Jaunā Gaita nr. 74, 1969

 

 

PIE "ZILO STIKLU..." AUTORA

Sveiks! Nāc iekšā!-Uldis saka, pavērdams sava dzīvokļa durvis. Pārsoļojuši paplašo priekštelpu, iegrimstam lielās darbistabas puskrēslā. Pāri pretim pie loga liels rakstāmgalds, uz palodzes pa rokai telefons, uz rakstāmgalda glītās kaudzītēs sakārtotas grāmatas. Uldis ir kārtības mīļotājs un perfekcionists. Pret durvīm ar segu pārklāta vāļa, pārējās sienas aizņem augsti grāmatu plaukti. Ciemiņam paredzēts ērts atzveltnis ar soliņu kājām. Uldis sēž aiz rakstāmgalda, smēķē. Noskaņojums brīvs, sarunas rit pašas no sevis. Pie šī galda dzimuši Zili stikli, zaļi ledi. Manuskripts bija glīti salikts sarkanos vākos, un, kad atlika kāds brīdis, viņš "pilināja savu sakāmo", kā pats teica. Uldis ir lēns rakstītājs, bet rakstīšana viņam sagādā acīm redzamu baudu "Stiklos" katrs teikums, katrs situācijas apraksts ir spodrināts un pārdomāts, un katrs izdevies formulējums un labi izteikta doma viņu sajūsmināja. "Paklausies!" - viņš lasa lēni, uzsvērdams un izteiksmīgi pauzēdams. Ir bauda klausīties šajā mierīgajā un nosvērtajā balsī bez afekta, un tieši tādēļ tā tik ļoti pārliecina. Žēl, ka autoram nav pieejama plašāka auditorija. Kādu citu reizi tiekoties Uldis izvelk no plaukta Literatūras un Mākslas žūksni un jautā: "Vai tu pazīsti Jāni Peteru? Paklausies!

Nedz lādēs, nedz rijās, nedz sendienu prievītēs
pastāv tā sūtība, elpo tā būtība...

Tā ir tā pati doma, kas vienmēr no jauna atkārtojas viņa grāmatā, ietērpta Raiņa rindās

"Pastāvēs, kas pārvērtīsies."

Zināmās sakarībās Uldim patīk lietot padomju izteiksmes veidu, iepinot tajā kādu atskabargu. Sevišķi viņš priecājas par izdevušos partijas stilā uzrakstīto "filozofisko" gabalu, kur "izskaidrota" sociālistiskā īpašuma piesavināšanās Padomju Savienībā. Tāpat viņam patika abi vecie malkas zāģeri, kas dzērumā iznīcina savu buciņu - "ražošanas līdzekli". Žēl, ka trimdas lasītājiem šeit ietvertās satiras dzirkstis bieži vien pagājušas gaŗām.

Uldis Ģērmanis ir valodas mīļotājs vistiešākā nozīmē. Viņu sajūsmina neparasti, trāpīgi teicieni un visāda veida nekonvencionāli vārdi un izteicieni, ja tie lietoti ar māku vai pie rakstītāja atklāj kādu negribētu īpašību. Šo iemeslu dēļ viņam patīk pārlasīt gan Upīša Bezsaules norietu un Rokpeļņa dzejas, gan visādus dīvainus izdevumus un rakstu liecības. Turpretim viņam nepatīk pozētāji un tukšu nieku runātāji, sevišķi tie, kas vietā un nevietā apliecina savu latviskumu. Asaraina gaušanās, kas tik raksturīga lielai daļai trimdas latviešu (mēs nabadziņi, nabaga bēgulīši, izdzīteņi...) un īsta vai tēlota bezpalīdzība nacionālos jautājumos viņam liek nepatikā saviebties. Dziļāks, stabils kultūrāls nacionālisms latviešu starpā maz izplatīts - šos vārdus viņš ar nožēlu ir teicis vairākkārt, bet pats vislabāk reprezentē šīs īpašības.

Reālists un pragmatiķis, Uldis cenšas saskatīt iemeslus pagātnes norisēm un rast atbildes uz aktuāliem jautājumiem. Viņš ir arī viens no nedaudzajiem, kas, raugoties uz Latvijas nākotni, neskatās caur vakardienas prizmu.

Šeit atbildes uz dažiem jautājumiem.

Kāpēc tu rakstīji grāmatu Zili stikli, zaļi ledi?

Iekšējas vajadzības dēļ. Pie tam bija vairākas vajadzības: es vēlējos ne vien literāri dokumentēt savu pieredzi un vērojumus tagadējā Rīgā, bet arī saglabāt rakstos kaut ko no agrākās Rīgas un Rīgas zēna mentālitātes, kas, manuprāt, līdz šim latviešu literātūrā gaužām maz aprakstīta. Bez tam man bija vēlēšanās izdarīt dažas literāras un vēsturiskas asociācijas sakarā ar šo tematu un ar visu to radīt neparasta žanra grāmatu, kuŗai nebūtu priekšgājēja mūsu rakstos. Man bija vēlēšanās parādīt, ka vēl joprojām trimdā iespējams uzrakstīt saturīgu, spraigu grāmatu, ko var lasīt ar interesi.

Tie trimdinieki, kas līdz šim apmeklējuši Latviju, visumā klusējuši par saviem novērojumiem. Kāpēc tas tā un kāpēc tu to nedari?

Varbūt visi nav klusējuši, bet rakstīšana ir grūts uzdevums. Tad vēl trimdas oficiālā nostāja pret Latvijas apmeklējumiem... Cilvēki negrib sevi eksponēt dažādu iemeslu dēļ, kuŗi katrā gadījumā var būt savādāki. Esmu neatkarīgs cilvēks kā savā darbā, tā sabiedriskās attiecībās, un nav bijis iemesla vairīties no savu pieredzējumu apraksta.

Vai tu tuvāko gadu laikā domā apmeklēt Latviju un vai tavas grāmatas publicēšana Latvijas apmeklēšanu neapgrūtinās?

Tuvāko gadu laikā apstrādāšu vēsturiskos materiālus, ko esmu apguvis un savācis, un tikai pēc tam varēšu atkal domāt par varbūtēju Latvijas apmeklējumu. Kā Rīgā izvērtēs manu grāmatu, tas atkarīgs no vispārējās polītiskā stāvokļa attīstības Padomju Savienībā.

Kā tu vērtē grāmatas radīto atbalsi? Vai domā, ka lasītāji ir uztvēruši saturu tā, kā tu to esi gribējis?

Lasītāju atsaucība ir bijusi neparasti dzīva un pozitīva. Grāmata ir visai komplicēta, bet izrādās, ka to spēj baudīt ļoti dažādas lasītāju aprindas. Grūti pateikt, vai visi lasītāji ir uztvēruši dažādās nianses manā grāmatā, taču galvenos vilcienos tā ir saprasta pareizi. Tomēr ir atsevišķas vietas un epizodi, kuŗus pat visai labvēlīgi recenzenti nav atšifrējuši.

Daži recenzenti tev pārmet iedomību, arroganci vai kā nu to katrreiz sauc. Ko tu pats par to saki?

Pats iedomājos, ka esmu vienkāršs un pazemīgs cilvēks, bet no tālienes tas var izskatīties citādāk, varbūt tādēļ, ka jautājumos, kur uzskatu sevi par speciālistu, dažkārt esmu uzstājies ļoti noteikti.

Kā ir ar "nepieklājīgiem" vārdiem, žargona lietošanu un citādiem "nesmukumiem", kas, pēc dažu domām, nav savienojama ar nopietnu un labu literātūru?

Nekur neesmu centies spīdēt ar nesmukumiem, bet neesmu arī vairījies no savas tautas dzīvās valodas, kas trimdas rakstniecībā ir tikusi gaužām noplicināta un izbalināta. Kā tas noticis, ir cits jautājums.

Tu mīli savos sacerējumos iepīt dažādus dzejoļus, pantiņus un ziņģes. Daudzus tas sajūsmina, citus sanikno. Ko tu ar to gribi panākt?

Zili stikli ir mana vispersoniskākā grāmata, un tanī esmu pavisam atklāti parādījis savu izrīkošanos un iedabu; ritmiska valoda mani no bērnu dienām ir saistījusi un ielīksmojusi. Pantiņi man pašam ir sagādājuši daudz prieka un dažkārt palīdzējuši īsi izteikties gan nopietnās, gan nenopietnās sakarībās. Bez tam tur ir daudz vislabākā humora - negribēts humors.

Tev pārmet "mīkstu" nostāju pret Latvijas pašreizējiem okupantiem, jo tu atzīstot, ka vācieši latviešu tautas eksistencei bijuši bīstamāki nekā krievi?

Pirmkārt, skatos uz šo jautājumu kā vēsturnieks, tāpēc ari nav nekādu šaubu, ka visu mūsu nelaimju prīmārais cēlonis bija Hitlera neprātīgā un noziedzīgā polītika pret Eiropas tautām, kas izraisīja visus turpmākos un visiem zināmos notikumus.

Kādi "kultūras sakari" būtu ar Latviju veicināmi, kādi ne?

Domāju, ka no mūsu viedokļa būtu veicināmi visi iespējamie sakari, nevairoties arī no sakariem ar tā sauktiem padomju funkcionāriem, jo ikviens daudzmaz aktīvāks kultūras un zinātnes darbinieks šodien Latvijā ir sava veida funkcionārs. Sevišķi nozīmīgi būtu ceļojumi uz Latviju studiju nolūkos dažādās zinātnes nozarēs - literātūras, vēstures un valodas pētīšanai. Manuprāt mums Rietumos nav ne mazākā iemesla vairīties no tikšanās ar ļaudīm Rīgā. Vārgiem un iedragātiem ļaudīm turpretī Rīgā nav ko meklēt.

Kā tu varētu raksturot pēdējo gadu latviešu literātūras ražu trimdā un Latvijā, un kā tu redzi nākotnes perspektīvas?

Atbilde uz šādu jautājumu vienmēr būs subjektīva, jo tas ir gaumes jautājums. Ar interesi vēroju visus eksperimentus trimdas rakstniecībā, no kuriem ar laiku var izveidoties nozīmīgi ieguvumi. Pēdējā laikā mani pašu sevišķi sajūsmināja spēcīgi uzrakstītā V. Pelēča Malēnieša pasaule. Par Latviju, runājot padomju stilā, jāteic: ir pilnīgi likumsakarīgi, ka sevišķi grūtā situācijā atrodas Padomju Latvijas prozisti un lugu rakstnieki, jo viņiem nav tādu iespēju kā dzejniekiem lielā mērā izteikties dažādos simbolos, pusvārdos un zemtekstā. Zināmā mērā A. Bels ir radījis pelnītu ievērību, tāpat Vilks, bet neceru, ka tuvākā laikā Latvijā varētu gaidīt lielāku prozas uzplaukumu, sevišķi ievērojot pagājušā gada aprīļa CK plēnuma direktīvas.

Skaidrs, ka tie grāmatu plūdi, kādi bijuši līdzšinējos gados, nevarēs trimdā turpināties, un tiem arī nebūtu jāturpinās, jo pēc manām domām mēs izdodam pārāk daudz kvalitātīvi vāju grāmatu. Bet nedomāju, ka latviešu literātūrai trimdā izredzes ir bezcerīgas, jo saglabāsies arī turpmāk zināms lasītāju pulks. Viņu prasības būs tikai citādas nekā šodien: vairāk intellektuālas. Ārkārtīgi svarīgi pēc manām domām ir nodrošināt Jaunās Gaitas eksistenci perspektīvā plānojumā, kas, manuprāt, arī ir iespējams.

Ko tu saki par latviešu periodiku trimdā un Latvijā?

Jau citi ievērojuši, ka līdzība ir tāda, ka periodika abās pusēs darbojas cenzūras apstākļos: Latvijā tā ir oficiāla, bet trimdā dīvainā kārtā izveidojusies pašcenzūra trimdas kopības vai vienības vārdā, atskaitot tikai nedaudz izdevumu, no kuŗiem redzamākie ir Jaunā Gaita un Brīvība.

Tu esi sociāldemokratu laikraksta Brīvība pastāvīgs līdzstrādnieks. Kāpēc tieši Brīvības? Vai tu pēc savas pārliecības esi sociāldemokrats?

Trimdinieku sociālais sastāvs neatspoguļo latviešu tautas sociālo slāņojumu, ne toreizējo (Latviju atstājot), ne tagadējo. Demokratiskai sociālistiskai partijai ikvienā attīstītā Eiropas valstī ir un būs liela nozīme. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai trimdā pastāvētu iespējami labi izveidots un vispusīgs sociāldemokratu preses izdevums. Tā eksistencei ir sevišķi liela nozīme sakaros ar Latviju, kur visa jaunā paaudze ir izaugusi pavisam citādā ideoloģijā un domāšanas ievirzē.

Pēc savas pārliecības mani vispareizāk būtu apzīmēt par sociāli liberālu uzskatu cilvēku. Neesmu biedrs nevienā partijā.

Kādi tavi uzskati par pārtautošanos trimdā, un cik ilgi pēc tavām domām vēl būs iespējama kultūras aktīvitāte Rietumu zemēs?

Es domāju, ka saglabāsies samērā ilgi zināms kodols, galvenokārt no dažkārt paļātajām intellektuāļu aprindām. Bez tam par latviešu problēmām, droši, interesēsies arī daļa tādu, kas latviski vairs nerunās, kā tas vērojams ukraiņu un lietuviešu pēcnācējos Amerikā. Daudzi trimdas vadoņi un organizācijas ir grāvušas uzticību sev ar nepareizu polītisko jautājumu un attīstības novērtējumu un neizpratni par situāciju Latvijā, tādā kārtā neizmantojot tās iespējas, kas trimdā bijušas gan kultūrālā un polītiskā laukā, gan attieksmēs ar Latviju.

Ko tu vari teikt par jaunatni Latvijā; kāds tev par to iespaids?

No tiem jaunatnes pārstāvjiem, ar kuŗiem man nācies tikties, palicis ļoti labs iespaids, bet mana pieredze ir par daudz trūcīga, lai būtu plašāki secinājumi.

Kā padomju vara ietekmējusi jaunatni Latvijā?

Jaunatne ļoti asi nosoda vācu nacismu, ir kritiska pret Ulmaņa diktātūru, un viņiem ir pilnīgi nesaprotama un nepieņemama trimdas konservātīvo aprindu nostāja.

Ar ko pēc tavām domām jaunatne Latvijā visvairāk atšķiŗas no attiecīgā vecuma jauniešiem trimdā?

Man šķiet, ka jaunatne Latvijā varbūt vēl lielākā mērā apzinās augstākās izglītības nozīmi nekā šeit trimdā, jo tas īstenībā ir vienīgais ceļš, kā sasniegt labākus dzīves apstākļus.

Pēdējos gados vairākkārt dzirdēts, ka latviešu studenti Zviedrijā iesaistījušies dažādās marksistiskās organizācijās, Vietnamas aktīvistos un pat zviedru komūnistu partijā. Kur tam meklējami iemesli?

Raksturīgi, ka visi šie jaunieši nākuši no ļoti konservātīvu uzskatu ģimenēm, kur jaunieši atturēti no jebkādas tuvākas saskares ar reālitātēm "otrā pusē", t.i. Latvijā, un ar viņiem šie jautājumi nav atklāti, vispusīgi un objektīvi pārrunāti. Tipiski, ka nav zināms neviens "jaunā kreisuma" pārstāvis, kas nāktu no trimdā aprāto "kreiso intellektuāļu" aprindām.

Arī no tiem jauniešiem Zviedrijā, kas vēl ciešami pārzina latviešu valodu, vairākkārt dzirdēts, ka viņi sevi uzskata par zviedriem. Ko tu par to saki?

Tas viss atkarīgs no vecākiem. Diemžēl, kā jau pats esmu uzsvēris, lielai daļai latviešu pašsaprotams, dziļāks kultūrāls nacionālisms ir svešs - kā gan tas varētu izveidoties viņu bērnos?

Vai visumā tava sastapšanās vaigu vaigā ar paziņām un kollēgām Latvijā jūsu attiecības uzlaboja vai pasliktināja?

Man šķiet, ka vienmēr esmu skatījies ļoti reāli uz kultūras sakaru iespējām, tāpēc man ari nenācās vilties apmeklējuma laikā. Pēc manām domām personiskā satikšanās nekādā ziņā šīs attiecības nepasliktināja, bet padarīja cilvēcīgākas. Bez tam man šī satikšanās bija ārkārtīgi interesanta, un ceru, ka tas tāpat bija maniem kollēgām Rīgā.

Kā tu reaģētu, ja tava meita vai dēls izvēlētos nodibināt ģimenes dzīvi Padomju Latvijā?

Es to tikai apsveiktu.

Vai tev palika iespaids, ka tikšanās un sarunas ar tevi kaut kādā ziņā grozīja viņu uzskatus par latviešiem emigrācijā?

Domāju, ka dažos gadījumos jā. Jāievēro, ka rīdzinieki ir diezgan vienpusīgi informēti par trimdas latviešiem, viņu darbību un nostāju.

Tavi nākotnes nodomi?

Pašlaik izskatās, ka būs jāapspiež manas literārās tieksmes, lai turpinātu aizsāktos vēstures pētījumus. Pašreiz strādāju gar monografiju par strēlnieku pulkvedi Jukumu Vācieti un viņa laikmetu.

 

Intervēja Agnis Balodis

Jaunā Gaita