Jaunā Gaita nr. 75, 1969

 

 

Literatūras un Mākslas š.g. 16. augusta numura publicēts Latvijas komūnistu partijas CK sekretāra J. Rubeņa raksts „Kaismīgi un principiāli – ļeņiniski!” Šajā rakstā Rubenis vēršas pret Latvijas pašreizējiem mākslas kritiķiem un recenzentiem, it sevišķu vērību pievēršot mūzikas vērtētājiem. Nebūs lieki iepazīties ar dažām atsevišķām šī raksta „pērlēm”.

Piemēram:

Latviešu māksliniekam šodien nedraud bezdarba lāsts, viņš neizjūt biznesa samaitājošo ietekmi, kas daiļradi pārvērš par veikalniecisku darījumu priekšmetu. Nevis kā vēja dzenāts niecīgs smilšu graudiņš, nevis kā okeāna dzelmē grimstoša skaidiņa, bet gan kā varens un brīvs dzīves saimnieks šodien jūtas Padomju Latvijas kultūras darbinieks. Un viņa meklējumu kurss ir drošs, precīzi noregulēts pēc marksisma-ļeņinisma ideju kompasa...”

Bet daļa no Rietumu māksliniekiem, kas zaudējuši ticību cilvēces saprātam, ir iegrimuši grūtsirdībā, noticējuši cilvēces kultūras bojā ejas neizbēgamībai. Irracionālisms, patoloģija, sekss un individuālisms caurauž viņu darbus ...’’

Mūs satrauc arī tas, ka bieži vien kritiķa uzmanība tiek koncentrēta tikai uz mākslas darba formu, uz tā autora profesionālo meistarību. Turpretī daiļdarba idejiskā jēga tiek notušēta, neiegūst vērtējumu ... A. Darkēvics rakstā, kas ievietots žurnālā Māksla, protestēdams pret subjektīvismu kritikā, pilnīgi subjektīvistiski slavina ultramodernos virzienus Rietumu mūzikā. Rakstā pat apgalvots, ka Babadžanjana, Kara Karajeva, A. Petrova, R. Ščedrina un citu padomju komponistu pēdējo skaņdarbu panākumi, tā sakot, esot izskaidrojami tikai ar viņu noslieci uz dodekafoniju .Tāda kritika, protams, tikai dezorientē lasītāju...”

Kritika klusē arī par tādu sarežģītu, acīm redzami epigonisku parādību kā R. Grīnblata Ceturtā simfonija, kas stāv kautkur ārpus reālistiskās mākslas robežām. Kas tas ir – biklums vai mesli šaurām grupu interesēm? Toties neizprotamā azartā daži kritiķi ņēmās nosodīt O. Grāvīša operu Sniegputeņos, O. Dunkera filmu Ceļa zīmes un L. Leimaņa filmu Purva bridējs...”

Mēs domājam, piemēram, atvērt mākslas zinātņu nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, uzlabot kritiķu sagatavošanu J. Vītola Latvijas valsts konservatorijā un P. Stučkas Latvijas valsts universitātē. Labi būtu, ja mūsu kritikas idejiski māksliniecisko līmeni analizētu un vispārinātu ievērojamākie Maskavas, Ļeņingradas un citu valsts kultūras centru zinātnieki...

Gaŗāki kommentāri te lieki, jo rakstā cauri spīd vecu vecā Ždanova-Chreņņikova līnija ar visai konkrētiem draudiem Latvijas konservatorijas mūzikas zinātnes fakultātei un mūzikas recenzentiem vispār. Pēdējo skaits nav liels, jo diktatūru laikos šis ir pavisam nepatīkams un bīstams darbs. Jaunākais ir tas, ka Rubenis (un visa centrālkomiteja?) ir ieguvis „pamatīgas zināšanas” kompozīcijas teorijā un mūzikas vēsturē, runādams par dodekafoniju u.t.t. Rietumi ar Niksonu, Trudo, Vilsonu u.c. tiešām palikuši iepakaļ... Varbūt drīzumā gaidāma arī kāda jauna Rubeņa kompozicija, piem., tautasdziesmas harmonizējums ar vārdiem „Rubi, rubi, rubenīti”. Katrā ziņā paldies Rubenim par atgādinājumu, ka Rietumu pasaulē pārāk daudz individuālisma un seksa... Pēdējam gribētu pieskarties nākošajā ailē.

 

*

Latvju Mūzikas 2. numurā 137. lp. kollēga Valentīns Bērzkalns šaubās, vai manas domas par „seksuālo iekrāsojumu” (Latvija Amerikā, 74, 1968) L. Apkalna dziesmā „Divos krastos” (A. Zemdegas teksts) attiecināmas arī uz pašu mūziku. Esmu klausījies pārmetumos, ka mani uzskati par gailīti kā vīrieša seksa simbolu latviešu tautasdziesmās (Latvija Amerikā, 55, 1969) esot pārspīlēti un bez zinātniska pamatojuma. 1947. g. kāds trimdas izdevums Eslingenā asi uzbruka pazīstamam latviešu kultūras un zinātnes darbiniekam ar vārdiem: „Tas, kas savu iedvesmu meklē krogū un resnās gūžās, tas savus darbus var rakstīt kādā dialektā gribēdams, neviens viņus nelasīs. Un pienāks laiks, kad šim rējējam sitīs pa muti!”

Bargi vārdi, līdz ar to pavisam nepateicīgs un neērts temats. Bet kas iesākts, tas jāpabeidz un, kā lajam turpinot, jāpiezīmē, ka sekss ne vienmēr zinātniski pamatojams un pierādāms. Mūzikā pašreiz tā netrūkst. Tā poļu komponists Krištovs Pendereckis, kuŗu daži amerikāņu mūzikas kritiķi sauc par „nākošo pēc Šopēna”, savā operā Loudunas velni (pēc A. Hakslija grāmatas) iztēlo gandrīz neaprakstāmu seksuālu histēriju 17. gs. Francijas klosterī. Tur ir duets vannā, masveidīgs furor uterinus ar topless baletu u.t.t. Partitūrā Pendereckim raksturīgie glissandi, ceturtdaltoņu vibrati un klasteri (cluster), (Pēdējos latviešu valodā dēvē par čupakordiem, bet vai nevajadzētu izgudrot kādu citu vārdu, piem., ķekarakords, čemurakords u.c. Lasītāju un valodnieku ieteikumi te būtu ļoti gaidīti). Šo „trako” operu uzveda jau Hamburgā un Stutgartē, un bijusi jau pirmizrāde arī Amerikā.

Ja nu Penderecka jaunībā un darbos sastopama histērija, daudz aukstasinīgāku un mierīgāku seksa vērtējumu savās atmiņās sniedz Rietumu komponistu seniors Igors Stravinskis. Kādā Buenos-Airesas hotelī viņu uzrunājusi labi izskatīga un ļoti proporcionāla dāma. Tālāk pats Stravinskis vaļsirdīgi stāsta: „Es gandrīz piekritu, jo ar saviem krūšu galiem viņa tiešām varēja uzgriezt telefona numuru, bet, tuvāk aplūkojot, varēja redzēt, ka viņai jau daudz jūdzes uz muguras (big mileage),” Stravinskim gan toreiz bija tikai 80 gadi.

 

*

Mūsu Laikmeta 2. numurā 12. lp, kāds „kanadietis”, runājot par radio raidījumiem uz Latviju, raksta arī par „mūzikas jomu” svešumā ar vārdiem: „Bet mēs taču visi labi zinām, ka nekas tāds, vismaz respektējamā mērogā, nenotiek.”

Anonimam ignorantam, kas, acīm redzot, nekad neko nav dzirdējis, kaut tikai piemēra dēļ, par Tālivaldi Ķeniņu, Jāni Kalniņu un Arturu Ozoliņu, nav vērts daudz vārdus izšķiest.

 

*

Oktobŗa vidū ASV kaŗa dienestā aiziet visjaunākais latviešu komponists, diriģents un koklētājs Mārtiņš Aldiņš. Ir pazīstamas dažas viņa kokļu kompozicijas, aizgūtnēm viņš ir vadījis arī tēva kori Konektikatas „Rotu” un vienmēr aktīvi darbojies sava skolotāja komp. Andreja Jansona Ņujorkas kokļu ansamblī, kas pašreiz sagatavo Br. Skultes kokļu baletu Koklētājs un velns.

Kas būs kaŗa pulciņā,
Sagaidāmi pārnākot.

 

*

Lieliski izdevās Gaŗezera (A.S.V. Mičigenas pavalstī, Kalamazū apkārtnē) dziesmu diena š.g. 16. augustā, kuŗu noklausījās 2400 latviešu dziesmas cienītāji. Turpat 300 dziedātāji 12 diriģentu (vecumā no 25-71 g.) vadībā dziedāja latviešu tautasdziesmu apdares. Iepriecināja nupat nodibinātais Gaŗezera vidusskolnieču koris (vairāk nekā 30 meitenes) ar jauno diriģenti Gunu Kalmīti. Nebija tukši patriotisku un politisku runu, bet visus vienoja jaunās ALA-s kultūras biroja vadītājas Dr. Valdas Melngailes sauksme par dziedāšanu un dzīvošanu Latvijai – tai, kuŗa ir, un tai, kuŗa būs. Repertuārā bija arī divi pirmatskaņojumi: A. Kalnāja „Aiz ezera augsti kalni” un J. Norviļa „Dziedāt māku, dancot māku”. Koŗu parādes gājiens, kā „tumšā naktē, zaļā zālē”, atgādināja Līgo vakara burvību un te nu vajadzētu kaut ko padomāt Jāņu svētku rīkotājiem citās līdzīgās latviešu brīvdabas nometnēs un īpašumos. Šo dziesmu dienu galvenais iniciators diriģents Roberts Zuika jau sapņo par kaut ko līdzīgu velsiešu festivālam Langolenā (Llangollen – Velsā ). Un ko Roberts Zuika sapņo, to viņš arī izdara.

Laikraksta Latvija 1969. g. 28. jūnija numurā lasām par Adelaides jauniešu ansambli „Sidraba stīga”, kuŗu vada Alita Larsena. Ansamblī pašreiz 10 dalībnieku: bez Mairitas un Gunāra Larsena vijoli tajā vēl spēlē Māra un Daina Zaķes, Marija Svilāne, Laura Vīksna, Miķelis Svilāns un Juris Ezergailis, bet čellu – Jānis Svilāns un Arturs Ezergailis. Visvecākajam dalībniekam ir jau 19 gadi, bet visjaunākajam tikai 12. Pēc vairākkārtējas uzstāšanās radiofonā un televīzijā, tas ar angļu nosaukumu „Silver Strings” iekarojis vārdu visas Austrālijas mērogā.

Šo ansambli noteikti vēlētos dzirdēt nākošos Kanādas latviešu dziesmu svētkos 1970. g. jaunatnes nedēļas („Nākotne-70”) ietvaros.


Gaŗezera skolnieču kori klausoties zem lielā ozola.

(A. Purmaļa foto uzņēmums).

 

*

Arvien lielāku ievērību Latvijā iegūst komponists Paulis Dambis ar saviem meklējumiem latviešu tautas mūzikas materiālos. Starp viņa daudzajām kompozīcijām jāpiemin koŗa svīta „Kurzemes burtnīca”, kas veido četras patstāvīgas kompozicijas.

Dambja visjaunākā koŗa partitūra „Sērdieņu dziesmas” rakstīta soprāna solo un sieviešu korim, kas izaug līdz astoņbalsīgam salikumam un sakļaujas ar instrumentālo ansambli.

Šobrīd vēl nepazīstot Dambja mūzikas rakstu, varam vienīgi atsaukties uz Rīgas mūzikas recenzentes Ligitas Vidulejas spriedumu: „Latviešu tautas mūzikas daudzveidīgajos materiālos viņu saista vissenākās melodijas ar šauru diapazonu, kuŗās, izmantojot tikai dažas skaņas, sniegts raksturīgs tēls. Šāda archaiska melodija paveŗ plašus apvāršņus komponista radošās domas lidojumam, nodrošina daudzveidīgu variāciju un tēmu transformāciju iespējas”. Visumā paliekot klasisko muzikālo struktūru ietvaros, stiprām saknēm ieaudzis savas tautas mūzikas mantojumā, komponists meklē jaunas tembrālas krāsas, jaunas skaņu kombinācijas, metroritmisku daudzveidību, konkrētas tēlainības, individualizētas muzikālās izteiksmības aktīvu un enerģisku muzikālo tēlu radīšanai.”

 

*

1969. g. 13. aprīlī Londonā Latviešu Miera draudzes sarīkojumā jaunā pianiste Jana Jēruma atskaņojusi tēva (Alberta Jēruma) darbus. Laikraksts Latvija piemin, ka šis ir pirmais gadījums trimdā, kad vidējās paaudzes komponista darbus izpilda viņa paša jaunā paaudze.

Pazīstot viņas tēva techniski sarežģīto skaņu rakstu, jauno pianisti var tikai apsveikt, izsakot cerības, ka arī viņu dzirdēsim Kanādas latviešu dziesmu svētku „Nākotnes” nedēļas ietvaros.

 

*

Un tā šajā kaismīgajā atvasaras saulē „spalvu dīdot” un „ sirdis rīdot”, šo rindu autoram rodas pavisam optimistisks skats nākošā gada latviešu mūzikas cēlienā.

 

 

Imants Sakss

Jaunā Gaita