziera, Neliek, tāpat kā viņi, Šķirt matus uz celiņa Un mīlēt to meiteni, Kurā neiemīlējās viņi, Kad bija jauni;
Padzen no mājām Un padzen arī no sirds, Ja padzen.
Vispār jau slikti tēvi Atkārto dēliem, Ka tiem viņi būs jānomaina.
Vienas asinis Bez vārdiem saprotas labāk.
Nerunā taču Kļavu saknes ar ziediem.
Un tomēr visbiežāk Tēvu acīs Dēli dara ne tā.
Nestrādā īsto darbu, Neapņem īstās sievas, Neprot iekārtot dzīvi. Un tā Ļoti daudz ko.
Ne tā Ir viss, Ko tēvi nav zinājuši, Ne tā ir viss. Ko tēvi nav darījuši, Ko tēvi nav varējuši, Ko tēvi ir aizmirsuši.
Bet viss viens − Zem dēlu soļiem čirkst smiltis, Smilkst sniegi, Bet viss viens − Dēli slīgst Sievu roku baltajās bangās, Un viņu dzīvēs Palogiem spīd saule − Tā pati, Un logos kūp miglas No zemes un ūdens jūrām.
Un dzīvi Viņi nemaz vēl negrib iekārtotu, Tāpēc ka daudz ir neiekārtotā, Tāpēc ka domas to galvās, Tāpēc ka spēki to rokās, Tāpēc ka pasaule visa Bez atpūtas Pārkārtojas.
|
| III |
Paaudze nomaina paaudzi.
Lēnām, Kā atvainodamās Paaudze maina paaudzi.
Izlūgdamās, Kur vajag paņemt, Piekāpdamās, Kur vajag spītēt, Un nepiekāpdamās, Kur vajag piekāpties, Paaudze maina paaudzi.
Te ir jaunās paaudzes tēvreize: Mani vecākie brāļi, māsas, svešie un tālie uz zemes! Neapstrīdams un nepārsūdzams lai ir jūsu spriedums par mani mūžīgi mūžos, āmen. Jūsu prāts lai notiek un nomāc manu prātu gan tad, kad es domāju par lielo, gan arī tad, kad par sīko. Piedodiet man, ka man ir sava galva, sava sirds un, iespējams, arī sa vas plaušas, rokas un kājas, tāpat kā es to piedodu jums. Manas dienišķās maizes nebūtu, ja jūs to man nebūtu iesējuši, jo es, gulēdams šūpulī, nezināju, ne kas ir arkls, ne kas ir tīrums, ne kas ir maize. Neļau jiet man krist kārdināšanā skatīties uz pasauli, kuru es redzu ar pavisam tīrām acīm, un teikt, ko es tur redzu. Atpestiet mani no ļauna, kas var celties, ja es atzīšu par nevajadzīgu kādu no jūsu gadu tūksto šiem iesakņojušamies aizspriedumiem.
Šinī brīdī Jaunajam tēvreizes teicējam Var atņemt vārdu, Ja tas, kurš klausās, Tieši tādu tēvreizi pats nav teicis.
Un viņš to nav teicis − Droši vien.
Pasaule balstās uz stabiem. Un, kam ir pienācis laiks Gāzties, Tas neliksies mierā, Kamēr nebūs jauns stabs.
Tāds pats.
Zāģēs zarus un galotni − Ja tu gribi izaugt par egli, Izsludinās par izdzimteni − Ja tu gribi būt Mežrožu krūms. Tāpēc ka vajag stabu.
Kāpēc raķetē kaklu lauzt, Ja braukt var ar zirgu?
Kāpēc meklēt, kur sēt jaunu tīrumu, − Ar to pašu var iztikt.
Un pats galvenais − Nedrīkst Pēc kā tas izskatīsies, Pasakiet man − Pēc kā tas izskatīsies, Ja starp astoņdesmit un astoņpadsmitgadīgo Būs domstarpības?
Jā, pēc kā tas izskatīsies?
|
| IV |
Mašīnists dzēra tēju. Viņš nemācēja dzert šņabi viens pats, Un sieva jau trešo gadu Gulēja tajā kapsētā, Kur priedēm nokaltušas galotnes. Vilcieni pūta Ar atmiņu balsi − Un ar ļoti sāpīgu balsi.
Vai tad veltīgi Rokas ir kļuvušas melnas? Tik melnas kā rudens naktis. Tik melnas, Ka nelīdz nekādas ziepes.
Vai tad veltīgi Galva ir kļuvusi balta?
Un sirds − Tik ļoti kāra uz baldriāniem.
Bet patiešām: Ko tad es gribēju Tajā brīdī, Kad lokomotīve, Paklausīdama man, Stenēja pirmos metrus?
Es taču gribēju to, Kas ir noticis.
Sāpi, sirds, Tavi sapņi stāv šodien uz sliedēm, Bet stūre ir citās rokās. Sirds, neskaud, Bet sāpi − Tā ir netaisnība, Ka tev liek būt vecai.
Un apstāties liks.
Sāpi, sirds, Jo viss pārējais paliks Un neapstāsies. Arī tu taču visu ko esi darījusi, Lai neapstātos.
Kūp tēja. Un kaut kur tālu Aiz mašīnista loga, Kilometrus un tālumus dzemdējot, Lokomotīves sten.
(Aiz simtās sāpes, Liesma, 1969.)
|
