Jaunā Gaita nr. 72, 1969

 

Ilze Šķipsna

APMALDĪŠANĀS

Jāņa Gorsvāna viņetes

 

Reiz kādā nepiesardzīgā brīdī es iedomājos, ka sarkano ķieģeļu nams ielas stūrī ir gluži līdzīgs - ir tas pats nams, kuŗam degot, trešā stāvā dzīvojošais gleznotājs samiegotā uztraukumā esot glābis savas gleznas un nevis kaimiņu dzīvokļa bālo meiteni. Kopš brīža, kad liesmu mēles snaicījās ap krāsainajiem audekliem, kā sarkani velna bērni lauzdamies postīt un līdz pamatiem nolīdzināt gleznotāja dvēseles mājas, stūŗa nams tinas mūžīgos dūmos un katrs otas triepiens, šurpu turpu, par un pret, klāj jautājumus un atbildes par to, vai pats savu dvēseli drīkst, vai tā ir jāmīl vairāk par svešu dzīvību. Savs, svešs, dvēsele, dzīvība - četri lielumi, četras krāsas, ko var dažādi sapārot un sajaukt. Sava dvēsele, sveša dzīvība. Sava dzīvība sveša, dvēsele - paliek ārpusē. Bet: sava dzīvība, sveša dvēsele? Kuŗu nu glābsi? Likums atļauj. Gleznotājs, kuŗu reizēm pa dūmu spraugu var redzēt iekārušos slīpā bēniņu logā, ir tā aizņemts ar tiesāšanos, ka nekā cita nedzird un tāpēc nezina, ka patiesībā trauslā meitene tāpat tiesājas un raud par to, ka nebija diezgan spēka palīdzēt gleznas glābt. Svešu dvēseli. Savu dvēseli svešā dzīvībā. Vai viņa raud šinī saulē vai viņā, to nevar noskaidrot, gleznotājs pats arī ne, jo viņš ir apburts, piekalts šai vietā un brīdī un netiek prom. Viņa kalsnajā sejā nekad nepavīd smaids un tajā nav pat cerību, ka iesprūdušais sapnis varbūt reiz tomēr nepārtrūks kā filmas lente un viņš varēs dzīvot tālāk. Kā lai smaida, ja nams ir mūžīgos dūmos, viņš liekas jautājam, un bailēs no bezcerības, ko vienīgo nevar izkliedēt kā pēcpusdienas negaisu vai pārlaist kā vienu bargu ziemu, es steidzos tālāk, skatīties, kā ielas otrā pusē, aiz zaļiem akāciju kokiem snaudošā dārzā uz liela celma sēž vecs vīrs un kaut ko domā - katru dienu, cauru dienu un varbūt ari naktīs, nekustīgi, galvu rokās iespiedis. Neesmu zagusies tumsā skatīties, jo viņš ir dienas sapnis, kas naktīs var noslīkt visbezdibenīgākos akačos, un es negribu viņu pazaudēt, labi zinādama, ka īstenībā viņš ir kaimiņu bērnu izdomājums, to bērnu, kas nevien ir jau izauguši lieli un bijuši pasaulē, un piedzīvojuši vismaz trīs vai četras dzīves katrs, bet arī jau atgriezušies mājās un atklājuši, ka vecais vīrs vēl arvien turpat sēž un domā. Un lai gan viņi nezina, ko viņš domā un kas tas par koku, kas tur kādreiz nocirsts, viņi ir sākuši kaut ko saprast par mūžīgo uzticību, šo retāko mantu pasaulē, ko var sākt iekārot tikai tad, kad tā vairs nav iegūstama. Tādēļ zemes riekstu sviesta maizes un mazās saujās pakusušas šokolādes plāksnītes atrod ceļu uz zāli pie vecā vīra kājām kā bērnišķīgi mesli šim nesaprotamajam spēkam, kas spēj turpināt, liek dzīvot tālāk pat nocirstam kokam. Vecais vīrs neskatās ne pa labi, ne kreisi, ne vēja šalka, ne putna dziesma nespēj viņu iztraucēt vai vilināt, vienīgi viņa acis kļūst mazliet gaišākas un tad var labāk ieraudzīt, ka ap viņa galvu lapo domu domas un kā no brieža pieres izaug slaiki saules koka zari. Arī bērni tos var sajust, ja ne tieši redzēt, tāpat kā nevar redzēt saknes, no kuŗām tie ceļas - ceļā uz debesīm. Kādā dienā vīrs pārvērtīsies ziedošā liesmā, un tā būs svētā uguns, pasaules uzturētāja, uzticība līdz galam, bez kuŗas mēs pārējie jau sen būtu pasauli izšķērdējuši. Taču mēs nevienam nekā nesakām, jo vēl nav noskaidrotas aizdomas, ka tieši tiem, kas šo vīru ir ieraudzījuši, reiz viņš būs jāturpina pašiem, nevis ar pieminēšanu, bet ar pašu augumiem. Aizdomas ir neatlaidīgas, kā niekalbīgais šunelis, kas dārza malā rej sarkanbrūno kaķi aitas lielumā, bet galā arī tikpat nekaitīgas, jo kaķis uzsprūk kokā un tālāk, tikai pa sev zināmiem ceļiem, atrod puspievērto pagraba logu. Tas ir bumbotavas pagrabs, kur viņu sagaida mazs un melns kuprains runcis, sagrieztu asti un nikniem šņācieniem, vēl aizvien nespēdams izprast, kāpēc saimnieks pietur divus kaķus, kas savā starpā nesatiek. Šeit, starp rasējamiem dēļiem, apzīmētu papīru blāķiem un nesamaksātu rēķinu kalniem mitinās stūrgalvīgs būvuzņēmējs, kas tiepjas celt skaistas celtnes, un kuŗu no rītdienas bankrota vairs var paglābt tikai galvenais kreditors, kam ir precējama sievas māsa. Skrāpēdami galdus un čaukstinādamies pa papīriem, plēsīgie zvēri viens otru lenc, melnas un sarkanbrūnas spalvas pa gaisu putinādami. Pareizās celtnes un nepareizā māsa; celtnes paliek kā tempļi dienvidu saulē, cilvēki izput tik un tā, vismaz daudz ātrāk un neviens nepriecājas arī par viņu sakritušajiem kauliem; viņu sāpes un pievilšanās ir putekļu svarā, tās nepadara zemi ne bagātāku, ne arī to apgrūtina, toties nepareizi samežģīts tērauds un bezjēdzīgi saliets betons kropļo visus, kam tajos katru dienu jāskatās un jādzīvo. Kuŗus cilvēkus žēlot? Izplēsušies, raibie kaķi nāk pie celtnieka piena trauciņa reizē, mīlīgi gar kājām braucīdamies, un es atviegloti nopūšos, ka telefona saruna vienmēr pārtrūkst tieši šai vietā, jo es nezināšu, kā izšķirt plēsīgos kaķus, kad tie beidzot būs tik tālu uzbarojušies, ka metīsies saplosīt saimnieku. Saruna visbiežāk pārtrūkst tādēļ, ka manā kāpņu telpā ir šausmīgs troksnis, tur patlaban pārvācas pianists, cilvēki klaigā, dauzās un sten - un resns, aizkusis nesējs dusmās no kāpņu augšgala gāž pianistam virsū viņa paša klavieres; būtu bijis vēl kāds krēsls vai galds, bet klavieres! Mirklis, kuŗā klavieru melnais, smagais, pēkšņi pilnīgi reālais un neskanīgais stāvs sāk zvāroties un krīt, gāžas tieši virsū - un pie tam tā, it kā būtu tīšām palaists vaļā un tad vēl pagrūzts - ir jau tiesa, ka tas ir tāds mirklis, kuŗā pianists pārdzīvo nāves bailes, kas ir nodrāzts izteiciens valodā, bet pilnīgi pamodinošs pārdzīvojums dzīvē. Paldies Dievam, ka šādā nomodā nav jādzīvo katru dienu un ka atmiņās un atstāstos tas nav tikpat briesmīgs! Varbūt tāpēc mēs esam tā iekārtoti, ka dzīvojam pus sapņos un pus nomodā, jo pilnus sapņus tāpat kā pilnu nomodu neviens nevarētu izturēt.

Dzīvot būtu daudz vieglāk, ja varētu izvēlēties, kad sapņot un kad mosties, ja varētu iemācīties izvairīties no nepiesardzīgas iedomāšanās un neapdomīgas ieskatīšanās, izlemt, piemēram, vai pa ielu brauks jaguāri, džīpi, karietes vai ritenis pa taciņu smilšaina lauku ceļa malā, kur jāuzmanās, lai pāraugušas smilgas neskrien spieķos. Taču pēdējo reizi, kad biju izvēlējusies vaļēju džīpu, kuŗā lejup pa kalnu uz Vidus jūŗas pusi triecās Otra pasaules kaŗa amerikāņu kareivis, kas dzērumā ar treknu ogli bija uz dižciltīgā itālieša baltās pils sienas blakus Venēcijas meistaru palsi mirdzošajām gleznām uzvilcis pavisam īstu un skaidru plikni-es izgāju ārā un pārsteigumā apstājos.

Pils tur bija gan, bet lēzenā vietā, pasaku pils sudraba biržu apskauta. Kad izklīda dūmainā migla, apaļa akmens torņa zemākajā logā sēdēja meitene gaŗiem zelta matiem un lasīja mīlestības dzejoļus biezā grāmatā. Gaŗām gāja zēns baltā kreklā, platās piedurknes vējoja vien ap viņa roku locītavām. Viņš aicināja meiteni līdz, uz upi, kas locījās un sudraboja caur koku pazarēm. Bet meitene purināja galvu - grāmatā bija daudz skaistu vārdu un burti izlocīti varavīksnes krāsās. Zēns brīdi paturēja zelta matu galus savās rokās un aiziedams atstāja gaisā divus mazus gaiši zilus plankumus, kas ņirbēja saulē kā zaķīši un tad ielēca grāmatā un tekalēja pa lapām, pie skaistākiem vārdiem sevišķi spoži iemirdzēdamies. Un dzejoļi - ēģiptiešu himnas, augstās dziesmas, trubadūru dziedājumi un paradīzes meklētāju lūgšanas pēkšņi atvērās un skatījās meitenē ar zilām acīm.

Kad zēns nāca atpakaļ, logā sēdēja līgava.

Kopš tu apstājies pie mana loga, visi dzejoļi ir par mani, viņa teica, un tā viņš kļuva par dzejnieku un viņa - viņa dzīvoja simttūkstoš apreibušu gadu.

Tā nav pasaka, jo pa to pašu laiku saimnieki bija iepirkuši zemi, uzcirtušies stulmu zābakos un sacēluši glāžu porūžus; tad tie izskoloja dēlus, kas vairs nekā daudz neatcerējās par kaŗiem vai klaušām un nekā nesaprata par upuŗiem vai kungu rīkstēm - bet bija iemācījušies lasīt, savā valodā un svešās, un salasījušies modernas pasakas. Kad tas viss bija noticis, tad iesākās tautas atmodas laiks. Tas ir tā iekārtots, ka dažām paaudzēm jāiztur rīkstes, kungu vai Dieva, un citām tās jāaizmirst, lai varētu atmosties. Atmoda nāk pēc sapņošanas, sapņi pēc nomoda - lai gan nevar vienmēr droši zināt, kuŗā reizē nomods, kuŗā sapņi ir koka saknes vai zari un ziedi. Šaubu gadījumos var izlīdzēties ar riekstu sviesta maizēm un šokolādes plāksnīšu mesliem, un tāpēc ir labi, ka vecajam vīram tās vienmēr vajadzēs.

Laiks ir apstājies saules koka zaros.

Beigas ir tikai pagātnes stāstiem; par to plikni tās tādas, ka dižciltīgais itālietis nedzinās vīs pakaļ noziedzniekam, ne arī pavēlēja uz karstām pēdām izbalsināt sabojāto sienu, bet gan lika to apklāt ar neplīstošu stiklu.

Tā beidzās dižciltība, lai gan citi teiktu, ka tā ir mūžīga uzticība, uzticība līdz galam. Jautājums vienmēr ir tikai par to - kam? Laimīgs tas, kas zina, kas prot savus sapņus atšķirt no citu un to paspēj, iekams dzīve nav apstājusies vai iesprūdusi vienā vietā - dūmainā bēniņu logā vai tūkstošgadīgā reibumā.

Jaunā Gaita