Jaunā Gaita nr. 78, 1970. gadā
|
Juris Kronbergs
UZMOŠANĀS 7 fazēs |
 |
| I |
Does anybody know what time it is? Does anybody really care? Amerikāņu popgrupa CHICAGO
Iekšējs un ārējs tukšums Viņš gul uz dīvāna savā istabā un mostas pēc dziļa un nemierīga miega Bezdibenīgs tukšums ir nosēdies viņa istabā un aizņēmis visas brīvās vietas Lielākā un dziļākā daļa tomēr ir viņā pašā Viņš jūt spiedienu krūškurvja vidējā daļā Uz priekšu pa tuvāko ceļu ārā no ķermeņa un uz augšu ārā caur plaušām un pa muti vai degunu Vienlaicīgi asaras mācas virsū bet neatrod īsto ceļu pa kanāliem Acu mirkšķieni liekas cieti un degoši sausi Sirds vāji pukst bet elpa ir normāla: hhmm hhsss hhmm hhsss hhmm hhsss
|
| II |
Viņš redz kā apkārtne lēni izveidojas par istabu un nokrata savu miglaino apsegu Mēbeles notīra pašas sevi bet uz galda valda parastā nekārtība Modinātājs raud ka nav uzvilkts un patapinātā grāmata grib atpakaļ pie sava īpašnieka Cigarešu paciņa modinātāja kreisajā pusē ir tikpat tukša kā viņš Novītis rožu pušķis zina ka vairs nav grezns un kaunas stāvēt istabas centrā Pelntrauks ir pilns ar izdzēstu cigarešu galiem Tie kas gul visaugstāk dabū visvairāk gaisa Beidzamās miglas sliekas aizlokās - kaut kur un izšķīst - kaut kā Miegs sagatavo jaunu uzbrukumu bet acu plakstu sargi ir savās vietās Ar īpaši izgatavotiem ķekšiem tie aizvelk projām miega bīstamākos ieročus: tos smalkos miglas priekškarus Kristalla vāzei ir žēl neuzvilktā modinātāja un tukšās cigarešu paciņas Bet tā ir tikai vāze kas spīd dažādi atkarībā no gaismas intensitātes un lūzuma attieksmē pret skatītāju Mākslīgs putns laižas pa istabu Tas sastāv no vienas ceturtdaļas zelta un trīs ceturtdaļām māla drazu un smilšu Tas met lokus kā džets un taisa lūpingu pēc lūpinga uzņemdams ātrumu līdz beidzot eksplodē
|
| III |
Kaut kur kāds zvans nozvana pāris reizes un iziet virtuvē un iemaisa tasi stipras kafijas Viņš aizdedzina cigareti un ievelk dūmu dziļi plaušu šūnās Viņam liekas ka kāds viņu vēro Viņš strauji pagriežas Neviena tur nav Vienīgi vienmērīgi tikšķošais modinātājs Viņam liekas ka tas stīvi lūkojas uz viņu Sviedri parādās pierē un viņš aiziet atpakaļ pie dīvāna un apguļas Modinātājs joprojām lūkojas viņā kā liekas - apsūdzēdams Viņš mēģina ignorēt modinātāja vienmērīgos tikšķienus Viņš aizver acis
|
| IV |
Nevaldāmas straujas lietus upes gāžas viņam virsū Viņš uzlec augšā Viegls kā spalva viņš kustas uz virtuvi Līdz tējas tasei ir uzkalns Viņš ieskrienas - pāri slieksnim un ar pāris lēcieniem ir virsotnē Kāds te lielisks skats! Putekļu lupata guļ pie ūdenskrāna un ņurrā Veca lupata stāsta zudušu laiku stāstus Par virtuvēm ar malkas krāsnīm un kalpiem kas dziļi klanījās savām kundzēm Grīdas paklājs ir sagriezies aiz sāpēm jo mazas drupatas tajā ieēdušās kā izslāpušas asins dēles
|
| V |
Rāpo rāpo kliedz balss no puķu vāzes Viņš klūp lec lido izmet līkumu gaŗām putekļu sūcējam un nolaižas pie galda Izceļas vētra Viņu iemet atzveltnes krēslā Vētra pieaug No tās izveļas pelēka cilvēku masa kas iztek virtuvē tek caur skapjiem un plauktiem un norij visu kas gadās ceļā Tad tā apstājas sastingst izplēšas un vēlāk lēni saļimst un pārvēršas pelnos kuŗus vētra aiznes Viņa istabā noguļas aukstums Lielas lāstekas karājas no griestiem un mēbelēm Biezs ledus pārklājs noklājis grīdu Viss ir kails un vientuļš Viņš dreb aiz aukstuma Drīz ķermeņa orgāni beidz darboties un stindzinošs aukstums ir vienīgais ko viņš uztver
|
| VI |
Ledus kūst lēnām un lāstekas pārvēršas par zaļām šņācošām čūskām kas trīc aiz izsalkuma un slāpēm kas ēd cilvēka gaļu un dzer cilvēka asinis Nevarīgs viņš vēro to locīšanos Viņš zina ka ir to upuris Pēkšņi čūsku zaļā krāsa sāk zust un tās kļūst arvien pelēkākas Arī apkārtne kļūst pelēka Pelēka krāsa gāžas viņam pāri Viņš paņem spaini un smeļ tajā krāsu |
| VII |
Viņš smeļ un smeļ Dienas mēneši gadi aizrit Cilvēki ielās kļūst arvien vecāki Jauni cilvēki dzimst Nami sagrūst un to vietā ceļ jaunus Māja kuŗā viņš dzīvo jau sen ir nojaukta Tagad tās vietā raķešu un gaŗdištanču robotu bāze Viss ir citādi bet viņš vēl joprojām smeļ Kādu dienu viņa acis iekrīt spainī un viņš atklāj ka tam nav dibena un viņa skeleta paliekas ir tuvu sabrukšanai Viņa labā kāja ir nopuvuši Beidzot viņš ir brīvs no važām kas to bija žņaugušas un turējušas pie spaiņa visus šos gadus! Viņš grasās lēkt brīvībā bet tai mirklī viņa skelets gabals pēc gabala sakrīt spainī sajaucas ar pelēko krāsu un dažus mēnešus vēlāk satek lielā okeānā
|
|
|
ZEMKALIS
Vēl vienu amatu, vienu pie tiem divduču agrākiem es gribētu apgūt - un tad... un tad gan vairāk nevienu. Es gribētu zemkalis kļūt. Es gribētu zemkalis kļūt, lai atkaltu latviešu zemi no gadsimtu postiem un peklēm. Kur kaltus es ņemtu? Lūgtu pērkonam tos, ar kuŗiem tas dižus ozolus šķeļ. Visu brāļu spēku kopā liktu par veseri tvertu, un māsu soļi kļūtu sitienu takts. Ja zemkalis būtu es atkal latviešu zemi, ko citi par slieksni sev tur es atkaltu latviešu zemi ar avotiem, siliem, paaudzēs izmīto smilti, mālu, radzi un glūdu, katru sīku sakni kaltu rūpīgi līdz. Pagātni tālo, sapņoto, dzejoto, dainu debesis, atbalsis, balsis, pils ezeru dzelmēs, izdzertās vātes, stadalu slitas, zedeņu sētas, dzīparus mīkstus, aku grodus, pelavu vējus, vecmātes kazu visu to atkaltu saudzīgi līdz... Nebūdams rasists, ne vīpsnis šai dienai kaltu es arī šaubīgu māju Marijas ielā, YMCAS laukumu bumba kur sperta romnieku, vērmani, torni un zvanu, zvaniķa takti, astmas slimo Lielupes velkoni, kupraino runci Varakļānu tirgū visu to atkaltu rūpīgi līdz... Un tad... Tad, Krievzeme, staipies un brīnies un tukšumā skaties, kur slieksnis tev bij, kur dubļus un asinis noberzt - Tad, Vāczeme, nākošo reizi, kad maršos tu dzīsies uz austrumu pusi, tad zini: varēsi ieklupt Krievzemē tieši, nebūsim mēs, kas maisīsies starpā. Es kaltu, es kaltu, es kaltu - katrā kalumā zvaigzne šķiltos pie debesīm mūsu, un tad nu šoreiz pa īstam mūžīgā saule mums būtu, ne tā kā līdz šim, tik ar pastarpām īsām. Pats zemkalis kļūtu es vecs un, laimīgi nolicis kaltus, mierīgs ietu uz riju ar visiem zemkaļu grēkiem, jo zinu: šķīstības augstajā kalnā nebūs tur jārāpjas man, ne ar jāklausās saldās svešās eņģeļu balsīs, varēšu tāpat kā agrāk talkās krūzi ar alu laist apkārt un mēļot tīksmi ar veļiem un dieviņiem saviem.
|
|
PĀRVĒRTĪBAS |
|
| I |
Līst. Ceļš atver plakstus ūdeni spogulī satvert, līdz koks viņā pašūpojas un maza zēna smaids.
Kad nolijis, asfaltu saule nosusina, bet ceļš jau nav vairs tas, kas bijis.
|
| II |
Mēs iegājām pavasarī. Vējam bij balss, ko tikai dvēsele sadzird; tajā ne ziedlapas neredzējām šūpojāmies. Noāvām kājas, kāpām jaunās purenēs, jaunā zālē, gūlāmies miklā sūnā, paijājāmies ar sauli, skūpstījām lūpas un vaigus -- un visu laiku vējš ar dvēseli sarunājās.
|
| III |
Kājām jūŗas smilts pielipusi. Saulē sēžu. Drīz viegli aizslaucīšu ar plaukstu zīmes, kur šodien biju. Bet jūŗa acīs paliks, skropstās tās sāļums pļavai, savai mīļajai, gaŗām nolaistiem plakstiem iešu.
|
| IV |
Ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, Piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. (1 Kor. xv. 51, 52.)
Ne visi mēs tiksim pārvērsti, bet visi mirsim, kad pēdējā bazūne atskanēs, mēs mirsim. Jo kas gan lai mums pasniedz neiznīcības drānas -- mums, kam dvēseles kailas, kam dvēseles bālas un kailas vējos plīvo?
Bet kādēļ gan neiznīkt --- tik ne bez pārvēršanās, tas viss. Vēl drusku laika, un varbūt kļūšu tik īsta kā bērna smaids, varbūt kļūs pat auss man tik maiga, ka pēdējā bazūnē kokli saklausīšu, tad miršu.
|
| Olafs Stumbrs |
 Foto: Helēna Hofmane |
|
SMILGU ELĒĢIJA
|
Izdarījies par mīlestību, izzirgojies par ilgām, rakstīšu tagad par zaļbarību. Beigsim ar smilgām.
Smilgas ir vienmājnieki, tas ir, vienās mājās tās auga kastē uz loga, kādās citās šūpojās pār kluso, vientuļo gulētāju, vēl citās ziedot spraucās pie aizmirstiem vārtiem caur salauztu žogu.
Tas zaļums viņām ir chlorofīls, nu, tāds kā mums vēders un bode.
Tas nav domāts flirtam ar bitēm, - vispār smilgas ir tik nāvīgi godīgas, ka pat Remarku negrib citēt.
Smilgu ziedos zeme ik gadus mums mīlestību atklāj, mūsu soļus un izkaptis piedod.
Bet vēlāk, kad uzkrīt salna, tās ir cienīgas beigas, smilgu aiziešanā nav drāmas, smilgu pagājībā nav steigas:
vējam tikās tas zaļums, dažā skarā bija putnam kas ēdams, - nāk laiks - viņas pazūd bez skaļuma pirmajās sniega vēdās.
|
|
BALĀDE PAR DZĪVES ĪSTENĪBU
|
Sapņi kā fosfors nāvīgs spīd logā un dedzina snaudu. Draud manās debesīs kāvi: kāds tālu ar maigumu draud.
Vēstules viņa sūta: Esmu Denverā. Pilsēta liela. - Bet varbūt grib, lai jūtu kā rētu viņas svešo ielu?
Nupat kā aizvēru Čaku. Vakar vāciski lūkoju Faustu. - Varbūt izsvīst no smadzenēm pakulas spaidu darbos kādā nomaļā siržu lauztuvē?
Vai Tev patīk, kā logā skan lietus? Sveicieni visiem. Tev arī. - Te nav Denverā. Nez kā mums ietu? Te nav viņas dzīve. Un nekā nevar darīt.
(No jaunā krājuma Vāveres stunda.) |
