Jaunā Gaita nr. 76, 1969

 

 

Šogad paiet 90 gadu kopš dzimis komponists Alfreds Kalniņš. Literatūras un Mākslas š.g. 23. augusta numurā A. Klotiņš veltījis cildinošas rindas A. Kalniņa atcerei, tanī pašā laikā pieminot, ka ievērojamā latviešu komponista muzikālais mantojums nav ne pienācīgi aptverts, ne izvērtēts. Jāpievienojas Klotiņam un ne jau tas tā ir Latvijā vien. Arī svešumā varētu vairāk atskanēt A. Kalniņa solo dziesmas, bet biogrāfisko materiālu mums pietiktu pat monogrāfijai (vismaz līdz 1944. g.), jo Amerikas kontinentā dzīvo abi A. Kalniņa bērni – Biruta un Jānis. Nobeigumā Klotiņš raksta: „...Alfreda Kalniņa simtgade nav vairs aiz trejdeviņiem gadiem. Darīsim visu iespējamo, lai līdz tam laikam parāds vienam no mūsu tautas izcilāko mūzikas vērtību radītājiem būtu nolīdzināts.”

Darīsim arī mēs!

Vēl jāpiemin, ka 1968. g. Rīgā iznāca A. Kalniņa opera Baņuta 500 eks. greznā iesējumā 4 valodās (latviešu, vācu, franču un krievu), pie tam abās nobeiguma redakcijās. Kā zināms, komponists 1941. g. bija spiests uzrakstīt arī otru, t.s. „pozitīvo” redakciju ar laimīgām beigām. Kādu daļu no pirmās redakcijas mūzikas dzirdēsim nākamos Kanadas latviešu dziesmu svētkos simfoniskās mūzikas koncertā Toronto komponista dēla Jāņa vadībā.

 

*

Uz 25 darbības gadiem šoruden atskatījās Zuikas vīru koris. Tas ir vienīgais no mūsu koŗiem, kas vēl dibināts Latvijas zemē, līdz ar to arī pats vecākais. Zuikas koŗa darbība 2. pasaules kaŗa nobeigumā, vēlāk pirmajos trimdas gados Vācijā, tāpat velsiešu festivālā Langotlenā jau kļuvusi gandrīz par leģendu.

 


Zuikas koris starptautisko vīru koŗu konkursā, Velsā, 1953. g.  
(L. Zandberga uzņēmums)

 

*

Muzikāli pievīla jaunais Bruno Skultes skatuves uzvedums (kokļu balets?) Koklētājs un velns, ko noskatījāmies 1969. g. 5. oktobrī, Toronto. Pārsteidza tomēr spožās dekorācijas un kostīmi (Ēvalds Dajevskis), tāpat instrumentālā ansambļa labi iestudētais priekšnesums (vadītājs Andrejs Jansons). Taču muzikālais saturs un choreografija mīņājās uz vietas. Neprasīsim no kokles vairāk, kā tā iespēj. Kokle jāpielīdzina lakstīgalai, un, ja kādam te vēl kas neskaidrs, lai palasās Dr. Aksela Muntes rakstos par lakstīgalu ķērējiem un mocītājiem.

 

*

Ir jāatzīmē sāpīgs un nepatīkams aspekts latviešu koŗu dzīvē. No aktīvas darbības koŗos atturas liela daļa materiāli labāk situēto latviešu, tāpat krietna daļa t.s. intelliģences. Citādāka aina pavērās pirms 20 gadiem. Piemēram, Alberts Jērums Londonas Avīzē 1969. g. 11. aprīļa numurā raksta:

„Toreiz ... latviešu intelliģencē un atbildīgu darbinieku vidū korim bija loti jūtams atbalsts, kuŗu tagad vairs neiespējami sameklēt. Oļģerts Rozītis, toreiz sūtniecības 1. sekretārs, bija viens no pirmajiem koŗa entuziastiem. Ne jau pienākuma dēļ, bet viņam patika gaŗās mēģinājumu sesijas, ik sestdienas no plkst. 2.00 līdz 9.00 vai 10.00 vakarā. Savu autentisko bursaka reģistri prāv. Grāmatiņš (pareizticīgo baznīcas galva, bij. Kalpaka bataljona štāba pr-ks, plkv.–ltn., nesen miris) allaž prata iedimdināt, īpaši, ja viņam bija bijušā profesiju kameras ģenerālsekretāra Pavasara nemaldīgais atbalsts. Arvien vēl redzu māc. Slokenbergu dziesmu svētku estrādes basu loka galā, kā kancelē, bet klausot diriģentam... Kāpēc šī vecvecā latviešu tradīcija – gods dziedāt korī – tagad pēkšņi it kā sāk zust?”

Šodien daudzi latvieši, arī jaunā latviešu intelliģence, uzskata zem sava goda pievienoties „prasto” dziedātāju pulkam. Tanī pašā laikā daži trimdas polītiķi nicinoši izsakās par latviešu nacionālās kultūras izpausmēm, aicinot labāk pievienoties vēstuļu akcijām un citiem „reālākiem” cīņas veidiem. Jāpiezīmē, ka Kanadas latviešu dziesmu svētku biedrības priekšnieks vienmēr dzied svētku kopkorī.

 

*

Pēdējos gadus latviešu sabiedrību ļoti iepriecinājusi jaunā ērģeļu virtuoze Anita Grigale-Rundāne. Londonas Avīzes 1969. g. 12.septembŗa numurā komponists Alberts Jērums atzinīgi izsakās par viņas Mesiaena deviņām meditācijām „La Nativité Du Seigneur”. Šo meditāciju autors teicis, ka viņam nav bailes ne no kā – pat ne no trijskaņa. Tīri latvisks moments – „ne par pašu vilku nebēdāju”. Bet Anitas Grigales-Rundānes repertuārā ietilpst arī Ād. Ābeles un T. Ķeniņa ērģeļu darbi. Pēdējo dzirdēsim jaunās mākslinieces izpildījumā Kanadas latviešu dziesmu svētku garīgā koncertā.

Vēlēsim jaunajai māksliniecei vislabākās sekmes, jo, Jēruma vārdiem runājot, „līdz pašai galotnei viņai atlicis tikai īss ceļa sprīdis.”

 

*

Redakcijai piesūtīti vairāki jauni nošu krājumi gan no Latvijas, gan no mūsu pašu patvēruma zemju centriem. Tā nupat Kalamazū (Mičigenā, A.S.V.) izdots Jēkaba Poruka (1895.-1963.) solo dziesmu 1.krājums Es dziesmu meklēju 1000 eksemplāros ar Arnolda Sildega vāka zīmējumu Alberta Jēruma rediģējumā. Izdevējs ir Jēkaba Poruka piemiņas fonds un šinī krājumā ievietotas 5 dziesmas: „Es dziesmu meklēju” (V. Grēviņš), „Dzimtenē” (K. Skalbe), „Klosterī” (V. Grēviņš), „Mēness laiva” (Rainis) un „Nomaldījies stars” (J. Miesnieks). Dziesmas komponētas laikā no 1923. g. - 1948. g. Dziesmu tulkojumus angļu un vācu valodā veikusi Rūta Spīrsa.

Apmēram pirms 20 gadiem Vācijā parādījās Jēk. Poruka eseja par Jāzepu Vītolu ar nosaukumu Vientulis drūzmā. Tāpat varētu raksturot arī Jēkaba Poruka vietu latviešu mūzikā. Ir veltīgi mēģināt viņu pielīdzināt Zālītim vai citiem, jo Poruks ir Poruks, līdz ar to gluži vienreizēja, atsevišķa personība. Bet arī vientuļa! Šo rindu autoram, darbojoties līdz Poruka pieminas fondā, nereti nācās sastapties ar plašākās sabiedrības ignoranci, pat komponista vārdu pieminot. Varu vienīgi atkārtot pirms apm. 9 gadiem rakstītus vārdus Kanadas latviešu presē ar nobeigumu: „Dziedoņi, pārbaudiet savas programmas, vai tās nav pārāk iestāvējušās!”

No Latvijas nāk Aldona Kalniņa dziesmas jauktam korim Un zeme zied un Valtera Kaminska dziesmu cikls mecosoprānam Saules lappuse. Pirmajā (1000 eks. metiens) 9 kora dziesmas parastā Kalniņa technikā rakstītas ar dzīvu izdomas spēku dzejas un satura muzikālās attiecībās, bet visai sastingušu formu. Ir pavājākas vietas ar t.s. „salona akordiem”, bet krājuma nobeigumā 4 pēdējās dziesmās parādās pa reālākai, asākai un tiešākai noskaņai. Visai konservatīvs un himnisks liekas pašas pirmās dziesmas „Galvas noliecam” (M. Bārbale) tvērums, kas izsaka zināmu ticības apliecību.

Bez baltiem ceļiem dzīvot nevaram,
Kaut baltām domām dienas pretī slīd...
Bez sirmām mātēm dzīvot nevaram,
Kaut bieži vien mums citu plecus just...
Bez dzimtās zemes dzīvot nevaram,
Kaut citu zemju daudz uz pasaules.
Pret dzimto zemi galvas noliecam,
Lai tā uz asniem mūs pret sauli nes.

Šī dziesma arī uzņemta Latvijas zemes 1970. g. dziesmu un deju svētku programmā.

Visumā iepriecina V. Kaminska dziesmu cikls ar Ārijas Elksnes tekstiem. V. Kaminskis ir audzis noskaņu dažādībā, kuŗu viņam tikpat daudz kā rudenim krāsainu lapu. Visinteresantākā ir pati pēdējā – piektā, kuŗā runājošā balss pavada klavieres. Tas viss jau nav nekas sevišķi jauns, bet jāapliecina tomēr, ka Kaminskis, kaut savu jaunradi uzsāka savā laikā ļoti uzmanīgi, dzīvās mūzikas meklējumos saka svaigu, jaunu un drošu vārdu.

 


No „Uguns milnas” līdz „-ossia...”
Dr. Gundaris Pone. (Foto: A.E.
Wootley)

*

1969. g. 9. novembrī Karnegi koncertzālē notika Gundara Pones jaunāko darbu uzvedums. Pirmatskaņojumu pieredzēja Pones jaunākais darbs „San Michele della Laguna”, kas komponēts 1969. g. sakumā. New York Times mūzikas kritiķis laikraksta 10. novembŗa numurā apzīmē šo jaundarbu par „soft and soothing” – „it had a foghorn-in-the-distance sort of mood”. Kompozīcija rakstīta vijolei, klarnetei un klavierēm un techniski nav sarežģīta, tā kā to iespējams izpildīt arī mūzikas studentiem. Atskaņoja ari – „-ossia...”, par to jau mūsu presē ļoti daudz rakstīts. Te kritiķa kommentāri visai strupi: „It was fun, but that’s all.”

 

*

Amerikāņu komponists Ārons Koplands pagājušā vasarā viesojās Stretfordas festivālā Kanadā, diriģēdams arī savu „Teātŗa mūziku” (1925. g.). Kādreiz to klausoties, Koplanda kollēga Rojs Harnss iekliedzies, ka šo mauku mājas mūziku viņš nevar ciest un izskrējis pa durvīm. Diriģents Kusevickis, kas vadījis koncerta pirmuzvedumu turpretim juties kā varonis, jo nākošajā rītā mūzikas kritiķi Koplanda mūziku „saplosījuši gabalos”. Koplands piemin arī Keidžu kā fainomenu un kuriozitāti, apzīmēdams viņa darbus vairāk kā kommentārus un mazāk kā mūziku. Vēl Koplands piebilst, ka bez Keidža dzīve būtu ļoti gaŗlaicīga.

Es nezinu, vai tajos laikos t.s. „prieka mājās” spēlēja arī mūziku, bet ir pilnīgi skaidrs, ka arī mūsu svešuma latviešu mūzikas dzīvē bez vienas otras personības dzīve būtu diezgan gaŗlaicīga.

Imants Sakss

 

Jaunā Gaita