Jaunā Gaita Nr. 77, 1970

 

 

DARBI FOLKLORISTIKĀ

  • Arturs Ozols, Raksti Folkloristikā. Rīgā: Zinātne, 1968, 417 lp.

  • Latgaļu folklora I, red. J.Trūps. Minchenē. 1968, 587 lp.


Trimdas latviešiem Artura Ozola vārds gandrīz ir tikpat kā nepazīstams, kaut gan viņš vadīja latviešu valodas katedru Latvijas universitātē pēc Endzelīna kopš 1950.g. līdz pat savai nāvei 1964.g. Šai laikā viņa ietekmē veidojās tagadējie dzimtenes valodnieki. Viņš publicēja arī vairākus darbus ar paliekamu nozīmi latviešu folkloras un valodas pētniecībā. Tā kā drīzumā esmu paredzējis publicēt atsevišķu rakstu par manu saskari ar šo latviešu zinātnieku, tad te atturos no sīkāka viņa personas un darba raksturojuma.

Apcerējamajā grāmatā ir sakopoti Ozola raksti folkloristikā, kas tikai pa daļai publicēti dažādos agrākos izdevumos, bet lielāko tiesu glabājušies viņa personīgajā archīvā. Rakstus, kā tas parasts komūnistu režīmā, formāli gan ir izdevusi Zinātņu akadēmija ar speciālu redakcijas komisiju, bet patiesībā visu darbu ir veikusi Vilma Greble, Ozola studiju biedre brīvās Latvijas laikā. Viņi abi arī bijuši pazīstamās LU valodnieku organizācijas "Ramave" biedri. V.Greble pie Ozola aizstāvējusi arī savu kandidāta disertāciju "Bērna dzīve un darbs latviešu priekšpadomju tautasdziesmu attēlojumā", par kuŗu lasāma atsauksme šai krājumā (314 - 318). Savu darbu V.Greble ir veikusi ar teicamu rūpību, par ko jo labu liecību nodod grāmatas beigās viņas sastādītā Ozola darbu bibliografija, kas aptveŗ ne tikai rakstus folklorā, bet arī literātūras vēsturē, paidagoģijā, etnografijā un pa daļai arī valodniecībā, un plašs personu rādītājs. Ar sevišķu mīlestību viņa ir uzrakstījusi plašu ievadu (5 - 42), sniedzot ieskatu Ozola zinātnieka profilā, pa daļai uz viņa darbu analizes, pa daļai uz viņa praktiski paidagoģisko veikumu pamata. Te gan jāpiezīmē, ka šis ievads nesniedz Ozola personas raksturojumu. Arī biografiskie dati nepilnīgi.

Grāmatas pirmās trīs nodaļas aptveŗ Ozola teorētiskos rakstus un apceres, recenzijas un atsauksmes par universitātes studentu darbiem, lielāko tiesu kandidāta darbiem, un beidzot dažas viņa vēstules un vienu runu, sacītu 1961.g. universitāti beigušajiem.

Nozīmīgākā un plašākā ir pirmā nodaļa, kuŗas saturu galvenā kārtā aizpilda Ozola 1949.g. sarakstītā filoloģijas zinātņu kandidāta disertācija. To viņš vēl pats ir arī sagatavojis publicēšanai. Pievienotā piesardzīgā piezīme: "Šai viņa pēdējā redakcijā pētījums tiek publicēts", liek domāt, ka to nav savukārt grozījusi redakcijas komisija resp. cenzūra. Šai darbā ("Folkloristiskā darba metodes latviešu tautasdziesmu laukā 19.gadsimta otrā pusē", 45 - 176) "noskaidrotas un kritiski novērtētas metodes un paņēmieni, ar kādiem latviešu folkloristi veikuši 19.gs. otrā pusē tautasdziesmu vākšanu, krāšanu, kārtošanu un publicēšanu, kā arī šo dziesmu pētīšanu. Tādā kārtā šis apcerējums pēc sava rakstura ietilpst folkloristikas metodoloģijas un folkloristikas vēstures nozarēs, jo tas mēģina sniegt sistēmatiski kritisku pārskatu par metodēm un paņēmieniem vienā folkloristikas nozarē vēsturiskās attīstības gaitā" (46). Darba četrās nodaļās Ozols noskaidro vispirms sabiedriski ideoloģisko aizmuguri 19.gs. otrā pusē, kur saduŗas topošās latviešu intelliģences intereses ar "latviešu draugu" baltvācu interesēm. Greble atzīmējusi it pareizi, ka Ozols domā, ka par īsteno "latviešu folkloristikas pamatlicēju ir jāatzīst Fr.Brīvzemnieks" ar viņa trīs folkloras materiālu publikācijām, kas laistas klajā krievu zinātnisko biedrību ierosmē un ar to atbalstu" (25). Nemazinot Brīvzemnieka nozīmi, var tomēr teikt, ka šāda Ozola uztvere ir vienpusīga. Jau daudz agrāk ir datējami abi Bergmaņa dainu krājumi, Bitnera un par visām lietām Bīlenšteina dainu izdevumi, tāpat daudzie folkloras materiālu publicējumi dažādos Magazin gadagājumos. Ka šai sakarā autors nav objektīvs, vēl skaidrāk kļūst redzams viņa pārmetumā brīvās Latvijas pētniekiem: "Folkloristikas vēsturē buržuāziskās Latvijas folkloristi pētīšanas pirmajā plānā izvirzīja feodālisma laikmeta vācu autorus, tā saucamos 'latviešu draugus', nesaskatot viņu darbībā latviešu tautas īstās kultūras bremzēšanu" (48). Vai Ozolam patiesi paslīdējuši gaŗām Šmita, Švābes, Adamoviča u.c. asie izteikumi pret "feodālisma laikmeta vācu autoriem"? Es tā nedomāju. Drīzāk tās izskaidrojams ar Ozola nebrīvo situāciju, kādā raksta. Otrā nodaļā autors jo sīki iztirzā tautasdziesmu vākšanu un krāšanu, trešajā - to kārtošanu un publicēšanu un pēdējā to pētīšanas virzienus un metodes.

Šis ir pirmais darbs, kas tik plaši iztirzā tik daudz materiāla šai nozarē. Tā ir sava. veida rokas grāmata, ar ko viņš savu vārdu paliekami ir ierakstījis latviešu folkloristu starpā. Nav domājams, ka bez šī darba kāds turpmāk varētu nopietni nodarboties ar folkloras jautājumiem. Tas silti ieteicams mūsu daudzajiem rakstītājiem par folkloras jautājumiem, kas ne vienu reizi vien klīst savās domās "kā pa tumsu, kā pa miglu".

Vēl jāatzīmē 1955.g. publicētais un te pārspiestais sacerējums "Par latviešu tautasdziesmām" (224 - 279), kas savā laikā parādījās kā ievadraksts tagad Latvijā izdotajam trīs sējumu dainu izdevumam. Raksts apskata tematiskas dainu grupas, un tam ir informātīva nozīme. Turpretī patstāvīga pētījuma raksturs ir krājumā pirmo reizi publicētajam rakstam "Interpunkcija Latvju dainās" (289 - 302). Tanī autors mēģina ar dainu tekstu analīzi noskaidrot, kādēļ Kr.Barons gramatiski vienādos teikumos lieto dažādu interpunkciju, kas nesaskan ar tagadējiem interpunkcijas principiem.

Šai pašā nodaļā ietilpst arī vairāki raksti, kas Ozolu rāda kā latviešu valodas un folkloras katedras veidotāju padomju varas laikā. Tā te ir publicēta "Latviešu valodas un literatūras mācības metodikas programma (Skolotāju institūtu latviešu valodas un literatūras fakultātēm)", "latviešu folkloristikas programma" (universitātē) un "latviešu tautasdziesmas (latviešu folkloristikas speciālā kursa programma)" (190 - 204). Šīs programmas dod ieskatu ne tikai par kursu apjomu, bet arī par tai laikā lietoto kursa literātūru. Taču jādomā, ka kursi mainās arī Rīgas universitātē, tādēļ tām vairs ir tikai vēsturiska nozīme. Varbūt Vilma Greble ir darījusi gudri tomēr tās publicēdama, jo ar to ir pateikts, ka Ozols ir to tiešais autors, un uz visiem laikiem nodokumentēts Rīgas universitātes folkloras kurss.

Mazāka nozīme ir pārējām divām nodaļām. Šeit lasāma recenzija par 1951.g. izdoto Folkloras Institūta Rakstu I sējumu un atsauksmes par 8 kandidātu darbiem. Starp tiem ir daži tagad labi pazīstami dzimtenes valodnieki un folkloristi (Vilma Greble, Alma Ancelāne, J. Rudzītis, 0. Ambainis u.c.). Arī šī nodaļa apstiprina Ozolu kā savdabīgu un drosmīgu zinātnieku. Neskatoties uz to, ka viņš pats savos darbos ir spiests vienmēr no jauna atsaukties uz marksismu un ļeņinismu un arī bieži aizrādīt, cik lieli aplamji ir bijuši "buržuaziskie" pētnieki, viņam pieticis drosmes aprāt tos, kas šai ziņā pārcentušies. Tā savā atsauksmē par Almas Ancelānes kandidāta darbu, kas pazīstama ar saviem pētījumiem par mīklām, un kas pārmetusi Stenderam, ka par viņa paskaidrojošiem mīklu atminējumiem varot teikt, ka "tā tika viltoti un sakropļoti tautas daiļrades materiāli" (321), Ozols piezīmējis: "Jājautā disertantei, kur gan dotajos piemēros ir ignorēts tautas teiktais un kur ir daiļrades materiālu viltojums un sakropļojums? Vai tad mīklu atminējums nav jāmotivē? ... Bet kad nu Vecais Stenders tā darījis, viņš esot viltojis un sakropļojis mīklas!?" (321). Ancelāne pārmet Stenderam, ka viņš izmantojis visas iespējas, lai ar tām izplatītu feodālajiem kungiem viņu mērķiem noderīgas mācības" (turpat). Ozols piezīmējis: "Vai tiešām Vecā Stendera mācība par mērenību dzeršanā noderīga kungu mērķiem? Vai drīzāk kungu mērķiem neatbilst tas, ka zemnieki pēdējos grašus noplītēja kungu krogos? Nav pareizi arī Vecā Stendera Augstās gudrības grāmatu novērtēt tikai kā 'feodālās ideoloģijas paudēju' " (turpat). Lai tā apsauktu savus pārcentīgos audzēkņus, vajadzēja ne tikai drosmes, bet arī patiesības mīlestības.

Nākamajā nodaļā ir ievietotas dažas vēstures mātei, draugiem, igauņu profesoram Aristem, kas vadījis Ozola disertācijas izstrādāšanu u.c. Ozola ticība latviešu kultūrai un zinātnei ir bijuši liela un nesatricināma. To iespaidīgi raksturo viņa vārdi vēstulē, ko viņš rakstījis savam draugam 1955.g. tā mātes nāves gadījumā, un kas attiecas uz situāciju okupētajā dzimtenē:

Grūti būt šķirtam, vēl grūtāk zaudēt. Grūti dzīvot bez cerības. Taču mūsu kultūras cilvēkiem nekad nezūd viss. Kaps nepaņem visu. Svētums paliek. - Nesen lasīju kādu grāmatu par krievu japāņu karu 1905.gadā Mandžūrijā. No dziļas senatnes ķīnieši savus laukus kopjot sektoros - apļa centrā senču kapenes - un katram ciema zemniekam zemes smaile pienākot tām klāt. Ik darba gaitā tad skats viņiem allaž vērsts uz savu svētumu - kapsētas birzi. Kaŗa gados tās esot izcirstas, zeme izbradāta, un autors piemetina, ka šiem zemniekiem kultūru neesot varējis nest ne iebrucējs no ziemeļaustrumiem, ne iebrucējs no ziemeļrietumiem... Visi ķīniešu lauki bijuši kā viens vienīgs dārzs bez nezāles... Tā redzi, nav tikai zemkopība, tā ir kas vairāk. Tā ir spēks, ko dod godbijība pret savu kultūru, godbijība pret saviem senčiem. Žēl, ka mums maz šādas ticības. Un žēl, ka mūsu sektoros mums bieži vien vairs nav kur skatu vērst. Taču nekas nenotiek bez ziņas... Un visgrūtāk pirmajos brīžos bijis apzināties - ka nekas vairs nebūs kā agrāk, bet tanī pašā laikā skaudri apkārt just, ka tikpat kā viss cits nav mainījies nemaz. (353 s).

Nav grūti saprast, ka šis mātes nāves gadījums ir izmantots tikai, lai izteiktos par tautas kultūru un likteni rietumu un austrumu okupantu spaidos.

Kādi vārdi vēl jāsaka par redaktores Vilmas Grebles rakstu izvēli. Viņas sastādītā Ozola darbu bibliografija rāda, ka starp atstātajiem manuskriptiem ir kāds, kas datēts ar 1951.g. "Latviešu tautasdziesmu periodizācijas un klasifikācijas problēma" (402), bet darba 27.lp. 6.piez. sacīts, ka patiesībā tie ir divi dažādi raksti un aptveŗ nevis 71 bet 75 lp. Tas ir Ozola referāts, ko viņš krievu valodā nolasījis Baltijas folkloristu konferencē tai pašā gadā, kā to rāda saglabātais tulkojums krievu valodā. Katrā ziņā problēma par klasifikāciju un periodizāciju ir viena no smagākām un joprojām neatrisinātām problēmām latviešu folkloras pētniecībā, tādēļ ir jānožēlo, ka redaktore nav šo manuskriptu publicējusi.

Vēl no atstātajiem manuskriptiem interesi varētu radīt ar 1952.g. datētais "Latviešu folkloras vēstures prospekta projekts" (318). Šis darbs turpinās no 319.- 336. lp. ar rakstu "Latviešu tautasdziesmas kapitālisma laikmetā" un tādēļ jāuzskata par vienu darbu. Taču redaktore savā bibliografijā šīs lapaspuses "nolaidusi nost" (403). Pēc kādām diskusijām par šiem jautājumiem Zinātņu akadēmijā Ozols rakstu ir pārstrādājis par jaunu un tā radies bibliografijā atzīmētais 1953.g. manuskripts "Latviešu tautas poētiskās daiļrades vēstures prospekta projekts" (157 lp.). Redaktore ir kļūdījusies apgalvodama, ka šī manuskripta pirmais un otrs variants ir ar vienādu virsrakstu (31), tādēļ arī viņas norādēs ievadā (32 - 39) minētais manuskripta nosaukums ir nepareizs. Šis plašais darbs ar savu tematiku varētu interesēt katru, bet redaktore to nav publicējusi. Tai vietā viņa analītiski atstāstījusi darba saturu (31 - 40). Te atklājas, ka Ozols ir mēģinājis dot vēsturisku pārskatu par folkloras attīstību pie tam saskaņā ar marksistisko vēstures schēmu: pirmatnējais bara laikmets, matriarchāts, agrais patriarchāts, vēlais patriarchāts jeb militāras demokratijas laikmets, patriarchālisma sairums jeb pāreja uz šķiru sabiedrību, agrais feodālisms, vidējais feodālisms, vēlais feodālisms, kapitālisms. Kā daudzās citās gara dzīves nozarēs tā arī vēsturē, šai gadījumā folkloras vēsturē, krievu marksisti turas pie šīs dogmatiskās schēmas, kuŗu pārējā kultūras pasaule sen ir atmetusi kā vēsturiski neiespējamu un nepierādāmu. Latvijas vēsturniekiem un folkloristiem tad nu ir arī mūsu tautas vēsture jāiespiež šai schēmā. Ar nožēlu ir jāredz Ozola pūles (tā laikam izskaidrojama arī pirmatnējā manuskripta pārstrādāšana). Bet ka viņš apjautis viņam uzliktās prasības nejēdzību, rāda viņa paša vārdi, kuŗus lasām Vilmas Grebles ievadā: "Protams, par kāda vesela - kaut vai viena vienīga, folkloras varianta saglabāšanos no laika, kad vēl nebija latviešu ciltis - nevaram runāt" (35). Ja nav saglabājies neviens variants, kā gan tad lai veic gigantisko darbu un uzraksta marksistisko folkloras vēsturi?! Šis izcilais zinātnieks it labi zina, ka folkloras izteikumos ir atrodami tikai atsevišķi elementi, kas rāda sava laika cilvēku uzskatus "par dabu, cilvēku dzīvi un pasaules izpratni" (turpat). Redaktore ir gudri darījusi nepublicēdama šo manuskriptu un tā pasargādama Ozola labo vārdu. Tas lai paliek viņa archīvā kā liecinieks, cik grūtos apstākļos viņam ir bijis jāstrādā.

Jons Trūps savā Latgaļu folkloras krājumā ir sakopojis 1000 anekdotus, 765 mīklas un 1411 parunas un sakāmvārdus, visus latgaļu dialektā. Vietām ir iestarpināti nelieli Latkovska, Loča un paša redaktora rakstiņi. Katram, kas interesējas par šo materiālu, krājums sagādās prieku, taču tas nav izmantojams zinātniskām vajadzībām.

 

Haralds Biezais

 


 

no JG 79:

FAKTU KĻŪDA

Haralds Biezais savā rakstā "Darbi folkloristikā" (JG 77) apgalvo, ka baltu filoloģe V. Greble ir bijusi Ramaves biedre. Manā rīcībā ir visi Ramaves biedru saraksti no tās dibināšanas līdz mūsu dienām. V. Greble Ramaves locekle nekad nav bijusi. Otrkārt, autors nodēvē Ramavi par "pazīstamo Lātvijas Universitātes valodnieku organizāciju". Šāds Ramaves apzīmējums ir nepareizs. Brīvās Latvijas laikā bija Filoloģijas un filozofijas studentu Ramave, par kuŗas biedriem varēja būt ikviena akadēmiska persona ar interesēm par literātūru, valodniecību un citām humānitārām disciplīnām. Trimdas apstākļiem piemērojoties, šīs organizācijas nosaukums ir pārdēvēts un skan: Akadēmiskā organizācija Ramave.

Ramaves Amerikas kopas saimniece M.Rozentāle

 

Jaunā Gaita