Jaunā Gaita nr. 72, 1969

 

Gunars Irbe

PRET AIZMIRŠANAS TIRANNIJU

 


Ko nozīmē burti SS, čechi un slovaki zina vismaz tikpat labi cik daudzi citi. Ko nozīmē burti SS, zina krievi, ukraiņi, baltkrievi, poļi – tikpat labi. Ko nozīmē šie burti, pievienoti komunisma simboliem? Tie nozīmē dokumentu, ka starpības nav. Nav neviena, kas šī dokumenta izgatavošanā būtu kompetentāki par čechiem un slovakiem, kuŗu valsti 1338. gadā okupēja šī burtu simbola „izgudrotāji”, Hitlera nacisti. Savā iedomībā tie aizmirsa izņemt patenti...

Pērnvasar fotogrāfs Sūne Jūnsons (Sune Jonsson) nobrauca uz Prāgu, lai zviedru žurnālam Vi izstrādātu attēlu ciklu par apmēram šādu tematu:

1948. gada februāŗa notikumi vecākai paaudzei, kas pieredzējusi daudzpartiju iekārtu Čechoslovakijā, nozīmēja komūnistu apvērsumu. Jaunākai paaudzei, kam vēsture īsteni sākās tikai ar 1948. gadu, šis posms tomēr ietvēra arī dīgli kādai nākotnes utopijai. Divdesmit gadus vēlāk, 1968. gada martā, pēkšņi šķita, ka utopija īstenosies. Neviens nešaubījās par mērķi, kad bija jāizšķiŗas par piesliešanos jaunai sociālistiskai ievirzei... 1968. gada vasara Prāgā bija entuziasma vasara. Cenzūras nebija. Prese un radio varēja neierobežoti atspoguļot ikdienas dzīvi, ko raksturoja intensīvs un plašs polītisks dialogs; cerībām nebija robežu.

Sūne Jūnsons paguva fiksēt šo jauno vairākos filmas ruļļos: polītiskās diskusijas ielu stūros; strādājošo entuziasmu, stiprinot valsts zelta fondu; smaidošas strādnieces, ļaudis atpūtā Moldavas krastā; rumāņu un čechu valstsvīrus uzsmaidot apsveicējiem. Jaunas mātes. Vecas māmuļas. Cilvēkus, kas smejas kā cilvēki, ko nekas nenospiež.

Tad nāk nakts. Tad nāk noziegums.

„Vakar, 20. augustā, ap plkst. 23.00, Padomju Savienības, Vācijas Demokrātiskās Republikas, Tautas Republiku Polijas, Ungārijas un Bulgārijas militārās vienības pārgājušas Cechoslovakijas Sociālistiskās Republikas robežas. Tas noticis bez republikas prezidenta ziņas...”

Sūnes Jūnsona attēli tagad publicēti grāmatā (Sune Jonsson, Prag augusti 1968. En bildrapport. LTs Förlag, Stockholm, 1968). Savai reportāžai autors izvēlējies moto: Mot glömskans tyranni (pret aizmiršanas tiranniju).

Par notikumiem Cechoslovakijā 1968. gada augustā droši vien būs daudz grāmatu. Jūnsona ir viena no pirmajām. Tā atzīmējama tāpēc, ka viņam laimējies īstenot dokumentu, kas ļauj notikumos klāt nebijušam vistiešākā veidā konfrontēties ar šo noziegumu pret cilvēcību un cilvēku tiesībām. Grāmata der arī par paraugu visiem, kam nākotnē gadīsies ķerties pie līdzīga darba – vienalga, vai atstāstāms aktuāls notikums, vai notikumi kaut kad agrāk.

Parastākais klupšanas akmens šādu grāmatu sastādītājiem tas, ka viņi nespēj atturēties no iejaukšanās konfrontācijas procesā, cenšas par varītēm iegalvot, ka tur tiešām notiek tas, kas notiek.

Ne tā Jūnsons. Lappusi pa lappusei viņš ļauj grāmatas šķirstītajam būt klāt notikumos, lasīt dokumentus, ielūkoties čechu jauniešu sejās, redzēt Prāgas strādniekus ar akmeņiem rokās, sašaudītās mājas, visu dusmu izvirdumu, kas vēršas pret totāli izolētiem okupantiem, bet arī izpratni, ar kādu Prāgas demonstranti griežas pie izkomandētajiem kareivjiem, zinot, ka viņi kā indivīdi nav vainīgi, ka uz viņiem patiesi attiecas bībeliskie vārdi: Bet viņi nezina, ko viņi dara...

Grāmatā Prāga 1968. gada augustā tās autors atkāpjas diskrēti aiz dokumentiem, nekur nemana viņa norādošo pirkstu, nekur viņš nepaceļ skaudro realitāti līdz patētiskam kliedzienam. Tā tur ir – tik tieša, cik tā bija.

Šī tiešā konfrontācija ir ārkārtīgi efektīva.

Autora paša devums ir viņa paša pārdzīvojuma notācijas, detaļa notikumu kopsakarā; īsi epizodu apraksti, prāgiešu replikas, sastopoties ar ciemiņu no tālās Zviedrijas. Nekas vairāk. Neviena lieka vārda.

Tie, kam veltītas šādas grāmatas, arī ir intelliģenti cilvēki. To dabiskā vēlēšanās ir pašiem nonākt iespējami tuvu lietām un lietu sakarībām. Šo procesu traucē katra izskaidrotāja klātiene, īstenība ir pati lielākā no izskaidrotājiem.

Grāmatas beidzamais attēls – sadauzītie ceļrāži – varbūt jāuztver kā vēsturisks simbols: Cechoslovakijā padomju viltotais marksisms – un varbūt arī viltotais ļeņinisms – nonācis vietā, no kuŗas vairs nav ceļa laukā.

Šis simboliskais attēls novirza domas no čechu un slovaku tautām pie krievu tautas. Tās uzurpātoriskie vadoņi ilgi runājuši par „kapitālistisko ielenkumu”, kaut gan paši visu laiku tiekušies „ielenkt” kapitālismu. Vēsturiskā patiesība var izrādīties citāda: būvējot pakļauto tautu vaļņus ap krieviem, to vadoņi ir ieveduši krievu tautu pašā visbaismīgākā no ielenkumiem – tajā, kuŗā sabruka – pavisam svaigu vēstures piemēru minot – nacistiskās Vācijas „tūkstošgadīgais reichs”: pakļauto tautu naida ielenkumā.

Sadauzītie ceļrāži Prāgā runā ļoti skaidru valodu. Varbūt ka tie ir pats pēdējais brīdinājums.

 


Sūnes Jūnsona grāmatā publicēti daudzu dokumentu faksimili. Šis ar roku rakstītais uzsaukums krievu valodā varbūt ir viens no raksturīgākajiem: „Padomju kaŗavīri! Nebrīnieties, ka mēs neuzsmaidām jums. Jūs esat piemānīti. Mēs neesam lūguši jūsu palīdzību. Visa mūsu tauta stāv aiz prezidenta Svobodas, aiz komunistu partijas un Dubčeka. Šeit nav kontrrevolūcijas, jūsu ierašanās ir vienīgi izsaukusi uztraukumu un nemierus. Mēs priecāsimies, redzot jūs šeit kā tūristus. Tagad dodieties mājup – šī te ir mūsu lieta”.


„Vakar, 20.8.1968 ap pl. 23, Padomju Savienības, Polijas Tautas Republikas, Vācijas Demokrātiskās Republikas, Ungārijas Tautas Republikas un Bulgārijas tautas Republikas militārās vienības pārgājušas Cechoslovakijas Sociālistiskās Republikas robežas. Tas noticis bez republikas prezidenta ziņas...” Čechoslovakijas komunistu partijas CK prezidija uzsaukums Čechoslovakijas Sociālistiskās Republikas tautai 21.8.1968.

 

Jaunā Gaita